Assasini

PIEKTĀ NODALA

DRISKILS

Indelikato villā, ko sešpadsmitajā gadsimtā bija cēluši viņa diž­ciltīgie senči, dega tūkstošiem sveču, apgaismodamas gan vesti­bilu, gan balles zāli, gan ēnainos gaiteņus. Četros gadsimtos no ša ciltskoka bija nākuši kardināli, valstsvīri un zinātnieki, baņ­ķieri un blēži, dzejnieki un ģenerāļi, un zagļi, un visu šo cilvēku dzīslās bija ritējušas Indelikato asinis. Šajā vakarā villā pulcējās pēdējie dzimtas pārstāvji. Villa bija uzturēta nevainojamā kārtī­bā, par to rūpējās vismaz trisdesmit pastāvīgo kalpotāju, un nu tā bija mājvieta kardinālam Manfrēdi indelikato, kam, pēc zinātā­ju vērtējuma, bija ļoti labas izredzes kļūt par pirmo pāvestu no Indelikato dzimtas.

Viss bija sarīkots ar gaumi un vērienu. Sveču liesmas atstaro­jās sārtajā marmorā, kamerorķestris spēlēja Vivaldi, senos gobelē­nos mirgoja zelta diegi, pa atvērtajām durvīm iekšā plūda priežu aromāts. Telpas pildīja regālijām izgreznojušies garīdzniecības pārstāvji, sievietes dizaineru modelētos, elegantos tērpos ar dās­ni atsegtu krēmkrāsas miesu un sirmi virieši, kas tādas sievietes varēja atļauties, kinozvaigznes un ministri. Mūzika saplūda ar sarunu dūkoņu, bet dramatismu visam piešķīra doma, ka vientu­ļā Vatikāna telpā uz nāves gultas guļ pāvests.

Masa Elizabete, tevs Danns un es ieradāmies limuzīnā, ko pēc mums gādīgi atsūtīja kardināls d'Ambrici. Uzgājuši augšā pa ga­ram, lēzenām kāpnēm, mēs acumirkli nokļuvām viesu drūzmā. Elizabeti aplenca viņai pazīstami cilvēki, pie Danna bez mitas ap­stājās garīdznieki, un es paliku viens. Uz garajiem galdiem un paplātēm, ko iznēsaja smokingos ģērbušies viesmīļi, netrūka nedz šampanieša, nedz izsmalcinātu ēdienu. Sveču gaismu šur tur pa­pildināja elektriskās spuldzes.

Villa bija ne vien grandiozu pieņemšanu vieta, bet tādās nak­tīs kā šī ari privāts muzejs. Četrdesmit pēdu augstās sienas sedza lielo meistaru gobelēni un gleznas, kuru vērtība bija izsakāma as­tronomiskās summās. Šo kolekciju gadsimtiem aizrautīgi bija vei­dojuši Indelikato ģimenes pārstāvji, un viņu pūliņu augļi nu bija visu acu priekšā. Rafaēls, Karavadžo, Reni, Rubenss, van Deiks, bačičo, Muriljo, Rembrants, Boss, Halss un daudzi citi. Doma, ka tāds milzu krājums, neizmērojama bagātība, koncentrēta vienā privātā mājā, šķita gandrīz ireāla. Es lēni gāju no galerijas galeri­jā, malkodams šampanieti, apbrīnodams gleznas un reizēm pat aizmirsdams, kāpēc šeit esmu.

Mēs nezinājām, ko no šis pieņemšanas lai gaida. Pirmām kār­tām - kāpēc bijām uz šejieni ataicināti? Tēvs Danns, kas man ne pušplēsta vārda nebija bildis par savām ciešajām attiecībām ar d'Ambrici, pavēstīja, ka esam uzaicināti, jo Indelikato kopā ar d'Ambrici, pēc Kallista rīkojuma, izmeklējot Veļas slepkavību. Tā kā mēs nodarbojāmies ar to pašu, Indelikato vēloties ar mums ie­pazīties. Bet kāpēc d'Ambrici tā uzstāja, lai mēs ierastos? Uz to tēvs Danns paraustīja plecus. Acīmredzot d'Ambrici bija savi ie­mesli, ne velti viņš sacīja, ka vakara nobeigumā viss būšot skaidrs. Kaut kam bija jānotiek. Mēs tikai nezinājām, kam un kurā brīdi. Kad to iedomājos, gandrīz vai aizrijos ar šampanieti.

Māsa Elizabete bija tērpusies elegantā melna samta kleitā ar taisnstūrainu kakla izgriezumu, ko rotāja ķēdītē iekārta kameja, kuru, pēc Elizabetes vārdiem, viņai dāvinājusi Veļa. Atpakaļ at- sukātos matus saturēja bieza melna lente. Kad satikāmies viesnī­cā / lusslcr, viņa man uzsmaidīja tā, kā agrāk nekad nebija smaidī­jusi. Mākoņi starp mums bija izklīduši, it kā mēs nekad nebūtu strīdējušies. Mūsu skatieni satikās, viņa paņēma mani aiz rokas, un es palīdzēju viņai iesēsties limuzīnā. Atcerējies mūsu īso pus­nakts sarunu, es nez kāpēc uzreiz jutos mierīgs. Mēs it ka sākām visu no baltas lapas, un neatkarīgi no tā, kādus lēmumus vēlāk pieņemsim, spējām saprasties.

Pēc krietna brīža villā mēs atkal satikāmies uz platajām kāp­nēm, kas savienoja galerijas, un vērāmies lejup uz viesiem. Viņa pacēla skatienu uz mani.

- Kuram stāstam tu tici? - Elizabete īsos vārdos man atainoja sarunu ar Sandanato, uzsvērdama viņa pārliecību, ka ļaunuma sakne ir d'Ambrici, ka d'Ambrici vēlas iegūt varu pār Baznīcu un ir spējīgs to iznīcināt, nostādamies pret visu, ko pats agrāk aiz­stāvējis. - D'Ambrici mums ir vai nu labais, vai sliktais puisis. Nesaprotu, kā lai to noskaidro.

- Es nezinu. Viņi visi ir slikti. Turklāt d'Ambrici atbilst visiem sliktā puiša kritērijiem. To, ka viņš ir labs, saka vienīgi viņš pats.

- To saka arī tēvs Danns, - Elizabete iebilda.

- Ak, tu mani pārliecināji! Vai tēvam Dannam var ticēt? Man nav ne jausmas.

- Un ko saka tava intuīcija?

- To, ka vēlos pavadīt brīdi vienatnē ar Horstmanu. Pēc tam domāšu par to, kas viņu sūta slepkavot. Viss liecina, ka tas ir Si­mons, īstais Simons… d'Ambrici.

- bet Veļu… Viņš nekad nebūtu devis pavēli nogalināt Veļu…

- bet tevi? Un mani? Vai tādu pavēli viņš dotu?

Elizabete klusēdama aizgriezās.

Pie mums pienāca priesteris vidējos gados ar drūmu, neizdi­bināmu seju.

- Masa Elizabete, - viņš teica, - un mister Driskil! Viņa Emi­nence kardināls Indelikato vēlas ar jums iepazīties. Lūdzu, nā­ciet man līdzi.

Mēs sekojām viņam pa kāpnēm, pēc tam pa gaiteni, kur bija izvietoti ar zeltainzaļu brokātu tapsēti krēsli un zaļa marmora gal­diņi ar apzeltitām kājām. Uz tiem bija vāzes ar svaigi grieztiem ziediem, bet pie sienām karājās ierāmētas gravīras. Garīdznieks apstājās pie kādām durvīm un norādīja, lai dodamies iekšā. Mēs iegājām gara un šaurā telpā ar augstiem logiem un smagiem aiz­kariem, senlaicīgu paklāju uz grīdas un greznu sekretāru stūrī. Uz vienas sienas bija liels Mazačo audekls. Man nebija ne jaus­mas, ka tādi darbi var atrasties privātā mājā.

Istaba bija tukša.

- Momento, - priesteris nomurmināja un nozuda ar griezu­miem rotātās durvīs aiz rakstamgalda.

Es pamāju ar galvu. Manu uzmanību saistīja neliela, starp lo­gu un ultraskaņas gaisa mitrinātāju, kas acīmredzot kavēja lietu pārvēršanos putekļos, pakārta glezna. Tajā bija attēlots apmetni tērpies, spokains tēls, kurš, lidinādamies gaisā, ar izstieptu roku radīja vai nu uz skatītāju, vai gleznotāju. Kad ieskatījos ciešāk, ievēroju, ka zem tā kapuces nav vis seja, bet bāls, gluds galvas­kauss. Drūmajā fonā slējās kaili koki un melni putni cēlās iesar­kanās debesīs, it kā aiz apvāršņa degtu elles liesmas. Glezna ma­ni pārsteidza, jo tēls apmetnī nez kāpēc man atgādināja sapnī redzēto māti, kas stiepj man pretī roku un saka ko nesaprotamu. Tajā brīdī nošvīkstēja smags apģērbs, un pagriezies es ieraudzīju istaba ienākam kardinālu Indelikato.

Viņam bija garena seja ar iekritušiem vaigiem. Gludie melnie mati izskatījās gluži kā pielīmēti pie šaurā galvaskausa. Viņš pa­spieda roku māsai Elizabetei, pienāca pie manis un izdarīja to pašu. Uz mirkli man šķita, ka dzirdu viņu sasitam papēžus. Kaklā resnā sudraba ķēdē viņam karājās smags sudraba krusts, ko rotā­ja dārgakmeņi, pēc skata - smaragdi un rubini. Viņš ievēroja, ka tie saistījuši manu uzmanību.

