5
Jau bija iestājies pavasaris Vomingas ielejā, caur kuru starp augstajiem kalniem Vindrivera līkumodama vēla savus putojošos ūdeņus.
No savām augstajām ligzdām klinšu virsotnēs ērgļi nolūkojās lejup uz tūkstošiem vēršu, kas ganījās ielejā; un ja kāds no viņiem lidinādamies slīdēja pāri ielejai, tas redzēja, ka plašās augstienes, ar zāli noaugušās nogāzes un zaļi vizmojošais ielejas dibens bija no vietas nosēts ganāmpulkiem.
Lopkopju darbs bija sasniedzis savu augstāko pakāpi, un tādēļ nevien kovbojiem, bet arī profesionāliem zirgu un vēršu zagļiem bija darba pilnas rokas. Augšā, aizām izvagotajos Vindriveras kalnājos, kur izcēlās Lielā Ven- tras upe, vai arī tur, kur Čūsku upe vijās cauri Tetona kalnājiem, Vindriveras banda noturēja savas sanāksmes. Lejā Itajā, plašajā Zaļās upes ielejā, bija iekārtojušas savas galvenās mītnes divas citas bandas, kas dēvējās par «Laupītāju atpūtu» un «Caurumu sienā». Šie noziedznieki izdarīja laupīšanas visā Vindriveras ielejā, sekojot Zaļās upes straumei un Union-Pacifika dzelzceļa stigai. Starp citu, šīm bandām biežāk nācās cīnīties vienai ar otru, nekā ar kovbojiem.
Šajā plašajā apgabalā, kas sniedzās jūdzēm tālu, zāles un ūdens bija papilnam, un tādēļ lopi šeit lieliski auga un vairojās. Mazajiem lopkopjiem tomēr šis nebija piemē- Tots apvidus; svešiniekam, kam nebija zirga, šeit katrā ziņā bija jāiet bojā. Krietni kovboji, protams, tika meklēti, bet tiem īsti neuzticējās, kamēr tie nebija pierādījuši savu godīgumu. Tiešām labiem kovbojiem šeit vietu netrūka.
Rančo bija izkaisīti plašā apvidū, vismaz dienas jā- jiena attālumā cita no citas. Tādēļ arī visā Vindriveras ielejā nepazina žogu.
Kreva Griva ganībām ziemeļos, kalnāja pusē, nebija noteiktu robežu, turpretī dienvidos tās ierobežoja divas Zaļās upes attekas vienā un Vindrivera otrā pusē. Tur, kur abas straumes saplūda vienā, bija visideālākā vieta rančo, un tādēļ arī Keits Karsons, kāda izceļotāju bara vadonis, bija kādreiz apmeties tieši šeit. Tas bija noticis vēl tajās sen pagājušajās dienās, kad visa ieleja vēl bija mudžējusi no mežonīgo bifeļu bariem.
Rančo nams atradās pakalnā netālu no tās vietas, kur abas upes savienojās. Šeit visapkārt augošos kokvilnas krūmus bija izspiedušas priedes. Zaļas un dzeltenas izpletās ganības — dienvidos noslīgdamas lejup, bet ziemeļos paceldamās arvien augstāk un augstāk, līdz pat tumšajiem Vindriveras kalniem.
Kādā maija dienā Griva kovboji atgriezās mājās. Viņi jāja grupās pa diviem un trim, citi pa priekšu, citi aiz lieliem, brezenta jumtu pārsegtiem ratiem. Viņi atgriezās no Grengeras, tuvākās dzelzceļa piestātnes, kurp bija aizdzinuši trīs tūkstošus vēršu. Tas, protams, bija bijis smags darbs, pēc kura kovboji bija atpūtušies mežonīgā dzeršanā, kas, kā jau pie kovbojiem parasts, bija beigusies ar ķildām un šaušanos. No rančo bija devies ceļā divdesmit viens vīrs, nu viņu bija ievērojami mazāk. Bet tas jau arvien bija tā bijis; nekad vēl kovboju bars nebija atgriezies mājās pilnā skaitā — sevišķi vēl, ja vīri ziemas mēnešos bija iekrājuši naudu. Divi no Griva ļaudīm vispār nekad vairs nevarēs kāpt zirgā, citi bija vienkārši izgaisuši. Pārējie, kas nedēļu bija dzēruši, bet otro nedēļu pavadījuši seglos, sasniedza mājas skaidru galvu un tukšām kabatām, daži sakropļoti, citi sadauzīti un noguruši līdz nāvei, bet visi līksmi kā putni. Šādā jutoņā kovbojam viss ir pilnīgi vienaldzīgs; vienīgais, kam vēl ir nozīme viņu acīs, tās ir attiecības pret biedriem.
