Esterei vairs neatlika daudz laika pārdomām. Kolīdz viņa spogulī bija pārliecinājusies, ka viņas āriene ir kārtībā, dzīvojamā istabā jau atskanēja soļi.
Helztids aprāva savu apsveikumu pusvārdā, kad atvērās durvis un istabā ienāca Estere.
«Skat', Esteres jaunkundze!» Džo iesaucās, uzlūkodams viņu.
Estere smaidīama tuvojās viņam.
«Nepūlieties stādīt man priekšā jūsu draugu,» viņa sacīja. «Mēs jau esam pazīstami.»
Viņa sniedza Emsam roku.
«Labdien, Emsa kungs,» viņa laipni turpināja, ārēji pilnīgi mierīga. «Es gan nevaru jūs vairs pazīt, tomēr esmu pārliecināta, ka jūs tas esat.»
Tiešām, šajā cilvēkā būtu bijis grūti pazīt vakarējo netīro, līdz nāvei novārgušo jātnieku.
«Priecājos, ka šodien varu parādīties jums pieklājīgākā izskatā,» Emss mierīgi atbildēja. «Starp citu, ja jūsu vārdi domāti kā kompliments — varu ar vismierīgāko sirdsapziņu atbildēt jums ar to pašu.»
«Pateicos jums, Emsa kungs, — mana piezīme tiešām bija domāta kā kompliments,» viņa smaidīdama sacīja, tad piegāja pie tēva, kas ar neslēptu lepnumu, uzlūkoja viņu.
«Meitiņ, tu jau izskaties gluži apburoša,» viņš beidzot sacīja. «Bet mēs taču neesam šurp nākuši dejot.»
«To es zinu,» Estere atbildēja, noskūpstīdama viņu. «Bet tu taču atļausi arī man ņemt dalību jūsu kara apspriedē — vai nav tiesa, tēvs?»
«Tātad Džo tev stāstījis par to?»
«Viņš tikai atbildēja man uz dažiem jautājumiem, un to tu nedrīksti viņam pārmest.»
«Cik ļoti tu pašlaik atgādini savu māti!» Helztids aizkustināts iesaucās. «Nu, labi, Estere, — tu jau esi pieaugusi … Kā ir, Džo, vai kovboji nāks?»
«Nē, kaut es visiem spēkiem centos tos pierunāt. Mek- lins saka, ka esot savu ziņojumu nodevis un vairāk neko
tas nevarot darīt. Stīvenss sākumā vilcinājās, bet tad tomēr pievienojās viņam.»
«Nu, tad iesim manā istabā,» Helztids sacīja un ieveda Esteri lielā, vienkārši, bet ļoti mājīgi iekārtotā telpā.
«Lūdzu, sēdieties, Ems,» viņš uzaicināja. «Protams, arī jūs, Džo.»
Esterei viņš piebīdīja vecu atzveltnes krēslu. Tad tas piegāja pie rakstāmgalda un turpināja:
«Es nevaru runāt, ja nesmēķēju. Vai vēlaties cigāru?»
«Pateicos, es pat nezinātu, ko ar to iesākt,» Emss atbildēja. «Dažreiz ceļā vai ganībās, kad esmu izsalcis, es izsmēķēju cigareti, bet cigāri nekad nav bijuši manā gaumē.»
Viņš stāvēja pie kamīna un bija tik liels, ka ērti varēja atbalstīt elkoni uz tā dzegas. Estere apbrīnodama vēroja viņa smalki veidoto seju, bet ātri novērsa skatu, kolīdz tas pacēla acis uz viņu.
«Džo man stāstīja,» Helztids iesāka, aizsmēķējis cigāru, «ka jūs esot izjājis cauri visai Treblsomai. Kādas ir jūsu domas par manām ganībām?»
«Vai visa šī ieleja ir jūsu īpašums?»
«Jā, pavisam kopā vairāk nekā divi tūkstoši morgenu.»
«Tas ir prāvs īpašums un auglīgs apvidus … Vai tuvumā ir arī vēl citi lopkopji?»
«Nē, mans tuvākais kaimiņš ir Džims Vuds, kura rančo atrodas desmit jūdžu attālumā no šejienes.»
«Tad šis katrā ziņā ir viens no vislabākajiem apvidiem, kādu es jebkad esmu redzējis,» Emss sacīja.
«Kam? Varbūt vienīgi briežiem un stirnām, medniekiem un zvejniekiem, par kādiem reiz laikam kļūs mani puikas, un arī Esterei, kas mīl puķes.»
