16

Strauta krastā, netālu no nama, Estere satika Džo, kam pēcpusdienā mēdza atlikt dažas brīvas stundas, kuras tas mīlēja pavadīt svaigā gaisā, visbiežāk kopā ar abiem zēniem.

«Patiesi, es vairs nezinu, kas ir skaistāks — jūs, vai jūsu puķes!» viņš apsveica jauno meiteni.

«Vecais glaimotāji» viņa smiedamās teica. «Varu iedo­māties, cik traks jūs senāk esat bijis pēc meitenēm!»

«Taisni otrādi — es vienmēr esmu bijis ļoti rāms zēns.»

«Tam lai tic, kas grib! .. . Cik mīļāko tad jums ir bi­jis?»

«Tikai viena vienīgā — un to es apprecēju, kad mēs bi­jām astoņpadsmit gadus veci. Bērnu mums nebija, bet lai­mīgi mēs tomēr bijām, kamēr viņa nomira. Viņas nāvi es nekad neesmu varējis aizmirst.»

«Atvainojiet, Džo, ka es pirmīt pajokoju,» Estere no­žēlodama sacīja.

«Nekas .. . Vai labi izstaigājāties?»

«Brīnišķīgi! Man tur augšā ir maza birztaliņa, no ku­rienes es varu pārredzēt visu, pati paliekot nepamanīta.»

«Vai tikai jūs nemaldāties? Es zinu vairākus pārus vanaga acu, kas jūs tur redzējušas.»

«Viens no šiem pāriem bijis jūsu, bet kam tad pieder

otrs?» viņa jautāja, kaut pati to labi zināja. «Vai tēvam?» «Nē.»

«Fredam? … Ģertrūdei? … Puisēniem?»

«Trīskārt nē!»

«Nu, tad es nevaru uzminēt.»

«Otrais pāris pieder vissmagāk ar mīlu saslimušajam puisim, kādu jebkad esmu redzējis!»

«Tiešām? … Nabaga cilvēks!» Estere liekulīgi nopūtās.

«Nāciet, apsēdīsimies mazliet tur uz tā lielā akmens,» Džo pēkšņi nopietni sacīja.

«Bet ir taču jau tik vēls — man vēl jāpārģērbjas pirms vakariņām,» Estere vilcinādamās iebilda.

«Šovakar jums nav jāpārģērbjas — pie galda būs vie­nīgi jūsu tēvs un bērni.»

«Tā? Bet Freds taču solījās būt šodien atpakaļ?» viņa jautāja, nojauzdama ko ļaunu.

«Nē, viņš šodien neatgriezīsies … Jūs taču zināt, ka sestdien viņš aizjāja pie Vudiem, lai pavadītu tur dažas dienas, jo viņš ir iemīlējies Betijā Vudā. Bet šodien jau­nais Vuds jāja šeit garām un pastāstīja, ka Freds uzka­vējies pie viņiem tikai dažas stundas … bet toties viņš atkal redzēts kopā ar Hensleru.»

«Dieva dēļ, kādēļ jūs man to stāstāt?» Estere iztrūku­sies iesaucās.

«Domāju, ka būs labāk, ja ļaunās ziņas jūs saņemsiet no manis, nekā no citiem ļaudīm.»

«Ļaunas ziņas?» Estere atkārtoja.

«Diemžēl jā. Sakožiet ciešāk zobus, meitenīt. Arī jūsu tēvs varonīgi panesa tās.»

«Žēlīgais Dievs, kas tad noticis?»

«Viņi atkal reiz nozaguši mums lopus … Stīvenss tur­klāt sašauts …»

«Sašauts? Estere šausmās iekliedzās. «Un Emss?»

«Viņa tur nebija, tā kā Stīvensam vienam nācās ciest. Par laimi, ievainojums nav pārāk bīstams.»

«Nabaga cilvēks! Cerēsim un lūgsim Dievu, lai viņš paliktu dzīvs… Tātad tomēr atkal lopu zādzība! Tēvs gan laikam ir galīgi satriekts?»

«Nē, vecais kungs tieši pārsteidza mani ar savu nepa­rasto mieru,» Džo atbildēja. «Man šķiet, šī lieta viņam nebūt nav tik nepatīkama, jo nu Emss var iejaukties. Stī- vens nevarēja daudz runāt, tomēr paguva pateikt, ka arī Baršs Henslers un Meklins tur bijuši.»

«Baršs Henslers? Un jūs sakāt, ka Freds redzēts kopā ar to?» Estere šausmās iekliedzās.

