8

Kad Emss vakarā pārradās rančo, viņš galvenajos vil­cienos bija skaidrībā par savu turpmāko izturēšanos, it kā pats liktenis viņam būtu to nodiktējis.

Vakariņu laikā, uz kurām Lens ieradās ar nokavēša­nos, Emss izlikās iegrimis dziļās pārdomās un ari vēlāk izvairījās no drauga. Viņš stundām ilgi sēdēja kopā ar citiem kovbojiem un pēkšņi bija sācis izrādīt ārkārtīgu in­teresi par Krevu Grivu. Viņš iztaujāja biedrus un lika tiem stāstīt par saimnieku neskaitāmus stāstus. Tādā veidā viņš uzzināja, ka Grivam ir ļoti vaļīga roka, kas katra

sīkuma dē] laiž dūri darbā, ka viņš ir sīkstulis un maksā * viszemākās algas, ka ar tirgotājiem un piegādātājiem tas nepilda savas saistības, bet pret citiem vienmēr ir ne­uzticīgs un aizdomīgs, un beidzot, ka viņš bieži ir nežē­līgs pret zirgiem, kas kovboju acīs bija sevišķi nepiedo­dams noziegums.

«Pie joda!» Sleims Zilais sacīja, kad Emss bija. aiz­gājis. «Kas tad Lauvam šodien noticis? Tādu es viņu ne­kad vēl neesmu redzējis!»

«Tu viņu vēl pietiekami nepazīsti,» kāds no biedriem aizrādīja. «Viņš jau arī vēl nav ilgi šeit.»

«Bet Maks taču mums tik daudz stāstījis par viņu.»

«Ak, Maks pļāpā daudz, jo diena taču gara . .. Gan jau Emsam būs savs iemesls, kādēļ viņš ir nikns uz saimnieku; agri vai vēlu tas gadās katram, kam darīšana ar šo tē­viņu.»

«Jā, protams, bet pie Arizonas Lauvas man šī lieta to­mēr šķiet mazliet citādāka.»

Otrā rītā Emss sāka pieglaimoties saimniecības vadī­tājai — brašai un pilnīgai, četrdesmit gadus vecai sievie­tei, kas vienmēr bija gatava mazliet pakoķetēt ar kovbo­jiem.

«Taisnību sakot, es gribēju aiziet no šejienes, Terila kundze,» Emss pēc iespējas laipni sacīja. «Bet pēc visa, ko zēni man stāstījuši par jums, es tomēr laikam palikšu, jo pret skaistām atraitnēm man vienmēr bijusi vājība.»

«Jūs jau nu esat tas īstais!» viņa līksmi atsaucās. «Bet glīts puisis jūs tomēr esat… Droši vien gribat izkaulēt no manis tikai gabalu cepuma vai tortes?»

«Mazu gabaliņu es paņemšu gan, kaut nebūt neesmu nācis tādā nolūkā. Es tiešām gribēju tikai pateikt jums labdienu un pie viena apjautāties, kad saimnieks būs at­pakaļ?»

«Ak, Dievs! Tātad arī jūs esat iemīlējies jaunajā kun­dzē?»

«Es? Nē! Man labāk patīk padzīvojušas sievietes. Tāds jauns ērzelēns man nav nekas!»

«Tad jūs tiešām esat izņēmums starp kovbojiem… Nē, es patiesi nezinu, kad saimnieks pārbrauks; ceru tikai, ka tas nenotiks tik drīz.»

Terila kundze ļoti mīlēja runāt un Emss bija ideāls klausītājs. Tādā veidā viņš drīz vien zināja visu, ko bija gribējis uzzināt par Emmu Grivu, «šo nabaga, pacietīgo bērnu,» un tās meitiņu.

«Protams, jūs saņemsiet savu naudu,» Terila kundze atbildēja uz Emsa šķietami bažīgo jautājumu. «Katrā ziņā tikai tādā reizē, kad viņš būs labā omā un pie pilnas ka­ses.»

Tad viņš veikli prata pieskarties saimniecības vadītā­jas jūtām pret Emmu. Terila kundze, kam kovboja no­pietnais skatiens un maigā balss redzami iedvesa uzti­cību, kļuva vēl runīgāka un starp citu pastāstīja arī, ka viens no kovbojiem Griva kundzei neesot vienaldzīgs.

«Kā tad vecais īsti izturas pret mazo?» Emss ieintere­sēts jautāja.

Te labā sieviete tomēr pēkšņi pazaudēja savu veiklo mēli, bet viņas apklušana pateica Emsam vairāk, nekā to būtu spējuši visdzīvākie tēlojumi par Griva brutālo iztu­rēšanos pret sievu. Viņš atstāja saimniecības vadītāju pil­nīgi apmierināts ar sarunas iznākumu, jo viņa nolūks taču bija izdibināt no Terila kundzes, vai Emma nebija kaut ko pārspīlējusi.

Atpakaļceļā viņš satika Makkineju.

«Es jau meklēju tevi, Ems!» tas laipni sacīja.

«Man vairs nav ne dolāra,» Ričs īgni atbildēja. «Ja Grivs tuvākā laikā neizmaksās algu, man būs jāaizņemas arī pašam.»

«Aizņemties? Kas tad runā par aizņemšanos? Es katrā ziņā ne! Bet ja vēlies, es varu tev mazliet aizdot.»

«Paldies, es vēl pagaidīšu, kamēr pārbrauc saimnieks.»

«Kā gribi… Bet klausies: daži no mums nodomājuši beidzot atkal mazliet pastrādāt — neatliekami jāizlabo kāda aploka žogs; vai tu piedalīsies?»

«Dabūt tulznas rokās un nomocīties?» Emss šķietami sašutis atcirta. «Nenāk ne prātā!»

«Bet nu saki, cilvēk, kas īsti noticis ar tevi? Kopš kura laika tad tu esi sācis vairīties no darba?»

«Kopš šodienas!» Emss skarbi atbildēja un aizgāja.

Makkinejs izbrīnā nolūkojās viņam pakaļ.