- Tas nepieder pie mana ikdienas tērpa, mister Driskil. Ģime­nes relikvija, kas pasargā no vampīriem un citiem nešķīsteņiem, vismaz tā man teica. Uzlieku vienīgi reizēs, kad vajadzīgs izrādī­ties. Baidos, ka šī ir tāda reize. Baznīca nedrīkst ignorēt moder­nos plašsaziņas līdzekļus. Šovakar esam iecerējuši parādīt ame­rikāņu televīzijas filmu par to, "kā darbojas Vatikans". Pie skatītājiem tā dosies pirmo reizi. īsti amerikāņu garā, vai ne? Va­tikāns no iekšpuses - amerikāņus, šķiet, tādi temati valdzina. Vi­ņi allaž meklē ko slepenu… Un tic, atvainojiet, ka tā saku, gandrīz visam, ko viņiem stāsta. Piedodiet, nu gan aizrunajos. Gribēju jums personiski izteikt līdzjūtību sakarā ar māsas pāragro nāvi… Es nepazinu viņu tuvāk, taču viņa bija autoritāte gan Baznīcas aprindās, gan visā pasaulē. Un, dārgā māsa Elizabete, man no sirds žēl, ka jums bija lemts pārdzīvot to šausmpilno brīdi. - In­delikato paslēja augšup garu, tievu pirkstu. - Izmeklēšanu tikpat kā esam pabeiguši un varu apliecināt, ka neviens vairs netiks no­galināts. Baznīca atgriezusies uz pestīšanas ceļa. - Viņa lūpās pa­vīdēja tikko manāms smaids.

- Priecājos, to dzirdēdams, - es sacīju. - Ceļš uz pestīšanu - tas ir jauki. Esmu pārliecināts, ka Veļa viņsaulē jutīsies gandarī­ta. Tāpat kā Robijs Heivuds, brālis Leo un visi pārējie, kas miruši no Horstmana kunga rokas…

- Jā, jā, es saprotu jūsu jūtas. - To teicis, Indelikato pievērsās māsai Elizabetei, kas centās saglabāt nesatricināmu mieru. Viņa raudzījās uz kardinālu ar tādu interesi, it kā aplūkotu sevišķi in­teresantu Cardimlus Romānus eksemplāru un meklētu šajā sejā pa- zimes, kas noradītu uz vainu vai, tieši otrādi, pilnīgu nevainīgu­mu, pazīmes, kas liecinātu par Sandanato versijas patiesumu vai melīgumu. - Tomēr, - Indelikato turpināja, - jūs nedrīkstat aiz­mirst, ka šī ir Baznīcas lieta un tā jarisina Baznīcas spēkiem, jo tikai tādējādi to iespējams risināt. Tuvākajā laikā Horstmans un viņa saimnieks būs notverti, un Baznīca lems, ko ar viņiem lai dara. Gribu lūgt jūs abus atturēties no turpmākas patstāvīgas rīcī­bas. Tāda ir Svētā Tēva vēlēšanās, jā… viņš izteica savu gribu. Tāpēc jums jāatkāpjas, lai arī kā es cienu jūsu motīvus un jūtas. Vai varu paļauties, ka izpildīsiet šo lūgumu?

-Jūs varat paļauties, - es izgrūdu, - uz ko vien vēlaties.

-Jūs visu padarāt grūtāku, - viņš rāmi sacīja. - Starp citu, ma­ni bridināja, kas jūs par cilvēku. Acīmredzot ne velti. Tomēr šīs lietas iznākumu jūs ietekmēt nespēsiet. Paldies, ka atnācāt. - Vi­ņa lūpās atkal pavīdēja cietsirdīgs, svešāds smaids. - baudiet va­karu, priecājieties… un noskatieties filmu. Uzzināsiet, ko nozimē moderns Vatikāns un kā tas strādā. Manuprāt, filmā Vatikāns at­ainots pareizi - kā vienkārša un jauka vieta. - Viņš palocīja glu­do galvu.

- Jūs tātad sakāt, ka tas ir d'Ambrici, - es teicu, nekustēda­mies no vietas, kaut gan viņš mēģināja mūs virzīt uz durvīm. - Vai jūs to pierādīsiet Romas policijai? Un Prinstonas policijai? Vai arī paturēsiet visu Baznicas sienās? Pāvests mirst un varbūt pat nezina, ko jūs tagad runājat un ko darāt. Kurp jūs dosieties ar savu lietu?

Kardināls Indelikato viegli paraustija plecus.

- Kā jau teicu, baudiet vakaru. Atvainojiet. - Viņš apgāja man apkārt, durvīs apstājās un pagriezās, nomērīdams mūs ar savā­du skatienu. Un, man par brīnumu, vairs nepateicis ne vārda, aiz­gāja.

Baznicas dižvīri ieradās pilnā sastāvā. Viņi bija visur. Māniju ari citas pazīstamas sejas, cilvēkus, kuri nebija saistīti ar garīdz­niecību.

Nostājies uz balkona, es vēroju drūzmu lejā.

Tur bija kardināls Klammers, ieradies pat no Ņujorkas. Kardi­nālam Poleti, kurš kārtoja kūrijas lietas, un kardinālam Fandžio, kas bija indīgs ka odze, bija tik nevainīga sejas izteiksme, ka abi izskatījās gluži vai pēc eņģeļiem, bija klāt arī kardināls Veca, kar­dināls Garibaldi, kuprainais kardināls Otaviāni un kardināls An­tonelli ar garajiem blondajiem matiem. Daudzu vārdi man bija pagaisuši no prāta, bet es viņus atcerējos. Tur bija holandietis, kas gāja, balstīdamies uz diviem spieķiem un pievilkdams kāju, vācie­tis ar iso ezīti, melnādains vīrietis, gandrīz septiņas pēdas garš, - šīs sejas parasti zibēja televizoru ekrānos un laikrakstu lappusēs. Pamanīju arī Drū Samerheisu un viņam blakus Aviņonā redzēto vīreli ar rētas izkropļoto kaklu. Zem ēnu ieskautas arkas pārsteigts ieraudzīju seju, ko nebiju gaidijis šeit ieraudzīt, - Klauss Rihters, ģērbies tumšā uzvalkā, malkoja šampanieti un sarunājās ar kādu priesteri. Viss bija savā vietā - nacisti, mākslas darbi, garīdznie­cība. Rihters… bijušais fašists, golfa cienītājs, viens no Veļas nozag­tajā fotogrāfijā redzamiem vīriem. Interesanti, kas viņu atvedis uz Romu. Droši vien darījumi ar veco meistaru gleznām vai šantāža. Kas gan cits?

Man blakus nostājās tēvs Danns. Pavērsdamies pret viņu, ar acs kaktiņu lejā, burzmā, manīju pazibam gludu galvu ar sudra­bainiem matiem un sveču liesmiņu atspīdumu apaļās brillēs. Strauji pagriezu galvu, taču cilvēks jau bija nozudis. Danns seko­ja manam skatienam.

- Kas nu?

- Man rādās halucinācijas, - es atbildēju. - Iedomājos, ka re­dzu Horstmanu.

- Kāpēc halucinācijas? - Viņš greizi pasmaidīja. - Vai gribat sacīt, ka viņa klātbūtne šeit jūs izbrīnītu? Tad man jābrīnās par

jums.

- Neko vairs nesaprotu…

-Jūs saprotat visu. Turklāt izskatāties stipri vieglprātīgs. Ļau­jiet minēt. Vai izlīgāt ar Elizabeti?

Es pamāju, bet no prāta neizgāja Horstmans. Varbūt viņš pat­laban gaida jaunas Simona pavēles? Cik man bija zināms, veselu nedēļu viņš nebija nogalinājis.

- Skatieties! - Danns rādīja uz rosību pie zāles durvim.

Kardināls Indelikato sasveicinājās ar kardinālu d'Ambrici.

Viens - garš, tievs un drūms, otrs - zems, drukns un omulīgs. No malas izskatījās, ka satikušies divi labi draugi. Abiem, gluži ka magnēta vilkti, piebiedrojās citi kardināli.

- Izrāde, - Danns noteica. - Šovakar Indelikato saviem viesiem tēlo izredzēto, ar savu izturēšanos pauzdams: es būšu pāvests! Un visi, gandrīz visi cenšas demonstrēt, ka ir viņa pusē. Nenoskatī­ties!

Stundu vēlāk viesi virzījās uz balles zāli, kur smalkajai publi­kai bija paredzēta televīzijas filmas pirmizrāde. Kardināls Indeli­kato izgāja priekšā, lai pateiktu dažus vārdus. Viņš iepazīstināja ar slavenu amerikāni, televīzijas programmu vadītāju, kas filmā runāšot savu autora tekstu. Tas jokodams bilda, ka slavinājumus uzklausīšot tikai pēc tam, kad iedegsies gaisma.

Mēs stāvējām toveros augošu palmu ēnā, kur pēc brīža mums pievienojās d'Ambrici. Danns pagriezās.

- Eminence…

Kopā ar kardinālu bija Elizabete. Viņš pamāja ar galvu uz pa­vadones pusi.

- Viņa joprojām tic, ka neesmu Džeks Uzšķērdējs, - d'Ambrici teica. - Vakara gaitā ceru pierādit ari jums, Bendžamin, ka tas ne­esmu. Toties mans dārgais draugs Indelikato nolēmis šovakar pie­likt treknu punktu Svētā Džeka karjerai. - Viņš paraustīja plecus. - Nu un kas, ja viņam izdodas? Vai tā man būs liela traģēdija? Nē, diez vai. Tā varētu būt traģēdija Baznīcai.

- Kadu jūs gribētu redzēt Baznīcu? - es pajautāju.

- Kādu es gribētu redzēt Baznīcu? Man nepatiktu, ja ta nonāk­tu rokās dzelzs gvardei, kā es to dēvēju. Vecās, ultrakonservatī- vas gvardes rokās. Es nevēlos, ka Baznīcu pārņem Indelikato un pārvērš par savu dzimtmuižu, lāču baidos, ka ir jau par vēlu…

- Indelikato šovakar izskatās ļoti pārliecināts, - es teicu.

