Viesnīcas "Holivuda" rēgi

EVELĪNAS RODŽERAS BAGĀŽNIEKS

Mūns drūmi sēdēja policijas priekšnieka kabinetā, gai­dīdams tā ierašanos. Tas bija labāk nekā atrasties blakus telpā kopā ar dežurējošo policistu. Mūnam jau bija galīgi apnicis vērot amerikāņu literatūras apgūšanas oriģinālās metodes. Bija vēl viena iespēja pakavēt laiku — aresta telpās kopā ar Kidu Braunu. Tā sabiedrībā Mūns varētu kārtīgi atpūsties no spāniskās daudzvārdības. Visā ceļā Kids bija pateicis tikai trīs frāzes. Pirmā — pirms apcie­tinot amerikāņu pilsoni, esot jāuzrāda attiecīgs orderis; otrā — pie viņa atrastās pistoles esot preču paraugi, jo viņš strādājot par komivojažieri kādā ieroču firmā; trešajai bija necenzēts saturs.

Ja neskaita Kida ietiepīgo klusēšanu, viss pārējais no­ritēja samērā veiksmīgi. Mūns cerēja, ka kaprālis Milss nav redzējis Deiliju, vismaz tas pazuda pirms kaprāļa pa­rādīšanās. Neuzdevis nevienu jautājumu un pat ar puš­plēstu vārdiņu nepieminējis katastrofu, kas tikko nebei­dzās ar braucēju nāvi, viņš apsēdās pie mazerati stūres. Ja Brauns ar šo mašīnu bija paveicis brīnumus, tad tagad brauciens līdzinājās cirka atrakcijai. Kad zem riepām šķautnaino akmeņu vietā sākās līdzenais asfalts, mašīna patiešām pāvērtās zibenīgā torpēdā. Tā vien šķita — kap­rālis Milss tikko paguvis pieskarties stūrei, bet, kad viņš to palaida vaļā, baltais vāģis jau stāvēja policijas komi­sariāta priekšā. Kaprālis aizgāja meklēt kādu mašīnu, kas aizbuksētu avarējušo džīpu, bet Mūns piezvanīja donam Benitesam. Kā allaž lieliski informētais šveicars pavēstīja, ka policijas priekšnieks kopā ar augstajiem viesiem ap­skatot amerikāņu nometni, bet pēc tam paredzēts izbrau­kums ar mīnu kuģi. Laimīgā kārtā pulkvedis Baroha-i-Pi­noss vēl nebija aizgājis 110 nometnes.

Tagad Mūns, atgāzies viņa krēslā, skatījās uz loga režģa sadrumstaloto debess kvadrātu un no jauna pārdzī­voja visas vajāšanas epizodes. Emocijas bija nokavējušās.

Pirmīt nebija laika tām ļauties. Mūns no jauna skrēja pa gaiteni, no jauna gulēja uz balkona zem svilpjošām lodēm, no jauna lēca no džīpa, pūlēdamies ieķerties kādā krūmā, lai nenogāztos bezdibenī.

Taču tai pašā laikā neatlaidīgi mācās virsū jautājumi, kurus viņš joprojām nebija paguvis atrisināt. Maz ticams, ka dons Benitess, kas ar tādu cītību apsargā saimnieka mantu, vai viņa skolotā apkopēja būtu aizmirsuši aizslēgt Gvendolīnas Šrīveras istabu. Kāpēc tad durvis bija vaļā? Kaprālis Milss bija izcils meistars mašīnas vadīšanā, kā tad varēja gadīties, ka viņš sadūrās ar kadiljaku? Vai tā bija nejauša avārija vai arī tīšs mēģinājums aizkavēt Kida Brauna apcietināšanu? Tieši sekundi pirms katastrofas kap­rālis uzzināja no Mūna, ko īsti vajā… Kā tas bieži mēdz būt, šiem neatrisinātajiem jautājumiem pievienojās citi, kas jau sen nepacietīgi gaidīja savu kārtu. Kāpēc Lellīte nav aizbraukusi? No kurienes pēkšņi radusies loterijas biļete, kuru, vairākkārt pārmeklēdams istabu, Deilijs ne­kādi nebija varējis atrast? Kāpēc jūtama krasa izmaiņa viņas attiecībās ar Ramirosu un Rozitu? Kādu lomu šeit spēlē ģenerālis Debldejs? Kāpēc majors Melbričs paziņo­jis padrem Antonio par Šrīveru nāvi pusotras stundas pirms ārsta slēdziena? Kādos nolūkos zvejniekam Kamilo jāapgalvo, ka aizvedis tos uz Kosta Ažūru? Un, beidzot, pats mokošākais, pats neatlaidīgākais, smeldzošām zobu sā­pēm līdzīgais jautājums: ko Šrīveri darījuši savā nāves dienā, kur tie kavējušies no agra rīta līdz pusdienai, kad atgriezušies viesnīcā jau ar manāmām saindēšanās pazī­mēm?

Policijas priekšnieks nesteidzās. Kādas neskaidras do­mas mudināts, Mūns piecēlās un piegāja pie sienas. Pano­tarosas gaisa panorāma tāpat kā pirmo reizi izraisīja apbrīnu. No putna lidojuma pilsētiņa drīzāk atgādināja kinohronikas kadru nekā dabisku, reljefu karti.

Lūk, kur dons Brito skatās uz savas mājas drupām, no kurām rēgojas milzīga, pusizkusuša metāla blāķis. Pa ap­degušo kalna nogāzi kāpelē kareivji ar kaut kādiem apa­rātiem. It kā apšaudē saārdīts tīrums, un zemnieki, kas, sastājušies pulciņā, to aplūko. Viesnīca «Holivuda», uz balkoniem cilvēki, atvērtajās durvīs stāv dons Benitess. Pludmale ar saulē nobrūninātiem ķermeņiem, ūdenī re­dzamas peldētāju galvas. ' .

