9

Vasara valdīja Herikanas kalnāja sārti vizmojošajās augstienēs, kas paceļas tuksneša vidū. Neciešamais kar­stums, vējš un putekļi pārvērta šo apvidu īstā virszemes ellē. Vismaz tāds tas šķita jātniekam, kas vientuļš veica savu tālo ceļu.

No pat Lielā kanjona šo dzelteno, sārto un pelēko klinšu augstiene nevienmērīga kalnāja veidā stiepjas pāri Arizonas ziemeļu robežai, tālu Itajas iekšienē. Klinšu kai­lumu tikai retās vietās pārtrauc tumši meži.

Pēdējos desmit gados, kopš Ričs Emss klaiņoja no vie­nas vietas uz otru, viņam nekad vēl nebija gadījies redzēt tik cēlas vientulības ainavas, tā kā viņš gandrīz priecājās, ka nejaušība bija to atvedusi šajā apvidū.

Cik citāds šeit bija viss, nekā viņa iemīļotajā Tonto apgabalā! Cik labprāt viņš atkal reiz būtu skatījis tās mīļās vietas, cik ļoti tas ilgojās atkal reiz redzēt savu māsu Neztu ar tās mirdzošajiem, gaišajiem matiem un zilajām acīm!

Bet tur vēl dzīvoja vīri, kas tikai gaidīja, lai viņš at­grieztos. Viņš nedrīkstēja tik vieglprātīgi likt spēlē māsas laimi; un laimīga viņa bija — to Nezta pati vēl pirms di­viem gadiem rakstīja savā pēdējā vēstulē. Samam darbs veicās, un abi dvīnīši, ko viņa bija tam dāvinājusi, auga spirgti un līksmi. Mazais Ričs — tā Nezta bija rakstī­jusi — laikam gan esot iedzimis krusttēva dabā, jo jau tagad mīlot mežus un strautus.

«Mans Dievs, jā, to mazo puisi es gan gribētu reiz redzēt!» Emss pusbalsī iesaucās.

Pēc katra ceja pagrieziena briesmas un grūtības šķita divkāršojamies. No Jaunmeksikas viņš pāri Baltajiem kal­niem bija atkal nokļuvis Arizonā, bet kad tas bija sasnie­dzis Kvebeku, saruna ar kādu nejauši satiktu mednieku, bija pamudinājusi viņu pagriezties uz ziemeļiem.

Viljamsā, nelielā malkas cirtēju ciemā, viņš bija ap­stājies, lai iepirktu pārtiku un pārmītu vienu no saviem zirgiem pret mūli. Bet krogā viņu bija pazinis viens no četriem vīriem, kas pie galda spēlēja kārtis un skaļi iesau­cies:

«Arizonas Lauva!»

Emss bija pasteidzies atstāt dzertuvi. Ārā viņš jautāja pusaudzim, kas bija apņēmies uzmanīt viņa zirgu:

«Saki, dēliņ, kurp tu dotos, ja gribētu bez pēdām pa­zust no šejienes?»

«Cauri kanjonam uz Itaju, pie mormoņiem!» zēns sa­protoši smīnēdams atbildēja. «Tur neviens cilvēks jūs ne­pazīs un neatradīs.»

«Paldies par padomu,» Emss sacīja, iespiezdams tam saujā savu pēdējo sudraba dolāru.

Tad viņš bija pa Havasupi ceļu iejājis milzīgajā kalnu gravā, bija pārpeldējis dūņaino Kolorādo upi un pēc divu nedēļu ilga, bezgala grūta ceļojuma, beidzot atradās no­guris un izsalcis, bez pārtikas krājumiem un bez mūļa, kaut kur Itajas robežas tuvumā. Viņš bija galīgi nomal­dījies.

Sis apstāklis viņu tomēr maz uztrauca. Emss bija pār­dzīvojis jau visu, izņemot vienīgi mīlu un nāvi. Nāve līdz šim vienmēr bija griezusi viņam ceļu un viņš — mīlai.

