4

Lilas Snelas laulības notika tikai vēlā pēcpusdienā, vairākas stundas pēc iepriekš noteiktā laika. Kepijs Ten­ners dzirdēja, kā kāda sieviete, kurai bija sakari ar Snelu ģimeni, nelielai ziņkārīgo grupai stāstīja, ka aizkavēšanās iemesls bijusi jaunās līgavas histērijas lēkme, ko izsau­kusi viņas skaudība pret Neztu tās jaunā tērpa dēļ. Vis­pirms viņa esot mēģinājusi pierunāt Neztu pārdot tērpu viņai, vai vismaz to aizdot, bet kad draudzene šo priekšli­kumu noraidījusi — sākusi ar to ķildoties un lamāties.

Šis starpgadījums un Riča Emsa sadursme ar Liju Titu, tika dzīvi pārrunāti visā šelbijā.

Kaut Kepijam neizdevās laulību ceremonijas laikā ielūkoties ļaužu pārpildītajā kāzu namā, viņš tomēr no­teikti apgalvoja, ka Lija Tita tur neesot bijis. Viņa pār­spīlētā godkāre droši vien neļāva tam rādīt citiem savu sakropļoto seju.

«Viņš noteikti nobijies un steidzies mājup.» Pleifords apmierināts piezīmēja. «Un Ričs jau arī iecirta tam ap­brīnojami glītu pliķi!»

«Protams, arī es esmu pārliecināts, ka šovakar ballē viņš nerādīsies,» Kepijs smaidīdams piebilda.

Emss neteica ne vārda. Lai cik dziļi šī lieta viņam ķērās pie sirds — viņš, likās, gribēja atstāt to bez se­kām. Abi draugi, kas ne mirkli neatstājās no viņa, katrā ziņā guva iespaidu, ka viņš nav nodomājis piedzerties, un tas viņiem jau bija liels mierinājums. Veselu stundu viņš, liela ziņkārīgo pūļa novērots, bija lēnām pastaigājies turp un šurp gar cietuma žogu, tomēr Džefs Stringers pat emēģināja to aizturēt. Kepija vērīgā dzirde bija to pār­liecinājusi, ka Tonto ļaužu lielākā daļa turējās Riča Emsa pusē. Visi viņu labi ieredzēja — protams, atskaitot Titu partijas piekritējus, kurus lielākā daļa tomēr ienīda. Arī Džefs Stringers jau bija sakūdījis visus pret sevi, un se­višķi šīsdienas notikumi bija lielā mērā mazinājuši viņa izredzes vēlreiz tikt ievēlētam šerifa amatā.

Ilgi Emss šeit neizturēja bezdarbībā — viņš bija pā­rāk uztraukts un nervozs. Tādēļ viņš viens pats cauri bie­zajam ziņkārīgo pūlim ielauzās Snelu namā — nevis lai ņemtu dalību svinībās, bet gan lai redzētu māsu tās jau­najā tērpā, kas jau bija kļuvis tik slavens. Drīz vien viņš starojošām acīm atgriezās pie Kepija un Sama.

«Sam,» viņš iesaucās, «tev katrā ziņā jāredz viņa šajā tērpā — tas ir, ja vien tu nesaslimsi aiz greizsirdības. Kepij Tenner, vecais kokgalvi, tur nu tu esi izdarījis jau­kas lietas! Jau tā vīrieši bija gluži traki pēc Neztas, bet nu tie aprij viņu acīm. Un patiesi, ir vērts to uzlūkot!»

Kāzu svinības un balle sākās vienā laikā, tomēr ne deju, ne ēdamzāle nespēja uzņemt milzīgo daudzumu viesu.

Bija jau diezgan vēls vakars, kad Kepijam Tenneram beidzot izdevās ieraudzīt Neztu visā tās krāšņumā un greznumā. Viņš taču pazina to ļoti labi un tomēr šovakar tā viņam šķita sveša. Dīvaini, ka tērps varēja tik ļoti pār­vērst cilvēku!

