Assasini

SESTĀ NODALA

DRISKILS

Nākamā diena pēc māsas bērēm bija skaidra, auksta un sau­laina. Nakti man izdevās pagulēt, taču miegs nenāca viegli. Domas šaudījās un jaucās, gara acu priekšā nez kāpēc rēgojās tiesas zāle, kur liecinieki sniedza liecības un Drū Samerheiss no visiem bija pēdējais. Pirms ieslīgu miega, es piepeši sapratu, kas ļ.idara. Un sapratu, ka ne mirkli nedrīkstu šaubīties.

Monsinjors Sandanato bija devies pieklājības vizītē pie arhi­bīskapa Klammera. Māsa Elizabete pēcpusdienā grasijas lidot uz Romu. Es vēlējos pastāstīt viņai par savu plānu un just viņas at­balstu. Kļūdīties vairs nedrīkstēju.

Mēs gaidījām tēvu Dannu, kas bija apsolījis Elizabeti aizvest uz Kenedija lidostu, teikdams, ka viņa automašīnai ceļš esot zi­nāms. Mājā valdīja klusums, un vāzēs saliktie svaigie ziedi Garo istabu mazliet atdzīvināja. Pa logiem iespīdēja saule. Ārā zeme bija sasalusi, un spodri baltais sniegs žilbināja acis. Dzīvsudra­ba stabiņš tuvojās rekordzemai atzīmei šajā gada laikā. Pusdien­laikā Geritijus aizraidīju mājās, un Mārgarita rosījās savā birojā viesnīcā Nassau, pieņemdama tur laikrakstu un televīziju repor­tierus. Sems Tērners ārā bija atstājis vienu sargu. Pēc Sema vār­diem, viņš palikšot tur tik ilgi, līdz viss norimsies.

- Es priecājos, Ben, ka atbraucu un atkal tevi satiku, - Elizabe­te sacija. Viņa bija saposusies ceļam tajā pašā apģērbā, kurā Visu Svēto dienas priekšvakarā nostājās uz mana sliekšņa. - Būtu labi, ja nevajadzētu lidot atpakaļ… pamest visu pusceļa. Diemžēl jāat­griežas darbā. Kallists kuru katru bridi var nomirt, un man jābūt savā vietā, lai atspoguļotu šo notikumu. Bet es… - viņa uzlika plaukstu man uz rokas un zaļajām acīm nopētīja manu seju, - raizējos par tevi, Ben. Domāju par to, ko tu teici, izlikdamies par bezjūtīgu, īstu sava tēva dēlu… un raizējos. - Viņa noņēma roku un atkāpās, it kā šis mirklis būtu viņu samulsinājis. - Ceru, ka tu arī atgriezīsies darbā un nomierināsies… - Viņas balss pārvērtās un skanēja it kā no liela tāluma.

- Vēl ne, - es paskaidroju. - Ņemšu atvaļinājumu. Šorīt pie­zvanīju saviem partneriem. Tev taisnība, māsa. Pamest visu pus­ceļā nav prāta darbs. Es iesāku, un man jāgūst skaidrība, kas īsti notika.

Māsa Elizabete nodrebēja, it kā es būtu viņai iesitis.

- Ko tu ar to gribi teikt?

- Es noskaidrošu, kas nogalināja manu māsu.

- Kā? Kā tu to noskaidrosi?

- Viņa to gribēja. Tāpēc atstāja man fotogrāfiju… un es negra­sos viņu pievilt. Tas ir viss.

- Tā nav, - Elizabete uzsvērti sacīja. - Vela nekādā ziņā nepie­ļautu, ka tu riskē ar dzīvību. Ak, es tevi saprotu! Tu gribi rīko­ties… atriebt viņas nāvi. Taču atzīsti, Ben, ka tev nav izredžu! Tas cilvēks ir prom, un neviens nezina, kas viņš ir…

- Es zinu, ko daru.

- Ak, Ben, lūdzu, izbeidz! Es arī daudz esmu domājusi. Biju nomodā visu nakti… un pirmo reizi tik skaidri apjēdzu, ka Vela ir nogalināta. Trīs cilvēki nogalināti… jā, tas patiešam varētu būt sais­tīts ar Veļas pētījumiem. Novākt tevi patlaban viņiem nav jēgas. Tu par viņiem neko nezini, bet viņi droši vien tevi vēro…Viņi var to pastrādāt, kad uzskatīs par vajadzīgu! - Elizabete mulsi rau­dzījās uz mani, acīmredzot attapusies, ka strostē mani kā atpali­kušu skolnieku, tomēr turpināja: - Ja sāksi mīt slepkavam uz pa­pēžiem, roka viņam nenodrebēs… un tu būsi pagalam, Ben. Saproti taču! Gluži kā Danna romānā… Lūdzu, liecies mierā, Ben, liecies mierā!

