Viesnīcas "Holivuda" rēgi

apsūdzības liecinieki

— Cerams, jums rādījās patīkami sapņi, mister Mūn?

Mūns izberzēja acis. Viņš gulēja vannā, zilganu flīžu

apmirdzēts. Viņa priekšā stāvēja ģenerālis Debldejs. Mūns pataustīja jau atdzisušo ūdeni un žāvādamies teica:

— Viss atkarīgs no tā, ko katrs sauc par patīkamu. Es redzēju sapnī jūs. Jūs gan bijāt nevis pretizlūkošanas ģe­nerālis, bet spoks, taču sapnī redz tikai tādas patiesības … Vai ilgi gulēju?

•— Apmēram stundu.

— Vai jums patiešām tik daudz laika bija nepieciešams kratīšanai? Un vai šifru atradāt?

— Ticiet man, mister Mūn, darīju to aiz tīri sportiskas intereses. Priekšniecība man ieteikusi pieņemt jūsu nosacī­jumus. Kratīšanu izdarīju jau iepriekš un turētos pie dotā solījuma pat tādā gadījumā, ja palaimētos pašam atrast šifru. Bet es jau iepriekš zināju, ka meklēju veltīgi. Jūs esat pārāk gudrs pretinieks.

— Neesiet tik pieticīgs, ģenerāli… Starp citu, maniem nosacījumiem nācis klāt jauns — aizvāciet no viesnīcas savus automātistus un slepenos aģentus. Viņi krīt man uz nerviem. Varat iedomāties, kas būs, ja psihisku traucē­jumu dēļ pazaudēšu atmiņu un vairs nespēšu atcerēties, kur šifrs noslēpts.

— Labi, — ģenerālis pamāja. — Vēl kas?

— Ceru, ka būsiet jau atbrīvojuši Deiliju no roku dzel­žiem?

— Protams, citādi viņam būtu neērti dzert kokteili, ko piedāvāju tam savā istabā.

— Lieliski! Atsūtiet viņu pie manis! Bet roku dzelžus paturiet, tie mums vēl noderēs.

— Pulkveža Laitnesa-Sībotoma slepkavam? — ģenerālis pateica to pavisam klusu, bet Mūns atcerējās viņa klie­dzienu, kas atbalsojās Nēģeru alas milzīgajā kapličā.

— Viss var būt, — Mūns pasmīnēja. V^v

Ģenerāļa Debldeja rīcībā bija daudzstāvu ēkas neaptve­rams pazemes stāvs, kur cita pie citas stāvēja elektronis­kās skaitļojamās mašīnas. Bet pat visgudrākā no tām dar­bojās tikai uz tūkstoš punktos novietoto novērotāju infor­mācijas pamata. Viņu ziņojumi tika pārtulkoti perfokartīšu skaitļu valodā un abstraktu faktu veidā ievietoti mašīnā. Turpretī Mūnam bija iespēja pašam novērot, pašam ana­lizēt un, galvenais, just. Kad arī ar to nepietika, palīgā nāca zemapziņa — spēja atzīmēt vissīkākās detaļas, ierak­stīt tās savā neaptveramajā elektroniskajā atmiņā un izsniegt vajadzīgajā brīdī. Bet ģenerāļa Debldeja acīm un ausīm nebija ne zemapziņas, ne apziņas, labākajā gadī­jumā vienīgi dienesta apziņa.

— Gaidu jūs pēc pusstundas. Pulkvedis Baroha-i-Pinoss un Rozita Bairda arī ir ielūgti. — Mūns pamāja ar roku. Nogaidījis ģenerāļa aiziešanu, viņš izkāpa no vannas un noberzās ar raupju dvieli.

— Apsveicu! Mēs esam vinnējuši lielo kauju pie Pano­tarosas! — vannas istabā ielauzās Deilijs.

— Manuprāt — es esmu vinnējis, — Mūns sausi teica.

