6

Ričs Emss, «Arizonas Lauva», bija sava laika rakstu­rīga parādība. Ikvienām ganībām no Penhendlas līdz pat Blekhailai un rietumos līdz tālajiem Peko bija savs Emss.

Kovbojs, kura īstā dzimtene bija Teksasa, bija attīstī­jies no meksikāņu «Vaguero» (govju gana). Kad vērši pirmo reizi lielākos, noslēgtos baros tika dzīti pa tā dē­vēto šīsholmas ceļu ziemeļu virzienā uz Ebrlieņu un Dodžu un no turienes tālāk uz ziemeļiem, rietumiem un austru­miem, bija radies kovbojs. Līdz ar racionālās lopkopības uzplaukumu, kas drīz izvērsās īstā rūpniecībā, protams, pieauga arī kovboju skaits. No visām četrām Savienoto Valstu pusēm un no vēl attālākām zemēm ļaudis sāka plūst šurp, lai nodotos jaunajam amatam. Nereti tie tie­šam bija «boys» — zēni trīspadsmit līdz deviņpadsmit gadu vecumā, kurus smagais, nogurdinošais darbs, dzīve dzertuvēs un spēļu ellēs, kā arī mūžīgā ciņa ar lopu zag­ļiem tomēr drīz vien pārvērta īstos vīros, kuriem galu galā jāpateicas par to, ka Rietumi tikuši kolonizēti,.

Toreiz caurmēra kovbojs bija dēkas un brīvību cienošs, līksms un bezbēdīgs puisis; tikai ar laiku attīstījās viņa kļūdas — pārmērīgā dzeršana un vieglprātīgā šaudīša­nās. Žūpas un kaušļi starp kovbojiem tomēr vienmēr vei­doja niecīgu mazākumu. Bet viņiem visiem bija viena ko­pēja īpašība, kas gan laikam izveidojusies kā viņu nogur­dinošā un bīstamā amata sekas, nepiepildāma dzīveskāre. Pa lielākai daļai kovboji bija patiesi, vienkārši, dabīgi un tādēļ arī varonīgi cilvēki, kas visgrūtākos un bīstamākos uzdevumus veica mierīgi un pašsaprotami kā savu ikdie­nišķo darbu, pat nenojaušot, ka tas dara cilvēku lielu un cēlu.

Šad un tad starp kovbojiem gadījās arī tāds vīrs kā

Emss, kas apvienoja sevī visas viņu labās īpašības, bet bija brīvs no viņu kļūdām un kuram turklāt piemita vēl kaut kas īpatnējs, kas pacēla to pāri biedru pūlim. Labi ielūkojoties, šī vilciena dīgļi bija atrodami gandrīz katrā kovbojā, bet tikai nedaudziem tie bija ārkārtīgi stipri at­tīstīti. Galvenā īpašība, kas izcēla Emsu, bija viņa retā taisnīguma sajūta.

Parasti viņš bija kluss, tomēr varēja būt arī ļoti izlai­dīgs. Viņš neatrāvās, ja biedri dzēra, tomēr neviens ne­bija redzējis to piedzērušu. Ja kāds lūdza, viņš atdeva tam savu pēdējo dolāru, un bija spējīgs pats aizņemties no trešā, lai izlīdzētu biedram. Labprātīgi viņš uzņēmās vis­bīstamākās sardzes naktis un visus nepatīkamos darbus, no kuriem citi labprāt vairījās. Viņa jāšanas prasme, veik­lība, ar kādu tas meta laso — vispār, visa viņa rīcība bija brīva no tās apzinīgās, aktieriskās lielības, ar kuru citi kovboji tik bieži padara sevi smieklīgu. Sevišķi viņa ātrā, drošā rīkošanās ar revolveri, izpelnījās nedalītu ap­brīnošanu visur, kur vien tam līdz šim bija gadījies strā­dāt. Kurp vien viņš gāja — «Arizonas Lauvas» slava jau bija aizsteigusies tam priekšā. Ikviens godīgs kovbojs viņu mīlēja, bet negodīgie, kā arī ļaudis ar apšaubāmu vai ļaunu slavu tūlīt uzlūkoja viņu kā savu ienaidnieku.

