14

Abi puisēni, Ronalds un Bobs, gulēja kādas noliktavas bēniņos, kurp tie nokļuva pa kāpnēm no priekšnama pa­galma pusē. Sī telpa bija pilnīgi noslēgta no visa pārējā nama, bet tā atradās tieši virs Esteres loga, tā ka Estere tomēr varēja zināmā mērā kontrolēt mazos brāļus un va­jadzības gadījumā tie varēja viņu pasaukt. Lieta tā, ka dienās abi zēni bija visai drošsirdīgi, bet tumsai iestājo­ties viņu drosme vienmēr stipri sašļuka.

Kā visi laucinieki, arī Helztidi vakaros agri gāja gulēt, bet šovakar abi zēni bija mazliet ilgāk aizkavējušies.

Estere sēdēja savā istabā un mēģināja lasīt, kad pēk­šņi tā izdzirda ārā klusu čaukstēšanu. Varbūt tās bija tikai iedomas, jo svešinieks, no kura viņa nespēja novērst domas, bija to padarījis mazliet nervozu.

Viņa piegāja pie loga un palūkojās ārā. Nakts bija skaidra un zvaigžņota. Troksnis, ko viņa pirmīt bija dzir­dējusi, atkārtojās. Nebija nekas neparasts, ka lapsas, ko- joti, lāči un pat kalnu lauvas naktīs apciemoja rančo, bet tādos gadījumos suņi mēdza riet.

«Nav jau nekas vairāk, kā kāds sasodīts sesks!» Boba balss iesaucās.

«Pie svētā lielgabalstobra, kādas nolādētas nejēdzības tu tur pļāpā!» Ronalds atbildēja.

Estere aizspieda ausis, lai nebūtu jādzird brāļu šaus­mīgie izteicieni. Tikai pēc laba brīža viņa atkal ļāva ro­kām noslīgt gar sāniem. Pa to laiku viņas acis jau bija apradušas ar tumsu, un viņa redzēja, ka viens no tās brā­ļiem stāvēja kāpņu vidū, kamēr otrais acīmredzot vēl at­radās augšā.

«Nāc taču un palīdzi man notvert to Dieva nolādēto maitu!» Bobs sacīja.

«Nenāk ne prātā — pasauc sev palīgā kādu vecu tir­gus sievu!» Ronalds atcirta.

«Nekrietnais suns!»

«Nožēlojamais gļēvuli!»

«Par to es tevi rīt piekaušu, tu, paklīdušais karātavu putns!»

«Es vienkārši nelaidīšu tevi atpakaļ augšā, tu vecā kla- burčūska, — guli ārā!»

«Nu, uzgaidi tikai — kad būšu noķēris to trīskārt sa­sodīto lopu, es izrēķināšos ar tevi, tu vaimanu princi!»

Bobs izskrēja cauri priekšnamam un nozuda. Estere dzirdēja, kā tas tumsā lādējās un svieda ar akmeņiem. Pēkšņi viņš šausmās iekliedzās un skriešus metās atpakaļ uz kāpnēm.

«Ronaldin, laid mani iekšā, tas zvērs dzenas man pa­kaļ!»

«Jā, tiešām — saredzēt es viņu vēl nevaru, bet toties saožu!»

«Miljons zibeņu un pērkonu, kaut nu man būtu šau­tene!»

Estere nu jau bija noklausījusies labu daļu no Džo Ke- bela lamu vārdiem. Kaut viņa zināja, ka mazie pie tam nekā ļauna nedomā, viņa tomēr atzina par vajadzīgu iejaukties.

«Puikas, vai jūs tūlīt neizbeigsiet šo riebīgo lādēša- nos!» viņa draudoši uzkliedza tiem.

Iestājās dziļš klusums. Abi ļaundari sastinga un ne­kustējās.

«Nemaz neizliecieties — es skaidri redzēju jūs un visu dzirdēju!»

«Tev vajadzētu labāk izbāzt degunu pa logu, Estere! Ja mēs nebūtu uzmanījuši, tas smerdelis būtu piegānījis ar savu elpu visu namu!» Bobs pašapzinīgi sacīja, kamēr Ronalds apmierināts ņirgājās.

Estere tikai ar pūlēm valdīja smieklus.

«Kur tad jūs vispār tik vēlu bijāt?» viņa jautāja.

«Nieki, Ester, mēs godīgi gulējām!»