— Ne gluži, bez informācijas, ko esmu jums piegādājis, jums tas neizdotos. Tomēr nav slikti izmantot slepenu aģentu, — Deilijs smējās, rīvēdams roku dzelžu atstātās sarkanās pēdas locītavās. — Kur tad jums noslēpts tas šifrs, šef? Tikai dienesta vajadzībām! — viņš pamirkšķi­nāja.

— Lai tas labāk ir pārsteigums arī jums. Bet tagad ņe­miet pildspalvu un rakstiet: «Dārgais padre Antonio! Atsū­tiet man savu nēģeri. Tas ir Jūsu paša interesēs. Lai viņš paķer līdz zobenu, ar kuru Jūs tik lieliski nocirtāt rozēm galviņas. Mūns.» … Vai uzrakstījāt?

— Ģenerālim jau tā metas tumšs gar acīm, kāda velna pēc viņam vēl vajadzīgs nēģeris? — Deilijs pavīpsnāja.

— Nezinu, kā viņam, bet man ir vajadzīgs. Aiznesiet zīmīti, bet pēc tam atvediet mūsu ciemiņus uz Gvendolīnas istabu.

— Vai nebūtu labāk tieši jūsējā?

— Ģenerālis Debldejs iepotējis man tieksmi uz efek­tiem … Es izbaudu gaidāmo ainu — savienojamās durvis veras vaļā un uz sliekšņa stāv …

— Majors Melbričs ar savu galvu padusē? — Deilijam bija uznākusi traka jautrība — dabiska reakcija pēc vairāku stundu nepieciešamības pret savu gribu tēlot krievu spiega lomu.

— Jūs esat spējīgs jokot pat savās bērēs, — Mūns pa­smaidīja.

Deilijam aizejot, viņš noskuva bārdu — no rīta nebija laika, rūpīgāk nekā parasti apģērbās un ilgi sēja kakla­saiti spoguļa priekšā. Ar vismodernāko komfortu iekārtoto telpu caurstrāvoja gaisma, jūra līgojās, saules zaķīši skrai­dīja pāri spogulim. Taču Mūns redzēja tajā sevi pašu — brezenta tērpā, melno tumsu visapkārt, kurā vientuļi mal­dījās luktura dzeltenais aplis.

Pēc tam viņš nokāpa pie dona Benitesa. Vestibils bija tukšs. Tukšs kā bēru firmas lieliskais marmora morgs pēc līķa aizvešanas.

— Kas tas? — Mūns ievilka nāsīs vieglu deguma smaku, kas ieplūda vaļējās durvīs.

— Svētku iluminācija. Paskatieties pats, — dons Beni- tess kopā ar viņu izgāja uz ielas.

Kaut kur aiz baznīcas plīvoja liesmas. Neviens tās ne­dzēsa. Pāri Panotarosai pacēlās melni dūmu mutuļi, dzelte­nas mēles laizīja zilās debesis.

— Uz dažiem jumtiem atraduši radioaktīvus nokrišņus, tāpēc ēkas nodedzina, lai neizplatītos tālāk. Dakterim En- karno nebūs kur dzīvot, un donjai Selai arī… Dievs ne­dod, nosvilinās vēl viesnīcu! Kas tad notiks ar mani! Tik laba vieta, alga arī pieklājīga …

— Sevišķi, ieskaitot tajā blakus peļņu par svēto pārdo­šanu, — Mūns pārgāja uz čukstiem. — Don Benites, man ļoti žēl, bet esmu spiests atklāt jūsu kārtis … Te jums būs nauda, — Mūns izņēma gandrīz visu, kas viņam bija atli­cis. — Jums un Kamilo derētu pārmainīt klimatu.

— Vai tad nezināt, ka viņš apcietināts?

— Pēc pusstundas viņš būs brīvs.

— Tādā gadījumā esmu gatavs atzīt, ka jūs esat vēl lie­lāks burvis nekā ģenerālis Debldejs. Iztaisīt no godīga cil­vēka krievu spiegu ir diezgan vienkāršs burvju triks, bet pēc tam pierādīt pretējo …

— Redzēsim, — Mūns norūca un pēc pauzes piebilda: — Kāpēc nekur neredzu Pedro?