Griva kovboju dzīvokļi bija pazīstami ne vien visā Vo- mingas ielejā, bet arī tālu ārpus tās. Kopējā ēdamtelpa atradās lepnā ēkā, kas atradās tālu prom no rančo zem kuplām priedēm un kurai piekļāvās mazie dzīvojamie namiņi. Ikvienā no pēdējiem bija ierīkota krāsns, divas guļasvietas un tekoša ūdens vads.. Grivs bija ļoti bagāts cilvēks, kam piederēja vismaz simts tūkstoši morgenu zemes.
Tālu citiem pa priekšu jāja Lens Preiss — deviņpadsmit gadu vecs kovbojs ar glītu, saulē iedegušu seju. Viņam bija savs iemesls kā steigties — nemaz jau nerunājot par to, ka tik ilga prombūtne no rančo viņam nebūt nebija pa prātam. Viņa izlaidīgie biedri bija to pirmo reizi piedzirdījuši un rančo bija kāds cilvēks, kura priekšā viņam nu vajadzēja atvainoties par to.
Viņa dzīvojamā namiņa durvis stāvēja vaļā; tām līdzās zemē gulēja smagi, sudrabā apkalti segli un rūpīgi salocīta seglu sega. Preisam tuvojoties, no nama iznāca slaida auguma vīrietis, augstiem jājamzābakiem kājās.
«Labdien!» viņš laipni sacīja. «Tā kā šeit neviena nebija, es pats iekārtojos, cik ērti varēdams.»
«Labdien, svešiniek!» Lens mazliet sapīcis atbildēja, ne jau tādēļ, ka nepazīstamā apmeklējums tam būtu nepatīkams, bet tādēļ, ka viņš gribēja būt viens un nevēlējās, ka kāds aizsteigtos tam priekšā ar nepatīkamo ziņu. Tomēr, aplūkojot nepazīstamo tuvāk, viņš drīz aizmirsa īgnumu.
«Vai visi kovboji jau atpakaļ, vai jūs viens pats esat pārjājis?» svešais jautāja, gari stiepdams balsienus, tā ka Lens tūlīt nodomāja, ka tam vajag būt dzīvojušam Tek- sasā.
«Arī pārējie drīz būs klāt — es tikai jāju mazliet ātrāk kā viņi… Laikam gan būsiet izsalcis?»
«Tā jau ir.»
«Vai gribat drīz iet tālāk, vai varbūt esat nodomājis palikt šeit?»
«Es labprāt paliktu, ja vien atrastu darbu.»
«Nu, tad varat mierīgi izkravāt savas mantas — Grivs pieņem ikvienu kovboju, kas, protams, tomēr vēl nenozīmē, ka viņš arī patur to.»
«Tā?… Ešmu dzirdējis, ka Krevs Grivs esot diezgan nepatīkams saimnieks, kas par visu interesējoties pats un nekad netur priekšstrādnieku. Vai tas tiesa?»
«To gan varu apliecināt. Ar viņu jau tā ir grūti tikt galā, bet kad viņš — kā tas bieži gadās — dzēris veselu nedēju no vietas, tas ir īsts sātans, ar kuru neko nevar iesākt.»
«Ko? Tas cilvēks dzer? Vai tad viņam tik daudz draugu, vai varbūt tam ir slimīga tieksme uz alkoholu?»
«Redzams, ka jūs šeit esat svešinieks,» Preiss atbildēja. Viņš jau bija nokāpis no zirga un noņēmis tam seglus.
«Tā tas ir. Vominga ir gandrīz vienīgais apvidus, kur es pēdējo sešu gadu laikā vēl neesmu strādājis.»
«No kurienes tad jūs esat?»
«Nu — un kā jums šķiet?»
«No Teksasas.»
«Pareizi — esmu Teksasā dzimis, bet jau bērnībā aizgāju no turienes.»
«Mani sauc par Lenu Preisu … Kā, jūs teicāt, bija jūsu vārds?»
«Cik atceros, es to vēl neesmu minējis,» nepazīstams smaidīdams atbildēja.
«To es arī ievēroju … Atvainojiet manu ziņkārību!» Lens sacīja, ar kritisku skatienu vērodams viesi, šis cilvēks viņam patika, kaut arī tā atbilde bija mazliet aizskaroša.