- Negribu ar tevi strīdēties, māsa. Es visu vēlreiz pārdomāšu. Nestrīdēsimies.

- Pieņemsim, tu noskaidrosi vainīgo. Un ko tad? Tiklīdz viņi to sapratīs, tev beigas! Paklausies, Vela zināja, ka riskē, zināja, kā­das briesmas viņai draud, un uzskatīja, ka iesāktais darbs ir tā vērts. Ben, Dieva dēļ, tu pat nezini, ko viņa uzskatīja par svarīgu…

- Velti, māsa Elizabete, nepūlies, - es teicu.

- Atstāj izmeklēšanu varas iestāžu ziņā.

- Policija neko nav noskaidrojusi, un tu to zini. Vai tu patie­šām domā, ka Vela gribētu, lai es atmetu visam ar roku?

- Vela ir mirusi, Ben. Paklausies… Vela bija strauja. Drosmes viņai netrūka, taču viņa bija arī neprātiga. Es tāda neesmu. Ceru, ka tu ari ne. Viņa gāja uz barikādēm, bet es sēdēju un rakstīju par to. Viņa uzdrīkstējās par daudz, un tāpēc viņu nogalināja, bet tas nenozīmē, ka mums jāiet viņas pēdās… Es pazīstu sevi un zinu, ka principu dēļ mirt neesmu gatava. Tu esi? Patiešām?

- Nekādu principu dēļ mirt es negrasos. Un nospļaujos, ko ma­na māsa atradusi par tavu nolāpīto Baznīcu…

- Nu, iespējams, atrada tur kādu jukušu maniaku… varbūt. Ta­ču nevar tāpēc vainot visu Baznīcu! Neko tamlīdzīgu es negribu pat dzirdēt, Ben. Gluži vienkārši…

- Labi, labi! Dievs ar tevi! Kāds nogalināja manu māsu, un šis kāds par to samaksās! Kas gan tur ko nesaprast, Elizabete?

- Un kāpēc tu nesaproti, ka par savu pārdrošību vari samak­sāt pirmais?

- Tātad tev jau viss ir skaidrs, - es sacīju. - Vari mierīgi sēdēt malā.

- Un ko tu no manis gaidīji?

Es paraustīju plecus.

- Jā, - viņa turpināja, - es vēlos sēdēt malā, iekams mani uz šo malu neaiznes nēšus. Gribu dzīvot tālāk savu dzīvi. Šo nozie­gumu lai izmeklē policija, lai Baznīca tiek ar sevi skaidrībā… Kad Sandanato atgriezīsies un iesniegs ziņojumu, kad tur uzzinās, ko teicis Danns, viņi būs spiesti kaut ko darīt.

- Tu vari par to uzrakstīt. Tu biji Veļas labākā draudzene. Tev ir žurnāls…

- Uzrakstīt? Par ko? Par visiem šiem pieņēmumiem? Par mis­tisku priesteri slepkavu, par lietusmēteļa strēmeli, par nobružātu fotogrāfiju un garīdznieku, bestselleru autoru, kas uzradies no­zieguma vietā… Tu domā, ka man tas jādara? Ben, attopies! Ta­gad ir citi laiki. Viens ir nakts vidū sēdēt pie galda un sacerēt de- tektivstāsta sižetu, bet pavisam kas cits…

- Tev īstenībā ir vienalga, vai ne? Tevi tas viss apgrūtina, traucē…

- Nerunā tā, Ben! Gluži vienkārši man bija laiks padomāt, iz­vērtēt…

- Tādā gadījumā, - es sacīju, juzdamies sāpināts un nodots, - mums vairs nav, par ko runāt, māsa. - Katoļi vienmēr rīkojas kā jau katoļi, es domās sev atgādināju. Stāv un krīt cits par citu. Velti es viņai uzticējos. Senā, labi pazīstamā pavedināšana.

