I

ija novembra menesis Tonto apgabala.

Kā balti milzu zobi Meskalas kalnāja virsotnes trīs pu­sēs slējās zilajās debesīs — rietumos gravām izvagotais Mazatcals, dienvidos cildā vienlīdzībā «Četras virsotnes», un tālu austrumos baltzili vizmojošā Sjerra Ancasa. Aiz un virs Meskalas pacēlās Magelāna zemes melnrobainās, sniegu apjoztās malas, kas plānajā gaisā šķita neticami tuvas un ar saviem trīssimt jūdžu garajiem, stāvajiem priekškalniem un sārti vizmojošajām ielejām pilnīgi no­slēdza apvidu ziemeļu pusē.

Kaut augstienēs jau valdīja ziema — lejā, uz neskai­tāmām nokarēm, kas atgādināja milzīgu veļas dēli, bija vēlīns rudens. No vēja aizsargātās vietās zaļzeltaini mir­dzēja zīdvīģu koki un ozolu bronzkrāsas lapas, kas spilgti atšķīrās pret tēraudpelēkajām, sūnu apaugušajām klin­tīm. Starp augstienēm kā čūska vijās Tonto strauts, kura dzidrie ūdeņi te putodami joņoja uz priekšu, te griezās za­ļos virpuļos, un tad atkal iegarenām, lapām pārklātām peļķēm, mierīgi tecēja tālāk. No augstieņu mugurām kā mūžam zaļas jūras viļņi stiepās lejup plaši priežu, egļu, ciedru un pīniju meži, kas notālēm atstāja dzīvas vienga­balainības iespaidu, bet tuvumā ļāva saskatīt kailas vie­tas, pelēkas un sārtas klintis, brūnus, priežu adatām no­sētus plankumus un zilganus kadiķu krūmus.

Pati Meskalas kalnāja mugura bija augsta, gara, iz­robota un drūma, tās virsa izveidoja skatam tīkamu līniju un bija pārklāta ar sidrabvizmojošu zāli, kurā auga īsu, smailu kaktusu pasuga, saukta Meskalas kaktusi, kā­dēļ arī kalnājs bija dabūjis savu vārdu. Meskalu lapas beidzās ar cietām, melnām smailēm, kas ir vienlīdz bīsta­mas kā zirgiem, tā liellopiem. Tāpat kā Šollakaktusu dzeloņi, tie saplosa ādu un dziļi ieduras miesā. Šie nā­vīgie dzeloņi un asi niezošais šķidrums, kas sūcas no Meskalas augu iekšienes, var ļoti labi noderēt par Tonto apgabala simboliem.

* * *

Kepijs Tenners, vecs mednieks, nāca ar saviem septi­ņiem, smagi apkrautajiem nastu ēzeļiem no dienvidiem — vēlāk kā citkārt, jo viņš jau dažu labu reizi bija atgrie­zies Tonto rudenim iestājoties. Viņa abi pēdējie medību gājieni bija visai ienesīgi, kas daļēji izskaidroja viņa vēlo ierašanos. Bez tam viņš uz ilgāku laiku bija apstājies Preskotā un Marikopā, lai sapirktu dāvanas saviem la­bajiem draugiem, Emsu ģimenei, kas viņam vienmēr bija grūta lieta, jo savu izvēli tas mēdza izdarīt ar lielu mī­lestību un ļoti apdomīgi.

Trīs jūdzes uz rietumiem no Tonto strauta, no galvenā ceļa atdalās atzarojums, kas ved uz Meskalas muguru. Priecādamies, ka sasniedzis sava tālā un nogurdinošā gā­jiena pēdējo posmu, Kepijs šeit nogriezās. Ikviena no mil­zīgajām priedēm šķita apsveicam pārnācēju. Viņš taču pa­zina tās visas — ikvienu stumbru, ikvienu slaido paegļu krūmu, jā pat katru zemo manzanitu krūmiņu, kuriem šo­gad dīvainā kārtā nebija nevienas dzeltenas ogas. Viņš pārsteigts konstatēja, ka zaļi noaugušajā tekā nebija ne zirgu, ne raglopu pēdu. Tā kā lietus jau kopš nedēļām nebija lijis, tās katrā ziņā būtu bijušas saskatāmas, ja dzīvnieki nesen būtu gājuši pa šo taku.

Zem kādas augstas priedes Kepijs apstājās, lai brīdi atpūstos un iekostu mazliet maizes un gaļas, kamēr viņa ēzeļi kāri plūca garo zāli. Tā kā saule vēl karsti dedzi­nāja, ēnā bija ļoti patīkami. Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka savā sešu nedēļu ilgajā gājienā viņš, taisnību sakot, bija visai bieži tā atpūties. Noteikti — kājas viņam vairs ne­bija tik izturīgas kā vēl pagājušajā gadā …

Vēja pazīstamā šalkoņa priežu galotnēs viņam bija vismīļākā mūzika, skuju koku asā, sveķainā smarža iedar­bojās kā dzīvinošas zāles. Cik viegli bija elpot šeit, kad tik ilgs laiks — sešas pilnas nedēļas — bija pavadīts tuksnesī! Kepijs ar labpatiku vēroja savus ēzeļus, priežu zaru dejojošās ēnas, zilos, klaigājošos putnus koku galot­nēs. Bet tad viņš atkal atcerējās uztraucošās baumas par saviem draugiem un to kaimiņiem Titiem, kādas tas vakar­vakarā bija dzirdējis Šelbijas krogā.

Visā astoņpadsmit jūdžu garajā ceļā, ko viņš šodien bija nogājis, tās bija viņu nodarbinājušas, un viņš bija piešķīris tām tik lielu nozīmi, ka nebija pat apstājies Springvalejā, lai pa paradumam novēlētu labdienas Te- tiem, par ko tie katrā ziņā ļoti ļaunosies uz viņu.

