Arizonas lauva

12

Kamēr Emss ar mormoni apraka abus laupītājus, sāka plosīties negaiss. Tikai vēlā pēcpusdienā abi jātnieki sa­sniedza ieleju, kas atgādināja krāšņu oāzi tuksneša vidū. Visapkārt izpletās ziedoši augļu un vīna dārzi, bet glītas birzs vidū pacēlās liela akmens ēka.

Hedijs pirmais iegāja namā un brīdi vēlāk iznāca no tā kopā ar kādu cienīga izskata sirmgalvi, kura sejā mir­dzēja divas jauneklīgas acis.

«Ems, tas ir Morgana kungs,» Hedijs iepazīstināja.

«Priecājos iepazīties ar jums, kungs,» Emss sacīja, sniegdams vecajam vīram roku.

«Šķiet, man ir vēl vairāk iemesla priecāties, ka varu jūs šeit apsveikt,» Morgans atbildēja, kratīdams Emsa roku. «Lūdzu, ienāciet namā.»

Neizlaizdams Emsa roku no savējās, viņš veda to augšup pa akmens kāpnēm.

«Arī mana meita grib jūs apsveikt… šis pagāns iz­skatās daudz rāmāks, nekā tu biji iedomājusies.»

Emsam tuvojās slaida, jauna meitene sārtiem, ziedo­šiem vaigiem, kas ar neslēptu interesi aplūkoja viņu.

«Šis ir tas kungs, kurš izdarījis mums tik lielu pakal­pojumu — Emsa kungs, mana meita Lisbete.»

«Priecājos iepazīties ar jurns, Emsa kungs,» viņa sa­cīja, sniegdama tam roku.

Morgans piebīdīja Emsam vecu šūpuļkrēslu.

«Lūdzu, sēdieties . .. Un arī jūs, Hedij,» viņš sacīja, pats apsēzdamies uz sola. «Lisbete, pasaki Kledža kun­dzei, ka mums pie galda būs viesi . . . Ems, jūs gan izska­tāties noguris un novārdzis, tomēr es lūgtu jūs jau tūlīt izstāstīt man to neparasto lietu, par kuru Hedijs jau īsumā ieminējās. Pēc tam varēsiet nomazgāties un atpūsties.»

«Ko tad īsti Hedijs jums stāstījis?» Emss jautāja, no­likdams sombrero un cimdus sev līdzās zemē.

Pa to laiku bija atgriezusies arī jaunā meitene. Viņa nosēdās tieši iepretī Emsam un visu laiku nenovērsa no tā acis.

«Kā viņš nokļuvis laupītāju bandā, kas piespiedusi to uzņemties pavadoņa lomu, un ka bez jūsu iejaukšanās es atkal būtu aplaupīts, varbūt pat nonāvēts, bet Lisbete aiz­vesta gūstā.»

Emss īsumā atstāstīja visu notikušo.

«Tātad abi laupītāji miruši?» Morgans jautāja, kad viņš bija beidzis.

«Nogens nošāva Brandesu, bet es Nogenu, jo citādi tas būtu nošāvis mani.»

«Paldies Dievam, ka tas nav noticis!» Morgans uz­traukts iesaucās. «Kādi nelieši! Ems, jūs esat krietns, drošsirdīgs jauneklis — pateicos jums no visas sirds! Ceru, ka mēs kļūsim draugi, kaut arī neesam ticības brāļi, jo es vienmēr cienu ikviena cilvēka reliģisko pārliecību.»

Emss diezgan vienaldzīgi noklausījās sirmgalvja atzi­nībā, bet tad viņš nejauši uzmeta skatienu jaunajai mei­tenei, viņa miers tika manāmi satricināts. Lisbetes lielās, pelēkās acis bija šausmās iepletušās vēl platākas, seja tai bija nobālējusi un mute stāvēja pavērta.