«Nemelojiet!»

«Mēs nemelojam, tas Dieva nolādētais zvērs mūs uz­modināja!»

«Puikas, to es noteikti pastāstīšu tēvam!» Estere brī­dināja, un šie draudi arī šoreiz nepalika bez iespaida.

«Ak, lūdzu, nē!» Bobs ubagoja.

«Es tas nebiju, Estere, — tas bija Bobs!» Ronalds vai­manāja.

«Kaunies novelt vainu uz citu!» Estere sacīja. «Un nu ātri, kas noticis?»

«Bet vai tu mūs nenodosi?»

«To nevaru apsolīt, kamēr nezinu, kas īsti noticis. Tā­tad, ko jūs atkal esat izdarījuši?»

«Mēs slepus aiznesām Fredam ko ēst!»

«Fredam? Kādēļ? Kur tad viņš ir?»

«Taisnību sakot, tas nebija Fredam pašam, bet tiem diviem vīriem, kas viņu pārveda; tie lūdza, lai mēs pagā­dājot viņiem ko ēst.»

«Kur tad viņi ir?»

«Stallī.»

«Vai Freds bija piedzēries?»

«Nezinu — bija tumšs, un viņš tūlīt iekrita sienā, bet abi svešie vīri sūtīja mūs pēc ēdiena.»

«Labi — un nu ejiet gulēt. Tēvam es neko neteikšu,» Estere sacīja un, aizvērusi logu, nogūlās līdzās Ģertrū­dei. Tomēr apziņa, ka stalli kopā ar Fredu atrodas divi sveši cilvēki, viņu stipri uztrauca.

Sī bija jau otrā reize, kad Freds tika pārvests mājās šādā stāvoklī. Kādu dienu tēvs tomēr dabūs zināt, kā uz­vedas viņa vecākais dēls. Freda rīcība sagādāja Esterei lielas bažas. Līdz šim viņa nebija gribējusi ticēt neglīta­jām baumām par Freda uzvešanos, bet nu arī viņa bija spiesta nostāties šī fakta priekšā, kas kopā ar dažiem ci­tiem apstākļiem draudēja padarīt ģimenes stāvokli ļoti draudošu.

Kad Estere Helztida beidzot aizmiga, viņas spilvens bija mitrs no asarām.

* * *

Estere uzmodās ar viņai pavisam svešu sajūtu: viņa bija salauzta un satriekta, un gandrīz nožēloja, ka tai bija lemts piedzīvot šo jauno dienu.

Brīdi viņa vēl palika vaļējām acīm guļam gultā un klusībā pārmeta sev savu apkaunojošo mazdūšību.

Viņa dzirdēja, kā abi puisēni augšā sarunājas un tad pēc iespējas klusāk nokāpa lejā. Ģertrūde piecēlās, apģēr­bās un sāka zoboties par lielās māsas slinkumu; tomēr Esterei trūka apņēmības atstāt gultu un doties pretī drau­došajai nelaimei, kuras tuvošanos viņa tumši nojauta.

Beidzot viņa tomēr piecēlās, kaut juta, ka nespēs pie­nācīgi pretoties tam, kam vajadzēja nākt. Ģērbjoties, viņa pēkšņi ievēroja, ka šodien tā piegriež savai ārienei daudz vairāk vērības kā citkārt.

Domīgi viņa aplūkoja sevi spogulī. Viņa zināja, ka ir glīta, bet šodien tā vēlējās būt sevišķi pievilcīga, kaut cit­kārt piegrieza savam izskatam visai maz vērības. Pēkšņi tumšs sārtums iešalca viņai vaigos un Estere pati sadus­mojās par to.

Brokastīs viņa ieradās par vēlu. Bērni jau bija pa­ēduši un atkal aizskrējusi. Bet toties viņa, sev par lielu pārsteigumu, satika ēdamistabā Fredu. Viņš apsveica māsu neparasti silti, tomēr Estere palika mierīga un vēsa. Freds bija rūpīgi noskuvies, apģērbis tīru kreklu un ap­sējis jaunu kaklasaiti, tomēr viņa saulē iedegusī seja iz­skatījās gurda un novārgusi.

Džo, kas ienesa Esterei brokastis, apsveica to vārdiem:

«Labrīt, Esteres jaunkundzi Šodien jūs esat pamatīgi nokavējusies — gan laikam tādēļ, ka esat tik ļoti uzcirtu­sies … Fredam par godu?»

