7

Kāds zars viņam zem kājām iebrikšķējās. Jaunā sie­viete pacēla savas tumšās skropstas. Divas lielas, mikli mirdzošas acis nesaprašanā uzlūkoja viņu, tad iepletās bezgalīgā izbrīnā, tad satumsa bailēs un šausmās. Acīm­redzot viņa bija pazinusi vienu no sava vīra kalpotājiem.

Pēkšņi viņa iekliedzās, atrāva rokas no Lena kakla un izraisījās no tā skāvieniem.

«Lielais Dievs!» viņa iesaucās, trīcošu roku norādīdama uz Emsu.

Lens mirkli sēdēja kā pārakmeņojies, tad strauji pie­liecās un, revolveri izstieptajā rokā turēdams, apsviedās apkārt.

«Labdien, Preis!» Emss sacīja, nepiegriezdams vērību ierocim.

«Tu tas esi?» jauneklis iesaucās un viņa pārvērstajā sejā pavīdēja sāpīga izteiksme.

«Jā, es… Protams, mani atveda šurp tikai nejaušība.

«Nejaušība? Un tam lai es ticu?»

«Ja tā nebūtu nejaušība, tu noteikti nebūtu mani pa­manījis — to taču tu pats vari iedomāties, Preis?»

«Vienalga — tev jāmirst!»

«Nerunā muļķības, zēn, un nepadari lietu vēl sarežģī­tāku!» Emss sašuta. «Bez tam, tev nav ne vismazākā iemesla mani nogalināt — es taču esmu tavs draugs.»

«Mans draugs? … Lielais Dievs, kaut es varētu tev ticēt!» Lens galīgi samulsis elsa.

«Kas tas ir, Len?» jaunā sieviete jautāja.

«Arizonas Lauva — par kuru esmu tev jau stāstījis.»

«Ak, tas?»

«Jā gan, jaunkundze, mans vārds ir Emss,» Ričs teica, pasperdams soli tuvāk.

«Vai tad jūs mani nepazīstat?» viņa jautāja.

Es gan nojaušu, kas jūs esat, bet pavisam pārliecināts tomēr neesmu.»

«Es esmu … Griva kundze.»

«Priecājos iepazīties!» Emss atbildēja, noņemdams sombrero. «Tikai nožēloju, ka mūsu iepazīšanās nav no­tikusi … vairāk piemērotos apstākļos.»

«Tas viss neko nelīdz, Rič!» Preiss kaisli iekliedzās. «Lai cik grūti tas man arī nenāktos — esmu spiests tevi nogalināt! … Cilvēks, kas redzējis to, nedrīkst palikt dzīvs!»

«Nāc taču beidzot pie prāta, Len!» Emss pārliecinoši sacīja. «Ielūkojies man acīs, zēn, un ja tad vēl tu neuzti­cies man — labi, tad šauj! Bet es tevi brīdinu — tu jau zini, arī es protu mazliet rīkoties ar revolveri!»

Uztraukumā trīcēdams, jaunais kovbojs, kas pie visas savas vīrišķīgās izturēšanās tomēr atstāja visai nožēlo­jamu iespaidu, mēģināja uzlūkot Emsu.

«Rič, runa taču neiet par mani!» viņš smagi elpo­dams sacīja.

«Protams, to es zinu — tu rūpējies par Griva kundzes labo slavu. Bet vari būt drošs — no manis tai briesmas nedraud.»

Preiss ļāva rokai ar ieroci noslīdēt gar sāniem. Seja tam raustījās.

«Tu nedrīksti viņam neko darīt, Len!» jaunā sieviete sacīja. «Tā taču būtu slepkavība.»

Emsam negribot bija jāpasmaida.

«Ko man vairs nozīmē slepkavība?» Preiss nesavaldīgi iesaucās. «Es nošautu visus biedrus, lai tikai glābtu tevi!»

«Mīlulīt, es taču jau nupat tev teicu, ka esmu pazu­dusi!» viņa atbildēja. «Es nevaru vairs ilgāk panest šos melus. Es ienīstu Grivu un esmu apņēmusies pateikt tam visu patiesību.»

