10

Emss jau bija šādu priekšlikumu gaidījis, tā ka tas viņu nepārsteidza. Stilam taču bija pilnīgs iemesls uzska­tīt viņu par līdzīgu sev.

Turpretī Nogens, likās, redzēja Emsam cauri, tādēļ at­tiecībās ar to vajadzēja būt ļoti uzmanīgam.

«Es taču teicu jums, Stil, ka man nav dolāru,» viņš atbildēja.

«Tas jau arī nav vajadzīgs.»

«Ap ko tad lieta īsti grozās?» Emss jautāja.

«Ap zirgiem.»

«Ap cik?»

«Apmēram divi simti — visi ielauzti un gatavi pārdo­šanai.»

«Un kur tie atrodas?»

«Netālu no šejienes, pie Santaklāras, kādā rančo. Tie pieder mormonim Morganam, kurš dzīvo St. Džordžā. He­dijs senāk strādājis pie viņa.»

«Un kā jūs domājat to veikt?» Emss jautāja, aizsmē­ķēdams cigareti.

Nogens nervozi sakustējās.

«Saki, Stil, vai tiešām tu gribi atklāt savus noslēpu­mus pilnīgi svešam cilvēkam?» viņš jautāja.

«Svešam — protams nē,» Stils īgni atbildēja. «Bet es gribu iegūt Emsu mūsu lietai.»

«Tam es noteikti pretojos, es to vienkārši negribu!»

«Un kādēļ ne, ja drīkstu jautāt?»

«Man ir vairāki iemesli. Galu galā mēs nepazīstam šo cilvēku.»

«Bet es to pietiekami pazīstu un man viņš der!»

«Tu taču negribēsi viņam teikt, kas mēs esam?»

«Pie velna, arī viņš nav labāks par mums!»

«Tu esi kā mazs bērns!» Nogens sašutis iesaucās. «Tā­tad tu tiešām gribi atklāt viņam mūsu plānus?»

Stils neatbildēja viņam, bet no jauna pievērsās Em­sam:

«Arizonas lauva, par ko jūs uzskatāt mūs? Atbildiet ātri un bez izvairīšanās! Šis Nogens ir tik sasodīti pār­gudrs, ka man beidzot jāuzvelk citas stīgas. Un lai jūs zinātu, par ko es jūs turu: manās acīs jūs esat kovbojs, kurš pie izdevības gatavs vienu nošaut un otram kaut ko paņemt. Jūs taču nevarēsiet noliegt, ka mans spriedums ir pilnīgi pareizs?»

Emss pārlaida skatienu četriem vīriem un izņēma no mutes cigareti. Viņš ar nolūku to darīja ar kreiso roku, un redzēja, ka Nogens viegli sarāvās.

«Taisnību sakot neesmu par jums vēl īsti domājis,» Emss atbildēja. «Bet tā kā jūs tik klaji esat izteikuši sa­vas domas par mani, tad arī es to darīšu … Hediju es uzskatu par dievticīgu stūrgalvi, kādi mēdz būt gandrīz visi mormoņi, tas ir cilvēks, kuram dzīvē nav laimējies un kurš gatavs izmantot ikvienu izdevību, lai tiktu atkal uz ceļa. Tobiass ir labsirdīgs puisis, kas reiz noslīdējiis no taisnā ceļa un kuram tagad viss ir diezgan vienaldzīgs … Un jūs, Stil, esat profesionāls zirgu zaglis, ja pat ne sla­venais laupītāju virsaitis Brandess no Nevadas, par kuru jau tik daudz esmu dzirdējis.»

«Pareizi, es esmu Stils Brandess!» tas atbildēja. «Un nu tiešām gribu dzirdēt, ko jūs teiksiet par Nogenu.»

«Visai maz.» Emss atbildēja, labi apzinādamies, kādas sekas var būt šim izteikumam. Viņš tomēr bija pārlieci­nāts, ka Nogens neiedrošināsies tam klaji uzbrukt. Likās, tāpat domāja ari Stils, ko pierādīja tā nicīgais smaids.

«Nu, tātad visi esam savu daļu saņēmuši un varam atgriezties pie veikalnieciskās puses,» viņš sacīja. «Ja esat ar mieru man palīdzēt šajā lietā, es došu jums piekto daļu no visiem zirgiem.»

«Stil, tu taču nevari saskaldīt peļņu vēl vairāk!» No­gens sašutis iesaucās. «Tu vēl no pagājušās reizes esi man parādā deviņus simtus dolāru, un tos tu solījies at­dot šoreiz no savas daļas.»

«Man ne prātā nav nācis tev atdot visu summu uz­reiz!»

«Tomēr, tev būs tas jādara vai arī visa šī lieta izjuks!» Nogens draudoši sacīja. «Kā tā?»