«Labrīt, Džo!» Estere īsi atbildēja un sāka ēst. Viņu pārsteidza pavāra tonis, un viņa ziņkāri gaidīja, ko Freds atbildēs uz tā piezīmi.

«Džo stāstīja man par kādu svešinieku, kas vakar esot ieradies,» Freds iesāka, kad pavārs bija izgājis. «Kas tas īsti ir par cilvēku?»

«Kā lai es to zinu? Pajautā Džo, jo šis Ričs Emss taču ir viņa draugs!»

«To es arī darīju, bet krietnais Džo šorīt ir tik mazru­nīgs, ka pat atmetis savu parasto lādēšanos. Kā tad šis Emss izskatās?»

«Nu .. . tas ir kāds kovbojs — ne visai jauns … Tur­klāt viņš bija tā novārdzis un viņam bija uzaugusi tik liela bārda, ka grūti būtu pateikt, kāds viņš izskatās pa­rastos apstākļos.»

«Man šī lieta nepatīk… Es jau pateicu Džo, ka būtu labāk, ja viņa draugs pēc iespējas ātrāk atkal aizietu no mums.»

«Bet kādēļ tā, Fred?» Estere sašutusi iesaucās. «Vai tiešām viesmīlība tev ir tik sveša lieta? Sis cilvēks taču bija novārdzis līdz nāvei un galīgi izsalcis!»

«Tu, protams, esi gatava iekrist uz ikvienu komēdiju, ko kāds tev tēlo priekšā!» Freds zobgalīgi atbildēja.

«Paldies Dievam, Helztida rančo tev vēl nav nekādas noteikšanas!» Estere tādā pat tonī atcirta. Tad viņa pie­vērsās pavāram, kas šajā brīdī ienāca un piebilda: «Džo, nepievērsiet ne vismazāko vērību naidīgajam stāvoklim, kādu Freds acīmredzot domā ieņemt attiecībā pret jūsu draugu. Izturieties pret Emsa kungu tā, it kā šis būtu viņa paša nams.»

«Liels paldies, Esteres jaunkundz!» pavārs vienkārši atbildēja. «Es tikpat būtu lūdzis jūsu atļauju to darīt, jo man būtu sasodīti nepatīkami izturēties pret šo cilvēku nelaipni.»

Estere uztvēra skatienu, ko viņš uzmeta Fredam, un šis skats tai sagādāja nemieru. Freds norija kādu piezīmi, kas ar varu lauzās tam pār lūpām.

«Kas tad īsti bija tie divi cilvēki, kas vakar pārveda tevi mājās?» Estere apjautājās brālim.

«Kas tev to stāstīja?» tas norūca. «Acīmredzot, man vajadzēs atkal reiz pataustīt, cik bieza āda ir maniem brāļu kungiem.»

«Ja tu tikai pieskarsies viņiem, es pastāstīšu tēvam, ka tu jau divas reizes esi pārvests mājās piedzēries.»

«Pie velna!» Freds nikni iekliedzās, pietrūkdamies kā­jās. «Ja gribi nolasīt man sprediķi, tad vismaz iznāc ārā, lai pavārs nedzird visu, ko runājam!»

Viņš izskrēja no istabas. Tomēr Estere nebūt nestei­dzās, un mierīgi turpināja ēst. Brīdi vēlāk no jauna ienāca Džo. Viņa sejā bija nopietnas bažas.

«Esteres jaunkundz,» viņš sacīja, «es neesmu pļāpa, bet man jums kaut kas jāpastāsta, ja negribu pārsprāgt.»

«Man šķiet, šīs pūles varat aiztaupīt, Džo,» viņa ātri atbildēja. «Jūs laikam gribējāt man teikt, ka divi sveši vīrieši atkal reiz pārveduši Fredu piedzērušos?»

«Nē, kaut arī tā ir gluži jauka lieta … Es gribēju jums pastāstīt, kas tie bija par puišiem,» pavārs sacīja, kļūdams nopietns. «Kad viņi atnāca, es biju ārā un redzēju tos.»

«Nu, un kas tad tie bija?» Estere nepacietīgi jautāja.

«Viens no viņiem bija Baršs Henslers; arī otro es jau reiz esmu redzējis Jampā, bet viņa vārdu nezinu.»

«Henslers? Tas taču ir viens no bīstamākajiem lopu zagļiem, uz kuru tēvs ir tik nikns?»