«Nē, Dieva dēļ, tikai ne to — viņš tevi nonāvēs!»

Viņa gribēja satvert Lena roku, lai atņemtu tam revol­veri, bet viņš ātri paslēpa to aiz muguras. Viņa mazliet sagrīļojās un bija spiesta pieturēties pie koka stumbra. Viņas acis pētoši lūkojās Emsa sejā, it kā gribētu nolasīt tā domas. Arī viņš pirmo reizi vērīgāk to uzlūkoja. Droši vien viņa ari citkārt bija ļoti skaista, bet šajā brīdī ar savu marmorbālo seju, traģisko izteiksmi tumšajās, sam­tainajās acīs, un pusē pavērtajām, sārtajām, trīcošajām lūpām, viņa atstāja tieši neatvairāmu iespaidu.

«Len, es pilnīgi uzticos viņam!» viņa pēkšņi sacīja pa­visam mierīgā tonī.

Emss atvieglots uzelpoja. Doma, ka viņam vajadzētu nošaut vai sakropjot šo nabaga, mīlas trakuma pārņemto jaunekli, likās viņam šausmīga. Viņš piegāja vēl tuvāk un nosēdās starp abiem jauniešiem, uzlicis roku Lēnam uz pleca un uzlūkodams jauno sievieti.

«Pateicos jums!» viņš sirsnīgi teica. «Un nu uzklausiet mani, jūs abi! Jau kopš nedēļām es zinu, ka jūs mīlat viens otru. Diemžēl, arī citi jau, šķiet, to nojauš — pie­mēram, Makkinejs. Bet tam nav nozīmes, viņš nepļāpās par to un visļaunākajā gadījumā man vienmēr vēl atliek kāds līdzeklis, lai aizbāztu viņam muti.»

«Jūs zinājāt, ka … Lens un es … mīlam viens otru?» jaunā sieviete pietvīkdama jautāja.

«Vai arī jūs viņu mīlat — par to es katrā ziņā nebiju tik cieši pārliecināts; attiecībā uz viņu man šaubu nebija. Bet ka jūs satiekaties — to es zināju, un man jāatzīstas, ka sakarā ar to, es dažādi domāju par jums. Deviņpadsmit gadus veca sieviete, kurai turklāt ir arī bērns — tā nav laba lieta, es sevī spriedu. Nu, un tā jau arī ir; tikai tagad, kad esmu redzējis jūs kopā ar Lenu un dzirdējis jūs ru­nājam, es to domāju citādā nozīmē.»

«Jūs esat Lena draugs?»

«Protams, tas es esmu — vai tad citādi es būtu cau­rām naktīm gulējis bez miega un lauzījis galvu, kā lai pa­līdzu viņam?»

«Ak, es tik ļoti mīlu Lenu!» viņa naivā vaļsirdībā atzinās, bet tūlīt arī piebilda: «Tomēr tādēļ es nebūt ne­esmu kļuvusi neuzticīga manam vīram!»

«Par to esmu pārliecināts!» Emss atbildēja. «Nu, kad esmu iepazinies ar jums, es zinu, ka jūs esat labs cilvēks, bet nelaimīgs un — vēl ļoti jauns!»

Viņš vienmēr prata iekarot visu uzticību, un arī Emma Griva nespēja pretoties viņa iespaidam.

«Gan tu redzēsi, Len,» viņa elsodama sacīja, «tavs draugs mums palīdzēs!»

«Protams, viņš darīs to!» Emss apliecināja, kaut šobrīd tam nebija ne vismazākās jausmas, kā šeit varētu palīdzēt. «Un nu runā arī tu, Len!»

Preiss iebāza revolveri atpakaļ makstī un uzlūkoja Emsu. Arī viņa seja bija mitra no asarām.