Kur vien Nezta parādījās — visi apklusa. Jaunās mei­tenes ikreiz nobālēja aiz skaudības, vīrieši sastinga ap­brīnā. Tik brīnišķīgs, starojošs radījums jau arī nekad ne­bija dejojis nevienā Tonto apgabala ballē. Lila Snela, kas savā kāzu tērpā drūmu un nelaimīgu skatu lūkojās savā priekšā, līdzās Neztai izskatījās vecmodīga un neievēro­jama. Neztas uzkrītošais skaistums pilnīgi aizēnoja arī Grietiņu Levu — tumšu, skaistu meiteni, ko visi uzskatīja par Lija Tita simpātiju.

Kepija gudrās, vecās acis redzēja šīs meitenes apslēpto naidu pret Neztu. Tomēr visas viņas pūles iznīcināt Neztu, vai vismaz padarīt to smieklīgu šajās svinībās, bija veltas. Nu Nezta varēja atriebties savām sāncensēm, jo visi jaunekļi plēsās savā starpā, lai tikai varētu ar viņu dejot.

Pēc kādas dejas viņa lika partnerim pavadīt sevi pie Riča, Sama un Kepija, kas stāvēja sāņus un tikai nolūko­jās. Kepija tuvumā viņa atkal jutās tā pati vecā Nezta —

tikai mazliet vairāk uzplaukusi un mīlīgāka. Acīmredzot viņa domāja vienīgi par savu triumfu, kuru tā varēs atce­rēties visu mūžu. Seja tai staroja, acis mirdzēja kā zvaig­znes dzidrā naktī.

«Sam, kādēļ tad tu vēl neesi aicinājis mani dejot?» viņa apburoši smaidīdama jautāja.

«Neiedrošinājos,» Sams mulsi atbildēja.

«Un mans dārgais brāļa kungs?»

«Negribu stāvēt nevienam ceļā!» Ričs atbildēja, izlik­damies sapīcis, kaut patiesībā lepojās ar savu skaisto māsu.

«Tur jau atkal viens nāk!» Sams iesaucās, norādīdams uz kādu jaunu, slaidu vīrieti, kas ātri tuvojās mazajai grupai.

«Divas dejas es paturēju brīvas,» Nezta līksmi sacīja, «nākamo tev, Sam un aiznākamo Ričam.»

Aiz uzvarošās burvības, kas izplūda no Neztas, Kepija mīlošais skats jau nojauta glūnam traģēdiju. Viņš redzēja, kā visu acis zobojoši vēroja Samu, kamēr tas dejoja ar Neztu. Bet šīs zobgalības vietu ieņēma patiesa apbrīno­šana, kad dejā sāka griezties māsa ar brāli. Jau kopš ag­ras bērnības dvīņi vienmēr bija dejojuši kopā, tā ka visas viņu kustības harmoniski saplūda kopā, it kā tie abi būtu viena būtne. Ričs — īsts vīrišķīgas pievilcības un izveicī­bas iemiesojums — veda droši, kamēr Nezta, smagās skropstas sapņaini pievērusi, pilnīgi atdodamās mūzikas ritmam, lidoja it kā neredzētu un nedzirdētu nekā, kas no­tiek ap viņu.

Pēc šīs dejas vecais mednieks atstāja balles zāli un, aiznesdams līdzi baigas nojautas, devās atpakaļ uz savu dzīvokli. Kad salts un pelēks atausa rīts, viņš jau sēdēja seglos un viens pats jāja mājup.

Tās pašas dienas vēlā vakarā atgriezās arī Nezta ar Samu un Riču, mātes un mazo māsu pavadībā. Visi bija noguruši un izvārguši, tādēļ Kepijs apmeklēja tos tikai uz dažām minūtēm. Tikai nākošajā dienā dzīve atkal iegāja parastajās sliedēs, kas Kepiju redzami nomierināja, kaut arī viņu arvien vēl mocīja bažas, ka tas varētu izrādīties tikai ķlusums pirms vētras.

«Kep, es esmu vai nu piedzēries vai sapņoju!» Ričs apsveica veco mednieku, kad tas jau agrā rītā apmeklēja viņu.

«Nu, savā ziņā jocīgs tu arī izskaties — tomēr piedzē­ries laikam nebūsi,» Tenners atbildēja.

«Kopš esam pārbraukuši, Nezta kjuvusi rāma, kā aitiņa; viņa pat svēti nosolījās Samu precēt, ja vien mēs ļaušot tai vēl mazliet laika. No lepnuma un spītības viņā vairs nav ne vēsts. Es vienkārši vairs nezinu, ko domāt par to.»