Kad Emss maijā pirmo reizi izgāja ganībās, starp Griva ļaudīm nebija neviena, kura sombrero nebūtu caur­urbušas lodes. Bet ikviens no šiem caurumiem bija pierā­dījums izveicībai, ar kādu Emss prata rīkoties ar savu revolveri. Ikviens no viņiem bija to tik ilgi mocījis, kamēr tas bija ar mieru izrādīt savu mākslu pie viņu gaisā pa­mestajiem sombrero. Reiz viņš galu galā bija piekāpies un sagādājis biedriem šo prieku, jo pēc būtības tas bija lab­sirdīgs cilvēks, kam patika slēgt un vinnēt derības.

«Sasodīts, Arizonas Lauva!» kādu dienu sacīja Sleims Zilais. «Es vienkārši neticu, ka tu prastu tik labi šaut.»

«Tas man visaugstākā mērā vienaldzīgi, kam tāds zil- kreklains nelga tic, vai netic!» Emss atbildēja.

«Nesaki vis!… Iedomājies, piemēram, ka šurp atjātu kāda glīta meitene — teiksim, tikpat glīta, kā Griva sieva. Vai arī tad tev būtu vienalga, ja es viņas klātbūtnē ap­šaubītu tavu šaušanas mākslu? Tad gan tu droši vien mā­cētu aizstāvēties — jau tādēļ vien, lai viņa neizvēlētos mani!»

«Mīļais Sleim, ja šeit ierastos kāda glīta meitene — es atdāvinātu to tev!» Emss mierīgi atbildēja.

«Kā tā, cilvēk? Vai tad tu esi sieviešu ienaidnieks?»

«Tā nu tieši nē.»

«Tad jau tev laikam bijuši ļauni piedzīvojumi, ko? … Nu, lai tas paliek! Katrā ziņā es deru ar desmit dolāriem pret pieciem, ka tu nesašausi manu platmali gaisā!»

«Es negribu tevi aplaupīt!»

«Pagaidām jau vēl tiktāl nav!»

«Nu, lai tad notiek, es pieņemu tavas derības!» Emss atbildēja un, nometis cigareti, piecēlās. «Cik šāvienu tu man dosi?»

«Cik vien vari izšaut, kamēr mana platmale atrodas gaisā.»

«Lai notiek!» Emss iesaucās, un atkāpās dažus soļus atpakaļ.

Zilais tik augstu uzsvieda sombrero gaisā, ka Emss paguva izšaut trīs reizes, pirms tā nokrita zemē. Pārbau­dot iznākumu, izrādījās, ka platmali bija caururbušas trīs lodes: divas dibenu, trešā malu.

«Pie velna!» Sleims saīdzis iesaucās. «Būtu pieticis arī ar vienu. Tagad tu sabojāji manu sombrero! Citiem tu taču izšāvi tikai vienu caurumu!»

«Bet tu taču gribēji iegūt pavisam neapšaubāmus pie­rādījumus, mīļais Sleim!» Emss smiedamies atbildēja.

«Ar šo svinīgi atzīstu tevi par meistaršāvēju un Ari­zonas Lauvu!» Zilais apbrīnodams sacīja. «No manis tu nu katrā ziņā esi drošs, jo es sargāšos iesākt ar tevi ķildu!»

Emss bija apmeties namā, kuru apdzīvoja Lens Preiss, un šis apstāklis bija izsaucis viņa tuvāko paziņu starpā dzīvas, kaut arī draudzīgas, domstarpības. Blebs Makki­nejs prasīja, lai Sams Perkinss, kas dzīvoja kopā ar viņu, atbrīvo vietu Emsam; turpretī Sams paziņoja, ka pie vi­sas viņu cienības pret Arizonas Lauvu tie varot vākties pie velna — viņš palikšot, kur bijis. Tad Sleims Zilais mē­ģināja izdzīt Lenu no viņa paša nama, lai pats pārietu dzīvot tur. Emss tomēr noraidīja arī šo priekšlikumu un palika kopā ar Lenu.

