13

Saules dedzinošie stari kvēloja pār Treblsomas ieleju.

Mutuļojošā, putojošā straume, kas kā rāms strautiņš iesākās kaut kur Kolorado augstienēs, šeit jau kā lepna upe vijās starp kailajiem, ar zāli apaugušajiem pakalniem. It kā lielā steigā aizjoņojusi garām vienīgai šī apvidus apdzīvotajai vietai, Helztida rančo, tā izlēja savus ūdeņus zaļā kalna gravā.

Pirms daudziem gadiem ugunsgrēki šeit bija izpostī­juši visus mežus. Izdegušajā vietās auga tikai zemi osīši, zaļoja zāle un ziedēja puķes.

Kopš tā laika, kad Estere Helztida bija atstājusi Den- verā skolu, lai aizvietotu tēva namā savu agri nomirušo māti, zāle izdegušajās vietās ar katru gadu auga kup­lāka un puķes krāšņākas, un Estere bija pārliecināta, ka jaukāka stūrīša zemes virsū nemaz vairs nevar būt.

Ar zināmām bažām Esteres skatiens kavējās pie ru­dens krāsās mirdzošajiem pakalniem, jo ziema šajā aug­stienē bija gara un auksta un saistīja cilvēkus mājās. Kaut viņai arī patika novērot milzīgos stirnu barus, kas klaiņoja pa nogāzēm, un kalnu kazas, kas kopā ar brie­žiem nereti atklīda līdz pat dārzam, — viņa ne visai mī­lēja Kolorado ziemu. Arī pavasaris šeit bija vēss, mitrs, vējains un drūms, bet toties vasara bija jauka un sevišķi brīnišķīgs bija rudens.

Esterei katrā ziņā bija jāsaņem maza atmaksa par sa­vām pūlēm tēva rančo un par dzīvi vientulībā. Viņa bija dzimusi un uzaugusi Misūri, kur no sestā līdz divpadsmi­tajam gadam bija apmeklējusi skolu. Tad ģimene mātes slimības dēļ bija pārgājusi uz Denveru, un tur Estere bija

turpinājusi izglītību, kāmēr Džonu Helztidu, viņas tēvu, Jampas zelta lauki bija atvilinājuši šurp, Kolorado mežo­nīgajā ziemeļrietumu apvidū. Laimīgā kārtā viņš tomēr bija nācis pie atziņas, ka ir izdevīgāk apstrādāt un izman­tot zemi, nekā meklēt tajā noslēptās bagātības.

Piecpadsmit gadu vecumā Estere bija ieradusies Trebl- somā, lai uzņemtos rūpes par tēva saimniecību. Nu viņa jau bija sasniegusi deviņpadsmito gadu. Vecākais brālis bija par diviem gadiem vecāks. Tomēr tas netika viņai līdzi, vismaz vīriešu darbos no viņa nebija nekādas palī­dzības; vienīgi medījumus galdam tas piegādāja. Fredam nepatika dzīve rančo un ar to viņš bija sagādājis tēvam lielu vilšanos. Viņš gandrīz pastāvīgi klaiņoja kopā ar šaubīgiem jaunekļiem no Jampas zelta laukiem, kas atra­dās dienas jājiena attālumā no Treblsomas. Bez viņa ģi­menē vēl bija sešus gadus vecais Ronalds, septiņus gadus vecais Bobs un māsiņa Ģertrūde, kam gāja jau devītais gads. Šos trīs Esterei vajadzēja uzraudzīt un mācīt, to­mēr visgrūtāk viņai bija gādāt, lai mazie ārā pārāk netra­kotu. Un šis uzdevums prasīja nenogurstošu modrību un nepielūdzamu bardzību.

Vienīgi ziemā Esterei gadījās izdevība kārtīgi noturēt ar mazajiem mācību stundas, pārējos gadalaikos viņi pie­savinājās vienīgi to, ko viņiem mācīja pati daba. Ronalds bija dzimis mednieks, bet Bobs — kaislīgs makšķernieks, kamēr Ģertrūde visvairāk mīlēja puķes, kas Treblsomā auga neskaitāmos veidos.

