Mirkli vēlāk viss atkal bija kārtībā un Kepijs Tenners laimē starodams, varēja novērot, kādu prieku tas bija sagādājis visiem ģimenes locekļiem. Ne velti viņš jau iepriekš bija iegaumējis, kas ikvienam visvairāk vajadzīgs un pēc kā tas jau sen ilgojies.
Sākumā Meskala un Manzanita bija gluži mēmas. Emsa kundzei bija asaras acīs, un viņa kā nemaņā uzlūkoja Tenneru. Nezta bija pavisam samulsusi par vecā drauga devīgumu, un pie katra vīstoklīša atraisīšanas, iegavilējās. Viņas pēdējā dāvana bija liela, plakana kartona kārba, kas tālajā ceļā bija mazliet cietusi, bet kuras saturs, par laimi, tomēr bija palicis nebojāts. Izvēloties rotas un greznumlietas, Tenners Preskotā bija aicinājis palīgā kādu veiklu, jaunu meiteni — to viņš tomēr ar gudru ziņu noklusēja. Tieši otrādi — viņš smaidīdams izlikās, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, ka viņam šādās lietās ir plaši piedzīvojumi un apbrīnojama gaume. Nezta bija tā aizkustināta, ka pirmajā mirklī nespēja izrunāt ne vārda. Sajūsmināta viņa apvija rokas Tennera kaklam un šī mēmā pateicība vecajam medniekam bija vislabākais atalgojums. Beidzot viņa sāka raudāt un ar visām dāvanām aizskrēja uz savu istabu.
Ričs Emss sēdēja uz sola un lūkojās uz grīdu, kur tas kārtīgā rindā bija sakrāvis savas dāvanas: 44. kalibra Vinčestera šauteni, visjaunākā parauga Kolta revolveri,
veselu kaudzi kārbiņu ar patronām abiem ieročiem, mednieku nazi un rokas cirvi, pāri brīnišķīgu, apsudrabotu, meksikāņu piešu, melnas ādas patronjostu ar sudraba sprādzēm un revolvera maksti, kuru rotāja liels sudraba burts «E».
«Tu, neiespējamais izšķērdētāji» Ričs beidzot sacīja, mulsi rīdams kaut ko, kas šķita iespiedies tam kaklā. «Tu esi mūsu dēj izdevis visu savu peļņu!»
«Ak, nebūt!» Tenners vairīdamies atbildēja. «Arī pats sev es nopirku jaunu apbruņojumu, iegādājos vēl divus ēzeļus, pāri seglu un veselu kaudzi pārtikas produktu.»
«Kādēļ tad tu vismaz nenogaidīji ar visiem šiem jaukumiem līdz Ziemsvētkiem?» Emss jautāja.
Tenneram bija jāiekož mēlē, lai neizpļāpātu, ka Ziemsvētku dāvanām viņa būdā glabājas vēl otrs, vismaz tikpat liels sainis. Viņš pasteidzās atbildēt:
«Tavs draugs pirmīt ļoti pareizi izteicās: kas ātri dod, tas dod divkārtīgi!»
«Ko tu par to saki, Sam, ka viņš mūs tā izlutina?» Ričs pievērsās Pleifordam.
«Ja man būtu miljons, es labprāt atdotu to, lai vēlreiz redzētu Neztu priecīgu, kāda tā pirmīt bija!» Sams sajūsmināts atbildēja.
«Arī es to darītu … Nabaga meitene tik maz redz no dzīves.»
«Nu, kungi, es nu atkal sākšu kāpt mājup!» Tenners sacīja. «Esmu pamatīgi noguris, un arī savu prieku esmu piedzīvojis.»
«Kā — tu gribi aiziet, pirms mēs vēl esam paguvuši tev pateikties?» Ričs gluži nelaimīgs jautāja.
«Ir jau labi, puisīt, manu daļu pateicības jau esmu piedzinis!» Tenners smiedamies atbildēja.
Ričs cieši spieda vecajam medniekam roku.
«Tu jau zini, kā es to domāju, Kep!» viņš sirsnīgi teica.
Novēlējis draugiem labu nakti, Tenners devās ceļā. Viņš bija cerējis, ka Nezta ārā to sagaidīs, bet viņa nerādījās. Bez šaubām, viņa bija vēl vairāk saviļņota kā Ričs. Cik dīvaini viņa bija iekliegušies! Tas, ka viņš nespēja saprast Neztas dīvaino izturēšanos, nevarēja mazināt viņa prieku par to, ka bija uzdāvinājis viņai tieši tādas lietas, pēc kurām viņa jau sen bija ilgojusies. Neztas, tāpat kā visas Emsu ģimenes liktenis, nebija viegls, kaut arī dzīve, vismaz pēc Riča domām, nekur nevarēja būt jaukāka kā šeit, Tonto apgabalā. Viņas tēvs bija dzimis krietnā ģimenē, vienā no dienvidu pilsētām, droši vien Teksasā, un kādreiz bija redzējis arī labākas dienas. Tenners bija pārliecināts, ka Emss dienvidos bijis iejaukts kādā asiņainā dēkā, un tādēļ izceļojis. Tomēr viņam nebija izdevies izbēgt savam liktenim, jo viņš, kaut nebija personīgi piedalījies slavenajā Tonto karā, tomēr bija kritis tam par upuri. Viņa noslepkavošana tika saistīta sakarā ar Titu ģimeni, kaut šīs baumas — tāpat kā daudzas citas šajā tuksnešainajā apvidū — nekad nebija apstiprinājušās.
