Viesnīcas "Holivuda" rēgi

ĢENERĀĻA DEBLDEJA ULTIMĀTS

Ģenerālis Debldejs apbrīnojami ātri atguva aukstasi­nību.

— Diemžēl esmu spiests palūgt jūs aiziet no šejienes, — viņš norādīja uz Geigera skaitītāju, kas nepārtraukti trauksmaini tikšķēja. — Mēs esam karavīri, bet jūs — civilpersona. Es atbildu par jūsu drošību.

— Vai tad jūs uzskatāt, ka šis tērps pietiekami neaiz­sargā no briesmām?

Viņi runāja caur respiratoriem. Dobjās, it kā aizkapa balsis, kuras atkārtoja atbalss, atstāja nomācošu iespaidu. Mūns juta — vēl brīdis, un nervi neizturēs.

Atmetis ar roku, viņš nepretodamies sekoja kādam cil­vēkam. Maska un tērps neļāva saprast, kāda tam militārā pakāpe, bet Mūnu tas pašlaik nemaz neinteresēja. Viņam bija tikai viena vēlēšanās — pēc iespējas ātrāk izkļūt no alas.

Mūnu nogādāja līdz baltajam autobusam. Tajā no ne­skaitāmiem caurumiem griestos un sienās tūlīt izšļācās putains šķidrums. Tikai pēc tam pavadonis palīdzēja Mū­nam novilkt tērpa virsdaļu un novilka to arī pats. Blakus Mūnam sēdēja labsirdīgs puisis ar leitnanta pakāpi. Tūlīt varēja redzēt, ka privātajā dzīvē tas ir godīgs, atsaucīgs cilvēks. Tieši tādēļ Mūnu tā satricināja tas, cik dabiski viņš veica šo briesmīgo procedūru.

Kad Mūns beidzot aizkļuva līdz viesnīcai, viņam bija tikai viena vēlēšanās — iekrist gultā, ar visu ķermeni pie- plakt matracim un gulēt, gulēt… Nebija spēka ne apru­nāties ar donu Benitesu, kas pavadīja viņu ar norūpējušos skatienu, ne apjautāties par Deiliju, ne padomāt par tūkša- jās istabās paslēptajiem ļaudīm. Izģērbdamies viņš sataus­tīja kabatā telegrammu, ko bija piemirsis, un piespieda sevi to izlasīt.

«Pedro Himenesa banka ietilpst Spāņu kredīta asociā­cijā, ko kontrolē garīgais ordenis «Opus Dei», kura locek­lis ir arī finansu ministrs. Šīs asociācijas kapitālieguldīju­mus ārzemēs apdrošina Privātā starptautiskā banka, kuru vada Šrīveram piederošā korporācija «American De- velopment Company»,» ziņoja Donalds Kings un nobeidza ar humoru: «Apžēlojieties par pārējiem klientiem. Es ne­varu apkalpot vienīgi jūs.»

Aizmigdams Mūns atkal redzēja peldam melnu matu vai jūras zāļu kamolu … To nomainīja majora Melbriča galva, kas, likās, dzīvoja atsevišķi no ķermeņa aiz pleksistikla lodziņa. Kas to nocirtis? Kādēļ? … Blakus tai gulēja skai­tītājs un tarkšķēja kā rakstāmmašīna … Tas kaut ko rak­stīja, kādus šausmīgus vārdus, mūslaiku «Mene, tekel, fares». Ugunīgi burti cits aiz cita parādījās uz akmens sie­nas, pārvērzdamies mirdzošā ģindenī… Dīvaina asociāciju ķēde… Ak tā! Portatīvais dozimetrs taču izskatījās kā pildspalva. Šai apstāklī slēpās šaušalīga simbolika. Ar pildspalvas palīdzību arī var iznīcināt miljonus, parakstot neskaitāmus nāves spriedumus vai vienu vienīgu pavēli.