Mūns nostājās pavisam tuvu. Svētlaimīgās vientulības sala nebija uz panorāmas attēlota tik skaidri kā pats cie­mats, — acīm redzot, šī iecirkņa fotografēšana tikusi iz­darīta no attālāka punkta. Tomēr Mūns ieraudzīja gan Kamilo, gan viņa motorlaivu. Spriežot pēc putu grīstes pakaļgalā, laiva attālinājās no salas. Mūns izņēma no ka­batas lupu un sāka metodiski pētīt salu. Drīz vien viņš cerēto ieraudzīja — pa pusei klinšu aizsegtas divas sīkas cilvēku figūras. Seju vietā bija izplūduši balti plankumi, bet pēc auguma varēja spriest, ka viens no tiem ir pie­audzis cilvēks, bet otrs — bērns. Mūns bija tā iedziļinājies panorāmas aplūkošanā, ka nesadzirdēja soļus.

— Vai esat viņu jau nopratinājis? — pie pašas auss atskanēja pulkveža Barohas-i-Pinosa satrauktā balss.

— Atteicās atbildēt, — Mūns noburkšķēja, neatiedams no panorāmas. Visas viņa domas pašlaik kavējās pie tās. Mazā un lielā figūra bez šaubām bija misis Šrīvera ar dēlu.

— Nopratināšana notiks manā klātbūtnē! — istabā ienāca majors Melbričs. — Esmu atbildīgs par rajona dro­šību.

— Neuztraucieties. Brauns alias Gonzaless pat nedomā iekārot jūsu noslēpumus… Vai jūs, major, gadījumā ne­atceraties, kad izdarīts šis fotouzņēmums? — Mūns vai­cāja, vēl joprojām skatīdamies uz salu.

— No rīta, tūlīt pēc katastrofas, starp septiņiem trīsdes­mit un astoņiem, — majors paskatījās tai pašā virzienā, kur Mūns. — Kas jūs īsti interesē?

— Svētlaimīgās vientulības salas noslēpums, — Mūns pasmīnēja.

— Nezaudēsim laiku, — majors strupi aizgriezās.

— Pulkvedi, vediet šurp to Braunu!

— Tūlīt! — policijas priekšnieks nogrima domās.

— Mister Mūn, ja esmu pareizi dzirdējis, jūs viņu nosau­cāt par Gonzalesu. Vai varat to pierādīt?

— Manuprāt, pierādījumi atrodas pie jums, pulkvedi!

— Vai jūs dzirdat, major? — policijas priekšnieks uz­sita ar dūri pa galdu. — Tā nav pirmā reize, kad misters Mūns atļaujas apvainojošas divdomības.

— Major, es savukārt lūdzu jūs ievērot, ka godājamais policijas priekšnieks jau kuro reizi mēģina man pierakstīt savas paša domas … Es runāju par Barselonas lietas ko­piju, pulkvedi! Ja esat to jau saņēmis, tad paskatieties, ko saka apšaudes nejaušais liecinieks. Esmu pārliecināts, ka viņš apraksta dažas Gonzalesa ārējās pazīmes …

— Ak tā? — policijas priekšnieks uzreiz zaudēja bargo stāju. — Tādā gadījumā lūdzu mani atvainot, — viņš ne­varīgi atslīga krēslā.

— Kādā noziegumā jūs viņu apsūdzat? — majors Mel­bričs vaicāja.

— Narkotisko vielu kontrabandā.

— Tā ir ļoti smaga apsūdzība, — policijas priekšnieks gurdi sacīja. — Neaizmirstiet, ka viņš ir Amerikas pilsonis. Ja jums nav pārliecinošu pierādījumu …

— Dodiet man divas dienas laika, bet tikmēr turiet viņu apcietinājumā par neatļautu ieroču nēsāšanu un slepkavī­bas mēģinājumu.

— Mēģinājumu? — pulkvedis pielēca kājās. — Vai tad Gvendolīna Šrīvera ir vēl dzīva?

— Runa ir par mani.

— Ak tā, par jums? — policijas priekšnieks manāmi at­vieglots nopūtās.

— Ja nemaldos, tas jūs iepriecina?

— Kā nu ne — redzu jūs sveiku un veselu, — pulkvedis pasmaidīja, tad piebilda šaubīdamies: — Piedodiet par uzbāzību, bet atkal esmu spiests jautāt — kur ir pierā­dījumi?

— Tam, ka esmu dzīvs? Vai jūs tiešām ticat gariem, pulkvedi?

— Misters Mūns ir jokdaris un filozofs, — it kā atvai­nodamies paskaidroja majors Melbričs. — Tāpēc nemaz nebrīnos, ka uz viņu šāvuši. Bet uzskatu, ka šai gadījumā pulkveža jautājums ir pilnīgi pamatots.

— Aizsūtiet policistus uz Gvendolīnas Šrīveras balkonu, lai izgriež gabalu drānas. Varat salīdzināt ložu caurumu kalibru ar šīs te pistoles kalibru! — Mūns nolika uz galda ar mutautu aptīto Kidam Braunam atņemto ieroci. — Te tas ir, pie tam ar visiem pirkstu nospiedumiem.

— Un ko jūs meklējāt mis Gvendolīnas balkonā? — majors Melbričs aizdomīgi vaicāja.

— Sauļojos, ja tas jums pa prātam.

• — Ir jau labi, — majors nepacietīgi teica. — Pret ap­cietināšanu nav iebildumu. Nopratināšanu varam atlikt līdz rītdienai. Mūs ar pulkvedi jau gaida.

— Piekrītu, — Mūns šķietami labsirdīgi pamāja. - Bet

vispirms jānoskaidro viņa personība. Ir taču iespējams, ka attiecībā uz Gonzalesu esmu maldījies.

Šis viltus manevrs deva gaidītos rezultātus. Pulkvedis pats atveda Braunu.

— Gonzaless! — viņš iesāka. — Jūs apvaino …

— Tikpat labi varat mani saukt par ģenerāli Franko! — Kids Brauns apmierināts smējās.

— Nosauciet savu īsto vārdu un uzvārdu!

— Andreass Gregors, Madridē, Via Reale 153, telefons 653756, — vienā elpas vilcienā izgrūda Brauns.

— Tas ir jūsu vārds?