Vakarā Emss ieradās vakariņās par vēlu un arī šeit, pretēji paradumam, likās esam ļoti sliktā omā. Viņš pat nolamāja pavāru, kas bija tik pārsteigts, ka neattapās at­bildēt viņam tādā pašā tonī, bet pavāram tas reti kad ga­dījās.

Pēc vakariņām Emss vēl brīdi palika sēžot pie galda. Viņa asā dzirde bija uztvērusi, kas priekšnamā tiek ru­nāts par viņu.

«Len, kas īsti noticis ar Lauvu?» kāds jautāja.

«Pēdējās divās dienās gandrīz neesmu viņu redzējis,» Preiss izbrīnā atbildēja. «Kā tā? Ko tad viņš īsti dara?»

«Viņš ļoti izmainījies.»

«Man nav ne jausmas, kas viņam varētu būt gadījies.»

«Varbūt sācis dzert,» kāds cits ieminējās.

«Muļķības!» Makkins noteikti noraidīja. «Tas ir vis­prātīgākais cilvēks, kādu jebkad esmu redzējis!»

«Varbūt viņš iemīlējies Emmā Grivā,» kāds trešais iz­teica aizdomas.

«Nieki! Cik zinu, viņš vispār vēl to nav redzējis.»

«Len, vai Emss kādreiz ir redzējis saimnieka sievu?»

«Man šķiet, jā — vismaz reiz,» Preiss mulsi atbildēja.

«Ar reizi pietiek — to es zinu no piedzīvojumiem! Arī es biju gluži slims, kad pirmo reizi redzēju viņu.»

«Tas nu viņai nebūt nav kompliments, Sonders, jo tevi padara slimu ikviens radījums, kam vien svārki mugurā!»

«Bet visvairāk viņam tomēr patīk sievietes bez svār­kiem! … Nesen mēs pilsētā bijām kopā cirkā. Tur uzstā­jās kāda meitene, kas bija ģērbusies vienīgi triko. Viņa vingroja uz trapeces un bija tieva kā kārts. Tad jums būtu vajadzējis redzēt Sondersu — viņš izskatījās, it kā būtu dabūjis holēru!»

Kovboji sāka skaļi smieties, bet pēkšņi aprāvās, kad Emss no ēdamistabas izgāja pie tiem.

«Sakiet, vai kādam no jums zīdainīšiem zināms, kad šis nolādētais suns Grivs būs atpakaļ?» viņš jautāja, aiz­smēķēdams cigareti.

Neviens neatbildēja, jo šāds tonis pie Emsa bija gluži neparasts. Beidzot Makkinejs pārtrauca klusumu, kas jau sāka kļūt nepatīkams.

«Noteikti to neviens nezina,» viņš sacīja, pieiedams pie Emsa. «Cik esmu dzirdējis, viņam vajag pārbraukt rīt… Ja drīkstu dot tev kādu padomu …»

«Pļāpā vien mierīgi tālāk, Mak!» Emss sacīja, kad īrs vilcinādamies apklusa.

«Es vispār nemēdzu pļāpāt, tas nav manā dabā!» Mak­kinejs atbildēja. «Gribēju tikai teikt, ka tavs pašreizējais garastāvoklis nav īstais, lai tiktu galā ar saimnieku.»

«Kā tā?» Emss mierīgi jautāja. «Ja tev un visai ban­dai nav drosmes iesākt ar šo tēviņu Grivu, tad tas nebūt vēl nenozīmē, ka arī es to nedarīšu!»

Makkinejs, mēms aiz pārsteiguma, plaši ieplestām acīm uzlūkoja viņu.

«Tas taču ir neprāts, iesākt ķildu ar saimnieku!» Zilais iejaucās sarunā. «Protams, Grivs ir biedīgs tēviņš, kuru mēs visi esam reiz lādējuši, bet galu galā šeit cilvēkam tomēr ir laba vieta, un ja vien kāds prot ar viņu pareizi apieties, tam dzīve pie viņa nav slikta. To Maks gribēja tev teikt, un es no savas puses atļaujos piezīmēt, ka tas būtu vismuļķīgākais, ko vien vari izdarīt, ja tu sasiesies ar viņu.»

«Ak, skat' — melnais sātans Grivs pēkšņi pārvērties baltā eņģelī!» Emss zobojās.

«Nu, dari kā gribi — Griva dēļ galu galā neviens ne­raudās!»

«Paldies par laipno atjauju!» Emss sacīja. «Bet tev varbūt taisnība, mani nervi sasodīti pagalam!»

To teicis, viņš pagriezās un aizgāja. Vēl ilgi viņš dzir­dēja Sleima Zilā balsi, bet nevarēja saprast, ko tas saka.

Protams, visu šo scēnu Emss bija sarīkojis, lai maldi­nātu biedrus. Lens, kurš vienīgais būtu varējis atšķirt tē­lojumu no īstenības — bija pārāk aizņemts pats ar sevi, lai lauzītu galvu par to.

Otrā rītā Emss jau agri sēdās zirgā, lai apmeklētu vie­nīgo patstāvīgo kolonistu, kas vēl bija palicis uz Griva zemes. Tas bija kāds garīgi mazliet tūļīgs norvēģis, vārdā Nilsens. Viņš dzīvoja mazā, apmēram piecdesmit morgenu lielā ielejā, caur kuru tecēja strautiņš, kas ieplūda upē. Grivam bija simtiem šādu vietiņu, kas bija derīgas ap­strādāšanai. Tomēr tikai niecīgu daļiņu no tām izmantoja nabaga ļaudis, kas iesāka ar cirvi, arklu un vienu zirgu. Visus šos ļaudis Grivs bija aizdzinis citu pēc cita, izņe­mot vienīgi šo Nilsenu, kas neļāvās iebiedēties, bet kur vien varēja, centās kaitēt Grivam. Vismaz tā apgalvoja tenkas, kas Emsam bija nākušas ausīs un par kuru parei­zību viņš nu gribēja pārliecināties.

