Otrā dienā Kepijs Tenners no pirmās rīta ausmas līdz pat nakts satumšanai, klejoja pa mežiem, vērodams medījumu pēdas un bebru dambjus, lai sastādītu plānu turpmākajam darbam. Viņš bija ļoti apmierināts ar saviem
novērojumiem, jo visas pazīmes solīja sevišķi ienesīgas medības.
Nākamajā dienā viņš aplūkoja augstāk gulošos medību laukus, sevišķi tā dēvēto «Šaubu ieleju». Sāds gājiens, kas prasīja veselu dienu, pat tik piedzīvojušam kalnu kāpējam, kāds bija Kepijs, bija ļoti nogurdinošs. Sev par prieku viņš pārliecinājās, ka nākamo ziemu — vismaz cik tas attiecās tieši uz viņu — ieleja neattaisnos savu nosaukumu, jo nevarēja būt šaubu, ka arī šeit viņš gūs bagātīgu medījumu. Ne mazāk kā sešus bebru dambjus viņš atrada brīnišķīgajā gravā, no kuriem viens bija izveidojis lielu ezeru, kas vārda tiešā nozīmē, mudžēja no bebriem. Vesela lāču kolonija bija apmetusies augšā uz austrumu augstienes, kuru klāja biezs ozolu mežs. Briežu un meža gaiļu bija tik daudz, kā viņš nekad vēl nebija piedzīvojis. Ap avotiem zvēri bija nomīdījuši zemi tik cietu, ka tajā varēja saskatīt vairs tikai smago lāču pēdas.
Jau bebri vien nodrošināja Tenneram lielus ienākumus. Gandrīz likās, it kā šeit būtu salasījušies vienkopus visas apkārtnes bebri. Zvēru apgrauztās jaunās apses skaita ziņā neticami pārsniedza visu iepriekšējos gados redzēto. Šis laimīgais gadījums deva Kepijam iespēju nodrošināt sevi visam atlikušajam mūžam. Viņš apņēmās nodoties vienīgi bebru medībām, pārējos vērtīgos zvērus augstsirdīgi atstājot Ričam Emsam.
Vismaz attiecībā uz savu mednieka amatu, Kepijs bija ļoti praktisks un saprātīgi domājošs cilvēks; tikai, kad lieta grozījās ap nākotnes plāniem, viņš kļuva romantiķis un sapņotājs. Tā ka nākamās ziemas medībām bez šaubām vajadzēja ienest viņam tūkstošiem dolāru, un arī Ričam un Samam vajadzēja ļoti pieklājīgi nopelnīt, viņš apņēmās kopā ar abiem jaunajiem ļaudīm nodoties vienīgi lopkopībai, šādā veidā viņš varēja palīdzēt Emsu ģimenei tikt pie īstas labklājības un, pār visām lietām, rūpēties arī par Neztas laimi.
Rietošā saule jau zeltīja Mazatcalas kalnu, kad Tenners beidzot iznāca ielejā. Viņš vēlreiz palūkojās atpakaļ, un, redzot varenās kalnu virsotnes kvēlojam rieta zeltā, pēkšņi sajuta it kā atvieglojumu, šeit, pie «Šaubu ielejas» vārtiem viņš apmetīsies — nekur citur. Šeit visa zeme vēl bija brīva — neviens mednieks, neviens uzņēmīgs lopkopis vēl nebija nācis uz domām to izmantot, jo tā izskatījās pārāk mežonīga un neauglīga, lai spētu atalgot cilvēka pūles. Turpretī Kepijs zināja, cik daudz šī zeme var sniegt, un tādēļ sakrāva no klinšu šķembām vairākas piramīdas dažādās vietās, lai simboliski pārņemtu šo zemi savā īpašumā un rādītu nejaušam garāmgājējam, ka tā vairs nav bezsaimnieka zeme. Beidzot viņš taču bija atradis sev īstas mājas — tikai trīs jūdžu attālumā no Meskalas kalna muguras! Un ja Nezta apprecēs Samu — atrisinājums, kura piepildījumam Tenners bija apņēmies ziedot visus spēkus, viņam būs jāiet tikai īss ceļagabals, lai apmeklētu mazo.
Tenners apsēdās uz klints izciļņa un sapņaini vēroja, kā zeltainais spīdums kļuva arvien sārtāks, līdz beidzot izdzisa. Viņš bija izsalcis un noguris, bet līdz būdai vēl bija tālu. Un pēkšņi viņš jutās bezgala vientuļš un atstāts, jo, atskaitot Emsu ģimeni, tam visā pasaulē nebija neviena drauga; visi viņa piederīgie jau sen bija miruši un aizmirsti. Vienīgi pie abiem Emsu dvīņu pāriem viņš vēl varēja turēties, ja gribēja vecumdienās baudīt mazliet laimes; nepastāvīgā klaidoņa dzīve tiešām nevarēja viņu vairs ilgi apmierināt.
Ātri sabiezējušā tumsā viņš lēnām vilkās tālāk. Droši viņš cīnījās pret visām šaubām, kas atkal un atkal uzmācās tam, brīvi atzinās sev savās vēlēšanās un cerībās — un tomēr kļuva arvien skumjāks. Tumsa pārsteidza viņu ceļā, bet viņš tomēr varēja orientēties, jo apvidus tam bija labi pazīstams.
