11

Brandess Nogena pēdējos vārdos laikam saklausīja iespēju samierināties ar to vai arī galīgi saraut ar to vi­sus sakarus un tādā veidā radīt gluži citu stāvokli.

«Labi, Ems,» viņš teica, «laika vēl diezgan — es ne­vienu nesteidzinu.»

«Jā, Stil,» Emss atbildēja, «ikviens veikals labi jāap­domā.»

Vakariņas ēdot, Brandess Emsam jautāja:

«Sakiet, Ems, vai jūs varat orientēties apvidū, kur reiz esat gājis?»

«Protams!» Emss atbildēja.

«Un vai jums šķiet, ka četri vīri var pārdzīt zirgu baru pāri Lielajai ieplakai un pārvest to pāri upei?»

«Četri vīri?» Emss jautāja.

«Jā, četri: es, jūs, Hedijs. un Tobiass.»

«Protams, mēs varētu to izdarīt, ja vien zirgi nav pā­rāk mežonīgi.»

«Vai ūdens upē bija ļoti augsts?»

«Nē, tieši otrādi.»

«Un kā viņā pusē ir ar zāli un ūdeni?»

«Pirmās divas dienas būs pagrūtāk, bet tad būs tik lieliski, cik vien varam vēlēties.»

«Vai zināt, cilvēk, man tiešām šķiet, ka pašas debesis jūs man atsūtījušas… Bet vai viņpus ieplakas arī varē­sim zirgus pārdot?»

«Arizonā mormoņu zirgus? Cik vien vēlaties — ne­viens jums nejautās, kur esat tos ieguvis.»

«Tobias, vai mūsu krājumu pietiek divām nedēļām?» Brandess jautāja pavāram.

«Ja mazliet pietaupīsim — pat trim.»

«Hedij, līdz Morgana aplokiem taču ir tikai dienas jā- jiens?» Stils pievērsās mormonim, kas stingu skatienu lū­kojās savā priekšā.

«Jā, zināms.»

«Labi. Tātad rīt agri dosimies ceļā — vienalga vai No­gens piedalās vai nē!» Brandess nolēma.

«Un kā uz šo lietu lūkosies Nogens?» Emss jautāja.

«Tas man gluži vienalga,» Brandess augstprātīgi at­bildēja. «Nedomājiet, ka es esmu sevišķi liels draugs vi­ņam. Tieši otrādi — es pat nezinu viņa īsto vārdu, kaut arī man ir aizdomas, ka tas ir Bils Akers. Jūs taču būsiet dzirdējis par to?»

«Šis vārds man šķiet ļoti pazīstams. Kas tad ir Bils Akers?»

«Visā Nevadā pazīstams krāpnieks un kāršu spēlma­nis, kas nekur nemēdz ilgi uzturēties. Viņam esot vesela banda palīgu, un tas piekopjot arī vēl citus veikalus. Es nekad vēl neesmu to puisi redzējis, bet Nogens apgalvo, ka viņš to pazīst.»

«Kādēļ jūs viņam nepasakāt acīs, ka turat to par Bilu Akeru un nenovērojat pie šiem vārdiem viņa seju?»

«Tas man nebija ienācis prātā. Tā tiešām nav slikta ideja!»

Sarunu pārtrauca Nogena atgriešanās. Emss sakārtoja savu guļvietu un atlaidās tajā, cerēdams vēl kaut ko no­klausīties.

Pretēji paradumam, Brandess nerunāja ne vārda. Vie­nīgi Hedijs un pavārs, iesaiņodami pārtiku, klusu sačuk­stējās savā starpā.

«Ko tad jūs tur darāt?» Nogens beidzot iejautājās. «Vai jau kravājat mantas?»

«Tu taču to redzi!» Stils atbildēja un viņa tonis lieci­nāja par pieaugošo atsvešināšanos starp abiem vīriem.

«Kad dosieties ceļā?»

«Vēl pirms rītausmas.»

«Un kurp?»

«Es jau visu ar Emsu norunāju. Tas zina tuksnesī kādu vietu, kur mēs varēsim saplūkt puķītes.»

Nogens zobgalīgi iesmējās.

«Varu tev apgalvot,» viņš nikni kliedza, ka tev pārietu viss prieks uz puķītēm, ja tu zinātu, kas šis cilvēks patie­sībā ir!»

«Tā? Un kādēļ tad?» Brandess sapīcis jautāja.

«To tu arī pats varēsi iedomāties. Vai varbūt tava iedomu spēja tikpat vāja kā tavs saprāts?»

«Es nekad neesmu apgalvojis, ka esmu baznīcas svece.»