Mednieks domās iegrimis soļoja vēsajā naktī. Skarbais vējš lika tam ciešāk aizpogāt svārkus. Pie melnzilajām debesīm dzidri mirdzēja zvaigznes, strauts klusu murminādams tecēja starp saviem klinšainajiem krastiem; Kritušā Zirga pakalna virsotnē bars vilku izgāja medībās.
Jo ilgāk Tenners domāja par saviem draugiem, jo vairāk viņš juta, ka ar tiem kaut kas nav kārtībā. Kas viņu vienmēr bija visciešāk saistījis pie Emsu ģimenes — tā bija Emsu ģimenes sirsnīgā mīlestība, kādu tie juta viens pret otru. Vai varbūt mazā Toma nāve un Neztas pielūdzēja iejaukšanās tagad bija kaut ko izmainījusi?
Viņš bija spiests pārtraukt šīs pārdomas, jo ceļš pāri klintīm bija tik tumšs, ka Kepijam, sevišķi vēl pēc pusgada ilgas prombūtnes, bija jāiet ļoti lēnām un uzmanīgi. Beidzot viņš tomēr sasniedza savu būdu un, neiededzis pat uguni, apgūlās.
Ilgi viņš nespēja aizmigt, kas parasti nekad negadījās. Viņš dzirdēja, kā egles, kas nokarājās pār viņa būdu, sitās pret tās jumtu. Vējš žēli gaudoja klinšu iedobumos, saviem vaidiem modinādams Tennera nomāktajā sirdī īsti rudenīgas sajūtas …
Pretēji paradumam, viņš atmodās diezgan vēlu, un kad viņš ar spaini devās uz tuvējo avotu, zālē mirdzēja sarma, kamēr^ielejas rietumu malu jau zeltīja saules stari. Mazo peļķi zem burbuļojošā avota sedza plāna ledus kārta un zemē bija redzamas zvēru pēdas. Ejot atpakaļ uz būdu, Tenners dzirdēja ielejā rībam skarbus, ne visai skaļus šāvienus. Acīmredzot, tur Ričs Emss izmēģināja savu jauno šauteni. Kepijs gaidīja, ka Ričs drīz atnāks pie viņa; tomēr viņš jau bija pagatavojis un paēdis azaidu, nomazgājis un novietojis plauktā traukus un pašreiz sācis izkravāt atvestos pārtikas krājumus, kad beidzot izdzirda vieglos, pazīstamos soļus.
Emss ienāca, pilns jaunības un dzīvesprieka, tomēr šorīt tas nelikās visai līksms.
«Labdien, Kep! Nu, lūdzu — aplūko to» viņš iesaucās, turēdams tam pie deguna savu veco sombrero.
Tenners redzēja platmales dibenā trīs ložu caurumus.
«Ļoti labi — ja vien neesi šāvis no pārāk maza attāluma.»
«Smieklīgi tuvu — vislielākais piecdesmit pēdu.»
«Nu, tā kaut ko!» Tenners novilka.
Nolicis platmali uz galda, viņš uzspieda uz caurumiem sudraba dolāra gabalu, kas pilnīgi nosedza visus trīs caurumus.
«Ja tu būtu šāvis no simts soļu liela attāluma — es teiktu: pavisam lieliski!»
«Tādā attālumā es no šautenes nevaru trāpīt pat šķūņa durvīs,» Ričs smiedamies atbildēja. «Es dažas reizes pamēģināju, bet vai nu esmu aizmirsis šaut, vai arī šautene ņem par augstu — kam es drīzāk ticu. Šos te caurumus es izšāvu platmalei ar manu jauno Koltu. Tie bija pirmie trīs šāvieni un es turklāt domāju par Liju Titu.»
«Bet, Rič, kā tu vari tā runāt!» Tenners pārmetoši sacīja. «Tava šaušana bijusi brīnišķīga, bet tava valoda jo ļaunāka.»
«Protams, tā ir, mans labais Kep, bet tur nekas nav līdzams: pēdējā laikā man pastāvīgi jādomā par Liju.»
«Muļķības — kāda daļa tev gar viņu? Neinteresējies ne par viņu, ne arī par pārējiem Titiem … Labāk iemet vēl kādu pagali ugunī un apsēdies!»
Ričs piemeta malku, nolika šauteni kaktā un apsēdās savā iemīļotajā vietā.
«Es šorīt jau saķildojos ar Neztu,» viņš paziņoja.
«Ko tu saki! Saķildojies — par ko tad īsti?»
«Divas reizes es viņu pieķēru, kad tā gribēja aizzagties prom, lai pirmā nokļūtu pie tevis.»