«Var jau būt, ka tas ir ļoti piemērots arī šādiem radījumiem,» Emss atbildēja, saprotoši uzsmaidīdams Esterei. «Šoreiz es tomēr runāju vienīgi par vēršiem.»
«Uz kā jūs dibināt savus novērojumus?» Helztids jautāja. Acīmredzot viņš bija gaidījis, ka Emss pievienosies viņa uzskatam un atzīs ieleju par nekam nederīgu.
«Meža ugunsgrēki šeit plosījušies pirms četriem vai pieciem gadiem, un …»
«Pirms pieciem,» Helztids viņu pārtrauca. «Tieši gadu pirms tam, kad es nopirku šo ieleju no Blidža, kas bija mēģinājis audzēt šeit aitas .un vēršus. Sākumā Blidžam veicās gluži labi, bet tad meža ugunsgrēks viņu izpostīja, un tādā kārtā es varēju izdevīgi iegūt šo gabalu.»
«Tad jums uzsmaidījusi reta laime, jo pēc ugunsgrēka Blidžam katrā ziņā būtu veicies vēl daudz labāk: tieši pateicoties ugunsgrēkam, zeme šeit kļuvusi noderīga ganībām. Zāle šogad ļoti laba, un tāda tā paliks vēl daudz gadu, kamēr mežs atkal ataugs.»
«Ko jūs sakāt! Tad taču iznāk, ka man ir labas ganības, kaut es visu laiku esmu uzskatījis tās par visai vājām?»
«Pat ļoti labas! Ja vien jūs pareizi iesāksiet, piecu gadu laikā šī ieleja jūs padarīs par bagātu cilvēku, un pēc desmit gadiem jūsu bagātība jau būs divkāršojusies.»
«Ja Džo Kebels nebūtu man pateicis, kas jūs esat, es tagad tiešām sāktu skaļi smieties,» Helztids neticīgi piezīmēja.
«To jūs arī varat darīt — tikai citā nozīmē!»
«Taisni otrādi, es varētu kaukt… Iedomājieties: kopš sniegs nokusis, es esmu pazaudējis jau vairāk nekā divus simtus vēršu, kas bija saēdušies kādu indīgu nezāli, no kuras tie uzpampa un neglābjami nobeidzās. Pagājušajā gadā zaudējumi bija pat vēl lielāki.»
«Tie bijuši «bruņinieku pieši» .. . Un neviens no jūsu kovbojiem nav pratis šo nelaimi novērst?»
«Bruņinieku pieši? Kas tad tie tādi?»
«Es zinu, tēvs,» Estere iejaucās sarunā. «Tās ir vienas no tām puķēm, kuras es sevišķi mīlu.»
«Jums taisnība, Helztida jaunkundz,» Emss apstiprināja. «Lai cik skaistas šīs puķes arī neizskatās, lopiem tās ir visstiprākā inde… Tie laiki nu gan jau pagājuši, jo tagad ir zināms, kā cīnīties pret šo nelaimi. Apēdot šo augu, lopa zarnās attīstās kāda gāze, un ja viņam nekavējoties nepārdur vēderu, lai gāze varētu izplūst, lopi nobeidzas.»
«Pārdurt vēderu?» Helztids galīgi pārsteigts jautāja.
«Jā, protams. Tiek ņemts garš, tievs instruments un ar to vienkārši iedur slimajam lopam vēderā. Šādā veidā, ja vien palīdzība nenāk pārāk vēlu, tiek izglābti visi, jo pēc šāda dūriena dzīvnieki atkal loti drīz atspirgst. Bez tam daži kovboji vienā vasarā var izravēt visus bruņinieku piešus.»
«Bruņinieku pieši, ha, ha, ha!» Helztids smējās. «Patiesi, Estere, ja šeit nebūtu tevis, es tagad sekotu Džo priekšzīmei!»
Viņš tomēr nelādējās. Aizsmēķējis jaunu cigāru, viņš sacīja:
«Pie velna, es nu gan esmu krietns lopkopis!»
«Jums nevajag šo lietu ņemt tik ļoti pie sirds,» Emss pamācīja.
«Man šķiet, jūs tiešām esat tāds vīrs, kāds man vajadzīgs,» Helztids atbildēja. «Varbūt es vēl varētu reiz tikt uz kājām … Bet pusi no saviem lopiem — vairāk kā piecsimt galvu, no tām simts vienā vienīgā nedēļā, kā redzams no Meklina ziņojuma — es esmu pazaudējis zagļu dēļ. To es, protams, nevaru izturēt; vēl viena šāda zādzība un es esmu pazudis!»
