Viesnīcas "Holivuda" rēgi

HOLIVUDAS ZVAIGZNE

— Cerams, saņēmāt labas ziņas? — Bils Ričijs, iznācis no palmas ēnas, izlikās uzdūries Mūnam nejauši. — Pa­notarosa ir tik mazs ciemats, ka ik uz soļa satiec paziņas. Vai varu jums palīdzēt?

— Kur ir pasts? — Mūns nelaipni vaicāja.

— Blakus … Nē, nē, pats neatradīsiet! Labprāt jūs pa­vadīšu!

— Vai jūs pazināt Šrīverus? — Mūns uzmanīgi vēroja aktieri.

— Protams! Es, ja varētu tā izteikties, esmu šeit pirm­atklājējs .. . Visi tūristi atbrauca vēlāk. Daži Lellītes Ro­džeras dēļ, citi vienkārši tāpēc, ka Panotarosa kopš tā laika kļuvusi moderna kūrvieta. Kad atbraucu, viesnīcas vēl nebija. Šrīveri dzīvoja marķīza Kastelmares pilī. Vis­pirms parādījās pansijas, pēc tam no Marseļas atjoņoja šis veikalnieks Deviljē un kā pēc burvja mājiena uzbū­vēja viesnīcu. .. Un kam viņiem jāpateicas par savu labklājību? Man! Es taču pirmais uzzināju, kur slēpjas Lellīte. Žurnālists, kuram pārdevu šo informāciju, apso­līja man zelta kalnus, bet atsūtīja tikai «Zelta Skatuves» eksemplāru ar savu rakstu, — bālgani zilās acis aiz­migloja asaras. — Tiesa gan — cienāja viņš mani kā karali. Un vispār zaudētājs nepalikšu … Ja dabūšu lo­mu Lellītes jaunajā filmā . ..

— Kā jūs īsti nokļuvāt Spānijā? — Mūns pārtrauca.

— Pateicoties Stenlijam Hjūzam. Viņš te uzņēma filmu pēc Šekspīra motīviem. Un atcerējās mani — atšķirībā no citiem. Viņš atsūtīja uz Losandželosu ceļa naudu. Tikko nenomiru aiz priekiem, — vecais aktieris, no jauna pār­dzīvodams šo brīdi, piespieda roku pie sirds. — Iedomā­jieties, gandrīz divdesmit gadu bez darba, un pēkšņi man piedāvā Falstafa lomu! — Ričijs negaidot sadrūma, seja tūdaļ atkal novīta. — Tā arī iestrēgu.

— Grūti?

— Dolārs te līdzinās 60 pesetām, tāpēc ārzemniekiem dzīve trīs reizes lētāka nekā mājās. Dakteris Enkarno ap­galvo, ka man pats galvenais — svaigs gaiss. Man taču slima sirds. Tāpēc dzīvoju teltī, bet, kad kļūst auksts, pār­nakšņoju marķīza Kastelmares pilī… Starp mums ru­nājot, tur nav nekādu ērtību, pat īstas tualetes trūkst.

Bet Šrīveri ir miljonāri un tomēr negribēja aiziet no tu­rienes, kamēr Gvendolīna nesāka rīkot skandālus. Kas­telmares īpašumā atrodas liela ala, misis Šrīvera un zēns augām dienām pazuda tajā, meklēja neesošu bagātību … Patlaban gan pavisam cita lieta! — Ričijs norādīja uz kalna nogāzi, kas mudžēja no kareivjiem. — Meklē! Ģe­nerālis Debldejs stāstīja Lellītei, ka šifra atradējam iz­sniegšot tūkstoš dolāru! — nespodrās acis atkal iedzirk- stījās.

— Kā jūs teicāt, Hjūza filmā? — Mūns tikai tagad at­cerējās. — Šķiet, esmu to redzējis.

— Jā, jā, bet jūs… — Ričijs ātri iesāka un apklusa pusvārdā. Skumjas sejā izgaisa, galva rāvienā pagriezās par simt astoņdesmit grādiem, un viņš izplūda smaidā. Tagad Bils Ričijs izskatījās kā vecs nēģeris vergu ūtrupē, kas pūlas atstāt uz pircējiem labvēlīgu iespaidu — ja viņu nenopirks, nežēlīgais vergu tirgotājs izmetīs nederīgo preci jūrā haizivīm.

Vainojama šai izmaiņā bija spilgtā gaišmate, kas nupat iznāca laukā no viesnīcas «Holivuda». Mūns tūdaļ sa­prata, ka tā ir Evelīna Rodžera. Slaido šokolādes krāsas augumu apņēma sarkani, īsiņi brunči, spilgti zils laka­tiņš aizstāja krūšturi, zeltainās sandales harmonēja ar nagu lakojumu. Ar efektīgu kustību Rodžera uzmeta pleciem caurspīdīgu, vizuļojošu apmetni un atvēra saules­sargu. Pāri viņas biezajiem, gaišajiem matiem uzzibsnīja milzīga varavīksne.