- Kādēļ gan ne? Esmu viņam zem papēža. Horstmanu radīja Simons, visi tā domā. Un Simons biju es… Es mēģināju nogalināt pāvestu, es vadīju slepkavu vienību, tātad es no jauna esmu akti­vizējis Horstmanu. Tas labi iederas Baznīcas ilgajā tumša ja vēs­turē, un Indelikato domā, ka var to pierādit. Kā jums šķiet, vai man ir iespējas pretoties viņa šantāžai? Domāju, ka vienīgi Dievs man var palīdzēt. Es, protams, ticu Dievam. - Mute zem kumpā de­guna savilkās smaidā, un viņš noglauda ziloņkaula krustu uz krūtīm. - Un Dievs, kā zināms, palīdz tiem, kas paši sev palīdz. Sakiet, vai jūs ļoti gribat redzēt to televīzijas filmu? - Mēs papuri­nājām galvu, ka ne. - Es ari ne. Nāciet man līdzi. Gribu jums kaut ko parādit.

Pa klusu gaiteni viņš aizveda mūs pie kāpnēm, kas veda pus­tumšā pagrabstāvā, kuru apgaismoja tikai retas griestu spuldzes. D'Ambrici nospieda slēdzi, un lielās, neizprotamās ēnas pārvēr­tas plauktos, kas bija pilni ar vina pudelēm. To bija tūkstošiem.

- Esmu dzirdējis, ka viņam esot labākais vina pagrabs Romā,- Danns sacīja.

D'Ambrici paraustīja plecus.

- Neesmu vīnu speciālists. Ka tikai stiprs un asinssarkans. Ko no manis, zemnieka, var prasīt… - Viņš gāja starp plauktiem uz priekšu. - Neviens mūs šeit netraucēs, ļums kaut kas jāredz.

- Kā jūs varat būt drošs, ka mūs neviens šeit netraucēs? - Eli­zabete nervozi noteica, atskatīdamās pār plecu, it kā kuru katru brīdi tur varētu parādīties šveiciešu gvardu sevišķo uzdevumu vienība. - Mes taču rīkojamies nelikumīgi…

- Māsa, es pazīstu Manfrēdi Indelikato ilgāk nekā piecdesmit gadu. Nav nekā tāda, ko mēs viens par otru nezinātu. Viņa spiegi nekad nav izlaiduši mani no acīm. Taču viņš uzskata mani par zi­loni trauku veikalā. Tic tam, kam vēlas ticēt. Un viņam nenāk ne prātā, ka man ari varbūt ir spiegi, turklāt starp viņa personiska­jiem kalpotājiem. Reizēm viņš izmanto informāciju, kādu iespējams iegūt vienīgi no saviem spiegiem. Es nekad neizmantoju par viņu iegūtās ziņas, tikai krāju… ja nu piepeši ievajagas. - D'Ambrici sejā pavīdēja plēsīgs krokodila smaids. - Lieku tās lietā netieši. Gluži vienkārši esmu viltīgāks par Manfrēdi. - Viņš apmierināts pamāja ar galvu. - Šonakt viņš grasās mani nogalināt. Viņam tas jādara… vismaz tā viņš domā. Vai tāpēc esmu uztraucies? Vai nobijies? Ne­raizējieties, māsa, mēs šeit esam pilnīgā drošībā. Esmu bijis te jau agrāk un vairākas reizes redzējis to, ko vēlos jums parādīt. Acīmre­dzot vēlos pārliecināties, ka man nav rēgojies… Nāciet!

Pagrabā valdīja vēsums, un es ieelpoju putekļu un koka smar­žu. Biju neizpratnē, kāpēc esam šeit atnākuši. Nokļuvis telpas tā­lākajā galā, d'Ambrici piegāja pie pēdējā plaukta un to pastūma. Atskanēja klusa čirkstoņa, un plaukts paslīdēja sānis, atklādams vēl vienu telpu. D'Ambrici pamāja, lai sekojam.

- Manfrēdi ir pašpaļāvīgs vīrs. Jebkurš cits tādā villā ierīkotu signalizācijas sistēmu, neskaitāmas novērošanas kameras… ir taču tehnoloģiju gadsimts! Taču sistēmas ierīkotāji varētu noplūdināt informāciju… Manfrēdi ir tik pārliecināts par savu neaizskaramī­bu, tik egocentrisks, ka uzskata sevi par neievainojamu. Domā, ka neviens nekad neuzzinās par šo slēptuvi, neuzzinās, ko viņš te glabā. Taču viņš maldās. Džakomo d'Ambrici to zina…

Telpa atradās vēl dziļāk zem zemes un bija daudz plašāka ne­kā vīna pagrabs, turklāt gaišāka un tīrāka. Te bija divas lielas gai­sa mitrināšanas ierīces, gaisa filtrēšanas sistēma, termometri un automātiska ugunsdzēsības iekārta. Divu tenisa laukumu lielā tel­pa bija pilna ar dažāda lieluma kastēm.

- Jūsu acu priekšā, mani draugi, - d'Ambrici sauca, - ir Otrā pasaules kara trofejas, mākslas vērtības. Manfrēdi Indelikato pa­grabā! Nāciet apskatiet šīs kastes! - Ar rokas mājienu viņš aici­nāja mūs nokāpt divus pakāpienus zemāk uz betona grīdas. -Skatieties… skatieties!

Uz kastēm rēgojās melni ērgļi un trešā reiha kāškrusti. Uz vai­rākām bija pabalējuši uzraksti ar mākslinieku vārdiem. Engrs. Manē. Džoto. Pikaso. Goija. Bonārs. Degā. Rafaēls. Leonardo. Rubenss. Dāvids. Kastēm nebija gala. Daudzas rotāja sarkans uz­raksts Vaticano.

- Glabātava ir droša, - d'Ambrici skaidroja. - Manfrēdi veltī­jis lielas pūles parei/ā mikroklimata radīšanai. Viņš ir liels tēlo­tājās mākslas mīļotājs. Ģimene tas iedzimts. Kastes šeit stāvēs ļo­ti ilgi, jo daudziem darbiem ir apšaubama izcelsme. Tos var glabāt slēptuvē vēl gadsimtu. Ja Fredi kļūs par pāvestu, viņš katrā ziņā parūpēsies, lai tas viss nonāk baznicas īpašumā…

- bet ja par pāvestu kļūsiet jūs? - es viņu pārtraucu.

- Neesmu par to domājis, bet gan jau kaut ko izdomātu. Var­būt Indelikato mēģinātu visu paturēt savā ģimene. - D'Ambrici nopūtās. - Nav pareizi, ka tādi dārgumi pieder vienam cilvēkam. Tā kā mums tie netiks, varat uz tiem paraudzīties, lai saprastu, ar kādu vērienu toreiz darbojās Indelikato. Uz daudzām redzamas atzīmes, ka tās paredzētas Geringam, Himleram vai Gebelsam, da­žas pat Hitleram, lāču tās piesavinājās Indelikato… un nereti, at- zīstu, ar manu palīdzību.

- Kā tas iespējams? - Elizabete jautāja. - Kara laikā Indelikato bija Romā, viņš nebija saistīts ar Parīzes algotajiem slepkavām… Jūs, nevis viņš, gādājāt, lai Baznīca saņem savu laupījuma daļu.

- Ticiet, tas viss mani neinteresēja. Kad radās iecere savervēt jaunus assassini, Fredi bija Pija labā roka. Ne jau Pijs viens mani nosūtīja uz Parīzi, uzticēdams man šo netīro darbu. Ar tādu priekšlikumu pie Pija vērsās Indelikato, ieteikdams mani. Tā vi­ņam bija iespēja 110 manis atbrīvoties. Jau toreiz mēs bijām sān­cenši. Viņš cerēja, ka dzīvs no Parīzes neatgriezīšos. Sprieda, ka nacisti ātri vien sapratis, kas esmu par putnu, un nogalinās ma­ni. Turklāt Indelikato rūpīgi sekoja manai darbībai.

- Vai viņš zināja par jūsu plānu izrēķināties ar Piju?

-Jā, protams! Tieši Indelikato saņēma informāciju par sazvē­restību. Un tieši Indelikato pāvestu brīdināja, izglābdams tam dzī­vību un tādējādi nostiprinādams attiecības ar viņu. Pijs to nekad neaizmirsa.

- Kas informēja Indelikato? Kas jūs nodeva?

-Cilvēks, kuram uzticējos, kurš zināja visu. Ilgi biju pārlieci­nāts, ka nodevējs ir Lebeks. 'Tagad zinu, ka tā nebija.

- Kurš tad?

D'Ambrici klusēdams papurināja galvu

- Kāpēc visas šīs bagātības ieguva Indelikato? - Elizabete vai­cāja.

- Pijs viņam bija ārkārtīgi pateicīgs. Gribēdams atalgot Indeli­kato par uzticību un pakalpojumiem, viņš tās visas nodeva glabā­šanā Fredi. Taču iespējams ari, ka Indelikato viņu šantažēja… - Ši doma izvilināja d'Ambrici smaidu.

- Pijs patiešām viņu aplaimoja, - tēvs Danns piezīmēja, - jo Indelikato ģimene vienmēr lepojusies ar savām kolekcijām, vien­mēr vākuši un krājusi mākslas darbus.

šajā brīdī man kaut kas ienāca prātā.

- Kolekcionārs, - es klusi noteicu.

D'Ambrici pamāja ar galvu.