Apstākļi, kādos dzīvoja Helztidu ģimene, nebija slikti, kaut arī Esterei pēdējā laikā reizēm uzmācās rūpes. Vi­ņiem bija pavārs, vārdā Džo Kebels. Tas bija īsts sava amata meistars, cilvēks ar zelta sirdi un sevišķi attīstītu humora izjūtu, vienmēr jautrs un līksms. Diemžēl viņam piemita kāda slikta īpašība: viņš nevarēja izrunāt ne vārdu, lai nelādētos. Un Esterei par lielām šausmām, abi puisēni pamazām bija piesavinājušies šo netikumu. Bez pavāra Helztids pašlaik nodarbināja vēl kučieri, kalpu un divus kovbojus. Neraugoties uz to, viņam pašam tomēr nā­cās strādāt vairāk kā visiem viņa kalpotājiem.

Rančo nams, kas stāvēja strauta krastā uz neliela pa­kalna, bija izveidots no vairākām baļķu būdām, kuras se­nāk šeit bija uzcēluši mednieki. Helztids bija tās izlabo­jis, paplašinājis un tieši ģeniālā kārtā apvienojis kopējā ēkā. Tā bija diezgan vienkārša un rupja celtne, bet lielajai ģimenei tajā bija papilnam vietas. Nams bija visai ērts,

tomēr bez kādas greznības, ja par tādu negribēja uzska­tīt ledusauksto ūdeni, kas bija ievadīts visās telpās.

Septembra pirmās dienas jau bija atnesušas salnu — vismaz augstienēs, kas Esterei vienmēr šķita tik tuvu.

No vietas, kur viņa pašreiz stāvēja kalna zāļainajā nogāzē un no kurienes tā varēja novērot arī bērnus, atklā­jās lielisks skats uz Treblsomas ieleju, kas šajā gadalaikā atgādināja brīnišķīgu gleznu. Dzidrais strauts čalodams tecēja pār akmeņiem, cauri sulīgajām ganībām.

Ronalds ar suņiem vajāja kādu nelaimīgu trusīti, ka­mēr Bobs makšķerēja. Strauts mudžēja no lielām forelēm. Tomēr tās gandrīz ikreiz norāvās Bobam no makšķeres, jo viņš vēl neprata izmest tās krastā, kaut arī tēvs un pavārs Džo jau neskaitāmas reizes bija viņam rādījuši, kā tas darāms. Viņš tomēr negribēja ļaut pieaugušajiem sevi mācīt, bet centās visu sasniegt pats ar saviem spēkiem. Kā jau dzīvē parasti mēdz būt, godkāre prasīja upurus, kas šajā gadījumā, par laimi, izpaudās vienīgi norautos makšķerāķos un auklās.

Šorīt viņš jau vairākas stundas bija makšķerējis se­višķi nesekmīgi. Savā vecumā viņš izrādīja apbrīnojamu pacietību, un viņa sports tam, protams, bija daudz sva­rīgāks par brokastīm, kurās Estere jau tik daudz reižu viņu bija aicinājusi, ka nu beidzot nopietni saskaitās.

Beidzot mazajam nerātnim labpatika viņas saucienu sadzirdēt. Samircis un netīrs, viņš pavērsa seju pret māsu un atkliedza:

«Pie velna, liec taču mani mierā — es vēl nesmu no­ķēris ne asakas!»

Estere zināja, ka nebūtu nozīmes mazo palaidni vēl­reiz saukt, tādēļ viņa tikai piedraudēja tam ar sodu par to, ka bija atkal lādējies. Mazais nicīgi smīnēdams novēr­sās, bet tieši šajā brīdī kāda forele nelaimīgā kārtā pieko­dās un strauji parāva makšķeri. Šis grūdiens bija tik ne­gaidīts, ka Bobam, kas stāvēja uz apsūnojušā akmens, iz­slīdēja kāja un tas ar troksni ievēlās ūdenī.

Estere zināja, ka viņas mazais brālis peld kā zivs, to­mēr sirds viņai uz mirkli apstājās aiz bailēm. Bet Bobs jau bija izbridis krastā. Kad Estere piesteidzās nelaimes vietā, viņa redzēja, ka Bobam vienīgās bēdas sagādāja nozaudētā makšķeraukla, jo kātam pats tievgals bija no- lauzjs un ar straumi aiznests.