— Nē, mana advokāta. Uz visiem jautājumiem atbildēšu tikai viņa klātbūtnē!

Mūns gandrīz neklausījās vārdos. Varēja likties, ka viņš pilnīgi nogrimis gaisa panorāmas aplūkošanā. Tomēr ik­viena intonācija, ikviena tikko manāma kustība Brauna ne­kaunīgajā un pulkveža bažu pilnajā sejā tika fiksēta, izana­lizēta, atšifrēta.

— Varat viņu aizvest! — viņš pēkšņi sacīja. — Man pilnīgi pietiek.

Pulkvedi Barohu-i-Pinosu tas arī apmierināja. Uzskaitī­jis apsūdzības punktus un trīs reizes noklausījies atbildes vietā Madrides advokāta adresi, viņš aizveda Kidu Braunu atpakaļ aresta telpās. Izmantojis viņa prombūtni, Mūns pačukstēja majoram Melbričam:

— Padre Antonio sūdzējās, ka jūs neesat viņu laidis pie Šrīveriem pieņemt grēksūdzi. Vai tad grēki arī kvali­ficējami kā valsts noslēpums?

Majors izdarīja ašu kustību, it kā grasītos izraut ieroci no maksts, viņa ķieģeļkrāsas seja kļuva gandrīz melna. Bet emocijas ilga tikai vienu mirkli. Tvērienam atvēzētā roka sakārtoja jostu, tad lēnām pacēlās un pieglauda matu celiņu…

Mūns devās uz viesnīcu ar līkumu. Grūti bija sagaidīt no zvejnieka Kamilo vaļsirdību, bet atteikties no mēģinā­juma tomēr nedrīkstēja. Taču saruna nenotika — muca, kas aizstāja laivas steķus, vientuļi šūpojās viļņos. Jūra bija nemierīga. Pa tumšo ūdeni kā zivju bari peldēja mā­koņu atspulgi. Pārlaidis vienaldzīgu skatienu raibiem ka­rodziņiem izgreznotajiem kara kuģiem un kuteriem, kas gaidīja pie krasta viesus, Mūns devās uz viesnīcu.

Viņa istabā jau gaidīja Deilijs.

— Apnicis līdz kaklam un vēl vairāk! — tas paziņoja, neapmierināti staipīdamies. — Staigāt pa istabu nedrīkst, nošķaudīties nedrīkst, iziet uz balkona arī nedrīkst. Nā­košo reizi izvēlieties slepena aģenta lomai kādu citu.

— Deilij, mums ir velnišķīgi maz laika, pateicības ap­liecinājumu atlieku līdz turpmākajam. Sakiet man tikai vienu — kā jūs gadījāties garāžā?

— Tā ir tīra nejaušība, šef, jāatzīst, par Braunu man ne­bija ne jausmas. Mani interesēja Lellīte. Jūs viņu šodien redzējāt tikai iztālēm, bet es tuvumā. Viņa ārkārtīgi pār­mainījusies …

— Attiecībā uz jums? — Mūns pasmaidīja. — Tas, ka viņa jūs nav ielaidusi, tikai runā viņai par labu.

— Jūs pats teicāt, ka jokiem nav laika. Es runāju par balsi, gaitu, augsto frizūru, kādu Lellīte līdz šim vēl nekad nav demonstrējusi. Tā vien liekas, ka uz Malāgu aizbrau­cis viens cilvēks, bet atgriezies gluži cits.

— Ko, viņa bija aizbraukusi? — Mūns gandrīz ieklie­dzās.

— Klusāk! — Deilijs viņu atdarināja. — Nekas, nekas, pie gadījuma pastāstīšu donam Benitesam, ka jums ir pa­radums runāt pašam ar sevi kā jau visiem trakajiem. Bet tagad skatieties! — Deilijs izņēma no kabatas divus celo­fāna maisiņus. Vienā bija iesarkanu mālu piciņa, otrā — bieza papīra driska ar zilu burtu «H».

— Tātad tas bijāt jūs, kas paņēma garāžas slēdzeni? — Mūns brīnījās. — Bet es biju pārliecināts, ka Kids Brauns.

— Es. Ģeniālā ideja pārmeklēt Lellītes mašīnu iešāvās man prātā tūlīt pēc tam, kad no dona Benitesa uzzināju par loterijas biļeti. Spriežot pēc ārējā izskata, mašīna nav lie­tota. Nekādu dubļu vai ceļa putekļu. Cits būtu ar to ap­mierinājies, bet es tomēr palīdu apakšā, jo atcerējos lielo gudrību, ka allaž rūpīgi mazgā un berž tikai fasādi, bet otru pusi bieži vien aizmirst… Ko teiksiet par šo māla piku, kas bija pielipusi pie diferenciāla?

— Viss ir skaidrs. Vakar pirmo reizi kopš daudzām dienām naktī lija lietus, bet tādas krāsas mālus esmu re­dzējis tikai vienā vietā …

— Kalnu pārejā. Tieši tā. Tas ir vienīgais ceļš uz Ma­lāgu. Bet, kad ielīdu bagāžniekā, atradu turklāt burtu «H». Tas ir gabaliņš no viesnīcas etiķetes, līme vēl gluži svaiga. Šonakt ar mašīnu vestas ceļa somas… Un tieši tai brīdi, kad izdarīju šo lielo atklājumu, sadzirdēju, ka mani kāds taisās apciemot. Tikko paguvu paslēpties bagāžniekā un aizvērt vāku… Visu pārējo nav ko stāstīt. Vienīgais, ko jūs vēl nezināt, kā jutos tur iekšā, īpaši, kad šis trakais līkumoja pa kalniem. Kā nelaiķis zārkā zemestrīces laikā! Sakarā ar to, starp citu, nodomāju, ka tādā bagāžniekā var bez pūlēm aizvest paklājā saritinātu līķi.

— No kurienes aizvest?

— Kaut vai no marķīza pils.

— Jūs esat uz maldīga ceļa, Deilij… Labāk padomāsim, kas īsti noticis. Viens no diviem — vai nu Evelīna Ro­džera aizbraukusi līdz Malāgai, varbūt tikai līdz pārejai un tad apdomājusies … Jājautā — kāpēc? Vai arī… — Mūns spēji apklusa.