«Varbūt jūs esat Griva kundzes radinieks?» viņš uzmanīgi apjautājās. «Viņa ir dzimusi dienvidos.»
«Nē, es pat nezināju, ka viņš ir precējies.»
«Jā, tas viņš ir,» Preiss redzami atvieglots sacīja. «Jau kopš vairākiem gadiem. Emma … ē… Griva kundze,» viņš ātri pārlaboja, «ir daudz jaunāka par viņu — viņai ir deviņpadsmit, tāpat kā man … Starp citu, viņiem ir arī bērns.»
«Un cik vecs ir Krevs Grivs?»
«Starp trīsdesmit un četrdesmit — tieši nezinu … Bet nu man jānovieto zirgs stallī. Ja negribat pakavēties ārā, ejiet, lūdzu, namā un jūtieties kā mājās.»
Nepazīstamais nosēdās uz soliņa līdzās durvīm un pārlaida sapņainu skatienu apkārtnei. Brīdi vēlāk Preiss uztraukts atgriezās.
«Sakiet, vai tas ir jūsu zirgs tur, pirmajā aplokā?» viņš jautāja.
«Jā. Vai viņš jums patīk?»
«Ja tas lops jums ir dārgs, jūs darītu pareizi, ja tūlīt dotos tālāk, citādi kāds no kovbojiem, vai no Vindriveras bandas jums to katrā ziņā nozags.»
Svešais pasmaidīja, it kā šis apslēptais glaims tam sagādātu prieku, tomēr nekā neatbildēja. Preiss iegāja namā un mirkli vēlāk atkal iznāca, nesdams zem svārku stūra kādu vīstokli, kuru tas centās noslēpt.
«Tur jau nāk arī pārējie,» viņš sacīja, norādīdams uz plato ceļu, kas veda no aplokiem. «Ņemiet par labu, sve- šiniek, kādi tie nu ir, un esiet pēc iespējas saudzīgs pret tiem. Jūs taču saprotat, ko es gribu ar to teikt?»
Pie šiem vārdiem viņš pagriezās uz rančo pusi un drīz vien nozuda starp kokiem.
Nepazīstamais mierīgi palika sēžot uz sola un diezgan vienaldzīgi nolūkojās uz jātniekiem, kas pavadīja lielos ratus līdz pat ēkai, kur atradās kopējā ēdamzāle. Kad Preiss atnāca atpakaļ, visapkārt stāvēja nastu un jājam- zirgi, starp kuriem klaigādami un trokšņodami skraidīja kovboji.
«He, Len!» kāds puisis, kas pašreiz saritināja laso, uzsauca Preisam. «Tev viesis? Liekas, ka tas būs tavas māsas mīļākais?»
«Tev gan labāk būtu patikusi māsa pati, ko?» Lens atcirta.
Ar to ledus bija salauzts. Visi smējās un ikviens gribēja pateikt savu asprātību.
«Ja tas nav tavas māsas mīļākais, kas tad ir šis svešais kungs?»
«Cik redzams — kovbojs!»
«Nekādā gadījumā, mēs šeit esam Vomingā, bet tam vīram nav zirga!»
Kāda spēcīga, mazliet nodzerta balss sāka dziedāt:
Līksms kovbojs esmu gan, Kam māju nav, ne savēju; Bet kur laime smaida man, No turienes prom vairs neeju.
Kāds cits pasteidzās uztvert vecās kovboju dziesmas otro pantu:
No vecākiem es aizbēgu, Kaut vienīgais bērns tiem biju, Uz cietas zemes gulēju Un vēršus, zirgus ganīju.
Preiss nosēdās līdzās viesim un smiedamies minēja tam savu biedru vārdus.
«Tie ir krietni, godīgi puikas,» viņš sacīja, «kaut mīl mazliet patrokšņot. Vai esat jau kādreiz dzirdējis par Sleimu Zilo?»
«Protams, esmu,» svešais smaidīdams atbildēja.
«Tas jums sakurinās šeit īstu pirti, bet patiesībā viņš nemaz nedomā tik ļauni. Taisni otrādi, jo vairāk viņš kādu cilvēku ciena, jo biežāk ķildojas ar to… Tas tur aizmugurē ir Blebs Makkinejs — reizēm diezgan nikns puisis, bet šobrīd diezgan rāms, jo pietiekami iztrakojās Gren- gerā.»
«Arī to es pazīstu. Vai viņš nesen smagi neievainoja kādu cilvēku?»