-Jā. Uz Farizi veikt izmeklēšanu Pijs nosūtīja Indelikato… Tie­ši viņam vajadzēja pierādīt manu nepakļaušanos pāvesta rīkoju­miem, vainu Lebeka slepkavībā un sazvērestībā pret Piju. Taču pratināšanā mēs klusējam, neviens neatzinās. Galu galā es sapra­tu, ka viņš mani nogalinās, lai atbrivotos no manis reizi par visām reizēm. Jā, Pijs dēvēja viņu par Kolekcionāru. Tas bija viņa ma­zais joks. Lai Fredi pievieno savai kolekcijai mani. Tiklīdz karš bei­dzās, tieši Indelikato no Vatikāna puses sāka aizbēgušos nacis­tus šantažēt. "Savstarpēja šantāža", tā jūs to saucat. Fredi, gluži kā zirneklis, vija baiļu tīklu, ievilinādams tajā gan nacistus, gan Baznīcu, un šajā slepenajā tirgū apgrozījās izcili mākslas darbi. Tas bija viņa augšupejas laiks. Indelikato ir nopietns vīrs, nekro­nēts kūrijas karalis, taču pec savas būtības - biznesmenis. Viens no mums droši vien drīz mirs, lai otram atbrīvotos ceļš augšup…

- Blēņas, Džakomo! Tieksme uz lētām melodrāmām aptumšo­jusi tev prātu! - Mums aiz muguras durvīs stāvēja kardināls In­delikato. - Kāpēc man no tevis būtu jābaidās? Vai tev no manis? Kāpēc šīs muļķīgās runas par nāvi? Vai slepkavību jau nepietiek? - Viņa melnās acis šaudījās no sejas uz seju, plānajās lūpās kavē­jās tikko jaušams smaids. Šajā brīdī viņš man atgādināja Sanda­nato, mocekli un fanātiķi. Man ienāca prātā, ka Elizabetes vārdi par Sandanato, kurš pēc gadiem ilgas uzticīgas kalpošanas d'Am­brici pārsviedies pretējā pusē, tomēr ir patiesi. Katrā ziņā uz tā­dām domām vedināja Indelikato sejas izteiksme. Savu mūžu ne­biju redzējis divus tik atšķirīgus cilvēkus kā šos kardinālus. Toties abiem piemita milzu godkāre un nežēlība.

D'Ambrici veltīja mums rāmu smaidu.

- Man jums jāatvainojas, draugi. Es zināju, Fredi, ka tu man sekosi, un gribēju, lai tu šeit ierastos. Ja es brīdinātu viņus iepriekš, viņu šeit nebūtu. Taču tagad viņi redzēja pierādījumus.

- Baidos, ka esi radījis šiem cilvēkiem aplamu priekšstatu par to, ko viņi te redz. Šajā telpā ir dažādu valstu veltes Baznīcai, ziedojumi gan no pirmskara, gan pēckara laika. Es iznomāju šo telpu Baznīcai dāvanu uzglabāšanai. Dokumenti ir pienācīgi no­kārtoti.

D'Ambrici iesmējās.

- Kāpēc tu man to stāsti, Fredi? Esmu taču viens no tiem, kam vācieši ļāva to visu pievākt. Reizēm tu patiešām kļūsti smieklīgs.

- Tava laipnība, kā parasti, ir neizmērojama. Taču tev jāsaprot, ka mūsu sāncensība tuvojas nobeigumam. Mēs esam veci vīri, Džakomo. Aizmirsīsim pagātni un mierīgi nodzīvosim savas die­nas…

- Vai tu patiešām tā domā, Fredi?

- Protams. Ilgais karš ir beidzies. Tavi memuāri, ko tu uzrak­stīji un atstāji Amerikā pirms daudziem gadiem, ir pie manis… pareizāk, es tos saņemšu pavisam driz. Un iznīcināšu. Tādējādi izraušu tev nagus. Tavi stāsti par traģiskajiem pagātnes notiku­miem nebūs nekas vairāk par tukšu salmu kulšanu…

- Un četrdesmit gadus pēc šiem notikumiem mums būs pāvests nacists! - D'Ambrici balsī skanēja izsmiekls. - Tas tik būs jauki! Un kas tev piegādās manus memuārus?

Indelikato izlikās jautājumu nedzirdam.

- Zini, tu esi pagātnes ķīlnieks. Un vārds "nacists" jau sen zaudējis savu agrāko nozīmi.

- Jo sliktāk pasaulei. Toties man šā vārda nozīme joprojām ir tāda pati kā toreiz.

- Tu joprojām dzīvo pagātnē. Joprojām karo, joprojām nogali­ni… Tad nu zini, Simon, - pienācis laiks izbeigt slepkavības. Parū­pējies par savu dvēseli! Tavas rokas ir vienās asinīs, jo pagātnē pārāk daudzus esi nogalinājis. Taču mani, Džakomo, tu neesi no­galinājis!

- Cik saprotu, šī tirāde domāta viņu ausīm. - D'Ambrici pa­māja uz mūsu pusi. - Var jau būt, ka tu viņus pārliecināji. Taču man jāteic, Fredi, ka pagātne esi tu. Kamēr esi dzīvs, dzīvo arī se­no dienu ļaunums. Tu esi ļaunais gars, kas ielavījies Baznica. Ļau­nums. Visīstākais ļaunums…

- Ak, mans nabaga Džakomo! Līdz ausīm asinis… cilvēks, kas gribēja atņemt dzīvību pāvestam! Un tāds dēvē mani par ļaunu­mu! Labāk dodies pie biktstēva un nožēlo grēkus, mans draugs. Kamēr vēl ir laiks.

No izsmiekla pilnajiem smaidiem vairs nebija ne vēsts. Kardi­nāli ieurbās viens otrā ar skatienu, atgādinādami aizvēsturiskus dzīvniekus, kas nogaida īsto bridi, lai mestos izšķirīgajā ciniņā. Pēc visa, ko viņi bija piedzīvojuši, par žēlastību un iecietību ne­varēja būt ne runas.

- Kas jūs brīdināja par sazvērestību pret Piju? - Es pārtraucu klusumu, vērsdamies pie Indelikato.

- Nē! - d'Ambrici iesaucās. - Nevajag!

- Erchercogs. Cilvēks, kuru mēs dēvējām par Erchercogu. Viņš zināja, kāda ir galvenā Baznīcas cerība. Viņš to zināja toreiz un zina tagad.

Kardināls Indelikato pavadīja mūs atpakaļ pie viesiem. Viņš gāja blakus d'Ambrici, paņēmis to zem rokas. Tēvs Danns, Eliza­bete un es abiem sekojām. Acīmredzot šie vecie kardināli tā soļoja līdzīgos sarīkojumos jau veselu pusgadsimtu. Tas nebija nekas cits kā vien rituāls, gavote, kurā nebija vietas emocijām. VarbUt spēja kaut ko just abos jau sen bija mirusi un palicis tikai ieradums vērpt intrigas. Man tomēr gribējās redzēt, ar ko deja beigsies.

Brīdi, kad mēs apstājāmies plašajā vestibilā pie balles zāles durvim, televīzijas filma beidzās. Atskanēja aplausi, un sulainis atvēra durvis, lai cilvēki varētu nākt ārā. Amerikānis, ieraudzījis Indelikato, pienāca pie viņa. Abi sāka sarunu, un mēs pagājām malā. Zibēja zibspuldzes, un skanēja filmu slavinoši izsaucieni. Indelikato, pazemigi noliecis galvu, atturīgi smaidija, taustīdams dārgakmeņiem rotāto krustu.

- Pie joda, taisāmies no šejienes prom! - es teicu tēvam Dan­nam. - Nespēju vairs šeit izturēt. Mums solīja, ka šovakar noplaik­snīs zibens un viss kļūs skaidrs. Un kas no tā iznāca? Nelieši sa­devās rokās. Starp citu… kā Indelikato varēja teikt, ka tūlīt saņems d'Ambrici memuārus? Tu teici, ka Persiks tos sasodītos papīrus atradis un…

Iekams Danns paguva atbildēt, kāds satvēra mani aiz delma. D'Ambrici.

- Nekur neejiet. Vakars tikai sākas.

Es ieraudzīju drūzmā Sandanato, kas spraucās pie sava jau­nā saimnieka, ap kuru plaiksnīja zibspuldzes.

D'Ambrici pieveda mani tuvāk Indelikato.

- Vai redzat?

bālais Sandanato bija aizelsies. Viņa novājējusi seja spīdēja no sviedriem.

-Atvainojiet, Eminence…

Indelikato majestātiski pret viņu pagriezās, un smaids no kar­dināla lūpām acumirklī pagaisa.

- Jā, monsinjor.

- Nāku tieši no Svētā Tēva, Eminence. Viņš aicina jūs pie se­vis. Grib redzēt tūlīt.

Indelikato palocīja galvu un pavērsās atpakaļ pret apsveicē­jiem un televīzijas ļaudim.

- Eminence, vai tas nozīmē, ka pāvesta izvēle ir par labu jums? - programmu vadītājs jautāja.

Indelikato izbrīnījies raudzījās uz amerikāni.

- Svētajam Tēvam nav balsstiesību, - viņš beidzot nočukstēja un, pagājis amerikānim garām, apstājās d'Ambrici priekšā. - Vai dzirdēji, Džakomo? Vai nav pienācis īstais brīdis izteikt man at­balstu?

- Pasteidzies, Fredi, citādi Kallists vēl ņems un pārdomās.

-Tevi tas uzjautrina?

- Lai tev veicas, Fredi!

Vairīdamies palūkoties d'Ambrici acīs, Sandanato pavilka Indelikato aiz piedurknes.

- Vai vēlaties, lai jūs pavadu, Eminence?

Indelikato lēni, it kā lolotu kādu slepenu domu, papurināja galvu.

- Pēc tā nav nekādās vajadzības, monsinjor.

Jaunā vēsts zibensātri apskrēja puli. Balsīs ieskanējās īpašs sa­traukums, ko izraisīja svarīgais, vēsturiskais brīdis. Vai Kallista valdīšanas laiks beidzas? Vai savā pēdējā stundā pāvests vēlas paust savu viedokli, kam jābūt viņa pēctecim? Vai viņa pēdējai gribai ir nozīme? Kādus jaunumus nesis rīts?

Uz Sandanato pleca uzgula d'Ambrici smagā plauksta.