«Jā, diemžēl… Emss teica jūsu tēvam: «Helztid, ne­pārsteidzieties ar spriedumu — nogaidiet, kamēr visu būšu noskaidrojis.» Un arī jums nevaru dot labāku padomu, bērns. Varbūt attiecībā uz Fredu lieta nemaz nav tik ļauna, kā izskatās. Arī nolaupītais lopu bars nav visai liels. Ro­nalds bija tas, kas ar savu aso skatu redzēja Stīvensu no­gāžamies no zirga. Jūsu tēvs un es, mēs pārsējām Stī- vensa ievainojumu, un tad ieradās Emss.»

«Un kas tad notika?» Estere jautāja, trīcēdama aiz uz­traukuma.

«Tad, protams, viņš ņēma visu lietu savās rokās un lika Džedam iejūgt zirgus. Seglodams savu zirgu, viņš uzsauca man: «Džo, steidzies tūlīt pie Esteres, viņa ir tur augšā, mazajā ošu birztalā. Pasaki viņai, ka lieta ļoti ļauna, bet lai viņa neuztraucas, kaut Freds arī būtu iejaukts šajā lietā …»

«Mans Dievs, kā gan viņš tā var runāt?»

«Ļaujiet taču man izteikt! Pasaki Esterei,» viņš teica, «ja tie tēviņi būs piedzirdījuši Fredu un tā iejaukuši viņu šajā lietā — es gādāšu, lai viņa vārds tiek atkal nomaz­gāts.» Jā, tā viņš teica.»

«Vai pastāstījāt to arī tēvam?»

«Protams . .. Vai jūs jau zināt, ka jūsu tēvs piedāvāja Emsam turpmāk strādāt kopā ar viņu, kā pilntiesīgam līdzīpašniekam?»

«Nē, tas man nebija zināms.»

«Jā — un šis sasodītais stūrgalvis noraidīja šo priekš­likumu!»

«Noraidīja?» Estere pārsteigta atkārtoja.

«Jā, es dzirdēju to pats savām ausīm! Emss atzina, ka priekšlikums esot viņam ļoti izdevīgs, bet apgalvoja, ka pagaidām viņš nevar to pieņemt. «Trīs velnu vārdā, kādēļ ne?» jūsu tēvs sašutis kliedza. «Jūs taču redzat, kas šeit notiek!» Emss nobāla. «Helzted,» viņš teica, «ja jau gribat zināt, kādēļ nevaru, tad klausieties: es mīlu jūsu meitu. Es palikšu šeit, kamēr lieta būs nokārtota, bet tad aiziešu. Esmu jau trīsdesmit divus gadus vecs un Estere nevar neko just pret mani, kaut arī jums nebūtu iebil­dumu pret mani kā pret znotu. Tātad šī lieta ir pilnīgi ne­iespējama un es lūdzu jūs nerunāt vairs par to.»

Estere sēdēja kā pārakmeņojusies. Tikai kad Džo roka saudzīgi pieskārās viņai, tā strauji sarāvās.

«Man gan laikam nevajadzēja jums to stāstīt?» pavārs nožēlodams jautāja. «Piedodiet!»

«Es uzvedos tik neprātīgi, Džo, man taču nav ko jums piedot.»

«Nu, tad piedodiet man to, ko tagad jums pateikšu: es zinu jūsu noslēpumu!»

«Noslēpumu?»

«Jā, Džo Kebels ir sasodīti viltīgs maita, un viņš jau sen ievērojis, ka jūs mazliet mīlat Arizonas Lauvu.» «Jā.»

«Pat mazliet vairāk?»

«Arī to es nevaru noliegt,» Estere klusu atbildēja.

«Redziet, Ester, tas ir labi. Bet tas jums pašai jāpa­saka viņam, jo vēlreiz iejaukties viņa darīšanās es tomēr neiedrošinos.»

Trīs dienas vēlāk pārbrauca Džeds. Kad Estere izstei­dzās no nama, viņas tēvs un Džo pašreiz izcēla no ratiem Stīvensu, kas vēl bija pārāk vājš, lai varētu paiet; labā roka viņam bija pakārta saitē. Tikai tad viņa ieraudzīja savu brāli Fredu, kura seja izskatījās gandrīz tikpat bāla kā pārsienamais ap viņa pieri.

«Saimniek, te nu mēs atkal esam,» Džeds sacīja. «Emss ir stallī.»

«Ienāc namā, tēvs, un arī tu, Ester,» Freds sacīja. «Man jums daudz kas stāstāms.»