«Kādēļ šī mūžīgā ķilda reiz nevarētu beigties!» Ten- ners galvu purinādams sevī nomurmināja.

Viņš vēl pats bija piedzīvojis Tonto briesmīgo cīņu starp liellopu audzētājiem, aitkopjiem un lopu zagļiem, kas bija beigusies gandrīz ar visu triju partiju iznicinā­šanu, atstājot nedaudzajās atlikušajās ģimenēs nāvīgu, savstarpēju naidu, ko bija mantojusi arī jaunākā paaudze.

Paēdis un atpūties, Tenners turpināja ceļu, un viņa ju- toņa uzlabojās ik ar soli, ko tas spēra tālāk no galvenā ceļa un dziļāk mežā. Bet kad viņš ieraudzīja briežus un meža gaiļus un aplauztos paegļu zarus, no kuriem lāči bija noēduši ogas, — viņš jutās atkal pilnīgi mājās.

Beidzot taka izveda viņu no meža tumšās ēnas saules gaismā. Ceļinieka priekšā nu gulēja stāvas, ozoliem vaina­gotas augstienes, ko citu no citas šķīra dziļas, mežiem no­augušas aizas. Tālāk ceļš gāja pāri nogāzēm, kas visas veda lejup vienā virzienā. Vietvietām varēja ielūkoties me­žonīgajās, sārti vizmojošās aizās, kas skarbi un kaili va- goja augstieņu muguras un kurās mājoja brieži un pan­teras.

Tad ceļš pēkšņi iegriezās ap ozolu meža stūri, lai ienirtu īstās Tonto aizas dziļumā. Brīnišķā ainava, kura šeit pavērās Tennera skatienam, bija majestātiska savā vientulībā un skarbajā mežonībā. Čalojošā strauta melo­diskā murmināšana modināja viņā dārgas atmiņas. Viņš domāja par saviem draugiem Emsiem, un pūlējās uzminēt, kādus viņš tos atradīs — Neztu un Riču, un arī jaunākos, dvīnīšus.

Viņa priekšā rēgojās zilganā, dziļā aiza, kuras otrā malā kailās klintis vietām bija noaugušas eglēm un ozo­liem. Aiza lejup sašaurinājās — tās sienas, kas vizmoja kā bronza, arvien ciešāk savilkās kopā un izbeidzās tumšā, nepieejamā gravā, kas tika dēvēta par Elles ieleju. Ja suņi bija aizdzinuši lāci vai vilkus līdz turienei, me­dībām' bija beigas, jo dziļajās peļķēs un virpuļojošajās straumēs suņi nevarēja tiem sekot.

Tennera priekā mirdzošo acu priekšā tagad visā savā garumā stiepās Meskalas mugura — visa apgabala aug­stākā augstiene. Starp sidrabainajiem, melnajiem un zaļa­jiem toņiem vizmoja pelēki, rudens nokrāsotās zāles lau­kumi, kuros viņš varēja saskatīt briežus un liellopus. Tās bija ganības, kur Emsu ģimene mēdza ganīt savus nedau­dzos lopus. Bet ja visas šīs govis, ko viņš tur redzēja, bija Emsu īpašums, tad jau viņu lopu bari bija ieprieci­nošā kārtā pavairojušies.

Tenners sāka kāpt lejup, turklāt tas uz laiku pazau­dēja brīnišķīgo ainavu no redzesloka. Tikai kad bija no­iets jau apmēram pusceļš, viņš atkal sasniedza kādu pa­augstinātu vietu, no kurienes tas varēja pārredzēt krāsām bagāto līdzenumu, kas izpletās Meskalas muguras aizsar­dzībā. Kā rotaļlietiņa zem trim sarkaneglēm tur gulēja no baļķiem celts nams; dārza zaļpelēkais četrstūris dziļi iesniedzās labības laukā, kura rugājus plūca zirgi, un žogs, kuru Tenners toreiz' bija palīdzējis Ričam Emsam uzcelt, bija no vietas apaudzis sārtiem vīnogulājiem.

Tas pats prieks par pārnākšanu mājās, kas pildīja veco mednieku, likās, paātrināja arī viņa ēzeļu soļus. Ātri viņi steidzās lejup pa līkumoto ceļu, un drīz vien bija sa­sniegts strauta smilšanais, ozolu apēnotais krasts. Ūdens bija diezgan dziļš, un straujajos viļņos peldēja zīdkoka la­pas. Kepijs pārgāja strautu pa braslu, ļāva vispirms no­dzerties lopiem, tad noņēma platmali, nogūlās uz vēdera un dzēra lieliem malkiem. Cik atspirdzinošs bija šis vē­sais, dzidrais sniegūdens, kas putodams bija gāzies lejup no granīta klintīm; cik ļoti tas atsvaidzināja — sevišķi, ja bija mēnešiem ilgi klejots izkaltušā tuksnesī.

Aiz brasla ceļš gabalu veda gar krastu, tad atkal cēlās mazliet augšup līdz trim sarkaneglēm un sūnām apaugušā baļķu nama. Suņi riedami pieteica Tennera ierašanos — katrā ziņā ne visai laipnā kārtā. Tikai kad bija to pazi­nuši, viņi nomierinājās, un barvedis — liels, brūns suns — pat laipni paluncināja asti. Tad pēkšņi atskanēja skaļas bērnu klaigas — divas mazas meitenītes, gaišajiem ma­tiem plandot, metās pretī nācējam.