Norvēģī viņš atrada vienu no tiem ieceļotājiem, kas Rietumu labā veikuši daudz vairāk, nekā Griva šķiras ļaudis. Nilsenam bija glīts namiņš, piemīlīga sieva un divi braši dēli. Kaut taupīgi, viņš tomēr varēja dzīvot no savu lauku ienākumiem, bet uz priekšu nespēja tikt, jo sevišķas grūtības tam bija radītas lopkopībā. Ja Grivs būtu bijis godīgs cilvēks, viņš būtu atļāvis Nilsenam ganīt tā ne­daudzās govis turpat tuvumā. Bet tagad viņam bija jā­dzen savi lopi kalnos, kur vilki aiznesa teļus, bet lopu zagļi — pieaugušos vēršus.

Norvēģis atzinās Emsam, ka ilgi viņš tā vairs nespēs izturēt. Viņa vienkāršais stāsts meta uz Grivu visai neiepriecinošu gaismu, turpretī Nilsens pats, viņa sieva un abi puisēni, ar kuriem Emss jau bija paguvis iedraudzē­ties, atstāja uz viņu vislabāko iespaidu.

«Tā? Grivs atgriezis jūs no ganībām?» viņš domīgi jautāja. «Kas tad to žogu uzcēla?»

«Tur nevajadzēja daudz žoga,» norvēģis atbildēja. «Vienā dienā, Grivs un viņa divi cilvēki, tika galā ar šo darbu.»

«Vai varat atcerēties, kas tie abi bija?»

«Protams. Viens no viņiem bija liels, garš tēviņš, kuru tie dēvēja par Karpenteru — tas pagājušajā gadā pilsētā tika nošauts; un otrs bija Briks Džonss, kas vēl tagad strādā pie Griva — tikai laikam citā saimē, ne tajā, kur esat jūs. Starp citu, viņš arī vēlāk vairākkārt bija šeit un aizskāra manu sievu.»

«Džonsu es pazīstu — tas strādā kopā ar mani. Šķiet, tas puisis ir gluži Griva gaumē … Kā tad viņš aizskāra jūsu sievu?»

«Viņš gribēja būt maigs pret to. Acīmredzot toreiz viņš bija iedzēris.»

«Un ko jūs tad darījāt, Nilsena kundze?» Emss jau­tāja.

«Man laimīga karta izdevās iebegt nama un aizbultēt durvis,» viņa smaidīdama atbildēja.

Emss noglāstīja jaunāko puisēnu, kas bija piekļāvies viņam, un piecēlās, lai ietu prom.

«Jums šeit ir ļoti jauks īpašums, Nilsen,» viņš sacīja, «un es varu tikai dot jums padomu: nesteidzieties to pār­dot! Man ir nojauta, ka Grivam drīz vien kaut kas gadī­sies …»

«Kā jūs to domājat?» Nilsens iztrūcies jautāja.

«Tāds tēviņš kā Grivs, nekad nevar būt drošs par savu dzīvību; tādam drīz vien var notikt kas ļauns.»

«Taisnību sakot, tā ir ļoti dīvaina valoda no Griva kal­potāja puses,» norvēģis domīgi piezīmēja.

«Es biju pie Griva, bet tagad vairs neesmu.»

«Ceru, ka neaiziesiet, nepateicis mums savu vārdu?»

«Pareizi, to biju pavisam piemirsis! Mans vārds ir Emss; ļaudis vēl mani dēvē par Arizonas Lauvu … Tātad, dzīvojiet sveiki! Neļaujiet aizdzīt sevi no šī zemes gaba­liņa un sāciet labi drīz sūtīt puisēnus skolā.»

To teicis, viņš uzlēca zirgā un jāja projām, aizvez­dams līdzi patīkamo apziņu, ka ir pamodinājis šo strā­dīgo, krietno cilvēku sirdīs cerību labākai nākotnei. Bija

taču tik viegli iedrošināt šādus ļaudis dažiem laipniem vārdiem. Tomēr viņam ar zināmu rūgtumu bija jāatzīst, ka šie daži vārdi tam uzlika zināmus pienākumus, kuru piepildīšana nebūt nešķita tik viegla.

Te nu viņš atkal bija nokļuvis pie problēmas, kas pē­dējās dienās tik bieži bija viņu nodarbinājusi. Un pēkšņi viņš atskārta, ka patiesībā tā vairs nav pat problēma, jo sava apmeklējuma laikā pie Nilseniem, viņš jau bija atri­sinājis savas attiecības ar Grivu. Emss bieži mēdza izda­rīt savus slēdzienus kāda acumirklīga notikuma iespaidā, kā arī pēc ilgām un rūpīgām pārdomām. Bija taču skaidrs: šis Krevs Grivs bija šķērslis, kas vērtīgiem cilvēkiem aiz­sprostoja ceļu uz attīstību un laimi — piedauzības ak­mens, nezāle, kas traucēja un bez vajadzības aizkavēja čaklā arāja kājas, plosīja tās dadžiem un saindēja.

Jājot tālāk, pēkšņi viņš līdzenumā ieraudzīja biezus putekļu mākoņus; acīmredzot bija ieradušies Griva gaidīto lopu baru priekšpulki. Drīz viņš arī saskatīja garas vēršu rindas, kas virzījās uz iežogoto aploku pusi.

Emss iecirta zirgam, kas vecajam medniekam par godu, nesa Kepija vārdu — piešus, un pusstundas laikā sasnie­dza rančo. Gar staļļiem viņš iejāja klajā četrstūrī, kas izpletās starp tiem un kovboju dzīvojamiem namiem. Grivs bija pārbraucis, kovboji rosīgi skraidīja turp un šurp. Uz ceļa, kas veda uz kopējo ēdamtelpu, kuras priekšā dzīvi sarunājās grupa svētku drēbēs ģērbušies vī­rieši, stāvēja vairāki pajūgi. Pēdējā no tiem Emss, sev par lielu pārsteigumu, ieraudzīja sēžam Griva kundzi, kas pati turēja grožus un acīmredzot kaut ko gaidīja.

