Assasini

OTRĀ NODALA

DRISKILS

Aviņonā sildījās slīpos saules staros, kas bija izspraukušies caur pūkainiem baltiem mākoņiem. Novembra pēcpusdiena bija neparasti silta, apkart viss mirdzēja un smaržoja pēc lietus. Avi­ņonā, Voklizas departamenta centrs, pletās Ronas austrumu kras­tā. Pilsēta neizcēlās ne ar kādiem izciliem arhitektūras sasniegu­miem, toties, gluži kā miegains despots uz saviem padevīgajiem pavalstniekiem, uz to noraudzījās senlaicīgs, uz divsimt pēdu augstas klints uzbūvēts cietoksnis ar astoņiem torņiem. Tā bija Pāvestu pils no "bābeles gūsta" laika. Rietošās saules stari pie­šķīra tai bālu smilšu krāsu.

biju apmeklējis šo pilsētu pirms daudziem gadiem bezrūpīgā tūrisma ceļojumā, bet šoreiz manu prātu nodarbināja d'Ambrici.

Es apbrīnoju šo patiešām sarežģīto un pretrunīgo personību, sa­līdzinājumā ar kuru Horstmans bija pati vienkāršība. Joprojām daudz domāju par māsu Elizabeti, netikdams skaidrībā par sa­vām jutām pret viņu. lāču, ieraudzījis atkal šo pilsētu, es atcerē­jos visu, ko par to zināju un biju lasījis. Bija grūti iedomāties, ka tik brīnišķīgā vietā valdīja Petrarkas aprakstītā izvirtība, patvaļa un korupcija, taču acīmredzot romiešiem pat doma par pāvestiem frančiem nebija pieņemama. Itāliešiem patika uzsvērt, ka regulā­rie mēra uzliesmojumi šajā pilsētā nebija nekas cits kā Dieva sods. Ja nebija mēra, no Nimas puses uzradās routiers, algotu tirgoņu armijas. Gluži ka siseņu bars, tie traucās pa Francijas līdzenu­miem, pieprasīdami gan zeltu, kura šeit bija daudz, gan pavesta svētību, par kuras trūkumu ari sūdzēties nevarēja, ja vien laupī­tāji apsolīja atgriezties tur, no kurienes nākuši, un plosīties kādā citā vietā.

Dienā, kad Aviņonā ieradāmies, šeit valdīja svētku gaisotne, ielas bija ļaužu pilnas. Pilsētu joprojām ieskāva pāvestu būvēto nocietinājumu vaļņi, visur bija redzami torņi, vārti un robaini mūri ar ambrazūrām. Vēl viena ievērojama vieta, kas parasti saistīja tū­ristus, bija nepabeigtais Svētā Benezeta tilts, kam pēc ieceres bija jāsavieno abi Ronas krasti, bet tūkstoš sešsimt astoņdesmitajā ga­dā celtnieki būvi pameta, jo upe mutuļojusi pārak strauji un biju­si pārāk plata. Četru arku tilts beidzās Ronas vidū, toties bija ie­mūžināts bērnu dziesmiņā, kuru zināja ikviens mazais francūzis.

Es atcerējos šo to no Aviņonas vēstures. Džons Stjuarts Mills, dzīvodams Aviņonā, uzrakstīja savu darbu "Par brivību" un bija apglabāts šejienes de Saini-Viran kapsētā. Man prātā iešāvās do­ma, ka es arī varētu nonākt tajā pašā kapsētā, ja Horstmans neat­stāsies.

Es atgriezos šajā pilsētā, bet nebiju vairs bezrūpīgs tūrists. Kas es biju?

Ar rotaļpistoli bruņojies mednieks?

Cilvēks, kurš spēlējas ar nāvi?

Varbūt nemaz nebija vajadzības to definēt.

Mēs visi trīs apmetāmies samērā vienkāršā viesnīcā, ko pār­svarā izmantoja darījumu cilvēki, un tēvs Danns piezvanīja Am- broza Kaldera pārstāvim, ka ieradies Aviņonā un gaida turpmā­kos norādījumus. Viņš nonāca lejā, vestibilā, kur mēs gaidījām, un pavēstīja, ka tikšanās norunāta, bet tikai viņam, vienīgi viņam, ar cilvēku, kurš kādreiz bijis Ērihs Keslers. Danns grasījās vis­pirms viņu sagatavot, bet pēc tam padot mums ziņu, lai pievieno­jamies.

- Noteikumus diktē viņš, - Danns sacīja. - Es varu tikai lūgt.

- Kur viņš ir? - Elizabete jautāja.