«Urā, krusttēvs Kepijs klāt!» viņas kā vienā balsī sauca un tik vētraini apskāva mīļoto draugu, ka tam gan­drīz aizrāvās elpa.

«Ir jau labi, ir jau labi, Meskala un Manzanita! Arī es ļoti priecājos, redzot jūs… Cik lielas jūs izaugušas!»

«Tu jau arī biji tik ilgi prom!» viena no viņām, kuru Tenners noturēja par Meskalu, sacīja.

«Mēs jau bažījāmies, ka tu nemaz vairs nepārnāksi,» Manzanita piebilda.

Ja Kepijs nemaldījās, dvīņu māsām nu jau vajadzēja būt sešus gadus vecām. Viņš vienmēr bija lepojies, ka spēj tās atšķirt un pateikt, kura ir Meskala, un kura — Manzanita, bet šodien viņš nebija gluži pārliecināts par to. Viņas izskatījās pārāk līdzīgas ar savām starojošajām, zilajām acīm, saviem apaļajiem, saulē iedegušajiem vai­giem un pilnīgajām, sārtajām lūpām. Vai tad viņa ska­tiens vairs nebija tik ass kā senāk, vai arī to tikai uz brīdi bija aptumšojis atkalredzēšanās prieks?

«Bet, bērniņi, jums taču bija jāzina, ka es pārnākšu!» viņš pārmetoši sacīja.

«Māte jau vienmēr to teica,» viena atbildēja.

«Un Ričs mūs vienmēr izsmēja un apgalvoja, ka sve­šumā tu nemaz nevarētu izciest aiz ilgām pēc kalniem,» otrā piebilda.

«Tur Ričam varbūt taisnība … Nu, un kā klājas pie jums?»

«Māte vesela un mēs pārējie arī… Neztas nav mājās; viņa aizgāja viesos, bet vēl šodien būs atpakaļ. Nē, kā tā priecāsies! … Un Ričs ar Samu ir medībās.»

«Kas ir Sams?» Kepijs izbrīnā jautāja, jo zināja, ka Ričs parasti mēdza medīt viens.

«Sams Pleifors, kas šopavasar apmetās tur tālāk, augšup pa strautu. Ričs ļoti bieži ir kopā ar viņu, un mēs visi to gluži labi ieredzam. Ak, krusttēv Kepij, un Neztu viņš šausmīgi mīl!»

«Tā, tā. Tas gan nav brīnums … Nu, un vai arī Nezta viņu mīl?»

«Māte saka jā, bet Ričs saka nē,» Meskala atbildēja.

«Un ko Nezta pati saka?» Kepijs apjautājās, nojauz­dams ļaunu.

«Tu taču pazīsti Neztu — viņa nesaka nekā, bet tikai atmet galvu atpakaļ,» Manzanita pārgudri atbildēja.

«Bet viņa mīl Samu!» Meskala svarīgi paziņoja. «Mēs taču pašas redzējām, kā viņa ļāva tam sevi noskūpstīt.»

«Tas bija jau pirms veselas mūžības, Manzija!» otra māsa atbildēja un Kepijs pamanīja, ka tiešām viņas bija sajaucis un Meskalu noturējis par Manzanitu. «Tev jā­zina, krusttēv, ka pašreiz Lijs Tits milzīgi lakstojas ap viņu!»

«Ak, nē — Lijs Tits?» vecais mednieks neticīgi jautāja.

«Jā, zināms!» Meskala nopietni atbildēja. «Taisnību sakot, tas bija noslēpums, bet Ričs viņu reiz pieķēra ar Neztu. Tas nenovedīšot pie laba, viņš toreiz teica un māte sacīja, ka Nezta esot galīgi traka.»

«Tā, tā … Nu, tās nu gan ir jaunas ziņas!» Tenners domīgi piezīmēja, lūkodamies uz namu. «Kur tad mans draugs Toms? To es cerēju satikt pirmo.»

Meskalas zilās acis pildījās asarām, Manzanita no­vērsa seju. Vecajam medniekam kāda salta roka sažņau­dza sirdi, kad Meskala beidzot klusu sacīja:

«Toms miris.»

«Tas taču nav iespējams!» Kepijs šausmās iekliedzās.

«Tomēr … Tas notika jūnijā … Viņš nokrita no klints. Riča un Neztas tieši nebija mājās, tādēļ nevarējām atvest ārstu, un tad viņš nomira.»

«Žēlīgais Dievs! Cik ļoti man žēl viņa!» mednieks uz­traukts iesaucās.

«Mums visiem tas bija briesmīgi sāpīgi, un Ričam tas gandrīz salauza sirdi.»

Šajā acumirklī pa baļķu nama durvīm iznāca abu mazo māte, purinādama miltu putekļus no savām spēcī­gajām, iedegušajām rokām. Viņa vēl nebija pilnus četrdes­mit gadus veca, un izskatījās ļoti glīta ar saviem gaiša­jiem matiem; tā bija liela, stipra, īsta ienācēja sieviete, kuru pēdējais Tonto karš bija padarījis par atraitni.

«Tas taču krusttēvs Kepijs!» viņa iepriecināta iesau­cās. «Es jau visu laiku brīnījos, ar ko dvīnīši tur tik ilgi pļāpā … Labdien, vecais zēn — jūs esat mums tikpat mīļš viesis kā pavasara puķes!»

«Liels paldies, Emsa kundze! Cik labi jūs izskatāties!» Kepijs atbildēja, kratīdams tās roku. «Es vienmēr priecā­jos, kad esmu atkal šeit — cilvēks taču vismaz zina, kur ir viņa vieta … Šī lieta ar Tomu man šausmīgi ķeras pie sirds.»