— Kāpēc neizrunājāt līdz galam?

— Neciešu mistiku ar visādiem Siāmas dvīnīšiem, du­bultniekiem un citādiem spokiem … Zināt ko, Deilij, labāk ķerties pie darba nekā zīlēt kafijas biezumos. Jūs ejiet pie Lellītes, bet es apskatīšu Gvendolīnas istabu.

Viesnīca joprojām algādināja muzeju pēc slēgšanas. Ne­gribējās ticēt, ka te dzīvo cilvēki. Vakardienas atkritumi bija novākti, gaiteņa marmora grīda auksta un nedzīva gulēja zem kājām. Pārvarēdams iekšējas trīsas, Mūns lēnām iegāja Gvendolīnas istabā, tai pašā, kur vēl pirms divām stundām bija raudzījies nāvei acīs. Cik savādi, ka nāvei ir tik daudz dažādu vārdu. Tā var saukties par Kidu Braunu un šaut no pistoles, tai var būt ģenerāļa pakāpe un simtiem ūdeņraža bumbu, ko nomest… Pirms sīkākas apskates Mūns pārlaida acis visai telpai. Tas, kas pagāja garām neievērots, kad viņa rīcībā bija tikai divi lēcieni un pussekunde, tagad bija labi saskatāms. Istabā kāds uzturē­jies, pieskāries priekšmetiem, vēris vaļā sienas skapi, pār­šķirstījis grāmatas. Taču rūpīga apskate nedeva nekā jauna, izņemot šo faktu. Mūns pat uzskatīja par vajadzīgu pārlasīt visas vēstules. Tās bija saņemtas no paziņām, gal­venokārt nejaušiem. Viena nez kādēļ tik ļoti piesaistīja Mūna uzmanību, ka viņš trīskārt pārlasīja to:

«Atkal redzēju Tevi zem gultas, viena acs Tev bija melna, bet otra zaļa. Un tā tas ir ik reizi, kad lidoju Tev pāri. Patiešām neveicas. Ja jau cilvēkam ir halucinācijas, tad ar lielāku prieku redzētu Tavā vietā Anitu Ekbergu vai Džeinu Mensfīldu. Attiecībā uz testu neuztraucos, tur man ir prakse. Viņi uzdod vienus un tos pašus murgainos jautājumus, droši vien paši prātā jukuši…»

Šai vietā teksts beidzās, puse lapas bija nevīžīgi no­plēsta.

Mūns atgriezās savā istabā un novilka plastikāta cim­dus — atstāt pirkstu nospiedumus nebija nekādas vajadzī­bas. Domāt negribējās. Gaidot Deilija atgriešanos, viņš negribīgi šurp turp pastaigājās. Dīvainā vēstule nekādi neizzuda no prāta. Kas tas ir — paranoiķa mīlas atzīšanās vai mūslaiku kretīnisma paraugs, ko rakstītājs uzskatījis par smalku humoru?

Deilijs atnāca pēc piecām minūtēm.

— Nevienu līķi neesmu atradis, — viņš paziņoja. — To­ties dažus interesantus manas hipotēzes apliecinājumus. Pirmkārt — saburzītas aviobiļetes atkritumu grozā. Vai varat saprast, kādēļ padre Antonio tik pēkšņi pazaudējis savu varu pār Lellīti? Otrkārt — viņa izmainījusi smaržas. Treškārt — slavenais peldkostīms ar zelta sandalēm un metāla bruņas atrodas skapī. Toties trūkst daudz citu tērpu, bet klāt nācis milzums jaunu.

— Varbūt viņa nopietni iemīlējusies jūsos un nolēmusi iesākt jaunu dzīvi? — Mūns pasmaidīja. — Cik zināms, sievietei jauna dzīve nozīmē vispirms jaunus apģērbus, jaunu frizūru un jaunas smaržas.

— Jūsu psiholoģiski ļoti smalkā piezīme neiztur kritiku no drēbnieka viedokļa. Marķīzs tiešām var vienā naktī atjaunot pusi savas garderobes, jo šī puse ir vienīgi bikses. Sievietei, sevišķi tik izvēlīgai kā Lellīte, nepieciešama vis­maz nedēļa … Starp citu, jauna frizūra! Tornis ar turbānu galā var padarīt nemanāmu nelielu auguma starpību.

— Hm … — Mūns ievilka dūmu un aizrijās. — Jūs sniedzāt man labu ideju detektīvfilmai, par kuru sapņo Bils Ričijs. Naktī Lellīti nogalinājuši un, lai to noslēptu, apmainījuši ar dublieri no Holivudas. — Mūns apmierināti izlaida lielisku dubultgredzenu, tad pēkšņi vaicāja: — Vai atceraties smaržu nosaukumu?

— Tas bija franču valodā. Sapratu tikai otro vārdu «melns». Acīm redzot, kaut kas līdzīgs «Melnai naktij», «Melnai maskai» vai «Melnam kaķim» …

— Jūs esat teicams improvizators, — un Mūns, veikli izdūris pirkstu caur dubultgredzenu, acumirklī pārvērta to nāves cilpā. -

— Piedodiet, mister Mūn, kas tas ir? Vai augstākā pilo­tāža viszemākā līmenī? — Deilijs zobojās, ar interesi vēro­dams šo norisi.

— Dūmu aizsegs, kas nejauši sagriezies nāves cilpā… Nupat atcerējos ģenerāli Debldeju. Lielisks iluzionists, vai ne?

— Bet es sakarā ar smaržu nosaukumu atcerējos nēģeri. Ja viņa zobens izies cauri jūsu kakla skriemelim, ilūzija būs tik ideāla, ka visi uzskatīs jūs par līķi.

— Man šķiet, padre Antonio pietiekami gudrs, lai sa­prastu, ka mani tas neiespaido. Turklāt neesmu viņu vairs redzējis.

— Tad atveriet durvis!

Gaiteņa pašā galā, blakus urnai, stāvēja nēģeris. Kopā ar urnu viņš likās veidojam skulpturālu grupu, ko māk­slinieks nez kādēļ izcirtis daļēji no melna, daļēji no balta marmora.