Ūdens tecēja no viņa drēbēm, seja un drēbes tam bija pārklātas zaļganām, lipīgām dūņām, bet acis mirdzēja.

«Deviņi simti deviņdesmit deviņi pērkoni, tāda saso­dīta nelaime!» viņš plosījās. «Bet tā ir vienīgi tava vaina, Ester, ka es pazaudēju ne vien zivi, bet arī makšķeri, āķi un pludiņu!»

Estere šausmās sarāvās. Ko lai viņa iesāk ar šādu pa­laidni? Viņš katrā ziņā bija jāsoda un Džo Kebels, kurš tam bija šādus vārdus iemācījis, noteikti bija jāatlaiž… Bet jau tajā pašā mirklī viņa saprata, ka sodam tikpat nebūtu panākumu, un ka Džo atlaišana bija pilnīgi neie­spējama.

«Redzi, Ester, tur kāds nāk» Bobs pēkšņi iesaucās, no­rādīdams ar roku. «Vai tas tēviņš piesūcies vai tikai iedzē­ris?»

Estere palūkojās turp un ieraudzīja kādu jaunu vīrieti, kurš streipuļodams nāca lejup pa nogāzi, vezdams zirgu pavadā. Viņas pirmā doma bija steigties namā un pasaukt Džo, jo klaidoņi un noziedznieki šajā apvidū nebija' re­tums, kādēļ tēvs arī nekad neļāva viņai jāt vienai. Vē­rīgāk ielūkojoties, Estere tomēr redzēja, ka nācējs nebija piedzēries, bet tikai kliboja un šķita galīgi novārdzis. Arī viņa zirgs likās līdz pēdējam noguris.

Viņa jau gribēja steigties tam pretī, bet iedzimtais bik­lums to atturēja. Tā kā nācējs tuvojās ļoti lēnām, viņai bija laika to novērot. Viņas ziņkāre pamazām pārvērtās apbrīnošanā un dzīvā interesē par svešinieku. Tas noteikti bija visskaistākais vīrietis, kādu viņa jebkad bija redzē­jusi — laikam kovbojs. Viņš bija liels un vingrs, pie gara­jiem zābakiem šķindēja pieši, pie jostas karājās liels re­volveris, kas ejot šūpojās turp un šurp. Ģērbies viņš bija pelēkā uzvalkā; platmaļu sombrero pa pusei aizsedza tam seju, tomēr šajā sejā bija kaut kas tāds, kas Esteri val­dzināja.

Acīmredzot viņš bija pamanījis jauno meiteni, jo jau notālēm noņēma sombrero. Kad viņš to uzlūkoja, Esterei neviļus pārskrēja trīsas. Gaišie, gandrīz sudrabkrāsas mati nekārtīgi krita pār viņa augsto, balto pieri, divas zi­las acis pētoši vērās viņā. Viņa sejas apakšējā daļa bija iekritusi un noaugusi ar netīru, izspūrušu bārdu.

«Labdien, jaunkundzi» nepazīstamais lēnām sacīja klusā, aizsmakušā balsī. «Vai… šī ir … Helztida rančo?»

«Jā, kungs,» Estere bikli atbildēja.

«Paldies Dievam … kaut arī man ikviens cits rančo būtu tikpat mīļš,» viņš sacīja un, uzmetis zirgam pavadu pār galvu, smagi atslīga uz viena no lielajiem akmeņiem

strauta malā, it kā tam būtu grūti nostāvēt kājās. «Sevis dēļ es vēl… nekā neteiktu … bet biju nopietni nobažī­jies Kepija dēļ …»

Zirgs stāvēja nekustēdamies, nokāris galvu, kamēr viņa iekritušie sāni smagi cilājās.

«Acīmredzot, jūs nākat no tālienes,» Estere ātri sacīja. «Vai esat slims, vai varbūt jums gadījusies kāda nelaime?»

«Nē, jaunkundze — mēs abi esam tikai… stipri no­vārguši,» viņš izdvesa, atbalstīdams seju rokās.