«Mums nebūtu bijis tik briesmīgi, ja viņš tūlīt būtu bijis beigts,» viņa skumji atbildēja. «Bet visšausmīgākā ir apziņa, ka viņš varbūt būtu izdzīvojis, ja mēs būtu va­rējuši atvest ārstu.»

«Jā, jā . .. Bet nu es labāk iešu tālāk. Es šo to atvedu jums visiem; to atstāšu šeit, ātri aiziešu uz savu būdu un, kad būšu nokrāvis saiņus, atkal atnākšu.»

«Tad paēdiet kopā ar mums vakariņas. Līdz tam lai­kam Ričs jau būs atpakaļ, varbūt arī Nezta.»

«Par šīm vakariņām es jau sen kopš priecājos!» Ke­pijs atbildēja, noņēma vienam ēzelim no muguras kravu un ienesa to priekšnamā. Dvīnītes ilgu un gaidu pilnām acīm sekoja ikvienai viņa kustībai.

«Un nu iegaumē, Meskala!» viņš sacīja, ar pirkstu piedraudēdams vienai no meitenītēm. «Ja tu iedrošinā­sies …»

«Bet es taču esmu Manzija, krusttēv Kepij!» mazā smaidīdama pārtrauca to.

«Tā — tu tā esi?» Tenners šaubīdamies jautāja.

«Redzi, kas no tā iznāk, ja esi tik ilgi projām — nu tu vairs nevari pat atšķirt mūs vienu no otras,» Meskala uz­jautrināta sacīja.

«Nu — gan jau atkal iemācīšos to … Lai nu kā, bet jūs abas nedrīkstat iet pie saiņa un to atvērt, kamēr es nebūšu atnācis atpakaļ!»

«Vai tad tu ilgi būsi projām?» dvīnītes bēdājās.

«Nē — visilgākais vienu stundu. Tātad apsoliet man tik ilgi gaidīt. Es jau kopš sešiem mēnešiem priecājos par brīdi, kad varēšu novērot jūsu sejas, atverot saini.»

«Protams, mēs tev to apsolām — bet par to tev jāpa­steidzas!»

Arī Emsa kundze atzinās, ka tai būs grūti atturēties no kārdinājuma jau iepriekš aplūkot dāvanas, un lūdza viņu nekavēties pārāk ilgi.

«Nē, nē — es būšu atpakaļ pavisam drīz!» Tenners at­bildēja un, uzsaucis ēzeļiem, kas noguruši stāvēja ēnā, devās ceļā.

Klajuma galā līdzenums sašaurinājās līdz šaurai ta­kai, kas zem augstām priedēm, konusveidīgām eglēm un bērziem veda uz mazu līcīti strauta klinšainajā krastā, kur gāzās lejup neliels ūdenskritums. Šeit atradās ieeja kādā dziļā aizā, kur saule ik dienas iespīdēja tikai īsu laiku. Bet līcītim otrā pusē izpletās maza, vientuļi klusa ieleja, bagātīgi noaugusi skuju kokiem, kuru no visām pu­sēm ieslēdza klintis.

Šeit pacēlās Kepija mazā, no netēstiem baļķiem celtā būdiņa, kurai viņš tagad tuvojās ar dziļas pateicības sa­jūtu.

«Dievs zina — esmu sirsnīgi priecīgs, ka atkal redzu tevi!» viņš skaļi apsveica to, it kā mazajam namiņam būtu ausis un tas varētu dzirdēt. Pirms trim gadiem viņš viens pats bija to uzcēlis un vienīgi Ričs Emss viņam bija rei­zēm piepalīdzējis.

Atbrīvojis ēzeļus no smagajām nastām, viņš uzkāra tiem kaklā siksnas ar zvaniņiem, viegli uzsita ar roku ik­vienam un līksmi sacīja:

«Nu, ejiet nu, garaušu banda un jūtieties kā mājās! Jūs esat godīgi nopelnījuši pamatīgu atpūtu!»

Būdas durvis stāvēja pusvirus. Kad Kepijs pārsteigts atgrūda tās vaļā, viņam iesitās nāsīs dīvaina, plēsīga zvēra smaka. Vai tad pirms aiziešanas viņš šeit bija at­stājis svaigu lāčādu, vai varbūt Ričs Emss viņa prom­būtnē bija kādu ienesis?

Viņš palūkojās visapkārt, tomēr ne pie sienām, ne arī uz grīdas nebija redzama neviena āda. Taču viņš ievēroja, ka priežu zaru un skuju kaudzē, kuru tas izmantoja gu­ļasvietai, bija radies dziļš iespiedums. Acīmredzot, šeit bija mitinājies ļoti brašs lācis, jo grīdas putekļos bija skaidri saskatāmas lāča pēdas. Tās liecināja, ka zvēram kreisajai pakaļkājai trūcis vairāku nagu. Nu Kepijs zi­nāja, kas noticis: lācis, kurš bija apmeklējis viņa būdu, pirms kāda laika bija iekritis kādā viņa izliktā slazdā; to zvērs gan bija salauzis, bet pie tam pazaudējis daļu no kājas.

«Kāds nekaunīgs puisis!» vecais mednieks sevī nomur­mināja. «Laikam grib vēl izsmiet mani, jo esmu ar mieru derēt — viņš zinājis, ka šī ir mana būda … Brīnos, kā Ričs vēl nav to nošāvis.»

Kepijs ātri izslaucīja būdu un sanesa tajā savus sai­ņus. Vienu no tiem viņš tūlīt atraisīja, izņēma no tā la­ternu, sērkociņus, virtuves traukus un darbarīkus un no­lika to visu vietā. Tad viņš atritināja savas segas un iz­klāja tās pār guļasvietu, to iepriekš savedis kārtībā.