«Ak Dievs, jā, šādas kāzas un balle jau var gan atstāt iespaidu uz jaunu meiteni; tomēr attiecībā uz Neztu es, jāatzīstas, negribu tam īsti ticēt… Vai Nezta zina, ka tu esi iecirtis Lijām Titam pliķi?»

«Protams zina. Viņa lūdza Samu un mani palikt kopā ar viņu ballē un dejoja cauru nakti. Uz rīta pusi viņa tad aizgāja pie Sneliem pārģērbties. Kad viņa ar saini rokā iznāca no nama, Lijs Tits pēkšņi aizstājās viņai ceļā, mē­ģināja to aizturēt un kaut ko klusi stāstīja. Ieraudzījusi viņa pārvērsto seju, Nezta skaļi iesmējās. Mēs gaidījām aiz stūra un varu tev teikt: man karsts un auksts pār­skrēja pār kauliem, kad redzēju viņus abus tā stāvam. Bet tad viņa izrāvās no Tita, it kā viņa pieskaršanās to aptraipītu, lepni atmeta galvu atpakaļ un atstāja to vienu stāvam … Man noteikti šķiet, ka šī lieta ir galīgi nokār­tota, Kep.»

«Tas mani tomēr ļoti pārsteigtu!» Tenners skeptiski at­bildēja, glāstīdams bārdu. «No sievietes nekad nevar tikt gudrs, un vienmēr jāsagatavojas uz visu. Katrā ziņā iesaku tev vērīgi uzmanīt Neztu.»

Kas Tenneram šķita visneticamākais, bija tas apstāk­lis, ka Sams Pleifords būtu varējis atņemt meiteni tādam vīrietim, kāds bija Lijs Tits. Tomēr bija neapgāžams fakts, ka Nezta bija apsolījusies vēl šonedēļ svinēt kāzas ar Samu.

Vecais mednieks ļoti bieži apmeklēja Emsus, bet Neztu satika tikai vienu vienīgu reizi. Viņas izskats satrieca to, tik krasi viņa atšķīrās no uzvarošās Neztas, kādu tas bija redzējis tovakar ballē. Viņa bija pārāk vienaldzīga, pārāk piekāpīga un turklāt pārāk izklaidīga, lai viņas atsacī­šanās varētu būt īsta. Acīmredzot viņa pūlējās samierinā­ties ar stāvokli, kuru tā acumirklī nespēja grozīt, bet pret kuru tā iekšēji atkal un atkal sacēlās.

Sams Pleifords visu laiku staigāja kā sapnī. Emsa kun­dze, veicot priekšdarbus Neztas kāzām, vienmēr izskatījās tā, it kā baidītos, ka kaut kas tomēr vēl varētu tās izjaukt. Laikam viņa daudz labāk saprata meitas dvēseles stāvokli nekā pārējie. Ričs kļuva ar katru brīdi nemierīgāks; viņš nekad neaizgāja tik tālu no nama, ka nevarētu to redzēt.

Vienīgais ar ko viņš vēl spēja nodarboties, bija malkas skaldīšana. Tenners novēroja viņu šajā darbā: Ričs nik­nās dusmās skaldīja pagales, bet drīz vien atkal pārtrauca darbu.

Arī vecais mednieks tikai ar pūlēm varēja piespiest sevi pie darba, kas bija pilnīgi nepieciešams, ja tas negri­bēja šoziem galīgi atteikties no medībām. Tomēr viņam nekur nebija miera, viņš zināja, ka atvieglots varēs uz­elpot tikai tad, kad kāzas jau būs nosvinētas. Divas dienas viņš bija prom no mājām. Kad tas atkal atgriezās, dvīnī­tes Meskala un Manzanita apmeklēja to viņa būdā. Abas mazās bija gluži uztrauktas un steidzās pastāstīt viņam jaunākās ziņas: Nezta bija izteikusi vēlēšanos, lai laulī­bas nenotiktu Selbijā un Sams bija aizgājis pie mācītāja, lai lūgtu to izdarīt svētdien Emsu namā.