«Ievainoja? Viņš gandrīz nosita divus vīrus! Tā — jūs pazīstat Blebu? Tas taču interesanti.»
Kovboji pa to laiku bija palaiduši aplokā savus zirgus. Tā kā ceļš veda gar Preisa būdu, viņi brīdi pakavējās tās priekšā; acīmredzot nepazīstamais stipri nodarbināja viņu prātus. Ikviens no tiem izteica kādu raksturīgu piezīmi, uz kurām svešais atbildēja tikai ar mēmu smaidu. Pēdējais kovbojs, kurš putekļiem pārklāts un piešiem šķindot pašreiz pienāca, bija slaids, lokans vīrietis, ar mazliet līkām kājām.
«Tas ir Sleims Zilais!» Lens pačukstēja viesim. «Par zilo viņš tiek dēvēts tādēļ, ka vienmēr valkā zilu kreklu … Lūdzu, nekaitiniet viņu.»
Zilajam bija ļoti asi sejas vaibsti. Viņa seja atgādināja tuksnesi, kurā plosījusies uguns, lavīnas, negaiss, lietus un vētra. Viņš bija tā apkrāvies segliem, iemauktiem un saiņiem, ka brīvs tam palika vienīgi īkšķis, ar kuru tas norādīja uz Preisam līdzās sēdošo svešinieku, turklāt skarbi jautādams.
«Kas tas par tēviņu, Len?»
«Kāds svešinieks,» Preiss mierīgi atbildēja.
«Labdien, Zilā kungs!» nepazīstamais pēkšņi sacīja laipnā balsī.
«Pie velna, kas jums teica, ka mani sauc par Zilo?» kovbojs izaicinoši iesaucās.
«Neviens, es to vēroju tikai no jūsu zilā krekla, kas saskatāms jau jūdzes attālumā.»
«Liekas, jums ir sasodīti ass skatiens!» Zilais zobojoši atbildēja. «Es tikai gribētu zināt, vai jūs tikpat labi varat arī redzēt tad, kad viena no jūsu acīm aizpampuši?»
Nepazīstamais atspiedās pret sienu un mierīgi sakrustoja savas stiegrainās, saulē iedegušās rokas uz ceļiem. Viņa skaistās, zilās acis, laipni staroja.
«Liekas, ilgais jājiens jūs nogurdinājis ne tikai fiziski!» viņš salti un mierīgi sacīja. «Katrā ziņā būtu labāk, ja jūs vispirms kārtīgi paēstu un vienu nakti izgulētos, lai atgūtu spēkus, pirms turpināt runāt ar mani šādā tonī!»
Zilais pavēra muti. Viņa seja vairs nevarēja kļūt sārtāka. Bija grūti pateikt, vai nepazīstamā piezīme viņu sadusmoja vai pārsteidza.
«Liels paldies par padomu!» viņš beidzot atbildēja. «Diemžēl šobrīd es vēl nevaru tam sekot, bet es tūlīt būšu atpakaļ — tad varēsim runāt par šo tematu tālāk.»
Pārējie kovboji bija palikuši stāvot, lai noklausītos sarunā. Zilais pievērsās viņiem:
«Lasieties tālāk, vēl nekas nav noticis; tas vēl tikai nāks!»
Viņš aizgāja. Lens Preiss pārlaida svešiniekam kritisku skatienu.
«Ļoti nožēloju, ka tā iznāca,» viņš it kā atvainodamies sacīja.
«Tur, protams, es pats biju vainīgs — laikam neesmu uzrunājis viņu tam pa prātam… Kas šis Sleims Zilais īsti ir par cilvēku?»
«Vislabākais zēns, kādu vien var vēlēties, tikai mazliet ķildīgs. Grengerā viņš kārtīgi dzēra un pēc tam viņš vienmēr ir tāds. Bez tam viņš ar katru jaunu kovboju uzsāk ķildu.»
«Tā tā? Jā, to sugu es pazīstu … Bet jums nevajag būt pārāk laipnam pret mani; ja Grivs varbūt nepieņem mani, jums vēlāk var iznākt tikai nepatikšanas.»
Preiss mirkli izbrīnā uzlūkoja nepazīstamo, tad sacīja:
«Es jau tā neesmu biedru vidū visai iemīļots, jo saimnieks un … viņa sieva vienmēr ir labi pret mani, bet esmu ar mieru kļūt vēl ienīstāks.»
«Nē, nē, to jūs nedrīkstat… Kā bija jūsu vārds?»
«Lens Preiss.»