«So portfeli mēs atradām Nogena kabatā,» Emss tur­pināja. «Līdz šim vēl neesmu tuvāk aplūkojis tā saturu, tomēr esmu pārliecināts, ka Nogena īstais vārds bija Bils Akers.»

«Bils Akers? Nē, nē, tas nevar būt!» Morgans iesau­cās. «Akeru es pazīstu ļoti labi, jo tam es reiz pārdevu zirgus… starp citu, viņš ļoti pūlējās iegūt manas meitas labvēlību — vai nav tiesa, Lisbete?»

«Jā, bet tas notika pret manu gribu,» meitene klusu atbildēja. «Aprakstiet mums viņa izskatu!»

«Viņš bija ne visai liela auguma, apmēram četrdesmit gadus vecs,» Emss sacīja. «Seja tam bija šaura, diezgan glīta — atskaitot acis, kas bija pārāk mazas un viltīgas.»

Morgans uzmeta meitai jautājošu skatienu.

«Spriežot pēc jūsu apraksta,» viņa teica, «man šķiet, ka šis bandīts un Bils Akers tiešām ir viena un tā pati persona.»

«Tam es vienkārši nespēju ticēt!» Morgans uztraukts iesaucās.

«Nu, es esmu piedzīvojis arī vēl dīvainākas lietas,» Emss sausi piezīmēja.

Pārbaudot portfeļa saturu, izrādījās, ka visi dokumenti tiešām ir uz Bila Akera vārda.

«Nu, tātad!» Emss piebilda, it kā noslēgdams šo jautā­jumu. «Var jau būt, ka šis cilvēks uzdevies dažādos vār­dos, tomēr viņa īstais vārds bijis Bils Akers.»

«Es nekad neesmu viņam uzticējusies,» meitene atvieg­loti sacīja.

«Vai šis cilvēks bija jums parādā?» Emss jautāja.

«Nē, tieši otrādi — viņam vēl pienācās no manis diez­gan prāva summa,» Morgans atbildēja.

«Šo parādu dzēsis pats liktenis,» Emss pieceldamies sacīja. «Ja atļausiet, es tagad gribētu savest mazliet kār­tībā savu ārieni.»

«Protams,,» Morgans laipni atbildēja. «Hedij, parū­pējieties par Emsa kungu. Ievediet viņu mazajā piebūvē — tur vienmēr viss stāv sagatavots viesu vajadzībām. Es pa to laiku gādāšu par jūsu zirgiem.»

Ceļā uz mājīgi iekārtoto piebūvi, Hedijs iečukstēja Emsam:

«Vai ievērojāt šīs lielās, ilgpilnās acis?»

«Ilgpilnās acis, cilvēk? Kuram tad tādas bija?»

«Lisbetei — viņa taču gribēja jūs aprīt saviem skatie­niem!»

«Hedij, mans dēls, jūs, liekas, neesat vairs pie pilna prāta,» Emss atbildēja, kaut arī mormoņa piezīme to dī­vaini aizkustināja. «Jums laikam necerētā bagātība sakā­pusi galvā un sagrozījusi to?»

«Nē, man vēl visi pieci prāti kārtībā. Es pazīstu Lis­beti jau sen, bet jūs esat pirmais vīrietis, kuru tā uzlūko tādām acīm.»

«Mans Dievs, tādu sentimentālu muldēšanu es tiešām nebiju no jums gaidījis,» Emss sacīja.

«Vai tad viņa jums nepatīk? Vai viņa nav skaista?»

«Pat vēl vairāk un ja nemaldos, viņa ir labs cilvēks,» Emss atbildēja.

Viņi iegāja mājīgajā viesu istabā, kur stāvēja divas gultas, krēsli, galds un rakstāmpults.

Turpmāko pusstundu abi vīri pavadīja daudzmaz sa- vedot kārtībā savu ārieni. Emss pirmais tika ar šo darbu galā un, izgājis ārā, apsēdās uz soliņa līdzās durvīm. Brīdi vēlāk viņam pievienojās arī Hedijs. Mormonis sta­roja laimē.