Emss turpināja jāt uz priekšu, cerēdams atrast kādu lopu iemītu teku, vai zirga pēdas, kas novestu to kādā no­metnē, rančo vai ciemā. Kaut arī seglu somā tam bija vēl mazliet sāls un gabaliņš brieža gaļas, viņš tomēr apzinā­jās, ka nekad vēl nav bijis tik tuvu bada nāvei kā šobrīd.

Ar salviju pārklāts līdzenums mirdzēja pusdienas saulē, pelēki putekļu mākoņi kā milzīgas, apgāztas piltuves mir­guļoja augstu virs tuksneša, veseli smilšu laukumi pārcē­lās no vietas uz vietu. Tālu pie apvāršņa pacēlās kāds at­sevišķs kalns, veselas priekškaļņu grēdas starpā, kuru virsotnes kā zāģa zobi rēgojās pret vara krāsas debesīm.

Rietumos skatu aizsedza Herikanas kalnājs. Emsa asais skatiens tomēr saskatīja tālu dienvidos ieplakas izplūdu­šās līnijas.

Gurdi viņš jāja tālāk, vērodams virzienu pēc saules stāvokļa. Viņš gribēja turēties ziemeļu virzienā, ja vien šī sasodītā vētra neaizpūtīs viņa zirgu sāņus. Visapkārt auga tikai izkaltušas salvijas; zāles šeit nepietiktu pat vispieticīgākajai kazai.

Putekļi un smiltis tik uzmācīgi sitās Emsam acīs, ka tas bija spiests satīt seju lakatā un ļaut zirgam skriet, kurp tas pats grib. Jo augstāk kāpa saule, jo niknāks kļuva viesulis; bija paredzams, ka tas norims tikai pret vakaru. Tomēr bija iespējams, ka Kepijs pats instinktīvi uzmeklēs kādu pret vēju aizsargātu vietu.

Pēcpusdienā Emss ievēroja, ka zirgam zem kājām ne­bija vairs smiltis, bet gan klinšaina zeme. Zemas kalnu sienas aizsprostoja ceļu vējam un putekļiem. Emss varēja izberzēt sūrstošās acis un noslaucīt sviedrus no sejas. Liels atvieglojums viņam bija arī tas, ka beidzot viņš bija nokļuvis ēnā. Viņš bija iejājis šaurā aizā, kas drīz tomēr kļuva platāka un dziļāka. Nu viņš pamanīja arī, ka viņa zirgs seko svaigām pēdām, kas skaidri bija saskatāmas zemē. Izlēcis no segliem, viņš pārliecinājās, ka tikai pirms dažām stundām šeit bija skrējuši četri apkalti zirgi.

Emss no jauna kāpa zirgā un, vērīgi lūkodamies vis­apkārt, jāja tālāk. Viņš bija redzējis jau simtiem ieplaku, bet nekad vēl tādas kā šī. Jau jūdzi aiz ieejas ielejā, tās sienas pacēlās vismaz tūkstoš pēdu augstumā; pēc otrās jūdzes šis augstums bija divkāršojies. Tā kā šīs sienas sa­stāvēja no kailām, stāvām, vietvietām alām izvagotām klintīm, nevienam cilvēkam, ne zirgam nebija iespējams uzrāpties pa tām. Ielejas dibens bija līdzens. Cauri visai gravai stiepās kāda izžuvuša strauta gultne zemiem kras­tiem. Vienīgais zaļums, kas šur un tur atdzīvināja klinšu vienmuļo pelēkumu, bija daži sīki kaktusi.

Emsa vērīgais skatiens pamanīja uz klintīm uzkrīto­šas zīmes, kas sevišķi bieži atkārtojās ēnainās vietās. Kādā vietā, kur ceļš veda cieši gar kādu alu, viņš pēkšņi ieraudzīja uz dzeltenās klints sienas vairākus asinssārtus rokas nospiedumus. Pārsteigts viņš apturēja zirgu.

«Pie velna,» viņš izbrīnā ieaucās, «vai tad man jau sāk rādīties halucinācijas?»

Viņš sāka tuvāk pētīt šos nospiedumus. Šīs asinssār- tās rokas šeit droši vien jau bija uzkrāsotas pirms gadu simteņiem. Bet kas to bija darījis un kādā nolūkā?