- Netālu no pilsētas, tas ir viss, ko man paskaidroja. Man pa­kaļ atbrauks automašīna. Kavēdami laiku, varat apskatīt pilsētu. Pēc tam iegriezieties viesnīcā un pārbaudiet, vai nav atstāta ziņa. - Viņš pamanīja Elizabetes raiž.pilno seju. - Viss būs labi. Keslers ir krietns virs. - Paskatījies uz mani, viņš greizi pasmaidīja. - Iespē­jams.

- Ja vien viņš nav Erchercogs, - Elizabete noņurdēja, taču Danns to nedzirdēja.

Kad Danns atstāja mūs divatā, es jutos neveikli - it kā būtu ieklīdis ienaidnieka nometnē. Es zināju, cik pretīgi izturos, cik vēss un atturīgs Elizabetei liekos, taču neko nespēju ar sevi pada- rīt. Tas bija gluži vai izdzīvošanas jautājums. Es baidijos no viņas, baidījos, ka viņa mani sāpinās, un galu galā baidījos no savām jūtām. Sarunājos ar Elizabeti maz, taču nespēju uz viņu nelūko­ties. Šajā dienā viņa bija uzvilkusi ciešus pelēkus svārkus ar sku- jiņveida rakstu un ūdensnecaurlaidīgu jaku, zem kuras bija zils rupja adījuma svīteris. Kājas bija ieautas ādas zābakos. Es zinā­ju, ka viņu vajadzēja atrunāt no došanās uz šejieni, taču apturēt māsu Elizabeti nebija viegli. Viņa bija tikpat stūrgalvīga kā Vela.

Drīz vien attapāmies tūristu pilnā laukumā pie milzu cietok­šņa pils masivajām sienām, kas, gluži ka varenas klintis, tiecās debesis. Saule nozuda, un acumirkli kļuva auksts. Pār laukumu stiepās garas ēnas. Pūlis, draudigi līgodamies, spiedās mums vir­sū no visām pusēm. Draudīgas man šķita pat smieklu šaltis un satrauktās balsis visapkārt.

Laukuma otra malā bija ierīkota skatuve, kur pilnā spara ritē­ja masku komēdija. Uzjautrinādami publiku, tur locījās un neda­biskās balsīs klaigāja arvien jauni personāži. Viņu balsis reizēm pagaisa spontānās smieklu brāzmās, taču es no vietas, kur stāvē­jām, redzēju tikai maskas ar sastingušām grimasēm, nespēdams uztvert attēloto notikumu jēgu. Skatuves stūros dega milzu lapas, un ēnas šaudījās gluži ka slepkavas, kas naktī izlec tev priekšā no tumsas. Kur vien paveros, es redzēju briesmas un ļaunumu. Joki no skatuves mani nespēja sasmidināt.

Māsa Elizabete āra kafejnīcas laukumiņā zem zilu, sarkanu un dzeltenu spuldžu virtenēm, kas bija iekarinātas kailo koku, pagā­jušās vasaras rēgu, zaros, sameklēja brīvu galdiņu. Mēs apsēdā­mies, kaut kā pamanījāmies pievērst sev viesmīļa uzmanību un klusēdami gaidījām, kamēr viņš izspraucās caur aizņemto galdi­ņu labirintu. Drīz vien saņēmuši krūzes ar kūpošu kafiju, mēs sil­dījām pie tām rokas un vērojām uzvedumu.

- Tu izskaties tik nomākts, ben. Vai patiešām ir tik slikti? Vai patiešām tu domā, ka mēs neizdarīsim savu darbu līdz galam? Manuprāt, mēs esam tuvāk atbildēm nekā jebkad iepriekš. - Viņa iedzēra malciņu karstās kafijas ar gaišām putām virspusē. Es zi­nāju, ka uz virslūpas viņai paliks ūsiņas un viņa tās rūpīgi no­laizīs. Elizabete uzdeva šos jautājumus nevainīgā tonī, bet viņas acis, vairīdamās no mana skatiena, vēroja skatuvi un ļaudis, ku­ru vienā virzienā pagrieztās galvas slēpa ēna.

- Nomākts? Ak Dievs… Gluži vienkārši esmu noguris, turklāt es baidos, baidos, ka mani var nogalināt, baidos no tā, ko uzzi­nāšu. Īrijā es sabruku, patiešām… vārda tiešā nozīmē salūzu… - Es attapos, ka kļūstu pārāk vaļsirdīgs. - Taču nav jēgas par to runāt. Es jutos slikti, ļoti slikti. Kaut kas ar mani tur notika…

- Tev daudz bijis jāpārcieš pēdējā laikā, - Elizabete sacīja.