Emss vienā acu uzmetienā pārredzēja visu notiekošo, un viņam šķita, ka pats liktenis to izveidojis tieši tādu. Viņš piejāja pie Griva kundzes ratiem, izlēca no segliem, pārmeta pavadu zirgam pār galvu un mazliet pārspīlēti laipni palocījās Emmas priekšā.

«Labrīt!» viņš mierīgi smaidīdams sacīja. «Liekas, šeit daudz kas noticis, kamēr biju prom.»

«Labrīt, Emsa kungs!» viņa līksmi atbildēja, bet tumši pietvīka. «Taisnību sakot, nu jau ir gandrīz pēcpusdiena, bet jūs neesat vienīgais, kas šodien ierodas pusdienās ar novēlošanos.»

Viņa pārvilka ar roku pār ratu segu un pagriezās tā, lai sēdētu ar muguru pret vārtos stāvošo vīriešu grupu.

Noteikti : — tā ir pilnasinīga sieviete! Emss sevī nodo­māja, vērodams viņu. Cik veikli viņa bija noslēpusi savu ārsteigumu, kad viņš tai bija tuvojies! Viņam grūti nā­cās zem šīs smaidošās maskas pazīt izmisušo, nevarīgo bērnu, kas vēl tikai pirms dažām dienām bija lūdzis viņa palīdzību.

«Tātad Grivs reiz pārbraucis?» viņš klusākā balsī jau­tāja.

«Jā, taču viņš mani nepārsteidza,» viņa tapat atbildēja. «Viņš ir skaidrā prātā un atvedis līdzi viesus, kas paliks šeit arī svētdien.»

«Un arī lopus viņš pārveda?»

«Nē, pirmais Teksasas lopu bars ieradās jau pirms viņa,» Emma paskaidroja. «Tie ir brīnišķīgi. Es biju aiz­braukusi tos aplūkot un satiku Grivu.»

«Un kur viņš ir tagad?»

«Viņš stāv vārtos un vēro mani kā pūce, bet palieciet vien mierīgi šeit.»

«To es arī darīšu, jo man jums kas sakāms … Augšā pie strauta dzīvo kāda ienācēju ģimene — par Nilseniem sauc tos ļaudis. Krietns vīrs, glīta sieva un divi apburoši bērni. Grivs grib viņus izpostīt un ierīkojis žogu, lai viņi nevarētu laist savus lopus ganībās. Emma, es prasu, lai jūs apsolāt man, ka parūpēsieties par šiem ļaudīm un vi­siem spēkiem palīdzēsiet tiem, kad būsiet šeit kļuvusi vie­nīgā īpašniece!»

«Es — īpašniece?» viņa nesaprašanā nomurmināja.

«Jā, jūs! … Neuzlūkojiet mani tik neticīgi, bērns; la­bāk apsoliet man, ko es jums lūdzu!»

«Apsolīt? Jā, es jums to apsolu!» viņa ātri atbildēja. «Kā sauc tos ļaudis?»

«Nilseni… Tie ir dzimuši norvēģi, bet jau sen kopš dzīvo šeit. Katrā ziņā tie ir cilvēki, kādi Rietumiem vis­vairāk vajadzīgi.»

«Gaisā kaut kas jaušams!» viņa vēl klusāk sacīja, it kā nejauši uzmetusi skatu vārtos stāvošo vīru grupai. «Tagad labāk ejiet!»

«Es lai ietu jau prom? Taisnību sakot, es gribēju jums vēl kaut ko teikt.»

«Ko taci?»

«Ka jūsu un Lena priekšzīme atstājusi uz mani dziļu iespaidu! Ja tagad aiziešu prom no šejienes, es izstaigāšu visus Rietumus, kamēr atradīšu meiteni, kura būs līdzīga jums.»

«Tas taču man ļoti glaimojošs kompliments!» viņa at­bildēja. «Bet kādēļ jūs gribat aiziet?»

Šajā brīdī ratiem tuvojās steidzīgi soļi. Emss pagrie­zās apkārt. Grivs pietvīkušu seju un aizdomās kvēlojošām acīm pienāca viņiem klāt.

«Labdien, Griv!» Emss mierīgi sacīja.

«Es nemaz nezināju, ka jūs tik labi pazīstat manu sievu!» Grivs drūmi teica.

«Diemžēl, pazīstu viņu tikai no izskata un nupat lūdzu viņu parūpēties par kādu man draudzīgu ģimeni. Starp citu, arī jums tie ļaudis nav sveši — viņus sauc par Nil­seniem.»

«Jūs jau esat pavisam nekaunīgs puisis!»

Šādus vārdus Emss tikai bija gaidījis.

«Kā tā, nekaunīgs?» viņš skaļi iekliedzās, pielēkdams Grivam klāt. «Es neļaušu apvainot sevi jūsu kundzes un jūsu viesu klātbūtnē, nemaz jau nerunājot par kovbojiem, kas tur jau sāk plātīt mutes!»

Likās, viņu bija sagrābis īsts niknums.

«Es gribu zināt, kāda tur nekaunība, ja lūdzu jūsu kundzi parūpēties par maniem draugiem!» viņš arvien skaļāk rēca. «Nekā cita es neesmu darījis! Jautājiet taču viņai pašai!»

«Vai tas tiesa, Emma?» Grivs jautāja.

«Pats par sevi saprotams, kas gan vēl cits šim cilvē­kam varētu būt runājams ar mani?» Emma, kas bija ma­nāmi nobālējusi, atbildēja.

«Kopš kura laika tu pazīsti Emsu?» Grivs greizsirdīgi jautāja.

«Es taču viņu nemaz nepazīstu!» viņa apgalvoja.

«Jūs nedrīkstat tā kliegt uz savu kundzi manis dēļ!» Emss atkal iejaucās sarunā. «Es tikai zināju, ka viņa ir jūsu sieva un tā kā viņa esot laba pret nabagiem, es iz­mantoju šo gadījumu, lai lūgtu viņu palīdzēt maniem draugiem.»