«Mans Dievs, tad jau es stāvu starp velnu un dziļo jūru, kā pie mums mēdz teikt,» Tenners nopūtās.
«Ceru, ka velns pēc tavām domām esmu es, un Nezta — dziļā jūra; tad tā lieta var iet… Tu nevari iedomāties, Kep, cik ļoti es viņu mīlu! Mēs, Emsi, jau esam tādi jocīgi ļaudis — man šķiet, tas tādēļ, ka mūsu ģimenē tik daudz dvīņu. Arī manam tēvam bijis dvīņu brālis, un dvīņu māsu pie mums bijis ļoti daudz, bet nekad nav bijis dvīņu — māsa un brālis, Nezta un es esam pirmie tādi. TādēJ laikam vienmēr, kad viņai gadās kas ļauns, es sajūtu to tik dzīvi, it kā tas būtu atgadījies ar mani. Liekas, it kā garīgi mēs būtu tieši saauguši kopā!»
«Vai tu domā kādu sevišķu gadījumu?» Tenners piesardzīgi iejautājās.
«Nē, es runāju tikai vispār … Vai zini, Kep, — lai cik mīļi un labi tas no tevis arī nebija, ka tu apbēri mūs dāvanām, bet ar Neztas rotām un tērpiem tu gan labāk būtu varējis nogaidīt līdz Ziemsvētkiem!»
«Kādēļ tā, mans zēn?»
«Jau visu vasaru un visu rudeni Nezta bija tik dīvaina — kaut tikai viņa nesajuktu pavisam!»
«Ah, tu laikam baidies, ka glītajos tērpos viņa vēl drīzāk varētu atrast sev vīru?»
«Baidos? Taisni otrādi — to es vēlētos!» Ričs uztraukts iesaucās. «Ja tu varbūt arī negribi tam ticēt — nevaru tur nekā līdzēt, bet tā ir … Redzi, šomēnes Šelbijā precas Lila Snela — viņas līgavaini, Helu Bernsu, tu jau laikam pazīsti. Es viņu mazliet zinu un, taisnību sakot, neesmu visai labās domās par to. Viņš kopā ar Neztu apmeklēja skolu, un viņa apgalvo, ka tas esot gluži krietns puisis. Varbūt viņai taisnība, bet visļaunākais tas, ka viņš ir Titu radinieks un ļoti sadraudzējies ar Liju. Tātad: Nezta uz šīm kāzām negribēja iet, jo viņai neesot ko apģērbt. Par to es, protams, ļoti priecājos, bet nu tu uzdāvināji viņai tik apburošu tērpu! Vakar vakarā, kad tu jau biji aizgājis, viņa to bija uzģērbusi un ienāca pie mums istabā. Tev vajadzēja viņu redzēt — aiz prieka viņa bija gluži kā bez prāta un, protams, tagad grib katrā ziņā iet uz kāzām. Diemžēl arī māte viņu atbalsta šajā nodomā.»
«Bet, zēn, Dieva dēj, tur taču nav nekā ļauna!» vecais mednieks atbildēja. «Taisni otrādi — man tas šķiet ļoti labi darīts, un es pat arī pats ieradīšos Selbijā, lai apbrīnotu Neztu jaunajā tērpā!»
«Liekas, Nezta tevi iespaido tāpat kā krietno Samu!» Ričs īgni atbildēja.
«Un kā tas būtu?»
«Viņa jums galīgi sagroza galvu!»
«Ha, ha, ha! Liekas, tu esi greizsirdīgs par to, ka viņa gribējusi atnākt pie manis agrāk kā tu.»
«Var jau būt… Bet nu. klausies tālāk! Kad Sams Pleifords pagājušajā aprīlī ieradās šeit, viņš ar vislielāko steigu iemīlējās Neztā, turklāt pamatīgi, un arī Nezta viņā. To viņa pati man pateica, jo līdz pat pēdējam laikam viņai nebija noslēpumu no manis — varbūt tādēļ, ka zināmā mērā es tai tomēr aizvietoju tēvu. Nu, un tā kā es pats ļoti labi ieredzu Samu un arī māte bija mierā, tad viss šķita kārtībā. Bet jau drīz vien Sams kļuva gluži grūtsirdīgs, turpretī Nezta staigā lepni paceltu galvu. Viņi sāk ķildoties; par ko — Sams man nesaka. Neztai pirmo reizi mūžā rodas noslēpumi no manis. Reiz viņa bijusi Selbijā ballē un pārgulējusi nakti pie Lilas Snelas vecākiem. Sams nebija braucis līdzi, bet skraidīja apkārt kā nopērts suns. Nu, tad bija pēdējais laiks, ka es sāku interesēties par šo lietu. Un nu izrādās, ka Nezta ielaidušies ar Liju Titu.»
«Tas taču nevar būt!» Tenners uztraukts iesaucās.
«Tomēr! Lai cik neticami tas arī neizklausītos — tā ir patiesība.»
«Nē, tā kaut kas! … Tātad ar Pleifordu viņa izšķīrās?»