Tā nodomājis, Mūns iemiga. Miegs bija dziļš kā nāve un nemierīgs kā dzīve. Mūns sapņos juta, ka krīt arvien dziļāk un dziļāk, ka krampjaini turas pie spilvena, segas, palagiem. Pamozdamies no klauvējieniem, viņš ieraudzīja sevi guļam uz grīdas. Apkārt mētājās sasvīdusi gultas veļa. Klauvējieni kļuva arvien skaļāki. Grīļodamies Mūns aiz­kļuva līdz durvīm. Atvēra tās un atsprāga atpakaļ.

Istabā cits aiz cita ienāca ģenerālis Debldejs, pulkvedis Baroha-i-Pinoss, vairāki amerikāņu militārās policijas ka­reivji ar automātiem rokās un gandrīz tikpat daudz civilo gvardu ar karabīnēm. Mūns neviļus atkāpās vēl dažus so­ļus. Pēc šā bruņotā iebrukuma būtu bijis dabiski dzirdēt pavēli: «Rokas augšā!» Taču ģenerālis Debldejs laipni sacīja:

— Mums jāaprunājas.

— Varbūt jūs man vispirms atļausiet saģērbties? — Mūns aptaustīja mitro pidžamu.

— Diemžēl nevaram zaudēt tik daudz laika. Tikko esam aizturējuši krievu aģentu.

— No kurienes tas radies? — Mūns ironiski vaicāja.

— Iespējams, ka viņu izsēdinājusi zemūdene.

— Diezgan loģiski, — Mūns piekrita. — Bet kāds tam sakars ar mani?

— Atnācām, lai tieši to noskaidrotu.

— Tādā gadījumā lūgšu kungus apsēsties. Situācija kļūst interesanta.

Ģenerālis apsēdās, pārējie palika stāvam.

— Vai jūs nevarētu pateikt, kas nogalinājis majoru Melbriču? — ģenerālis jautāja.

— Jūsu repertuāru nevar saukt par vienmuļu, — Mūns secināja.

— Kādā ziņā? — pēkšņi ierunājās pulkvedis Baroha-i- Pinoss.

— Tai ziņā, ka nupat dzirdētais ir ārija pavisam no citas operas.

— Diemžēl no tās pašas, — ģenerālis atteica. — Majors Melbričs bija viens no visspējīgākajiem …

— … mūsu izlūkošanas slepenajiem aģentiem, — Mūns pabeidza viņa vietā. — Tas man ir zināms.

— No kurienes? — pulkvedis bargi paskatījās uz Mūnu. — Pat man nebija ne jausmas.

— Tikai tāpēc, ka jums atrofējušās domātspējas.

— Es neatļaušu ņirgāties par mani! — pulkvedis uz­kliedza, bet ģenerālis nomierināja viņu, nevērīgi pamā­dams.

— Mierā, pulkvedi! Mums ir daudz svarīgākas problē­mas, — viņš atkal pievērsās Mūnam. — Pagaidām nejau­tāšu, kā jūs to esat izošņājis . ..

— Ar loģiskas domāšanas palīdzību. Ar ožas orgāniem tam nav nekā kopēja.

— Pieņemsim, — ģenerālis laipni piekrita. — Tādā ga­dījumā tā pati loģika pateiks jums priekšā, kas nogalinā­jis mūsu slepeno aģentu.

— Kas? — Mūns izlikās naivs. — Droši vien citas valsts aģents.

Ģenerālis Debldejs klusēja. Pēc garas pauzes viņš teica:

— Jūs laikam redzējāt papīru, kas gulēja blakus majora ķermenim. Mēs devām to atšifrēt. Izrādās, teksts ir šāds: «Sveiciens no Odesas. Linda.»

— Ārkārtīgi saistoši! — Mūns piekrītoši pamāja.

— Tas vēl nekas. Teksta šifrēšanai izlietots atomu kods — tas pats, kurš pazudis. Pārāk saistoši, vai ne?

— Piekrītu. Iznāk, ka majoru nogalinājis Hjū Brauns? — Mūns atļāvās diezgan vieglprātīgu gājienu. Pagaidām viņam nebija ne jausmas, kādu kombināciju ģenerālis iz­vēlējies šaha partijas turpinājumam. Bet izdarīt gājienu, kas būtu jāveic pretiniekam, ir vienmēr izdevīgi.

— Hjū Brauns? — ģenerālis tiešām bija pārsteigts. — No jums to nebiju gaidījis.