Viņi iegāja dzīvojamā istabā.

«Tu esi ievainots, Fred?» Estere jautāja.

«Jā, bet tas nav tik ļauni, kā varēja būt — lode man izurbās tikai cauri ausij.»

«Lode cauri ausij?» Helzteds kā nemaņā atkārtoja. «Kas tad tevi sašāva?»

«Emss.»

Estere nespēja izrunāt ne vārda.

«Zēn, ko tu tur runā?» tēvs neticīgi jautāja.

«Pilnīgu patiesību,» Freds atbildēja. «Emss mani, pro­tams, nepazina, bet noturēja par vienu no Benarda ļau­dīm. Viņa lode norāva man no galvas platmali un tad viņš mani pazina … Lai kā, es nu esmu uz visu mūžu iezīmēts.»

«Bet kā tad tas viss notika?» Helzteds gribēja zināt.

Esterei vajadzēja apsēsties; viņa juta, ka ceļi tai ļo- dzās.

«Labi, tēvs,» Freds iesāka, dziļi ievilkdams elpu. «Es stāstīšu visu, nekā nenoklusēdams. Sestdien es gribēju apmeklēt Betiju Vudu, bet atradu tur priekšā Džesu Te- beru. Tas mani sakaitināja, kaut es zinu, ka Betija ļoti maz viņu ievēro. Es tūlīt jāju atpakaļ uz mājām, bet ceļā sa­tiku Bāršu Hensleru, Meklinu un Džimu Ketu. Viņi pieru­nāja mani jāt tiem līdzi, un dusmodamies uz Betiju es iedzēru vairāk, nekā varu panest. Kad atjēdzos, bija jau par vēlu … Kā miegā atceros, ka mēs kaut kur jājam. Dzirdēju Stīvensu iekliedzamies, kad Meklins izšāva uz to. Pēc tam mēs visi kopā dzinām prom lopus .. . Otrā rītā atmodos kādā tukšā būdā, desmit jūdžu attālumā no Vuda rančo, kurp tie tēviņi bija aizdzinuši lopus.»

Freds apklusa un aizsedza ar roku acis. Tad viņš tur­pināja:

«Izgulējies, es sapratu, ko esmu izdarījis: Meklins nu varēja uzstāties pret mani un apliecināt, ka arī es esmu zaglis… Sākumā gribēju nošauties, bet man pietrūka drosmes; tad apņēmos nošaut Meklinu, bet tas bija aiz­gājis satikties ar Benardu un pārējo bandu, bet ceļā no­kļuvis Emsa rokās, kas piespiedis to izstāstīt visu patie­sību … Protams, to visu es uzzināju tikai vēlāk .. . Be- nards atjāja kopā ar diviem puišiem. Redzot, ka tur ir tikai pussimts lopu, viņš sāka plosīties un lādēties. Pa to laiku jau bija satumsis. Mēs pieci vīri nosēdāmies būdas priekšā un sākām spēlēt kārtis. Te pēkšņi no būdas stūra iznāca Emss ar paceltu revolveri rokā dzīdams sev pa priekšu Meklinu. Es ierāvu galvu plecos un uzmaucu plat­mali dziļāk uz pieres. Meklins tikko turējās kājās. Emss vēlreiz ietrieca tam ar revolvera rokturi pa galvu, tā ka tas saļima zemē. Tad viņš pievērsās Hensleram un uz­kliedza tam:

«Jūsu spēle nu ir galā, Hensler, — Meklins man iz­stāstīja.

«Pie velna, kas tad jūs tāds esat?» Benards ierēcās.

«Mans vārds ir Emss.»

«Arizonas Lauva!» Benards izsaucās.

«Jā gan, un jūs laikam esat Klevs Benards?»