Estere ziņkāri aplūkoja lielos, sudraba meksikāņu pie­šus, melno ādas maksti ar lielu sudraba burtu «E», no kuras rēgojās ieroča ziloņkaula rokturis, kuru uzlūkojot Esterei neviļus bija jānodreb, kaut arī viņa bija pieradusi redzēt vīriešus apbruņotus.

«Atvainojiet mani… vienu mirkli, jaunkundz,» svešais sacīja. «Nedomājiet, ka esmu … pilnīgi aizmirsis pieklā­jību … tūlīt būšu … tiktāl atspirdzis … ka varēšu sniegt jums paskaidrojumus.»

«Nevis jums, bet man jāatvainojas,» Estere ātri atbil­dēja. «Biju pilnīgi piemirsusi aicināt jūs namā. Ja jums kaut kas vajadzīgs …»

«Pateicos, jaunkundze… esmu tikai bezgala nogu­ris… un pusē nomiris badā … kaut izsalkuma nejūtu.»

«Vai jūs nākat no tālienes un vai jau sen kopš neesat ēdis?» Estere līdzcietīgi jautāja.

«Nezinu vairs cik ilgi… un cik tālu,» viņš atbildēja. «Katrā ziņā . . . pārjāju augstienes .. .»

«Tik tālu? Bet tas taču šausmīgi!»

«Jā, tā bija … Augšā es satiku … kādu mednieku … tas parādīja man … ceļu uz Helztida rančo … bet es … nomaldījos.»

Sajā brīdī mazais Bobs, kurš līdz šim bija slēpies aiz māsas muguras, iznāca priekšā un, nostājies iepretī sve­šajam, svarīgi jautāja:

«Sakiet, kungs, jūs varbūt esat ievainots?»

«Hallo, jaunais cilvēk… tevi es nemaz neredzēju… Nē, es neesmu … ievainots.»

«Bet sasodīti noguris gan jūs izskatāties,» Bobs līdz­jūtīgi turpināja.

«Tācls es arī esmu.»

«Vai jūs visu laiku nācāt gar mūsu strautu?»

«Jā, no pat avota.»

«Vai redzējāt tajā lielas foreles?»

«Redzēju, dēliņ .. . sevišķi tur augšā … dīķos.»

«Cik lielas?»

«Tādas, kā mana roka … Tu laikam esi liels makšķer­nieks? Liekas, zvejojot esi iekritis ūdenī?»

«Makšķerējot — es? Nekā tamlīdzīga! Estere — tā ir mana māsa — sauca mani, un tā es neuzmanījos un tur­klāt man bija uzkodusies forele īstas valzivs lielumā, un tad es slīdēju uz tā Dieva nolādētā debessuņa no ak­mens …»

«Bet, Bob!» Estere viņu pārmetoši pārtrauca. «Tu taču nedrīksti lietot tik neglītus vārdus!»

Svešais izbrīnā pacēla galvu un sāka sirsnīgi smieties.

«Tiešām, dēliņ… tavā vecumā tas bija visai stipri teikts!»

«Viņš ir nelabojams,» Estere nokaunējusies sacīja. «To viņš, tāpat kā otrais brālītis, iemācījies no mūsu pavāra.»

«Nu, gan jau jaunie kungi atkal atmetīs šo ieradumu,» Emss labsirdīgi piezīmēja. Viņa balsī bija kaut kas, kas Esterei ārkārtīgi patika. «Tātad jums ir pavārs, kas lā­das?»

«Pavisam šausmīgi, bet šeit ir grūti atrast citu. Tur­klāt viņš ir ļoti spējīgs savā arodā un krietns, uzticams cilvēks — tikai no lādēšanās tas nevar atradināties.»

«Sakiet, jaunkundz, vai šo pavāru nesauc par Džo Ke- belu?»

«Jūs pazīstat Džo?» Estere pārsteigta iesaucās un viņa pati nesaprata, kādēļ šis apstāklis to iepriecināja.

«Protams, pa daļai,» viņš smaidīdams atbildēja. «Vai jūs būtu tik laipna, jaunkundz, un palūgtu Džo iznākt pie manis?»