Sasniedzis ieleju, kas izpletās zem Meskalas muguras, viņš redzēja tumsā spīdam vientuļu uguntiņu. Tā bija spuldze, ko Emsa kundze vienmēr atstāja degam, kamēr kāds no ģimenes locekļiem nebija pārnācis. Sī blāvā gaismiņa dīvaini pievilka Tenneru. Suņi bija viņu pazinuši un klusu smilkstēja.
«Tātad nolemts: tos dažus gadus, ko man vēl atlicis dzīvot, es palieku šeit!» viņš pusbalsī teica un bija ļoti apmierināts ar šo apņemšanos.
Otrā rītā, kamēr Kepijs līksmi rīkojās savā būdā, pēkšņi ieradās Ričs Emss. Viņš bija bez platmales un bez revolvera. Acīs tam bija pavisam mulsa izteiksme.
«Labrīt, dēls!» mednieks viņu apsveica, izlikdamies pilnīgi mierīgs, kaut bija stipri izbijies.
«Labrīt!» Emss nikni atcirta. «Pie velna, kur tu biji pazudis divas nedēļas?»
«Kā tā? Es taču biju prom tikai divas dienas,» Tenners atbildēja, pēkšņi iedomādamies, ka arī divās dienās var notikt daudz kas. «Es sastādīju plānus ziemas darbiem.»
«Tā? Vai lai pasaku tev, ko esi izdarījis? Mani un Neztu piekrāpis, tad nobijies un noslēpies — to tu esi izdarījis!»
«Tevi piekrāpis?» Teners iekliedzās, tumši pietvīkdams. «Nē, mans zēn — vismaz ar nolūku noteikti ne!»
«Tu esi padarījis tai stīvu mugurkaulu, esi to tieši pierunājis iet uz kāzām!»
«Katrā ziņā, es redzēju, ka viņa apņēmusies par katru cenu iet, es viņai piekritu. Tev jāzina, ka Nezta pašreiz pārdzīvo ļoti bīstamu laiku — un tādā stāvoklī viņu nevajag spiest rīkoties pret pašas gribu. Ja turpināsi to darīt, mīļais Rič, tu viņu vienkārši pazaudēsi.»
«Par to vairs nevar būt runa, Kep, viņa jau ir pazudusi!»
«Ak, Rič, tu runā kā mazs bērns. Kas tad īsti noticis?»
«Nezta ir prom.»
«Kurp?»
«Lila Snela vakar bija atjājusi pie mums. Viņa pašreiz aizņemta ar kāzu priekšdarbiem un apgalvo, ka Neztas palīdzība tai esot nepieciešama. Tā kā manis diemžēl nebija mājās, māte ļāvusi Neztai iet. Pārnācis, es tūlīt devos viņai pa pēdām, un strauta viņā pusē pārliecinājos, ka abas meitenes tur satikušās vēl ar citiem, jo tālāk bija redzamas jau četru zirgu pēdas. Tas, protams, mani ļoti uztrauca, jo, ja es būtu izdibinājis, ka Nezta tur satikusies ar Liju Titu — Dievs zina, ko es būtu izdarījis … un tādēļ es jāju labāk atpakaļ uz mājām.»
«To tu esi gudri darījis! Redzi, mans zēn, galu galā Nezta vairs nav bērns, kā Meskala vai Manzija, viņai jau palika astoņpadsmit. Ko tu vari iesākt, ja viņa reiz grib satikties ar Liju Titu, vai ar kādu citu puisi?»
«Ja tas ir Tits, es varu tur darīt sasodīti daudz,» Ričs ļoti apņēmīgi atbildēja.
«Varbūt tas nemaz nebija viņš… Taisnību sakot, šādas kāzas taču ir pietiekams iemesls, lai jauna meitene mazliet pazaudētu galvu … Kad tad īsti būs Lilas Snelas kāzas?»
«Parīt. Kāzas rīko viņas krusttēvs Šelbijā ar svētku mielastu, dejām un visu citu.»
«Arī mēs dosimies turp un uzjautrināsimies līdz ar citiem. Ko tu saki par šo lietu?»
«Es noteikti iešu, kaut stipri šaubos, vai maz jutīšos tur tik līksms. Dzert es katrā ziņā nedzeršu ne pilītes.»
«Kad īsti tu redzēji Neztu pēdējo reizi?» vecais mednieks jautāja, novirzīdams sarunu uz citu pusi.
«Aizvakar… Visu rītu viņa skraidīja pietvīkušiem vaigiem un starojošām acīm, bet mani tas kaitināja un tādēļ es atstāju viņu vienu. Tad atnāca Sams — šis nabaga, godīgais nelga. Es gribēju pazust, kaut sevī priecājos, ka viņa atkal ir mazliet laba pret to, bet viņi nelaida mani prom. Nu, tad viņa staroja laimē un tiešām bija apburoša pret Samu, tā ka man kļuva gluži silti ap sirdi. Šī meitene vienkārši jāmīl!»
«Tur man katrā ziņā tev jāpiekrīt!» Tenners pārliecināts atbildēja. «Starp citu — kā tad tu zini, ka esmu viņu pierunājis?»