Lellīte šķērsoja laukumu, dāsni atsmaidīdama tūristu ziņkārīgajiem skatieniem un amerikāņu kareivju sau­cieniem. Tūristiem viņa nozīmēja to pašu, ko Eifeļa tornis Parīzē vai slavenā mauru pils Granādā. Kareivjiem — amerikāniskā skaistuma ideālu, kas pēc otrā pasaules kara bija iekarojis visu Rietumu pasauli. Kopā ar saviem pava­doņiem Rodžera tuvojās tai vietai, kur stāvēja Mūns un Ričijs.

— Redzat, viņa mani pamanījusi! — Ričijam paspruka glaimīgi, gandrīz bērnišķīgi smiekli. — Hallo, Lellīt, kā sviežas? — viņš iztālēm sauca.

Aktrise nevērīgi pamāja, pat nepagriezdamās uz viņa pusi.

Meksikānis, kas soļoja viņai blakus, izcēlās ar melnām ūsiņām un vareniem bicepsiem, kuru demonstrācijai ļoti noderēja sporta žakete bez piedurknēm. Otrs pavadonis … Mūns tūdaļ neapjēdza, kur redzējis šīs caururbjošās acis zem iesirmajām, kuplajām uzacīm. Un tomēr — tas bija padre Antonio, kurš gaišajā flaneļa uzvalkā vairāk atgādi­nāja sportistu nekā garīdznieku. Galva viņam bija kaila, gandrīz bez matiem, tomēr tā neradīja priekšstatu par plikpaurību. Tādas izskatās antīko cīkstoņu bronzas skul­ptūru galvas. Pazinis Mūnu, padre Antonio pacēla svei­cienam roku.

— Mans draugs alkst iepazīties ar tevi! — Ričijs aiz­šķērsoja kinoaktrisei ceļu.

— Autogrāfus sniedzu viesnīcas vestibilā pulksten piecos! — Rodžera veltīja Mūnam tikpat nevērīgu mā­jienu.

— Viņš ir žurnālists … Grib rakstīt par tevi, — Ričijs meloja ar tik pārliecinošu izmisumu, ka pat Mūnam uz brīdi likās, vai viņš patiesi nav žurnālists, sava drauga, sensāciju karaļa Svena Krāgera kolēģis.

— Ak tā, žurnālists? — Rodžera pasmaidīja. — Tas ir gluži kas cits. — Viņas sejā uzplauka žilbinošs smaids. Iluzoriskais augstums, kurā viņu bija pacēlusi kino pro­ducentu iegriba un publikas mainīgās simpātijas, bija pil­nīgi atkarīgs no žurnālistu labvēlības.

— Tas ir pārpratums, — padre Antonio, ar interesi vērodams scēnu, iejaucās. — Senjors Mūns ir pazīstams detektīvs.

— Neciešu detektīvus! — Rodžera saviebās. — Varbūt jūs atsūtījis mans greizsirdīgais vīrs Sidnejs Mostrels? Lai kontrolētu manu tikumību? — Rodžera sāka smieties.

— Ierados šeit, paklausot mistera Šrīvera lūgumam.

— Nu, protams, policija sagādājusi šai mazajai Šrīverai grandiozu bezmaksas reklāmu! Esmu pārliecināta, ka viņa pati visu inscenējusi.

— Nedomāju vis! — Mūns pašūpoja galvu.

— Varat paļauties uz mani. Es viņu izpratu no pirmā skatiena! Reiz viņa ar tai piemītošo nekaunību teica, ka būtu varējusi kļūt daudz labāka kinoaktrise nekā es … Droši vien tai naktī viņa ielavījās pie Ramirosa, lai to pierādītu, — un kinoaktrise griezīgi iesmējās.

— Pie manis nebija nevienas sievietes. Zvēru tev, dārgā! — meksikānis teatrāli piespieda roku pie sirds. — Viņa to tīšām teikusi, lai satracinātu tevi.

— Jūs varat ticēt Ramirosam! — padre Antonio uz­svēra. — Viņš mīl tikai jūs!

— Kā jūs to zināt?

— Neaizmirstiet, ka esmu viņa biktstēvs. Kinoaktrise un tās pavadoņi atvadījās no Mūna. Bet ne

no Ričija. Kādu minūti viņš stāvēja tā, it kā būtu no­kļuvis zem automobiļa, tad saņēmās un nosūtīja Rodžerai gaisa skūpstu.