«Zināms, ar vislielāko prieku,» Estere sirsnīgi teica. «Bet vai nebūtu vienkāršāk, ja jūs tūlīt nāktu man līdzi? Džo taču tikpat aicinās jūs namā.»

«Diemžēl, to es nevaru — man visi locekļi ir kā sastin­guši.»

«Es jums palīdzēšu — nāciet, atbalstieties pret mani!» Estere dedzīgi iesaucās. «Man ir lāča spēks — vismaz tēvs vienmēr to apgalvo.»

Viņš uzlūkoja jauno meiteni, it kā tikai tagad redzētu to pirmo reizi.

«Jūs esat ļoti laipna, jaunkundz, bet…»

«Labi, tādā gadījumā es pasaukšu Džo,» viņa to ātri pārtrauca. «Ko lai saku viņam, kas jūs esat?»

«Sakiet viņam, ka atnācis viņa vecais draugs — Ričs Emss.»

Jaunā meitene gandrīz skriešus devās uz namu, jau notālēm saukdama:

«Džo!… Hē, Džo!»

Viņa aizelsusies iegāja gaišajā, spodrajā virtuvē, ku­rai šīs abas iepriecinošās īpašības piemita tikai kopš tā laika, kad te sāka rīkoties Džo Kebels. Pavāra virtuvē ne­bija, bet viņa dzirdēja to svilpojam ēdamistabā, kas atra­dās turpt līdzās. Estere atrāva durvis.

«Vai tad jūs nedzirdējāt, ka es jūs saucu?» viņa aiz­elsusies jautāja.

Mazais, ne visai jaunais pavārs ar lielo degunu un uz­ticīgām suņa acīm, vienmēr nopietnajā sejā, valkāja ap­žilbinoši baltu cepurīti un tādu pat priekšautu.

«Nē, Esteres jaunkundze! … Kas tad, triju velnu vārdā, īsti noticis, ka esat tik neparasti uztraukta?» viņš smaidīdams jautāja.

«Tur atnācis kāds svešinieks,» viņa stāstīja. «Viņš ir pavisam novārdzis un sēž ārā… Laikam viņš tālu jājis, jo viņa zirgs ir tuvu sabrukšanai… Nāciet, Džo, viņš ap­galvo, ka pazīst jūs.»

«Nu, tādēļ jau jums nevajag tik stipri nosarkt,» viņš mierīgi atbildēja. «Mani pazīst velnišķīgi daudz cilvēku, kādam miljonam esmu jau vārījis ēst.»

«Bet šis cilvēks ir pavisam citāds … Nāciet taču āt­rāk, Džo!»

«Nu, nu, jaunkundz, tik uztrauktu es jūs nekad vēl ne­esmu redzējis! . . . Tātad viņš ir citāds kā visi?» pavārs jautāja, neizrādīdams ne vismazāko interesi par viesi.

«Jā, arī slims viņš ir un nevar paiet. Jums jāpalīdz viņam.»

«Un droši vien tāds ļoti jauns zēns, ko?»

«Nē, gluži jauns viņš nav. Bet viņš esot jums ļoti labs draugs. Viņa vārds ir Ričs Emss.»

«Ričs Emss?» pavārs iekliedzās, un piena kanna, ko tas turēja rokā, dārdēdama noripoja zemē.

«Tātad jūs viņu pazīstat?»

«Svētais bimbam, protams, pazīstu!»


Priekšautam plandoties, viņš izmetās no istabas. Es­tere gribēja tam sekot, bet tad viņai ienāca prātā, ka nu viņai taču vairs nav iemesla izrādīt tik lielu steigu. Viņa gāja lēnām, pūlēdamās noslēpt savu interesi. Ārā viņa sa­tika Bobu, kas lepni pavadā veda svešinieka zirgu, kamēr Džo drīzāk nesa savu viesi, nekā atbalstīja to. Tomēr vis­vairāk Esteri pārsteidza pavāra sejas izteiksme: bez ārspīlēšanas — šis citkārt neglītais cilvēks priekā bija kļuvis skaists.

«Esteres jaunkundz,» viņš sacīja tai, «es gribu ievest viņu savā būdā. Bobs pa to laiku novietos stallī viņa zirgu.»

«Labi, Džo. Ja jums kas vajadzīgs, pasakiet man. Es palīdzēšu Bobam.»