Vēl arvien valdīja silta vecu sievu vasara, kaut novem­bris jau bija pusē. Tomēr Kepijs Tenners nedabūja īsti izbaudīt šo pēdējo silto dienu jaukumu. Šoreiz viņam ne­sagādāja prieku siltie saules stari un daudzkrāsainās as­teres; viņš dzirdēja vienīgi vārnu ķērkšanu un aizlidojošo strazdu melanholiskās dziesmas.

Beidzot pienāca svētdiena: Neztas Emsas kāzu diena solījās būt visjaukākā šajā rudenī. Kepijs vienmēr bija bažījies, ka tā nekad nepienāks un pat arī vēl tagad, po­šoties svinībām, viņš nespēja atbrīvoties no baigām no­jautām.

Izgājis no aizas uz ceļa, viņš redzēja, ka zem trim sarkaneglēm Emsu nama priekšā jau stāvēja piesieti kāds pusducis zirgu. Pakavu troksnis lika viņam pacelt galvu. No zaļuma iznira Sams Pleifords; viņa svētku uzvalks spilgti atšķīrās uz tumšā fona.

Kepijs pašreiz jau gribēja līksmi apsveikt to, kad pēk­šņi skaļš šausmu kliedziens lika viņam sarauties.

«Pie velna, kas tas bija?» mednieks neviļus iesaucās.

Vai tas bija mazās Meskalas prieka kliedziens vai var­būt Manzanitas spiedzošie smiekli?… Arī Pleifords bija kļuvis uzmanīgs un apturējis zirgu. Pēkšņi viņš izlēca no segliem un kā ārprātīgs metās lejup pa stāvo, akmeņaino krasta nogāzi.

Kepijs iztrūcies nolūkojās viņam pakaļ un pēkšņi pa­manīja lejā, tā dēvētajā klinšu dīķa malā, kaut ko kusta­mies. Tad viņš redzēja, ka tā bija kāda smaga nasta, ko Ričs Emss turēja abās rokās. Viņš redzēja arī Samu Plei­fordu neprātīgā uztraukumā joņojam lejup. Kepijam sirds krūtīs sita kā veseris. Viņš grīļodamies devās uz priekšu un mēģināja rāpties lejā. Tomēr steigā viņš vairākkārt paklupa un izstiepās visā augumā. Viņš nejuta sāpju, ne­juta, kā ērkšķi un zari plosīja tam ādu — atkal un atkal viņš pietrūkās kājās un steidzās tālāk. Nokļuvis lejā, viņš jutās pavisam noguris un aizelsies, tā ka nespēja izrunāt ne vārda.

Nezta Emsa samirkušā tērpā sēdēja sagurusi, atbalstī­damās pret koka stumbru. Sams Pleifords, pelnu pelēku seju, rokas lauzīdams bija nometies viņai līdzās ceļos, ka­mēr Ričs stāvēja nekustēdamies, pavērsis galvu sāņus.

«Ieraugot mācītāju,» Nezta pašreiz sacīja, «manī viss sagriezās … Es nevaru precēties!»

Tenners atvieglots uzelpoja. Viņas balss skaņas un ap­ziņa, ka viņa ir dzīva un neievainota, lika tam atstāt bez ievērības visu traģisko un šausmīgo, kas slēpās viņas vārdos. Viņš noslīga tai līdzās un satvēra tās saltās, ļen­ganās rokas savējās.

«Meitene… Meitenīte!» viņš saviļņots stostījās.

«Kādēļ tu nevari precēties?» Ričs cietā un skarbā balsī jautāja.

Viņš bija pagriezies, tomēr Tenners neiedrošinājās to uzlūkot. Nezta savām mīklainajām acīm tomēr droši sa­stapās ar viņa skatienu. Ja viņa pēdējā brīdī pirms kāzām arī bija pazaudējusi drosmi, pret savu brāli tā šobrīd ne­juta ne baiļu, ne kautrības. Tomēr viņa neatbildēja uz tā jautājumu, bet tikai noraidoši atmeta ar roku, cieši sa­kniebdama lūpas.

«Tu gribēji noslīcināties?» Sams skarbi jautāja.

«Jā, vai tad tu varbūt domā, ka es gribēju tikai izpel­dēties?»