Emss drīz vien novēroja, ka ar viņa jauno kaimiņu kaut kas nav kārtībā. Tāpat kā daudzi kovboji, ar kuriem tam bija gadījies strādāt kopā, arī Lens bija nabaga kov­boja dēls, un viņa vienīgā godkāre bija, pēc iespējas drī­zāk kļūt patstāvīgam. Starp citu, viņš bija veikls jātnieks un ļoti godīgs zēns.

Darbs Grīva rančo šobrīd bija diezgan viegls, jo liela daļa lopu nupat bija pārdota un tikai jūnija beigās vai jū­lija sākumā bija gaidāms jauns sūtījums no Teksasas. Ļaudis, kam tādēļ bija maz darba, varēja pamatīgi atpūs­ties un vienmēr bija vislabākā omā. Brīvajos brīžos kov­boji spēlēja pokeru vai arī jokodami un smēķēdami slais­tījās apkārt — vārdu sakot: dzīvoja labas dienas.

Krevs Grivs bija visnelaipnākais lopkopis, ar kādu Em­sam jelkad bija gadījušās darīšanas. Ar mazākajiem uz­ņēmējiem viņš slēdza līgumus uz ļoti smagiem, neizdevī­giem noteikumiem — un tas kovboju acīs ir nepiedodams noziegums. Viņš maksāja mazākas algas kā citi rančeri, bet toties viņš deva saviem ļaudīm labus un veselīgus dzī­vokļus. Viena no viņa izcilākajām īpašībām bija tā, ka viņš neuzticējās nevienam kovbojam — laikam gan tādēļ, ka pats nebija bijis kovbojs.

Otrā dienā pēc Emsa ierašanās, Makkinejs bija izteicis kādu ļoti raksturīgu piezīmi.

«Gribu dot tev kādu labu padomu,» viņš bija sacījis Ričam. «Redzi, tu taču esi glīts puisis — pat starp mums kovbojiem uzkrītoša parādība; tikai neiedomājies pārāk cieši uzlūkot mūsu saimnieka sievu!»

«Kādēļ gan ne? Esmu jau novērojis, ka viņa ir īsta skaistule; kādēļ tad es pie gadījuma lai neuzlūkoju to?»

«Kā tad — tu jau nu esi tas sasodītais idiots, par kādu esmu tevi uzskatījis! Bet ja gribi palikt šeit kopā ar mani, tad tikai pielūko, ka Griva kundzes priekšā nenokrīti no zirga. Tu taču saproti, ko ar to gribu teikt?»

«Nē, Bleb, man nav ne jausmas, uz ko tas attiecas.»

«Ak, tu tikai gribi atkal izzobot mani, kā jau vienmēr esi to darījis! . . . Bet, nopietni runājot, šī Emma Griva ir ne vien skaistule, bet arī nelaimīga, dzīves neapmierināta sieviete, par ko liecina ari viņas acis, kuras tā drīz vien izskatīs pēc tevis … Pirms diviem gadiem Grivs bija kaut kur dienvidos — ja nemaldos, Luiziānā, — un pārvedis no turienes šo meiteni. Viņa vēl nebija septiņpadsmit ga­dus veca, kad kļuva tā sieva — un jau toreiz viņa izska­tījās tikpat nelaimīga. Mums kovbojiem bija savas domas šajā lietā un tiešām, kādu dienu gadījās jāt šeit garām kā­dam teksasietim, un tas izstāstīja mums, kā viss noticis. Grivs tikai tādēļ ieguvis šo meiteni, ka viņas ģimene bi­jusi tam parādā naudu … Nu, un tad piedzima bērns un tad viņa mazliet uzplauka, tomēr ne ilgi.»