«šodien es vēl palikšu šeit, bet rīt jāšu mājup,» viņš sacīja. «Ceļos es izlūgšos no sievas piedošanu, un tad stāstīšu viņai par kovboju, kas izglāba mani no viskļū­mīgākā stāvokļa visā manā mūžā.»

«Labi, dariet to — tikai nepārspīlējiet manus nopel­nus,» Emss smaidīdams atbildēja.

«Sakiet, Emsa kungs … vai jūs tiešām esat tikai kov­bojs?»

«Protams, un turklāt vēl kovbojs bez darba.»

«Ja jau jūs pats to sakiet — man jātic … Es apsolīju jums, ka turpmāk palikšu uz taisnā ceļa un šo solījumu arī turēšu. Ticiet man — neviens cilvēks nevarētu lietde­rīgāk izmantot Nogena naudu, kā es to darīšu.»

«Nu, es priecāšos par to, ja vien turēsiet vārdu.»

«Noteikti! … Un ko jūs darīsiet?»

«Divas, trīs dienas atpūtīšos šeit, tad iešu tālāk. Var­būt pie gadījuma St. Džordžā jūs apmeklēšu.»

«Par to es ļoti priecātos. Tad jūs varētu arī pateikt manai sievai, ka es neesmu ne aplaupījis banku, ne arī izdarījis kaut ko citu tamlīdzīgu, jo sākumā viņa katrā ziņā tā nodomās … Bet jūs taču varētu palikt kādu laiku šeit. Seit ir tik jauki, un jūs varētu mazliet palīdzēt veca­jam vīram darbā. Esmu pārliecināts, ka viņš piedāvās jums vietu, ja vien jūs tiešām esat kovbojs.»

«Tas es esmu, Hedij.»

«Tad palieciet taču šeit — kaut vai Lisbetes dēļ!»

«Kā tā?» Emss īgni jautāja.

«Neraujiet man tādēļ tūlīt galvu nost — es taču ne­domāju neko ļaunu … Redziet, Lisbete ir krietna un laba meitene, bet viņa nav pārāk ticīga — un tas laikam arī ir iemesls, kādēļ viņa vēl nav apprecējusies. Mormoņu kov­boji, tirgotāji, lopkopji un sprediķotāji, pat viens bīskaps, visi viņi pūlējušies iegūt Lisbetes roku, bet neviens no tiem nav pratis to iekarot.»

«Tas laikam tādēļ, ka šī jaunā dāma uzstāda pārāk augstas prasības?»

«Nē, bet viņai vispirms jāmācās mīlēt.»

Emss izbrīnā uzlūkoja Hediju, it kā nebūtu to sa­pratis.

«Es pazīstu mormoņu meitenes, bet Lisbete nav tāda, kā citas. Viņai vajag vīrieti, kas būtu maigs pret to, kas to glāstītu, skūpstītu un apskautu.»

«Nu, klausieties, tas taču par traku, ko jūs tur murgo­jat!» Emss sašutis iesaucās, juzdams, ka tumši pietvīkst.

«Jūs esat dīvains cilvēks,» Hedijs mierīgi atbildēja. «Vai tad jūs nesaprotat, kādēļ es tā runāju ar jums?»

«To es nesaprotu, bet redzu, ka jūs esat nekaunīgs puisis, kam nav ne vismazākās cienības pret sievieti!»

«Tā tas nebūt nav,» mormonis atbildēja. «Bet ticiet man, jūs sagādāsiet Lisbetei vienīgi prieku, ja būsiet maz­liet mīļš pret to.»

«Mans Dievs, man jau galva sāk griezties no jūsu pļā­pāšanas!»