«Jocīga pasaule!» Emss pie sevis noteica. «Acīmredzot arī senāk tā bijusi tāda pati… Varbūt tas man ir brīdi­nājums griezties atpakaļ, jo arī manas rokas taču aptrai­pītas asinīm? Bet sirdsapziņa man ir tīra!»

Viņš jāja tālāk, un atrada arvien vairāk pazīmju, kas liecināja, ka šo apvidu reiz apdzīvojuši alu cilvēki. Viņš redzēja dīvainus, ar melnu un dzeltenu krāsu zīmētus zvērus un putnus, ar kuriem bija izraibinātas visas pret vēju aizsargātās vietas klintīs.

Saule rietēja un ātri uznākošā tumsa atgādināja Em­sam, ka ir laiks pameklēt naktsguļai piemērotu vietu. Gar klinšu sienām šeit stiepās šauras zāles un zemu krūmāju strēmeles, un izžuvušā strauta gultnē vietvietām bija pa­likušas nelielas ūdens peļķes. Emss cerēja drīz vien atrast sev un zirgam piemērotu vietu.

Viņš vēl nebija ilgi jājis, kad ieplaka pēkšņi taisīja strauju pagriezienu un kļuva ievērojami platāka. Labajā klints sienā bija dziļš iegriezums, kura dibenā dega uguns­kurs. Emsam bija jājāj tam garām.

«Rokas augšā» pēkšņi atskanēja barga balss.

Emss apturēja zirgu un pacēla rokas.

«Tā, tas nu būtu izdarīts,» viņš teica, glūnošu skatu vērodams klints bluķi, aiz kura slēpās viņa pretinieks.

Uz ceļa iznāca liela auguma vīrs, kailu galvu, atrotī- tām krekla piedurknēm un šauteni rokās.

«Kas jūs esat?» viņš jautāja.

«Katrā ziņā neviens no tiem, kurus atmaksātos aiztu­rēt,» Emss smiedamies atbildēja.

«Ko jūs šeit gribat?»

«Vismīļāk krūzi kafijas un mazliet paēst.»

Viņa aukstasinīgā, mierīgā valoda, draudoši paceltā šautenes stobra priekšā noteikti atstāja iespaidu.

«Un ko vēl?»

«Gulēt — kaut uz kailas klints!»

«Nokāpiet no zirga!»

Emss paklausīja.

«Turiet rokas paceltas un ejiet man pa priekšu!»

«Pa kuru ceļu? Es šeit redzu divus,» Emss mierīgi sa­cīja.

«Pa labi!»

Emss paklausīja un devās uz ugunskuru, ap kuru stā­vēja trīs vīri. Zem milzīga klints, izciļņa gulēja vi­sādi saiņi un segli. Tuvāk piegājis, Emss saskatīja zemē

vairākas rūpīgi sakārtotas guļasvietas, kas liecināja, ka šī nometne ierīkota ilgākam laikam.

«Aplūko te šo cilvēku, Hedij!» tas, kurš bija Emsu sa­gūstījis, teica.

Emss paspēra vēl soli uz priekšu un palika stāvam ugunskura priekšā. Kāds slaida auguma, diezgan noskran- dis vīrs piegāja pie viņa un cieši ielūkojās tam sejā. Vi­ņam bija miroņbāla seja un pelēkas vanaga acis.

«Neesmu viņu nekad redzējis,» Hedijs atbildēja. «Katrā ziņā tas nav mormonis.»

Nu arī Emsa pavadonis iegāja gaismas lokā un Ričs ieraudzīja tumšu, viltīgu seju mazām, dzīvām acīm, plā­nām lūpām un enerģisku zodu.

«Nu un jūs, Tobias un Nogen, — ko jūs domājat par viņu?» viņš jautāja, nolaizdams šauteni.

Pienāca abi pārējie. Tobiass bija sarkanmatains milzis ar kuplu, nekoptu bārdu; Nogens turpretī bija mazs, kalsns vīrelis, jau pāri pusmūžam.

«Stil, tas taču ir nevainīgs kovbojs!» Tobiass smieda­mies iesaucās. «Tur tu nu atkal reiz esi velti izbiedējis zirgus!»

Nogens neteica ne vārda.