«Tomēr tā ir nekaunība, ka jūs šeit uzbrūkat viņai!»

«Viņš bija ļoti pieklājīgs,» Emma nedroši iebilda.

«Turi muti!» Grivs plosījās, kļūdams arvien niknāks. Viņš nesaprata, kādēļ īsti Emss grib iesākt ar viņu ķildu, kaut nojauta, ka tieši to viņš vēlas.

«Liels paldies, Griva kundze,» Emss aizkustināts teica, «bet tas tiešām nav vajadzīgs, ka jūs mani aizstāvat.»

«Ems, ja jūs iedrošināsieties vēl kaut vienu vienīgu reizi uzrunāt manu sievu, es triekšu dūri jūsu nemazgā­tajā sejā!» Grivs kā neprātā kliedza.

Emss klusēdams uzmeta tam nicinošu skatienu. Viesi ārtos nepacieītgi mīņājās no vienas kājas uz otru, kov­boji klusu sačukstējās savā starpā. Grivs savās bezgalī­gajās dusmās bija novedis lietu tiktāl, ka to vairs nebija iespējams atrisināt miera ceļā, jo vairāk tādēļ, ka viņu līdz ārprātam kaitināja kovboja nesatricināmais miers un nicīgais smīns.

«Es nemaksāju jums algu par to, lai jūs staigājat ap­kārt pa nabagu mājām un tenkojat, bet gan prasu no jums darbu!» viņš turpināja plosīties. «Jūs tiekat atlaists!»

Viņam šķita, ka ar to lieta būs izbeigta, tomēr Emss ātri atbildēja:

«Jūs nevarat mani atlaist!»

«Kas?» Grivs iekliedzās un balss tam gandrīz aizrā­vās. «Nu, to mēs vēl redzēsim!»

«Nē! Jūs nevarat mani atlaist, jo es jau pats esmu iz­stājies no jūsu dienesta,» Emss paskaidroja, mierīgi aiz­smēķēdams cigareti.

«Kā tā? Kad?»

«Šorīt.»

«Tā taču ir tukša pļāpāšana!»

«Nebūt — es varu jums to pierādīt. Pajautājiet tikai Nilsenam, es šorīt stāstīju viņam, ka aizeju no jums.»

«Nu, jo labāk! Katrā ziņā esmu sasodīti priecīgs, ka reiz tieku no jums vaļā.»

«Tas vēl ir jautājums, jo es vispirms gribu saņemt savu naudu un turklāt tūlīt pat.»

«Taisieties, ka tiekat prom no mana rančo!» Grivs aiz dusmām aizsmacis kliedza un paspēra soli uz priekšu, gribēdams paiet garām Emsam.

Ričs viegli iegrūda viņam dūri krūtīs, tā ka Grivs at- streipuļoja atpakaļ. Tad viņš atspieda to mazliet tālāk prom no ratiem, kuros bāla un sastingusi sēdēja Emma.

«Klausieties, Griv, kad būšu pateicis jums, kādēļ es aizeju, jums gribot negribot būs jātver revolveris!»

Viņa paceltā balss un ledainais izsmiekls, kas tajā iz­skanēja, lika visiem apklust. Kamēr daži vecākie kovboji, sevišķi Makkinejs un Sleims Zilais, bija jau nojautuši šādu iznākumu, Grivu pašu tas galīgi pārsteidza un sa­mulsināja. Viņa viesi, pret kuriem Emss tagad pagriezās, steigā atkāpās.

«Neesiet pārāk pārliecināts, ka es to arī nedaru!» Grivs lielījās jau mazliet atjēdzies no pirmajām izbailēm.

«Taisni otrādi, es ceru, ka jūs to darīsiet! Ja jums nav klāt revolvera — aizņemieties no kāda, vai arī atnesiet savējo.»

Tas bija neslēpts izaicinājums, ko viņš iemeta Grivam sejā, un tas pēc Rietumu nerakstītiem likumiem prasīja lie­tas izšķiršanu ar ieročiem rokās.

«Es šorīt izstājos no vietas, lai pateiktu jums, ka jūs esat pavisam nelietīgs suns!» Emss dzēlīgi turpināja. «Tas ir ļoti labi, ka arī jūsu kundze, jūsu viesi un kovboji dzird, kā jums šeit, laikam gan pirmo reizi mūžā, tiek pa­teikta taisnība acīs. Tikai nožēloju, ka nevaru iemest jums sejā visus tos lamu vārdus, kādus esat pelnījis, jo dāmas klātbūtnē es negribu lādēties.»

Emss aizmeta cigareti, ko nupat bija piesmēķējis. Tā ka Grivs neatbildēja, viņš mēģināja vēl vairāk sakaiti­nāt to.

«No visiem paklīdušajiem lopkopjiem, kādus man līdz šim gadījies redzēt, jūs noteikti esat vispaklīdušākais!» viņš kliedza tam sejā. «Jūs vispār neesat lopkopis, bet tikai smieklīgs lopu tirgotājs, kas pieņem darbā kovbo­jus un tad nokrāpj tiem viņu nopelnīto algu. Arī lopu zag­lis jūs esat, kā man ļoti labi zināms, nožēlojams žūpa, nekrietns kā nēģeris un tikpat gļēvs!»

So nedzirdēto vārdu plūdu laikā, Grivs bija soli pa so­lim atkāpies līdz vārtiem. Tagad, juzdamies drošībā, viņš ierēcās:

«Tūlīt lasieties prom no mana rančo!»

«Labprāt, kolīdz būsiet izmaksājis man algu,» Emss zobojoši atbildēja.

«Jūs varat drīzāk nosprāgt, nekā dabūsiet no manis kaut dolāru!» Grivs kliedza, atkāpdamies uz ēdamzāles durvīm.

«Aizdodiet taču kāds viņam revolveri!» Emss uzsauca nedaudzajiem vīriem, kas vēl stāvēja vārtos, bet nu arī tie steigā atkāpās.