— Nu, kā patīk jūsu ēna? — Deilijs vīpsnāja.

— Jūtos izcila personība, — Mūns klusi aizvēra durvis. — Ne jau katram ir veseli divi miesassargi. Vai esat pama­nījis, ka kaprālim Milsam un nēģerim ir daudz kopēja? Abi tikpat kā kurlmēmi, kaprāļa portsigārs izskatās uz mata līdzīgs ādas amuletam, kas karājas nēģerim uz krūtīm. Vienīgā starpība, ka viens tur glabā cigaretes, otrs laikam to izmanto kā portatīvu dievnamu savam maizes dievi­ņam. — Mūns paskatījās pulkstenī. — Jums labāk aiziet, kamēr vēl neviena nav. Pēc pusstundas sāksies svinīgā peldēšanās. Novērojiet Ramirosu un Rozitu, par Lellīti pats parūpēšos.

Drīz pēc Deilija aiziešanas viesnīca atdzīvojās. Preses fotogrāfi ieskrēja savās istabās apmainīt filmiņas, kores­pondenti drūzmējās vestibilā un it sevišķi automātu zālē. Lellīte, goda eskorta pavadīta, uzkāpa savā istabā, lai uzvilktu peldkostīmu.

Mūns nostājās parastajā novērošanas punktā uz bal­kona. Kā pirmais piebrauca televīzijas autobuss. Apgais­motāji izvilka kabeli; pārraides vadītājs, no histēriska klie­dziena uz čukstiem pāriedams, pārbaudīja mikrofonus; operatori, bažīgi lūkodamies uz vietumis satumsušo debesi, izvēlējās rakursus uzņemšanai. No cita autobusa izkrāva skaļruņus, drīz pēc tiem atveda mūziķus. Atšķirībā no ap­vienotā militārā orķestra, kas no rīta bija spēlējis centrālajā laukumā, šis, skaita, ziņā ne mazāks, sastāvēja no Malāgas restorānu labākajiem mūziķiem. Tikko izlēkuši no autobusa, mūziķi sāka spēlēt. Skaļruņi iedunējās, pa pludmali noripoja pirmais saldkaislu sinkopju vilnis. No brezenta pārvalkiem izlēca sarkanas un dzeltenas uguns- mēles — taurēm pievienojās ģitāres un, palēkdamās brū­najās rokās, ņēmās sist ritmu.

Šo skaņu pavadībā pludmalē spilgtos peldkostīmos iz­skrēja Mūnam jau pazīstamie jaunekļi un jaunavas, kas nupat vēl bija slēpušies aiz viesnīcas. Bez saviem torea- doru un dejotāju tērpiem tie neizskatījās tik efektīvi, bet šo trūkumu pilnīgi kompensēja lieliskie augumi. Viņiem nopakaļ lēnā, apdomīgā gaitā nāca pusmūža zemnieki un zemnieces — šķietami ļoti apmierināti, ka šajos ūdens- svētkos viņiem ierādīta sauszemes skatītāju loma.

Atskanēja komanda. Nožogodama liedagu, gar viesnīcu nostiepās melnbalta apsardzības ķēde, ko veidoja ameri­kāņu militārās policijas smilšu krāsas frenči un civilo gvardu melnie mundieri. Žurnālisti, dzīvi tērzēdami, ieņēma vietas. Viņi centās neaiziet pārāk tālu no viesnī­cas, lai atrastos telefona tuvumā. Francūža piedāvātā pla­kanā blašķe gāja no rokas rokā. Televīzijas darbinieki, sa­gatavojušies pārraidei, košļāja olīvas, laiku pa laikam pēc kārtas piedzerdami vīnu no lielas, salmiem appītas pu­deles.

Mūns izdzirdēja kaimiņu balkonā soļus. Pārraides vadī­tājs kaut ko kliedza, autobuss piebrauca pie pašas vies­nīcas. Jumtā iemontētais tērauda stienis ar operatora ligzdu ātri slīdēja uz augšu. Gar Mūna balkonu aizvīdēja kamerai pielipusi galva sarkanā, nobružātā beretē. Viņš ielūkojās audekla starpsienas spraugā.

Aiz ministra melnās frakas un ģenerāļa Debldeja pelnu krāsas frenča varēja saredzēt daļu kailas muguras un zel­taini, sarkani un zili svītrotu peldkostīmu. Tad Mūns ierau­dzīja ministra rokā mikrofonu, viņš kaut ko pateica televī­zijas skatītājiem, pāri augsto viesu galvām pacēlās iede­gusi sievietes roka un pamāja ar milzīgu ziedu pušķi. No apakšas uzšāvās gavilējošu saucienu brāzma, autobuss^ atvirzījās, operatori sāka panoramēt pludmali kopā ar gleznaino pūli un jūru, dodami augstajiem viesiem laiku uzvilkt peldkostīmus un nokāpt lejā.

Tai mirklī kad viesi, jaunu gaviļu sagaidīti, nometa halātus, saule galīgi pazuda aiz mākoņiem. Preses fotogrāfi ātri nomainīja objektīvus. Ministrs, turēdams Evelīnu Ro­džeru aiz rokas, palēkdamies ieskrēja ūdenī, viņiem no­pakaļ pārējie augstie viesi. Mūns ievēroja divas dīvainas detaļas. Evelīnas Rodžeras svītrainais peldkostīms, kas sniedzās līdz pašam kaklam, pilnīgi nosedza viņas izslavē­tās krūtis. Šī kautrība it nemaz neatbilda viņas raksturam. Otra detaļa attiecās uz izrādes dalībniekiem. To vidū ne­bija neviena vietējā iedzīvotāja. Toties Mūns ieraudzīja gan savu veco paziņu, kas tēloja zvejnieka lomu, gan pie krodziņa sastapto zemnieku, gan dažus citus šķietamus spāniešus, kuru īsto profesiju raksturoja aizdomīgi uztū­kušās labējās kabatas.