«Nebūt — viņa arvien vēl ir oficiāli saderinājusies ar to …' Nu, lūdzu, ko tu domā par šo lietu?»
«Tu teici, Nezta esot ielaidusies ar Liju Titu. Kā tu to domā — cik tālu ielaidusies?»
šis jautājums lika Ričam Emsam redzami satrūkties. Viņš ierāvās sevī un, iespiedis savas stiprās, saulē iede- gušās rokas starp ceļiem, it kā palīdzību meklēdams, lūkojās ugunī.
«Ja lieta grozītos ap kādu citu meiteni,» viņš lēnām sacīja, «es teiktu, ka viņa vienkārši pazaudējusi prātu, bet Nezta nav kā citas, viņa nepārsteidzas, nemēdz iemīlēties, nav sentimentāla … Varbūt viņa bija sadusmojusies uz Samu, ka tas reiz bija mēģinājis pakļaut viņu savai gribai, — nezinu. Bet, galu galā, tas jau arī nekrīt svarā; katrā ziņā no viņas puses bija netaisni sniegt Lijām Titam kaut mazo pirkstiņu.»
«Tur tev taisnība!» Tenners nopietni piekrita. «Šis Tits laikam ir glīts puisis?»
«Jā, tas viņš ir, un pie sievietēm viņam milzīga piekrišana — visas meitenes šeit ir kā trakas uz viņu … Varbūt sākumā Neztas attiecības pret viņu bija gluži nevainīgas, bet jau tika tenkots. Sākumā es, protams, nepiegriezu šīm tenkām vērību, bet tad es reiz novēroju tos abus dejojot, un pārliecinājos, ka viņi slepus satiekas pie Sneliem, tad arī man bija jātic. Toreiz es kļuvu gluži slims… Kaut es vismaz varētu saprast Neztu, bet es vienkārši nespēja to saprast; biju tikai sašutis un ar to padarīju lietu vēl ļaunāku.»
«Jā, protams… Šī lieta izskatās visai ļauna, mans nabaga Rič! Bet ar savu galīgo spriedumu es tomēr atturēšos, kamēr Nezta nebūs iztēlojusi man šo lietu arī no sava viedokļa.»
«Protams, tā būs vislabāk. Kungs Dievs, Kep, es tik ļoti priecājos, ka tu atkal esi šeit. Nezta tevi mīl — varbūt tev viņa paklausīs … Starp citu, man žēl arī nabaga Sama! Visa Šelbija smejas par viņu; viņš, protams, to zina un tādēļ nerādās tur. Bet viens ir tiesa: viņš izturējās brīnišķīgi! Neviena ļauna vārda viņš neteica Neztai, kaut šī lieta tam sasodīti ķeras pie sirds.»
«To varu iedomāties. Arī man tas ir ļoti sāpīgi. Taisnību sakot, tas viss tik maz atgādina Neztu — kas tad īsti apsēdis to meiteni?»
«Man šķiet, ka mūsu ģimenē ir ļauna iedzimtība, kas izpaužas šādā Neztas rīcībā. Starp citu, arī es esmu mantojis savu daļu no tās, kā ar šausmām esmu pārliecinājies … Bet vistrakākais tomēr ir tas, ka māte klaji nostājas Neztas pusē! Liekas, ka viņa lepojas ar savas meitas panākumiem,, it kā tie atgādinātu viņai pašas jaunību. Protams, es nelabprāt runāju par to, un jau tā esmu teicis pārāk daudz.»
«Kā tev šķiet, vai šis Lijs Tits galu galā varbūt tikai lielās?»
«Tas būtu iespējams,» Ričs dzīvi atbildēja, «jo šajā ziņā viņš vienmēr bijis liels, un kādas meitenes labo slavu tas nekad nav pratis cienīt. Bet ja tā arī būtu tikai tukša lielība — man, kā brālim, šī lieta tomēr ir sasodīti nepatīkama.»
«Katrā ziņā mums viņa lielībai jādara gals, tāpat kā Neztas vieglprātīgajai rīcībai.»
«Protams, tas mums jādara, vecais zēn!» Ričs atbildēja. «Ja mums izdosies vest Neztu pie prāta — lieta ar to būs izbeigta.»
«Tur nevar būt nekāda «ja» — pats par sevi saprotams, ka mums tas izdosies! Un vai tevi vēl kaut kas nospiež?»
«Nē, viss pārējais iet tā, ka labāk nevar pat vēlēties. Mums jau ir vairāk kā divi simti vēršu, tā ka nākošajā gadā mums — Samam un man — būs jāpieņem papildspēki. Ganības šeit lieliskas, tā kā pat vissausākajā gada laikā lopiem netrūkst barības; no lopu zagļiem mēs gandrīz nemaz neesam cietuši, — vārdu sakot: dažu gadu laikā mēs varētu kļūt bagāti ļaudis. Ja vien Nezta gribētu kļūt prātīga, mēs visi varētu dzīvot jauki, varētu sūtīt dvīnītes skolā un viss būtu labi.»