Kad tēvs Danns piebrauca, mēs vēsi atvadījāmies. Cieši sa­kniebusi lūpas, Elizabete īsi pamāja ar galvu un prom bija. Var jau būt, ka viss, ko viņa teica, bija pareizi. Taču es nevēlējos to dzirdēt.

Ja es ļautu sevi pārliecināt, ja atstātu visu, kā ir, un samierinā­tos, ka manas māsas nāves apstākļi paliek nenoskaidroti tāpat kā tēva Governo slepkavība pirms pusgadsimta, es nespētu dzī­vot tālāk. Runa nepavisam nebija par to, ko es vēlos darit. Runa bija par to, kas man jādara.

Ja es neko nedarīšu, kas aizstāvēs mirušos, kas aizliks vārdu par viņiem?

Visu pēcpusdienu es biju draņķīgā omā. Strīds ar Elizabeti mani gan atvēsināja, gan saniknoja. Mums abiem bija sava tais­nība. Mana realitāte patlaban bija Veļas nāve, liet Elizabetei tā bija viņas turpmākā dzīve Romā, darbs, eksistences un Baznīcas no­zīmīguma realitāte. Biju cerējis - sasodīts, biju pārliecināts'. - ka mūsu mīlestība pret Veļu vienos mūs un padarīs par sabiedrota jiem slepkavas meklēšanā, jau pašā sākumā jutu, ka viņa uz to tiecas, un zināju, ka neesmu to iztēlojies. Biju pārliecināts, ka vi­ņa ļāva man tā justies. Taču man nevajadzēja lolot cerību. Nekad nedrīkst lolot cerību, ja esi kopā ar mūķeni, ar kadu no viņiem Tiklīdz tiek skarta Baznīca, drosmīgajām runām vairs nav nozī­mes, it kā iepriekš būtu bārstītās tukšas frāzes. Tiklīdz radās aiz­domas, ka slepkavībā iesaistīta Baznīca, māsa Elizabete atkāpās, mazgādama rokas nevainībā.

Atgriezies no Ņujorkas, Sandanato atrada mani sēžam un rau­gāmies tēva nepabeigtajā gleznā, ko rāmi apspīdēja rietošās sau­les stari. Es pacēlu galvu. Viņš nometa mēteli uz krēsla atzveltnes un, piegājis pie kamīna, pastiepa rokas pret uguni. Nez kāpēc es nenoturējies pateicu, ka viņš neizskatās pēc sevis. Tādu idiomu viņš nesaprata, tāpēc es to izskaidroju. Pamajis ar galvu, viņš ar skumju smaidu tumšajā, vājajā sejā, ieslīga krēslā.

- Klammers, - viņš sacīja. - Tas gan neizskatās pats pēc sevis. Nesaprotu, kā tēvs Danns spēj viņu izturēt. Ar šo cilvēku nav ie­spējams sarunāties. Ikviens viņa teikums ir pretrunā ar iepriekšē­jo. Galva griežas. Turklāt esmu nosalis. Kā šeit atlidoju, visu lai­ku salstu. Klammers izvilka mani ārā, lai dotos kopā ar viņu pastaigā. Piektā avēnija, Rokfellera centrs, slidotava. Skaisti, bet auksti. - Viņš nodrebinājās un pieliecās tuvāk ugunij. - Ari jūs pats neizskatāties diez cik labi…

- Draņķīga diena, - es noteicu. Man bija vajadzīgs draugs, sa­vējais. Kopā ar Sandanato es jutos labi, un tas mani izbrīnīja. Jus­ties citādi kā brīvi kopā ar Dannu nebija iedomājams, uz to no­skaņoja visa viņa būtība, lāču saspringuma aura, kas lidz šim pavadīja Sandanato, man lika ievērot distanci. Un piepeši viss bija citādi. Varbūt es sāku domāt un just kā katolis? Varbūt man pa­šam nervi bija nospriegti kā stīgas?

- Kur ir māsa Elizabete? Visu dienu sapņoju, kad pienāks kok­teiļu stunda mums trim.

Es atcerējos, ko teicu par Sandanato Elizabetei. Varbūt viņš ne­vis ir iemīlējies, es nodomāju, bet patiešām to mīl?

- Viņa aizbrauca. - Smaids Sandanato sejā nodzisa. - Danns aizveda viņu uz Kenedija lidostu. Droši vien jau lido uz Romu.

- A-ā… Jā, protams. Darbs, pienākumi…

- Tā bija viņa, kas sabojāja man dienu.

- Patiešām? Man likās, ka jūs esat labi draugi.