«Galva jums griežas nevis no manas pļāpāšanas, bet gan tādēļ, ka jūs tomēr domājat par Lisbeti… Un nu klausieties, es atklāšu jums kādu noslēpumu: Lisbetes māte nebija mormone, kaut viņa pati to nezina.»

«Bet kāda tam visam nozīme? Lisbetei es taču esmu tikpat vienaldzīgs, kā jebkurš svešs vīrietis, kuram ne­jauši gadās iet šeit garām.»

«Labi — dariet kā zināt,» Hedijs sacīja, paraustīdams plecus. «Es tikai gribēju dot jums mazu mājienu un jūs droši vien nenožēlosiet, ja paklausīsiet man.»

«Lisbete ir pārāk laba priekš manis. Es tomēr pateicos jums par jūsu labo nodomu.»

Šajā brīdī atskanēja zvans un Emss izdzirda maigu, patīkamu balsi, kas sauca:

«Emsa kungs, vai drīkstu lūgt pie galda?»

Hedijs uzjautrināts iesmējās.

«Redziet, mani viņa jau ir pavisam aizmirsusi! Nāciet, Arizonas Lauva!»

Ieejot istabā, kur bija klāts galds, Emss uzreiz ievē­roja, ka Lisbete bija pārmainījusi savu vienkāršo audekla apģērbu pret baltu tērpu, kas darīja to vēl apburošāku.

Morgans apsveica viņu laipni, bet ar svinīgu cienību, kā jau cilvēks, kam viesmīlība ir sirdslieta. Lisbete izska­tījās bikla un uztraukta un izvairījās Emsu uzlūkot.

Morgans noskaitīja īsu lūgšanu un visi sēdās pie galda. Kāda vecīga, laipna izskata sieviete ienesa ēdienu, kas šodien, viesiem par godu, bija neparasti gards. Emss pielika visas pūles, lai būtu laipns pret meiteni.

«Vai jūs esat pirmo reizi Itajā?» Morgans pēkšņi jau­tāja viņam.

«Jā un nokļuvu šurp pateicoties kādai dīvainai nejau­šībai.»

«Lisbetei un man tā katrā ziņā bijusi ļoti laimīga ne­jaušība … Kā tad īsti tas gadījās?»

«Es ilgāku laiku nevarēju atrast darbu, un tad kāds pusaudzis Viljamsā deva man padomu izmēģināt laimi viņpus Lielās ieplakas.»

«Tā Kunga ceļi ir brīnišķīgi! … Ja iedomājos, ka kāda zēna nejauši izteikti vārdi atveduši jūs šurp, lai novērstu mums draudošās briesmas — tad taču vairs nevar šaubī­ties par Dieva gribas visvarenību.»

Sarunā iejaucās Lisbete:

«Jums ir brīnišķīgs zirgs, Emsa kungs!» viņa sajūs­mināta sacīja. «Ak, es tik ļoti mīlu zirgus. Vai atļausiet man kādreiz izmēģināt viņu?»

«Ar vislielāko prieku, ja vien varēsiet jāt ar to.»

«Es varu jāt ar jebkuru zirgu,» viņa dedzīgi atbildēja.

«Jā, jā, Ems, tā tiešām ir! Mana Lisbete, tā sakot, dzi­musi seglos. Jums jāzina, ka es visu mūžu esmu nodar­bojies ar zirgiem. Ja nemaldos, arī jūs interesējaties par zirgiem?»

«Katrā ziņā saprotu no tiem tikpat daudz, cik no vēr­šiem,» Emss neapdomīgi atbildēja.

«Tad jau jūs varbūt pieņemtu vietu pie manis?» vecais mormonis jautāja.

«Es … Liels paldies par jūsu laipno piedāvājumu, Mor­gana kungs,» Emss apjucis atbildēja. «Bet ar mani nav viegli sadzīvot.»

«Tam es neticu! Arī es mazliet pazīstu cilvēkus, un jūs nebūt neizskatāties pēc dzērāja un kaušļa.»