«Tai taču jābūt īstai ellei, kādā šai nabadzītei jādzīvo!» Emss gluži sašutis piezīmēja.

«Protams, tā ir elle, tu muļķi! Bet var būt vēl daudz ļaunāk, un tādēļ es devu tev padomu vairīties no Emmas Grivas. Tikpat droši, kā aitas atgriežas savās kūtīs, viņa iemīlētos tevī, jo pret kovbojiem viņai vispār ir vājība, un, ka viņa nemīl šo melno sātanu Grivu — par to tu mie­rīgi vari derēt uz savu pēdējo dolāru.»

«Tas taču viss ir neprāts, ko tu tur pļāpā.»

Ar to Emss bija aprāvis sarunu, kaut Bleba stāsts pa­tiesībā bija to ieinteresējis, un viņš nojauta, ka tur norisi­nās romāns, kas viegli var izvērsties traģēdijā. Jo biežāk viņš novēroja Grivu, jo vairāk sajuta līdzcietību pret jauno sievieti.

Drīz pēc tam, meklēdams kaut ko galda atvilktnē, viņš starp Lena Preisa papīriem nejauši atrada jaunas, augstā­kais, sešpadsmit gadus vecas meitenes ģīmetni, kuras skaistajā sejā sevišķi izcēlās acis. Uzņēmums bija izdarīts Jaunorleānā un uz ģīmetnes ar tinti bija uzrakstīts vārds «Emma».

Emsam bija ļoti nepatīkami, ka nejaušs gadījums bija to padarījis par bīstama noslēpuma līdzzinātāju. Kā gan Lens Preiss bija ticis pie sava saimnieka sievas ģīmetnes? Vai jauneklis sajuta pret to tikai nevainīgas simpātijas — kovboji taču bieži bija mazliet sentimentāli noskaņoti, — vai varbūt lieta bija pavisam nopietna?

Emsam tas būtu bijis ļoti sāpīgi, jo viņš bija patiesi iemīļojis Lenu Preisu, kuru arī pārējie kovboji labi iere­dzēja. Kaut viņš arī nebija īsts kovboja paraugs, tomēr visā viņa būtībā bija kaut kas vīrišķīgs.

Kādu dienu Emsam gadījās novērot kaut ko tādu, kam vajadzēja atvērt tam acis, ja vien viņš negribēja būt akls: Lenija garastāvoklis ļoti bieži mainījās. Te viņš staigāja apkārt vienaldzīgs, noskumis un sapīcis, te atkal pēkšņi staroja priekā un laimē. Emss ievēroja arī to, ka šādas gaviļu izplūsmes vienmēr sakrita ar Griva braucieniem uz dienvidu ganībām.

«Nu, vai esi saņēmis labas ziņas no mājām, Len?» viņš pēc pusdienas laipni apjautājās.

«Nē — kādēļ tev tā šķiet? Taisni otrādi — Lisa man sagādā bažas; jau kopš veselas mūžības neesmu par viņu nekā dzirdējis.»

«Kas ir Lisa?»

«Mana māsa, ļoti mīļa meitene. To tev vajadzētu pa­zīt, Rič! Galvā viņai gan ir tikai nerātnības, bet toties krūtīs laba, zelta sirds.»

«Tam es ticu,» Emss atbildēja.

«Saki, Rič, vai tev ir mīļākā?»

Emss smaidīdams pakratīja galvu.

«Bet kāda taču tev ir bijusi?»

«Nē — īstas mīļākās man nekad vēl nav bijis.»

«Jocīgi, tik brašam puisim, kāds esi tu! Vai tu tikai ne­mānies? … Bet māsa tev taču ir?»

«Katrā ziņā,» Emss atbildēja.

«Vai viņa tev kādreiz raksta?»

«Protams — tomēr tikai pēc ilgiem starpbrīžiem, bet tad vienmēr ļoti garu vēstuli.»