«Pastāstiet mums ko tuvāk par sevi!» Stils pavēlēja gūsteknim.

Emss, protams, jau sen bija sapratis, kādā sabiedrībā tas nokļuvis. Viņš ļāva rokām noslīdēt gar sāniem un sa­cīja:

«Tas atri izdarams… Es par Havasupi iejāju Lielaja ieplakā; pārpeldot Kolorado upi, pazaudēju mūli ar vi­siem pārtikas krājumiem un, nepazīstot šo Dieva nolādēto apvidu, esmu galīgi nomaldījies. Katrā ziņā būtu ļoti mīļi no jums, ja jūs dotu man ko ēst un dzert.»

«Vispirms vēl viens jautājums: kā jūs sauc?»

«Emss, ja šis vārds jums kaut ko izsaka.»

«Emss? Nezinu tāda … Nu labi — sēdieties. Ēdamā mums netrūkst. Tobiass pašreiz jau ir pagatavojis vaka­riņas.»

«Liels paldies! Vai drīkstu vispirms parūpēties par savu zirgu?»

«Lai tas paliek Es noņemšu viņam seglus un palaidīšu to ganīties — zāles un ūdens šeit netrūkst.»

«Tad jau viņš būs tikpat priecīgs kā es.,» Emss atbil­dēja.

Ieraudzījis mazgājamo bļodu un krūzi ar ūdeni, viņš ar īstu baudu nomazgāja seju un rokas.

«Mans Dievs, cik tas patīkami!» viņš piezīmēja. «Es jau domāju, ka debesis mani galīgi atstājušas.»

«Kādēļ īsti jūs esat ieradies šajā mormoņu apvidū?» Hedijs ziņkāri apjautājās. «Vai jums starp mormoņiem ir kādi paziņas?»

«Vienīgais mormonis, kuru jebkad esmu redzējis, bija liels lops,» Emss atbildēja, nosēzdamies pie ugunskura un izstiepdams kājas. «Citādi viņš varbūt bija gluži labs zēns, bet tieši deguna priekšā nocēla man meiteni, kurā biju iemīlējies!»

«Ha, ha, ha! Jā, ar sievietēm apieties — to mormoņi prot,» Hedijs smiedamies piezīmēja.

«Tā kā bija atgriezies arī Stils, Emss piegrieza visu vērību ēšanai. Resnajam pavāram par prieku viņš aprija gluži neticamu daudzumu barības.

«Vai gribat smēķēt?» Stils jautāja, kad vakariņas bija paēstas.

«Ar vislielāko prieku!» Emss atbildēja.

Visi, atskaitot pavāru, palika sēžot pie ugunskura.

«Tātad jūs sauc par Emsu?» Stils atsāka, vērīgi lūko­damies Ričam sejā. «Nē, es noteikti nekad neesmu jūs sa­ticis. jo citādi jūsu seja man būtu palikusi atmiņā.»

«Tas var būt, jo es esmu bijis jau visur, tikai Itajā vēl ne.»

«Jums ir skaists zirgs,» Stils atzinīgi sacīja. «Kā viņu sauc?»

«Kepijs — par godu kādam vecam medniekam, kas bija mans draugs.»

«Un cik ilgi jums jau ir šis lops?»

«Septiņus gadus.»

«Vai jūs to pārdotu man?»

«Sakiet cilvēk, jūs gan laikam nekad neesat nevienu zirgu mīlējis?» Emss sašutis jautāja.

«Taisni otrādi — mana vienīgā vājība ir tā, ka man patīk skaisti zirgi,» Stils atbildēja.

Sie vārdi izvilināja viņa biedriem skaļus smieklus.

Emss it kā neviļus novērsa skatu, lai neizrādītu, ka ir sapratis Stila joku.

Sarunā iejaucās Hedijs.

«Jūs laikam meklējat vietu?» viņš jautāja.

«Jā un nē,» Emss uzmanīgi atbildēja.

«Mormoņi meklē krietnus kovbojus, tikai viņi maksā smieklīgi mazas algas,» Stils sacīja.

«Šī piezīme laikam gan liecina, ka jūs neesat mor­monis?» Emss smiedamies iejautājās.