«Tas es arī neesmu,» Emss atbildēja, uzmezdams ātru skatienu Lisbetei. «Bet man piemīt sevišķs talants tikt iejauktam citu ļaužu nepatikšanās, tur es neko nevaru sev līdzēt.»

«Morgana kungs,» Hedijs iejaucās sarunā, «Emsam pareizāk vajadzētu teikt, ka viņš mēdz uzņemties citu cil­vēku krustu.»

«Redziet, Hedijs tēlo jūs kā kristīgo mocekli, vai jums tas patīk, vai ne,» Morgans smiedamies piezīmēja. «Starp citu, es gribētu uzdot jums kādu visai nekautru jautā­jumu, ja vien jūs to atļausiet.»

«Lūdzu — jautājiet, ko vien gribat!» Emss smaidī­dams atbildēja, kaut sirds tam krūtīs sāka pukstēt strau­jāk.

«Vai jūs slapstāties no tiesām?» vecais mormonis ļoti nopietni jautāja.

Emss mierīgi izturēja viņa skatienu.

«Nē. Pirms vairākiem gadiem es gan nošāvu kādu cil­vēku, lai glābtu savas māsas godu. Tad es reiz — un tas nav tik sen — uzņēmos uz sevis vainu zādzībā, kuru bija izdarījis kāds jauns kovbojs, kas gribēja apprecēt apzagtā lopkopja meitu. Tā kā viņa to patiesi mīlēja, es ticēju, ka viņa spēs no tā izveidot krietnu cilvēku … Bet tas arī ir vienīgais traips, kas guļ uz mana vārda, Morgana kungs.»

Tik daudz Emss nekad vēl nevienam nebija stāstījis par savu pagātni, bet viņš gribēja pārliecināt Morganu, ka viņam nav ko pārmest sev.

«Pateicos jums, Ems,» vecais mormonis sacīja. «Lūdzu, neaizmirstiet, ka vietu es jums piedāvāju jau pirms šī per­sonīgā jautājuma uzdošanas… Tas, ko jūs nupat stāstī­jāt, tikai pavairo manu interesi pret jums un manu vēlē­šanos paturēt jūs šeit… Un tagad nāciet, kamēr vēl nav pavisam satumsis, es parādīšu jums savus laukus.»

Viņi devās cauri augļu dārziem uz druvām. Tas bija ļoti auglīgs zemes stūrītis, kas šeit gulēja tuksneša vidū, un Morgans gluži dibināti varēja lepoties, ka ar savu darbu pārvērtis to «zemē, kur piens un medus tek.»

Kad viņi jau krēslā gāja atpakaļ mājup, Emss gluži negaidot atradās līdzās Lisbetei. Jaunā meitene stāstīja, cik ļoti viņa mīlot šo rančo un zirgus, un par saviem sko­los gadiem Soltleikā.

Pēc kāda laika jau bija pilnīgi satumsis un pie debe­sīm uzpeldēja liels, dzeltens mēnesis. Vientuļās ielejas klu­sais skaistums dziļi aizkustināja Emsu. Kāda laime būtu palikt uz visiem laikiem šajā miera ostā!

Kad viņi beidzot palika vieni lielajā istabā, Emss pēk­šņi atjēdzās, ka visu laiku tas nebija runājis ne vārda. Viņš vēl lauzīja galvu, pūlēdamies atrast kādu piemērotu tematu, kad Lisbete negaidot teica:

«Pirmīt pie galda jūs ieminējāties par savu māsu. Kā viņu sauc?»

«Nezta. Viņa ir mana dvīņu māsa.»

«Kāds skaists vārds! Pastāstiet man kaut ko par viņu.»

Emsam uzreiz atraisījās mēle, un viņš izstāstīja Lis­betei Neztas dzīvesstāstu, kāds tas bija uzglabājies viņa sirdī.

Jaunā meitene sajūsmā mirdzošām acīm klausījās.