«Es to izjaukšu!»

«Pie velna, kā tu domā to izdarīt?» Stils uzkliedza viņam.

«Par to es vēl padomāšu!»

«Tikai apsver visu labi!» Brandess zobgalīgi atbildēja.

Nogens atstāja nometni un nozuda starp klintīm.

«Tagad mēs vēl kādu brīdi paliksim šeit, tā kā Noge- nam būs diezgan laika atjēgties,» Stils piezīmēja, paraus­tīdams plecus. «So izdevību es viņam katrā ziņā došu.»

«Liekas, tam puisim ir diezgan ciets pakausis,» Emss sacīja.

«Kā ēzelim! Ja viņš nezinātu, ka jūs esat Arizonas Lauva, viņš droši vien būtu uz jums šāvis.»

«Es jau biju tam sagatavojies,» Emss atzinās.

«Ha, ha, ha! Tātad arī jūs to bijāt pamanījis? … Muļ­ķīgi, ka viņš tā ieēdies uz jums.»

«Saimniek, mums jāsagādā kaut kas pusdienām,» To­biass pārtrauca viņu sarunu.

«Vai tad jau atkal esam visu gaļu apēduši? Es tūlīt apseglošu zirgus.»

«Es gan laikam drīkstēšu palikt mājās no medībām? Emss jautāja. «Manam zirgam nepieciešama atpūta un arī pats vēl jūtos noguris.»

Drīz vien Emss un mormonis palika nometnē divi vien. Viņš sāka veikli iztaujāt Hediju un drīz vien pārliecinā­jās. ka šis cilvēks tiešām pelna vairāk līdzcietības nekā nicināšanas.

«Kas īsti ir šis Morgans?» Emss jautāja.

«Lopkopis, kurš dzīvo St. Džordžā. Santaklārā viņš audzē zirgus, bet Virdžīnijā — vēršus.»

«Tātad bagāts vīrs?»

«Ak, nebūt! Senāk Dzimām Morganam piederēja lie­las bagātības, bet viņš tik daudz izdāvinājis un tik bieži ticis apzagts, ka nu tas jau sen vairs nav bagāts. Ja viņš tagad pazaudēs arī vēl šos zirgus, viņš būs kļuvis tieši nabags.»

«Tik daudz izdāvinājis? Kā jūs to domājat? Man šķita, ka mormonis nekad neatdod otram to, kas viņam pieder?»

«Jums, pagāniem, vispār ir nepareizi uzskati par mor­moņiem. Gandrīz visi mormoņi ir ļoti devīgi un it sevišķi Džims Morgans ir ārkārtīgi labs pret visiem. Ja jūs aiz­ietu pie viņa, tas uzņemtu jūs tāpat kā mormoni.»

«Tā ir jauka viņa īpašība un tādēļ būtu negodīgi viņu apzagt — vai arī jums tā neliekas?»

«Pasakiet to šiem tēviņiem! Vai domājat, ka man šī lieta patīk?»

«Jā, bet kādēļ tad jūs ņemat tajā dalību?»

«Es satiku Stilu Brandesu Nevadā un viņš mani pie­runāja … un šie ļaudis taču dod man ēst.»

«Vai jums ir ģimene?»

«Jā, sieva un divi bērni,» mormonis lēnām atbildēja. «Bet tagad jau vesels gads, kopš neesmu bijis mājās. Es neiedrošinos atgriezties, jo esmu nozadzis mazliet lopu, kaut arī mani droši vien neviens netur aizdomās.»

«Un jūsu ģimene tagad droši vien dzīvo trūcīgos ap­stākļos?»

«Protams.»

«Un senāk jūs strādājāt pie šī Džima Morgana?»

«Jā, un es katrā ziņā atkal dabūtu pie viņa darbu, ja aizietu pie tā … Bet nu es taisos uzlaist viņam laupītā­jus un atņemt tam pēdējos zirgus …»

«Vai gribat, lai pasaku savas domas par jums?»

«Lūdzu, taisnību sakot, es jau varu tās nojaust.»

Emss dziļi ievilka cigarets dūmus un cieši uzlūkoja mormoņu.

«Cilvēks, kuram ir sieva un divi bērni, bet kurš grib iet un apzagt savu senāko darba devēju, kas vienmēr bi­jis labs pret to, manās acīs ir nožēlojams nelietis!»

Mormonis plaši ieplestām acīm lūkojās viņā.

«Jūs taču gribējāt dzirdēt manas domas.» Emss savā parastajā balsī turpināja. «Vai šim Morganam ir vairākas sievas?»