«Vairāk gan pats nojautu, jo Nezta man stāstīja, ka tu esot uzmeklējis viņu kaut kur tur augšā. Turklāt viņa noslēpumaini uzlūkoja mani un atmeta galvu atpakaļ — nu, tu jau zini, kā viņa mēdz darīt. Man visi desmit pirksti kutēja — vismīļāk es būtu viņai iecirtis pliķi … Tu esot viņai patiess draugs, viņa paziņoja, tu aizstāvēšot viņu pret visiem, arī pret mani. Vairāk viņai, protams, nebija jāsaka — tad es tūlīt sapratu, ka tu esi strādājis pret mani.»
«Ceru, ka tu tagad vairs tā nedomā, Rič?»
«Domāt? Es to zinu! Tu esi tāds pats kā māte — arī tā nevar panest, ka Nezta ļaunojas uz viņu. Jūs baidāties, ka uzreiz pazaudēsiet viņu, ja nepiekritīsiet tai ikvienā lietā un vietā.»
«Jā, jā — varbūt tev taisnība,» Tenners atzinās. «Bet redzi, Rič, tu ar saviem astoņpadsmit gadiem vēl esi ļoti jauns. Nezta kā sieviete tādā pat vecumā ir jau daudz vecāka. Un galu galā tava māte taču labāk prot apieties ar jaunu meiteni kā tu.»
«Māte vēl padarīs mani traku!» Ričs uztraucās. «Viņa izturas pret Neztu pilnīgi nepareizi. Viņai patīk, ka tās meitai ir daudz pielūdzēju un tādēļ viņa samierinās pat ar kādu tur Liju Titu — tās ģimenes atvasi, kas noslepkavoja manu tēvu! Visu mūžu māte bijusi koķete — to es dzirdēju no paša tēva mutes, un tam taču vajadzēja to zināt.»
«Bet Nezta taču nav koķete!» Kepijs iebilda.
«Nē, to es arī neapgalvoju; vismaz viņa nav tik pārspīlēti koķeta kā Lila Snela un Tonto sieviešu lielākā dala. Man šķiet, es pazīstu Neztu labāk kā jebkurš cits, arī labāk nekā māte, jo viņai ir daudz līdzības ar mani. Un tādēļ es saku tev, Kep: ja saiešanās ar Lilu Snelu un Liju Titu viņai vēl nav kaitējusi, tad nu nelaimei jānotiek — tik tiešām, kā Dievs ik rudeni liek nobriest jauniem āboliem!»
«Šī Lila Snela laikam gan vienmēr bijusi mazliet izai- izaicinoša?»
«Bijusi? Tāda tā ir arī vēl tagad, kolīdz gadās izdevība! Senāk viņa sagājās ar Liju Titu, un es zinu, ka viņa vienmēr bijusi greizsirdīga uz Neztu, kaut arī tāpat kā visi, ļoti mīlēja to. Bet aiz šīs sirsnīgās draudzības, kas pēdējā laikā valda abu meiteņu starpā, slēpjas kaut kas cits — to es tūlīt ievēroju, kolīdz redzēju viņas kopā. Lila vienkārši grib savest Neztu kopā ar Titu — tāda tā lieta! Tur neviens nevar mani maldināt, un vienīgi tādēļ man parasti iznāk ķildošanās ar Neztu un māti.»
«Manu zēn, ja tavas nojautas tevi neviļ, tad taču tomēr jau ir par vēlu,» Tenners aizrādīja.
«Tādā gadījumā es gribu tikai cerēt, ka man nav taisnība!» Ričs aizžņaugtā balsī atbildēja. «Bet šā vai tā — katrā ziņā man kaut kā jāizbeidz šis sakars starp Neztu un Titu! Kamēr viņš vēl nebija sācis lakstoties ap to, Nezta vienmēr bija jautra un līksma, patiesi mīlēja Samu un bija laimīga apziņā, ka kļūs tam krietna sieva. Bet Tits sakūdīja viņu pret Samu, glaimoja tai un sagrozīja galvu. Zināms, arī senāk viņa.labprāt valkāja glītus tērpus, bet nekad nebēdājās, ja viņai tādu nebija. Klusa un apmierināta viņa darīja savu darbu, jo bija tikpat čakla un strādīga kā māte. Bet tad viņa pārvērtās un sāka slaistīties apkārt bez darba — vārdu sakot, pilnīgi pārvērtās … Nu, lūdzu, Kep, lūkojies man tieši acīs un saki, kas tur īsti darāms?»
«Tu jau esi atradis īsto ceļu, mans zēn. Mums jāmēģina katrā ziņā atsvešināt Neztu no šī Tita,» vecais mednieks zēnam atbildēja. «Vislabākais līdzeklis, protams, būtu — pēc iespējas drīzāk salaulāt viņu ar Pleifordu. Bet viņai gan laikam vairs nebūs nekādu jūtu pret to?»
«Tomēr viņa arvien vēl ļoti mīl Samu.»
«Un kā ar Pleifordu? Nezta man stāstīja, ka viņš esot ļoti krietns puisis un nekad vēl neesot tai neko pārmetis, bet vai pēc visa notikušā viņš vēl gribēs ņemt Neztu?»