«Uguns man šovakar droši vien vairs nebūs vaja­dzīga — tomēr ir labāk, ja nolieku visu nepieciešamo pie rokas,» viņš sevī sprieda. Bet aplūkojot malkas krājumu, viņš redzēja, ka bija palicis pavisam maz sauso pagaļu, kuras tas bija saskaldījis pagājušā ziemā. Acīmredzot, Ričs Emss savos vientuļajos medību gājienos bieži bija izmantojis viņa būdu naktsmītnei un malku sadedzinājis.

Kepijs jau gribēja doties atpakaļ pie Emsiem, kad tam pēkšņi iekrita prātā, ka viņa āriene patiesībā taču izskatās visai nepieklājīga, un ka sevišķi Neztai viņš tāds nevar rādīties. Tādēļ viņš pasteidzās novērst šo ļaunumu — no­mazgājās, noskuva bārdu un apģērba gluži jaunu, spilgti krāsainu flaneļa kreklu, kuru viņš īpaši bija nopircis, lai imponētu Neztai, jo zināja, ka tai ļoti patīk šādas krāsas. Tad viņš apmierināts devās ceļā.

Vingri viņš soļoja zem kokiem, starp kuriem dzintar- krāsas gaismā smags un nekustīgs stāvēja gaiss. Viņu pārņēma apskaidrota līksmība. Zināms, viņš bija kļuvis vecs, bet šeit, Tonto, viņš juta atgriežamies sevī jaunību. Vientulība, kas valdīja visapkārt augstienēs un ielejās, medījumu pēdas ceļa putekļos, strauta čaloņa, priežu un egļu brīnišķīgā asā sveķu smarža, pat krūmāji, kritušās lapas, nobirušās skujas, meža sūnu paklājs un kailās klin­tis — tas viss ik uz soļa liecināja viņam, ka viņš ir atkal mājās, tajā apvidū, kuru tas mīlēja vairāk kā visus citus.

«Vislabāk būtu, ja es vispār vairs neietu prom no še­jienes, protams, kamēr Emsi paliek šeit!» viņš domīgi no­murmināja sevī. «Savu ziemas ieguvumu es jau taču tik­pat esmu nodomājis nosūtīt pārdošanai pa pastu.»

Visu Tonto aizu tagad pildīja saules sārtā gaisma, kas pašreiz nogrima aiz Meskalas muguras un raidīja savus pēdējos, slīpos starus ielejā. Kepijs nosēdās strauta krastā uz koka stumbra, kur tas jau dažu labu reizi bija atpū­ties un sajūsmināts vēroja gaismas rotaļu uz kokiem un ūdenī. Zelts drīz vien nozuda no tiem — kā steidzīga mā- koņēna, kā acumirkļa sapnis par mīlu un laimi. Gaiss sāķa kļūt manāmi vēss. Meža pīles spurkšēdamas, spār­niem plivinot, nolaidās strautā. No kāda klajuma, aizdo­mīgi ošņādams gaisu, iznāca stiprs, jau zilpelēkā rudens tērpā ieģērbies buks. Kaut kur virs galvas vecs meža gai­lis iekliedzās, aicinādams savu tautu naktsdusā.

Tennera sapņainos vērojumus pēkšņi pārtrauca zirgu pakavu troksnis. Parādījās divi jātnieki. Viens no tiem bija Ričs Emss, kas jau notālēm līksmi māja viņam ar roku. Viņiem tuvojoties, Kepijs piecēlās, lai varētu labāk saskatīt, jo redzēt Riču Emsu seglos tiešām bija vērts. Kad tas beidzot nolēca no zirga un viegliem soļiem nāca tuvāk, vecajam medniekam sirds kļuva gluži silta.

«Nu, tātad,x dēliņ!» viņš iesaucās. «Te nu es būtu atkal reiz … Milzīgi priecājos tevi redzēt!»

Viņš satvēra roku, ko Ričs tam sniedza pretī un cieši paspieda to.

«Man iet tieši tāpat, mīļais puisi!» Ričs Emss stieptā balsī atbildēja. Viņa mierīgā, gausā valoda nemaz īsti ne­saskanēja ar priecīgo smaidu, kas atplaiksnīja tā sejā.

Pa to laiku arī otrais jātnieks bija piejājis un nokāpis no zirga. Tas bija apmēram tikpat liels kā Emss, bet maz­liet tūjīgs un vairākus gadus vecāks kā pēdējais. Viņa seja bija neglīta, sevišķi tā pārāk lielais deguns, bet viņam bija simpātisks smaids un atklātas, pelēkas acis. Viņš bija ģērbies parastajā kolonistu uzvalkā, kas līdzās Emsa bārkstainajam, briežādas tērpam atstāja mazliet lempīgu iespaidu.

«Sam, šis vīrs ir mans vecais medību biedrs Kepijs Tenners,» Ričs iepazīstināja. «Mans draugs Sams Plei- fords!»

«Labdien!» Sams laipni smaidīdams apsveica veco mednieku. «Esmu dzirdējis jau daudz laba par jums.»

«Priecājos. Riča draugs ir arī mans draugs,» Kepijs sirsnīgi atbildēja. «Jūs esat jauns mūsu apvidū?»

«Jā, esmu šeit tikai kopš pagājušā aprīļa.»

«Vai esat apmeties šeit uz dzīvi?»

«Vismaz mēģinu to darīt, bet Emsu dvīņi neļauj man nopietni nodoties darbam.»

«Kā tā? Ko tad tie abi krupji jums dara?»

Abi jaunekļi sāka skaļi smieties un Ričs iegrūda dūri Samam sānos.