— Viņš gribēja pie jums aiziet, bet es nelaidu. Jums bija tik augsti viesi, bet Pedro nemaz neprot uzvesties pieklājīgā sabiedrībā. "^v

— Paņemiet viņu līdz, don Benites!Jums būs palīgs svēto pārdošanai, — Mūns smaidīja. — Bet man būs vieg­lāk ap sirdi.

— Tiks izdarīts, senjor Mūn! — šveicars paklanījās. Tad noņēma zilo formas cepuri ar zelta burtiem «Holivuda», kārtīgi pakāra vadzī, pēdējo reizi apskatīja tukšo vestibilu un izgāja uz ielas — pretī melnajiem dūmu mutuļiem un dzeltenajām liesmu mēlēm.

Mūns atgriezās savā istabā un, neviena netraucēts, piec­padsmit minūtes noklausījās pa radio pēdējās ziņas. Sprie­žot pēc sejas izteiksmes, dzirdētais viņu pilnīgi apmieri­nāja.

Mazliet velak atnaca ģenerālis ar pulkvedi.

— Un kas jūs tāda esat? — Mūns nesaprašanā skatījās uz jaunu sievieti, kas bija ienākusi kopā ar virsniekiem.

— Vai tiešām tā esat jūs?

Mati, kas tagad atkal bija kļuvuši melni, un oficiāls pe­lēks kostīms bija pārvērtuši Rozitu Bairdu līdz nepazīšanai.

— Padrem Antonio bija taisnība! — Mūns pasmaidīja.

— No skaistām sievietēm tiešām jāsargās.

— Sevišķi, ja tām ir savi noslēpumi, — jokodamies pie­bilda ģenerālis.

— Kurus jūs diezgan veikli izmantojāt, ģenerāli, savu noslēpumu kultivēšanai.

— Esmu atnācis pēc šifra, nevis lai uzklausītu divdomī­bas! — ģenerālis strupi atcirta.

— Jūtu jums līdz, bet noteikumus tagad diktēju es. Ja tie jums nepatīk, varu atdot šifru jūsu pēctecim ,.. Tieko­ties pie jums kokteiļu vakarā, jūs man piedāvājāt vecākā inspektora amatu kopā ar šaha partiju, pareizāk sakot, tāpēc, lai es no tās atteiktos. Pret paša gribu man tomēr nācās partiju izspēlēt. Lieku priekšā iztirzāt šo partiju, kā to dara divi gudri pretinieki.

— Labprāt! Jūsu visizdevīgākais gājiens — nosūtīt Bilu Ričij u uz Madridi savā vietā.

— Šo gājienu jūs man pats pateicāt priekšā.

— Tā bija rupja kļūda, par kuru tieku sodīts. Jūsu rīcībā bija dažas stundas, kad neviens jums nesekoja. Tās jūs izlietojāt, lai informētu Svenu Krāgeru. Bez jūsu palīdzī­bas viņš nekad nebūtu sapratis, kas te īsti notiek.

— Jūs mazliet maldāties, ģenerāli. Malāgā es toreiz satikos ar Deiliju un informēju viņu, ka jūsu nometnē

redzēts profesors Stārks. Bet Svenu Krāgeru informēja Pedro, kuru aizsūtīju pie žurnālista uz Pamplonu.

— Būtu es to zinājis! — policijas priekšnieks pielēca kājās.

— Tad jūs, protams, būtu viņu apcietinājis tāpat kā dažus citus, — Mūns pasmīnēja.

— Protestēju pret šīm nekrietnajām apsūdzībām! — po­licijas priekšnieks no dusmām pietvīka.