— Tas nav pēdējais pārsteigums, ko esmu jums sagata­vojis, — Mūns pasmīnēja. — Piedodiet, mēs esam novir­zījušies. Runājot pulkveža vārdiem — kādi jums pierādī­jumi, ka viņš ir krievu spiegs?

— Nerunājiet muļķības! — pulkvedis iekaisa. — Sveša pase — vai tas nav pierādījums?

— Acis pelēkas, bet pasē rakstīts — violetas, — Mūns pamāja. — Jūs man to jau stāstījāt. Un kas par to?

— Zilas, — nesapratis Mūna ironiju, pulkvedis pār­laboja.

— Zināt, tieši šis apstāklis lika man šaubīties, vai viņu tiešām iesūtījuši krievi, — konfidenciālā tonī pateica ģe­nerālis. — Bet saskaņā ar varbūtības teoriju pat vislabā­kajiem speciālistiem gadās kļūmes. Piemēram, jums, — ģenerālis cieši palūkojās uz Mūnu.

— Proti? — tas mierīgi vaicāja.

— Par to parunāsim mazliet vēlāk. Laika pietiks.

— Jūs tikko teicāt, ka steidzaties.

— Jūsu dēļ esmu gatavs aizkavēties . .. Starp citu, arī mums pašiem reizēm gadās ne ar ko neattaisnojamas rup­jas kļūdas.

— Vai tas zīmējas uz jūsu bijušo padoto pulkvedi Mervinu? — Mūns vaicāja.

— Nē — viņš bija vienkārši idiots, — ģenerālis nevē­rīgi atmeta ar roku. — Bet mans priekštecis bija ārkārtīgi gudrs cilvēks. Liekas, toreiz jau jums stāstīju, ka viņu aizsūtīja uz kādu Āzijas valsti, lai organizētu sazvērestību pret mūsu neseno sabiedroto… Viņš ielūdza diktatoru savā rezidencē sirsnīgai sarunai un pierakstīja magneto­fona lentā katru vārdu. Mūsu laikos to var izdarīt ar apa­ratūru, ko viegli paslēpt, piemēram, atlokam piespraustā orhidejā.

Mūns, māksloti izbijies, aplūkoja sienas.

— Meklējat orhideju? — ģenerālis iesmējās. — Neuz­traucieties. Šoreiz iztiksim hez tehnikas. Nedomājiet, ka vienīgi detektīvi spējīgi loģiski secināt.

— Kā tad bija ar ierakstu? — Mūns atgādināja.

— Manam priekštecim bija pavisam noteikts mērķis. Jaunais diktators, kas nomainīja veco, varētu uzskatāmi demonstrēt saviem līdzgaitniekiem, kādu nelieti viņi pa­dzinuši. Diemžēl lenta nokļuva revolucionāru rokās, kam radās iespaids, ka mans priekštecis ir vismaz tāds pats ne­ģēlis, tāpēc viņi, sturmējot prezidenta pili, pie viena ap­ciemoja arī manu priekšteci… Tas ir viss. Bēdīgas beigas viņam, labs sākums — man.

— Ļoti pamācošs stāsts, — Mūns piekrita. — Varbūt visai drīz varēšu pastāstīt jums kaut ko līdzīgu. Tikai šo­reiz viss būs otrādi. Bēdīgs iznākums jums, bet vienam otram — labs… Jūs droši vien esat sīki izpētījis ienaid­nieka metodes. Kā jūs, būdams pretizlūkošanas dienesta darbinieks, izskaidrojat šo krievu kļūmi? Ja jau pase vil­tota, tad nebija grūti ierakstīt arī pareizo acu krāsu.

— Man ir vairākas hipotēzes, — ģenerālis teica, izlik­damies, it kā dalītos pārdomās. — Piemēram, sākumā bija nodomāts atsūtīt vienu cilvēku, bet pēdējā brīdī to nez kādēļ nācās aizvietot ar citu.