- Tu lieliski paveici savu uzdevumu, Pjetro. Tā jau domāju, ka šovakar Kallistam būs vajadzīgs ziņnesis. Lai tā būtu… Bet tagad aicinu tevi pievienoties mums pie vakariņu galda. Nē, nē, par at­teikumu nevar būt ne runas!

SESTĀ NODALA

/

Slavēdama pie ēdamzāles divvertņu durvīm, masa Elizabete mēģināja iztēloties, kādus pārsteigumus vēl būs sagatavojis kar­dināls d'Ambrici. Telpa bija neliela un mājīga, to apgaismoja di­vas lustras. Pie galdiem apkalpoja Hassler viesmīļi. Viesnīcas iz­vēle bija ērta gan Driskilam, gan viņai, jo Driskils bija apmeties dažus stāvus augstāk, bet viņa - ordeņa mitnē laukuma otrā pu­sē. Kaut kāda iemesla pēc, kas šķita vēstām ļaunu, d'Ambrici bija licis viņai apsolit, ka nakti viņa pavadīs tur, nevis savā Via Veneto dzīvokli.

Kādu bridi kardināls sarunājās ar viru, kam uz deguna bija liela dzimumzīme. Elizabete šo cilvēku pazina - tas bija Drū Sa­merheiss, ar ko viņa bija iepazinusies Veļas bērēs. Driskils stāvē­ja blakus un uzmanīgi klausījās, ko Drū Samerheiss saka. bena seja bija neizdibināma, bez izteiksmes, taču acis - nelaimīgas, no­gurušas un apmulsušas. Šķita, ka viņa pazīst Benu labak nekā jebkurš cits.

Uz d'Ambrici, kas acīmredzot jutās gluži kā manēžas inspek­tors, bija vērts nolūkoties. Visu vakaru viņš lieliski valdīja pār se­vi, izklaidēja viesus un tāpat bija izturējies arī pieņemšanā pie Indelikato. Taču noslēpumainā krātuve Indelikato pazemē… Eli­zabete pēc šīs telpas apmeklējuma joprojām nespeja attapties. In­teresanti, kāda ir šo kara laikā salaupīto dārgumu vērtība dolā­ros? Iespējams, četrdesmit gadu laikā tā palielinājusies desmitkārt, nē, simtkārt, tūkstoškārt… Katrā ziņā tā bija unikāla un nenovērtējama.

Pēc sarunas ar kardinālu Samerheiss nostājās pie dzērienu galda ar heresa glāzi rokā. Viņam apkārt grozījās maza auguma nerunīgs vīrs ar neglītu rētu pār kaklu - it kā reiz būtu savainots ar asu bārdas nazi. Monsinjors Sandanato sarunājās ar sirmu kun­gu platiem, nolaideniem pleciem. Kad Elizabeti ar to iepazīstinā­ja, viņai pretī vērās lielas, miklas acis ar sarkaniem maisiņiem apakšā. Doktors Kasoni. Nedaudz vēlāk viņa iepazinās ar pave­cu kungu, kam deguns bija kā nosēts karpām. Tas bija Parīzes žur­nālists Paternosters. Mūsu tēvs… Klaivs Paternosters.

Interesanti, vai šeit ir Erchercogs, viņa nodomāja. D'Ambrici uz to būtu spējīgs - atvest nodevēju Erchercogu un iepazīstināt ar viņu šauru personu loku. D'Ambrici rīcību nebija iespējams pa­redzēt - virfs bija akrobāts, kas staigā pa virvi lielā augstumā bez drošības tikla.

Tēvs Danns klīda starp viesiem, pārmīdams vārdu te ar vie­nu, te otru, un galu galā ar glāzi rokā apstājās d'Ambrici pie el­koņa. Sarunas bija vispārīgas. Elizabete šeit bija vienīgā sieviete, kā jau vienmēr. Dažs pajokoja par televīzijas filmu, cits atzīmēja, ka Indelikato nodarbojas ar pašreklāmu. Izskanēja daudz minē­jumu par pāvesta veselību, tāpat ka pie jebkura maltītes galda Ro­mā. Kungi sprieda, kāds cirks sāksies, kad Kallists beidzot no­mirs un Romā no visām pasaules maļam sabrauks kardināli, lai ievēlētu viņa pēcteci. Tēvs Danns nespēja noturēties, neironizējis par arhibīskapu kardinālu Klammeru, kas grasījās kļūt par pir­mo pāvestu amerikāni.

Lai gan vakariņas ritēja nepiespiestā gaisotnē, ik pa brīdim bija jaušams tikko manāms saspringums, jo viesiem nedeva mieru do­ma, kāpēc viņi uzaicināti piedalīties šajā kopīgajā maltītē ar kar­dinālu. Kāds ieminējas par Indelikato došanos uz Vatikānu, un acumirklī pie galda iestājās nogaidošs klusums. Taču d'Ambrici visiem plati uzsmaidīja un norādīja, lai neskatās uz viņu tādām acīm, jo viņam neesot ne jausmas, kas pāvestam šovakar ienācis prātā. Drīz vien sarunas turpinājās tāpat kā iepriekš.

Kad, aizspraukusies pie Bena, viņa apsēdās uz krēsla tam lī­dzās, Bens apveltīja viņu ar pateicīgu smaidu. Taču viņa skatiens bija izklaidīgs, un viņš tikpat kā nerunāja. Galu galā Elizabete pajautāja, vai ar viņu viss ir kārtībā.

-Jā, droši vien, - Bens atbildēja. - Nē, protams, nav kārtībā. Vai tā viss beigsies? Ar neko? - viņš klusi, nervozi jautāja. Ne­viens cits viņu nedzirdēja, un viņa seja bija tikpat neizteiksmīga kā iepriekš. - Tātad slepkavību vairs nebūs. Vai mums jābūt ap­mierinātiem? Kā tad ar Veļu? Ar tevi un mani? Vai mums jāprie­cājas, ka esam dzivi, un jāpiekrīt, ka temats iztirzāts?

Elizabete saprata, kā viņš jūtas.

- Mums gluži vienkārši aizbāž muti. Bet ko lai mēs iesākam? - viņa sacīja.

Bens paraustīja plecus.

- Nezinu. Un tomēr, lai gan visi par to nospļaujas, es joprojām gribu noskaidrot, kas Horstmanam deva pavēles. Varbūt esmu naivs, tomēr joprojām gribu uzzināt, kas tev uzbruka un pārvēlās pār margam, kas Horstmanam iedeva upuru sarakstu, kas ir tas nelietis… Es vēlos nogalinat Simonu, lai arī kas viņš būtu, pēc tam sameklēt Horstmanu un nogalināt viņu ari. Zinu, ka izklausos pēc jukuša, taču es nelikšos mierā, iekams vainīgie nebūs saņē­muši pēc nopelniem. - Elizabete nekad iepriekš nebija dzirdējusi viņa balsī tādu rugtumu. - Esmu radis atmaksāt pāridarījumus. Gan futbolā, gan advokāta darbā, aizstāvēdams cilvēkus. Vai mums jāsēž klēpī saliktām rokām, lai gan mūs mēģina nogalināt? Nekā nebija! - Viņš piepeši iesmējās. - Mēs esam pelnījuši gan­darījumu.

Elizabete uzlika plaukstu uz viņa rokas. Šī kustība likās pavi­sam dabiska. Viss bija citādi, kopš viņa sadūšojusies nakts laikā ielauzās bena numurā un pārvarēja savu paštaisnumu un lepnī­bu, varbūt pat aizspriedumus. Viņa nu varēja saņemt bena roku, to paspiest, un viņai ne prātā nenāca lasīt benam muļķīgu lekci­ju, ka Baznīca zina labāk.

D'Ambrici sasita plaukstas, pievērsdams sev uzmanību. Vaka­riņas beidzās, viesmīļi sāka novākt traukus, bet Elizabete pat ne­atcerējās, ko ēdusi. Galda pretējā pusē kā uz adatām sēdēja San­danato, norasojušu pieri cenzdamies saņemt sevi rokās. Šķita, ka viņš nespēj fokusēt skatienu. Ar plaukstas virspusi notraucis no pieres sviedru lāses, viņš novērsās no Elizabetes un palūkojas uz d'Ambrici, savu kritušo elku.

- Paldies, ka pagodinājāt mani ar savu klātbūtni, - d'Ambrici, piecēlies kājās, teica. Izskatījās, ka viņš ir lieliskā omā. - Varbūt jūs bijāt pārsteigti, kāpēc šovakar ar tādu neatlaidību aicināju jūs vi­sus šeit kopā. Tas nebija nejauši. Māsa Elizabete, jūs bijāt māsas Valentīnas labākā draudzene. Ben Driskil, Vela jums bija vienīgā māsa, mīļa māsa. Tēvs Danns, mans senais draugs un uzticības persona… grūtākajās dzīves situācijās allaž esmu vērsies pie jums pēc atbalsta un padoma. Un slepkavības, kas sākās pirms pusotra gada, man, vecam zemniekam, bija milzu trieciens. Dru Samerheis, es pazīstu jus piecdesmit gadu, esmu kalis plānus un pretplānus gan kopā ar jums, gan pret jums, un tas noticis gan kara, gan miera laikā, un kritiskos brīžos jūs esat īstais vīrs. Klaiv Paternoster, jūs kopā ar Robiju 1 leivudu esat tik daudz pieredzējis un tik daudz zināt, ka būtu liela netaisnība, ja es liegtu jums noskatīties pēdējo cēlienu… Žēl, ka Robija patlaban nav kopā ar mums - ši melodrā­ma viņu ļoti uzjautrinātu. Mans draugs un personiskais ārsts dok­tors Kasoni… Jūs esat ari Svētā Tēva ārsts un piekritat mani infor­mēt par viņa veselības stāvokli, kas ir visu šo mīklaino notikumu pamatā. Jo slepkavības sākās reizē ar viņa saslimšanu. - Kardināls nokrekšķinājās. - Un tu, Pjetro, monsinjor Sandanato, mans uzti­camais sabiedrotais neskaitāmas cīņās, mans balsts un spēks… Pa­saulē nav otra cilvēka ar tik lielu ticību nepieciešamībai glābt Baz- nīcu no ienaidniekiem. Tāpēc nolēmu šovakar uzaicināt ari tevi. - D'Ambrici visiem pēc kārtas uzsmaidīja.