— Labāk klusējiet, jūsu kārta nav vēl pienākusi! Tagad es runāju ar ģenerāli. Varbūt tas radīs jūsos izbrīnu, dārgo ģenerāli, bet savu vispareizāko un labāko gājienu izdarīju pirms izlidošanas no Ņujorkas, tūlīt pēc sarunas ar Džo- šua Šrīveru. Tur, kur sadūries bumbvedējs un degvielas lidmašīna, viss var atgadīties. Pietiktu, lai reaktīvais mo­tors nokristu nevis uz zemnieka Brito mājas, bet uz šīs viesnīcas, aprokot zem sevis Šrīvera sievu un dēlu, lai no­slēptu pasaulei viņu nāves īstos iemeslus. Sīko ļaužu sīka­jai nāvei pie mums nemēdz pievērst uzmanību. Bet, ja zem stratēģiskā bumbvedēja milzīgā spārna gulētu viena no Amerikas visbagātākā, tātad arī visiespaidīgākā pilsoņa piederīgajiem, tā būtu sensācija, kam nepaietu garām neviens žurnālists. Un tad nāktos skaļā balsī runāt par to, ka mūsu lidmašīnas, sēdamas nāvi un iznīcību visās pasau­les daļās, nokrīt uz mierīgo iedzīvotāju galvām. Tāpēc es piezvanīju Svenam Krāgeram uz Stokholmu. Viņš izlidoja tai pašā dienā un vēl pirms manis ieradās Pamplonā. Man bija nojauta, ka sakari ar ārzemēm tiks kontrolēti, lai no­vērstu slepenas informācijas aizplūšanu. Tādēļ mēs ar Svenu Krāgeru iepriekš norunājām diezgan vienkāršu šifru. Pamplonā šais dienās notika fjesta, nevainīgas vēršu cīņas, par kurām Svens Krāgers telegrafēja uz Stokholmu. Vērši apzīmēja ūdeņraža bumbas, bet toreadors bijāt jūs, ģenerāli Debldej. Kas attiecas uz ticamām detaļām par Panotarosu, tad tās tika pasniegtas zem vēl nevainīgākas tūristu iespaidu izkārtnes.

— Man atliek atkārtot vienīgi to, ko esmu reiz tei­cis, — ģenerālis piespiesti pasmaidīja. — Sakāve no tāda pretinieka rokas ir augsts gods! Acīm redzot, jūsu palīgs Deilijs, informējot savu slaveno sievu, izmantoja to pašu šifru.

— Nekā tamlīdzīga. Viņš izmantoja tikai to slepenību, ko radījāt ap profesoru Stārku. Telefona sarunā ar profe- šoru Holmenu Deilijs pieminēja, ka saticis paziņu, vārdā Stārku. Holmenam, kas bija pazīstams ar profesoru Stārku, ar šo mājienu pilnīgi pietika, lai saprastu, kas notiek Pa­notarosā. Es labi zināju, ko daru, kad iesaistīju spēlē Mi- nervu Zingeri. Mūsu laikos var neticēt žurnālistam, kas raksta patiesību. Bet kāršu licējas balsi pie mums Amerikā noteikti uzklausa, to jūs pats esat atzinis, ģenerāli… Bet tagad, pulkvedi, man ir mazs pārsteigums! — Mūns pavēra savienojamās durvis un sauca: — Deilij, paaiciniet, lūdzu, Hosē Viljano!

Istabā ienāca loterijas biļešu pārdevējs. Policijas priekš­nieka smagnējais ķermenis sarāvās, viņa acis skraidīja pa telpu, it kā meklēdamas slepenu spraugu.

— Misis Rozita, lūdzu pārtulkot, — Mūns mierīgi teica. — Bet jūs, Hosē Viljano, lūdzu, uzmanīgi paskatieties pulk­vedī! Vai viņš ir tas pats cilvēks, kas bija atbraucis uz Puente Alčezerilo 18. martā?

— Jā. Pulkveža kungs man iedeva naudu. Par to man bija jāpaziņo policijai, ka frizieris Sebastjans Novaturo regulāri klausās pagrīdes raidstacijas «Pireneja» pārrai­des …

— Un jūs to darījāt?

— Pulkveža kungs piedraudēja pretējā gadījumā apcie­tināt mani pašu.