- Pēc šodienas… diez vai. - Sandanato raudzījās uz mani ar neslēptu interesi, un man gribējās atvieglot sirdi, un tā es izstāstī­ju, kas notika starp Elizabeti un mani, par viņas reakciju uz ma­nu apņemšanos noskaidrot, kāpēc Vela nogalināta. Sandanato pa­cietīgi klausījās un, kā man šķita, juta lidzi. Kad mani vārdu plūdi izsīka un es klusēdams raudzījos ugunī, viņš nolēma mani mieri­nāt. Ielējis divās glāzēs skotu viskiju, Sandanato pārgāja pāri Ga­rajai istabai un apstājās pie tēva gleznota Konstantīna.

- Sievietes… - Viņš nopūtās. - Sievietes visu redz pavisam ci­tādi. Mēs esam atriebēji, viņas ir dziedinātājas. Tā tam jābūt. Mā­sa Elizabete veļas, lai dzīve turpinātos, un tavas māsas nāvē viņa saskata apdraudējumu šai dzīvei. Tāpēc viņa negrib iejaukties. Saproti? Taču jums, vīrietim, kam nogalināta māsa, kaut kas jā­dara… Esmu itālietis, es zinu, kā jūs jūtaties… taču, taču…

- Kas "taču"?

- Māsai Elizabetei ir taisnība. - Sandanato izteiksmīgi paraus­tīja plecus. - Tas jāsaprot. Viņi var jūs nogalināt, par to nav šaubu.

- Kādi "viņi"?

- Kas to lai zina? Iespējams, mēs to nekad neuzzināsim.

- Jūs maldāties. Esmu apņēmies to noskaidrot.

-Jūs esat ļoti līdzīgs savai māsai. Raugos uz jums, bet redzu viņu, mans draugs. Jūs runājat, bet es dzirdu viņu. Tāpat kā viņa, esat straujš un bezbailīgs. Bīstams apvienojums. Viņa bija kā pul­vera muca ar gruzdošu degauklu. Jūs esat tāds pats.

- Jūs justos tāpat kā es.

-Jā, un jūs teiktu, ka man nav izredžu. Emocijas jūs nogalina. Padomājiet pats! Viņi jūs pazīst, bet jūs pat nezināt, kas viņi tādi ir.

- Taču viņi man ir vairāk vajadzīgi, nekā es viņiem.

- Ak tā? Kā jus to zināt? Jums nav ne jausmas par spēles likmi.

Es neklausījos. Loģiska pieeja mani neapmierināja.

- Ko jūs domājat par Danna versiju? Ka slepkava ir priesteris?

- Man jāatzīst, ka jūs, amerikāņus, nekad neesmu īsti sapra­tis. Revolveri, pistoles, šaušana… Varbūt bija kāds prātu zaudējis priesteris. - Viņš apklusa, it kā viņam būtu aptrūcies argumentu.

- Tas nav nekāds prātu zaudējis priesteris, - es teicu. - Baznī­cā notiek nelādzības. Kāda draņķīga avs nogalinājusi trīs cilvē­kus. Baznīcai draud briesmas, un kāds risina problēmu, izman­todams ieroci. - Es nolēmu būt atklāts. Elizabete bija teikusi, ka Sandanato ir vai nu savs cilvēks Vatikānā, vai mūks. Spriedu, ka viņš ir gan viens, gan otrs. Elizabete viņu nodevēja ari par d'Am­brici sirdsapziņu. - Kas notiek Baznīcas iekšienē? Jums tas butu jāzina. Pāvests mirst… un piepeši trīs slepkavības. Vai šie notiku­mi ir saistīti? Vai Baznīcu plosa pretrunas? Pilsoņu karš?

- Baznīcu vienmēr plosa pretrunas. - Sandanato smēķēja Gau- loise cigaretes. Viņa pirksti no nikotīna bija brūngani, acis, kā pa­rasti, piemiegtas. Viņš ar plaukstu atgrūda no pieres melno matu šķipsnu. Cik viņam ir - četrdesmit pieci, četrdesmit? Gribējās zi­nāt, cik ilgi viņš izturēs. Sandanato izskatījās pēc cilvēka, kurš sevi iekšēji sadedzina. Saskaņā ar Elizabetes vārdiem Vela viņu uzskatījusi par fanātiķi, maniaku. Diez vai tā bija. Vela varbūt ar to gribēja teikt, ka viņu domas atšķiras. Es grasījos jautāt, ko San­danato domā par manu māsu, taču viņš pasteidzās.