«Pareizi — Henslers dzīvo Jampā un pieder pie Kleva Benarda bandas.»

«Un Freds satiekas ar šādiem ļaudīm … Tas taču ir šausmīgi!»

«Tikai neuztraucieties, Esteres jaunkundz,» Džo Kebels mierīgi atbildēja. «Freds dvēselē nav slikts cilvēks, viņš tikai ir vieglprātīgs, mīl iedzert un spēlēt kārtis, bet vis­ļaunākais ir tas, ka viņš nevar daudz panest. Un tā kā jūsu tēvs diemžēl pievērš viņam pārāk maz vērības, tad šis Henslers viegli var pakļaut Fredu savam iespaidam.»

«Dieva dēļ, Džo, ko mēs tagad lai iesākam?» Estere bez padoma jautāja.

«Man šķiet… es gribēju pārrunāt šo lietu ar Emsu, ja jau viņš tik jocīgā kārtā gadījies rančo,» Džo atbildēja, un viņa dziļi iekritušās acis dīvaini iemirdzējās.

«Taisnību sakot, man nemaz nepatīk, ka jūs gribat šajā lietā iejaukt mums pilnīgi svešu cilvēku … Un kādēļ jums šķiet jocīgi, ka Emsa kungs tieši tagad ieradies Treblsomā?»

«Apstākļi šeit ņēmuši diezgan bīstamu virzienu, Este­res jaunkundz, un jocīgais šajā lietā ir tas, ka Ričs Emss ir tieši īstais vīrs, kas spēj šo lietu atkal nokārtot.»

«Kādēļ tad tieši viņš?» Estere ziņkāri jautāja.

«To pateikšu jums, ja man izdosies pierunāt viņu pa­likt šeit, kaut gan bīstos, ka tas nebūs iespējams.»

«Kādēļ? … Tēvs taču varētu nodarbināt viņu kā kov­boju,» Estere ātri sacīja, sajūsmināta par šo pēkšņo ideju.

«Ticiet man: jūsu tēvs darīs visu iespējamo, lai patu­rētu manu draugu šeit, ja vien Emss man atļaus pateikt, kas viņš īsti ir.»

«Bet tas taču ļoti vienkārši, Džo. Runājiet ar tēvu, iepriekš neko nesakot savam draugam.»

«Jā, tā nav slikta ideja,» Džo iepriecināts piezīmēja. «Tomēr esmu gandrīz pārliecināts, ka Emss dosies tālāk, kolīdz būs mazliet atspirdzis.»

«Kurp tad viņam tik ļoti jāsteidzas?» Estere mazliet aizskarta jautāja. «Vai tad mēs esam tik briesmīgi cil­vēki?»

«Nē, bet jums jāzina, ka vienīgais, no kā Emss bēg, ir glītas meitenes!»

Estere tumši pietvīka.

«Kā tā? Vai tad jūsu draugs ir tik liels sieviešu ienaid­nieks?» viņa mulsi jautāja.

«Nē, un tomēr viņš bēg no ikvienas glītas meitenes.»

«Tik bikls viņš nemaz neizskatās .. . Cik vecs viņš īsti ir?»

«Nezinu, bet salīdzinot ar mani, tas vēl ir ļoti jauns.»

«Bet deniņos viņam jau sirmi mati, un arī citādi tas izskatās jau stipri padzīvojis.»

«Dzīve ganībās viņu tādu padarījusi, bet patiesībā vi­ņam vēl nevar būt ne trīsdesmit gadu . .. Bet nu es iešu.»

«Palieciet vēl, Džo!» Estere viņu aizturēja. «Jūs vien­mēr esat bijis man labs draugs un padomdevējs. Un man šķiet, ka tieši šobrīd man jūsu draudzība nepieciešama, kā vēl nekad.»

Džo sajūsmā tik cieši saspieda viņas pasniegto roku, ka Estere tikai ar pūlēm savaldīja sāpju kliedzienu. Laipni uzsmaidījusi krietnajam pavāram, viņa izgāja no istabas, lai uzmeklētu Fredu.

Viņš jau gaidīja to, drūmi saraucis uzacis.

«Tev gan sasodīti daudz kas runājams ar šo pavāru!» viņš īgni norūca.

«Katrā ziņā, Fred, viņš jau arī ir man daudz vairāk brālis kā tu!»