- Vienu cilvēku jūs aizmirsāt! - Bens Driskils iesaucās. - To mazā auguma vīru! Viņš dzinās man pakaļ pa Aviņonas ielām. Mūs nez kāpēc neiepazīstināja.

- Drū? - D'Ambrici jautājoši sarauca uzacis.

- Marko Viktors, - Samerheiss paskaidroja. - Kā lai to maigāk pasaka… viņš ir mans miesassargs, kas visur mani pavada. Visur ceļo kopā ar mani. Tonakt Aviņonā, Ben, tu velti no manis bēgi. Tu taču zini, ka no manis nav jābaidās…

- Protams, - Driskils zobgalīgi atbildēja. - Tagad mēs esam draugi.

Māsa Elizabete nojauta, ko Bens domā. Samerheiss ir Ercher- cogs. Attopies, Svētais Džek, nodevējs ir tepat…

- Tagad, - d'Ambrici turpināja, - mēs visi esam iepazīstināti. Un es sākšu stāstu, ko ikviens no jums ir tiesīgs dzirdēt. Esiet pa­cietīgi, mani draugi. Stāsts atbilst Bordžu labākajām tradīcijām… un līdzīgus notikumus Baznīca ir piedzīvojusi un piedzīvos ne reizi vien.

Lai gan īsā laika posmā šī jau bija otrā d'Ambrici lekcija, Eli­zabete gaidīja to ar nepacietību.

- Tagad sāksies, - viņa pačukstēja Benam.

- Cerēsim, - viņš atņurdēja. - Citādi šī izrāde sāk apnikt.

- Mēs visi esam noraizējušies par Svētā Tēva veselību. - Ieras­tais atbruņojošais smaids no d'Ambrici sejas piepeši nozuda. - Drīz sāksies jauns posms Baznīcas vēsturē. Mēs ievēlēsim nāka­mo pāvestu, kam būs jāuzņemas mūsu nākotnes un visas pasau­les nākotnes veidošana. Taču vispirms mūsu mīļotajam Kallistam jānomirst. Mēs esam seni draugi, Salvatore di Mona un es, un vi­ņu, jaunāko no mums abiem, nāve paņems pirmo. Es zināju par viņa slimību jau tad, kad viņš pats par to vēl nezināja. Kad dok­tors Kasoni konstatēja ļaundabīgu audzēju un sirdsdarbības trau­cējumus, viņš atnāca pie manis un skaidri un gaiši noprasīja, vai viņam šī skumjā vēsts jāpaziņo Svētajam Tēvam, un es atbildēju, ka pāvests Kallists ir ārkārtīgi vīrišķīgs cilvēks. Un ieteicu sacīt viņam taisnību. Šī saruna notika pirms diviem gadiem. Mēs ar Kallistu esam aizvadījuši daudzas nakts stundas, atcerēdamies senās dienas un spriezdami par Baznīcas nākotni… par izdarīto un turpmāk darāmo un to, ko pieļaut nekādā ziņā nedrīkst.

Lielākā daļa no jums zina par manu darbošanos kara laikā, par dienām, kad Parīzē pildīju pāvesta uzdevumu. Es darīju to, ko prasīja no manis karš. Miera laikā tādi soļi ir neiespējami un nepieļaujami, bet toreiz… Salvatore di Mona to saprata. Tajā laikā viņš bija kopā ar mani, un neviens nespēja iedomāties, ka reiz viņš kļūs par pāvestu…

Neilgi pēc tam, kad uzzināju par pāvesta slimību, sākās kaut kas dīvains. Cilvēki, kuri zināja par manu darbību Parīzē, cits pēc cita mira. Es veicu savu izmeklēšanu, un noskaidrojās, ka viņi vi­si nogalināti. Tā nebija nejaušība. Kādam bija iemesls to darīt, un man vajadzēja izdibināt, kāds tas ir…

Kādu dienu pie manis atnāca māsa Valentīna un izklāstīja sa­vus secinājumus. Viņa bija saskatījusi saikni starp šīm slepkavī­bām, pat nezinādama to motivu. Māsa Valentīna paveica milzu darbu. Parīzē sameklēja Toričelli papīrus, izjautāja Robiju Heivu­du, pētīja dokumentus slepenajos arhīvos, meklēdama vēsturis­kus precedentus, pa fragmentam lika visu kopā, sekoja pa nacis­tu salaupīto dārgumu pēdām, atklāja Simonu, pat aizbrauca uz Aleksandriju, kur noskaidroja, kādas savstarpēji izdevīgas attie­cības joprojām saista Baznīcu ar izdzīvojušiem nacistiem. Alek­sandrijā Klausa Rihtera kabinetā pie sienas viņa ieraudzīja četr­desmit gadus vecu fotogrāfiju ar savu seno draugu Džakomo d'Ambrici… - Viņš salika rokas sev priekšā kā lūgšanā. - Pagātne uzglūn mums no katra stūra, tā atdzīvojas un metas virsū, kad vismazāk to gaidām. Acīmredzot Dievs tā joko, lai mēs nekad ne­aizmirstu, ka jābūt pazemīgiem.

Māsa Valentīna visu man izstāstīja, sacīja, ka, viņasprāt, assassini atkal sākuši darboties, ka viņai ir visi segvārdi un versi­ja, kas viņi katrs ir īstenībā. Vai viņa zināja, ka biju Simons? Viņa to neteica… tikai lika saprast, ka daudz ko atklājusi par kara lai­ka notikumiem. Viss atkārtojas, viņa sacīja, assassini atgriezušies un atkal nogalina. Viņa gribēja zināt, kāpēc, bet man bija jābūt piesardzīgam, tāpēc es visu noliedzu. Biju spiests teikt, ka viņa aizrāvusies ar mitu, ka tās visas ir nejaušas sakritības… vārdu sa­kot, apmēram to pašu, ko atbildēju māsai Elizabetei, kad viņa de­vās Valentīnas pēdās. Protams, es iesaistīju savu uzticamo San­danato, kas palīdzēja man maldināt šīs divas izcilās detektives, kaut gan par maniem agrākajiem varoņdarbiem viņš zināja daudz. Sandanato bija mans aizbilstamais, ar kuru dāsni esmu dalījies zināšanās un pieredzē, no jaunām dienām mācīdams vi­ņu kalpot Baznīcai. Es vērsos pēc palīdzības ari pie sava sena drauga un kolēģa tēva Danna, lūgdams viņu sīkāk papētit piecas nesenās slepkavības un pārbaudīt, ar ko nodarbojas Vela. Ar šo delikāto uzdevumu viņš lieliski tika galā… taču, kas nogalināja un kāpēc, joprojām bija mikla.

Slepkavibas, kā jau teicu, bija sākušās neilgi pēc Kallista sa­slimšanas. Jo vairāk par to domāju, jo vairāk mani nostiprinājās pārliecība, ka šeit meklējams gan cēlonis, gan sekas. Māsa Eliza­bete man teica to pašu, bet es viņu izsmēju… Savu vainu atzistu, taču bija nogalināta māsa Valentīna, un es nedrikstēju pakļaut briesmām Elizabeti arī. Nojautu, ka šīs slepkavības ir saistītas ar nākamā pāvesta izvēli, taču - kā saistītas? Kas kopīgs sarakstā minētajiem upuriem? Fakts, ka nacistu okupācijas laika tie visi bija Parīzē. Viņi kaut ko zināja vai varēja zināt… tāpēc viņus no­galināja. Tēvs Danns ar savu ierasto zobgalību man paziņoja, ka visticamākais slepkava esmu es. Jo tieši es varu kļūt par pāvestu, tātad man jāatbrīvojas no savas pagātnes lieciniekiem, kas varētu mani kompromitēt. Turklāt es arī zināju Parīzes notikumus, bet nogalināts nebiju! Pārliecinoša, loģiska versija… taču es, protams, nevienu neslepkavoju.

Tad nogalināja māsu Valentīnu, un tēvs Danns man ziņoja par galveno aizdomās turamo - priesteri ar sudrabainiem matiem. Pie­peši man ienāca prātā, ka tas varētu būt mans senais biedrs Au­gusts Horstmans, kuru nebiju sastapis kopš kara beigām. No ku­rienes viņš uzradies? Zināju, ka viņš kādu laiku dzivoja klosteri savā dzimtajā I lolandē. Kas vēl to zināja? Un kā Augusts - šī mier­mīlīgā dvēsele - varēja kļūt par slepkavu?

Atbilde uz pēdējo jautājumu bija viennozīmīga - Augusts klau­sīja tikai viena cilvēka pavēlēm. Tikai viena… Simona pavēlēm. Taču es zināju, ka neesmu viņam pavēlējis nogalināt māsu Valen­tīnu, kuru pazinu jau tad, kad viņa bija maza meitene, un kura turklāt bija mana senā drauga Hjū Driskila meita… Kāds bija devis tādu pavēli, uzdodamies par Simonu… Kam bija zināma Simona pagātne?

Tiesa, par manu pagātni daudz zināja monsinjors Sandanato. Taču zināja vēl kāds. Un tieši tas cilvēks, kad Kallists saslima, pārvilināja manu uzticamo un centīgo Sandanato pie sevis… Nē, nē, Pjetro, nepartrauc mani, tas tagad nav svarīgi…

Sandanato pielēca kājās un rādīja ar trīcošu pirkstu uz d'Am­brici.