«Sams ir uzticīgs kā zelts! Vēl vakar mēs runājām par šo lietu. «Rič,» viņš teica, «ja tu nevari aiztriekt šo iemīlējušos runci, man būs jādara tas pašam. Nezta tad gan ar mani neprecēsies, kaut man arī nekas nenotiktu, bet es vienkārši vairs nespēju ilgāk nolūkoties…» «Protams, es apsolīju viņam, ka es šo lietu nokārtošu.»
«Vai zini, vislabāk būs, ja tu līdz pat šīm kāzām atstāsi Neztai pilnīgu brīvību. Pats par sevi saprotams, tev viņa vienmēr jāuzmana, bet tikai tā, lai viņa pati to nenojauš. Un pēc tam mēs trīs — vai nu visi kopā, vai arī katrs par sevi — pierunāsim viņu precēties ar Samu . .. Starp citu, viņa teica man, ka patiesībā viņai vajadzētu saraut visas saites ar Samu, bet viņa nespēšot to izdarīt.»
«Tā viņa teica?» Ričs pārsteigts jautāja. «Jā, žēlīgais Dievs, ko tad tas nu atkal nozīmē? Ja Sams viņai vēl patīk — un to viņa apgalvo, tad kādēļ viņai no tā jāšķiras?»
Tenners purināja savu sirmo galvu. Viņš neiedrošinājās izteikt savas bažas, jo nekad vēl nebija redzējis jaunekli tik uztrauktu un nesavaldīgu.
«Viņa .. . kaunās par kaut ko!» Ričs beidzot sacīja.
«Tā laikam būs. Bet ja viņa vēl mīl Samu, un viņš to … tomēr vēl ņem — viss vēl var beigties labi.»
«Tam taču tu pats netici!» Ričs trīcošam lūpām atbildēja. «Turklāt tu, protams, zini vairāk, nekā gribi teikt.»
Pēkšņi viņš aizsedza rokām seju un ieelsojās:
«Ak, Nezta, Nezta — mīļā, mazā māsiņa!»
Nabaga Tenneram tas bija par daudz. Viņš sāka lādēties.
«Pie joda — kas tā par muļķīgu pļāpāšanu?» viņš dusmīgi rājās, līdz sirds dziļumiem aizkustināts no Riča bēdām. «Nezta vairs nav nekāda maza māsiņa, bet gan sasodīti liela izaugusi! Pilnīgi pieaugusi, karstasinīga sieviete viņa ir, un vīrieši kā traki līp pie viņas, jo viņa ir skaista. Tur nekas nav līdzams — tā tas nu reiz ir pasaulē. Mēs izglābsim viņu no viņas pašas — tad tu redzēsi, ka viņā nav melu. Tikai tev nu beidzot Dieva dēļ reiz jāsamierinās ar domām, ka viņa vairs nav mazs bērns!»
Ričs Emss ļāva rokām noslīdēt gar sāniem. Viņa seja bija klāta asarām; tomēr viņš, likās, nekaunējās par to, pat neapzinājās to.
«Pateicos, Kep, ar savu piezīmi tu atkal reiz trāpīji naglai tieši uz galvas!» viņš sacīja, dīvaini smaidīdams un pūlēdamies atgūt dvēseles līdzsvaru. «Sams un es — mēs vēl šodien jāsim uz Šelbiju. Vai lai apsegloju zirgu arī tev?»
«To tu vari darīt. Es gan neesmu jāšanas cienītājs, bet galu galā man jau arī nevajadzēs sacensties jāšanā ar jums, jauniem puišiem.»
«Sams drīz būs klāt, tātad pasteidzies arī tu mazliet,» Emss sacīja un pagriezās uz iešanu.
«Būs viss kārtībā!» Kepijs atbildēja, tomēr vēl labu brīdi nolūkojās pakaļ aizejošajam draugam. Un pēkšņi viņam iekrita prātā dīvaina nojauta, ka tādu viņš Riču Emsu nekad vairs neredzēs.
Galvu purinādams viņš apmainīja netīro darba apģērbu pret savu labāko svētku uzvalku, tad devās ceļā. Abi jaunekļi ar zirgiem jau gaidīja zem sarkaneglēm, acīmredzot iegrimuši nopietnā sarunā. Kepijs redzēja, ka Ričs lepni noraidošā kustībā atmeta ar roku, it kā negrozāmi atvairot kādu priekšlikumu.
«Māte ar bērniem jau ir prom,» Ričs paskaidroja Tenneram. «Viņi aizgāja pie Leviem, kas solījās savos ratos aizvest tos uz pilsētu.»
«Labdien, Kep!» Pleifords sveicināja veco mednieku. «Sasodīts — jūs nu gan esat uzcirties!»
«Protams, arī jūs taču neesat savās darba drēbēs … Nu, tātad, zēni, jājiet vien un neraizējieties manis dēļ!»
Pagāja labs bridis, kamēr Tenners pielāgoja kāpšļu siksnas savām īsajām kājām, un kad viņš beidzot ielēca seglos, Emss un Pleifords jau sen bija pārgājuši strautu.