«Tātad, Len, atstājiet mani mierīgi manam liktenim,» svešais sacīja. «Tas ir — man, protams, nav iebildumu, ka jūs paliekat šeit, kad Sleims Zilais atgriezīsies.»
«Līdz tam laikam es būšu atpakaļ, un — ja vien atļausiet — labprāt palīdzēšu jums.»
«Liels paldies, Len, bet tas gan laikam nebūs vajadzīgs.»
Brīdi vēlāk svešais, kas līdz šim gaidīdams bija staigājis turp un šurp starp aplokiem un Preisa būdu, tuvojās kopējās ēdamzāles platajām durvīm, ap kurām stāvēja bars kovboju. Visi pacēla galvas, redzot viņu tik nevērīgiem soļiem tuvojamies, jo viņa izskats katrā ziņā atstāja patīkamu iespaidu.
«Diez' vai man laimēsies, ja lūgšu šeit ko ēst?» viņš jautāja, gari stiepdams balsienus.
Kovboji pārsteigti uzlūkoja viņu, jo saklausāmās šaubas, kas izskanēja nepazīstamā balsī, īstenībā bija apvainojums.
«Saki, Teksasas vīrs, vai tu varbūt gribi apvainot Ho- mingu?» kāds sevišķi spēcīgs kovbojs jautāja.
«Nenāk ne prātā, bet galu galā es taču nevarēju zināt, vai jūs šeit visi neesat tādi kā Sleims Zilais.»
Visi sāka smieties.
«Kas tad jums ar to iznāca?»
«Nekas. Viņš tikai apjautājās, vai es varētu tēmēt ari tad, ja viena mana acs būtu aizpampuši… Protams, iedzina man trakas bailes ar savu jautājumu.»
«Pēc tāda tu arī izskaties!» kāds smiedamies sacīja.
Svešais piegāja pie vaļējām durvīm un sauca:
«Hē, pavār! Vai nabaga, badā pamiris kovbojs bezdarbnieks šeit var dabūt paēst?»
«Par to varat būt drošs! Tikai vēlāk, kad saukšu pie galda, pasteidzieties, kamēr citi nav visu aprijuši!» pavārs atbildēja.
«Tur jau nāk arī Sleims!» viens no kovbojiem iesaucās. «Saviebies, it kā trīs dienas būtu stāvējis lietū!»
Nepazīstamais pagriezās, bet revolveris, kas karājās viņam pie jostas, smagi atsitās pret durvju stenderi. Tālu aiz Zilā kļuva redzams vēl kāds kovbojs, kas lēnām nāca tuvāk.
Pamanījis svešo, Sleims Zilais gāja tam tieši klāt. Pārējie ar redzamu interesi vēroja notiekošo.
«Es cerēju, ka neatradīšu jūs vairs šeit!» Zilais sacīja.
«Diemžēl, nekā nevarēju jums līdzēt, jo biju pārāk izsalcis un gribēju mazliet uzkost.»
«Bīstos, ka tur jums nekas labs neiznāks, jo ar divām aizpampušām acīm cilvēkam grūti redzēt, ko tas ēd.»
«Tātad jūs, liekas, nedomājat paklausīt manam labajam padomam?» nepazīstamais lēnām jautāja.
«Man nevajag nekādu padomu — un vismazāk vēl no tāda gluda, nolaizīta puiša kā jūs!»
«Jo ļaunāk! Starp citu, kā redzu, jūs esat aizmirsis savu revolveri,» nepazīstamais teica, atsprādzēdams jostu. Kad viņš nolika to uz sola, tuvāk stāvošie redzēja, ka revolvera melnā ādas maksts bija izrotāta ar lielu sudraba «A».
«Sleim,» viens no kovbojiem sacīja, «gar tavām personīgajām antipātijām pret svešinieku, nevienam nav daļas, bet mums visiem būtu ļoti nepatīkami, ja šī lieta maksātu Vomingai vienu zilu aci.»
Nepazīstamais noņēma sombrero. Viņam bija kupli, gaiši mati. Viņš lēnām tuvojās Zilajam un sacīja:
«Esmu jau daudz dzirdējis par jums.»
«Tā? Bet tādā gadījumā jūs rīkojāties divkārt neapdomīgi!» Sleims noņurdēja.
«Katrā ziņā šis ir viens no visjaukākajiem mirkļiem manā mūžā,» svešinieks atbildēja.