- Jūsu māsa… - viņš iesāka. - Neviens nešaubījās par viņas pārliecības patiesumu, taču daudzi apšaubīja viņas gudribu. Vi­ņa bija kā neapturams vilciens. Visa šī publicitāte, runas, grāma­tas… Šķita, ka viņas misija bija plosīt un kritizēt Baznīcu. Viņa bija kā apmāta ar domu, ka Baznīcai jāmainās.

- Un jūs tāpēc apšaubījāt viņas gudribu.

- Man un jūsu māsai bija atšķirīga attieksme pret Baznīcu. Ma­ni valdzina Baznīcas būtība, ticības sistēma, Baznīca, kada tā ir un vienmēr bijusi. Jūsu māsa savā sirdī pirmām kārtām bija hu- māniste un tikai pēc tam katoliete. Es pieņemu, ka Baznīca ir slēg­ta sabiedrība. Viņa uzskatīja, ka Baznīcu vajadzīgs demokratizēt. Man vienmēr rūpējusi cilvēka dvēsele un tās glābšanas iespējas. Māsa Valentīna uzlūkoja Baznīcu kā milzu labdarības biedrību, kuras pienākums ir visiem saviem bērniem zem saules dzīvi pa­darīt labāku…

- Vai jūs interesē katrs cilvēks atsevišķi?

- Baznīca var darīt daudz ko, - viņš pasmaidīja, nelikdamies par ēsmu ne zinis, - taču galvenais tai ir mūžīgās pestīšanas jau­tājums. Galu galā tieši tāda ir Baznīcas sūtība. Normālu dzīves apstākļu nodrošināšana saviem pilsoņiem ir valdību pienākums. Nevis Baznīcas. Jo vairāk tā iesaistās šajās laicīgajās norisēs, jo straujāk mazinās tās patiesā nozīme. Baznīca nav šim brīdim, bet ir mūžībai. Mūsdienu cilvēki tiecas to aizmirst, viņus pārāk no­darbina sava labklājība. Grib dzīvot labāk, balso par to… taču pie Baznicas jāvēršas ar lūgšanām, nevis balsošanu. Balsošanai ir ci­tas vietas.

- Tātad jūsu un manas māsas uzskatos bija fundamentālas pretrunas.

- Tas butu par skaļu teikts, - Sandanato atbildēja. - Reizēm mans viedoklis atšķiras ari no mana šefa, kardināla d'Ambrici do­mam. Nevienprātība mūsdienu Baznīcas iekšienē ir tās ikdiena…

-Jūs tātad nedomājat, ka mana māsa nogalināta uzskatu dēļ?

- Man nav ne jausmas, kāpēc nogalināta viņa, Lokharts un I lefernans.

Es apsvēru, ko Vela, Sandanato un Drū Samerheiss man teica par Lokharta darbību. Kā gan šie dažādie cilvēki varēja būt tik ciešām saitēm saistīti ar vienu Baznīcu? Manuprāt, tiem katram bija sava Baznīca.

- Tik un tā es to noskaidrošu, - atkārtoju kā bojāta plate. Var­būt es vēlējos saprast, kam no viņiem Baznīca ir svēta un… pār kuru tā gluži vienkārši valdīja. Varbūt cerēju apstādināt šo kalei­doskopu, lai skaidri saskatītu rakstu.

- Jāteic, mans draugs, ka esmu pilnigi vienisprātis ar māsu Eli­zabeti. Iekams kaut ko uzsākat, pamatīgi visu apsveriet. Var gadī­ties, ka ielīdlsiet tādā biezoknī, no kura apmaldījies vairs ārā ne­tiksiet. - Viņš nodzēsa pelnutraukā cigareti. - Taču, ja jau esat tik ļoti sasparojies, lidojiet kopā ar mani uz Romu. Patincināsiet vie­nu, otru, aprunāsieties ar kardinālu d'Ambrici. Jūs it kā bērnībā esot viņu pazinis. Esmu pārliecināts, ka viņš ļoti priecātos par tikšanos.

- Varbūt meklējumi aizvedīs mani uz Romu, - es domīgi attei­cu. - Taču ne tagad. Nevēlos, lai Baznīcas varas struktūras man norādītu, lai nebāžu degunu, kur nevajag.