«Laime, ka es visu rītu neizlaidu tevi no acīm un se­koju tev uz šejieni.»

«Tu būtu aiztaupījis daudz ciešanu sev un man, ja nebūtu to darījis,» viņa klusu atbildēja.

«Kā tā?» Ričs iztrūcies jautāja.

«Man taču vairs nav citas izejas… Cik labprāt es būtu darījusi Samu laimīgu, jo es viņu ļoti mīlu … Bet es nevaru — es taču nevaru viņu apprecēt!»

«Kādēļ ne?» Ričs nepielūdzami turpināja iztaujāt.

«Tādēļ, ka esmu izturējusies pret Samu netaisni, ka esmu bijusi tam neuzticīga … Māte deva man padomu pagaidām par to nerunāt ar viņu, bet apprecēties … Es varēšot izsūdzēt viņam visu arī tad, kad būšot kļuvusi viņa sieva, māte teica … Bet es nespēju viņu maldināt.»

«Kādā ziņā tu esi bijusi netaisna pret Samu?»

«Es… esmu ielaidusies ar Liju Titu!» Nezta ieklie­dzās.

«Ielaidusies? Tas ir plašs jēdziens, Nezta, kā to lai saprot?»

«Visļaunākā nozīmē, kādā vien iespējams,» viņa sā­pīgā balsī atbildēja.

Riča slaidais, vingrais stāvs pēkšņi sarāvās, it kā tas gribētu nokratīt tīklu, kurā bija sapinies. Tad viņš kā nopļauts nokrita ceļos Neztai pie kājām, un viņa seja pārvērtās sāpēs.

«Turklāt es mīlēju Samu — tūkstoškārt vairāk nekā to sātanu!» Nezta vilcinādamās turpināja. «Ne par kādu maksu es negribēju viņu pievilt. Es būtu atzinusies viņam, un zinu, ka viņš būtu piedevis man visu, bet nu ir par vēlu, jo … man būs bērns!»

«Žēlīgais Dievs!» Ričs iekliedzās un, nokritis ar seju sūnās, dziļi ieurbās tajās pirkstiem.

Pleifords novērsās, un tā seja raustījās. Nezta sa­triekta uzlūkoja viņu, tad Riču un beidzot pavērās Ten- nerā.

«Ak, Kepij!» viņa elsoja. «Kaut taču viņš būtu ļāvis man nomirt!»

«Meitenīt!» viņš atbildēja. «Ar to nevienam nebūtu līdzēts… Bet — gan jau es kaut kā nokārtošu šo lietu.»

Ričs pēkšņi bija atguvis pašsavaldīšanos un piecēlās.

«Es varētu tevi aukstasinīgi nonāvēt, Nezta!» viņš rūgti sacīja.

«Kaut taču tu izdarītu to!» viņa iekliedzās. «Cita nekā es negribētu. Tad man vismaz pašai tas nebūtu jādara!»

«Vai tu vēl mīli to tēviņu?» Ričs jautāja, noliekdamies pie māsas.

«Nē, nē! Tas jau ir visšausmīgākais: es nekad neesmu viņu mīlējusi… Es biju kā apstulbusi, viņš bija ieguvis briesmīgu varu pār mani… Ak, kaut es zinātu …»

Viņa elsodama aprāvās.

Nu sarunā iejaucās Tenners un lūdza Riču vispirms mierīgi noklausīties Neztas stāstā.

«Nekad nedrīkst pārsteigties ar spriedumu, mans zēn!» viņš piebilda.

«Jā, Nezta, izstāsti mums, kā tas viss noticis,» arī Pleifords sacīja. «Nevaru ticēt, ka tu būtu bijusi slikta. Saki mums mierīgi visu patiesību — gan tad mēs trijatā atradīsim kādu izeju.»

«Nabaga, labais Sam!» Nezta klusu sacīja, glāstīdama viņa roku. «Tomēr es esmu slikta, un man nav glābiņa.»

«Vai tev šķiet, ka Tits tevi apprecēs?» Ričs jautāja.

«Nezinu … Bet ja viņš arī gribētu mani ņemt — es neietu pie viņa!» Nezta atbildēja.

«Dīvaini… Nu, tad paklausi Sama lūgumam un iz­stāsit mums visu patiesību!»