«Pareizi! Es, Tobiass un Nogens — mēs esam īsti, kris­tīgi ļaudis, bet Hedijs ir mormonis, tādēļ uzmanieties un nesāciet lamāt mormoņus viņa klātbūtnē, ha, ha, ha!»

Emss redzēja, ka Hedijam šis aizrādījums nebija pa prātam un tādēļ neatbildēja uz to.

«Vieta man katrā ziņā būs jāmeklē,» viņš sacīja, «vien­alga pie mormoņa vai pie kāda cita, kurš vien nepievērš pārāk lielas vērības ieteikumiem.»

«Tad jau labāk pārdodiet savu zirgu! Es došu jums par to simts dolāru un vēl manu zirgu piedevām,» Stils ar dzimuša zirgu mijēja pārliecību, sacīja.

«Liels paldies, Stil,» Emss atbildēja. «Es vēl pārdo­māšu šo lietu.»

Viņš labi zināja, ka šādos gadījumos tas ir vienīgais līdzeklis pagaidām izvairīties no nepatikšanām.

Stils tūlīt arī novirzīja sarunu uz citām lietām.

«Mēs esam no Nevadas,» viņš uzticīgi sacīja. «Es un Nogens esam kompanjoni un Tobiass ir mūsu pavārs. Augšā Virgīnijā mēs pazaudējām veselu baru zirgu, ku­rus tagad meklējam. Tādā kārtā mēs nokļuvām šajā ap­vidū, kur pieņēmām Hediju par pavadoni. Līdz šim mums tomēr nav laimējies — atrast šajā ellē zirgus ir tikpat grūti, kā siena kaudzē uzmeklēt adatu.»

«Jūsu zirgus laikam aizvilinājuši līdzi meža zirgi?» Emss jautāja, izlikdamies naivs, kaut labi zināja, ka Stils melo.

«Nē, zirgu zagļi,» Stils atbildēja. «Vai jūs varbūt pro­tat atšķirt pēdas, ko neapkalti zirgi atstājuši klinšainā zemē?»

«Diemžēl nē,» Emss aukstasinīgi meloja. «Tie zirgi, ar kuriem man līdz šim bijusi darīšana, vienmēr bija ap­kalti.»

Stils iesmējās, tomēr Emss sāka žāvāties un staipīties.

«Esmu tik noguris un samiegojies, ka nespēju vairs turēties kājās,» viņš paskaidroja. «Vai jums ir kādi iebil­dumi, ka es liekos šeit gulēt?»

«Nē, nekādu.»

«Kur jūs likāt manus seglus un segas?»

«Turpat jau ir jūsu lietas,» Stils atbildēja, norādīdams

ar roku. «Starp citu, virsējā sega šeit nemaz nav vaja­dzīga, jo šajā bedrē visu nakti ir silts kā pirtī.»

Emss ierīkoja savu guļvietu labu gabalu no uguns­kura un skaļi žāvādamies apgūlās. Viņš tiešām bija ļoti noguris, tomēr ne tik stipri, kā izlikās. Viņš pat sāka skaļi krākt, bet viņa asā dzirde uztvēra ikvienu vārdu, kas tika runāts pie ugunskura.

«Pie velna, kur gan es jau butu dzirdējis Emsa vārdu?» Stils klusu murmināja.

«Es teiktu: Soltleikas cietumā, ja vien šis puisis ne­būtu godīgs kovbojs,» Nogens atbildēja.

«Godīgs? Kādēļ tu tā domā, Nogen?» Stils jautāja. «Tas zēns ir taisni tikpat līks kā tavs deguns!»

«Tu gan esi lielisks cilvēku pazinējs!» Nogens nicīgi atcirta. «Ja tu vēl labāk prastu šo mākslu, mums tagad nebūtu šeit jāslapstās.»

«Sasodīts! Ne tik skaļi; tu vēl uzmodināsi viņu!» Stils nikni norūca. Visa viņa izturēšanās liecināja, ka viņš bija bandas galva.

«Ko tad tu gribi ar viņu iesākt?»

«Gribu iegūt viņa zirgu,» Stils atbildēja. «Tāda lopiņa visā savā mūžā vēl nebiju redzējis.»