- Jums taisnība, - viņš novilka, - tā tas patiešām būtu. Baznī­ca ļoti sargā savus noslēpumus.

- Diemžēl jāteic, ka man tas jādara…

- Mēs visi meklējam patiesību, visi gribam noskaidrot, kas no­ticis…

- Starp mums ir atšķirība. Tāda pati kā šķiņķim no olas. Cūka nevar izvairīties. Vista tikai piedalās.

Viņš uzreiz nesaprata manu domu, bet tad apjēdzis tikko ma­nāmi pasmaidīja.

Sandanato, neko neslēpdams, bija man pastāstījis, kāda ziņā viņa un Veļas uzskati atšķīrušies. Es to mācēju novērtēt. Sanda­nato, es spriedu, ir tipisks Vatikāna cilvēks, kas prot atdalīt savus uzskatus par Baznīcu no personiskām attiecībām, un biju pārlie­cināts, ka kritiskā bridi viņš kvēli aizstāvēs Baznīcu. Pārējo laiku viņš, asinādams prātu, labprāt diskutēja. Sandanato mācēja ap­vienot teoriju ar praksi, lai tās būtu līdzsvarā. Ne velti viņš bija d'Ambrici sirdsapziņa, turklāt, pēc Elizabetes vārdiem, viņš vadija arī kardināla kanceleju, un šis kardināls bija pasaulīgs cilvēks. Galu galā biju gatavs likt galvu ķīlā, ka Sandanato savieno teori­ju ar praksi tikai ar vienu mērķi - Baznīcas labklājības dēļ, lai ari ko viņš ar to saprata. Starp citu, saruna ar viņu pēc strīda ar māsu Elizabeti mani nomierināja. Es izpratu viņa nostāju un skaidrāk apzinājos savu pozīciju. Tajā pašā laikā manus nodomus tas ne­mainīja, un monsinjoram Sandanato es to skaidri pateicu.

Mēs kopā aizbraucām uz Prinstonu un uzaicinājām Mārgari- tu Korderi vakariņās uz nelielu franču restorānu, kur mūsu saru­na galvenokārt risinājās par reportieru nekaunīgajiem centieniem piekļūt man un tēvam. Lielāka rosība tomēr bija Ņujorkā, kur vaja­dzēja atspoguļot veselas divas slepkavības. Viesnīcas Nassau foajē Sandanato, no Mārgaritas atvadīdamies, neaizmirsa piebilst, ka allaž priecāsies, viņu ieraudzīdams Romā. Es arī atvadījos, teik­dams Mārgaritai, ka gaidu viņu nākamajā rītā mājās.

Nakts bija skaidra un ļoti salta. Mēness izskatījās pārāk liels un spožs, gluži kā dekorācija. Zilmelno debesu bezgalīgajos dzi­ļumos mirgoja zvaigznes. Sandanato nākamajā dienā bija jādo­das prom, tāpēc, pārbraucis mājās, viņš uzgāja otrajā stāvā kra­vāties. No rīta biju iecerējis apciemot tēvu un viņam pastāstīt, ka esmu nolēmis papētīt Veļas dzīves pēdējās nedēļas un mana pir­mā pietura būs Aleksandrija. Vajadzēja noskaidrot, ko šīs dažas dienas viņa Ēģiptē darījusi. Kad lejā nonāca Sandanato, biju iegri­mis domās.

Viņš nostājās man pretī ar muļķīgu smaidu sejā un vecām sli­dām rokās.

- Atradu skapi. Kādreiz mācījos slidot. Toreiz man bija desmit gadu, un brīvdienās tēvs mūs aizveda uz Šveici. Kopš tā laika ne reizi neesmu izgājis uz ledus. Kā jums šķiet, vai mēs nevarētu iz­iet ārā un pamēģināt? - Viņš uzmeta acis pulkstenim. - Tagad ir desmit. Diez vai man kādreiz vēl radīsies tāda izdevība. Turklāt pēc tam būs viegli aimigt.

Priekšlikums bija tik jocīgs un negaidīts, ka es pielēcu kājās, acumirklī šo domu atbalstīdams. Mūsu dīķi, kas šajā laikā bija aizsalis, ūdens ieplūda no strauta, kas vijās pa apkaimi. Pastai­gādamies kopā ar Samerheisu, jau biju pamanījis uz dīķa slido­jam bērnus. Pirmo reizi pēc vairākām dienām mani pārņēma tīka­ma bezrūpība. Kad pieliekamajā starp vecām grabažām biju sa­meklējis vēl vienu slidu pāri, mēs devāmies uz dīķi. Vela butu mūs sapratusi. Es gāju pa sasalušo zālienu, un man ausis skanēja viņas smiekli.