— Nav izslēgts, ka tas ir diezgan tuvu patiesībai, — Mūns piekrita. — Taču daudz vienkāršāks izskaidrojums, ka Hjū Brauns nav nekāds spiegs, bet gluži parasts cil­vēks, kurš, par nelaimi, pasu galdā nokļuvis izklaidīga rakstveža rokās… Man savā laikā pastāstīja ļoti skumju gadījumu. Kāda pusmūža dāma, braucot pāri robežai, at­teikusies uzrādīt pasi. Par izlūkošanas priekšnieku tur droši vien strādājis jūsu tipa cilvēks, ģenerāli, tāpēc dāma iesēdināta aiz restēm. Viņa diezgan ilgi klusējusi. Vēlāk izrādījies, ka pasē šī dāma padarīta par desmit gadiem vecāka. Perspektīva tikt noturētai par sešdesmitgadīgu ve­ceni likusies viņai daudz briesmīgāka nekā iespēja tikt tiesātai kā spiedzei.

Ģenerālis smējās. Viņš smējās pārāk ilgi, it kā tā būtu pirmšķirīga anekdote, bet Mūns nemaz nebija tik pārlieci­nāts, ka šis nupat izdomātais joks ir asprātības kalngals.

— Komiski? — viņš katram gadījumam apjautājās.

— Ļoti, — ģenerālis piekrita. — Jūs mani ārkārtīgi sa­smīdinājāt. Tātad jūs pieļaujat, ka Hjū Brauns kritis* pa.r upuri rakstveža izklaidībai? Nekas tamlīdzīgs. Šim tā sauk­tajam Hjū Braunam vienkārši neienāca prātā, ka mēs atra­dīsim īsto.

— īsto? — Mūns vaicāja.

— Jā. Tam tiešām ir zilas acis. Viņš dzīvo Ņujorkā, 65. Austrumu ielas un Ceturtās avēnijas stūrī un, ja var ticēt maniem slepenajiem aģentiem, pirms piecām minūtēm izgājis no mājas, iesēdies simt sešdesmit otrā maršruta autobusā un tagad droši vien jau izkāpj pie universālvei­kala, kur viņš strādā. Ja šaubāties, varu pasūtīt steidzamu sarunu un dot jums iespēju personīgi pārliecināties.

— Padodos! — Mūns teica. — Ko jūs no manis gribat?

Negribam, lai otra bumba, pateicoties jums, tiktu

tāpat izreklamēta kā pirmā, — ģenerālis, juzdams, ka no­vedis partiju līdz matam, tagad runāja gluži citā tonī. — Tāpēc, ja nevēlaties, ka Hjū Brauns — pagaidām sauk­sim viņu šai vārdā — tiktu apcietināts, jums nekavējoties jāaizbrauc. Dodam jums laiku tieši pusstundu.

— Vai tas ir ultimāts? — Mūns vaicāja.

— Pieņemsim. Ja nedarīsiet to, mēs apcietināsim arī jūs.

— Par ko?

— Kā līdzzinātāju. Mums ir skaidrs, ka jūs esat uzturē­jis ar viņu slepenus sakarus. Jau tas fakts vien, ka jūs abi noklusējāt pazīšanos, dod iemeslu visnopietnākajām aiz­domām.

— Ka arī es esmu krievu spiegs? Varu uzrādīt pasi. Tur viss saskan, sākot ar uzvārdu un beidzot ar acu krāsu.

— Neieteicu jokot, — ģenerālis sacīja glaimīgā balsī, kas slēpa sevī nepārprotamus draudus. — Jūs labi zināt: ja vien es vēlēšos, divdesmit liecinieki apliecinās, ka jūs neesat Mūns no detektīvaģentūras «Mūns un Deilijs», bet gan cilvēks, kas uzdodas par viņu.

— Pareizi, — Mūns pamāja. — Bet jums tikpat labi zi­nāms kā man, ka Hjū Brauns ir mans palīgs Deilijs. Jā, man bija ar viņu slepeni sakari, jo baidījos, un ne bez iemesla, ka spāņu policija, — Mūns nikni paskatījās pulk­vedī Barohā-i-Pinosā, — nevis palīdzēs man atklāt Šrīveru nāves noslēpumu, bet gan visādi kavēs. Tāpēc bija nepie­ciešams, lai manam palīgam būtu rīcības brīvība un vismaz viņam nesekotu pa pēdām kāds kaprālis Milss.