«Spriežot pēc viņa runas, viņš negribēs tik drīz šķir­ties no sava zirga, tā kā tev to vajadzēs nozagt, ja tu …»

«Gan jau viņš kļūs piekāpīgāks, kad sākšu runāt ar to nopietni,» Stils pašapzinīgi sacīja.

«Tev jau arī viss jāiegūst, ko vien tu ieraugi!» Nogens pārmetoši piezīmēja. «Bīstos, ka tu reiz pamatīgi apdedzi­nāsi pirkstus. Ja nu šis Emss nemaz nav tas, par ko viņš izliekas?»

«Emss … Sasodīts, šis vārds man tomēr šķiet tik pa­zīstams … Es laikam kļūstu vecs! Bet kādēļ tu domā, ka viņš varētu būt kaut kas cits?»

«Pirmīt, kad tu atvedi viņu šurp, viņš man šķita pā­rāk aukstasinīgs, un tad man šis tas iekrita prātā.»

«Jā, viņš ir aukstasinīgs cilvēks … Bez tam, liekas, arī viņam sirdsapziņa nav gluži tīra. Mēģināsim izdibi­nāt, kas tur īsti ir un tad vienkārši pieņemsim viņu savā bandā!»

«Tam es noteikti pretojos!» Nogens dedzīgi iesaucās.

«Kādēļ? Daži dūšīgi puiši mums ļoti labi noderētu.»

«Galu galā, tu jau esi saimnieks, tikai uzmanies — var gadīties, ka viņš izrādās pārāk dūšīgs!»

«Nogen, tu esi kā veca sieva! Aizej pie vecmāmiņas kapa un uzlej tam ūdeni!» Stils nicīgi norūca.

«Pagaidām es vispirms iešu gulēt,» Nogens atbildēja, un Emss dzirdēja to aizejam no ugunskura.

Stils nosēdās cieši līdzās Hedijam. Viņi sačukstējās tik klusi, ka Emss varēja uztvert tikai atsevišķus vārdus.

«Pie velna šo Nogenu! … Morgana zirgi… pārāk liels bars… uz Lendu vai Nevadu… šķērsām pāri iepla­kai …»

Drīz arī viņi apklusa un apgūlās.

Emss vēl labu brīdi gulēja nomodā un pārdomāja. Bez šaubām, viņš bija iekļuvis zirgu zagļu bandā. Stilam acīm­redzot bija lieli piedzīvojumi šajā arodā, tomēr bīstamā­kais no visiem bija Nogens, turpretī Hedijs, mormonis, droši vien bija iesācējs un tikai nesen sācis darboties bandā. Cik varēja vērot, viņu nākamais uzbrukums tika vērsts pret kādu mormoni, vārdā Morgans. Tā zirgu bars, laikam bija pārāk liels, lai viņi varētu dzīt to tieši uz Lendu vai Nevadu. Tādēļ viņi bija runājuši par ceļu šķēr­sām pāri ieplakai. Emss, kas nesen bija atnācis pa šo ceļu un vēl pārāk labi atcerējās dūņaino, viltīgo upi, ar ļaunu prieku sevī nodomāja, ka tur zagļi saņemtu pelnīto sodu, ja mēģinātu pārpeldēt to. Turklāt viņam atkal iekrita prātā Stila vēlēšanās iegūt Kepiju … Nē, acīmredzot, lik­tenis noteikti nebija lēmis šim Stilam pārāk ilgu mūžu!

Tad Emss sāka apsvērt, kas rīt būtu darāms, bet drīz vien atteicās no noteikta plāna izstrādāšanas. Šādos ap­stākļos bija lietderīgāk piemēroties katra acumirkļa va­jadzībām. Ar šīm domām viņš aizmiga.

Emss pamodās diezgan agri, tomēr piecēlās pēdējais.

«Nu, spriežot pēc jūsu izskata, jājiens pāri ieplakai nav bijis patīkams!» Stils smiedamies apsveica viņu.