«Es dzirdēju jūsu kovbojus runājam par to,» Emss mierīgi piezīmēja, «un ieguvu ciešu pārliecību, ka šajā gadījumā nav rīkojušies laupītāji.»
«Laupītāji? Vai tad tas ir kaut kas cits nekā lopu zagļi?»
«Protams, starpība ir milzīga. Kur strādājis lopu laupītājs, jūs nekad neizdibināsiet, kas bijis vainīgais; turpretī parastais lopu zaglis viegli nodod sevi, ja pilsētā tas dzer kopā ar jūsu kovbojiem un …»
«Jā, un ar manu dēlu!» Helztids tumši pietvīcis pārtrauca viņu. «Zaglis, par kuru šeit varētu būt runa, saucas Klevs Benards, un viņa palīgs ir Baršs Henslers, kas dzīvo Jampā. Ciktāl viņi jau samaitājuši Fredu, manu dēlu, nezinu, bet tas, ko esmu par viņu dzirdējis, ir pilnīgi pietiekoši, lai sagādātu man sasodītas bažas.»
«Šorīt es redzēju jūsu dēlu uz ceļa sarunājamies ar kādu cilvēku, kurā Džo, pēc mana apraksta, pazina šo Hensleru,» Emss sacīja. »Vēlāk novēroju viņu, kad tas pagalmā nervozi staigāja turp un šurp, gaidot māsu. Kad iznāca Esteres jaunkundze, man gribot negribot bija jānoklausās sarunā, kas droši vien nebija domāta svešām ausīm, starp citu arī par kādu prāvāku naudas summu, ko jūsu dēls esot parādā kādam. No visa dzirdētā es nācu pie slēdziena, ka Freds gan ir vieglprātīgs puisis, bet iekšēji tomēr godīgs cilvēks. Protams, viņš stingrāk jāsaņem rokās, un ja gribat, es labprāt parunāšos ar viņu. Tālāko paveiks Džo — vai nav tiesa, Džo?»
«Pats par sevi saprotams — uz mani tu vari droši paļauties,» Džo apgalvoja.
«Mans Dievs, Ems, jūs tiešām noveļat man milzīgu smagumu no sirds; sirsnīgi pateicos jums par to!» Helztids sajūsmināts iesaucās.
Estere pietrūkās kājās. .
«Arī es pateicos jums, Emsa kungs,» viņa sacīja. «Tikai neatstājiet mūs nelaimē …»
Viņa pēkšņi aprāvās un apklusa.
«Uztraukumam vēl nav iemesla,» Emss atbildēja, tad smaidīdams turpināja: «Ļaunākais visā lietā ir tas, ka mans labais Džo iemācījis jūsu zēniem veselu kaudzi niknu lamu vārdu …»
«Bet, cilvēk, tos taču viņi nebūs iemācījušies no manis!» Džo Kebels dedzīgi protestēja.
«Bet arī šajā lietā var līdzēt,» Emss turpināja, nepievērsdams vērību Džo iebildumiem. «Ja audzināšanu iesāksim no Boba, Ronijs pats no sevis atmetīs neglīto ieradumu.»
«Tātad jūs paliksiet un palīdzēsiet mums šajā lietā, Emsa kungs?» Estere jautāja, pati pārsteigta par savu nepiespiesto toni.
«Vienu mirkli, meit!» Helztids iesaucās. «Pirmais, kas Emsam jādara — jāatbrīvo mani no šiem lopu zagļiem!»
«Protams, tie ir vēl ļaunāki kā bruņinieku pieši,» Emss smaidīdams piekrita.
Helztids piecēlās un, piegājis pie Emsa, strauji satvēra tā roku.
«Jā, ja mēs strādāsim kopā, no manis kādreiz varbūt vēl iznāks gluži lietojams rančers … Es taču drīkstu cerēt, ka jūs paliksiet pie mums Treblsomā?»
«Jūs pārāk zemu vērtējat pats sevi… Es labprāt reiz parunāšos Jampā ar šiem Benarda un Henslera kungiem, bet tad es jums vairs nebūšu vajadzīgs. Ar bruņinieku piešiem jūs paši tiksiet galā, jo vairāk tādēļ, ka šeit taču paliek Džo, kas …»
«Atļauj, biedri,» Kebels viņu pārtrauca. «Es šeit vispār neskaitos līdzi. Visu, ko esmu varējis darīt, es esmu darījis: Esteres jaunkundzei un Helztida kungam es teicu, ka visas rūpes viņiem tiks noņemtas, ja vien tiem izdosies tevi pierunāt palikt šeit.»