Laiks bija jauks — īsta vecu sievu vasara. Arvien augstāk kāpjošās saules staros Meskalas mugura vizmoja sudrabota un zaļa, kamēr ielejās vēl kūpēja viegla migla. Augstienēs vēl bija jūtami vēss, un skarbs vējš purināja priežu galotnes.
Drīz vien Kepijs bija pavisam pazaudējis Riču un Samu no redzes. Mierīgi viņš ļāva zirgam skriet, kā tas pats gribēja — arī tad vēl jūdzēm garais ceļš bija par īsu, lai Tenners varētu atrast apmierinošu atrisinājumu problēmai, kas nodarbināja viņa prātu.
Titu rančo, kurai Tenneram bija jājāj garām, likās pamesta no visiem cilvēkiem; vienīgi zirgi un vērši ganījās sulīgi zaļajā pļavā, un dīķī peldēja meža pīļu bars. Labi koptie tīrumi, neskaitāmie lopu aploki un kūtis, un sevišķi lepnā dzīvojamā ēka, liecināja par ģimenes pieaugošo labklājību. Titi nomāja visas ganības dienvidos no «Avotu ielejas», kamēr tās vēl nebija pārgājušas viņu īpašumā. Bet tā nebija vienīgi viņu bagātība, kas ļaudīm iedvesa cienību pret tiem, — no viņiem arī bijās. Sevišķi Slainks Tits, viens no pašreizējā ģimenes galvas krustdēliem, nebija visai labā slavā, jo savā laikā bija iejaukts dažādās sadursmēs, kas viņa pretiniekiem nereti bija prasījušas dzīvību. Baumas neatlaidīgi saistīja viņa vārdu sakarā arī ar nodevīgo uzbrukumu Riča Emsa tēvam. Gandrīz visi jaunie Titi bija pazīstami kā veikli jātnieki, bet arī apbrīnojami šāvēji un dzērāji. Vienīgi Lijs Tits mazāk izcēlās ar labu jāšanu, laso sviešanu un šaušanu, bet toties bija izpelnījies visa Tonto apgabala nepārspējamā sieviešu mednieka slavu.
šīs domas pildīja Kepija Tennera citkārt miermīlīgo sirdi rūgtām dusmām, no kurām tas vairs nevarēja atkratīties visa jājiena laikā. Tā kā viņš nebūt nesteidzās, tumsa pārsteidza to vēl tālu no šelbijas. Kad viņš beidzot sasniedza plato, galveno ielu, augstajos namos, kas stiepās tai abās pusēs, jau spīdēja ugunis. Pārliecināts, ka viesnīcas tikpat būs pārpildītas, Kepijs devās tieši uz kāda pazīstama kalēja namu. Šis kalējs, vārdā Henrijs, kurš dažu labu reizi bija pavadījis Tenneru medībās, apsveica to ļoti sirsnīgi. Kalēja sieva tūlīt sāka atstāstīt Kepijam jaunākās tenkas — starp citu arī par Neztas Emsas divkosīgo rotaļu ar Samu Pleifordu, jo ikvienam cilvēkam taču esot gaišs kā diena, ka meitene līdz pat ausīm iemīlējusies šajā velna puisī Lijā Titā; to taču pat akls varot redzēt… Tātad ar Riča Emsa cerībām un plāniem lieta šķita visai šaubīga.
Tad Kepijs vēlreiz izgāja — šķietami, lai līdzīgi visiem citiem, kas bija ieradušies pilsētā, klejotu no kroga krogā, šeit papļāpātu ar kādu paziņu, tur iedzertu glāzīti, vai piedalītos spēlē. Bet patiesībā viņš bija nobažījies Riča dēļ un meklēja to. Beidzot viņš atrada Samu Pleifordu, kas pat kroga blāvajā gaismā izskatījās ļoti bāls un uztraukts.
«Kur Ričs?» Tenners pat neapsveicinājies uzsauca tam.
«Es nupat noguldīju viņu un ieslēdzu,» Pleifords atbildēja.
«Noguldījāt? Ceru, Ričs taču nebija piedzēries?»
• «Dažas glāzītes mēs tomēr izmetām,» Sams mierīgi paskaidroja. «Man tās nekaitēja, bet Ričam, liekas, ir sakāpušas galvā. Jūs jau pats zināt, ka viņš reti dzer un tādēļ nevar panest… Mums gadījās noklausīties visādās tenkās, kas sadzina viņam žulti asinīs. Viņš pat gribēja mesties virsū kādam puisim, kas sēdēja kopā ar Džimu Titu; tomēr visļaunāko man izdevās novērst. Neraugoties uz to, Stringers, šerifs, piedraudēja Riču apcietināt, — tas nekrietnais suns, kā zināms, ļoti draudzējas ar Titiem … Pat es satrūkos, kad Ričs uzkliedza viņam: «Panāc šurp, Stringer, un pamēģini, ja tev ir tik daudz drosmes!» Šerifs iesmējās, tomēr neiedrošinājās Riču aizskart. Katram gadījumam es tomēr apguldīju Riču un ieslēdzu; arī tagad es uzkāpšu pie viņa, citādi tam vēl var ienākt prātā izlēkt pa logu.»
«Kādas tenkas tad jūs dzirdējāt?» Tenners drūmi jautāja.