«Nē. viņam vienmēr bijusi tikai viena sieva. Viņam ir arī trīs bērni, starp kuriem viens dēls, kurš jau sen aiz­gājis no tēva un ar savu dzīvi sagādā tam lielus sirds- ēstus. No divām meitām vecākā apprecējusies, bet jau­nākā dzīvo pie tēva, kaut arī tai netrūkst precinieku. Pat kāds bīskaps lūdza viņas roku, bet viņa noraidīja to, jo negrib šķirties no tēva.»

«Un kā šo meitu sauc?»

«Lisbete.»

«Cik viņa veca?»

«Apmēram divdesmit viens gads. Tā ir glīta, spēcīga meitene, kas veic visus vīriešu darbus. Un jāt viņa prot brīnišķīgi!»

«Vai tad viņai patīk zirgi?» Emss ieinteresēts jautāja.

«Patīk — tas nav īstais vārds; viņa tos dievina! Tas viņai būtu smags sitiens, ja mēs tiešām nozagtu šos zir­gus.»

Emss piecēlās.

«Iešu aplūkot savu zirgu,» viņš teica. «Vai esat to re­dzējis?»

«Jā, pirmīt, kad nesu ūdeni. Skaists zirgs! Kaut tikai Brandesam tas tik ļoti nepatiktu!»

«Vai to jūs sakāt tikai tāpat, vai gribat mani brīdināt?» Emss jautāja.

«Es … es teicu tikai tāpat,» mormonis atbildēja un ātri novērsās.

* * *

Emss atrada zirgu ganāmies pusjūdzes attālumā no nometnes.

Uzmeklējis ēnā piemērotu vietiņu, Emss atlaidās zālē, lai pārdomātu savu turpmāko rīcību. Gluži nemanot acis viņam aizvērās un tas iegrima dziļā miegā.

Kad tas atmodās, viņa seja un mati bija mitri. Emss bija nogulējis dienas lielāko daļu, jo saule jau stāvēja zemu rietumos.

Emss piecēlās un nesteigdamies soļoja atpakaļ uz no­metni.

Nogens drūms staigāja alas dibenā turp un šurp. Laip­nais smaids no Tobiasa sejas bija pazudis. Hedijs mulsi lūkojā savā priekšā, bet Brandess tikai ar pūlēm valdīja dusmas.

«Kur jūs bijāt?» viņš skarbi jautāja Emsam.

«Tepat tuvumā — kārtīgi izgulējos.»

«Nogens zvērēja, ka esat aizjājis, lai nodotu mūs Mor- ganam.»

«Nu, nu — vai tad jūs neredzējāt manu zirgu?»

«Redzēju — un tas mani nomierināja, jo es jau zināju, ka to jūs neatstātu šeit.»

«Pareizi, es nekādā gadījumā nešķirtos no Kepija,» Emss atbildēja.

«To nekad nevajag tik droši apgalvot,» Brandess pie­zīmēja. «Dzīvē dažreiz gadās pavisam negaidītas pārvēr­tības.»

«To es arī jau esmu novērojis, piemēram, izturēšanās pret kādu cilvēku.»

«Ha, ha, ha! Vai jūs vienmēr esat tik vēss un mīlīgs?»

«Diemžēl nē! Reizēm es pat visniecīgākā iemesla dēļ varu kļūt sasodīti nikns.»

«Nu, lai tas paliek. Pietiek jau ar to, ka Nogens un es saķildojāmies.»

«Ko jūs sakāt? Ceru, ka ne manis dēļ?»

«Katrā ziņā jūs bijāt mūsu ķildas iemesls, kaut arī šai lietai nav nekas kopīgs ar jums. Nogens tikai izmantoja jūs, lai būtu iemesls ar mani ķildoties.»

Izdzirdis savu vārdu, Nogens pēkšņi apstājās un pa­griezās pret tiem.

«Brandes,» viņš iekliedzās, «tu taču nebūsi tik neprā­tīgs, lai stāstītu šim cilvēkam vēl vairāk?»

«Es stāstu, ko gribu!» Stils spītīgi atcirta. «Ja tev tas nepatīk, lasies pie velna!»

«Deru ar simtu pret vienu, ka tu drīzāk nokļūsi ellē, nekā es!»