«Tā ir vairāk nekā ļauna,» Nezta iesāka, drūmi lūko­damās savā priekšā. «Es nekad neesmu Liju Titu mīlē­jusi; tikai ikreiz, kad viņš mani uzlūkoja vai sarunājās ar mani, man kļuva tik dīvaini ap sirdi… Taisnību sakot, pie visa vainīgas vienīgi Grietiņa Leva un Lila Snela — šīs viltīgās kaķes, kas bija greizsirdīgas uz mani. Vien­mēr viņas zobojās par mani un apgalvoja, ka Lijs tikai rotaļājoties ar mani. Tas mani kaitināja, un lai pierādītu viņām, ka es nebūt neesmu tāda zoss, es sāku koķetēt ar viņu; bet patiesi: viņš nedrīkstēja man pat pieskarties, nemaz jau nerunājot par skūpstīšanu! … Tad kādu dienu, kad mēs kopā izjājām, Lila pēkšņi aizauļoja un mēs pa­likām divatā. Un tad viņš nocēla mani no zirga … un ienesa mežā … un tur tad tas notika … Kopš tā brīža es viņu ienīdu un vairījos no tā, bet tiklīdz redzēju, tā atkal atrados tā varā. Tikai Lilas kāzu dienā es sapratu, kāds nelietis viņš ir un galīgi atraisījos no viņa, bet tad bija jau par vēlu …»

Pleifords, kas arvien vēl atradās viņai līdzās uz ceļiem, pēkšņi apskāva Neztu un pievilka to sev klāt.

«Nē, Nezta, nav par vēlu!» viņš apņēmīgi sacīja. «Mana nabaga, apmulsusī meitene, — es tomēr turos pie tevis, un pārējiem mums taču par to nav jāstāsta.»

«Sam, tu tomēr gribi mani precēt, neskatoties uz visu?» viņa neticīgi, bet pilna jaunu cerību, iesaucās.

«Protams, gribu! Tagad mēs iesim mājās un svinēsim kāzas, kā jau bija nolemts.»

«Nē, nē!» viņa elsoja, pēkšņi atkal ļaudamās izmisu­mam.

«Man šķita, ka tu vēl mīli mani?» Sams maigi jautāja.

«Jā, jā, es tevi mīlu, bet… bet… es neiedrošinos!»

«Kā tā — neiedrošinies?» Ričs sašutis iesaucās. «Ja jau Sams savā mīlā ir tik bezgalīgi augstsirdīgs, kas tev vēl ko vilcināties? Nevienam nekas nav jāzina — Kepijs un es, mēs turēsim muti.»

Nezta nespēja izturēt brāļa pārmetošo skatienu, kā pa­līdzību meklēdama, viņa pievērsās Tenneram, kuram viņas bēdas plosīja sirdi.

«Aizved taču mani prom no šejienes, Kepij!» viņa lū­dzās. «Noslēp mani kaut kur! Viņš … viņš mani tik neiz­sakāmi sāpina!»

«Nē, māsiņ, to es nedaru,» Ričs pēkšņi sacīja savā parastajā, maigajā balsī.

«Rič!» viņa iekliedzās.

«Nāc, māsiņ, nomierinies … Sam, palīdzi taču viņai piecelties. Un nu klausieties: jūs ejiet mājup! Nezta netī­šām iekritusi strautā. Jums abiem — Samam un Kepi­jam — nejauši gadījies iet garām. Protams, viņa bries­mīgi nobijusies, jo viņa taču vēl tagad trīc, bet kāzas tā­dēļ nav jāatliek … Vai dzirdēji, Sam?»

«Paldies Dievam, neesmu kurls!» Pleifords īgni atbil­dēja, cenzdamies noslēpt savu uztraukumu.

«Vai arī tu dzirdēji, Kep?» Ričs turpināja jautāt.

«Protams, mans zēn, — nu, mēs rīkosimies tieši tā, kā tu gribi,» vecais mednieks atbildēja, palīdzēdams Pleifor- dam atbalstīt meiteni.