Benards pat neiedrošinājās atbildēt. Bet šis idiots Henslers tvēra pēc revolvera . .. Nu, un tad lieta norisinā­jās sasodīti ātri. Emss izšāva — un Henslers novēlās zemē ar caurumu pierē. Tad norībēja vēl daži šāvieni un pēdē­jais no tiem ķēra mani. Pazinis mani, Emss uzrāva mani kājās un pieslēja pie sienas. Biju pārliecināts, ka viņš mani nošaus . .. Tikai pamazām sāku saprast, kas noticis. Henslers bija miris, arī Benards šķita beigts, kāds cits kliegdams vārtījās zemē, ceturtais pašreiz nogāzās kā maiss, bet Meklins vaidēdams rāpoja ap būdas durvīm … Arī Emss bija ievainots plecā. Man vajadzēja viņu pār­siet un turklāt viņš man pateica kaut ko tādu, ka es to ne­aizmirsīšu līdz pat nāvei… Tad mēs izgājām uz ce|a un Emss lika Džedam ar ratiem braukt atpakaļ uz būdu. Mek­lins bija aizbēdzis. Benardu, kas vēl izrādījās dzīvs, mēs iecēlās ratos un aizvedām uz Jampu, kur Emss paskaid­roja, ka Henslers un Benards esot piespieduši mani pie­dalīties lopu zādzībā mana tēva rančo, un ka vecās bū­das tuvumā esot notikusi cīņa… Vēlāk noskaidrojās, ka Benards gan paliks dzīvs, bet pilnīgi nekad neatveseļo- sies. Viņš, protams, tiks ievietots cietumā …»

«No kura Emss tevi izglābis, dēls!» Helzteds iesaucās.

«Jā, tēvs, viņš izglāba mūsu vārdu no negoda,» Freds pazemīgi atbildēja. «Bet es taču neesmu bijis zaglis! Dieva dēļ, tēvs, nedomā taču tā par mani!»

«Protams, to es nedomāju … Vai šī mācība nu reiz izveidos no tevis vīru?»

«Noteikti, tēvs! Emss izdziedējis mani uz visiem lai­kiem!»

Estere klusu izzagās savā istabā, lai sakārtotu domas. Tikai, kad bija jau satumsis, viņa atkal iznāca, lai priekš­namā uzglūnētu Emsam, kaut tas bija kopā ar Džo.

Viņa nezināja, par ko Emss runāja ar to, un viņā bija tikai viena vienīga vēlēšanās — apskaut to un cieši piekļauties tam.

«Tikai vienu es vēl gribētu zināt,» viņa beidzot, pēc mulsa klusuma brīža sacīja.

«Varu jau iedomāties, kas tas ir,» Emss atbildēja savā mierīgajā, labsirdīgajā balsī, ko viņa tik ļoti mīlēja tajā. «Protams, es uzreiz pazinu Fredu un tikai izlikos, ka esmu to noturējis par vienu no Benarda ļaudīm, jo gribēju iz­mantot šo izdevību, lai uz mūžu izdziedētu viņu no viegl­prātības … Tas taču bija tas, ko jūs gribējāt man jautāt?»

* * *

Oktobrī uznāca naktssalnas un iestājās vēsas dienas.

Svētdiena, kad Freds pārveda Helzteda rančo Betiju Vudu un klaji paziņoja par savu saderināšanos, kļuva arī Esterei liktenīga.

Pie pusdienu galda Helzteds svinīgi paziņoja, ka Emss beidzot esot pieņēmis viņa priekšlikumu un kopš šī brīža skaitoties par pilntiesīgu rančo līdzīpašnieku.

* * *

Estere pilnīgi piekrita Džo, ka Emss nekad nenāks uz domām, ka arī viņa to mīl, ja viņa pati to tam nepateiks. Viņa nolēma ņemt šo lietu savās rokās.

Kādā svētdienas pēcpusdienā Estere veikli iekārtoja tā, ka palika dzīvojamā istabā viena ar Emsu.

Uzmanīgi piezagusies tam no mugurpuses, viņa pēkšņi aizspieda tam ar rokām acis.

«Vai protat labi minēt?» viņa jautāja.

«Diemžēl, nē. Kas tā ir par rotaļu?»

«Tā saucas: «Ko jūs darītu, ja? …»»

«Tas laikam ir apmēram tāpat kā «aklā govs».»

«Jā, apmēram.»

«Un kas man jādara?»

«Pagaidām tikai jābūt aklam,» viņa smiedamās atbil­dēja. «Tātad iedomājieties, ka jūs esat pavisam bikls, kautrs un neko nesaprotošs kovbojs …»

«Dieva dēļ, tik jocīgs augs es taču vēl savā mūžā ne­esmu bijis!» Emss viņu pārtrauca.

«Es taču jau teicu, ka jums tas tikai jāiedomājas… Tātad pavisam bikls kovbojs, kam nekad vēl nav bijis… mīļākās. Viņš dzīvojis smagu, vientuļu dzīvi, klejojis pa­saulē starp ļauniem cilvēkiem, kuri domā tikai par cīņām un asinīm, un turklāt viņam nav laika atlicis meklēt un atrast sev sievu …»

Viņa lēnām atlieca atpakaļ tā galvu, tā kā tā tagad piekļāvās viņas krūtīm.