«Es atļāvos tev pajautāt, kurp tu gribi doties?»

«To es dzirdēju.

«Hedij, kādēļ jūs sakravājat pārtikas krājumus?»

«Tādēļ, ka saimnieks mums pavēlēja noglabāt visus saiņus klinšu spraugās.»

«Kādam nolūkam?»

«Lai citi tos neatrod. Vēlāk šie krājumi mums ļoti no­derēs, kad iesim pāri ieplakai.»

Nogens lēkāja kā blusa uz karsta skārda.

«Brandes, tu gribi mani piekrāpt!» viņš kliedza.

«Kā tā? Vai tādēļ, ka gribu ķerties pie lietas savādāk? Pats par sevi saprotams, es, kā jau bija norunāts, paņemšu Morgana zirgus, bet tad dzīšu tos uz Kolorado upi.»

«Kuram tad īsti pieder visas šīs lietas ideja? Kurš iz­domāja šo plānu?»

«Tas biji tu — šo godu es tev labprāt atstāju, kaut sī­kāku paskaidrojumu tu nekad man neesi sniedzis. Es taču neesmu muļķis, lai ļautos iebiedēties no sievu tenkām un tādēļ vienkārši eju pats savu ceļu.»

«Un ko es lai iesāku?»

«Man nav ne vismazāko dāvanu mīklu minēšanai.»

«To tikai tas sasodītais Arizonas blēdis izdomājis un sakūdījis tevi pret mani un iestāstījis tev šādus niekus!»

«Nē, pie velna, tā ir mana ideja! Vai tev šķiet, ka arī es reiz nevaru kaut ko izdomāt? Ja tev šī lieta nepatīk, ne­pārmet to Emsam, bet vaino vienīgi pats sevi.»

«Vārdu sakot: man jāpaliek tukšām rokām?»

«Tā gandrīz izskatās,» Stils mierīgi atbildēja.

«Tā? Un ja nu es brīdinu Morganu?»

«Tas nekādā ziņā nenāktu par labu tavai veselībai,» Brandess drūmi atbildēja. «Turklāt tu arī nevari mums kaitēt, jo ceļš uz Morgana rančo ir pus dienas jājienu tā­lāks, nekā uz ieleju, kur stāv viņa zirgi.»

Nogens klusu lādējās pie sevis, jo uzskatīja, ka Stilam taisnība. Ar to ķilda bija galā un, pēc Emsa domām, abu pretinieku samierināšanās galīgi izslēgta. Sī apziņa sagā­dāja Emsam lielu gandarījumu. Cik viņš pazina šādus tēviņus, tie tagad noteikti mēģinās iznīcināt viens otru.

Otrā rītā Emsu uzmodināja zirgu pakavu rīboņa. Kad viņš piegāja pie ugunskura, Brandess un Nogens vēl ne­bija piecēlušies. Vienīgi Tobiass īsi apsveica viņu.

Emss atveda savu zirgu un apsegloja to. Tad viņš it kā nejauši iejautājās Tobiasam:

«Vai nevarat iedot man daļu no saviem pārtikas krā­jumiem?»

Labsirdīgais pavārs bez vārda runas iedeva viņam da­žus sausiņus, mazliet sāls, gabalu žāvētas gaļas un sauju kaltētu ābolu.

Beidzot pie ugunskura ieradās arī Brandess. Viņš bija sapīcis un mazrunīgs un tūlīt pavēlēja Hedijam apseg­lot viņa zirgu.

Pavārs sāka pusbalsī dziedāt kādu dziesmiņu, bet Bran­dess skarbi apsauca to. Tādā veidā diena iesākās ne visai līksmi. Vīri steigā paēda brokastis, nerunādami ne vārda.

«Nu, tad uz priekšu!» Brandess beidzot pavēlēja.

Emss slepeni vēroja Stila un Nogena sejas.

«Vai nāksi mums līdzi?» Brandess beidzot jautāja No- genam.

«Tas taču tev būtu jāzina, tu blēdi!» Nogens nikni at­cirta.

«Cik tālu?»

«Tā mana darīšana!»

«Labi. Bet tad, lūdzu, vācies uz priekšu pie Hedija, kurš uzņemsies vadību!» Stils ar ledainu izsmieklu at­bildēja.

Emss uzlēca seglos un sekoja Brandesam, kamēr No­gens ar mormoni jāja pa priekšu. Gājienu noslēdza pa­vārs Tobiass.

Straujos rikšos viņi devās cauri ielejai, jo ceļš, kas visu laiku veda pa izžuvušās upes gultni, bija labs.