«Nu, redzi, tad taču ir arī iepriecinošas ziņas — ja vien meitene nepārvelk krustu visiem mūsu plāniem. Bet tam es neticu, untuma dēļ Nezta taču negribēs sabojāt visas ģimenes nākotni; šajā ziņā es viņu pazīstu pārāk labi. Gan redzēsi: kad es nopietni izrunāšos ar viņu, lieta iegūs pilnīgi jaunu izskatu!»
«Katrā ziņā tu novēli man no sirds milzīgu smagumu,» Emss pieceldamies sacīja, un viņa drūmā seja mazliet noskaidrojās. «Nu es iešu. Ja Nezta neatnāk pie tevis — uzmeklē, lūdzu, viņu pats. Un ja tev neizdosies atrunāt viņu no Lilas Snelas kāzām — mēs ķersimies pie šīs lietas visi kopīgiem spēkiem.»
«Par to varēsim runāt vēlāk,» Tenners apdomīgi piezīmēja.
Pēc tam mednieks ilgu laiku rīkojās pa savu būdu un tās priekšā, ik brīdi palūkodamies, vai nenāk Nezta. Daži no Emsu suņiem gan atskrēja viņu apsveikt un atjaunot veco draudzību, bet Nezta nerādījās. Tennera paļāvība zuda arvien vairāk un vairāk, viņš kļuva ar katru brīdi nemierīgāks, un beidzot apņēmās pats uzmeklēt jauno meiteni.
Pusdienas saule raidīja ielejā savus siltos starus, kamēr augstienēs gaiss likās dzidrs un salts. Gaisā bija jūtama rudens smarža; ozolu stumbri nogāzēs mirdzēja tē- raudpelēki, it kā tie būtu mitri. Mednieks ejot pa paradumam novēroja ikvienu briedi un ikvienu meža gaili. Kādā ēnainā gravā viņš apstājās, lai atpūstos un pārdomātu, tad lēnām soļoja tālāk un beidzot ilgu laiku nosēdēja uz kāda koka stumbra strauta malā, tā kā bija jau diezgan vēla pēcpusdiena, kad tas sasniedza Emsu namu.
Meskala un Manzanita bija slimas, jo bija saēdušās pārāk daudz saldumu.
«Kaut taču es jau agrāk būtu atņēmusi šiem sivēniem konfektes!» Emsa kundze pabeidza savu stāstu.
Meskala gultā locījās vēdersāpēs, kamēr Manzanita kā pierijusies čūska nekustīga gulēja saulītē.
«Patiesi, Kepij, jums nevajadzētu mūs tik ļoti lutināt!» Emsa kundze piezīmēja.
«Ak, ko — reizi vai divas reizes gadā — jums taču jānovēl man šis prieks, jūs mazliet palutināt!» vecais smiedamies sacīja. «Kur tad nozudusi Nezta?»
«Visu priekšpusdienu viņa lēkāja šeit namā kā tauriņš,» Emsa kundze atbildēja. «Te viņa čivināja kā cīrulītis, te jau nākamajā mirklī bija atkal noskumusi. Nu viņa ir kaut kur ārā — droši vien atradīsiet to sapņojam zem kāda koka.»
«Kas tad īsti meitenei noticis?»
«Kas viņai lai notiktu? Nekas! Tikai jūs vīrieši nevarat mūs, sievietes, saprast.»
«Tas var gan būt, bet es vismaz mēģinu to darīt. Arī Ričs un Sams Pleifords cenšas saprast.»
«Tātad Ričs jau runājis ar jums?» viņa skarbi jautāja.
«Jā, zēns mazliet noraizējies Neztas dēļ, un es jūtu, ka viņam ir iemesls bažām.»
«Nav noliedzams, ka viņš un Sams mīl Neztu; tikai, diemžēl viņi nav pietiekami gudri, lai liktu meiteni mierā. Nezta pašreiz pārdzīvo smagu laiku, jo šī ir viņas pirmā mīlestība. Viņa vienkārši pārāk vēlu iesākusi. Kad es biju sešpadsmit gadus veca, man jau bija vesels pusducis aiz muguras!»
«Ak tā — nu es saprotu!» Kepijs sacīja, kaut nesaprata pilnīgi nekā. «Tātad lieta grozās ap mīlas dēku?»
«Protams! Viņa ir iemīlējusies divos jaunos vīriešos, vismaz cik man zināms, — varbūt ka tur ir kas vairāk. Vienā pusē stāv šis Sams Pleifords — krietns, labsirdīgs un smalkjūtīgs, bet tomēr ļoti neglīts zēns; un otrā pusē Lijs Tits — skaists velna puisis, tomēr nekādā ziņā ne labs, un noteikti brutāls attiecībās pret sievietēm. Tad nu es mēģinu pārliecināt Riču un Samu, lai pilnīgi atstāj Neztu mierā. Sams nu pamazām atzinis, ka mans padoms labs, bet Ričs ir stūrgalvīgs, kā jau visi Emsi.»
«Bet mīļā Emsa kundze,» Kepijs ļoti nopietni atbildēja, «ja mēs atstājam Neztu pilnīgi savā vaļā, viegli var no- titkt kaut kas tāds, kas vairs nav labojams.»