«Nezta, es nepiedalīšos tavu kāzu svinībās,» Ričs tur­pināja. Viņa vārdos izskanēja kaut kas noslēdzošs, tie iz­klausījās kā ardievas uz mūžu. Kaut arī Nezta ilgodamās izstiepa pret viņu rokas, viņš nepieskārās tām un arī ne­noskūpstīja viņu. «No visas sirds novēlu tev laimi — un tu, neraugoties uz visu, tomēr vēl būsi laimīga ar Samu, ja vien būsi laba pret viņu.»

«Rič!» Nezta iekliedzās.

Bet viņš jau soļoja prom, ne reizi neatskatīdamies.

«Jūs taču esat Tenners?» nepazīstamais jautāja, kad tie bija sasnieguši sarkanegles.

«Jā, tas es esmu,» Kepijs drūmi atbildēja un no viņa balss bija saprotams, ka vismīļāk viņš būtu sevi noliedzis.

«Un kur ir jaunais Pleifords?»

«Tas ar savu jauno sievu aizgāja uz savu zemes ga­balu, viņi vakar apprecējās.»

«Ļoti iepriecinoši… Bet tas, kas man jums sakāms, nebūs nekas iepriecinošs. Mēģiniet pēc iespējas saudzīgāk par to paziņot ģimenei.»

«Tā, tā … Nu, kas tad tas ir?»

«Emss vakarvakarā nošāva Liju Titu un Džefu Strin- geru un smagi ievainoja Slainku Titu; pēdējais, liekas, to­mēr izdzīvos.»

«Titu … un Stringeru? …» Tenners ar pūlēm izdvesa. «Tā katrā ziņā ir ļoti ļauna vēsts… Kā tad tas noticis?»

«To zina vienīgi tie ļaudis, kas bijuši tur klāt,» jāt­nieks atbildēja, slaucīdams sviedrus no pieres.

«Vai tad jūs tur bijāt?»

«Protams — pavisam tuvu!»

«Un kā pilsēta lūkojas uz šo lietu?»

«Lielākā dala, zināms, tur muti, kā tas šeit Tonto ap­gabalā parasts, tomēr nav grūti nojaust vispārējo noska­ņojumu. Selbijai tā vai tā steidzami bija vajadzīgs jauns šerifs; Lijs Tits nebija lādiņa pulvera vērts — tātad arī ar viņu nekas liels nav zaudēts; nu, un arī Slainka Tita atveseļošanās dēļ netiks raidīts visai daudz lūgšanu.»

«Bet viņš tomēr paliks dzīvs?»

«Zināms, viņam gan būs ilgi jānoguļ un tas varbūt nekad netiks vaļā no ievainojuma sekām, tomēr viņa dārgā dzīvība paliks mums saglabāta.»

«Un kā ir… ar jauno Emsu?» Tenners apjautājās. Acīmredzot viņam nebija viegli uzdot šo jautājumu.

«Tam ne mats nav no galvas nokritis! Tas puisis šauj tā, kā neesmu redzējis šaujam jau kopš gadiem.»

«Paldies Dievam! … Lūdzu, izstāstiet man visu, tad varēsim aiziet uz manu būdu un iedzert kādu malku.»

«Vai nevaram darīt to tūlīt? Es varu stāstīt arī ejot… Tātad vakarvakarā, īsi pirms tumsas iestāšanās, es sati­kos ar Riču Emsu, un tad viņš bija skaidrs kā tiesnesis. Pēc šaušanās gan izskatījās, ka viņš būtu kādu iemetis, bet tā kā neviens nav redzējis viņu dzeram, tad tam būtu vajadzējis turēt pudeli kabatā, ko mēs tomēr stipri apšaubām. Kādā krogā viņš bija paēdis vakariņas un tad viens pats klejojis pa pilsētu. Džeds Lens bija redzējis viņu piecas minūtes pirms sadursmes, un arī tad viņš vēl bijis pilnīgi skaidrs … Nu, es pašreiz sēdēju pie Ternera un sarunājos ar veco Skotu. Te pēkšņi ienāk Emss. Tā bija jocīga lieta. Pirmajā acumirklī man šķita, ka vīrs pilns kā mākonis; seja tam bija bāla kā mironim, bet varu zvērēt, ka nekad nevienam piedzērušam neesmu redzējis tik skaidru skatu, kāds bija Emsam. Viņš redzēja, kā abi Titi ar Stringeru un vēl diviem svešiem — tie bija kov­boji — spēlēja kārtis. Spēlēts tika uz lielām summām, un ap galdu stāvēja vesels pūlis un nolūkojās. Tagad esmu pārliecināts, ka Emss jau iepriekš bija noteikti zinājis, kur atradīs tos ļaudis. Brīdi sarunājies ar dažiem pa­ziņām, viņš piegāja tieši pie galda un sāka izteikt visādas dzēlīgas piezīmes, kurām spēlētāji tomēr nepievērsa uz­manību. Tad viņš gribēja piedalīties spēlē, bet tika norai­dīts. Nu viņš izlikās, it kā šis noraidījums būtu to smagi aizskāris. Bija skaidri redzams, ka viņš meklē ķildu.