Freds sarāvās un pietvīka.

«Tev mēle šodien asa kā nazis, māsiņ,» viņš piespiesti smiedamies sacīja.

«Atmet šo toni, Fred. Es jau tā neesmu visai labi no­skaņota pret tevi.»

Viņš kļuva nopietns.

«Klausies, Ester: man katrā ziņā nepieciešama nauda …»

Jaunā meitene skarbi iesmējās.

«Ko tu saki!»

«Vai tev varbūt nav vēl mazliet no savas kabatnau- das?»

«Ir gan, bet to es paturēšu sev! No manis tu vairs ne­dabūsi dzeršanai un spēlei ne dolāra.»

«Bet man taču katrā ziņā jāsamaksā, ko esmu palicis parādā.»

«Kam?»

«Tas taču nevar tevi interesēt.»

«Tu vienkārši kaunies man teikt šī cilvēka vārdu. Bet es jau pati to zinu!»

«Tā? Un kas tas būtu?» Freds izaicinoši iesmējās.

«Baršs Hensl…»

Freds zibens ātrumā aizspieda ar roku viņas muti un ievilka to līdzi dzīvojamā istabā. Estere sašutusi izraisījās no brāļa rokām.

«Ko gan tu iedrošinies?» viņa iesaucās.

«Tur bija kāds cilvēks, viņš stāvēja tieši aiz tevis,» Freds atbildēja. «Tas droši vien bija tas pats tēviņš, kuru Džo pieņēmis pie sevis.»

«Es neviena neredzēju,» Estere salti sacīja. «Izej taču un pārliecinies pats, kas tas tāds bija.»

«Tu taču dosi man naudu, Ester, vai nav tiesa?» viņš lūdzoši jautāja.

«Cik tev vajag?»

«Trīssimt dolāru.»

«Žēlīgais Dievs! Pat ja gribētu, es nevaru tev tik daudz dot,» Estere atbildēja un iegāja savā istabā, aizvērdama aiz sevis durvis.

Apsēdusies uz gultas malas, viņa sāka pārdomāt. Kad brīdi vēlāk viņa atgriezās dzīvojamā istabā, tur bija tikai Ģertrūde.

«Ģerta, vai neesi redzējusi Fredu?»

«Jā, vēl nupat viņš šeit sēdēja, atbalstījis galvu rokās, kad es iejautājos, vai viņš nav iemīlējies, viņš tikai uz­meta man niknu skatu un izskrēja ārā.»

«Un kur palikuši puikas?»

«Bobs ar kādu liela auguma, svešu kovboju aizgāja pie strauta. Drīz viņiem piebiedrojās arī Džo.»

Estere izgāja ārā, cerēdama kaut notālēm pavērties dīvainajā svešiniekā, bet viņa vietā iepriecināta ieraudzīja tēvu, kas tuvojās namam. Viņa skriešus metās tam pretī, bet ieraugot tēva seju, viņas prieks pārvērtās dziļā ne­mierā.

«Jau mājās, tēvs?» viņa iesaucās. «Cik ļoti es priecā­jos!»

«Labdien, meit,» viņš atbildēja un, sirsnīgi noskūpstī­jis Esteri, iedeva tai vienu no daudzajiem saiņiem, kas tam bija rokās. «Tas tev un mazajiem… Hallo, Ģerta!» viņš apsveica jaunāko meitu, kas arī bija izskrējusi tam pretī. «Kur tad zēni?»

«Ja nemaldos, pie strauta,» Estere atbildēja. «Vai lai pasaucu tos?»

«Nē, tam vēl laika diezgan … Kādi tev šodien sārti vaigi, meitenīt!»

«Tu ved sliktas ziņas, tēvs?»

«Kas gan tev nāk prātā!» viņš māksloti līksmi iesau­cās.

«Saki taču man patiesību, tēvs,» Estere nopietni teica. «Esmu taču jau pietiekoši liela, lai palīdzētu nest tavas rūpes.»

«Lai nu kāds paklausās, kā runā mana deviņpadsmit gadus vecā meita!» Helztids smējās. «Ģerta, ņem šos sai­ņus. Un pasaki Džo, ka rati ir pilni ar pārtikas krāju­miem, lai Džeds palīdz viņam tos ienest… Vai kovboji jau atgriezušies no ganībām?»

«Nē, vēl ne.»

«Vai Freds pārnācis?»