«Tā lieta pati par sevi nebija tik ļauna,» Emss atbil­dēja. «Nepatīkami tikai tas, ka esmu pazaudējis savus pārtikas krājumus. Ja jums nav iebildumu, es gribētu šo­dien vēl palikt šeit un mazliet atpūsties.»

«Taisni otrādi, es priecāšos par to! Man gribas dzirdēt no jums kaut ko tuvāk par gājienu pāri ieplakai. Izskatās, ka jums ļoti laimējies. Protams, jāņem vērā arī tas, ka jūsu zirgs ir ārkārtīgi labs.»

Emss labi saprata šīs piezīmes nozīmi un tādēļ atzina par labāku neatbildēt uz to. Viņš pamatīgi nomazgājās siltā ūdenī un noskuva bārdu, ko jau kopš nedēļām nebija varējis izdarīt.

Stils pētošu skatienu nolūkojās viņā.

«Dīvaini, ka nevaru atcerēties, kur esmu jau kādreiz jūs redzējis,» viņš domīgi sacīja.

«Labrīt, kungi!» Emss laipni apsveica pārējos.

Nogens bija vienīgais, kurš neatbildēja uz sveicienu tādā pat tonī. Tagad, dienas gaismā, viltīgā izteiksme viņa sejā bija vēl skaidrāk saskatāma, tāpat kā Stila sejā tā tumšie nolūki. Turpretī pavārs bija jautrs milzis, bet He­dijs šķita salauzts, no sliedēm izsists cilvēks, kurš reiz redzējis labākas dienas.

«Tobias, varu derēt, ka pavāra mākslu jūs neesat mā­cījies kovboju virtuvē,» Emss sacīja, kad lieliskās brokas­tis bija paēstas.

«Nē, to es mācījos kādā Misūri viesnīcā, ja gribat zināt.»

«Tas uzreiz redzams! Parasti es gan neesmu ziņkārīgs, bet šoreiz man tomēr būtu interesanti dzirdēt, kā jūs esat nokļuvis šajā tuksnesī?»

«Ak, tas ir bēdīgs stāsts,» Nogens atbildēja.

«Tad labāk nestāstiet man to!» Emss sacīja. «Citādi man varētu uznākt kārdinājums stāstīt arī par sevi.»

Emss neaicināts palīdzēja Tobiasam veikt nometnes dienišķos darbus. Kad viņš bija nogāzis un saskaldījis egli, Stils sacīja viņam:

«Jūsu dzimtenē ir daudz mežu.»

«Kādēļ jūs tā domājat?»

«To es redzu no jūsu ciršanas.»

«Arī es varu pateikt, no kurienes jūs esat,» Emss smie­damies sacīja.

«Nu, nu — tas taču ļoti interesanti.»

«No Kentuki.»

«Pie velna, kā tad jūs to zināt?» Stils pārsteigts iesau­cās.

«To es spriežu pēc jūsu izrunas.»

«Tiešām, jūs esat interesants puisis, Ems! Arī tas, ka strādājot jūs nešķiraties no revolvera, runā jums par labu. Var domāt, ka ierocis pieaudzis jums pie miesas.»

«Tas tikai ieradums, jo man daudzkārt nācies pat gu­lēt ar revolveri rokā.»

«Tā, tā .. . Un vai ar šādu šaujamo jūs protat rīkoties tikpat veikli kā ar cirvi?»

«Pat vēl labāk!» Emss smaidīdams atbildēja. Viņš re­dzēja, ka Stils ir tikai ziņkārīgs, turpretī Nogens neuz­ticīgs.

«Vai divdesmit pēdu attālumā varat no sešām lodēm trīs iešaut pīķa dūzī?»

«Ar trim šāvieniem es izgriežu dūzi no kārts.»

«Vai jūs lielāties vai tikai jokojat?»

«Ne vienu, ne otru.»

«Tad man jāstāv klusu. Es to nespēju, kaut vienmēr biju iedomājies, ka esmu gluži pieklājīgs šāvējs.»

«Bez šaubām, tas jūs arī esat.»

Tagad sarunā iejaucās Nogens.

«Deru uz piecdesmit dolāriem, ka jūs to nevarat izda­rīt!» viņš izaicinoši iesaucās.