«Nāc ārā, gļēvuli!» Emss uzkliedza Grivam un gribēja steigties tam pakaļ, bet tas aizcirta durvis viņam deguna priekšā.

Brīdi Emss stāvēja un gaidīja. Tad viņš redzēja, kā Grivs atstāja namu pa otro izeju un aizzagās starp prie­dēm.

Emss mierīgi atgriezās pie sava zirga, saņēma to aiz pavadas un, viegli pamājis ar galvu jaunajai sievietei, kas bāla un satriekta sēdēja ratos, lēnām aizgāja.

* * *

Kad Emss brīdi vēlāk sēdēja savā istabā un domīgi smēķēja, ienāca Lens Preiss.

«Nu, nu, Rič, kur tad tu tik ilgi biji pazudis?» viņš līksmi jautāja. Acīmredzot viņš neko nebija ne redzējis, ne dzirdējis par uztraucošajiem notikumiem, kas nupat bija norisinājušies.

«Es? Ak, tāpat mazliet paklaiņoju,» Emss atbildēja. «Es apmeklēju Nilsenu, nabaga norvēģi.»

«Saimnieks pārbraucis, dīvainā kārtā pavisam skaidrā,» Lens dzīvi stāstīja. «Vai esi jau redzējis jaunos Teksasas lopus? Dievs tēvs, es būtu ar mieru atdot savu labo roku, lai tie piederētu man!»

«Labā roka tev vēl būs ļoti nepieciešama, mans kriet­nais Len,» Emss atbildēja. «Bez tam esmu pārliecināts, ka šis bars — vai vismaz tāds pat — drīz vien piederēs tev arī bez šāda upura.»

«Saki, Lauva, vai tu esi piedzēries?» Lens noraizējies apjautājās.

«Taisni otrādi — skaidrs kā pūce.»

«Tad tu esi traks!»

«Arī tas nē — kaut man nupat bija garāka saruna ar Emmu… Ļoti mīļa un glīta viņa izskatījās… Taisnību sakot, viņa ir pārāk laba priekš tevis.»

«Tu runāji ar Emmu?»

«Protams, nupat pirms dažām minūtēm.»

«Kur?»

«Tieši ēdamzāles durvju priekšā, Griva un viņa viesu, kā arī visu kovboju klātbūtnē.»

«Tas taču nav tiesa?»

«Tiešām tiesa! Bet tev nevajag kļūt greizsirdīgam, kaut arī esmu ar mieru tevi apskaust šīs sievietes dēļ. Es tikai lūdzu viņu parūpēties par Nilsenu ģimeni, kad viņa šeit būs kļuvusi par īpašnieci.»

«Viņa — īpašniece?» Lens nesaprašanā jautāja.

Sarunu pārtrauca smagi soļi un piešu šķindoņa aiz durvīm.

«He, biedri, vai esi mājās?» kāda aizsmakusi balss sauca.

«Jā, ja vien tu nāc miermīlīgā nolūkā,» Emss atbildēja.

Augstu paceltām rokām istabā ienāca Sleims Zilais. Viņam bāls un uztraukts sekoja Makkinejs.

«Nolaid taču rokas, vecais nelga!» Emss smiedamies sacīja.

«Es tikai gribēju pēc iespējas nepārprotamāk izrādīt tev savus miermīlīgos nolūkus,» Zilais atbildēja.

«Apsēdieties uz gultas malas, zēni. Durvis es labāk gribu paturēt acīs.»

«Labprāt, kaut arī tas nav vajadzīgs, jo Grivs sargā­sies nākt šurp un viņam nav arī neviena cilvēka, kas pa­strādātu šo darbu viņa vietā.»

Lens trieca dūri galdā.

«Dieva dēj, kungi, kas tad īsti noticis?» viņš jautāja.

«Tu, mazais, nejaucies vīru sarunās! Sēdi klusu un saki paldies, ka tev jauj klausīties.»

Makkinejs apsēdās uz gultas malas un noraizējies uz­lūkoja Emsu.

«Sasodīti muļķīga lieta!» viņš apdomīgi ieminējās.

«Kā tā?» Emss jautāja.

«Nu — vienmēr taču viens un tas pats: tu atnāci, visi biedri tevi mīl, bet tad nāk brīkšķis — un tu aizej.»

«Mīļais Mak, pagaidām jau es vēl esmu šeit; un ja es pazīstu Grivu, tad jums vēl tik drīz nebūs jāatsakās no manas sabiedrības.»

«Nedomā, ka Sleims un es, esam nākuši tev kaut ko pārmest,» Makkinejs paskaidroja. «Mēs tikai gribam iz­teikt tev mūsu domas šajā lietā. Viss rančo dzirdēja, kā tu izaicināji Grivu; tas, ka klāt bija arī svešie kovboji, kas atdzina Teksasas lopus, nav tik ļauni — viņi taču ne­paliks šeit. Bet Griva viesi ar riebumu steidzās atkal aiz­braukt un es pats dzirdēju, kā viens no viņiem — vecs, cienījams lopkopis — teica otram: «Lai kā arī šī lieta ne­beigtos, Grivam tikpat šeit vairs nav dzīvošana …» Pro­tams, jau rīt pat visa apkārtne zinās, kas noticis.»

«Jā, tādā gadījumā krietnajam Griva kungam būtu va­jadzējis izturēties citādi,» Emss piezīmēja, paraustīdams plecus.

«Tu proti labi jokot, Lauva!» Sleims smiedamies teica. «Bet saki, vai nu tu tomēr pats nenožēlo notikušo?»

«Kādēļ lai es to nožēlotu?»

«Griva dēļ jau nu, protams, ne!» Zilais zobojoši atbil­dēja.

«Sleims grib teikt, ka nu tev taču katrā ziņā būs jāšķi­ras no mums,» Makkinejs paskaidroja.

«Agrāk vai vēlāk, bet reiz draugiem tikpat jāšķiras,» Emss atbildēja.

«Maks un es arī aizejam un varu derēt, ka gandrīz visa saime pievienosies mums! Mēs vairs negribam strā­dāt priekš Griva.»