«Tad jau nu gan man nebūs vairs ilgi jādzīvo, par ko gan es ļoti šaubos,» Brandess zobgalīgi atbildēja. «Tātad, kā jau teicu, Ems, mūsu ķildas iemesls nebijāt jūs, bet Nogena plāns … Pēc aroda viņš ir zirgu tirgotājs un uz­pērk zirgus tur, kur viņu vēl nepazīst. St. Džordžai un Dienviditajai vēl nav bijis gods ar viņu iepazīties kā zirgu zagli, un viņa karstākā vēlēšanās ir pārdot kādam lopko­pim zirgu baru, bet vēlāk atkal to nozagt. Un nu Nogens nāk klajā ar pavisam traku priekšlikumu. Lieta tāda, ka pirms gadiem viņš nopircis no Morgana dažus zirgus un pat ļoti pieklājīgi samaksājis par tiem; nezinu, kāds bijis viņa nolūks, bet fakts ir tas, ka Morgans pazīst Nogenu ar citu vārdu. Un nu Nogens kopā ar Hediju grib jāt pie Morgana un prasīt, lai tas pārdod viņam daļu no saviem zirgiem. Protams, tas ir tikai triks ar kura palīdzību viņš grib dabūt savās rokās Lisbeti…»

«Kas ir Lisbete?» Emss šķietami pārsteigts jautāja.

«Morgana meita — glīta meitene, kuru Nogens jau vairākkārt redzējis un kuras dēļ tas šķiet pazaudējis galvu. Viņš apgalvo, ka viņa vienmēr esot izturējusies pret to ļoti laipni; turpretī Hedijs, kurš labi pazīst Morganus, saka, ka viņa tāda esot pret visiem. Nogena plāns nu ir uzaicināt Morganu un viņa meitu nākt līdzi un parādīt zirgus, bet mums citiem pa to laiku jāaizved visi zirgi.»

«Ak tā … Un kas notiks ar Morganu un Lisbeti?» Emss jautāja tik vienaldzīgā balsī, it kā šādi noziegumi tam būtu visikdienišķākā lieta.

«Tas ir tas, kas man šajā lietā nepatīk!» Brandess do­mīgi atbildēja. «Nogens domā, ka to no Morgana ļaudīm, kurš nāks līdzi uz aploku, vajadzētu nošaut; turpretī veco viņš grib tikai apdullināt un sasiet, bet Lisbeti, protams, aizvest līdzi… Kā jums tas patīk?»

«Katrā ziņā šis plāns sasodīti atgādina Nogenu,» Emss sacīja un viņa balss pēkšņi skanēja neparasti skarbi, jo šajā brīdī viņš saprata, ka nepieciešams novākt No­genu no ceļa.

«Bet tā taču nav atbilde uz manu jautājumu,» Bran­dess aizrādīja. «Katrā ziņā es būtu varējis pieņemt šo priekšlikumu, ja Nogens būtu ar mieru atteikties no tās naudas, ko esmu viņam parādā. Bet šis mantkārīgais blē­dis grib ne tikai iegūt jauno meiteni un pusi no zirgu bara; viņš prasa, lai no šī paša darījuma atdodu tam arī pa­rādu. Es, protams, cēlu iebildumus un tā mēs saķildojā­mies.»

«Muļķīgi!… Bet Nogens jau arī ir pārāk neprātīgs; vai tad nevarat viņu atrunāt no šīm pārspīlētajām prasī­bām?»

«Ha, ha, ha Pamēģiniet jūs to izdarīt!»

«He, Nogen, panāciet mazliet šurp, dienasgaismā!» Emss uzsauca tam. «Jūsu acis varbūt pieradušas redzēt tādā tumsā, bet manējās tam ir par vājām!»

«Ko jūs gribat no manis?» Nogens jautāja, laikam pret Emsu tas juta vairāk bijības, nekā pret Stilu.

«Tas būs atkarīgs vienīgi no jums!» Emss mīklaini at­bildēja.

Nogens uzmanīgi pienāca tuvāk. Viņa stiegrainās ro­kas nervozi raustījās. Laikam viņš arvien vēl baidījās, ka Emss ar kādu zobgalīgu vārdu varētu piespiest viņu tvert revolveri. Tomēr Emss pagaidām vēl nedomāja to darīt.

«Brandess man stāstīja par jūsu plānu,» viņš iesāka.

«To es dzirdēju,» Nogens norūca.

«Jūsu prasības man liekas neprātīgas.»

«Jūsu domas man ir pilnīgi vienaldzīgas, jo vairāk tā­dēļ, ka jūs šī plāna izvešanā nepiedalāties.»

«Līdz šim es vēl neesmu atteicies piedalīties.»

«Nē, bet es arī neesmu redzējis, ka jūs ar abām ro­kām būtu satvēris šo piedāvājumu.»

«Es nekad nemēdzu pārsteigties, bet katru priekšli­kumu rūpīgi apsveru. Un ja Brandesa piedāvājumu es pieņemu, tad jūsu pārspīlētās prasības man nav pa prā­tam.»

Acīmredzot Nogens gribēja piespiest Emsu beidzot iz­teikties skaidri, jo viņš atbildēja:

«Labi, kad būsiet galīgi izšķīries par piedalīšanos vai nepiedalīšanos, mēs vēlreiz visu pārrunāsim.»

To teicis, viņš uzgrieza Emsam muguru.

Загрузка...