«Rič, varbūt es liekos tev visai bērnišķīgs,» viņš iesāka. «Bet tev jāzina, ka Emmu es mīlu jau kopš pirmā acu uz­metiena. Es nekad neiedrošinājos sapņot, ka arī viņa kād­reiz varētu mīlēt mani, un tādēļ vienmēr vairījos no vi­ņas, pūlējos to aizmirst. Tomēr man trūka spēka pilnīgi aiziet no viņas … Divas reizes mums nejauši izdevās pa­likt divatā. Kādu pēcpusdienu man bija jāved viņa mājup no Stilmanu rančo, un mēs sākām runāties. Pēc tam es pateicu viņai tieši un ievēroju, ka viņa … mīl mani. Un tad es reiz sastapu viņu augšā, upes krastā. Viņa sēdēja uz akmens, jo bija izkritusi no segliem un nespēja paiet. Viņas zirgs bija sācis trakot, un es nevarēju to atrast — taisnību sakot, es arī visai necentos to meklēt. Es uzcēlu viņu savā zirgā un tad viņa ieslīga manos skāvienos. Tas man bija par daudz. Tad es viņai pateicu visu: ka mīlu viņu neprātīgi, un ka man jābēg prom no šejienes, bet par to viņa negribēja ne dzirdēt, jo arī viņa taču mīl mani… Tā tas notika … Mans Dievs, šī nabaga sieviete dzīvo īstā ellē! Iedomājies tikai: Grivs, šis žūpa, pat sit viņu! Jau sen viņa būtu aizgājusi no tā, tikai sava bērna dēļ viņa vēl paliek šeit… Bet šodien viņa zvērēja, ka nespēj to vairs ilgāk panest; viņa pateikšot vīram visu patiesību un aiziešot no tā. Tajā brīdī, kad tu atnāci, es centos viņu atrunāt no tā un pārliecināt, ka bērna dēļ viņai jāpacieš viss. Tad jau esmu mierā labāk aiziet no šejienes un viņu nekad vairs neredzēt.»

Kad Lens bija pabeidzis savu garo runu, Emss mirkli klusēja. Vispirms viņš juta lielu atvieglojumu, bet tad to pārņēma dziļas skumjas. Likās, dzīve visur bija vienāda, un visur mīla bija kaut kas brīnišķīgs, bet reizē arī bries­mīgs. Arī viņam mīlestība pret Neztu bija sniegusi tikai dziļas ciešanas un mokošas, bezmiega naktis; bet ko no­zīmēja viss tas, ko viņš toreiz bija pārcietis, salīdzinot ar tiem smagajiem pārbaudījumiem, kas gaidīja šos divus mīlošos cilvēkus?… Kā viņš varēja tiem palīdzēt? Kas šajā gadījumā bija taisns, kas netaisns? … Jaunās sievie­tes skatienā, ar kādu tā baigās gaidās uzlūkoja viņu, at­spoguļojās tik daudz aklas, bezgalīgas uzticības, ka Emss vienkārši jutās spiests tai kaut kā palīdzēt. Viņas acīm bija tik maz līdzības ar Neztas acīm — un tomēr tās bija tikpat skaistas un tajās bija tā pati traģiskā izteiksme, tas pats cerību mirdzums, kādu viņš toreiz bija redzējis savas māsas acīs.

«Tātad, bērni, lieta nebūt nav tik ļauna, kā biju iedo­mājies,» viņš iesāka. «Jūs mīlat viens otru — par to va­rētu izteikt pārmetumu varbūt vienīgi nejaušībai, kas sa­vedusi jūs kopā … Protams, kad pirmīt jūs pārsteidzu, jūs bijāt mazliet par ciešu piekļāvušies viens otram.»

Jaunā sieviete nokaunējusies nolieca galvu.

«Sevišķi jūs, Griva kundze, nemaz necentāties nomākt savas jūtas,» Emss turpināja, lai tikai kaut ko teiktu un iegūtu laiku.

«Jā, tā ir!» viņa droši sacīja. «Un es arī nekaunos par to… Esmu viņu jau tūkstošiem reižu skūpstījusi, kā jūs pats varēsiet iedomāties.»

«Tam es ticu — kaut man pašam nav praktisku pie­dzīvojumu mīlas lietās,» Emss atbildēja.

«Ja tas tiesa, tad jau jūs droši vien esat bēdzis no mei­tenēm!» viņa pārsteigta teica.