— Viņš melo! — policijas priekšnieks uzsita ar dūri uz galda. — Vai tad jūs nezināt, ka viņš ir akls? Kā viņš varēja mani ieraudzīt?

— Tieši ar to jau jūs rēķinājāties, pulkvedi! Akls cil­vēks taču nespēs jūs pazīt, — Mūnā viss vārījās no dus­mām. — Bet akls izrādījāties jūs! Vai varbūt es maldos, don Hosē?

— Nē, maldās pulkveža kungs. Akls esmu tikai tad, kad pārdodu loterijas biļetes, — Viljano noņēma melnās ace­nes. — Pārējā laikā redzu lieliski, kaut vai to, ka jūs, pulk­veža kungs, nez kādēļ ar skubu dodaties uz durvīm.

Deilijs aizsprostoja tam ceļu.

— Esiet bez bažām, Deilij! — Mūns pasmīnēja. — Pulk­vedis pietiekami labi audzināts, lai noklausītos mani līdz galam.

— Ko nozīmē šī izrāde? — ģenerālis Debldejs iesaucās.

— Tūlīt paskaidrošu, — Mūns izvadīja loterijas biļešu pārdevēju un aizslēdza durvis. — Pulkvedis Baroha-i-Pinoss izpalīdzējis ar draudzīgiem pakalpojumiem ne tikai jums, ģenerāli. Barselonā viņš uzturēja sakarus ar Braunu- Gonzalesu un turpināja to darīt ari pēc pārcelšanas uz Ma- lāgu. Frizieris Sebastjans Novaturo bija apšaudes lieci­nieks, kad Brauns-Gonzaless ievainoja Interpola detektīvu. Viņš pazina, gangsteri, kas bija atbraucis uz Puente Alče- zerilo kopā ar Gvendolīnu Šrīveru un nekavējoties piezva­nīja uz Malāgas policiju. Atgādināšu, ka tas notika 18. martā, dienu pirms pulkveža ierašanās Panotarosā. Pā­rējo, ģenerāli, jūs pats varēsiet saprast bez īpašiem ko­mentāriem, jūs taču esat meistars tādās operācijās. Deilij, uzaiciniet mūsu nākamo ciemiņu!

Telpā ienāca pavecs cilvēks ar gurdenu seju un nervo­zām kustībām. Viņam parādoties, pulkvedis dziļāk ievil­kās krēslā. Ģenerālis, kas labāk apvaldīja savas emocijas, sarāvās, bet tūlīt jautāja šķietami vienaldzīgi:

— Varbūt jūs iepazīstināsiet ar savu viesi?

— Es esmu Enkarno, vietējais ārsts.

— Nosauciet savu īsto uzvārdu! — Mūns pavēlēja.

— Enriko Valisters.

— Jūs strādājāt par ordinatoru Barselonā, Svētās dzie­dināšanas hospitālī, kad uz turieni tika nogādāts smagi ievainotais detektīvs Luijs Orinjons?

— Jā. Nebija nekādu cerību izglābt viņa dzīvību… Sāpes viņam bija neciešamas, aiz cilvēkmīlestības es iešļir- cināju stipru opija devu … Mani apsūdzēja slepkavībā bez iepriekšēja nodoma — pie mums uzskata, ka ārstam nav tiesību atvieglot slimniekam pirmsnāves mokas… — dakteris Valisters tā uztraucās, ka tikai pēc dažām minū­tēm spēja turpināt: — Man izdevās aizbēgt uz Ameriku, no turienes atgriezos pēc dažiem gadiem ar svešu pasi. Apmetos mazajā Panotarosā, kur cerēju palikt nepazīts. Šī paša iemesla dēļ ne reizi neaizbraucu pat uz Malāgu …

— Pastāstiet par Šrīveru saslimšanu!