- Jūs esat visā vainīgs! Jūs grūžat Baznīcu posta! Jūs un jūsu Kērtiss Lokharts, kas pinās ar to mūķeni, jūsu dārgo masu Valen­tīnu, jūsu mīluli māsu Veļu, kura nicināja visu, uz kā balstās Baz- nlca un ko tā māca! Viņai bija jāmirst… vai patiešām to ir tik grūti apjēgt? Viņa postīja Baznīcu, viņa apgrieza visu kājām gaisā! Viņa atbalstīja mācītājus komunistus, dzimstības kontroli, viņa nostājās pret visu svēto, viņa bija varone dumpīgajiem, kam prā­tā tikai Baznīcas pamatu graušana! Lai Dievs man palīdz… Baz­nīca ir jāglābj]

Elizabete juta, ka Bens ir sasprindzis. Viņš acīmredzami val- dijās, lai nemestos apvainotājam virsū.

- Pagaidi, ben, nevajag… - Elizabete čukstēja.

Pie galda iestājās kapa klusums. Sandanato, naidā zvērodams, nenovērsa spožo acu skatienu no kardināla d'Ambrici. Viņš trī­cēja, it kā butu pievienots elektriskajai strāvai. Tad, it kā vērstos pats pie sevis, ierunājās no jauna.

- Viņa grasījās rakstīt grāmatu par nacistiem un Baznīcu, - Sandanato pavisam klusi iesāka, bet, nespēdams valdīt emocijas, atkal sāka kliegt: - Viņa jūs iznīcinātu, Eminence! Viņa savilktu pār mūsu galvām nelaimi un bēdas! Viņa bija jāaptur, citādi Baz­nīca iegāztos bezdibenī…

- Apsēdies, Pjetro, - d'Ambrici rāmi teica, - apsēdies, dēls. - Viņš pagaidija, kamēr Sandanato noslīgst uz krēsla. Monsinjora seju izķēmoja mokas, pār vaigiem straumēm plūda asaras. Šis ne­laimīgais bija kļuvis par skrūvīti varenā, nežēlīgā mehānismā, kas viņu samala.

Taču viņš to nesaprata. Sandanato nesaprata, ka gluži vien­kārši izmantots.

D'Ambrici novērsās no viņa, un kardināla acīs bija lasāmas dziļas skumjas.

- Kas noveda no īstenā ceļa manu nabaga jauno draugu? Cil­vēks, kurš pārzina manu pagātni ne sliktāk par mani pašu. Cil­vēks, kuru uz Parīzi nosūtīja pāvests, cilvēks ar segvārdu Kolek­cionārs. Indelikato. Tas bija viņš, kas mēģināja noskaidrot visu iespējamo par assassini. Viņš man izsekoja, pēc tam pratināja un draudēja, taču nekad nepārkāpa robežu… jo zināja, ka esmu no­drošinājies. Es nebiju aizmirsis, ko viņš ar Piju toreiz darīja, kā­das pavēles deva pāvests… tāpat kā viņi zināja, ko esmu darījis es… ari par tā dēvēto Pija sazvērestību.

Indelikato vēlas kļūt par pāvestu un mani uzskata par galve­no sāncensi un šķērsli. Tieši viņam nepieciešams atbrīvoties no pagātnes, no tā laika lieciniekiem. Ta nu viņš izdomāja spožu, matemātiski precīzu risinājumu. Nolēma nogalināt cilvēkus, kuri pārāk daudz zina. Bet vai tad vienkāršāk nebija novākt mani? Ne­laimes gadījums, sirdslēkme… Patiešām vienkāršāk, taču tā rīko­ties nedrīkstēja viena iemesla pēc. Par plānotās slepkavības iero­ci bija jākļūst cilvēkam, kurš agrāk nogalinājis pec manas pavēles. Horstmanam. Un Horstmans nekad pret mani nevērstos. Indeli­kato ļoti pareizi izskaitļoja, ka Horstmans nogalinātu Simona uz­devumā… nutnā uzdevumā. Atlika vien Horstmanu sameklēt, un tas viņam lielas grūtības nesagādāja. Viņš bija uzokšķerējis visu karā izdzīvojušo algotņu uzturēšanās vietas. Taču Horstmanu va­jadzēja ne vien atrast, bet arī pārliecināt, ka Simons atkal viņu aicina doties cīņā par Baznīcu.

Indelikato nebija citas iespējas, kā pārvilināt Sandanato. Mū­su Pjetro ir ievainojams tikai vienā ziņā, un Indelikato nojauta, ka monsinjora vājais punkts ir viņa fanātiķa dvēsele. Pjetro mīlē­ja mani un apbrīnoja manu prasmi pievērst Baznīcai bagātos un varenos… Taču Pjetro neuzskata mani par pietiekami dievbijīgu, turklāt esmu grēkojis gan vārdos, gan darbos, un viņš bieži aizlū­dza par manu dvēseli. Indelikato savervēja viņu, tiklīdz uzzināja par Kallista slimību un stingri nolēma kļūt par nākamo pāvestu. Un tā nabaga Pjetro kļuva viņa spiegs un asiņainās slepkavības līdzzinātājs. Augustam Horstmanam Pjetro kļuva par Simona "balsi". Visi zina, ka Pjetro bija mana "ēna", ka es uzticēju viņam savus slepenākos nodomus. Nu viņam vajadzēja iekarot 1 lorst- mana uzticību. Pjetro kļuva par tādu kā pogu uz tālvadības pults. Kad Sandanato man pastāstīja, ka Horstmans Prinstonā gandrīz, nogalinājis Driskilu, es jau biju gandrīz pārliecināts, ka Sanda­nato strādā Indelikato labā…

Bens Driskils nenovērsa skatienu no Sandanato, kas bija sa- gumis krēsla ne dzīvs, ne miris. Sandanato nebija pakustējies no brīža, kad d'Ambrici lika viņam apsēsties. Šķita, ka Driskils iesli- dzis līdzīgā transā.

- Vai Horstmans to apstiprinās? - māsa Elizabete jautāja. - Vai arī tie ir tikai jūsu minējumi?

- Apstiprinās. Par to, māsa, varat nešaubīties. Pirms pāris die­nām es runāju ar Augustu. Viņš izstāstīja visu, ko zināja… Arī to, ka sameklējis cilvēku, kurš pie jums ielauzās, māsa. Tam vīram bija dots uzdevums jūs tikai pabiedēt, taču viņš pārvēlās pār te­rases margām. Tas bija vienkāršs un krietns vīrs, savā laikā izglā­ba man dzīvību. Pārcietis gestapo mocības, viņš beidzot rada pie­ticīgu patvērumu, kur varēja dzīvot mierīgi lidz mūža galam… Neizdevās. Jā, māsa, varu apliecināt, ka slepkavību vairs nebūs…

No Sandanato mutes izlauzās baismīgs, dzīvniecisks klie­dziens, pilns sāpju un izmisuma. Tā kliedz, cilvēks, kura plauk­stās dzen naglas, kurš mirdams apjēdz, cik daudz bēdu radījusi viņa nodevība, kurš apjēdz, ka pielūdzis neīsto dievu. Apgāz­dams krēslu, Sandanato pielēca kājās un, izdvesis vārdos neap­rakstāmu skaņu, kāpas atpakaļ uz durvju pusi.

Pielēca kājās arī Driskils.

- Stāvi! - viņš iekliedzās bālu, dusmu pārvērstu seju, un šis vārds klusumā atbalsojās. Kardināla viesi sēdēja kā pārakmeņo- jušies.

D'Ambrici pacēla roku. Sandanato salicis, it kā justu necieša­mas fiziskas sāpes, apstājās. Siekalainās lūpas drebēja, un acis bija ieplestas gluži kā neprātā. Viņš nenolaida skatienu no Eliza­betes, kas iekšēji sarāvās, taču lūkojās viņam pretim nenovērsda- mās.

- Jūs, - Sandanato čukstēja, - jūs sapratāt mani… mēs runā­jām, māsa… mēs bijām vienisprātis, ka baznīca jāattīra… ļaunums labā vārdā… pasakiet viņiem, kas jādara… - Sandanato aizlūza balss. Viņš noslaucīja piedurknē lūpas. Nosvidusī seja spīdēja.

- Pasakiet viņiem… Dieva dēļ, pasakiet!

- Es nekad jums nepiedošu to, ko jūs pastrādājāt… - Viņa pa­purināja galvu un novērsās. - Nekad… jūs esat prātu zaudējis.

- Ej, Pjetro, - d'Ambrici sacīja.

Iziedams laukā, Sandanato klusi aizvēra durvis.

- Eminence, - sausā, lietišķā balsī ierunājās Drū Samerheiss,

- varbūt jūs paskaidrosiet, kas mums tagad jādara? Kas būs ar Indelikato? Viņš iedarbināja šo asiņaino mehānismu… un nu būs pāvests? Patlaban viņš ir pie Kallista. Dodiet padomu.

- Runas par nākamo pāvestu ir pāragras. Laiks rādīs, kāda būs Dieva griba, - d'Ambrici mierīgi un stingri atbildēja.

- Pie joda Dieva gribu! Man apnikusi šī svētulīgā vervelēša- na! - skaļi un nikni iesaucās Driskils. - Ne jau Dievs pielika pis­toli manai māsai pie galvas! Ne jau Dievs sita krustā brāli Leo! To izdarija cilvēks! Tas jukušais, kas nupat, brīvs kā vējš, izgāja no šejienes, tas psihopāts, kurš nospieda mēlīti, un varaskārais maniaks, kas patlaban sēž pie pāvesta! Ko mēs ar viņiem darī­sim?

- Ko jūs ierosināt, mister Driskil?

- Kur ir Horstmans? Jūs nesen runājāt ar viņu…

D'Ambrici pašūpoja lielo galvu.