«Jā, vakarvakarā.»

«Vai viņš bija piedzēries?»

«Viņš apgalvo, ka nē,» Estere vilcinādamās sacīja, tad piebilda: «Šorīt viņš katrā ziņā bija skaidrā prātā.»

Tēvs vairs nekā nejautāja, bet iegāja savā istabā. Es­tere sakārtoja saiņus un dažus no tiem ienesa savā istabā. Viņas tēvs vienmēr bija bijis devīgs, bet tik izšķērdīgi viņš nekad vēl nebija iepircies un šis apstāklis sagādāja viņai zināmas bažas.

Pārējās lietas viņa ienesa virtuvē, kur Džeds rīkojās ap milzīgiem pārtikas krājumu saiņiem.

«Kur tad pavārs?» viņš jautāja.

«Pie strauta,» Estere atbildēja. «Kā bija Jampā, Džed?»

«Diezgan labi vieniem, bet ne visai jauki kādai zinā­mai ļaužu sugai,» kučieris smiedamies atbildēja.

«Kā tā? Vai tad atkal notika šaušanās?»

«Arī tā, tomēr tikai nenozīmīga. Bet es runāju par kāršu spēli Bosomera krogā. Parasti arī es mīlu piedalī­ties, bet šoreiz sargājos to darīt, jo tur bija gandrīz visa Kleva Benarda banda, un tie puiši kaisīja naudu pilnām saujām.»

«Tas bija ļoti prātīgi, ka jūs nespēlējāt, Džed,» Estere sacīja un atgriezās savā istabā, kur to gaidīja kāds stei­dzams rokdarbs. Viņas domas darbojās tikpat ātri kā pirk­sti ar adatu, un tomēr viņas dzirde uztvēra visu, kas no­risinājās dzīvojamā istabā, kur Ģertrūde pašreiz teica zēniem:

«Te ir jūsu konfektes … Tev, Ronald, tēvs pārvedis mazu šauteni, bet to tu dabūsi tikai tad, kad būsi atmetis lādēšanos.»

«Svētais bimbam, tādā gadījumā es nekad nedabūšu to sasodīto rīku,» Ronalds sapīcis atbildēja.

«Jā, un arī Bobam tēvs pārvedis veselu kaudzi dažādu rīku makšķerēšanai, bet ar to pašu noteikumu.»

«Rīki? Kas tie par rīkiem?»

«Makšķerāķi un auklas un .. .»

«Un to šis sievišķis sauc par rīkiem! Nu, jā, ko tāds ķēms saprot no šādām lietām?… Nāc, Ronald! Ņem savu saldo ēsmu līdzi, iesim atpakaļ pie Emsa.»

«Vai zini ko? Man ir lieliska ideja! Mēs vienkārši pa­teiksim Emsam, lai viņš iegūst mums šīs lietas ar varu. Lai es nosprāgstu uz vietas, ja viņš to neizdarīs!»

Zēni aizskrēja, bet Estere nopūzdamās no jauna iegrima darbā …

Šajā priekšpusdienā notika arī vēl citas ievērojamas lietas. Estere dzirdēja, ka Helztida kovboji esot pārjājuši un tiem bijusi ilga saruna ar viņas tēvu tā istabā.

Beidzot atskrēja Ģertrūde un ziņoja māsai, ka pus­dienu zvans jau nozvanījis otro reizi. Kad Estere iegāja ēdamistabā, pie galda, viņai par lielu vilšanos, sēdēja vie­nīgi ģimenes locekļi.

«Kur tad Emsa kungs?» viņa jautāja pavāram.

«Viņš vēlāk ēdīs kopā ar kovbojiem un mani,» Džo pa­skaidroja.

Estere viegli pietvīka un pievērsās tēvam:

«Vai esi jau apsveicis Emsa kungu?» viņa jautāja.

«Nē, bērns, man vēl nav bijis laika. Man bija maza iz­skaidrošanās ar tavu brāli, un tad vēl arī ar Stīvensu un Meklinu.»

Tie bija abi Helztida kovboji.

«Neņem tik ļoti to pie sirds, tēvs!» Estere sacīja. «Es jūtu, ka galu galā viss vēl būs labi!»

«Tā — tev tā šķiet?» tēvs pārsteigts jautāja, uzmez­dams viņai pateicīgu skatienu.

Pieceļoties no galda, viņš sacīja Džo:

«Tātad vēlāk, kad būsiet paēduši, atvediet pie manis savu draugu.»