«Ak, nieki — tādas lietas varētu gadīties vienīgi tādēļ, ka mēs ik uz soļa uzmācamies viņai! Tādēļ ieteicu arī jums: atstājiet viņu mierā, bet ja runājat ar viņu — piekrītiet tai, un turklāt krietni nopeliet Liju Titu viņas acīs!»
«Bet, Dieva dēļ, Emsa kundze!» Tenners šausmās protestēja.
«Ticiet man, Kepij, tas ir vienīgais pareizais ceļš! Ja nelaimei jānotiek, tā notiks — tur neviens neko nevar līdzēt. Sirds dziļumos Nezta turas pie Sama Pleiforda, tikai pašlaik jaunais Tits apžilbinājis viņai acis, kas īstenībā viegli saprotams. Galu galā Sams tomēr iegūs viņu, ja vien nebūs muļķis un nekļūs nelga viņas acīs. Viņš pašreiz jau ir uz īstā ceļa; vienīgi Ričs man vēl sagādā razes. Tas ir tieši tāds pats kā viņa tēvs, vai pat vēl ļaunāk: īsts sava krusttēva Džesa dubultnieks. Ja vien kaut kur Tek- sasā izcēlās ķilda vai šaušanās — Džess Emss četrdesmitajos gados piedalījies Teksasas iekarošanā — tātad Ričam ķildošanās un cīņas gars ir jau asinīs. Un arī bez visa tā — viņam nav iemesla uzskatīt Titus par pārāk zaļiem!»
«Protams, nē!» Tenners sapīcis drūmi atbildēja.
«Protams, tā ir nelaime, ka Nezta jūt pret Titiem citādi, nekā viņas brālis!»
«Tā jau ir … Nu, tad es atkal sākšu staigāt.»
Tenners atvadījās un, neraugoties uz Emsa kundzes padomu, devās meklēt Neztu. Viņš neatrada to ne kūtīs, ne iežogotajās ganībās, ne arī aizā, kur stāvēja viņa paša būda. Viņš meklēja to visur, bet šeit Meskalas gravās un klintīs viegli būtu varējis noslēpties pat tūkstoš meiteņu. Viņš atgriezās pie strauta un sāka iet gar to augšup. Beidzot, kādā pavisam vientuļā vietā, kur ūdens satecēja dziļā, tumšā dīķī, viņš pamanīja mirdzam tās gaišos matus. Viņam bija krietni jākāpj, lai nokļūtu pie tās.
Lai cik vecs Tenners nupat vēl bija juties — Neztas tuvums to darīja atkal jaunu. Viņa likās tam kā ziedošas jaunības, sievišķīgas piemīlības un traģiskas mīlas iemiesojums. Apkārtne, kādā viņš to atrada, ar savu mežonīgo romantiku šķita kā radīta viņas skaistuma ierāmējumam. Vecs zīdvīģu koks tālu izpleta savus kailos zarus pār klinti, uz kuras viņa sēdēja; strauta ūdeņi čalodami joņoja pār dzeltenajām klintīm, kas pretējā krastā izveidoja dziļas nišas, starp kurām sārti mirdzēja vīnogulāju lapas.
Zem Neztas zilajām acīm gulēja tumšas ēnas. Viņas sejā bija redzamas asaru pēdas. Kad tā pamanīja Kepiju, viņā pamodās īgnums un prieks, kurus abus tā nespēja noslēpt.
«Labdien, meitenīt!» vecais mednieks maigi sacīja.
Nezta sēdēja, atbalstījusi muguru pret kāda milzīga koka stumbru, uz kopā savāktu priežu skuju kaudzes. Acīmredzot šī bija viņas iemīļotā vieta, kur tā atpūtās ne pirmo reizi. Kepijs nosēdās viņai cieši līdzās un arī atbalstījās pret koku.
«Kādēļ tu sekoji man?» viņa bez kāda ievada diezgan izaicinoši jautāja.
«Vareni jauki šeit ir,» Kepijs sacīja, izlikdamies nedzirdējis viņas jautājumu. «Ja nemaldos, es tevi reiz jau atradu šeit — pirms ilga laika, kad tu vēl biji bērns. Ir jau arī ļoti labvēlīga vietiņa — ziemeļos aizsargāta no vēja, bet dienvidos atklāta saulei.»
Viņš nopūzdamies noņēma sombrero un uzmanīgi pavērās Neztā. Viņas sejas izteiksme pamudināja to pagaidām sekot Emsa kundzes padomam.
«Tātad, ko tu gribi no manis?» viņa ļoti nelaipnā tonī atkārtoja.
«Tevi redzēt, bērniņ! Ja tu nenāci pie manis, man taču vajadzēja nākt pie tevis, vai nav tiesa?» «Kādēļ?»
«Tādēļ, ka es vienmēr priecājos redzēt tevi, meitenīti Un tad: vai domā, ka mana atmiņa ir tik īsa, lai es būtu aizmirsis, ko tu man vakar teici — ka tev esot vajadzīgs draugs?»