Dūres gaisā vicinādams, Zilais strauji uzbruka, tomēr nepazīstamais veikli izvairījās, tā kā sitieni neķēra mērķi. Zibens ātrumā viņš pagrūda, uz priekšu kreiso roku un viņa dūre tik smagi ķēra Zilā aci, ka tā uzreiz uzpampa. Gandrīz tajā pašā acumirklī labi tēmēts labās rokas sitiens ķēra kovboja kuņģa iedobumu.
Sāpēs saviebtu seju Zilais noslīga ceļos, rokām satvēris vēderu un plaši atplestu muti rīdams gaisu.
Kovboji zviedza aiz prieka. Lens Preiss piegāja pie svešā un klusu pačukstēja tam:
«Uzmanību! Tur nāk Makkinejs, Sleima labākais draugs.»
Pa to laiku arī pēdējais kovbojs bija sasniedzis cīņas vietu. Viņa īriskais vārds labi saskanēja ar tā stingro gaitu, vientiesīgo, bet neglīto seju un pelēkajām, lielajām acīm, kas izbrīnā vēroja Zilo, nepiegriežot ne vismazāko vērību svešiniekam.
«Ko tad tu tur ceļos dari, Sleim?» viņš pārsteigts jautāja.
Zilais gan saprata viņu, bet vēl nebija tiktai atspirdzis, lai spētu atbildēt.
«Vai tad tu neredzi, ka viņš lūdz Dievu?» viens no skatītājiem jautāja. «Viņš izlūdzas no debesīm piedošanu par saviem nepieklājīgajiem vārdiem.»
«Kas šeit noticis?» Makkinejs iesaucās, sašutis par šo piezīmi un par smiekliem, kas sekoja tai.
«Nekas sevišķs, šis svešinieks tikai mazliet par stipru pakutināja Sleimu.»
Makkinejs pievērsa skatu svešajam. Bet tad viņa pelēkās acis plaši iepletās un, likās, gribēja izlēkt no pieres. Viņa sejā atspoguļojās neticīgs izbrīns un prieks par necerēto tikšanos.
«Labdien, Mak!» nepazīstamais sacīja.
«Pie visiem svētajiem!» Makkinejs iesaucās. «Vai tas esi tu, vai neesi?»
«Protams, esmu, Mak, un ļoti priecājos tevi atkal redzēt!»
«Ems — Arizonas Lauva!» Makkinejs ielīksmots iekliedzās un, pieskrējis pie svešā, sirsnīgi apskāva to. «Tas taču lielisks pārsteigums, jo es domāju, ka tu jau sen esi miris.»
«Nē, Mak, kā redzi, esmu vēl diezgan dzīvs.»
Makkinejs uzlika roku Emsam uz pleca un pievērsās kovbojiem, kas pārsteigti stāvēja durvju priekšā.
«Kungi, te iepazīstinu jūs ar manu veco biedru Emsu, dēvētu par «Arizonas Lauvu»! Jūs taču atceraties, cik daudzkārt esmu jums stāstījis par viņu? Mēs kopā ar viņu bijām pie Renkina — viņš ir vislieliskākais puisis, kāds vien jelkad deldējis seglus!»
«Protams, atceramies, Bleb!» vairāki kovboji atsaucās. «Labdien. Ems! Jūs nebūt neesat mums svešs.»
Sī piezīme lika Makkinejam pievērsties Zilajam, kas arvien vēl stāvēja ceļos, bet bija jau mazliet atspirdzis.
«Kas tad tev, Sleim?» viņš jautāja. «Tevi biju pavisam piemirsis.»
Sleims draudoši kratīja dūri pret Emsu.
«Viņš . .. sita … pārāk zemu … tieši vēderā,» viņš elsa.
«Nē, Sleim!» Emss atbildēja. «Es tikai iesitu jums reiz pa kuņģi, un tas jums tādēļ tik stipri kaitēja, ka jūs nebijāt ēdis. Es taču jau devu jums padomu paēst, pirms iesākat ar mani!»
Pēkšņi Lens Preiss iesaucās:
«Tur brauc saimnieks!»
Tomēr neviens nepievērsa uzmanību pajūgam, kas tuvojās kovboju grupai.
«Es tomēr … prasu gandarījumu!» Zilais elsa. «Bleb, aizdod man savu … revolveri!»
«Mans Dievs, Sleim, tu taču esi traks!» Makkinejs sašutis atbildēja. «Tu taču negribēsi šaut uz šo te vīru?»
«Pie velna, protams, es gribu to darīt!»
«Bet tas taču ir man labs, vecs draugs!» Makkinejs protestēja.