«Vai jūs kādu dienu atgriezīsieties tur, lai redzētu māsu un viņas puisēnu, kuru tā nosaukusi jūsu vārdā?» viņa jautāja.

«Protams! Un nu, kad esmu redzējis jūs, es tikai vē­los, lai šī diena pienāktu drīzāk!»

«Vai es līdzinos Neztai?»

«Jā — dažā ziņā jūs man atgādināt viņu.»

Emsu pēkšņi sagrāba neprātīga vēlēšanās apskaut Lisbeti. Varbūt viņa spētu aizpildīt mokošo tukšumu, kādu tas sajuta savā dvēselē. Viņš gandrīz padevās vili­nošajam kārdinājumam.

«Manam tēvam jūs ļoti patīkat,» viņa pēkšņi sacīja.

«Tā liekas, un es priecājos par to, jo jūtu, ka arī man viņš ļoti patīk.»

«Vai negribat palikt šeit un strādāt kopā ar viņu?»

«Tas būtu ļoti jauki, tikai baidos, ka tas nebūs iespē­jams. Es nekad nevaru ilgi uzturēties vienā vietā — un tad …»

«Bet pie mums jūs varbūt tomēr varēsiet?» viņa ne­droši iebilda.

«Varbūt, bet galu galā …»

Emss mulsi aprāvās.

«Mums gan ir vairāki kalpi, bet nav neviena īsta kov­boja — un tēvam tāds būtu ļoti vajadzīgs.»

«Es jau labprāt paliktu, bet…»

«Mums reiz jāsacenšas jāšanā!»

Emss izbrīna uzlūkoja viņu. Viņš juta, ka viņa preto­šanās arvien vairāk zūd.

«Jā, es jāšu ar jūsu zirgu un jūs ar manu,» viņa de­dzīgi turpināja. «Tam jābūt brīnišķīgi!»

«Meitene — jūs pati nenojaušat, cik bīstams ir jūsu priekšlikums!»

Likās, viņa bija pilnīgi sapratusi tā domas.

«To es zinu,» viņa lēnām teica. «Un tomēr es atkār­toju to.»

«Bet es taču esmu tikai klejojošs kovbojs,» viņš aizrā­dīja. «Vienīgais, kas man pieder, ir mans zirgs … un šis asinīm aptraipītais revolveris. Turklāt, jūs esat mormone, bet man nav nekādas ticības — jūsu ļaudis nekad neuz­ņems mani savā vidū.»

«Jūs esat vīrs; tēvs un es — mēs jūs uzņemsim!»

Emss skumji ielūkojās viņas sejā.

«Palieciet!» viņa kvēli čukstēja.

Mirkli viņš šaubījās. Bet tad no jauna iznira sen pa­gājušo dienu ēnas un nostājās viņa acu priekšā. Nē, viņš nedrīkstēja kļūt vājš!

«Lisbete, ja es paliktu, es bez šaubām nopietni iemī­lētos!»

«Vai tad tas būtu kas briesmīgs?»

«Jā, priekš manis, un arī jums, jo jūs pati nezināt, ko prasāt no manis. Pat ja izdotos nojaukt šķēršļus, kādus starp mums uzceļ jūsu ticība — tur tomēr nekas labs ne­iznāktu, jo man pasaulē ir daudz ienaidnieku un kāds no tiem ik brīdi varētu gadīties man ceļā … Nē, meitene, būs labāk, ja es jau rīt agri došos tālāk.»

«Bet jūs taču teicāt, ka es atgādinot jūsu Neztu!»

* * *

Šis maigais, neatvairāmais ilgu sauciens visu nakti skanēja Emsam ausīs. Tas nebija apklusis arī vēl tad, kad viņš rīta krēslā slepeni, kā zaglis, aizjāja no rančo.

Vienīgais, kas viņu vēl stiprināja, bija apziņa, ka viņš bija rīkojies pareizi.