Pie galda Freds nebija runājis ne vārda, un visu laiku nebija pacēlis acu no sava šķīvja. Palikusi viena ar brāli, Estere jautāja tam:

«Kas tad īsti noticis starp tēvu un tevi?»

«Ak, vienmēr tā pati vecā lieta,» viņš īgni norūca.

«Tam es neticu … Vai tad viņš jau zina par tavu pa­rādu …»

Freds brīdinoši pamāja ar galvu uz virtuves durvīm un izgāja ārā. Estere sekoja tam.

«Ja tēvs kaut ko arī zina, tad viņš to neizrāda,» Freds sacīja. «Bet ari bez visa tā, viņš pamatīgi izmazgāja man galvu.»

«Vai šorīt tu- runāji ar šo Bāršu Hensleru?» Estere jautāja.

«Jā … Viņš pat piedraudēja man. Bet ko lai daru? Ļaunākais vēl tas, ka es jau iepriekš zināju, ka viņš spēlē negodīgi. Bet kolīdz esmu iedzēris dažas glāzītes, man jau šķiet, ka mani neviens nevar apvest ap stūri.»

«Jā, mīļais Fred, pamazām tu, liekas, sāc nākt pie prāta, bet tad jau viss vēl nav zudis.»

Viņš aizskrēja neatbildējis. Estere iegāja savā istabā un atkal nosēdās pie darba. Durvis viņa gluži neapzināti bija atstājusi tikai pievērtas un drīz vien dzirdēja tēvu un Fredu ienākam dzīvojamā istabā.

«Katrā ziņā tas bija lieki, tēvs, ka tu nostrostēji mani kovboju un arī vēl šī svešinieka klātbūtnē,» Freds diezgan izaicinoši sacīja.

«Kas par to?» Helztids salti atbildēja. «Vai tad tu esi daudz bažījies par manām jūtām? … Bet nu ir par vēlu runāt par to. Lūdzu, atstāj tagad mani vienu. Mans stā­voklis ir tik kļūmīgs, ka man tas jāapspriež ar vīriem!»

Freda šļūcošie soļi tik gaiši liecināja par tā dziļo izmi- kumu, ka Esterei kļuva viņa žēl.

Te ēdamistabā ieskrēja Džo.

«Saimniek,» viņš aizelsies sacīja, «es atnācu agrāk, jo gribu jums kaut ko jautāt.»

«Runājiet vien, Džo,» Helztids atbildēja.

«Lieta tā,» pavārs nopietni turpināja, «vai jūs pietie­kami uzticaties man, lai atļautu man iejaukties jūsu ģi­menes lietās, vai arī.. .»

«Protams, es uzticos jums, Džo. Ja es jau agrāk būtu jums paklausījis …»

Viņš aprāva teikumu.

«Liels paldies, saimniek! Tā kā jūs man uzticaties, es gribēju galvot jums par šo Emsu un …»

«Man pietiek ar to, ka viņš ir jūsu draugs!»

«Lieliski! Šis Emss ir īstais vīrs, kas varētu izravēt šīs nezāles Treblsomā ar visām saknēm!»

«Tā? Kas tad viņš īsti ir par cilvēku?» Helztids maz­liet neticīgi jautāja.

«Vajadzētu pārāk daudz laika, lai to izskaidrotu. Bet ja jums ar to pietiek, teikšu īsi un skaidri: viņš ir visno- lādētākais tēviņš, kādu jebkad esmu redzējis, un tas kaut ko nozīmē! Ja jums izdodas pierunāt Emsu palikt šeit, jūs uzreiz būsiet brīvs no visām rūpēm!»

«Tas taču ir neiespējami Kā gan viens vienīgs cilvēks varētu to izdarīt?»

«Viņš to spēj!»

«Bet, mīļais Džo, es esmu nabags, gandrīz pilnīgi iz­postīts — kaut šis cilvēks arī paveiktu to, es pat neva­rētu viņu atalgot.

«Pie velna! Kas tad šeit runā par atalgojumu?» Džo iesaucās tādā tonī, kādā Estere nekad vēl nebija dzirdējusi to runājam. «Pašreizējos apstākļos Emss nepieņemtu no jums pat parastās kovboja algas! Pat starp mums, Rie­tumu vīriem, Arizonas Lauva ir izņēmums!»