«Bet, Kepij!» viņš atbildēja. «Runa taču nav par Man- ziju un Meskalu!»

«Ak tā? Tātad par Neztu un tevi? Es vienmēr aizmir­stu, ka arī jūs esat dvīņi, kaut jūs tiešām izskatāties līdzīgi kā divas olas.»

«Tikai izskata ziņā Nezta daudz pārāka par mani!»

«Tā? Kur tad īsti tā meitene pazudusi? Esmu gluži slims aiz ilgām pēc viņas.»

«Tur tev viegli izlīdzams,» Ričs atbildēja. «Viņa drīz atjoņos; viņu aizkavēja pie Sneliem. Kopš pagājušās zie­mas Lila Snela un Nezta kļuvušas nešķiramas draudze­nes. Nu, Lila ir gluži kārtīga meitene, un man viņa it labi patīk — tikai velns zina, man tiešām nemaz nav pa prātam, ka Nezta tur tik ilgi paliek un tādēļ es aizjāšu tai pakaļ.»

Sams pagriezās un palūkojās lejup pa teku.

«Tur jau viņa jāj!» viņš sacīja. «Labāk gan būs, ja es pazudīšu un netraucēšu sasveicināšanos.»

Ričs pamāja ar galvu.

«Lūdzu, paņem līdzi arī manu zirgu, Sam,» viņš teica, «un palaid to mūļu ganībās.»

Kepijs gandrīz izskatīja acis.

«Tur kāds jāj gan,» viņš beidzot sacīja, «bet tā taču

nevar būt Nezta — tik smieklīgi lēnām viņa taču nekad nemēdz jāt.»

«Tā tomēr ir viņa, Kepij, bet ar savu vanaga skatu viņa jau ieraudzījusi mani, un grib nogaidīt, kamēr es būšu prom,» Ričs atbildēja. «Kungs Dievs, vecais, cik ļoti es priecājos, ka esi atkal šeit! Es jau sāku bažīties, ka tev būs noticis kas ļauns.»

Ne tikai viņa valoda, bet arī tā acu izteiksme liecināja, ka pēdējā pusgada laikā Ričs Emss bija kļuvis nopietnāks un solīdāks.

«Vai tev bijušas kādas raizes?» Kepijs jautāja.

«Ir gan!»

«Arī bez Toma nāves?»

«Protams.»

«Un par ko?»

«Par Neztu — un lielas … Pastāstīšu citreiz, kad būs vairāk laika. Pagaidām labāk iešu, lai vari vienatnē ap­sveikt Neztu.»

Starp koku zaļumu kļuva redzams sarkanbrūns ponijs, kura seglos sakņupusi, kailu galvu sēdēja jauna meitene. Tikai tuvojoties priedei, pret kuras stumbru bija atbalstī­jies vecais mednieks, viņa iztrūkusies izslējās. īgnums iz­zuda no viņas sejas, priecīga pārsteiguma smaids atplaik- snīja tās sārtajās lūpās. Viņa izlēca no segliem un stei­dzās tam klāt.

«Kepij Tenner!» viņa iesaucās. «Tātad tu biji tas, ar kuru Ričs šeit sarunājās?»

«Jā, tas biju es, Nezta, — ja vien tu esi Nezta?» vecais atbildēja.

«Protams, es tā esmu, Kepij! Vai tad esmu tik ļoti pār­vērtusies?»

Viņas zilās, starojošās acis, kādas bija visai Emsu ģi­menei, likās, vairījās no viņa skata.

Jā, viņa bija ļoti pārvērtusies. Pirms sešiem mēnešiem tā vēl bija trausla, bāla, jauna meitene, un nu tā bija sieviete; bija kļuvusi kā roze ielejā. Kepijs sajūsmināts aplūkoja viņu no galvas līdz kājām. Nekad vēl viņš ne­bija redzējis to tik apburoši ģērbušos. Kuplos, skaistos matus, kas bija tik gaiši, ka mirdzēja kā sudrabs, viņa nēsāja pāršķirtus gludās pieres vidū. Debeszilās acis zem smalki veidotajām uzacīm kvēloja, bet klīda visapkārt un vairījās uzlūkot veco draugu. Ikvienam cilvēkam, kas kaut reizi bija redzējis Riču Emsu, vajadzēja uzreiz atzīt,ka Nezta ir viņa dvīņu māsa, kaut tās sejas vaibsti, pro­tams, bija daudz maigāki un sievišķīgāki.

«Jā, meitenīt, pārvērtusies tu tiešām esi!» mednieks beidzot sacīja. «Liela esi izaugusi un kjuvusi īsta skais­tule … Patiesi, Nezta, — tu esi visbrīnišķīgākais, kas vien atrodams Tonto apgabalā.»

«Tātad tu neesi pārvērties, Kepij!» viņa iesaucās, pēk­šņi atkal kļūdama līksma. Un tad viņa noskūpstīja to — ne vairs tik nepiespiesti kā senāk, bet mazliet bikli un mulsi, tomēr sirsnīgi.

«Ak, es tik ļoti priecājos, ka esi atkal šeit! Jau vairā­kas nedēļas es ik dienas domāju: nez', vai šodien viņš pārnāks?»

Viņa iekārās tam elkonī un tā viņi soļoja uz nama pusi, kamēr viņas zirgs sekoja tiem.

«Kepij, nekad vēl visā mūžā patiess draugs man nav bijis tik vajadzīgs kā tagad,» viņa pēkšņi nopietni sacīja.

«Nu — nu, bērniņ, tu jau runā tā, it kā tev neviena nebūtu.» Tenners pārmetoši atbildēja.

«Man jau arī nav neviena drauga — izņemot tevi, pro­tams.»