Aizejot viņa vēl dzirdēja Džo sakām Emsam:

«Pie velna, man šķita, ka ausis mani viļ, kad viņa teica, ka Ričs Emss esot atnācis! Vai tiešām tas esi tu, Arizonas Lauva, tu, sasodītais, mīļais debessuns? . . . Vai zini, kā tev trūkst? Nekā cita, kā viena kārtīga viskija! Tev jā­dzer, vecā klaburčūska, kamēr deguns tev sāk spīdēt — gan tad tu atkal tiksi uz kājām. To mēs tūlīt izdarīsim, dēls, un lai velns mani aizrauj pa daļām, ja es nedzeru tev līdzi kā senajās dienās!»

Estere priecājās, kad nevarēja vairs sadzirdēt pļāpīgā pavāra vārdus, jo baidījās, ka tas varētu vēl vairāk aiz­rauties un sākt lietot izteicienus, kas nav piemēroti jau­nas meitenes ausīm. Viņa steidzās pakaļ brālim, tomēr Bobs kategoriski atteicās atdot viņai Emsa zirga pavadu. Tikai stallī viņš beidzot atļāva viņai piepalīdzēt, jo Džeds, kučieris, bija aizvedis tēvu uz Jampu. Estere atzina par labāku pasaukt puisi Smitu un likt tam pienācīgi apkopt līdz nāvei novārgušo zirgu un tādēļ aizsūtīja Bobu pēc viņa. Palikusi viena, viņa sāka glāstīt zirgu, ko tas viņai labprāt atļāva.

Bobs atnāca atpakaļ viens pats.

«Tas Dieva nolādētais cūkassuns, protams, nekur nav atrodams!» viņš paziņoja.

«Ja tu vēlreiz manā klātbūtnē lietosi šādus izteicienus, es tevi sodīšu — saproti?» Estere gluži izmisusi sacīja.

«Dieva vārds, es nemaz nedomāju neko ļaunu!» Bobs taisnojās.

«Labāk atnes svaigu sienu. Parūpēsimies paši par Ke- piju, lai viņa kungam nav jāraizējas tā dēļ.»

Estere labi prata apieties ar zirgiem, jo bieži mēdza kopt pati savu. Viņa ieveda Kepiju tukšā steliņģī, iedeva tam vispirms mazliet ūdens un auzu, notīrīja un nosu­kāja viņu, pakaisīja jaunus salmus un beidzot piepildīja redeles ar smaržīgu sienu. Šodien darbs viņai sagādāja sevišķu prieku.

«Nāc nu, Bob,» viņa sacīja, kad viss bija padarīts. «Tev jāpārģērbjas un pamatīgi jānomazgājas.»

«Nemaz neuztraucies — arī tu neizskaties labāka. Kā Freds smietos, ja redzētu tevi tīram tā svešā tēviņa zirgu! Par Freda zirgu tu droši vien nebūtu tik ļoti rūpējusies!»

«Fredam tev nav par to jāstāsta,» Estere viegli pie­tvīkusi, atbildēja.

«Bet tad tev jādod man vismaz divi gabali cepuma; vienu tu man jau tā esi parādā, jo tavas muļķīgās klai­gāšanas dēļ es pazaudēju makšķeri.»

Viņa smiedamās to apsolīja.

Ejot atpakaļ uz rančo, viņi satika Ronaldu, kas turēja aiz ausīm trusīti.

«Redzat, ko es noķēru!» viņš jau notālēm lepni sauca.

Ronalds bija kluss, mazliet sevī noslēdzies puisēns, kuru vieglāk varēja savaldīt kā Bobu. Vairāki jauni, gar- ausaini suņi lēkāja ap viņu.

Tā kā abi brāļi uzsāka vienu no savām nebeidza­mām debatēm par zvejas un medību priekšrocībām, Estere atstāja tos stāvam un iegāja dzīvojamā istabā, kas bija vismodernāk un ērtāk iekārtotā telpa namā. Viņas pašas istaba, kuru tā apdzīvoja kopā ar māsu Ģertrūdi, senāk bija bijusi atsevišķa būda. Tajā bija divi logi un atklāts, no dzelteniem akmeņiem mūrēts kamīns, kura priekšā bū­das senākie iedzīvotāji kādreiz droši vien bija stāstījuši par savām dēkām bebru medībās. Estere bija pielikusi vi­sas pūles, lai padarītu šo telpu pēc iespējas mājīgāku, un arī vēl tagad turpināja to izdaiļot.