«Vienalga!» Zilais stūrgalvīgi atcirta, kaut Bleba vārdi bija atstājuši uz to redzamu iespaidu. Viņš piecēlās. «Bez tam, tādā gadījumā tu esi mani nekrietni piekrāpis, jo tu taču zvērēji, ka es esmu tavs vienīgais draugs.»
«Protams, es to darīju, jo neesmu viņu jau kopš gadiem redzējis un biju pārliecināts, ka viņš jau miris.»
«Nu, tad jau tev nebūs liels zaudējums, ja es viņu tagad nošaušu.»
«Sleim, tu gan laikam nedzirdēji, kas ir šis vīrs?»
«Nē, un tas man arī sasodīti vienalga! Katrā ziņā viņš izteicās, ka es esot noguris ne vien fiziski — tas taču nozīmē, ka man arī galvā viss nav kārtībā?»
«Liekas, tā tiešām ir.»
«Ja jau tu tik ļoti baidies pazaudēt savu veco draugu, tad vismaz piespied viņu man atvainoties!» Zilais augstprātīgi sacīja.
Emss draudzīgi smaidīdams sniedza tam roku.
«Labprāt esmu ar mieru atvainoties!» viņš sacīja. «Es katrā ziņā biju pārāk straujš.»
«Tam es pilnīgi piekrītu!» Zilais atbildēja, negribīgi kratīdams pasniegto roku. «Nu, lai tad šī lieta paliek aprakta un aizmirsta … Tātad jūs esat Maka vecs draugs?»
«Jā, un es ar to lepojos.»
«Kā jūsu vārds?»
«Emss.»
«Emss? … Taču ne Arizonas Lauva?»
«Tomēr, arī tā mani mēdz dēvēt.»
Sleims Zilais pievērsās Makkinejam un sašutis uzkliedza tam:
«Sasodītais suns, tu tikko neiedzini mani drošā nāvē!»
Pa to laiku augstie, divriteņu medību rati, kuros sēdēja divas personas, bija piebraukuši tuvāk un apstājās tieši pie kovboju grupas. No ratiem izlēca glīta izskata, nepilnus četrdesmit gadus vecs vīrietis. Viņam bija tumšas krāsas āda, ogļmelni mati un tādas pat acis. Kaut arī viņa sejā bija manāmas nekārtīgas dzīves pēdas, viņa izskats atstāja neparasti vīrišķīgu un pašapzinīgu iespaidu.
«Kas šeit noticis?» viņš skaļā, pavēlnieka balsī jautāja.
Tikai tagad trīs galvenie dalībnieki pamanīja viņa ierašanos.
«Labdien, saimniek!» Zilais sacīja balsī, kas Emsam lāgā nepatika.
«Vai jūs jau atkal esat kāvies?»
«Nē, saimniek, es tikai tiku sakauts.»
«To jau pat akls var redzēt — acs jums vēl pavisam aizpampuši… Kas tad jūs tā sadauzīja?»
«Ak, tas bija tikai pārpratums, pie kura es pats esmu vainīgs. Tam tiešām nav nozīmes.»
Emss paspēra soli uz priekšu un jautāja:
«Vai jūs esat Grivs?»
«Jā, taču es neatceros, ka būtu jūs jau kādreiz redzējis.»
«Ļoti iespējams, jo esmu Vomingā svešinieks,» Emss ļoti mierīgi atbildēja. «Es tikai šodien ierados šeit un gaidīju pārjājam jūsu ļaudis. Kā jau pie mums kovbojiem parasts, Zilais gribēja mani apsveikt dažām draudzīgām dunkām, un es arī izgāju uz viņa joku.»
«Priecājos, ka reiz atradies vīrs, kam bijusi drosme viņu piekaut… Jūs laikam gribējāt runāt ar saimnieku?»
«Jā, kungs!»
«Tas esmu es; priekšstrādnieka man nav. Ko jūs gribat — kovboja vietu?»
«Jā, ja kāda ir brīva.»
«Jūs esat pieņemts. Pēc turpmākajiem norādījumiem griezieties rīt agri pie manis,» Grivs skarbi nobeidza sarunu un apsviedās uz papēža.
«Vēl vienu mirkli, saimniek!» Makkinejs sauca viņam pakaļ. Varbūt jūs interesē zināt, ka šis vīrs ir mans sens draugs?»
«Tā katrā ziņā būtu laba ieteikšana, ja vien man tāda būtu vajadzīga, bet es principā nekad neinteresējos par to, ko kāds kovbojs darījis, vai viņam kas bijis un tādēļ man vienalga, kā draugs tas ir. Mani interesē vienīgi tas, kā viņš strādā.»