— Sākumā biju pārliecināts, ka viņi saindējušies ar desu… Vēlāk daži simptomi apgāza manu pārliecību. Griezos pie ģenerāļa Debldeja ar lūgumu pārvest viņus uz amerikāņu nometni, kur bija daudz pieredzējušāki ārsti. Vakarā mani izsauca uz policijas komisariātu. Pulkvedis Baroha-i-Pinoss, ar kuru sastapos jau Barselonā, pazina mani. Viņš piedraudēja nodot mani tiesai, ja neparakstīšu nāves aktu ar sākotnējo diagnozi…

— Vai viņš deva jums naudu? — Mūns vaicāja.

— Jā, lielu summu, — dakteris Valisters ar trīcošu roku noslaucīja sviedru pārklāto seju. — Par to man bija jā­aizbrauc no Panotarosas.

— Vai sarunai bija liecinieki? — Mūns atkal vaicāja.

— Mister Mūn, varbūt jūs vispirms atdosiet man apso­līto šifru, bet pēc tam turpināsiet šo neizprotamo prati­nāšanu? — ģenerālis Debldejs nepacietīgi viņu pārtrauca.

— Liels paldies, dakter Valister, pagaidām jūs varat iet… — Atlaidis viņu, Mūns pagriezās pret ģenerāli. — Jūsu nepacietība man ir pilnīgi saprotama. Bet pa šo laiku šifra cena ir pieaugusi. Papildu maksa — Sebastjana Novaturo un zvejnieka Kamilo atbrīvošana!

— Tā ir nedzirdēta nekaunība! — policijas priekšnieks šņāca. — Vispirms izgudrojat nezin ko, bet pēc tam vēl šantažējat!

— Ja jūs būtu klausījies radio, pulkvedi, tad jums jau sen būtu skaidrs, ka esat pilnīgi pakļauts manai žēlastībai. Šodien no rīta Braunu-Gonzalesu aizturēja Bajonā, pārejot Francijas robežu. Panotarosā viņš klusēja, jo bija drošs, ka jūs palīdzēsiet viņam bēgt. Francijā, kur nav tāda pulk­veža Barohas-i-Pinosa, viņš ātri vien sāks runāt… Starp citu, ģenerāli, Brauna-Gonzalesa bēgšana tika organizēta ar jūsu svētību. Viņš varēja atmaskot ne tikai pulkvedi, bet arī jūsu viltus Rodžeru.

— Jums nav citas izejas, pulkvedi! — ģenerālis Debl­dejs sakoda zobus. — Es pazīstu misteru Mūnu, viņš pēc tam liks jūs mierā.

-— Vai jūs apsolāt? … — Šai brīdī policijas priekšnieks atgādināja lamatās iedzītu zvēru.

— Esmu šeit mistera Šrīvera uzdevumā un, par cik jūs viņa piederīgo nāvē neesat tieši vainīgs, bet aprobežo­jaties ar līdzzinātāja lomu, lai notiek… Te būs papīrs, jūsu zīmogs, kā parasts, labajā kabatā. Neaizmirstiet uz­rakstīt, ka Sebastjans Novaturo apsūdzēts uz denunciācijas pamata.

Pulkvedis drudžainā steigā uzrakstīja abas pavēles, Mūns pārlasīja tās un pasniedza Deilijam:

— Pārbaudiet, lai Kamilo tiktu atsvabināts bez vilcinā­šanās … Pulkvedi, es jūs vairs neaizturu! Ļoti žēl, ka mēs nepabeidzām sarunu par Hemingveju. Jums laikam nav zināms, ka Cikotes bārā viņš ne tikai dzēris vīnu, bet arī rakstījis frontes korespondences, kur tādus kā jūs nosau­cis par spāņu tautas inkvizitoriem …

Mūns nepaguva pabeigt. Šai mirklī istabā iesoļoja četri civilie gvardi. Viens no tiem pateica kaut ko spāņu valodā, otrs norāva pulkvedim jostu ar revolvera maksti, trešais viņu pārmeklēja, ceturtais aplika locītavām roku dzelžus.

— Tā nav mana vaina, — Mūns noplātīja rokas. — Brauns, kā jau sagaidīju, atzinies franču policijai.