«To es tiešām darīju — pēdējo sešu gadu laikā tā bi­jusi gandrīz mana vienīgā cenšanās… Bet atgriezīsimies pie mūsu lietas. Visļaunākais ir tas, ka jautājuma mier­mīlīga atrisināšana droši vien atdursies pret Griva bru­tālo dabu. Vai arī skaidrā prātā viņš ir rupjš pret jums?»

«Viņš nekad nav skaidrā prātā!» Emma uztraukta at­bildēja. «Jau sen kopš viņš vairs nevar dzīvot bez viskija. Kad viņš pilnīgi piedzēries līdz nesamaņai, tad vēl ir vis­labāk — tad varu noguldīt viņu. Bet iedzēris viņš ir bries­mīgs! Tad tas kļūst kā plēsīgs zvērs, rauj man drēbes nost, sit mani… Jā, patiesi, viņš mani sit — šis suns, šis nēģeris!»

Viņas pēdējais vārds skaidri liecināja par viņas naida bezgalīgo dziļumu, jo viņā izpaudās visa nicināšana, kādu dienvidštatu iedzīvotāji sajūt pret nēģeriem.

Emss bija tik ļoti sašutis, ka neiedrošinājās viņu uzlū­kot, bet izlikās vērojam vieglo mākonīti, kas peldēja virs kalna virsotnes. Viņš dzirdēja Lenu sev līdzās smagi el­sojam.

«Sakiet, Emmas kundze, vai jūs mazliet nepārspīlējat?» viņš beidzot jautāja.

«Te, lūdzu, skatieties!» viņa sacīja, atrotīdama pie­durkni. Uz viņas skaistās, pilnīgās, baltās rokas bija re­dzami brūni un zili plankumi.

«Un te!» viņa turpināja, atpogādama savu blūzi un norādīdama uz zilumu plecā. «Vai tā varbūt ir pārspīlē­šana? Vai lai noauju arī zeķes un parādu jums viņa kāju spērienu pēdas?»

Emss pusbalsī lādējās sevī.

Lens trīcēja aiz dusmām.

«Emma, tik šausmīgas lietas tu nekad vēl nebiji man stāstījusi!» viņš galīgi satriekts sacīja.

«Es negribēju sakūdīt tevi vēl vairāk pret viņu,» viņa klusu atbildēja.

«Un tu pati lūdzi mani nenogalināt viņu!» Lens pār­metoši sacīja.

«Jā, bet nu es varētu gandrīz lūgt tevi to darīt!» viņa elsoja un nevarīgi ieslīga tam rokās.

«Ne tik strauji, bērni!» Emss sacīja. «Vienīgi ar pacie­tību un apdomību var tikt tālāk.»

Lens, kas arvien vēl turēja jauno sievieti apskautu, tik lūdzoši uzlūkoja Emsu, ka tam kļuva gandrīz sāpīgi.

«Rič, Emmas dēļ — saki man, ko lai es daru?»

«Pagaidām neko!» Emss atbildēja. «Pats par sevi sa­protams, tev jāvairās no Emmas kundzes, kamēr būsim izlēmuši, kas darāms.»

«To es nevaru. Un ja es arī mēģinātu — viņa pati mani sameklētu,» Lens izmisis atbildēja. «Šorīt, piemēram, Maks uzdeva man kādu darbu, bet tad atnāca saimnie­cības vadītājas puisēns un atnesa man ziņu no Emmas, ka viņa grib mani šeit satikt.»

«Bet tā ir liela pārdrošība no jūsu puses, Emmas kun­dze, jo …»

«Nesauciet taču mani visu laiku par kundzi!» viņa uz­traukta pārtrauca to.

«Labi, tātad: to jūs nekādā gadījumā nedrīkstējāt da­rīt, Emma!»

«Galu galā arī es esmu tikai cilvēks,» viņa atbildēja.

«Bet tieši tādēļ jums vajadzētu prast izmantot arī savu cilvēka saprātu.»

«Es nevaru un negribu dzīvot, ja nedrīkstu redzēt Lenu!»