«Visa pilsēta tenko par to, ka Nezta ar Liju Titu turot mani par nelgu. Ļaunākais tomēr tas, ka visi ir pārliecināti, ka Neztai šī lieta beigšoties ļauni, jo Tits tikai rotaļājoties ar viņu, un viņa tēvs neko negrib dzirdēt par dēla precībām ar meiteni no Emsu ģimenes.»
«Tā, tā . .. Nu, un vai tā arī ir taisnība, ka viņa jūs tur par nelgu?»
«Nē, jo Nezta nekad nav man slēpusi, ka viņai patīk Tits… Vakar gan viņa atkal reiz bija senākā. Pēdējā laikā viņa vienmēr vairījās no manis, bet vakar, kā jau teicu, viņa bija ļoti mīļa un laba. Man jāatzīstas — es nekā vairs nesaprotu visā šajā lietā.»
«Tas jau arī nav vajadzīgs!» Kepijs atbildēja. «Galvenais ir un paliek, ka jūs uzticīgi turaties pie meitenes.»
«Uz to varat paļauties!» Sams godīgi atbildēja. «Šobrīd visvairāk bažu man sagādā vienīgi Ričs.»
«Viņa dēļ neuztraucieties!» Tenners apgalvoja. «Tas zina, kas darāms, lai novestu šo lietu līdz labām beigām. Arī piedzēries viņš nepazaudē galvu, un tādēļ varat būt pārliecināts, ka arī pirmīt viņam būs bijis iemesls uzsākt ķildu. Mūsu uzdevums ir tikai palīdzēt viņam un aizsegt tam aizmuguri, ja lieta nonāktu līdz klajai cīņai. Jūs taču būsiet paņēmis līdzi savu revolveri?»
«Pats par sevi saprotams!» Sams atbildēja. «Es tomēr ceru, ka Neztas un viņas labās slavas dēļ mums izdosies novērst atklātu sadursmi.»
«Taisni otrādi — šī sasodītā pilsēta tik dziļi ieminusi dubļos Neztas vārdu, ka veselīga cīņa tam varētu nākt vienīgi par labu … Bet katrā ziņā gādājiet, lai Ričs vairs nedzer. Ejiet pie viņa un uzmaniet to. Es vēl mazliet paklejošu pa pilsētu, un rīt agri jūs uzmeklēšu.»
Viņi izšķīrās, un Tenners vēlreiz apstaigāja visas pilsētas dzertuves. Viņš izlikās, it kā degvīns būtu padarījis to runīgu, bet līdz ar to nepalaida garām nevienu vārdu, kas tika runāts. Kad vēlu naktī, dziļās domās iegrimis, viņš beidzot devās atpakaļ uz dzīvokli, viņam gan bija žēl krietnā, godīgā Sama un sirdī tam vārījās niknums pret Liju Titu, tomēr viņš pārnesa sev līdzi mierinošo apziņu, ka viņš nav vienīgais, kas cer, ka Ričs Emss pratīs pienācīgi atrisināt šo muļķīgo lietu.
Otrā rītā Tenners atmodās tikai tad, kad viņa viesmīlīgais saimnieks ar dūrēm sāka bungot pa tā istabas durvīm, jo Kepijs nebija radis tik vēlu doties pie miera un gulēt slēgtās telpās. Pabrokastojis kopā ar draugu un pavadījis to līdz darbnīcai, viņš devās uz pilsētu.
Tagad, dienasgaismā, bija ļoti interesanti novērot galveno ielu. Parasti pat svētdienās namu priekšā varēja redzēt tikai nedaudzus piesietus zirgus, un pie durvīm mēdza stāvēt vislielākais viens, divi pajūgi. Turpretī šodien nevarēja atrast brīvas vietiņas. Likās, šeit bija saplūduši kopā visi Tonto apgabala, vismaz tā ziemeļu daļas, iedzīvotāji, lai būtu klāt, kad Lila Snela tiks salaulāta. Starp citu, vispārējā vērība bija veltīta ne tik daudz Lilai Snelai personīgi, kā pašām kāzām, kas šajā klusajā apvidū vienmēr tika uzskatītas par ievērojamu notikumu, kas pievilka ļaudis no visām malām.
Uz ielas plosījās bērnu bari, nepiegriežot ne vismazāko vērību saviem svētku apģērbiem. Starp galveno viesnīcu un tirgus laukumu grupās pastaigājās gaiši ģērbušās sievietes un jaunas meitenes spilgti krāsainos tērpos, ziņkāri vērodamas Džemsa Snela lepno namu, kas pagaidām vēl slēpa ziņkāro skatiem līgavu un kāzu viesus.
Kepijs bija aizmirsis apjautāties Samam Pleifordam, kur viņš un Ričs apmetušies. Bet tādu vietu nevarēja būt daudz. Tomēr pagāja labs brīdis, kamēr viņš beidzot atrada to istabu. Durvis viņam atvēra Sams, kas redzami iepriecināts apsveica to.
«Labdien, zēni!» Tenners ieiedams līksmi iesaucās.
Ričs sēdēja uz gultas malas. Viņš bija tikko noskuvis bārdu un gludi nosukātie mati tam vēl bija mitri. Ja Kepijs bija iedomājies, ka atradīs to īgnu un paģirainu, viņš bija ļoti maldījies, jo nekad vēl Ričs viņam nebija šķitis tik svešs un savaldīgs, kā šoreiz.