«Vai jūs klausāties un iegaumējat rotaļas noteikumus?» viņa jautāja.

«Protams, ka klausos, jo jūs taču to gribat,» viņš mulsi atbildēja. «Man tomēr jāatzīst, ka tā ir visai ērmota ro­taļa.»

«Jums tā šķiet? … Mana loma tajā ir vēl daudz grū­tāka kā jūsējā, jo man jātēlo pavisam nekautra meitene, kas ļoti iemīlējusies biklajā kovbojā. Viņš, protams, to ne­nojauš … Rotaļas gaita nu ir tā, ka nekautrā meitene pie­zogas kovbojam no mugurpuses un rokām aizsedz tā acis, un noglāsta viņam vaigu, un noskūpsta to uz auss, un jautā viņam« Ko jūs darītu, ja es? .. .»»

«Ko tad?» viņš notrīcēdams čukstēja.

«Ja es tagad teiktu: «Rič Ems, es mīlu tevi no visas, visas sirds,» kā es to tagad daru?»

«Ester, ja tā ir rotaļa, tad tā ir nežēlīga rotaļa,» viņš rūgti sacīja.

«Bet tā taču nav rotaļa — tu, mīļais, muļķa zēn! Tā ir patiesība — īsta, tīra patiesība!»

Emss pietrūkās kājās un pievilka viņu sev klāt. Ilgi viņi stāvēja, cieši apskāvušies, aizmirsuši laiku un visu ap sevi — līdz pēkšņi viņus iztraucēja Ronalda griezīgā balss, kas gluži pārbijies kliedza durvīs:

«Bob, nāc ātri — Arizonas Lauva grib aprīt Esteri!»

Bobs atsteidzās un nostājās līdzās brālim.

«Muļķi!» viņš pārliecinoši noteica. «Miljons pērkonu, kā es priecājos — jau sen bija laiks tam notikt!»

Un viņš gavilēdams metās prom, lai pastāstītu arī ci­tiem priecīgo ziņu.

Vakarā, kad citi ģimenes locekļi un saime jau sen gu­lēja, bet mēness lēja pār Treblsomas ieleju savu sidraboto gaismu, Emss turēja Esteri rokās un stāstīja tai par Neztu.

«Redzi — tava rotaļa šodien pēcpusdienā un šī vēstule mani bagātīgi atalgo par visu, ko esmu pārcietis,» viņš nobeidza savu stāstu. «Ja mēs drīz apprecēsimies, tad va­rēsim apmeklēt Neztu.»

«Un vienīgi tādēļ mums drīz jāprecas?» viņa jautāja, izlikdamās sašutusi.

«Nē taču, Estere, protams, ne jau tādēļ vien … Tikai neļaunojies, ka nācu klajā ar tik nekaunīgu priekšlikumu!»

«Tu, mīļais, muļķa zēn!» viņa iesaucās, noskūpstīdama to. «Vai tiešām domā, ka es gribu vēl ilgi gaidīt?»

«Brīnišķīgi!» Emss priekā starodams iesaucās. «Tur­klāt oktobris taču ir visjaukākais mēnesis Tonto apga­balā!»

Estere smējās — un tad viņam bija jāstāsta tai par dzīvi Tonto.

Cik citāds taču tur bija viss, nekā šeit Treblsomas ielejā. Estere garā redzēja milzīgās, robainās kalnu mugu­ras, melnās kalnu grēdas, ko citu no citas šķīra salas iele­jas; redzēja dzintarkrāsas Tonto upi un drūmo dīķi, kur nelaimīgā Nezta reiz bija gribējusi noslīcināties. Viņa re­dzēja visu šo mežonīgi skaisto, kalnaino apvidu, kuru Emss reiz bija atstājis, lai kļūtu Arizonas Lauva un — Esteres dzīves laime.

* * *

Otrā dienā kāds jātnieks, kuru Tenners nepazina, at­nesa tam ziņas par Riču. Svešais atjāja uz putām pār­klāta zirga un Emsu nama priekšā izlēca no segliem.

«Labdien!» viņš apsveica veco mednieku. «Lūdzu, panāciet šurp, man ar jums jārunā.»

Emsa kundze, kas kopā ar Kepiju stāvēja durvju priekšā, jau no pirmā acu uzmetiena svešajam, nojauta, ap ko lieta grozās. Viņa ātri iegāja atpakaļ namā, aizvezdama sev līdzi arī ziņkārīgās dvīnītes.

Загрузка...