- Ne tas vien. Tevi ari gandrīz nogalināja, un cilvēks aizgāja bojā… taču tevi nemāc izmisums un bailes. Kaut kas manī ir aiz­lūzis. Acu priekšā joprojām rēgojas brālis Leo pie krusta… zils, uzpūties, it kā aicina mani, mādams ar roku. Jo vairāk tuvojos at­risinājumam, jo drūmāks viss kļūst, jo vairāk baidos… Roma, vi­sur Roma, tumsas sirds, vieta, kur slēpjas atbildes… Iespējams, tā nav nāve, kas liek man sastingt aiz bailēm, bet gan doma, ko es uzzināšu. Vela visu noskaidroja, esmu pārliecināts. - Es papuri­nāju galvu un iedzēru kafiju, apsvilinādams lūpas. Nevēlējos tur­pināt šo grēksūdzi. Pie joda, kas ar mani notiek?

- Tu esi pārguris. Nomocījies garīgi un fiziski. Tas nepaliek bez sekām. Tev jāatpūšas, - viņa sacīja.

-Zini, viņš ir šeit. Viņš ir šeit'. Vai saproti, ko tas nozīmē?

- Kas? - Elizabetes sejā bija neizpratne.

- Horstmans. Es zinu, ka viņš ir šeit.

- Nesaki tā. Ludzu!

- Taču tā ir. Viņš vienmēr zina, kur esmu. Man nav īsti skaidrs, kā, bet zina. Tev jāsaprot, ka viņu sargā un informē tava dārgā

Baznīca. Ka tad citādi tas būtu iespējams, māsa? Kāds viņam visu paziņo! Viņš ir šeit, es to zinu, zinu!

Rāmi noklausījusies manā histēriskajā baiļu izvirdumā, Eliza­bete pastiepusies pieskārās manai plaukstai, lis atvilku roku.

- Kas ir šis cilvēks Baznīcā, Ben?

- Ka lai es to zinu? Iespējams, tas ir pāvests! D'Ambrici ir me­lis, varbūt tas ir d'Ambrici… - Viņa papurinaja galvu, un es nikni turpināju: - Tava uzticēšanās viņam vēl neko nenozīmē! Piedod, bet tu esi lojāla pret viņiem, jo esi viena no viņiem! - Es vairs ne­valdīju pār sevi. Nesapratu, kas man uznācis. Velna būšana…

Mēs bridi mēmi, bez intereses lūkojāmies uz skatuvi, nespēda­mi saprasties un nespēdami sarunāties.

- Kāpēc tu mani ienīsti? - Elizabete beidzot vaicāja. - Ko es­mu tev nodarījusi? Es mīlēju tavu māsu un esmu ar mieru apgriezt otrādi nez ko, lai noskaidrotu, kas un kāpēc viņu nogalinājis. Nebeidzu prātot, kāpēc mana klātbūtne tevi tik ļoti kaitina.

To es nebiju gaidījis. Tāpēc atbildēju tā, kā parasti atbild gļē­vuļi.

- Par ko tu runā? Manu prātu nodarbina daudz kas svarīgāks par dusmošanos uz tevi.

- Tēvam Dannam ir taisnība - esmu tikai mūķene. Taču man piemīt sievietes intuīcija…

- Labi, labi! Tikai neliec man apspriest tavu sievietes intuīciju.

- Kas noticis, Ben? Vai tu esi aizmirsis, cik laba un draudzīga komanda mēs bijām Prinstonā?

- Neko neesmu aizmirsis. Tad man jājautā - kas notika ar te­vi? Tieši tu pameti mūsu komandu! Lieliski atceros mūsu pēdējo sarunu…

- Es arī to atceros. Tāpat kā jaukos brīžus…

- Es izturējos pret tevi kā pret cilvēku, kā sievieti. Acīmredzot tā bija kļūda. Man droši vien vajadzētu atvainoties…

- Atvainoties? Par ko? Es taču esmu cilvēks, es esmu sieviete!

- Tu esi mūķene. Nekas vairāk. Un tas tev ir galvenais. Beig­sim šo sarunu.

- Kāpēc? Kāpēc beigsim? Kāpēc nevaram izrunāt šo jautāju­mu? Vai tu esi aizmirsis, ka tava māsa ari bija mūķene? Vai tāpēc viņa nebija personība? Kur ir problēma? Vai tu viņu nevarēji ciest? Vai viņa bija tev pretīga, tāpēc ka mūķene?