«Diemžēl naudas man nav,» Emss mierīgi atbildēja. «Bet es lieku savu revolveri pret cigareti, ka izšaušu jūsu gaisā pamestajai platmalei divus caurumus, pirms vēl tā būs nokritusi zemē.»

Pirms vēl Nogens paguva atbildēt, Stils iesita ar plaukstu sev pa pieri.

«Nu es beidzot zinu, kas jūs esat!» viņš iesaucās.

«Tiešām?» Emss šķietami vienaldzīgi novilka.

«Jūsu priekšlikums sašaut Nogena platmali, man to atgādināja. Lai mani pakar, ja jūs neesat Arizonas Lauva! Redzējis es jūs līdz šim nebiju, bet esmu daudz dzirdējis par jums.»

«Tā? Un kur tad?» Emss jautāja.

«Acumirkli, ļaujiet man padomāt… Pareizi, tas bija pirms četriem gadiem. Toreiz es biju nokļuvis dienvidos un apmetos kādā mazā ciemā pie Vomingas robežas … Kā gan sauca to ligzdu?»

«Man šķiet, ka šoreiz es varēšu palīdzēt jūsu atmiņai,» Emss sacīja, redzēdams, ka nebūtu nozīmes liegties. «Vai tas nebija Keistonā?»

«Pareizi, Keistonā, nu es atceros!»

«Jā, jā, pasaule tomēr ir sasodīti maza .. . Un ko jūs Keistonā dzirdējāt par mani?»

«Tur bija kāds jauns kovbojs, kas gribēja apprecēt kāda maza lopkopja meitu. Vārdus es, protams, esmu jau aizmirsis… Nu, kāzu dienas rītā šerifa ļaudis apcieti­nāja šo kovboju, jo viņš bija nozadzis vai arī nopircis zagtus zirgus — īsti vairs neatceros. Jauneklis zvērējis, ka neesot vainīgs. Tomēr neviens viņam neticēja. Bet tad atjājis kāds kovbojs skaistā zirgā… Tas, protams, bija tas pats zirgs, ar kuru jūs. vakar ieradāties pie mums?»

«Stāstiet vien tālāk — jūs taču redzat, cik ieinteresēti ir jūsu biedri!»

«Labi!» Stils turpināja. «Šis kovbojs — tātad jūs — pierādījis šerifa ļaudīm, ka viņi aizturējuši nevainīgu cil­vēku, jo īstais zaglis esot viņš pats. Lai viņi' tūlīt atbrī­vojot apcietināto… Ha, ha, ha, un tad jūs ar revolveri rokā izlauzāt sev ceļu un netraucēts aizjājāt!»

«Bet kā tad jūs zināt, ka es biju tas, kas iztaisīja šo mazo joku?»

«Tas taču pavisam vienkārši. Visa pilsēta runāja, ka kovbojs, kas nošāva trīs gūstītājiem zirgus, varējis būt vienīgi Arizonas Lauva, jo vienīgi viņš protot tā šaut, ko esot jau daudzkārt pierādījis, šaujot gaisā uzmestas plat­males.»

«Jā, visi Rietumi patiesībā ir tikai viens liels ciems,» Emss domīgi piezīmēja. «Starp citu, es labprāt gribētu zināt, vai tas zēns toreiz arī tiešām apprecējās?»

«Jā, to es labi atceros. Visa pilsēta svinēja viņa kā­zas.»

šis notikums spilgti notēlojās Emsa gara acu priekšā. Tas bija vienīgais traips, kas meta ēnu uz viņa vārdu, jo patiesībā zaglis, protams, bija aizturētais jauneklis un vie­nīgi jaunās meitenes dēļ Emss bija uzņēmies vainu uz sevi.

«Jums ir laba atmiņa, Stil,» viņš mirkli klusējis, sa­cīja. «Un nu sakiet: vai ļaudis Keistonā arī noticēja, ka vainīgais esmu es?»

«Protams!» Stils izbrīnā atbildēja.

Emss klusēja.

Stils domīgi glāstīja savu melno bārdiņu.

«Arizonas lauva,» viņš beidzot teica, «man šķiet, vis- prātīgāk būtu, ja jūs strādātu kopā ar mums.»

Загрузка...