- Viņš ir prom. Es aizsūtīju viņu atpakaļ, lai dzīvo klusi un noslēgti ar mainītu vārdu. Viņš izsūdzēja grēkus, un es tos piede­vu. Viņš bija apmānīts un darīja to, kas viņam visu mūžu mācīts. Sirdsapziņas mokas un vainas apziņa viņam ir pietiekams sods.

-Jūsu izpratnē varbūt ir. bet ne manā. Neesmu nevienu pilnva­rojis lemt manā vārdā… Starp citu, jūs neko nepateicāt par Ercher­cogu. Kāpēc viņš ir tik liels noslēpums? Kāpēc jus par viņu klusē­jat? Viņš taču arī jus nodeva… Erchercogs, tāpat kā jūs un Indelikato, zināja visu. Un viņš jūs nodeva Indelikato. Kur viņš ir tagad? Viņa nav uz. fotogrāfijas, un viņš nav nogalināts - tātad Indelikato neli­ka Horstmanam viņu nogalināt. Vai zināt, ko es domāju? Manu­prāt, Erchercogs ir daļa no Indelikato plāna… Erchercogs ir Indeli­kato sabiedrotais un jūsu ienaidnieks kopš Pija sazvērestības atklāšanas brīža. Manuprāt, Erchercogs un Indelikato apvienojuši spēkus, lai nepieļautu, ka jūs kļūstat par pāvestu, jo viņiem nepa­tīk ceļš, pa kādu virzās Baznīca… Viņi redz, ka daudzās jomās jums ir tāds pats viedoklis kā manai māsai, un ar to pietiek. Dažas dzī­vības nav liela cena par iespēju pabiedēt kūriju un Vatikānu un piespiest kardinālus izraudzīties Indelikato… Tāpēc man nav sa­protama jūsu dīvainā klusēšana par Erchercogu.

Driskils apklusa un nenovērsdamies lūkojās uz d'Ambrici.

- Par Erchercogu man nekas nav sakāms, - kardināls beidzot izstomija, pārlaizdams viesiem skatienu. - Tātad beigsim šodien… Ceru, ka jūs visi šeit dzirdēto glabāsiet noslēpumā. Kārtējais kri­tiskais posms mūsu baznīcas vēsturē tuvojas beigām. Laiks visu noliks savās vietās, Kallists aizies, un nāks jauns pāvests. Dzīve turpināsies, un pavisam driz neviens vairs neatcerēsies ne mūs, ne to, kas noticis.

D'Ambrici rikotās vakariņas beidzās drūmā noskaņā. Visi klu­sēja. Šķita, neviens nesaprata, kas darāms. Vai kardināls cerēja, ka viņa viesi izklīdis pa mājām, liksies gultā un aizmigs saldā miegā? Viņš stāvēja pie durvīm un ikvienam no šiem cilvēkiem, kurus pazina jau tik sen, ar kuriem bija dalījis gan priekus, gan bēdas, veltīja kādu vārdu un paspieda roku.

Māsa Elizabete kavējās blakus domās iegrimušajam Benam. Pie viņiem piegāja tēvs Danns.

-Jūs joprojām esat neapmierināts, - viņš teica.

- Vai tas jūs pārsteidz? - Driskils izgrūda.

- Nē, nemaz. Tomēr jūs uzzinājāt gandrīz visu, ko gribējāt zināt. Guvāt dziļāku ieskatu notikumos.

- Taču man nepatīk tas, ko es uzzināju.

- Vai jus patiešām cerējāt, ka dzirdēsiet ko patīkamu? Apstip­rinājās jūsu ļaunākās aizdomas. Vai ar to nepietiek?

Driskils klusēdams raudzījās uz Dannu.

- Uz ko jūs īsti cerējāt? - Danns turpināja. - Ka Horstmanu un tos pārējos nostādīs pie sienas, lai jūs varētu viņus sacauru­mot lodēm? Attopieties, mans draugs, un paraugieties uz lietām reāli.

- Ārtij?

- Jā, mans dēls?

- Aizverieties.

- Savdabīga attieksme, - Danns noburkšķēja, - taču es uz jums nedusmojos.

- Kas notiks ar Sandanato? - satrauktā balsi ievaicājās Eliza­bete. - Nedrīkst taču pieļaut, ka viņš tādā stāvoklī klīst pa Romu.

- Tev taisnība, - Driskils atteica. Viņam noraustījās vaiga mus­kulis. - Varbūt man jāiet un viņš jāsameklē.

- Ak, aizmirstiet viņu! - tēvs Danns novilka.

- Viņš var nodarīt sev ko ļaunu, - Elizabete nelikās mierā.

- Viņš ir garīdznieks, - Danns sacīja.

- Svētā dievmāte! - Driskils iesaucās. - Viņš ir slepkava! Vai jūs to nespējat apjēgt?

- Gluži par slepkavu viņu nevar saukt, - Danns iebilda.

- Neaizstāviet viņu, Artij! Viņš ir slepkavas līdzzinātājs. Un toreiz Prinstonā viņš mani tīšām izvilināja uz ledus. Kur man bija prāts? Viņš aicināja mani paslidot… teica, ka man tas nākšot par labu! Ak Dievs!

- Domāju, ka viņam patiešām ir traucēts prāts, - māsa Eliza­bete sacīja. - Mēģinu atcerēties, ko viņš man toreiz teica… Man šķita, ka viņš mēģina mani brīdināt… - Ieraudzījusi tuvojamies d'Ambrici, Elizabete piebilda: - Šo nakti pavadīšu ordeņa telpās. Pēc viņa lūguma. - Un pameta ar galvu uz kardināla pusi.

- Gribu jums visiem pateikties, - d'Ambrici bilda, - ka pacietī­gi noklausījāties vēl vienu manu… grēksūdzi. Vēlējos radīt skaid­rību.

- Šķiet, ka jūs esat pavisam aizmirsis Indelikato.

- Tā nav, Bendžamin. Piedodiet, māsa, man ar šiem kungiem jāpārmij pāris vārdu. Es palūdzu Drū Samerheisu un viņa… e-ē…

miesassargu, lai jūs pavada. - To teicis, viņš paņēma Elizabeti zem elkoņa un aizveda uz durvīm. - Arlabunakti, mana dārgā. Rīt re­dzēsimies.

Kad Elizabete kopā ar Samerheisu devās prom, d'Ambrici atgriezās pie Driskila un Danna.

- Es vēlos, lai jūs nāktu man līdzi.

- Kā teiksiet, - Danns piekrita.

- Kāpēc? Uz kurieni? - Driskils bija neizpratnē

D'Ambrici nopūtās un uzmeta acis pulkstenim. Tas rādija trešo

nakts stundu.

- Uz Vatikānu. Mums jātiekas ar Svēto Tēvu.

Gluži kā akls, rnonsinjors Sandanato klīda, pats nezinādams, kurp. Sāka rasināt lietus, bet viņš to nemanīja. Ausīs duca, acis sūrstēja, un sirds dauzījās tā, ka šķita, tūlīt pārplīsīs. Prāts bija tukšs, zaudējis spēju domāt.

Pirms doties lejā pa Spāņu kāpnēm, viņš apstājās, lai atvilktu elpu. Sandanato nepamanīja liela auguma vīru melnā lietusmēte­li un zemu uz pieres uzvilktu platmali lejup nolaistām malām. Tas slēpās ēnās.

Un, iedams pa garajām kāpnēm lejup, rnonsinjors Sandanato nedzirdēja aiz muguras soļus.

Kallists vēl bija nomodā, kad viņam pavēstīja, ka priekštelpā gaida kardināls Indelikato.

- Lai ienāk. Un tad varat iet gulēt. Man neviens nebūs vaja­dzīgs.

Kardināls nostājās viņa priekšā - slaids, kalsns un drūms. Uz krūtīm karājās smagais, dārgakmeņiem rotātais krusts. Dzimtas dārgakmeņi, Kallists nodomāja un iekšēji pasmaidīja.

- Esmu jūsu ricibā, Jūsu Svētība, - Indelikato teica.

- Kāpēc izskaties tik skābs? - Kallists jautāja, tikko manāmi pasmaidīdams. Viņš gulēja gultā, atsliets pret milzīgu spilvenu ar monogrammu. - Galvu augšā! Pēdējais, ko mirējs nakts tumsā var vēlēties, ir cilvēks ar skābu seju.

- Atvainojiet, Jūsu Svētība. Kā varu jums pakalpot, Jusu Svētī­ba? Jums tikai jāpasaka.

- Tad pasaki man, Fredi, - kas tas par runām, ko dzirdu par tevi?

- Nesaprotu…

- Man stāsta, ka tu esot antikrists, Fredi. - Pāvests klusi iesmē­jās. - Vai tā ir taisnība?

- Atvainojiet, Jūsu Svētība, es nedzirdu.

Kallists piepeši apbrīnojami skaidri redzēja visu istabu. Lietu logā, vēstuli uz gultas, tai blakus seno dokumentu, naktsgaldiņa lampas maigo gaismu, televizora ekrānā bez skaņas ņirbošo futbo­la spēli. Viņš juta palaga blīvo audumu, ko žņaudza savā plauk­stā, dzirdēja Indelikato apģērba švīkstoņu. Taču to visu viņš ma­nīja ar vienu smadzeņu daļu. Ar otru smadzeņu pusi Kallists redzēja sniegā ieputinātu mežsarga namiņu, gaidu pārņemtus vīrus, dzirdēja vēja gaudas, dzirdēja, kā Simons viņus uzmun­drina, un saoda ieroču smaržu…

- Pienāc tuvāk, Fredi, lai vari dzirdēt. Tas ir kas svarīgs… - Viņš saņēma pirkstos senu pergamentu. Šķita, ka tas tūlīt izjuks. - Ņem. Te ir kaut kas tev.

Kardināls Manfrēdi Indelikato piegāja pie gultas.

Viņš noliecās pār Svēto Tēvu, lai paņemtu dokumentu. Uz tā bija sens zīmogs.

Svētā Tēva roka bez skaņas izslīdēja no palaga apakšas…