«Taisieties, kā tiekat ārā, vai es likšu jūs ieslodzīt!» Stringers uzkliedza viņam.

Lieta tā, ka mūsu šerifa kungam neveicās un tas bija pazaudējis jau daudz naudas.

«Pamēģini tikai, nožēlojamais diedelniek!» Emss izai­cinoši atcirta.

Stringeram iekšā vārījās, tomēr viņš palika mierīgi sē­žot; acīmredzot viņam nebija ne vismazākās patikšanas sasieties ar Emsu.

Nu, labi. Emss brīdi stāvēja un nolūkojās spēlē, un te viņam tiešām arī izdevās notvert Liju Titu blēdībās. Zi­bens ātrumā viņš satvēra to aiz rokas un parādīja visiem, ka tam tēviņam piedurknē noslēpti divi dūži… Tits pietrū­kās kājās un sāka lamāties. Varbūt viņš domāja, ka Emss ir pārāk piedzēries, lai ielaistos nopietnā cīņā. Viņš meta tam sejā visādus lamu vārdus, uz kuriem Emss nepalika atbildi parādā. Ļaudis kļuva uzmanīgi, visapkārt iestā­jās klusums; tomēr neviens negaidīja vairāk kā mazu, go­dīgu izkaušanos ar dūrēm …

Slainks Tits atrāva Liju atpakaļ un nosēdināja to krēslā. Lijs no jauna pietrūkās kājās un kļuva arvien nik­nāks. Abi pretinieki metās viens otram virsū un centās satvert otru, turklāt Emss — esmu pārliecināts, ka tas nenotika bez nodoma — stipri pagrūda Stringeru. Strin­gers pietrūkās kājās, satvēra revolveri aiz stobra un drau­dēja:

«Ems, es notriekšu jūs gar zemi un likšu ieslodzīt cie­tumā, ja jūs tūlīt neiesiet ārā!»

Emss pārliecās pār galdu, zvērojošām acīm lūkojās Stringerā un lamāja to par nolādētu mēslu vaboli. Te Tits no sāniem iesita viņam pa galvu, tā ka viņš sagrīļojās un paklupa uz galda. Skatītāji iekliedzās.

Tits likās galīgi pazaudējis prātu, jo nu tas izrāva re­volveri … Nu, un tad lieta gāja visai ātri. Uz grīdas gu­lēdams, Emss izrāva revolveri… Redzēju tikai uzliesmo­jam šāvienus — trīs, citu pēc cita. Slainka Tita ierocis iz­šāva gaisā, pats viņš saļima. Lijs iekliedzās un satvēra vēderu. Stringers nogāzās uz grīdas kā malkas gabals … Jums būtu vajadzējis redzēt, kā skatītāji plosījās, kad briesmas jau bija garām.

Emss kā kaķis uzlēca kājās. Tas piedzēries? Ne vēsts! Ar kūpošu revolveri rokā viņš piegāja pie Tita, kas asi­ņainām rokām sita ap sevi un kliedza no sāpēm.

«Tu pats labi zini, par ko tev šis sods!» Emss viņam teica, tad palūkojās pēc abiem pārējiem. Slainks likās raustāmies pēdējā agonijā, Stringeram lode bija ieurbu­šies tieši sirdī. Lijs Tits vēlreiz mēģināja piecelties, tad apklusa un sabruka zemē.

Emss iebāza ieroci atpakaļ makstī un mierīgi, neviena neaizkavēts, izgāja.

Загрузка...