Ģertrūde — tumša, glīta meitene, kas šejienes vientu­lībā bija uzaugusi kā nezāle — sēdēja noliekusies pār rok­darbu, ko Estere bija tai uzdevusi, jo abas māsas valkāja gandrīz vienīgi pašu šūtas drēbes; arī par mazo brāļu uz­valkiem viņām bija jārūpējas. Šūšana Ģertrūdei bija vis­ienīstākais darbs pasaulē, kādēļ tā arī nepiegrieza vērību vecākās māsas ienākšanai, kaut Estere labprāt būtu pa­stāstījusi viņai par Džo viesi. Viņas domas atkal un atkal pievērsās dīvainajam svešiniekam, turklāt sirds tai ērmotā kārtā pukstēja arvien straujāk.

Lai cik liela arī nebija viņas nepacietība, viņa tomēr nocietās un negāja virtuvē, tā ka pavāru tā satika tikai ēdamlaikā. Bet arī tad viņa nevarēja vien beigt brīnīties par to, jo labais, citkārt tik pļāpīgais Džo, ne ar vārdu nepieminēja savu viesi, tā ka Estere beidzot bija spiesta apjautāties:

«Kā tad nu klājas jūsu draugam, Džo?»

«Tas pagaidām nav pasaulei runājams,» pavārs atbil­dēja. «Es iedevu viņam stipru groku, bet nepaguvu pat noaut tam zābakus, kad viņš jau bija cieši aizmidzis. Es nupat palūkojos, ko viņš dara. Viņš guj kā akmens, un droši vien nogulēs visu dienu un nakti, varbūt pat vēl ilgāk. Viņa pēdējais jautājums bija par zirgu. Ceru, jūs taču būsiet nodevusi to Smita gādībā?»

«Nē, mēs nekur nevarējām viņu atrast un tādēļ es pati apkopu Emsa kunga zirgu … Sakiet, Džo, kas īsti ir jūsu draugs?»

«Jūs taču dzirdējāt viņa vārdu,» pavārs izvairīgi at­bildēja. «Starp citu, viņš ir kovbojs.»

«Vai jūs jau sen kopš viņu pazīstat?»

«Es iepazinos ar viņu Jaunmeksikā, kur mēs kopā strā­dājām — jā, tas bija pirms pieciem gadiem… Cik ātri gan aiziet laiks!»

Esterei par lielu vilšanos, Džo Kebels pat nedomāja pastāstīt vienu no savām interesantajām dēkām, kurā Em­sam šoreiz droši vien būtu piekritusi galvenā loma. Džo vispār bija ļoti pārvērties, ko Estere gan vairāk nojauta, nekā redzēja.

Bērni ķildojās trusīša dēļ, ko pavārs bija tiem izcepis, un uzmācās māsai ar visdažādākiem jautājumiem, tā ka Esterei pat neatlika laika sakopot domas. Tikai, kad viņa pēc ēšanas palika viena, tā varēja mierīgi pārdomāt par cilvēku, kurš bija tik ļoti viņu ieinteresējis.

Turklāt viņai iekrita prātā, ka arī Džo Kebela ieraša­nās Helztida rančo bija norisinājusies gandrīz tādos pa­šos apstākļos kā Emsa Riča atnākšana. Toreiz neviens cil­vēks neko nezināja par Džo, un arī vēl šodien par viņu bija zināms vienīgi tas, ko viņš pats bija par sevi stāstī­jis — un tas bija visai maz. Un tomēr viņš šo divu gadu laikā bija pratis kļūt šeit gandrīz nepieciešams.

«Man šķiet, es tikai tagad, pēc šī Riča Emsa ieraša­nās, sāku pienācīgā mērā cienīt Džo,» Estere pie sevis sacīja. «Kas tad nu īsti noticis ar mani?»

Загрузка...