«Labdien, Kep!» Ričs laipni atbildēja. «Mēs nupat strīdējāmies, ko darīt, piedzerties un uzsākt ķildu ar Džefu Stringeru, vai arī palikt skaidrā prātā un nogaidīt, kamēr visa šī burzma būs beigusies. Kā tev šķiet?»
«Pēc būtības es, protams, esmu par pirmo, bet saprāts un Neztas intereses noteikti prasa otro,» vecais mednieks smaidīdams atbildēja.
«Protams, tev jau atkal jāiejauc Nezta!» Ričs pusē zobojoši, pusē īgni piezīmēja. «Kaut velns parautu viņas glīto purniņu! … Bet tev taisnība, Kep, mēs paklausīsim tavam padomam un netrakosim. Taisnību sakot, es gan Joti labprāt kaut ko sarīkotu un, man šķiet, īstenībā arī Sams neatteiktos man piebiedroties. Vismaz pirmīt viņš ieskrēja pie manis saniknots un dusmās zvērojošām acīm, tomēr neteica man, kas īsti noticis.»
«Vai jums gadījušās kādas nepatikšanas, Sam?» Kepijs jautāja, cieši vērodams jauno vīrieti.
«Jā,» Pleifords atbildēja. «Bet tas nav tik svarīgi… Ričam un man stāvoklis nav visai labvēlīgs, jo Titiem šeit ir daudz piekritēju. Un tādēļ man šķiet, ka Neztas dēļ mēs nedrīkstam neko dzirdēt, neko redzēt un neko darīt, bet šovakar pēc iespējas drīzāk doties mājup, kamēr visi šie bandīti vēl nav paguvuši piedzerties.»
«Tas ir ļoti prātīgs priekšlikums, pie kura mēs cieši turēsimies!» Tenners piekrita. «Un ne pilītes alkohola neliks dzerts — vai dzirdēji, Rič Ems, vecā vāvere?»
«Protams dzirdēju,» Ričs atbildēja. «Man jau vairāk kā pietiekoši bija no tām dažām glāzītēm, ko vakar izdzēru. Pie velna — šorīt biju kā sadauzīts, it kā man pāri būtu gājis vesels ēzeļu bars!»
«Jauki. Un nu nāciet un izturieties rātni un krietni, kā divi priekšzīmīgi puisēni, kas izgājuši ar tēvu pastaigāties!» Tenners noslēdza debates.
Visi trīs devās ceļā, vismiermīlīgākā un laipnākā kārtā lūkodamies visapkārt. Kepijs ar katru mirkli vairāk apbrīnoja Riču Emsu. Cits jauns puisis viņa vietā droši vien būtu piedzēries un sacēlis skandālu, turpretī Ričs lieliski noturējās visu laiku, kamēr viņi klejoja pa neskaitāmām viesnīcām un dzertuvēm, kur tiem gadījās satikties ar simtiem vīru. No sievietēm, kuru bija pilnas visas ielas un tirgotavas, viņi pēc iespējas izvairījās. Sevišķi Pleifords, šķita, neredzam nevienas sievietes, kamēr Ričs vēsi smaidīdams uztvēra dažas labas meitenes apbrīnas pilno skatienu.
Ternera zālē Kepijs beidzot pamanīja Titu bandu, kuru reiz taču tikpat vajadzēja satikt. Nebūs jāpiemin, ka Ričs jau bija to ieraudzījis pirmais.
Ternera zāli, kas bija lielākais lokāls visā Šelbijā, sieviešu rokas jau bija izgreznojušas vakara ballei ar karo- džiniem, rudenīgo lapu vītnēm, vainagiem un raibām lentēm. Galveno telpu, kas tika izmantota arī dažādiem atklātiem sarīkojumiem, šodien pildīja spēlētāji. Ar aizkaru aizsegtas durvis no šejienes veda letes istabā.
Zālē bija apmēram divi duči vīru, no kuriem lielākā daļa spēlēja, bet citi stāvēja un nolūkojās. Lijs Tits ar kādu otro, kuru Tenners nepazina, sekoja spēlei pie galda, ap kuru sēdēja šerifs Džifs Stringers, Slainks Tits un divi kovboji, kurus Kepijs kādreiz jau bija redzējis, kaut acumirklī neatcerējās to vārdus.
Vecais mednieks gribēja mierīgi paiet galdam garām, bet Ričs pēkšņi palika stāvam, un tādēļ arī viņš un Sams sekoja tā priekšzīmei.
«Labdien visapkārt!» Ričs sacīja, pa paradumam stiepdams balsienus.
Lijs Tits noņurdēja atbildei kaut ko nesaprotamu. Viņš bija liels, tumšām acīm un tumšiem matiem, un viņa olīv- krāsas seja gandrīz nemaz nebija iedegusi saulē. Kaut arī viņam bija tikai divdesmit divi gadi, tas tomēr izskatījās vecāks, jo izlaidīgā dzīve bija iezīmējusi asākus viņa, patiesībā neizteiksmīgos, sejas vaibstus. Viņš bija ģērbies melnā uzvalkā un kājās tam bija melnas lakādas jājam- zābaki ar piešiem.