Spožajā mēnesnīcā dīķis aiz ābeļu melnajiem siluetiem vizēja gluži kā sudraba dolārs, bet kapelas smaile gleznaini tiecas debe­sīs. Es mēģināju aizgaiņāt nepatīkamās domas un asociācijas, kas uzmācās, tikko pametu skatienu uz kapelu un ābelēm, taču acu priekšā tik un tā kavējās iztēles ainas - uz grīdas pie sola čokurā sarāvusies māsa un zarā pakārtais nogalinātā tēva Governo ķer­menis.

Mēs apsēdāmies uz sasalušās zemes un, jokodami, kurš būs sliktāks slidotājs, novilkām apavus un uzāvām slidzābakus. Kamēr stingri tos sasaitēju, pirksti no sala kļuva stīvi. Ledus bija samērā gluds, un varēja noprast, ka dienā pa strautu no Ņūpru- densas atslidojušie bērni to noslaucijuši ar slotu.

Turēdamies viens pie otra, mēs uzslējāmies kājās un izgājām uz ledus. Droši vien izskatījāmies komisks pāris - Sandanato, tēr­pies savā melnajā mētelī, un es ar nobružātu vējjaku mugurā. Pie­sardzīgiem pussoļiem virzījāmies pa ledu, it kā gribēdami pār­baudīt, cik stiprs tas ir. Acīmredzot biju aizmirsis šo prasmi, taču ķermenis to atcerējās. Es neveikli atgrūdos un gabaliņu, rokas plā­tīdams, slīdēju, bet vismaz nenokritu. Pēc brīža, no neparastās pie­pūles nosvīdis un aizelsies, iedomās saklausīju Veļas sudrabai­no smieklu zvārgulīšus. Vajadzīgās iemaņas pamazām atgriezās, un drīz vien es jau varēju atliekties taisns un mācēju strauji ap­stāties. Vienā tādā brīdī ieraudzīju Sandanato, kas neglīti ieples­tam kājām aizslīdēja man garām, sagrīļojās un, komiski savicinā- jis rokas, nozvēlās ar dibenu uz ledus. Monsinjors žēli palūkojās debesīs, kā lūgdams palīdzību no augšas. Mēģinādams piecelties, viņš kārpījās un slīdēja, līdz es pieslidoju viņam klāt un padevu roku, bet tad, gluži kā mēmajā kino, sabrukām uz ledus jau abi. Mēs tur valstījāmies un smējāmies, līdz aptrūkās elpa. Galu galā mums tomēr izdevās nostāties uz kājām. No deguna un mutes abiem vēlās balts tvaiks.

- Svētā dievmāte, - viņš nomurmināja, - kā man varēja kas tāds ienākt prātā? - Pataustījis kabatas, viņš izvilka cigarešu pa­ciņu un, smagi elsodams, vienu aizsmēķēja. Mazās zelta šķilta­vas iemetis atpakaļ kabatā, Sandanato izslēja zodu, veltīja man apņēmības pilnu skatienu un atspērās vēlreiz. Viņš turējās taisns, līdz saplūda ar tumšo fonu.

Es jutu, ka uz manas sviedrainās sejas sāk krist smalks, dur­stīgs sniedziņš. Cerēdams, ka monsinjoram Sandanato slidošana beidzot sniedz ilgoto prieku, es bridi viņu vēroju. Pēc tam kon­centrējos uz savām kustībām un, juzdams, kā muskuļi ritmiski savelkas un atslābinās, ļāvos labsajūtai. Vela parasti smējās kā negudra, redzot mani slidojam, un saukāja mani par dresētu lāci. Atkal nosvīdis slapjš, es dīķa galā apgriezos un ieraudzīju mums piebiedrojamies vēl vienu slidotāju, kas acīmredzot arī vēlējās at­klāt sezonu.

Mēs ar Sandanato atradāmies katrs savā iegarenā dīķa galā. Es tik tikko viņa stāvu saskatīju. Viņš nevis slidoja, bet spītīgi pū­lējās nenokrist.