Orķestris sāka spēlēt operešu melodiju popūriju, pār kara kuģiem, kas bija noenkurojušies tuvu krastam, uz­šāvās raibas raķetes. Tieši tad sāka līt. Augstie viesi, ar skubu iegremdējušies ūdenī, metās laukā. Vienīgi Lellīte nesteidzās. Stāvēdama līdz ceļiem ūdenī, viņa turpināja pozēt fotogrāfiem. Lietus pieņēmās. Ministram, kas līdz šim bija pacietīgi gaidījis, kad kinoaktrise beidzot pievēr­sīsies programmas galvenajam numuram, pietika. Viņš sa­tvēra Lellīti aiz rokas un ievilka ūdenī. Pēkšņi sacēlies smags vilnis abus apraka. Līdz Mūnam atlidoja izmisīgs kliedziens, Lellīte pazuda ūdenī. Saskrējušie korespon­denti aizklāja skatieniem notikuma vietu. Kad viņi atkal pašķīrās, Mūns ieraudzīja ģenerāli Debldeju, kas, nesdams uz rokām Lellīti, brida krastā. Aktrise raustījās histērijā, pār seju tecēja melni tušas strautiņi. Žurnālisti un kino­operatori, uzņemdami šo ainu, aizskrēja priekšā. Pārraides vadītājs, kaut ko saukdams, metās pie monitora izslēgt kloķi. Televīzijas kameru dūkšana apklusa. Pārraidei va­jadzēja demonstrēt Panotarosā valdošo mieru un kārtību, tāpēc nelaimes gadījumam tur nebija vietas. Taču ārzemju reportieriem atgadījums ar kinoaktrisi bija īsta konfekte. Vieni skrēja pie telefona, citi pie ģenerāļa, kas vēl vien­mēr neizlaida no rokām savu dzīvo kravu. Ļaužu kamols pazuda aiz viesnīcas stūra, pēc brīža gaiteni pildīja soļu dipoņa un uzbudinātas balsis. Blakus istabas durvis aiz­cirtās, daudzu dūru sistas, tās dārdēja kā bungas. Tad Mūns sadzirdēja kaut ko līdzīgu kautiņam — amerikāņu kareivji atstūma pārmērīgi ziņkāros žurnālistus.

Kņada gaitenī uz dažām minūtēm saistīja Mūna uzmanību. Kad viņš atkal paskatījās lejā, krasts jau bija gandrīz tukšs. Televīzijas autobuss bija aizbraucis, toreadori, dejotājas un pusmūža zemnieki nozuduši, it kā iekri­tuši skatuves lūkā. Tikai mūziķi turpināja spēlēt, lietum gāžot aumaļām, kas likās reizē komiski un traģiski, it kā viņi stāvētu uz grimstoša okeāna lainera un izpildītu valsts himnu. Tagad ari viņi, skrējienā bāzdami instrumentus pārvalkos, ielēca autobusos. Skaļruņos nodūca, pamazām attālinājās motoru troksnis, pēc tam nekas vairs nebija dzirdams, atskaitot jūras smagās elsas un lietus šļakstus.

Balkonu sāka šaustīt slīpas lietus strūklas, no kurām nepaglāba ne brezenta nojume, ne starpsienas. Svārki acu­mirklī uzsūca smagās lāses. Dažu minūšu laikā Mūns bija samircis līdz ādai, tomēr viņš nekustējās no vietas. Viņš skaidri atcerējās fotogrāfiju: Gvendolīna Šrīvera kopā ar māti un brāli sēž viesnīcas saimnieka Deviljē gliserī. Šai atmiņai pievienojās cita — Elerija Kvīna detektīvalmanaha zaļie vāki, ko viņš nebija ievērojis Gvendolīnas istabā pirmā apciemojuma laikā, toties pamanījis šodien.

Domās nogrimušais Mūns tikai pēc brīža sadzirdēja klau­vējienus. Atvēris durvis, viņš ieraudzīja uz sevi notēmētu kinokameru un francūzi ar ķīļbārdiņu.

— Jūs taisāties mani fotografēt? — Mūns pabrīnījās.

— Nevis jūs, bet viņus… Pludmalē veidojas protesta demonstrācija. Vajadzīgs jūsu balkons… Uz ielas ne­laiž …

— Lūdzu! — Mūns mehāniski teica, bet šai brīdī viņu un francūzi izšķīra automāta stobrs.

— Uz balkona nedrīkst! Tas attiecas arī uz jums, mister Mūn! — Mūns pēc balss pazina seržantu, kas iebraukša­nas dienā bija kontrolējis viņa pasi kalnu pārejā.

Francūzis uztraukti protestēja, bet seržants mierīgi un nepielūdzami izstūma to atpakaļ gaitenī. Tādas pašas scē­nas norisinājās pie daudzām durvīm. Nav zināms, kas no tā būtu iznācis, ja neiejauktos ģenerālis Debldejs. Mūns sadzirdēja viņu laipnā balsī uzrunājam korespondentus:

— Evelīna Rodžera jūtas jau labāk un labprāt atbildēs uz jūsu jautājumiem. Uzgaidiet vestibilā, viņa tūliņ nokāps lejā.

Mūns nometa slapjos svārkus, uzvilka sausu virskreklu un pēc dažiem mirkļiem pievienojās žurnālistiem» Vesti­bilā likās kaut kas neierasts. Viņš palēnināja soli, mēģi­

nādams saprast, kas tam par iemeslu. Varbūt tādēļ, ka pus­kailās pludmalnieces bija aizstājuši žurnālisti ar magne­tofoniem, fotoaparātiem un portatīvajām rakstāmmašīnām? Varbūt tādēļ, ka Parīzes smaržu vietā te tagad mutuļoja pīpju, cigarešu un cigāru kodīgie dūmi? Varbūt tādēļ, ka aiz barjeras, kur bija ierasts redzēt donu Benitesu, tagad sēdēja viņa sieva? Nē, trūka svarīgas detaļas, bez kuras vestibils pēdējās dienās nebija iedomājams. Pats atzvelt­nes krēsls joprojām stāvēja blakus ārdurvīm. Taču tur sē­dēja nevis kaprālis Milss, bet kāds jauneklis ar Hemingveja bārdu, kā ārprātīgs bungodams pa rakstāmmašīnas taustiņiem.