- Vela bija mana māsa. Tas ir delikāts temats, ko tev nevaja­dzēja skart. Runāsim par ko citu.

Elizabete, nenovērsdama no manis skatienu, smagi nopūtās. Ak Dievs, cik skaistas bija viņas zaļās, lielās acis, kurās mirgoja dusmu uguntiņas! Lūpas bija apņēmīgi sakniebtas.

- Nē, es gribu to izrunāt, - viņa atsāka. - Mums tas jāizrunā, lai varam palikt labi draugi. Kā tas Bens un tā Elizabete, kuriem kopa bija tik labi… - Viņa iekoda zobos apakšlūpu. Plati ieplesta­jās acīs vīdēja lūgums.

- Labi, - es teicu. - Problēma ir tava Baznīca un fakts, ka tu esi mūķene. Svariga tev ir vienīgi Baznīca, lai arī cik nekrietna tā galu galā izrādītos. - Man negribējās šo sarunu turpināt. Tai ne­bija jēgas. Es vēlējos, lai Elizabete aiziet no manas dzīves un pa­gaist no manas atmiņas uz visiem laikiem. - Viss ir ļoti vienkārši, un es patiešām negribu iedziļināties sīkumos. Es apguvu šo mā­cību jau pirms daudziem gadiem, bet tad piepeši aizmirsu. Tu biji tā, kas lika man to aizmirst. Es aizmirsu, kas tu esi un ko jūs visi pārstāvat… baznīca ir kā slimība, kas cilvēku pārņem, saindē uz visu mūžu, vienalga, laba vai slikta. Kāpēc tu kalpo? Kāpēc tu atdod tai savu miesu un dvēseli? Es neredzu taja neko cildenu. Baznīca nav nedz cēla, nedz pašaizliedzīga - ta ir egoistiska, un tās ēstgriba nav apmierināma. Tā pārtiek no tevis, patērē tavas dzīvības sulas gluži ka vampīrs, padarīdama vīriešus un sievie­tes par tukšām čaulām un neko nesniegdama pretim… Kāpēc tu velti savu dzīvi šai nolādētajai baznīcai, ja līdzās rit pilnasinīga, īsta dzīve? Kur bija tava sievietes intuīcija, kad tu izlēmi kļūt par mūķeni? Tu esi personība, esmu par to pārliecinājies, bet nesa­protu, kāpēc tev jāziedojas baznīcai…

Es brīnījos, ka viņa spēj izturēt šo cietsirdīgo tirādi, mani ne­pārtraukdama. Acīmredzot viņa to izturēja, tāpēc ka bija mūķene. Iespējams, tieši Baznīca deva viņai spēku un pacietību uzklausīt šos rūgtos vārdus. Viesmīlis mums atnesa krūzes ar svaigu kafiju un sviestmaizes. Varbūt viņa deva man laiku, lai attopos vai pat atvainojos? Nu, tāda gadījumā es varētu viņai pateikt, ka mums nav tik daudz laika, lai to sagaidītu.

- Nevarētu sacīt, ka jau bērnībā grasījos kļūt par mūķeni. Gluži vienkārši tā notika. Kaut gan… par nejaušību arī to nevarētu saukt. Drīzāk tas bija kaut kas nenovēršams… manos dzīves apstākļos, ar manu raksturu… Kad pienāca laiks, es pieņēmu apzinātu lēmu­mu veltīt savu dzīvi Baznīcai. Nenogurdinādama tevi ar garlaicī­giem sīkumiem, izstāstīšu, kā tas bija.

Es augu Eizenhauera prezidentūras laikā, un tas ir diezgan svarīgs faktors. Mani vecāki bija īsti katoļi, pietiekami turigi ļau­dis, kam piederēja divi automobiļi - Buick Roaduiasler un vecs Ford Woodie. Tēvs bija ārsts, māte katru brīvu brīdi veltīja Baznīcai. Ma­ni vecvecāki, visi brālēni, māsīcas un draugi, pat visi paziņas bi­ja katoļi, liralis Frānsiss Kohreins - Kohreins ir mūsu ģimenes uz­vārds - sapņoja kļūt par garīdznieku. Visi mūsu dzimtas zēni kļuva par garīdzniekiem, bet meitenes izmēģināja mūķenes dzīvi, lāču nekļuva par mūķenēm uz mūžu, un tas ir dabiski.