«Kas? … Tavs draugs ir Arizonas Lauva?»

«Katrā ziņā!» Džo lepni atbildēja.

«Jā, cilvēk, kādēļ tad jūs jau tūlīt to neteicāt? Par viņu arī es esmu dzirdējis!»

«Nu, tādēļ! Tad jau jūs arī zināsiet, kā tas mēdz rīko­ties ar lopu zagļiem un citiem neliešiem! Tikai viena ne­laime ir šajā lietā, un tā — atvainojiet, ka jums to saku — ir Esteres jaunkundze! Emss ir ļoti bikls pret sievietēm, un Esteres jaunkundze turklāt ir tik sasodīti skaista … Jums jāiztēlo Emsam šī lieta visai spilgtās krāsās: jāsaka, ka jūs ik dienu var nošaut, un ka Esteres jaunkundze tad paliktu viena pasaulē …»

«Jūsu padoms gan ir diezgan jocīgs, Džo, bet es to tomēr pieņemu,» Helztids smiedamies sacīja. «Turklāt

man nemaz nevajadzēs pārspīlēt, jo mans stāvoklis tie­šām ir diezgan ļauns.»

«Tādā gadījumā Emss paliks! Saimniek, un ja tad vēl Klevs Benards, Baršs Henslers un tie citi suņi nozags jums kaut vienu vienīgu teļu — lai tad es pats palieku par suni!»

«Jūsu paļāvība tiešām sāk pielipt arī man,» Helztids smaidīdams piezīmēja.

«Jā, Emss ir brīnišķīgs tēviņš un ar viņu jūs piedzī­vosiet vēl dažu labu pārsteigumu! Piemēram, šorīt pat. Viņš aizgāja zēniem līdzi pie strauta un, kamēr mazie mak­šķerēja, mazliet pastaigājās gar strautu. Te viņš ierauga uz ceļa divus jātniekus un jūsu dēlu, kas iet tiem pretī. Redzēdams, ka Freds negrib tikt pamanīts, viņš uzmanīgi pielien tuvāk, lai varētu aplūkot, kas tie īsti ir par pui­šiem . .. Pēc viņa apraksta, viens no tiem bijis — Baršs Henslers.»

«To jau es nojautu,» Helztids aizžņaugtā balsī sacīja. «Un kas tālāk?»

«Vairāk nekas. Bet man šķiet, Emsam jau ir savas domas šajā lietā, jo vēlāk viņš sasodīti vērīgi uzlūkoja Fredu … Un tad — jūsu abi kovboji, kas tūlīt pēc izskaid­rošanās ar jums ienāca virtuvē. Zināms, viņi bija ļoti uz­traukti, bet tas vēl neattaisno visu to, ko viņi tur samul­dēja. No Meklina es vispār nekad nesmu turējis lielu lietu. Kad viņi bija aizgājuši, Emss sacīja man: «Džo, šis Mek- lins ir blēdis — vai esi to jau novērojis?» Un tad es vi­ņam atbildēju, ka domāju tāpat.»

«Meklins? Vai tas var būt? Viņā gan ir kaut kas tāds, kas modina neuzticību pret to … Un kā ar Stīvensu?»

«Tas jau ir sarežģītāks jautājums! Emss domā, ka tas esot vai nu ļoti viltīgs vai arī godīgs cilvēks … Bet nu es atsūtīšu jums viņu pašu.»

«Labi, Džo, tikai nelieciet man ilgi gaidīt.»

Kebels aizsteidzās un Helztids iegāja savā istabā.

Estere nolika darbu uz galda. Viņai bija jādomā par visu, ko tā nupat bija dzirdējusi.

«Ja Emss paliks šeit, viņš izglābs tēvu,» viņa vairākas reizes sevī atkārtoja, it kā gribētu cieši iegaumēt šo tei­kumu. Tātad viss atkarīgs vienīgi no Emsa palikšanas vai nepalikšanas.

Kad Estere beidzot piecēlās, viņa jau bija tikusi pil­nīgi skaidrībā par savām attiecībām pret nākamo Treblso- mas glābēju.

«Ja tēvam neizdosies — es pratīšu viņu pārliecināt,» viņa sacīja sev. «Protams, mans sirdsmiers tādā gadījumā būs uz visiem laikiem pazaudēts.»

Viņa piecēlās un, nostājusies spogu|a priekšā, sakār­toja matus.

Загрузка...