Slainkā Titā bija grūti pazīt Lija brālēnu — tik ļoti viņi izskata ziņā atšķīrās viens no otra. Viņa seja atgādināja nikna buldoga galvu. Pacēlis savas dziļi iekritušās, nespodrās acis, viņš tikai nevērīgi pamāja Emsam ar galvu.
«Nu, Ems, vai atkal skaidrā?» Stringers zobojoši jautāja.
«Un ka vel!» Ričs atbildēja. «Šodien galva un skats man sasodīti gaiši!»
Kepijs paraustīja Emsu aiz piedurknes, aicinādams to iet tālāk, jo viss gaiss šeit šķita it kā elektrizēts. Tomēr Ričs nekustējās no vietas.
«Šodienas kāzas jūs laikam milzīgi interesē?» Stringers apjautājās, nomezdams uz galda kārti.
«Protams, jo vairāk vēl tādēļ, ka mana māsa Nezta nākamnedēļ precas ar manu draugu Samu; tad taču man jāredz, kā īsti rīko šādus svētkus!»
«Ha, ha, ha!» šerifs smējās, izlikdamies vienaldzīgs, kaut ļoti gribēja dzirdēt kaut ko tuvāk šajā lietā. «Katrā ziņā priecājos, ka esat atkal skaidrs, jo man tiešām būtu bijis žēl, ja nāktos jūs ieslodzīt cietumā.»
«Sakiet Džef, vakar taču šeit plosījās vismaz ducis kovboju, kādēļ jūs tos neapcietinājāt?» Ričs zobojoši jautāja.
«Ta nav jūsu daļa! Bez tam šie ļaudis tieši neapdraudēja mūsu sabiedrības mieru.»
«Bet es to darīju?» Emss uztvēra. «Nu, katrā ziņā jūsu spriedums par mani ir ļoti pareizs — dažiem elementiem šeit es tiešām esmu bīstams!»
Kamēr Ričs bija izteicies par Neztas kāzām, Kepijs bija cieši uzlūkojis Liju Titu un redzēja, ka tas aiz pārsteiguma un dusmām bija tumši pietvīcis. Emsa un šerifa sarunas laikā, Tits nenovērsdamies bija lūkojies Pleifordā. Nu viņš izmantoja klusumu, kas bija iestājies pēc Riča pēdējās atbildes un jautāja Samam:
«Sakiet, Pleiford, vai jums tiešām jaunnedēļ būs kāzas?»
«Protams,» Sams mierīgi apstiprināja. «Vai tad Nezta jums par to nav stāstījusi?… Tikai attiecībā uz dienu mēs vēl neesam vienojušies. Es ieteicu pirmdien, Ričs liek priekšā trešdienu, bet Nezta grib gaidīt līdz sestdienai; ko lai dara — būs vēl tik ilgi jāpaciešas… Bet vai tad jūs nemaz negribat mani apsveikt, Tit?»
«Jūs taču redzat, ka es negribu to darīt!» Lijs nikni atcirta. Viņa skaistā seja bijā dusmās pārvērsta. «Vēl vakarvakarā Nezta Emsa zvērēja man, ka galīgi saraušot visas saites ar jums.»
Pleifords sāka skaļi smieties.
«Jūs laikam iedomājāties, ka varēsiet Neztu tāpat vadāt aiz deguna, kā esat to darījis jau ar tik daudzām jaunām meitenēm? Bet šoreiz jūs esat pamatīgi iegāzies, jo Nezta atmaksājusi jums ar to pašu; viņa pati man stāstīja, ka gribot jūs izjokot.»
Tits atkal bija tumši pietvīcis.
«Bet ir vēl citas lietas, par kurām viņa droši vien nav jums stāstījusi un arī nevar stāstīt!» viņš mirkli klusējis, atcirta.
Pēkšņi Emss kā saniknots tīģeris pielēca viņam klāt un caururbjošu skatu uzlūkoja to.
«Vai tādas lietas ir?» viņš iekliedzās. «Nu, man viņa izstāstīs arī tās, Lij Tit! Un ja būsiet noziedzies pret viņu — lai Dievs debesīs ir jums žēlīgs!»
Tita seju pārklāja nāves bālums, bet viņa acīs kvēloja tumši draudi. Bet pirms' vēl viņš paguva tos piepildīt, Riča dūre smagi ķēra to tieši sejā. Asinis izšāvās viņam
no mutes un no deguna; viņš nokrita pār galdu un apgāza to, noraujot sev līdzi zemē pudeles un krēslus.
Atmuguriski iedams, Ričs Emss atkāpās uz durvīm, turēdams roku uz revolvera spala. Viņa skats, kurā atspoguļojās nicināšana, dusmas un naids, nenovērsās no Slainka Tita, kas tomēr acīmredzot nedomāja iejaukties ķildā, bet tikai uzsauca šerifam, kas arvien vēl sēdēja kā pārakmeņojies.
«Nu, Džef, kā ir — vai negribi novest viņu cietumā?»
Viņa zobojošais tonis un sarkastiskais smaids, kas pavadīja tā vārdus, skaidri pierādīja viņa pilnīgo pārliecību, ka šerifs neiedrošināsies kaut ko iesākt pret Emsu.