«Tam jābūt jauki. Lisa mani ļoti mīl, bet vēstuļu rak­stīšana nav viņas dabā … Kā sauc tavu māsu?»

«Nezta.»

«Nezta? Tiešām glīts vārds… Vai viņa jauna?»

«Protams. Man gan šķiet, ka salīdzinājumā ar viņu esmu šausmīgi vecs, bet viņa ir tieši vienā vecumā ar mani — mēs esam dvīņi.»

«Ko tu saki! Tad jau jūs laikam arī izskatāties ļoti līdzīgi?»

«Milzīgi; kad mēs vēl bijām bērni, neviens nevarēja atšķirt mūs vienu no otra.»

«Saki nu viens! Tad jau viņai jābūt ļoti glītai meite­nei, jo tu esi visskaistākais cilvēks, kādu es jebkad esmu redzējis — atskaitot varbūt Em … Griva kundzi.»

«Liels paldies par komplimentu!» Emss smaidīdams sacīja. «Es parādīšu tev Neztas ģīmetni.»

Viņš nolika uz galda savu somu un, sameklējis tajā vecu kabatas portfeli, izņēma no tā rūpīgi papīrā ievīs­tītu fotogrāfiju.

«Toreiz viņa bija sešpadsmit gadus veca,» viņš piezī­mēja, pasniegdams ģīmetni Lēnam, kurš aplūkoja to un sajūsmināts iesaucās:

«Mans Dievs, cik skaista! .. . Protams, viņa jau sen apprecējusies?»

«Un, paldies Dievam, pat ļoti laimīgi!» Emss atbil­dēja, izrādīdams neparastu uztraukumu. «Sams, viņas vīrs, ir krietns, strādīgs cilvēks, kas droši vien neilgā laikā kļūs bagāts vīrs … Viņiem ir arī divi bērni — dvīnīši. Pui­sēns nokrustīts manā vārdā — par Riču.»

Lens atdeva ģīmetni atpakaļ, un viņa acis pēkšņi sa­tumsa.

«Mans Dievs, tam vajag būt brīnišķīgi, kad cilvēks lai­mīgi apprecas!» viņš it kā pie sevis noteica.

«Arī man tā šķiet,» Emss atzinās.

Kopš šīs reizes Emsa aizdomas arvien vairāk pieauga; tomēr viņš vēl neredzēja iemesla spert kādus drošības so­ļus šajā lietā. Kādu vakaru Lens Preiss ļoti ilgi palika ārā, kas tomēr, par laimi, nevienā neradīja aizdomas, at­skaitot Emsu. Viņš dzirdēja jaunekli klusu, vienās zeķēs ienākam istabā, mēnesnīcā redzēja, kā tas vēl ilgi, sēdēja uz gultas malas un tad, piegājis pie loga, sāka sapņaini lūkoties mēnesī.

Tas pats atkārtojās arī nākošajā vakarā, pat vēl uzkrī­tošākā kārtā.

Ja nabaga zēns tiešām bija iemīlējies Emmā Grivā — un par to nevarēja būt šaubu —, tad viņu katrā ziņā gai­dīja pāragra nāve. Grivs bija īstais vīrs, kas varēja ar pātagu padzīt kovboju, kurš bija iedrošinājies uzlūkot viņa sievu, un nošaut to, ja tas bija iedrošinājies spert kaut vēl tikai soli tālāk. Lai cik liela arī nebija Emsa līdzcietība pret jauno sievieti, viņš tomēr nepazina to pietiekami, lai būtu pārliecināts, ka viņa neizrāda Lēnam Preisam zi­nāmu pretimnākšanu. Jauneklis viņam katrā ziņā bija pā­rāk mīļš, lai viņš varētu to mierīgi atstāt greizsirdīgā un savās dusmās droši vien brutātā Griva atriebībai un tādēļ viņš nolēma pārliecināties, vai Lens tiešām satiekas ar Emmu Grivu.