Pret durvju stiklu sitās lietus, aizsegdams to kā ar blāvu aizkaru, cauri kuram neskaidri vīdēja melnās debesis. Tāds pats mijkrēslis valdīja arī vestibilā, te dega tikai dažas lustras. Pārējās nebija aizdedzinātas vai nu steigas dēļ, vai arī tīšām. Lellīte sēdēja palmas pavēnī, viņas seja pa­lika pa pusei ēnā. Mūns, kas bija pacenties atrast vietu turpat tuvumā, pamanīja, ka viņa ir neparasti bāla. Lel­lītei mugurā bija pūkains puloveris ar augstu apkakli un tikko modē nākušie minisvārciņi.

— Mis Rodžera, mūsu lasītājus interesē, ar ko izskaid­rojams nelaimes gadījums, — vaicāja viens no spāniešiem. — Jūs taču esat lieliska peldētāja.

— Nē … — tikko dzirdami izdvesa Lellīte, bet ģenerā­lis Debldejs neļāva runāt tālāk.

— Mis Rodžera neuzskata šo nieka atgadījumu, kas lai­mīgi beidzies, par nelaimes gadījumu! — viņš komentēja Lellītes «nē».

— Mis Rodžera, es pārstāvu laikrakstu aģentūru «Uni­ted Press», man šodien kāds stāstīja, ka līcī esot redzēti milzu kalmāri. Varbūt jūs ieraudzījāt tādu briesmoni un tāpēc sabijāties? — amerikāņu žurnālists vaicāja, pasnieg­dams viņai mikrofonu.

— Nē, man vienkārši… — Lellīte čukstēja. Arī šoreiz ģenerālis Debldejs neatļāva viņai pabeigt.

— Mis Rodžerai pēkšņi uznāca krampji, — viņš paskaid­roja. — Tas ir saprotams — nav viegli tādā dienā repre­zentēt Ameriku!

Rakstāmmašīnas tikšķēja, izraisot Mūnā jau apnikušo salīdzinājumu ar Geigera skaitītāju. Jautājumi bira cits pēc cita. Viņš vairs neklausījās, toties uzmanīgi vēroja

Rozitu Bairdu. Viņa izskatījās skaistāka nekā jebkad. Viņas možā sejas izteiksme krasi kontrastēja ar Lellītes gurdo seju, kas atgādināja ģipša masku. Ik pauzi starp diviem pārtulkotiem teikumiem viņa izmantoja, lai paska­tītos spoguļsienā. Mūns, pavēries tai pašā virzienā, ierau­dzīja kolonu, aiz kuras kāds stāvēja. Nemaz nebija jābūt burvim, lai uzminētu, ka tas ir Ramiross.

— Rodžeras jaunkundze, pastāstiet, lūdzu, par filmu, kuru uzņems Panotarosā. Kā dzirdēju, jūs tēlosiet galveno lomu.

— Jā, — Lellīte vienzilbīgi atbildēja.

— Vai tiesa, ka jūsu partneris būs nākamais vīrs?

— Pagaidām tas ir, tā sakot, ražošanas noslēpums, — ģenerālis ar smaidu atbildēja viņas vietā. — Toties varu jums atklāt kara noslēpumu. Jums visiem laikam zināms, ka šīsdienas spāņu laikraksti ievietojuši informāciju par aizdomīgu zemūdeni. Noķert to neizdevās, iespējams, ka tai ir speciāla aparatūra skaņu viļņu absorbēšanai. Toties mums izdevies notvert dažas šifrētas pārraides …

— Kādu šifru viņi pielieto? — Mūns viņu pārtrauca.

— Atvainojiet, kolēģi, bet es redzu jūs pirmo reizi! Kādu avīzi jūs pārstāvat? — painteresējās «United Press» korespondents.

— Neatkarīgo, bezpartejisko un atšķirībā no jūsējās neviena neietekmēto aģentūru «Mūns un Deilijs».

Žurnālisti, kas pazina Mūnu, smējās.

— Jums jāzina, ka misters Mūns ir pazīstams detektīvs, pret kura talantu izjūtu lielu cieņu, — ģenerālis smaidot turpināja. — Labprāt atbildēšu uz viņa jautājumu. Šifrs ir skaitliskais. Jūs laikam visvairāk interesē tas, ka mūsu labākie dešifrētāji, kuru rīcībā ir pasaules labākās elek­tronu analītiskās mašīnas, nebija spējīgi to izlasīt. Mums laikam darīšana ar krieviem. Viņiem vienīgajiem var būt tik sarežģīts šifrs, — ģenerālis piecēlās. — Ceru, ka esmu sniedzis jums pilnīgu kompensāciju par to, ka Evelīna Ro­džera nepastāstīja tuvāk par nākamo filmu. Manuprāt, jā­dod viņai iespēja atpūsties pirms rauta marķīza Kastel­mares pilī.

Pēkšņi Mūns sajuta kādu roku pieskārāmies plecam. Tas bija pulkvedis Baroha-i-Pinoss.

— Nepatīkams gadījums, Brauns aizbēdzis! —^ pulk­vedis uztraukti čukstēja.

Lellīte, kura jau bija piecēlusies, iekliedzās un atkrita atpakaļ krēslā.

— Nepiegrieziet vērību, — ģenerālis nostājās starp viņu un žurnālistiem. — Nervi! Tā ir dabiska reakcija pēc šīsdienas pārdzīvojuma… Pulkvedi, ja esmu pareizi sa­pratis, jūs tikko kaut ko stāstījāt par kādu bēgšanu. Ja tas nav dienesta noslēpums… — ģenerālis, kā vienmēr, zibenīgi apsvēris situāciju, atrada labāko līdzekli novērst korespondentu uzmanību no Lellītes. Rijīgajai haizivij, ko sauc par presi, bija pamesta jauna ēsma.