— Varat neturpināt, — ģenerālis pārtrauca. — Par cik dažas dienas pirms Deilija izbraukšanas bija sagatavota ārzemju pase Hjū Braunam, Šrīvera universālveikalu realizācijas daļas priekšniekam, jūs nolēmāt izmantot šo dokumentu. Varu apstiprināt, ka īstais Hjū Brauns loti līdzinās Deilijam. — Ģenerālis izņēma no kabatas port­feļa pa fototeletaipu atsūtītu attēlu.

— Toreiz nezinājām, ka Panotarosā ir jau viens Brauns. Visā šai putrā ar Brauniem vainojams dievs, ko sauc par likteni… Ceram, tagad, kad pārpratums visiem par prieku noskaidrots, varēšu beidzot apģērbties? — Mūns vaicāja.

— Nē! — pulkvedis Baroha-i-Pinoss nobrēca.

— Kāpēc gan ne? — ģenerālis labsirdīgi norūca. — Lai misters Mūns saģērbjas. Viņam šā vai tā pēc pusstundas jāaizbrauc.

— Tikai pēc jums, — Mūns teica. — Es esmu džentl­menis.

— Kā redzu, jūs vēl nesaprotat, cik nopietnā situācijā esat iekļuvis sakarā ar svešo pasi un visu jūsu vieglprā­tīgo spēlīti, — ģenerālis līdzjūtīgi sacīja. — Tādā gadījumā nāksies nodemonstrēt uzskates līdzekļus. — Viņš pamāja vienam no saviem padotajiem. — Ievest!

Pēc mirkļa durvis atvērās. Četri apbruņoti sargi ieveda Deiliju. Rokas tam atradās aiz muguras.

— Pateicos! — Mūnu nebija tik viegli iebiedēt. — Šis uzskates līdzeklis man jau daudzus gadus acu priekšā.

Ģenerālis atbildes vietā pagriezās pret Deiliju.

— Jautāju pēdējo reizi — kāds ir jūsu īstais uzvārds?

— Hjū Brauns! — Deilijs, kam nebija ne jausmas par nupat notikušo sarunu, paraustīja plecus.

— Ierakstiet pratināšanas protokolā! — pulkvedis Ba- roha-i-Pinoss pavēlēja vienam no saviem policistiem. Tas drudžainā steigā izrāva no kabatas formulāru un sāka pierakstīt.

— Ko nozīmē šī komēdija? — Mūns saskaitās. — Jūs tikko paziņojāt, ka jums viss zināms, vai ne tā? — viņš griezās pie ģenerāļa. — Mūsu sarunai ir liecinieki.

— Jūsu liecinieki? — ģenerālis pasmīnēja.

— Un kas tie tādi, pēc jūsu domām? — Mūns ar žestu norādīja uz klātesošajiem.

— Tie ir mani liecinieki! Skaidrs? — Un ģenerālis mie­rīgi pagriezās pret protokolētāju. — Ierakstiet protokolā! «Es, brigādes ģenerālis Džeremijs A. Debldejs, izmeklē­dams apstākļus, kādos noslepkavots majors Ralfs Melbričs, īstenībā slepenās daļas darbinieks pulkvedis Ralfs K. Lait- ness-Sībotoms, nācu pie slēdziena, ka nepazīstamais, kas uzturas Panotarosā ar Hjū Brauna pasi, jau pirms tam turēts aizdomās…»

— Pietiek! — Mūns uzkliedza. — Deilij, sūtiet viņus pie joda!

— Labprāt! — Deilijs jautri atsaucās. — Bet diemžēl nav iespējams, — viņš pagriezās pret Mūnu un parādīja roku dzelžus. — Šie velni pa īstam ķērušies pie lietas! Goda vārds, nesaprotu, ko mēs viņiem izjaucām. Manuprāt, te ož pēc kaut kā stiprāka nekā ūdeņraža bumbas …

— Muti ciet! — pulkvedis viņam uzbļāva.

— Tiešām labāk klusējiet, — Mūns pēkšņi kļuva gluži miermīlīgs. — Paklausīsimies, kādu apsūdzību pret jums izvirza.