«Bet jūs aizmirstat, cik bīstama ir šī lieta!» Emss no­pietni aizrādīja. «Ja jūs tiksiet pārsteigti kopā — un agri vai vēlu tas noteikti notiks, — Grivs nogalinās Lenu un, ja jūs viņš arī atstās dzīvu, jūsu dzīve tomēr būs ļaunāka nekā nāve.»

Viņa nobālēja un tās skatiens meklēja Lena seju.

«Man vienalga, ko viņš ar mani izdara,» viņa teica, «bet ja Lēnam viņš nodarīs ko ļaunu, es nožņaugšu viņu ar šīm rokām!»

«Jūs aizmirstat savu bērnu, Emma … Vai tas ir pui­sēns?»

«Nē, meitenīte, gaišiem matiem un zilām acīm … viņa nemaz nelīdzinās savam tēvam.»

«Tātad atkal viens tikpat nelaimīgs radījums kā jūs un Nezta!»

«Kas ir Nezta?» viņa ziņkārīgi jautāja.

«Mana dvīņu māsa.»

«Rič, tā taču mēs netiksim tālāk!» Lens izmisis pār­trauca šo sarunu.

Emss pietrūkās kājās un sāka staigāt turp un šurp. Pēkšņi jaunā sieviete stāvēja viņam līdzās un satvēra to aiz rokas.

«Mēs jūs neapgrūtināsim ar savu nelaimi,» viņa sacīja. «Glabājiet tikai mūsu noslēpumu un atstājiet visu mūsu pašu ziņā.»

«To es nespēju, es nedrīkstu atstāt jūs, nabaga tārpi­ņus, nelaimē!»

«Cik labs jūs esat un cik ļoti es apskaužu Neztu, ka viņai ir tāds brālis! Bet klausieties: ja Lena nebūtu, es vienalga nespētu palikt ilgāk kopā ar Grivu — to taču jūs varat saprast?»

«Labi, un ko tad jūs domājat iesākt?»

«Paņemšu bērnu un noslēpšos kopā ar to kaut kur, kur Grivs mani nevarēs atrast.»

«Tas taču neder, bērniņ! Jūs pat neesat vēl pilnga­dīga — viņš aizvestu jūs atpakaļ ar policijas palīdzību. Vismaz nogaidiet, kamēr būsiet sasniegusi pilngadību, tad tas vēl drīzāk būtu izdarāms.»

«Bet tad man jāgaida vēl vesels gads!» viņa izmisusi atbildēja. «Tik ilgi es vairs neizcietīšu šīs mokas.»

Viņi atkal nosēdās līdzās Lēnam, kas sāpīgu skatu lū­kojās savā priekšā.

«Jā, bērni,» Emss pēc mulsa klusuma brīža atsāka. «Mums neatliek nekas cits, kā cerēt, ka Dievs apžēlosies par jums un drīz aicinās šo briesmoni pie sevis.»

«Ak, viņš vēl ir jauns un vesels — tas nodzīvos simts gadu!» Lens satriekts piezīmēja.

Emss ar nolūku izlikās to nedzirdam.

«Cik ilgi tad viņš šoreiz paliks prom?» viņš jautāja Emmai.

«To es nekad nezinu. Ja viņš saka, ka paliks nedēļu, tas noteikti parbrauc agrak, un ja tas solās atgriezties pec divām, trim dienām — viņš nereti paliek prom nedēļām ilgi.»

«Tatad viņš acīmredzot jums neuzticas?»

«Protams, viņš jau vienmēr moka mani ar savām aiz­domām un greizsirdību!»

«Uz Lenu?»

«Uz ikvienu kovboju … Es dzīvoju vienās bailēs, ka viņš var atklāt manus melus. Es esmu šausmīgi melīgs radījums!»

«Bet, Emma, kā tu vari tā runāt!» Lens iesaucās. «Ja tu esi spiesta melot savam vīram, tad tas nenozīmē, ka tu esi melīga! Man tu taču nekad neesi melojusi?»

Neraugoties uz savām bēdām, viņa iesmējās gaišiem smiekliem, kas lika Emsam izbrīnā uzlūkot to.