«Tātad tu esi piekrāpis savu veco draugu, kas īstenībā to nemaz nav pelnījis?» Emss pārmetoši sacīja.
«Jā, Rič, to es esmu izdarījis!» Džo dedzīgi atbildēja. «Bet lietai ir vēl otra puse. Redzi, Ems, nu tu jau četrpadsmit gadu tā klīsti pasaulē. Vai tad tev arvien vēl nepietiek … nu, tu jau zini, ko es gribu teikt.»
«Nepietiek? O, protams! Un ja es tikai reizi varētu redzēt Tonto un Neztu un viņas dēlu, es labprāt būtu ar mieru apmesties kaut kur uz visiem laikiem.»
Viņš piegāja pie loga un sāka lūkoties ārā. Estere uzmanīgi novēroja viņu. Nezta? viņa domāja. Acīmredzot tur vajadzēja kaut kam slēpties.
Pēkšņi viņa pamanīja, ka Džo māj tai ar galvu. Viņa tūlīt saprata un, piegājusi pie Emsa, uzlika savu trīcošo roku tam uz elkoņa.
«Es gribētu vēlreiz jautāt jums: vai jūs tomēr nepaliktu šeit?» viņa klusu jautāja.
Viņš pievērsa tai seju.
«Es lai paliktu šeit Treblsomā?» viņš smaidīdams jautāja.
«Ja, lai glābtu mus,» Estere droši atbildēja. «Protams, ja vien neesat jau saistīts kaut kur citur.»
«Es nekur neesmu saistīts, Esteres jaunkundz.»
«Bet šī… Nezta?» viņa uztraukta stostījās. «Jūs tik dīvainā balsī izrunājāt viņas vārdu.»
«Nezta ir mana dvīņu māsa, kuru neesmu redzējis jau gandrīz četrpadsmit gadu. Kad pirms diviem gadiem saņēmu no viņas pēdējo vēstuli, viņai klājās labi un tā bija laimīga.»
«Jūsu dvīņu māsa? Kā es priecājos par to! … Tad palieciet taču, lūdzu, pie mums! Kaut pazīstu jūs tikai īsu brīdi, es tomēr jūtu, ka drīkstu jums uzticēties.»
«Nezinu, vai esmu to pelnījis, bērns, — es …»
«Es vairs neesmu bērns!» viņa pārtrauca to.
Emss uzlūkoja to. Nē, viņa tiešām vairs nebija bērns …
«Diemžēl,» viņš sacīja. «Es vēlētos, kaut jūs vēl būtu Ronalda gados… Sakiet, kādus laupītāju stāstus šis smieklīgais Džo jums sastāstījis par mani?»
«Viņš apgalvoja, ka jūs esot bikls un bēgot no ikvienas glītas meitenes,» viņa atbildēja. «Tādēļ es apģērbos, cik labi vien spēdama, lai redzētu, kas notiks.»
«Nu, un ko jūs redzējāt?»
«To, ka no manis jūs nebēgat! Tātad es esmu pavisam neglīta, un jūs mierīgi varat šeit palikt.»
«Sātans — tā nodot mani!» Emss iesaucās. «Nu es tiešām gribētu palikt šeit, bet… šī lieta tomēr diezgan bīstama, Esteres jaunkundz!»
«Ak, jūs domājat — lopu zagļu dēļ?» viņa ātri jautāja.
«Jā, protams — kaut tos es biju gandrīz aizmirsis.» Viņš brīdi klusēdams lūkojās ārā, tad lēnām sacīja: «Man šķiet, es tomēr palikšu, Esteres jaunkundz… kaut jūs arī zināt, ka esmu Arizonas Lauva.»
«Kā lai pateicos jums par to?» Estere uztraukta iesaucās.
Septembra vidus bija atnesis brīnišķīgas, vecu sievu vasaras dienas.
Jau tas apstāklis, ka Estere nu drīkstēja viena pastaigāties apkārtnē, liecināja, ka Helzteda rančo daudz kas bija mainījies.
Sasniegusi mazo ošu birztalu neliela pakalna virsotnē, Estere nosēdās zālē un nolika cepuri, saplūktās puķes un tālskatu sev līdzās zemē.
Viņai pēkšņi uzmācās jautājums: kā un kad īsti viņa bija iemīlējusies Arizonas Lauvā?
Kā — tas drīz vien bija noskaidrots: viņa taču bija sieviete, un ikvienai sievietei vajadzēja iemīlēties tādā cilvēkā, kāds bija Ričs Emss. Turpretī otrais jautājums bija daudz sarežģītāks.
Tikai vēlā pēcpusdienā Estere gāja atpakaļ uz mājām.