«Nu, tādēļ … Es gan nezinu, ap ko lieta grozās, bet tu vari pilnīgi man uzticēties.»

«Redzi, Kepij, ar to es nebūt negribu teikt, ka neviens neinteresētos par mani; taisni otrādi — Ričs un Sams Pleifords un … vēl citi interesējas par mani vairāk, nekā tas man būtu patīkami. Bet viņi visi cenšas pakļaut mani savam iespaidam, vadīt mani pēc savas gribas; viņi nevar iejusties manā stāvoklī, un tādēļ arī nespēj man palīdzēt. Un palīdzība man tik nepieciešama — jo es esmu visšaus­mīgākās spailēs, kādās jauna meitene jebkad var nokļūt; esmu iekritusi tieši slazdā. Vai atceries, kā tu reiz paņēmi mani līdzi medībās, un kā mēs atradām mazu bebri, kam pakaļkāja bija iesprūdusi slazdā? Tieši tāpat klājas arī man.»

«Tas jau izklausās bīstami, bet man šķiet, ka tik ļauna tā lieta nebūs.» Kepijs smiedamies atbildēja, tomēr viņa smiekli skanēja mazliet māksloti.

Pa to laiku viņi jau bija sasnieguši trīs lielās sarkan- egles, zem kurām atradās nams un Nezta pagriezās atpa­kaļ, lai noņemtu savam ponijam seglus. Sams Pleifords, kas laikam bija viņu gaidījis, iznāca no nama.

«Vai drīkstu jums palīdzēt, Nezta?» viņš jautāja.

«Ļoti pateicos, Pleiforda kungs,» viņa zobodamās at­bildēja. «To es tikpat labi varu izdarīt arī pati — arī pie Sneliem man neviens nepalīdzēja.»

Meskala un Manzanita pieskrēja un tikko neapgāza Tenneru. Viņas gavilēdamas sauca:

«Ziemsvētku vecītis atnācis!»

«Nē, sirsniņas, tas nāks tikai Ziemsvētkos,» mednieks atbildēja, ar pūlēm atbrīvodamies no viņu skāvieniem.

«Kad tu atraisīsi saini, krusttēv?» Manzanita apjau­tājās.

«Nu — varbūt pēc vakariņām.»

«Bet es taču nevaru ēst, kamēr neesmu redzējusi savas dāvanas,» Meskala traģiskā balsī paziņoja.

«Un ja atraisīšu saini pirms vakariņām, tu gribēsi ēst konfektes vien!» Tenners atbildēja.

«Konfektes?» Manzanita gavilēdama iesaucās. «Pro­tams, neviens nevar ēst brieža gaļu un pupas, ja ir kon­fektes!»

Arī viņas māsiņai, domājot par reto gardumu, jau sie­kalas saskrēja mutē.

«Nu, tad mums jāliek šis jautājums nobalsošanai,» vecais līksmi piezīmēja. «Meskala un Manzija grib, lai dāvanas izdalu tūlīt — ko jūs par to sakāt, Emsa kundze?»

«Vakariņas gan vēl nav gluži gatavas,» viņa atbildēja, pamirkšķinādama acīm.

«Un kā tu domā, Nezta?»

«Es? Par ko?» viņa jautāja, Samam Pleifordam par lielām bēdām pati ienesdama seglus priekšnamā un uz­kārdama tos parastajā vietā.

«Kad lai atveru saini? Es taču atvedu jums visiem ve­selu kaudzi dāvanu.»

«Pats par sevi saprotams, ka tūlīt!» viņa iesaucās, sta­rodama priekā.

«Un kā jūs domājat, Pleiforda kungs?»

«Tā kā jūs laipni atļaujiet izteikt arī manas domas,» viņš glaimots atbildēja, «mans uzskats ir: kas ātri dod, tas dod divkārtīgi.»

«He, Rič, — nu tava kārta!» mednieks turpināja.

«Es, protams, pieņemu, ka tu piešķīri man izšķirošo vārdu?» Ričs mākslotā vienaldzībā jautāja.

«Labprāt, jo tu man šajā namā šķieti vienīgā gaišā galva.»

«Tad atraisi saini tikai pēc tam, kad Nezta un mazās jau būs apgūlušās.»

Pret to visas trīs meitenes skaļi protestēja un vienbal­sīgi paziņoja, ka tādā gadījumā gulēt nemaz neiešot.

«Nu, tad mums būs jāizvēlas vidējais ceļš,» Tenners beidzot smiedamies izlēma. «Tātad, izrāde sāksies tūlīt pēc vakariņām!»

«Man.šķiet, nu mēs varam iet namā,» Ričs teica. «No­vembrī laiks kļūst jau stipri vēss, sevišķi pēc saulesrieta.»

Dzīvojamā istaba, kas aizņēma visu nama platumu un apmēram pusi no tā garuma, ar sprēgājošo uguni lielajā, atklātajā kamīnā, atstāja ļoti patīkamu un mājīgu iespaidu. Tā izpildīja arī ēdamistabas vietu un divas gul­tas, kas stāvēja kaktā, liecināja, ka šeit tiek arī gulēts. Durvis līdzās kamīnam veda nelielā virtuvē, kas tikai ne­sen bija piebūvēta. Bez tam namā bija vēl divas istabas, kurām tomēr nebija tiešas satiksmes ar šo telpu. Ričs Emss mīlēja atklātus kamīnus, par ko liecināja arī tie trīs, no dzeltenajiem ķieģeļiem mūrētie kamīni, kas ārpusē stiepās visgarām ārsienai.

«Manzija un Meskala, nomazgājieties un sakārtojiet matus!» Emsa kundze no virtuves sauca.

Nezta jau bija nozudusi.