«Noteikti tikai tādēļ?»
«Tiešām un patiesi!» Tenners apgalvoja.
«Vai esi jau redzējis Riču?» viņa pietvīkdama jautāja.
«Jā, viņš brīdi pakavējās pie manis būdā.»
«Vai viņš runāja par mani?»
«Protams.»
«Labu vai ļaunu?»
«Pa daļai vienu — pa daļai otru … No visa pa drusciņai.»
«Bet visvairāk gan ļauna!» viņa kaisli sacīja.
«To es neesmu teicis, mazā … Tomēr tas, ko Ričs man stāstīja, mani ļoti uztrauc. Nabaga zēns sarunāja trakas lietas — es nemaz netiku pie vārda.»
«Jā, tur jau ir tā nelaime, ka viņš nevar turēt muti!» viņa īgni atbildēja. «Iedomājies — šorīt viņš man teica, ka es esot neprātīgs, izlutināts bērns! Un kad es viņam uz to devu attiecīgu atbildi, viņš sāka lamāties un vairs neklausījās manī.»
«Nē — ko tu saki! … Vai zini, lieta vienkārši tāda, ka labais Ričs aizmirst, ka arī tu jau esi pieaugusi.»
«Vai nav tiesa?»
«Protams, tā ir — to es jau vakar ievēroju.»
«Un tu tiešām neesi sekojis man šurp, lai mani rātu un mēģinātu iespaidot pēc Riča prāta?»
«Bet, Nezta, kā gan tev var ienākt prātā tādas domas?» Kepijs pārliecinošā balsī iesaucās, izlikdamies pārsteigts. Viņš tomēr neiedrošinājās ielūkoties blakussēdē- tājas brīnišķīgajās, zilajās acīs. Pēc īsa, mulsa klusuma brīža, vina satvēra to aiz rokas un pievilka tuvāk sev klāt.
«Neļaunojies uz mani, Kepij!» viņa satriekta čukstēja. «Īstenībā Ričam taisnība — reizēm es tiešām esmu sātans.»
«Ričs ir ļoti kārtīgs zēns — viņam ir tikai viena vājība, un tā galu galā piemīt mums visiem.»
«Un kāda tā būtu, Kepij?»
«Viņš pārāk mīl kādu mazu Tonto meiteni, kurai vārds ir Nezta.»
Viņa skaļi iesmējās, tomēr tās smieklos izskanēja kas grūtsirdīgs.
«Un arī tev piemīt šī vājība, Kepij?»
«Jā, meitenīt, arī es slimoju ar to, turklāt vēl ļoti bīstamā mērā.»
Viņa pievirzījās tam pavisam tuvu un atbalstīja galvu uz viņa pleca. Viņš būtu varējis svētīt māti, kas dzemdējusi šo brīnišķīgo būtni. Šajā brīdī viņš izjuta vairāk, nekā būtu spējis izteikt veselā dziļu pārdomu stundā. Cik jauka bija šī meitene, kas ilgās un gaidās bija izaugusi par sievieti, kas vēl pati nezināja, kas notiek ar viņu, kas nedroši vēroja pati sevi, reizē atdevīga un tomēr noraidoša līdz skarbumam.
«Ak, Kepij, vakarvakarā es biju tik neizsakāmi laimīga! Biju tik pateicīga tev par brīnišķīgajām dāvanām, un vēl vairāk par tavu mīlestību, ko tās man pierādīja. Bet šorīt — šorīt es jau atkal biju noskumusi… ak, tik bezgala noskumusi… Turklāt es līdz neprātam priecājos, ka drīkstēšu valkāt šo skaisto tērpu, šīs zeķes un kurpītes! Kā gan tu varēji to visu tik pareizi izmeklēt — gluži manā gaumē? Protams, nu man jāiet uz Lilas Snelas kāzām. Sākumā es negribēju iet, bet nu man jāiet — vienalga, gribu vai negribu.»
«Bet kādēļ gan nē, meitenīt? Zināms, tu iesi; un arī es būšu tur. Pat par simts bebru ādiņām es nepalaistu garām izdevību redzēt tevi jaunajā tērpā.»
«Kādēļ, Kepij?» viņa sapņaini jautāja.
«Tādēļ, ka gribu būt klāt, kad visas Tonto meitenes tevis dēļ kļūs slimas aiz skaudības.»
«Redzi, Kepij, — tu mani saproti, tu esi uzminējis manu vājību … Bet tur vainīgas pašas meitenes, kas vienmēr nolūkojušās manī pār plecu un izsmējušas mani vienkāršo tērpu dēļ. Un starp viņām ir kāda, kuru es ienīstu! Uz viņu esmu bijusi greizsirdīga, un patiesībā esmu vēl tagad … Bet ne viņai, ne kādai citai nav tērpa, kas būtu tik skaists, kā manējais! Kad būšu izbaudījusi triumfu, es labprāt palikšu mājās, kā Ričs prasa, un arī… Samu vairs nesāpināšu.»