Pēkšņi ieleja kļuva ievērojami platāka. Hedijs izlēca no segliem un veda zirgu augšup pa kādu klinšainu no­gāzi. Nogens sekoja viņa priekšzīmei.

«Tagad sāksies sasodītā kāpelēšana!» Brandess ievai­dējās.

Emsam šī lieta nebija tik nepatīkama. Šaurā, maz iz­mantotā teka, līkumiem veda augšup. Brandess turējās cieši aiz Nogena. Kolīdz Hedijs palika stāvam — kas ga­dījās diezgan bieži —, bija jāapstājas arī pārējiem. Kāp­šana turpinājās gandrīz stundu, kuras laikā neviens ne­runāja ne vārda.

Tikai sasnieguši augstieni, vīri sāka paklusu lādēties. Viņi atkal kāpa zirgos un turpināja ceļu. Pa to laiku saule jau bija uzlēkusi. Emss, kas bija iegrimis ainavas aplū­košanā, pēkšņi ievēroja, ka vadītājs bija apturējis savu zirgu.

«Šeit ceļi šķiras,» Hedijs sacīja, norādīdams ar roku. «Tas tur ved uz ieleju, kur ganās zirgi; līdz turienei mums jājāj četras stundas, bet ceļš visu laiku iet lejup. Otrā teka, kas ir daudz ērtāka, divreiz tik ilgā laikā noved Morgana rančo.»

«Tātad šeit mūsu ceļi šķiras!» Brandess sacīja.

Viņa vārdi un dzēlīgais tonis, kādā tie bija izrunāti, piespieda visus pavērties Nogenā. Emss bija pārliecināts, ka pienācis izšķirošais mirklis, jo Brandesa zobgalīgo pie­zīmi Nogens nekādā ziņā nevarēja atstāt bez atbildes.

Tomēr šoreiz Emss bija maldījies. Nogens palika ne­satricināmi mierīgs.

Brandess nolēca no zirga un palika ieplestām kājām stāvam.

«Stil, vai gribi vienoties ar mani attiecībā uz medī­juma sadalīšanu?» Nogens jautāja.

«To vēl nezinu. Tu tomēr vari pateikt, kā īsti esi šo lietu iedomājies.»

Nogena zirgs nemierīgi dejoja turp un šurp. Tomēr Nogens pats palika pilnīgi mierīgs. Viņa balss skanēja draudoši, kad tas teica:

«Es vēlos saņemt pusi no tavas daļas un ceturto daļu no visa laupījuma.»

«Nē! Turklāt par ceturto daļu taču nevar būt runas. Vai tad tu neproti skaitīt? Mēs esam pieci!»

«Nē, mēs esam tikai četri, jo Emss droši vien nepieda­līsies, ja dabūs zināt, ka es esmu Bils Akers.»

«Tu esi Bils Akers?»

«Katrā ziņā!»

«Nu, varu derēt, ka Emsam tas tikpat vienaldzīgi kā man —■ kaut tu arī tiešām būtu Bils Akers.»

«Labāk pajautā viņam pašam, vai viņš vēl grib pie­dalīties?»

Brandess strauji pievērsās Emsam.

«Ems, pasakiet taču šim nelgām, ka Bils Akers jums ir tikpat vienaldzīgs kā man, un ka jūs tomēr nāksiet man līdzi!» viņš nikni kliedza.

«Ļoti nožēloju,» Emss mierīgi atbildēja. «Nogens spriež pareizi: es nepiedalos.»

«Tā? Un kāda iemesla dēj jūs pēkšņi esat grozījis savu lēmumu?»

«Man nekad nav bijis nodoma piedalīties.»

«Nolādētais suns! Nost no zirga!» Brandess iekliedzās un tvēra pēc Emsa zirga pavadas.

Tajā pašā brīdī norībēja Nogena revolvera šāviens. Brandesa niknā sejas izteiksme pēkšņi izmainījās, ska­tiens kļuva stings. Emss vienā lēcienā bija zemē no zirga. Te Nogens izšāva vēlreiz. Emss metās uz vēdera zemē. Viņš redzēja, kā Brandess nokrita. Zibens ātrumā Emss izrāva revolveri un izšāva. Lode ķēra Nogena zirgu, kas izslējās pakaļkājās un tad nogāzās zemē, aizraujot līdzi arī jātnieku.

Nogens novēlās putekļos, bet neticami veikli atkal pie­trūkās kājās un pavērsa revolvera stobru pret Emsu. To­mēr pēdējais aizsteidzās tam priekšā. Viņa revolveris iz­šāva mazliet agrāk. Nogens tvēra ar rokām gaisu un no­krita uz muguras.