Tādēļ otrā dienā pēc vakariņām Emss neatgriezās vis namā, bet sāka klejot zem priedēm. Tumsa iestājās ātri; mēnesim šovakar vajadzēja uzlēkt vēlu. Ričs uzmeklēja paslēptuvi, no kuras tas varēja pārredzēt rančo un turp vedošo ceļu. Drīz vien viņa medībās un meža dzīvē norū­dītais skats pamanīja Preisu, kas uzmanīgi zagās starp priedēm. Emss sekoja tam nelielā attālumā. Brīdi vēlāk Preiss nogriezās no ceļa un nozuda augļu dārzā. Turpinā­dams uzmanīgi iet uz priekšu, Emss vājajā zvaigžņu at­spīdumā ieraudzīja kādu slaidu, baltu stāvu, kas pa žogā izlauztu caurumu ielīda dārzā. Ka tā bija sieviete, to pie­rādīja viņas augums un vingrās kustības. Bet tā kā Em­sam bija zināms, ka bez namamātes šeit ir vēl tikai resnā saimniecības vadītāja, tad viņš zināja pietiekami.

Redzēdams, ka viņa nojautas apstiprinājušās, un no­pietni nobažījies Preisa dēļ, Ričs devās atpakaļ mājup. Viņš mēģināja iestāstīt sev, ka īstenībā viņam par šo lietu nav nekādas daļas; tomēr viņa sirdsapziņa tam pretojās. Protams, viņš gan nebija tieši pārsteidzis savu biedru kopā ar sava darba devēja sievu. Ja nu viņš pieprasa no

Lena paskaidrojumus un izrādās, ka viņš maldījies? Lai cik cieši viņš arī nepieķērās pārpratuma iespējamībai — viņš tomēr pārāk labi zināja, ka nav maldījies.

Kad Emss aizmiga, Preiss vēl nebija pārnācis. Otrā rītā viņš it kā nejauši tam ieminējās:

«Vakarvakarā tu atkal ļoti ilgi klīdi apkārt.»

Lens noteikti protestēja pret šo apgalvojumu.

«Nu, tādā gadījumā atvaino — tad es laikam būšu tikai sapņojis, ka kopš saimnieka aizceļošanas tu vakaros tik vēlu pārrodies mājās.»

To sakot, Emss ar nolūku pagrieza Preisam muguru. Tomēr nabaga zēns tik ļoti samulsa, ka pirmajā mirklī ne­spēja atbildēt ne vārda. Bet tad viņš nobēra veselu kaudzi paskaidrojumus, kā un kādēļ viņš esot pārnācis tik vēlu, turklāt meloja tik neveikli, ka Emsā tikai vēl ciešāk no­stiprinājās aizdomas.

Nākošajā dienā pārbrauca Grivs. Viņš vēl nebija pavi­sam izgulējis dzērumu un bija saniknots par kādu netais­nību, ko tam esot nodarījis viens no konkurentiem.

Kovbojiem nebija ko smieties — Grivs pret tiem izturē­jās pavisam neciešami. Divi no tiem uzteica vietu, kad saimnieks vienu no tiem bija nositis gar zemi. Vienīgi Makkineja iejaukšanās novērsa šaudīšanos.

«Saimniek,» viņš sacīja Grivam, «es, protams, neņe­mos jūs tiesāt, bet ja jūs turpināsiet tā izturēties pret ļau­dīm, mums nebūs atlicis vairs neviena vīra, kad pienāks lopu sūtījums no Teksasas.»

Dīvainā kārtā Grivs neņēma šos vārdus ļaunā, bet klu­sēdams aizgāja. Vakarā, sapulcējušies ēdamzālē, kovboji ļāva vaļu savam sašutumam.

«Viņš ir īsts nelietis, melns suns!» Džeks Mendels drūmi paziņoja.