Es pieslidoju pie vietas, kur dīķī ieplūda strauts. Atnācējs bija kādu piecdesmit jardu attālumā un, līgani vēzēdams rokas, sli­doja uz manu pusi. Gandriz apstājies, ar apbrinu noraudzījos vi­ņa graciozajās kustībās. Pēc tam lepns, ka nekrītu, izslidoju pa­lielus lokus, bet, jaunpienācējam pamādams, atkal gandrīz zaudēju līdzsvaru.

Viņš arī sveicinādams pacēla roku. Jā, tas bija meistarīgs sli­dotājs. Platiem, vijīgiem soļiem viņš slīdēja man aizvien tuvāk, un viņa mētelis vējā plīvoja. Mēnessgaismā uzmirdzēja briļļu stikli un kļuva redzama mīksta platmale galvā.

-Jauka nakts, - es teicu, kad viņš pieslidoja man klāt. Padzī­vojis vīrs ar dziļu grumbu izvagotu seju. Tā bija stipras gribas cil­vēka seja ar prāvu degunu un lielu muti plānām lūpām.

- Jā, nakts ir jauka, - vīrietis atbildēja, un tajā mirklī es sapra­tu, ka viņš neapstāsies, bet slidos man tieši virsū. Prātā ienāca muļķīga doma, ka varbūt viņš apstāties nemāk. Un tikai pēdējā sekundē aptvēru ko nelāgu.

Svešinieks, iespiedis melnā mēteļa krokās, kaut ko turēja rokā.

Es pagriezos, ar skatienu meklēdams Sandanato, kas joprojām dīķa otrā galā, piecdesmit jardu attālumā, visu uzmanību veltīja tam, lai noturētos uz kājām. Gribēju traukties pie viņa, prom no šā cilvēka, bet stāvēju ka iemiets. Tā mēdz būt sapnī. Juzdams uz pleca roku, es gluži kā murgā, šausmu pārņemts un aukstiem sviedriem noplūdis, raustījos un mētājos, netikdams no vietas. Ak Dievs, ak Kungs, viņš nemaz negrasās nogāzt mani no kājām, tie­ši otrādi, pieturēt, kā mierinādams… pieturēt, tuvinādams auksti /.algojošu naža asmeni…

Es mēģināju sakliegt Sandanato, varbūt patiešām klied/.u, bet tajā pašā mirkli caur muguru, zem labās lāpstiņas, izšāvās sā­pes. Salta, asa sāpju skabarga iedūrās miesā kā lāsteka, un es ju­tu, ka ļimstu, es redzēju sev preti traucamies ledu, vēl pūlējos sa­glabāt līdzsvaru, izvirzīdams platāk kājas, kaut kā noturēties, izrauties… bet melnā cimdā tērptā roka joprojām mani turēja aiz pleca. Un piepeši es izdzirdēju viņu zem deguna ņurdam: vēl mir­kli, mister Driskil, mierīgi, mierīgi…

Es nokritu, atsizdamies ar seju pret ledu. Deguns nokrakstēja, un mutē acumirklī jutu sāļu asiņu garšu. Mēģināju pagriezties uz muguras, bet spēki zuda… Vaigs kausēja ledu, un pusnemaņā es ieraudzīju sev blakus mirdzošas slidas. Ar pārcilvēciskam pūlēm pagriezis galvu, es ielūkojos šā cilvēka plakanajos briļļu stiklos, aiz kuriem acis šķita tukšas un bezdibemgas, un jutu, ka mugura kļūst savādi silta un mikla. Piepeši nez no kurienes uzradies vējš pacēla gaisā viņa mīksto filca platmali, kas lēni noplanēja uz ledus, un es mēnessgaisma ieraudziju sirmus, atpakaļ atsukātus, viļņainus matus, tik sudrabainus, ka grūti noticēt.

Tad viņš pacēla platmali un nozuda. Slidu švīkstieni attālinā­jās, līdz noklusa. Viss bija noticis desmit sekundēs. Es gulēju, ne­spēdams pakustēties, un tad aizelsies pie manis pieklumburoja Sandanato un nometās uz ceļiem. Es redzēju, ka viņš uz ceļgala pārplēsis bikses, un saklausīju viņa balsi: vai jūs dzirdat mani, vai dzirdat mani? Es kaut ko atbildēju, bet šķita, ka viņš to nedzird, un viņa balss kļuva aizvien klusāka un klusāka, līdz izgaisa pa­visam, un es jutu vienīgi, ka salst pie gludā ledus piespiestais vaigs…