«Un kā ar jūsu naudu?»

«To lai velns rauj! Kam mums nauda?»

«Ļoti nožēloju, zēni, ka esmu izjaucis visu bandu, to es, protams, negribēju.»

«To mēs zinām, un tam jau ari nav nozīmes … Bet klausies, biedri! Es gribēju ieteikt tev jāt uz pilsētu un tur uzmanīt Grivu, jo agri vai vēlu viņš noteikti dosies turp, kaut vai tādēj, lai piedzertos. Tātad tur viņš neva­rēs tev izbēgt, turpretī šeit tu vairs neesi drošībā. Tu jau zini, Grivs ir mednieks, un šautene sniedz sasodīti tālu; viņš katrā ziņā nošaus tevi no paslēptuves.»

«Par to es esmu domājis; to no viņa var sagaidīt,» Emss atbildēja. «Tomēr es vēl dažas dienas uzkavēšos šeit, jau tādēj vien, lai viņš nevarētu teikt, ka ir mani aizdzinis.»

«Labi,» Sleims piekrita. «Tikai esi, lūdzu, uzmanīgs. Bez tam, viens no mums pastāvīgi paturēs Grivu acīs, kolīdz tas atstās namu.»

Abi kovboji aizgāja. Emss mierīgi palika sēžot un pa vaļējām durvīm vēroja ceļu. Lens Preiss, bāls un uz­traukts, apsēdās viņam līdzās.

«To tu esi izdarījis Emmas un manis dēļ!» viņš sacīja.

«Ko izdarījis?» Emss noņurdēja.

«So …. ķildu … iesācis,» Lens stostījās.

«Es? Liekas, tev galvā nav viss kārtībā, manu zēn. Neko es neesmu iesācis.»

«Tomēr! … Un nu es arī saprotu visu. Arī es zinu to lietu ar Nilsena sievu, kaut ne ar vienu nesmu par to ru­nājis — pat ar Emmu ne. Tu biji pie Nilsena un uzzināji, ka Grivs mēģinājis atvilt tam sievu, bet nu, kad viņa to noraidījusi, grib Nilsenu izpostīt. Tādēļ tu uzsāki ķildu ar Grivu, jo zināji, ka tad tev radīsies izdevība viņu izai­cināt. Tā tas ir bijis un ne citādi! Zēl tikai, ka manis tur nebija, bet gan jau Emma man visu izstāstīs.»

«Tu esi sasodīti gudrs puišelis, Len, tev nevar tik viegli apmānīt acis! … Bet ja jau nu reiz tā noticis, arī tu varētu mazliet palīdzēt uzmanīt Grivu. Tu taču dzir­dēji, ko Sleims Zilais pirmīt teica un pakausī man diem­žēl acu nav.»

«Patiesi, to es labprāt d.arīšu!» Lens aizkustināts ap­galvoja un ātri izgāja no istabas.

Drīz pēc tam arī Emss atstāja namu, turklāt ievēro­dams vislielāko apdomību. Viņš vērīgi aplūkoja ikvienu koka stumbru, ikvienu krūmu un šķūni kas ienaidniekam varētu noderēt par paslēptuvi un tikai pārliecinājies, ka briesmas nedraud, gāja tālāk. Viņš pārmainīja arī savu parasto vietu pie kopējā pusdienu galda un nosēdās tā, ka varēja pārredzēt ēdamzāles abas durvis. Pie tam viņš izlikās, it kā būtu iegrimis dzijās pārdomās, bet patiesībā nekas nepagāja tam garām nepamanīts.

Otrā dienā, tuvojās jau pusdienu laiks un kovboju lie­lākā daja jau slaistījās ēdamzāles durvju priekšā — Emss lēnām nāca šurp no aploku puses. Netālu no durvīm viņš satikās ar Briku Džonsu, kalsnu puisi ar vāju, iesarkanu seju.

«Džons, es mekleju tevi,» Emss apsveica to.

«Tā? Es no savas puses nevaru to gluži apgalvot,» kovbojs smīnēdams atbildēja, kaut varēja manīt, ka tas nejūtas visai ērti.

«Saki man: ja es tev tagad iegāztu tā kārtīgi pa purnu, tad gan tu laikam tvertu pēc revolvera, vai nav tiesa?»

«Es … domāju gan, ka to darītu, ja vien man pēc tam vēl būtu ko tvert,» Džonss atbildēja, kļūdams gluži bāls. «Kas tad tev ir pret mani?»

«Tu taču palīdzēji uzcelt žogu, kas nogriež Nilsenam izeju uz ganībām?»

«To es darīju, kaut arī sasodīti nelabprāt, bet tu taču zini, ka kovbojs nevar pats izvēlēties sev darbu.»

«Vismaz šeit ne… Un kā ir ar Nilsena sievu? Pret to taču tu esi tzturējies visaugstākā mērā nelietīgi?»

«Nieki — nav nācis ne prātā!» Džonss ātri atbildēja, pietvīkdams kā novārīts vēzis. «Es biju mazliet iedzēris un gribēju ar viņu maigāk parunāt, bet viņa izsmēja mani un aizcirta durvis man deguna priekšā. Protams, tas ne­bija labi no manis, bet viņu apvainot es tiešām negri­bēju.»

Klausītāji zviedza aiz prieka. Emss bridi nolūkojās Džonsā, redzami apmierināts ar tā atzīšanos.

«Tātad, mīļais Brik,» viņš lēnām sacīja, «ja negribi nopietni saķildoties ar mani, tad tūlīt ej turp, nojauc žogu un atvainojies Nilsena kundzes priekšā. Vai saprati, mans dēls?»

«Protams, sapratu — es taču neesmu kurls!» Džonss atbildēja. «Man nav ne vismazākās vēlēšanās ielaisties ar tevi cīņā, bet tu mani nostādi sasodīti grūtas izvēles priekšā. Ja darīšu ko tu prasi, es noteikti pazaudēšu vietu!»

«Droši vien, bet tā kā gandrīz visi tavi biedri aiziet no šejienes, tu taču tikpat justos šeit visai vientulīgi.»