— Varu informēt, — Deilijs pamirkšķināja. — Šifrs iekritis jūrā netālu no apakšpulkveža Hogerta lidmašīnas avārijas vietas. Zvejnieks Kamilo to izmakšķerēja un, bū­dams antifrankists, antiamerikānists un vispār komunists, nodeva man. Sākumā noglabāju šifrū slēpnī marķīza pilī, bet vēlāk aizsūtīju ar zemūdeni…

— Atļaujiet mazu papildinājumu jūsu ironiskajam stās­tījumam — lietišķos pierādījumus, — ģenerālis viņu ap­rāva. — Pils neapdzīvotajā daļā uzieti jūsu kurpju nospie­dumi, kas aizved pie slēpņa. Jūsu istabā pilī atrasta ceļa soma ar dubultdibenu, bet tajā — priekšmeti, kādus pa­rasti lieto izlūki. Zvejnieka Kamilo Verarosas motorlaivas kajītē arī atrasti jūsu pirkstu nospiedumi. Šajā kajītē atra­dās grīdā iemontēts raidītājs, ar kura palīdzību Kamilo Verarosa izdarīja šifrētas pārraides. Šorīt kārtējā sakaru seansa laikā viņu izdevās nopeilēt.

— Kamilo apcietināts? — Mūnam tas bija jaunums.

— Jā. Un tagad lūgšu nepārtraukt mani, — ģenerālis mierīgi turpināja diktēt: — … turēts aizdomās, ka ar spe­ciālu kurjeru nodevis slepeno šifru ārzemju valstij, no­galinājis pulkvedi Laitnesu-Sībotomu, kas bija to izseko­jis … Lūdzu, pulkvedi, — viņš ar parasto laipnību griezās pie tā, — vai jums nebūtu ko piebilst no savas puses?

— Nevajag, — Mūns teica. — Jums tiešām ir nags uz sazvērestībām, ģenerāli. Ne jau velti jūs saņēmāt šo pos­teni pēc jūsu priekšteča neveiksmīgās misijas.

— Pateicos par komplimentu, — ģenerālis augstprātīgi pasmaidīja.

— Sakiet — vai jūs gadījumā toreiz nepiepalīdzējāt zi­nāmās Āzijas valsts revolucionāriem? — Mūns aukstasi­nīgi turpināja. — Man kāds grafologs nesen stāstīja, ka raksturu varot noteikt arī pēc viltota paraksta.

Ģenerālis klusēja. Šo klusēšanu varēja iztulkot dažādi.

— Nu labi, — Mūns apsēdās ērtāk. — Lai pagātne pa­liek pagātnē. Kurš no mums ir bez grēka? Visiem zināms, ka karjeras kāpnes sastāv no mūsu priekšteču lauztajiem mugurkauliem. Bet baidos, ka šoreiz jūs kalposiet par pa­kāpienu kādam citam. Jūsu komēdija, ģenerāli, diezgan teicami inscenēta, bet jau Šekspīrs teicis: «Smejas tas, kas smejas pēdējais.» Varu iztēloties, kādi smiekli sacelsies, kad jūs mēģināsiet pastāstīt savu pasaciņu par neesošo šifru, kas kalpoja kā aizsegs radioaktīvo šķembu meklē­šanai.

— Zināt ko, — ģenerālis sakoda zobus. — Kas attiecas uz inscenējumiem, tad tur man tiešām ir nags. Jūs to droši vien esat izjutis uz savas ādas. Un tomēr reizēm biju ar jums pat pārāk atklāts, — ģenerālis runāja ļoti klusu. — Piemēram, attiecībā uz šifru. Tas tiešām ir pazudis. Lid­mašīnas komandieris pastāvīgi nēsā to kaklā pakārtā ādas futrālī. Metāla važiņa ir nepārraujama. Tāpēc kods var iet zudumā vienā vienīgā gadījumā — kad pienāk pavēle par atomtriecienu un komandieris nodod kodu komandas locekļiem tās atšifrēšanai…

— Nu redziet, ģenerāli, jūs runājat pats sev pretim.