«Es tūlīt iešu pie viņa un pieprasīšu savu algu, lai do­tos prom no šejienes!» Buts Kamerons piebilda. «Es la­bāk nosprāgšu lielceļa malā, nekā strādāšu pie tāda lopa!»

«Kungi, pie Griva ļaunākais ir tas, ka viņš uzturu ieskaita jums neizmaksātajā algā; ja gribat aiziet — jūs vienkārši nesaņemat vairs neko! Bet gan es iekārtošu tā, ka viņš izsviedīs mani!» Sams Bleks, kas bija vecākais no visiem, apgalvoja.

Viens pēc otra nāca klajā ar savām sūdzībām. Emsam, kuram sešu gadu laikā bija gadījies strādāt kopā ar vis­dažādākajiem ļaudīm, nekad vēl nebija nācies dzirdēt tik daudz sūdzību par kādu lopkopi.

«Nu, gan jau kādu dienu gadīsies kovbojs, kurš tomēr sadauzīs viņa melnos žokļus!» Makkinejs piezīmēja un nospļāvās.

«Jā gan, un pie tam dabūs sev ādā caurumu!» Džemss Getlins atbildēja. «Grivs jau pret dažu labu no saviem ļaudīm pacēlis revolveri.»

«Cerēsim, ka reiz viņš tomēr atdursies pret īsto!» Sleims Zilais sacīja. «Piemēram, pret Arizonas Lauvu!»

«Mans Dievs, tas gan būtu jauki!» kāds cits norūca.

«He, Lauva! Pie joda, kādēļ tad tu nesaki ne vārda?» Sleims kūdīja.

«Jūs jau esat runājuši tik daudz. Vai lai vēlreiz to visu atkārtoju?» Emss mierīgi atbildēja.

«Tur tev taisnība, tukša izrunāšanās nekā nelīdz… Tomēr tu būtu varējis pateikt kaut dažus vārdus, lai mēs vismaz redzam, ka tu esi mūsu pusē,» Zilais dzēlīgi at­bildēja.

«Ja man nebūtu izdevies iemantot jūsu draudzību — manis jau sen vairs šeit nebūtu!»

«Tā taču var runāt vienīgi Arizonas Lauva!» Makkinejs lepni piezīmēja.

Bet tad īrs pievērsa savas šaurās, zilās acis Lēnam Preisam un jautāja tam:

«Bet kādēļ tu esi mēms un kluss kā austere? Varu de­rēt, ka tu esi vēl niknāks uz Grivu, nekā mēs visi kopā!»

«Kā tā? Kādēļ lai man būtu vairāk iemesla ienīst viņu, kā jebkuram citam?» Preiss dusmīgi jautāja.

Makkinejs sāka skaļi, zobojoši smieties.

«Muļķīgais īru nelga, ko nozīmē tava idiotiskā zvieg­šana?»

«Bet neko — noteikti neko, mazais Len!» īrs zobojoši atbildēja.

Preiss tumši pietvīcis atgrūda no sevis šķīvi, pietrū­kās kājās un izskrēja no istabas.

To pašu nedēļu vairāki lopkopji ieradās pie Griva ap­spriesties par veikala lietām. Acīmredzot viņš bija izturē­jies pret tiem visai nelaipni, jo viens no viņiem, kas savā laikā bija iesācis kā kovbojs, izteica diezgan dzēlīgas pie­zīmes, turklāt tik skaļi, ka arī Sleims Zilais bija tās dzir­dējis. Kāds cits kovbojs, kurš baudīja saimniecības vadī­tājas labvēlību, priekā starodams pastāstīja biedriem, ka Griva namā pats velns esot ticis vaļā: viņa sieva par katru cenu gribot aiziet no tā.

Drīz pēc šiem notikumiem, Grivs kādu dienu atstāja rančo un aizbrauca ratos, kurus tas pats vadīja. Tā kā viņš līdz šim nekad vēl nebija aizceļojis, iepriekš neieda­lījis ļaudīm darbus, viņa pēkšņā nozušana izsauca kov­boju starpā visneticamākās baumas. Protams, viņi pa­steidzās izmantot saimnieka rīcību un gandrīz nemaz vairs nestrādāja.