Mūns jau bija kaut ko līdzīgu gaidījis. Tomēr šī ziņa tā pārsteidza, ka viņš dažas minūtes nedzirdēja nekā, izņemot savas domas. Acīm redzot, policijas priekšnieks pa to laiku bija paguvis pastāstīt gan par Šrīveru nāvi un Gvendolī­nas nozušanu, gan par atrasto kadiljaku, gan par Mūnu pašu. Tas izrietēja no frāzes, kas beidzot nonāca līdz viņa apziņai.

— Mister Mūn, vai uzskatāt, ka Kida Brauna bēgšana saistīta ar Šrīveru nāvi? — vaicāja francūzis ar ķīļbārdiņu.

— Uz šo jautājumu jums spēj sniegt izsmeļošu atbildi vienīgi pulkvedis Baroha-i-Pinoss, — Mūns atrūca. — Ja tas jūs neapgrūtina, pulkvedi, varbūt jūs man pastāstītu, kādos apstākļos notika bēgšana un kas pie tās vainīgs? — viņš dzēlīgi vaicāja policijas priekšniekam.

— Daļēji jūs pats, mister Mūn. Jūs jau zināt, kādas mums aresta telpas, sīkam zaglim tās var būt piemērotas, bet ne tādam profesionālim. Jūs bijāt aizmirsis pārmeklēt viņu, kā nākas, bet es, paļaudamies uz jums, ari to ne­izdarīju … Viņš ar mūķīzeri atvēris durvis, pārsteidzis de­žurantu, atbruņojis, sasējis un ieslēdzis aresta telpās. Pēc tam pārgriezis telefona vadu un pazudis … Dežurants tiks stingri sodīts. Kas attiecas uz Braunu, tad esmu pārlieci­nāts, ka viņš neizbēgs no atmaksas… Pašlaik viņu jau meklē visa spāņu policija, viņa pazīmes esmu darījis zinā­mas Madridē…

— Izmantojot pārgriezto telefona vadu? — Mūns pa­smīnēja. — Jūs varējāt nepūlēties, viņa pazīmes atrodamas Barselonas lietā …

— Kuras kopiju tieši šodien gribēju jums nodot, — pulkvedis teica ar ironiju, atvērdams portfeli. — Te tā būs! — Viņš pasniedza Mūnam biezus aktu vākus. — Bet tagad atļaujiet jūs apsveikt! Jūsu ģeniālā hipotēze ir pieņemta kā oficiāla versija! Brauns tiešām, izrādās, ir tas pats Gonzaless, kas savā laikā figurēja Barselonas lietā. Nav nekādu šaubu, ka misis Unas Šrīveras un Rola Šrīvera slepkavību organizējis viņš. Tagad skaidrs, kurš un kādā veidā noindējis tos Brauna uzdevumā, — pulkvedis izvilka no portfeļa konservu kārbu un augstu pacēla to. — Lūk, bundža, ko uz mistera Mūna lūgumu esmu pieprasījis no Malāgas. Kā jau viņš to bija paredzējis, Šrīveri nogalināti ar sintētisko indi botulīnu, par ko liecina bundžā izdurtais caurums.

Noplaiksnīja fotogrāfu zibspuldzes. Kārbu, policijas priekšnieku un Mūnu vispirms nofotografēja visādos ra- kursos, tikai tad pulkvedim ļāva turpināt.

— Faktiskais slepkava ir vietējais dakteris Enkarno. Uz to norāda vairāki apstākļi. Vispirms, tikai mediķim zināms, ka pastāv tāda sintētiska inde. Otrkārt, būdams vienīgais ārsts Panotarosā, Enkarno bija pārliecināts, ka viņa diagnozi neviens nespēj apšaubīt. Izskaidrodams sa­slimšanu kā saindēšanos ar bojātu desu, viņš tika pasar­gāts no jebkādām aizdomām. Un, beidzot, trešais, vissvarī­gākais pierādījums… Viņa īstais uzvārds ir Valisters, ar kuru viņš figurē tai pašā Barselonas lietā. Tur viņu apsū­dzēja Brauna-Gonzalesa ievainotā detektīva saindēšanā ar opiju. Es beidzu! Visu pārējo lai pastāsta misters Mūns! — Pulkvedis noslaucīja seju, pār kuru aumaļām plūda sviedri.

Žurnālisti visi reizē metās pie telefona. Pirmais pieskrēja «United Press» korespondents. Pārējie sastājās rindā. Daži visdrosmīgākie, tai skaitā francūzis ar ķīļbārdiņu, metās pie durvīm. Iespēja tikt pie kāda cita telefona lika tiem aizmirst viesuļvētru, kas arvien negantāk trieca logā lie­tus šaltis. Taču nez no kurienes izniruši automātisti aiz­sprostoja viņiem ceļu.

— Kungi, jums nav ko uztraukties, — ģenerālis Debl­dejs viņus nomierināja. — Nododu jūsu rīcībā manu tiešo vadu.

— Es pirmais! — francūzis iesaucās. Pusceļā uz kāpnēm viņš pagriezās pret Mūnu: — Ko varu ziņot saviem lasītā­jiem par Šrīveras jaunkundzi? Vai jūs vēl cerat, ka viņa ir dzīva?

— Par to vislabāk pajautājiet Evelīnai Rodžerai! — Mūns ar smīnu paskatījās uz ģenerāli. — Bet, tā kā viņa jau projām, tad viņas vietā ari šoreiz droši vien atbildēs ģenerālis Debldejs.

Atgriezies savā istabā, Mūns pāršķirstīja Barselonas lietu. Vienas vai divu lappušu trūka. To varēja secināt no izmeklētāja slēdziena, kur bija citēti apšaudes liecinieka vārdi. Šis liecinieks noteikti apgalvoja, ka Interpola de­tektīvu Luiju Orinjonu ievainojis Brauns-Gonzaless, bet nekas nebija teikts par viņa ārieni un tuvākiem apšaudes apstākļiem. Teorētiski bija iespējams, ka šo lappušu iztrū­kumā vainojama Barselonas ierēdņa nevīžība. Taču, izlasī­jis liecinieka vārdu, Mūns noraidīja šo iespēju. Liecinieku sauca Sebastjans Novaturo.