— Jums tā liekas? Tad klausieties — dažas minūtes pirms katastrofas šāda pavēle tiešām tika saņemta. Radara apkalpe Grenlandes bāzē Tulā bija noturējusi mēness re­frakciju par masveida krievu uzlidojumu. Tur nav ko brī­nīties — tāda bāze ir kaut kas starp cietuma viennīcu un trako māju. Visas atomlidmašīnas bija paceltas gaisā. Laimīgā kārtā pēdējā brīdī tomēr pamanīja kļūdu… Šifrs patiešām pastāv, tas patiešām ārkārtīgi slepens. Un, ja ne­izdosies to atrast, mani, protams, nomainīs.

— Daudz vienkāršāk būtu mainīt šifru.

— Tas jau darīts. Bet, atrodot veco, būs daudz vieglāk dešifrēt jauno.

— Labi! — Mūns, kas visu šo laiku bija sēdējis, izslē­jās visā augumā. — Tādā gadījumā esmu gatavs atzīties] ka zinu, kur ir šifrs. Jūs to saņemsiet, tikko būsiet izpil­dījis manas prasības. Pieprasu nekavējoties atbrīvot Dei- liju un dot man pilnīgu rīcības brīvību!

Kaut kas Mūna tonī piespieda ģenerāli noticēt. Kādu minūti viņš stāvēja pilnīgi nekustīgi, tad nokomandēja:

— Visiem iziet! — Balsī ieskanējās metāls. — Jums arī! — Pēdējie vārdi attiecās uz Deiliju.

Viens no sargiem ar automāta stobru pabīdīja Deiliju uz durvju pusi. Deilijs mazliet pagriezās un ar tikko ma­nāmu plecu kustību atgrūda sargus. Tad uzrunāja ģenerāli:

— Jūs esat pārāk augstās domās attiecībā uz sevi, ja ticat, ka jūsu sabiedrība sagādā man prieku. Drīzāk pacie­tīšu šos roku dzelžus nekā jūs.

— Ļoti nožēloju! — ģenerālis deva zīmi sargiem. — Bai­dos, ka jums nav izvēles! Nāksies paciest abus.

Deilijs paraustīja plecus un, automātistu ciešā lokā ielenkts, izgāja no istabas.

— Ceru, ka vismaz man atjauts palikt savā istabā, — pasmīnēja Mūns, kuram jau draudīgi tuvojās viens no civilajiem gvardiem.

— Pagaidām jā, — ģenerālis Debldejs pagriezās uz iešanu.

Pie durvīm kā multiplikācijas filmā figūras vispirms sa- lipa kamolā, bet pēc tam, neredzamas rokas izrautas, pa­zuda. Durvis aizcirtās, istaba bija tukša.

Mūns devās uz vannas istabu. Lai kāds būtu ģenerāļa nākamais gājiens, nomazgāties dušā nenāks par ļaunu. Mūns ilgi stāvēja zem remdenās strūklas, noskalodams šā- rīta lietuvēnu. Pēc tam atgrieza vannas krānu, iebēra skuju ekstraktu un iegūlās zaļajā ūdenī. Par to, kas norisinājās pirms dažām minūtēm, negribējās domāt. Viņš neaizrāvās ar šahu. Raksta, ka īsts šahists, pirms atjauno pārtraukto partiju, neēd, neguļ, pat nepieskaras šaha dēlim. Toties miljoniem reižu pārcilā visus iespējamos gājienus — gan savējos, gan pretinieka variantus. Taču Mūns daudz vai­rāk par intelektuālo šahu cienīja pavecu pensionāru iemī­ļoto nodarbošanos — krustvārdu mīklu risināšanu. Zaļga­nais ūdens apbrīnojami nomierināja un veicināja domā­šanu.

Kamēr ģenerālis ar pulkvedi apsprieda nākošo gājienu, Mūns paguva aizpildīt savā abstraktajā krustvārdu mīklā vismaz četrdesmit rūtiņas. Atminētie vārdi bija tik dažādi, ka tie kopā neveidoja nekādu saprātīgu jēdzienu.

— Tā, tā, — Mūns miegaini atkārtoja. — Ģindenis… sens ierocis … lidotājs … amulets …