«Mak, vai tā ir?» Džonss pārsteigts un samulsis jau­tāja.

«Protams, ta ir!» Makkinejs mierīgi apliecināja. «Emss, Sleims, es un visi citi, kas bija klāt vakardienas izrādē, meklējam sev jaunas vietas.»

«Tātad Grivs jums izmaksājis algu? Tas taču vairāk kā dīvaini!»

«Tur tu atkal reiz uzminēji!» Sleims Zilais smiedamies teica. «Grivs samaksāja mums visu līdz pēdējam centam!»

«Tā, protams, cita lieta … Tātad labi, Ems, te mana roka! Rīt es jāju pie Nilsena, nojaucu sasodīto žogu un lū­dzu Nilsena kundzi, lai viņa neļaunojas, ka esmu uzvedies kā muļķīgs nelga.»

* * ^

Vakarā Emss jau agri devās pie miera. Diena bija bi­jusi jauka un karsta. Arī tagad vēl gaiss bija diezgan smacīgs, jo spirdzinošais nakts vējiņš vēl nebija sacēlies. Visapkārt valdīja dziļš klusums. Bija dzirdama vienīgi varžu kurkstēšana.

Emss bija atstājis logu vaļā. Pēkšņi viņa asā dzirde uztvēra ārā klusu zāles čaukstēšanu un klusus soļus, kas uzmanīgi tuvojās logam. Ričs ātri izlēca no gultas. Pie palodzes tika klusu pieklauvēts. Viņš veikli pieliecās un klusā balsī sauca:

«Kas tur ir?»

«Tā esmu es — Emma,» sievietes balss atbildēja.

«Lielais Dievs, kas noticis?» viņš jautāja, pieiedams pie loga.

Viņa satvēra tā rokas. Emmas pirksti bija salti, tomēr netrīcēja.

«Es visu dienu biju ieslēgta savā istabā,» viņa aizelsu­sies čukstēja. «Bet man vajadzēja jūs brīdināt. Grivs šo­rīt jau pirms gaismas aizgāja. Diemžēl man tikai nesen iekrita prātā palūkoties pēc viņa šautenes. Viņš bija pa­ņēmis to līdzi. Acīmredzot viņš visu dienu bija slapstījies, uzglūnēdams jums. Nupat viņš pārnāca. Dzirdēju viņu virtuvē lamājamies un lādamies, jo bija izsalcis. Un tad es ātri izlēcu pa logu, lai…»

«Jūs esat drošsirdīga meitene, Emma!» Emss aizkus­tināts pārtrauca to, spiezdams viņas roku. «Bet jūs ne­drīkstējāt doties tādās briesmās. Un nu dodieties drīzāk atpakaļ!»

«Vai Lens ir šeit?» viņa uztraukta jautāja.

«Nē, vēl nav.»

«Tad nododiet viņam šo!» Emma sacīja, izņemdama no krūšu izgriezuma vēstuli. «Un Dieva dēļ, esiet uzmanīgs!»

To teikusi, viņa pazuda tikpat klusu, ka bija atnākusi. Ja viņam nebūtu rokā tās vēstule, Emss būtu nodomājis, ka ir tikai sapņojis.

«Kāds pārdrošs radījums!» viņš nomurmināja. «Tik traki riskēt, lai brīdinātu mani un nodotu savam Lēnam mīlestības vēstulīti!»

Nolicis vēstuli uz Lena pagalvja, viņš apģērbās, atslē­dza durvis un izgāja ārā. Brīdi viņš ieklausīdamies stai­gāja turp un šurp, tad iegāja atpakaļ istabā, sasēja savas mantas sainī un nolika to kopā ar segliem zemē pie nama stūra. Pēc tam viņš nesteigdamies devās uz ganībām, kur viņa zirgs plūca zāli.

* * *

Vēl nebija atausis rīts, kad Emss slapstīdamies devās pāri uz rančo. Kad virs apvāršņa izšāvās pirmie saules stari, viņš nekustēdamies stāvēja aiz kādas priedes stum­bra, tieši iepretī nama platajām durvīm. Pamazām kļuva arvien gaišāks; austrumos debesis sārtojās maigi rožainas.

Kaut kur sita pulkstenis. Emss klausīdamies stāvēja, kā ienaidnieku saodis briedis, sagatavojies lēcienam. Nama durvīs parādījās Griva masīvais stāvs. Ar šauteni rokā viņš uzmanīgi iznāca ārā un, pametis skatu pa labi un kreisi, ātriem soļiem tuvojās priedēm.

Emss iznāca viņam pretī.

«Labrīt, Griv!» viņš mierīgi teica. «Te jau ir tas, ko jūs meklējat!»,

Grivs atrāvās atpakaļ. Mirkli viņš nespēja pakustēties. Tad tas zibensātrumā pacēla šauteni pie vaiga, tomēr Emss aizsteidzās viņam priekšā un izšāva. Griva šautene sprāga; smagā lode ieurbās priežu zaros.

Viņš mēģināja piecelties, bet atkrita uz muguras un izstiepās zālē. Viņa melnā platmale aizripoja tālu sāņus.

Emss noliecās pār viņa pārvērsto seju. Grivs bija miris …

Dažas minūtes vēlāk Emss pajāja garām klusajiem kovboju namiņiem un devās pa ceļu lejup līdzenumā, kas rožainā rīta gaismā modās jaunam skaistumam. Neviena skata viņš nepameta atpakaļ, bet tuvākajā ceļa līkumā ļāva pavadai nokrist uz seglu loka un aizsmēķēja ciga­reti.

«Nu, Kepij,» viņš sacīja savam zirgam, kas klausīda­mies izslēja ausis, «tas taču tev nav nekas jauns, ka mums tik pēkšņi jādodas atkal tālāk?… Skrej nu, nokratīsim Vomingas putekļus no kājām un cerēsim, ka Nezta nekad nedabūs neko zināt par mūsu piedzīvojumiem!»

Загрузка...