«Tā jau tā, saimniek, bet šoreiz lieta tomēr citāda. Mans draugs ir Arizonas Lauva!» Makkinejs ietiepīgi atbildēja.
«Kas?» Grivs neticīgi iesaucās, caururbjoši uzlūkodams Emsu savām ogļmelnajām acīm.
«Jā gan, mans draugs ir Arizonas Lauva!» Makkinejs lepni atkārtoja.
Grivs paspēra soli tuvāk Emsam un, arvien vēl uzmanīgi vērodams to, sacīja:
«Esmu jau dzirdējis par jums. Kādēļ jūs īsti sevi dēvējat par Arizonas Lauvu?»
«Es nedēvēju sevi tā,» Emss mierīgi atbildēja. «Tomēr nevaru aizliegt citiem tā mani saukt un diemžēl nespēju arī atraisīties no šī vārda, kaut labprāt to darītu.»
«Kādēļ tad jūs gribētu no tā atraisīties?» Grivs neticīgi jautāja.
«Ne jau tādēļ, ka man būtu kādi iebildumi pret Arizonu, vai Arizonai pret mani; es tikai nemīlu, ka man atgādina Arizonu.»
«Jūs senāk esat strādājis pie Renkina?» Grivs jautāja.
«Jā.»
«Cik ilgi?»
«Pavisam divus gadus.»
«Līdz pat viņa nāvei?» «Jā.»
«Vai jūs redzējāt, kā viņš tika nošauts?» Grivs turpināja iztaujāt, un piegāja vēl tuvāk Emsam. Acis viņam zvēroja kā kvēlojošas ogles.
«Protams, redzēju.»
«Tad jau jūs arī zināt, kas to izdarīja?»
«Protams, Griva kungs,» Emss mierīgi atbildēja, un viņa balsī izskanēja it kā salta nicināšana. «Ja jau esmu redzējis kā Renkins tika nošauts, tad taču man bija jāredz arī kas viņu nošāva.»
«Tas nebūt nav tik pašsaprotami, jo cilvēks taču var tikt nošauts arī no slēptuves. Cik varu atcerēties, nekad vēl neesmu dzirdējis, ka kāds būtu redzējis Renkina slepkavu.»
«Jūsu atmiņa jūs neviļ, bet tomēr jūs maldāties: viens cilvēks tomēr ir slepkavu redzējis.»
Grivs pēkšņi atkāpās atkal atpakaļ.
«Atvainojiet, ka pieskāros personīgas dabas jautājumiem!» viņš steidzīgi sacīja. «Katrā ziņā Renkins bija lopu zaglis un ir mani stipri apzadzis. Lai kas arī nebūtu viņu nošāvis — man viņš ar to izdarījis lielu pakalpojumu.»
Viņš ātri pagriezās, ielēca atpakaļ ratos un uzkliedza kučierim braukt. Kovboji nesaprašanā nolūkojās viņam pakaļ.
«Mans Dievs!» Sleims Zilais pēkšņi iesaucās. «Vai esmu pareizi dzirdējis? Griva kungam labpatika atvainoties?»
«Bleb,» viens no kovbojiem iesaucās, «līdz šim mēs uzskatījām tevi par vislielāko meli visā apvidū, bet nu . . .»
«Hallo, svešiniek, vai esat tiktāl?» šajā mirklī durvīs atskanēja pavāra balss.
«Jā gan!» Emss atbildēja.
«Nu, tad turieties! Viens, divi, trīs — uz priekšu!»
Emss pirmais metās iekšā ēdamzālē, kur drīz vien apklusa skaļās klaigas un smiekli, smago zābaku rīboņa un piešu šķindoņa.
ТЕЛЕГРАМКанал с обзорами, анонсами новинок и книжными подборками
Книжный Вестник
Бот для удобного поиска книг (если не нашлось на сайте)
Поиск книг
Свежие любовные романы в удобных форматах
Любовные романы
О психологии, саморазвитии и личностном росте
Саморазвитие
Детективы и триллеры, все новинки
Детективы
Фантастика и фэнтези, все новинки
Фантастика
Отборные классические книги
Классика
ВКОНТАКТЕБиблиотека с любовными романами, которая наверняка придётся по вкусу женской части аудитории
Любовные романы
Библиотека с фантастикой и фэнтези, а также смежных жанров
Фантастика
Самые популярные книги в формате фб2
Топ фб2
книги