«Nu, kā šeit ir — vai daudz medījumu pēdu?» Tenners ieinteresēts apjautājās Ričam.

«Es katrā ziņā neatceros, ka jebkad būtu tik daudz re­dzējis,» tas apmierināts atbildēja. «Tēvs man reiz stāstīja par tikpat svētītu rudeni, bet tas bija pirms, vismaz, des­mit gadiem — vēl ilgi pirms kara.»

«Tas jau ļoti iepriecinoši… Kādas pēdas tad ir vis­vairāk?»

«Visdažādākās — bebru, nercu, lapsu. Ja tu noķertu visus, kas tur mudž, tu varētu viens pats apgādāt visas Amerikas kažokādu tirgotavas. Kādas pašlaik ir cenas?»

«Ļoti augstas… Nu, tad jau mēs šo to nopelnīsim — jo vairāk tādēļ, ka rudens šogad solās būt ļoti garš.»

«Katrā ziņā; līdz šim pat vēl nav bijis sniega, atskai­tot pašās augstākajās vietās. Lāču, briežu un meža gaiļu tik daudz, ka jājot gandrīz jāmin tiem virsū.»

«Tad jau zvēriem šeit barības vajag būt papilnam, jo citādi tie taču būtu izvēlējušies citu vietu?»

«Tas jau ir vislieliskākais, Kepij! Ar zīlēm mežā no­sēta visa zeme; ogu bez gala — arī meža vīnogu, un priežu un pīniju čiekuru pietiek gadiem; šogad mums bieži lija … Un cik daudz medus — to tu nevari iedomāties! Varu de­rēt, ka zinu vismaz simts koku ar bitēm! Bet mēs gaidī­jām tevi, jo zinām, cik kārs tu esi uz saldumiem.»

«Ha, ha, ha — it kā arī tu nebūtu tāds pats kārum­nieks! Un kā ar jums, Pleiforda kungs, vai jums garšo mūsu Tonto medus?»

«Es? Taisnību sakot, es esmu tikpat kārs uz medu kā lācis!»

«Nu, par to man prieks … Katrā ziņā tās ir ļoti labas vēstis, ko tu tur stāsti. Jūs abi šoziem taču medīsiet kopā ar mani?»

«Un kā vēl!» Ričs apstiprināja.

«Ar vislielāko prieku!» Pleifords piebilda. «Ar saviem darbiem es jau esmu galā — pat malkas krājums man jau sagādāts visai ziemai.»

Māte iesauca Riču virtuvē.

«Nāc, zēn, ienes ēdienu, citādi es pusi izliešu zemē.»

Ričs pietrūkās kājās un vairākas reizes skraidīja ar kūpošām bļodām turp un šurp starp virtuvi un istabu, tur­klāt ikreiz pameta Kepijam Tenneram ar acīm, vērsdams tā uzmanību uz Neztu, kas tagad, pārģērbusies baltā tērpā, izskatījās apburoša, bet mazliet izklaidīga. Sams Pleifords nenovērsa no viņas skatienu, kurā bija lasāma dievināšana.

«Kepij, jūs sēdieties savā vecajā krēslā!» Emsa kundze sacīja, ar laipnu smaidu aicinādama viņu sēsties sev līdzās. Tad norisinājās nikna cīņa starp abām dvīnītēm, kas kā viesulis iedrāzās istabā un gribēja katrā ziņā iegūt sev vietu līdzās Tenneram. Kā pēdējā pie galda apsēdās Nezta, acīmredzot, ne visai sajūsmināta par Pleiforda klāt­būtni.

Mēmā rotaļa starp šiem abiem, kas sākumā bija med­nieku tikai uzjautrinājusi, pamazām sāka modināt viņā ziņkāri un nemieru. Neztai nekad vēl nebija bijis neviena pielūdzēja, kas būtu sagājies ar tās ģimeni. Tonto apga­balā meitenes sešpadsmit gadu vecumā parasti jau bija apprecējušās, vai vismaz saderinājušās — turpretī Nezta Emsa, neraugoties uz saviem astoņpadsmit gadiem, vēl bija brīva un, cik Kepijam bija zināms, arī iekšēji vēl ne­bija saistīta. Šajā ziņā viņš tagad gan bija mazliet nesa­prašanā, jo viņa bija dīvainā kārtā pārvērtusies un tas darīja to vēl pievilcīgāku.

Pie galda netika runāts. Visi — arī vecais mednieks — veltīja visu uzmanību tikai ēdieniem, kas šoreiz tika no­tiesāti apbrīnojami ātri. Kad galds bija novākts, tika

ienesta arī virtuves spuldze, lai būtu vairāk gaismas. Ričs iemeta kamīnā vēl dažas pagales malkas.

«Tā, un nu sēdieties visi atkal pie galda — Ziemsvētku vecītis tūlīt ieradīsies!» Tenners sacīja un, dvīnīšu gaviļu pavadīts, izgāja priekšnamā, atstādams durvis vaļā.

Uz šo acumirkli viņš jau tik ilgi bija priecājies. Lai iespaids būtu pārsteidzošāks, viņš gribēja ienest visus saiņus un vīstoklīšus reizē. Tomēr viņš nebija apsvēris, ka visas šīs daudzās mantas vaļējā veidā būs daudz grū­tāk panesamas, nekā sasietas vienā aizsainī. Viņš nevien grīļojās zem dāvanu smaguma, bet kāpjot pāri slieksnim, pat paklupa un zaudēja līdzsvaru.

«Visi deviņi!» Ričs Emss smiedamies iesaucās, jo Ke­pijs ar visām dāvanām tik smagi nogāzās uz grīdas, ka viss nams notrīcēja.

Загрузка...