Emss pietrūkās kājās un pieskrēja pie Nogena. Viņš redzēja, kā tas vēlreiz izstiepās, tad palika nekustīgi gu­ļam. Viņa revolveris bija aizripojis kādu gabalu sāņus.

Tobiass pa to laiku bija savaldījis savu izbiedēto zirgu. Hedijs bija piejājis pie zemē gulošā Brandesa.

Emss iebāza ieroci atpakaļ makstī. Tobiass uzmanīgi tuvojās viņam. Hedijs nolēca no zirga un noliecās pār Brandesu. Arī Emss piegāja tuvāk un redzēja, ka Nogena lode bija ieurbusies Brandesam tieši deniņos.

«Beigts,» Hedijs aizžņaugtā balsī noteica.

«Jā, un otrs arī,» Emss piebilda.

«Vai jūs zināt, ka atradāties par mata tiesu no nāves?» mormonis nodrebēdams jautāja.

«Protams. Bils Akers gandrīz aizsteidzās man priekšā. Ja es nebūtu nošāvis tā zirgu …»

«Mans Dievs, cik pēkšņi tas viss notika! Vai jūs varē­jāt kaut ko tamlīdzīgu iedomāties?»

«Es biju jau uz to sagatavojies.»

Tobiass apmēram piecdesmit soļu attālumā apturēja zirgu un sauca:

«Ems, ceru, ka jums nav naida pret mani?»

«Protams, nē, Tobias, nāciet vien tuvāk!» Emss atbil­dēja. «Bez tam, es taču nebiju iesācējs. Hedij, ejiet un pārmeklējiet Nogena kabatas!»

Tobiass nokāpa no zirga. Seja tam bija bāla kā miro­nim, un šausmās viņš uzlūkoja abus kritušos.

Brandesam bija klāt tikai nedaudz naudas, pulkstenis, nazis un revolveris.

«To visu jūs varat paturēt,» Emss sacīja Tobiasam.

Pa to laiku arī Hedijs bija paveicis savu uzdevumu. Viņš atnesa Nogena revolveri, pulksteni, ādas kabatas portfeli, naudas maku un sudrabā apkaltu pīpi. Mormo­nim acis kvēloja, uzlūkojot visas šīs mantas.

«Liekas, viņš nav dzīvojis visai trūcīgi,» tas piezīmēja.

«Tā izskatās … Rādiet šurp!» Emss atbildēja un, pa­ņēmis smago naudas maku, atvēra to.

Bez prāvas summas zelta naudā, makā bija arī vēl krietns žūksnis banknošu.

«Ceru, ka jūs pratīsiet to izmantot lietderīgāk, nekā viņš būtu to darījis,» Emss sacīja, pasniegdams maku mormonim.

Kabatas portfelī atradās vienīgi papīri, kurus Emss pa­turēja, lai vēlāk tos aplūkotu.

«Paņemiet sev visu, kas var jums noderēt, Hedij,» viņš teica.

«Viņa seglus es labprāt paturētu,» mormonis atbildēja.

«Nu, un jūs, Tobias? Ko jūs tagad iesāksiet?»

«Ja jums nav iebildumu, Ems, es ņemšu Brandesa zirgu un mēģināšu nokļūt atpakaļ Nevadā.»

«Pret'to man nav ko iebilst,» Emss atbildēja. «Tikai ceru, ka turpmāk jūs izvēlēsieties sev labāku sabiedrību.»

«Nu, tad palieciet sveiki!» pavārs īsi noteica un, sa­tvēris Brandesa zirgu aiz pavadas, straujos rikšos aizjāja atpakaļ.

«Tā, Hedij, es tagad došos uz Morgana rančo un iz­stāstīšu viņam visu, kas noticis,» Emss sacīja mormonim. «Vai jāsiet man līdzi?»

«Jā, ja vien nedzīsiet mani prom.»

«Vai gribat atgriezties pie sievas un bērniem, un tur­pmāk kļūt godīgs cilvēks?» Emss bargi jautāja.

«To es jums zvēru!» mormonis uztraukts iesaucās. «Vie­nīgais, kā man līdz šim trūka, bija mazliet naudas, ar ko nomaksāt parādus un uzsākt kādu veikalu … Šajā makā vajag būt tūkstošiem dolāru — vai negribat? .. .»

«Nē, nē, varat tos mierīgi paturēt — naudai manās acīs nav nozīmes.»

«Lai Dievs jums to atlīdzina! Līdz pat savai nāvei es neaizmirsīšu Arizonas Lauvu!»

Загрузка...