«Sams? O, tam nebūt nekaitē, ka tu viņu reizēm paķircini. Lai viņš tikai redz tevi kopā ar glīto Titu, kas taču piederas tev daudz labāk, nekā šis neglītais, tūļīgais puisis, kuram turklāt…»
«Kepij, tu nedrīksti tā runāt par Samu Pleifordu!» Nezta neparasti dedzīgi pārtrauca viņu.
«Atvaino, bērniņ!» Kepijs sacīja, apbrīnojami veikli tēlodams savu lomu. «Man šķita, ka Samam tavās acīs nav ne vismazākās nozīmes.»
«Tomēr!» viņa atbildēja, dziļi ievilkdama elpu … «Tas jau ir visļaunākais! Taisnību sakot, man vajadzētu saraut visas saites ar Samu, bet vienkārši nespēju to izdarīt.»
Kepijs neiedrošinājās viņu tuvāk iztaujāt, kaut kvēloja ziņkārē. Viņš noteikti cerēja, ka Nezta pati drīz vien uzticēs viņam visu. Katrā ziņā lieta bija vēl daudz ļaunāka, nekā Ričs domāja, kaut arī viņa drūmās nojautas jau bija pietiekami ļaunas.
«Tu padarīsi mani atkal pavisam nedrošu, Kepij!» Nezta mirkli klusējusi, turpināja. «Es atnācu šeit, lai cīnītos ar savu godkāri, bet kad tu pateici, ka visas Tonto meitenes saslimšot aiz skaudības pret mani — tā atkal sagrāba mani!»
«Nu, tad jau varu tikai priecāties, ka man nejauši gadījās nākt šeit garām,» Kepijs ar visgodīgāko sejas izteiksmi meloja. «Citādi es vēl būtu pazaudējis baudījumu — tevi apbrīnot.»
«Tu, mīļais, vecais zēn, cik labi tu proti mierināt! … Tātad labi, Kepij: es eju uz kāzām — lai tas maksā, ko maksādams!»
«Nu — viss jau ir samaksāts!» Tenners smiedamies atbildēja. «Es tomēr negribētu tev teikt, cik visa tā rota maksājusi.»
«Ak, es taču nerunāju par naudu!» viņa iesaucās, jau atkal mocīdamās sirdsapziņas pārmetumos.
«Jā, par ko tad, meitenīt?»
«Nezinu, bet es baidos,» viņa nopietni atbildēja. «Tonto meitenes jau tā mani vienmēr dēvē par «Teksasas godkāro tītaru»; ja es nu pārspēšu viņas ar savu tērpu, tās pret mani nekļūs laipnākas. Sevišķi Grietiņa Leva mani ienīst, tev jāzina: tā ir tā pati, kas izplata šīs tenkas par mani un Liju Titu. Tā, protams, spļaus indi un žulti, jo viņa pati ir gluži traka pēc Lija, kurš tikai rotaļājas ar viņu .. . Turklāt es bīstos, ka Ričs varētu nopietni sadusmoties uz mani — līdz šim tas vēl nav noticis. Arī Samam tas būs ļoti sāpīgi, kaut viņš ne reizi nav mani lūdzis neiet kāzās — viņš vispār nekad nesaka man neviena nelaipna vārda, un tādēļ es ari tik ļoti kaunos no viņa … Ja pēc Lilas kāzām es vairs nerādīšos Selbijā, lieta varbūt nemaz nekļūs tik ļauna. Katrā ziņā, tad es vairs neredzēšu arī Liju Titu . ..»
Viņa aprāvās, acīmredzot, pamanījusi, ka ir skaļi domājusi. Kepijam ari nevajadzēja vairāk zināt — viņš bija pārliecināts, ka viņa nevairīsies ne no Selbijas, ne arī no Lija Tita — un šajā apstāklī slēpās nākotnes briesmas. Likās, arī Nezta pati jau apzinājās to, jo viņas galva smagi noslīga uz mednieka pleca. Maigi un mierinoši viņš aplika roku tai ap vidu un cieši sakoda zobus. Viņa neprata tik labi savaldīties — uztraukumam, kas plosīja viņai dvēseli, vajadzēja izlauzties uz āru.
«Ak, Kepij!» viņa elsodama sacīja. «Es gribētu, kaut būtu jau mirusi!»
Nu viņas bēdas vairs nezināja robežu. Ilgi aizturētās asaras nevaldāmi plūda tai pār seju, kas raustījās elsās. Vecais mednieks bija galīgi apjucis — kad viņš bija redzējis kādu sievieti raudam? Nezta cieši pieķērās viņam kā cilvēks, kas bīstas nogāzties bezdibenī. Lai cik maz viņš bija radis apieties ar sievietēm un lai cik grūti viņam nācās tās saprast, — Kepijs nojauta, ka zem šī pēkšņā jūtu izplūduma slēpjas kaut kas pavisam briesmīgs. Viņš pats nebūtu varējis izskaidrot, kā un kādā ceļā, bet pēkšņi tas saprata, ka viņš ir vienīgais cilvēks, kam Nezta varēja patiesi uzticēties.