«Tomēr esmu to darījusi — vienmēr esmu tev melo­jusi!» viņa sacīja. «Visas tās «nejaušības», kas saveda mūs kopā, es pati iekārtoju ar viltību … Es nekad neesmu nokritusi no zirga — tā bija tikai komēdija, jo es zināju, ka tu iāsi gar strautu.»

«Bet, Emma!» Lens pārmetoši teica, kaut seja tam sta­roja laimē.

«Nu, man šķiet, tie ir meli, kurus vīrietis var piedot!» Emss teica un piecēlās. «Bet nu klausieties, bērni, un da­riet, ko jums teikšu: Emma, nestāstiet Grivam neko! Starp citu, kamēr viņš ir prom, jums vajadzēs būt ļoti uzmanī­gai satiekoties ar Lenu, bet kad Grivs būs pārradies, jums pilnīgi jāatsakās no tikšanās ar Lenu un jāatturas arī no vēstuļu rakstīšanas viņam. Sapratāt?»

«Un cik ilgi tas turpināsies?» viņa jautāja.

«Teiksim līdz brīdim, kamēr būšu devis jums citus rīko­jumus … Vai apsolāt man to?»

«Apsolu!» viņa atbildēja, spiezdama roku pie sirds. «Esmu pārliecināta, ka jūs gribat mums palīdzēt un no­teikti arī atradīsiet kādu izeju.»

«To es jums apsolu!» Emss atbildēja. «Nu, un kā ir ar tevi, Len?»

«Zvēru tev, ka nerīkošos pret tavu gribu!» Preiss trī­cošām lūpām svinīgi apliecināja.

«Nu, tātad! Bērni, man jau kļuvis atkal daudz labāk ap sirdi!» Emss atvieglots sacīja. «Nu es atstāšu jūs vie­nus — tikai dariet man prieku un nenovilciniet atvadīša­nos līdz rīta agrumam. Pietiks arī ar četriem līdz pieciem simtiem skūpstu!»

Lens smējās, pūlēdamies noslēpt savu mulsumu. Bet Emma pietrūkās kājās un piegāja pie Emsa.

«Viens no tiem jāsaņem jums, Arizonas Lauva!» viņa, pa pusei jokodama sacīja.

«Jā, Emma, noskūpsti viņu!» Lens sajūsmināts sauca.

«Aizveriet acis — es jūs noskūpstīšu!»

«Nu, klausieties, ja jau ar mani kaut kas tāds notiek, tad es gribu to redzēt!» Emss smiedamies atbildēja.

«Nezobojieties, Arizonas Lauva, arī jūs kādu dienu pa­zaudēsiet savu sirdi! … Tās sievietes vārdā, kuru jūs reiz mīlēsiet, saņemiet šo skūpstu!»

Viņa izslējās pirkstgalos un noskūpstīa to. Tad viņa samulsusi un viegli pietvīkusi atkal atslīga līdzās Lēnam un cieši piekļāvās tam.

Arī Emss bija pietvīcis. Mēmi pamājis tiem abiem ar galvu, viņš steidzās atpakaļ pie sava zirga. Ielēcis seg­los, viņš jāja prom pretējā virzienā, lai nebūtu vēlreiz jā­satiekas ar tiem abiem.

Starp priežu stumbriem viņš redzēja savā priekšā za­ļās nogāzes, mirdzošo upi un plašo ieleju, kas stiepās līdz pat tālajiem kalniem, aiz kuru baltajām, sniega vainagiem izrotātajām virsotnēm, saule zelta mirdzumā devās dusēt.

Galvu purinādams Emss jāja tālāk.

Nabaga tārpiņi, tie abi! viņš sevī domāja. Pārmest vi­ņiem tiešām neko nevar … Cik ļoti šī meitene man atgā­dina Neztu, kaut arī viņa ārēji nemaz nelīdzinās tai! Kas zina, kas notiktu ar mani, ja arī man reiz gadītos tādu satikt… Nu, pagaidām man darba pilnas rokas, rūpējo­ties citu labā, jo man tagad nopietni jāsāk nodarboties ar šo melno sātanu Krevu Grivu!

Загрузка...