Emss izmantoja brīvo laiku vientuļiem jājieniem me­žos — jau tādēļ vien, lai nebūtu jāredz, kā saime arvien vairāk zaudē disciplīnu un rančo slīd aizvien zemāk. Arī bez nesaskaņām ģimenē, būtu pieticis jau ar Griva pārmē­rīgo dzeršanu vien, lai galīgi izputinātu viņa īpašumu. Vislabprātāk Emss būtu pavisam aizgājis no šejienes, to­mēr viņš negribēja atstāt Lenu Preisu šajā grūtajā situā­cijā, kādā tas atradās, un kas varēja beigties visai ļauni.

Emss jau vairākkārt bija gribējis uzsākt ar Lenu sa­runu par tā noslēpumu, tomēr līdz šim bija no tā atturē­jies. Bet šodien, jājot caur mežu, viņš sevī apņēmās ne­atstāt šo lietu tā. Vajadzēja tikai nogaidīt izdevīgu brīdi sarunai, jo Griva prombūtne, protams, darīja Lenu arvien pārdrošāku un neapdomīgāku tā mīlas gaitās.

«Man liekas, pēc tam atkal būs pienācis laiks mainīt dzīvesvietu,» Emss pusbalsī sacīja sev, jo nojauta, ka gai­dāmos notikumos tam gribot negribot būs jāuzņemas iz­šķirošās lomas tēlošana.

Domās iegrimis viņš jāja tālāk. Agrīnā vasara jau bija likusi apsēm pilnīgi izplaukt. Kā trīcēja viņu zaļās lapas! Redzot apses, viņam vienmēr bija jādomā par Neztu. Vai arī šī Emma Griva nebija tāds pat radījums, ko mīla raustīja turp un šurp — vāja un trīcoša, kā šīs apšu lapas? …

Pēkšņi viņš ieraudzīja sev priekšā, starp priežu stum­briem, spīdam baltu zirgu. Ja viņš nemaldījās, tas bija Lena Preisa zirgs.

«Vai es jau šorīt to nenojautu?» viņš pie sevis nomur­mināja. «Ko nu lai daru — griežos atpakaļ vai jāju viņiem pretī?»

Jaukā vietiņa, kur viņš pašreiz atradās, no rančo bija jāšus sasniedzama diezgan īsā laikā. Bez šaubām, abi vieglprātīgie mīlētāji bija norunājuši šeit satikties. Doma par to darīja Emsu gluži niknu. Acīmredzot viņi bija pil­nīgi zaudējuši galvu, un varbūt bija jau vairāk vainīgi, nekā viņš līdz šim domāja.

Emss nokāpa no zirga un, saņēmis to aiz pavadas, uz­manīgi veda to pa mīksto meža zemi starp priedēm un ap­sēm. Drīz vien viņš ieraudzīja kādā klajumiņā divus ap­seglotus zirgus, kas mierīgi plūca zāli. Pārmetis savam zirgam pavadu pār galvu, viņš pagāja vēl dažus soļus uz priekšu un noslēpās aiz kāda resna koka stumbra.

Nepilnu desmit soļu attālumā viņš ieraudzīja Lenu Preisu, kas sēdēja ar muguru pret viņu. Viņš kusā balsī stāstīja kaut ko jaunajai sievietei, kuru tas turēja ap­skautu, kamēr viņa bija rokām apvijusi Lena kaklu. Seju viņa cieši bija piekļāvusi tā vaigam, tā ka viņas melnie mati saplūda kopā ar jaunekļa kastaņbrūnajām cirtām. Acis viņai bija aizvērtas, seja pārplūdusi asarām.

Pirmajā mirklī Emss gribēja bēgt, kamēr viņa vēl nav atvērusi acis un pamanījusi to. Bet tad viņš mainīja savu nodomu.

Загрузка...