Kad man bija desmit gadu, par prezidentu ievēlēja Džonu Ke- nediju, katoli. Kā mēs priecājāmies! Mes dzīvojām Kenilvērtā, ne­tālu no Čikāgas, un ļaudis runāja, ka Čikāgas mērs Deilijs vēlēša­nās burtiski "izrāvis" uzvaru Kenedijam mūsu štatā. Mums tas nozīmēja to pašu, ko uzvaru kaujā par pilsoņu tiesībām. Katolis Baltajā namā! Tava ģimene ari droši vien jutās tāpat. Lai gan tavs tēvs varēja brīvi iet Baltajā namā, bet manējais bija tikai ārsts, mums visiem pavērās jauna, lieliska pasaule! Taču nepagāja ilgs laiks, un mūsu cerības izputēja. Viss mainījās… Kad man bija trīs­padsmit, Kenediju nošāva, lād nāca The Beatles ar savu apvērsu­mu mūzikā… pirmo reizi viņus izdzirdējusi, biju kā bez prāta… Pēc tam dumpīgie zāles smēķētāji Rolling Stones, vispārēja aizrau­šanās ar narkotikām, mūzikls "Mati", Vjetnamas karš un puisis, kas paplēš tev kājas un glāsta, un tu jau esi mikla un dedz aiz ziņkāres, bet tajā pašā laikā raudi aiz bailēm un vainas apziņas! Turklāt tev tas puisis patik un patīk tas, ko viņš ar tevi dara… Ak Dievs, ko es šeit runāju, it kā sūdzētu grēkus! Un tad pa visu tele­vizora ekrānu bobijs Kenedijs ar tukšu skatienu uri asiņu tērci, kas plūst no nāvīga ievainojuma galvā, Mārtiņš Luters Kings uz moteļa balkona, notikumi Kentsteitas universitātē un Vudstokas festivāls, un Bobs Dilans, un sešdesmit astotā gada saķeršanās ar policiju Čikāgā, un tad kaut kas ar mani notika…

Varbūt biju pārak jūtiga, bet, iespējams, sava nozīme bija pār­ejās vecumam. Nezinu. Es atskatījos uz savu dzīvi un sapratu, ka ilgojos pēc drošības un ticības. Piedod, ja izklausos banāla, bet man vienmēr gribējies darīt labus darbus. Turklāt es mīlēju Baz­nīcu. īstenībā biju vēl bērns, ko mocīja vainas apziņa un vilšanās pēc pirmās neveiksmīgās seksuālās pieredzes. Mani neinteresēja narkotikas un nepatika gari, netīri mati un jauniešu nievīgā attiek­sme pret visu pasauli… Atskatīdamās atpakaļ, es redzu meiteni, kas sešdesmitajos gados kļuva par liecinieci tam, kā brūk un jūk piecdesmito gadu ideāli, uz kuriem viņa bija paļāvusies. Dau­dziem jauniešiem pārmaiņas un iespēja dumpoties patika, bet man - ne. Es nespēju pielāgoties… dumpošanās mani neaizrāva. Taču pārmaiņas gribējās, kādu laiku pat iesaistījos kustībā par pilsoņu tiesībām, taču mazajā Kenilvērtā nebija kur izvērsties. Nē, dumpošanās bija Veļas dabā…

Es atskārtu, ka laimīgākie gadi manā dzīvē bijuši pirmie des­mit - klusi un mierīgi… Notikumi, kas risinājās pēc tūkstoš de­viņi simti sešdesmit trešā gada, mani biedēja, lai gan toreiz es to nemūžam nebūtu atzinusi. Taču nekas nespēja mazināt manu ticī­bu vecāku krietnumam un Baznīcas labestīgumam un taisnīgu­mam, vērtībām, ko tā vienmēr cildināja. Daudzi mani draugi no­vērsās no baznīcas, ieslīga narkotiku postā, bēga no mājām, sacēlās pret vecākiem, patiešām daudzi… Ar mani tā nebija.

Reizēm man šķita, ka pasaule visapkārt grūst. Ideāli, kam es ticēju, manī ieaudzinātās vērtibas piepeši bija aizmirstas un no­liegtas, ikvienu "normu" cietsirdīgi izsmēja… Es neredzēju sev vie­tu šajā juceklī. Un tad ģimenes ideālistu manu brāli Frānsisu, kas bija devies karā, lai kalpotu savai valstij, Teta ofensīvas laikā no­galināja. Es nespēju ar šo zaudējumu samierināties. Vēl viena bez­jēdzīga nāve, kāds varēja nodomāt, nāve, kas pierāda, ka Dieva nav un nav taisnības zemes virsū, ka Baznīca ir bezspēcīga un nevajadzīga. Es tā nedomāju. Es jutu nepieciešamību tikt skaidri- bā, kas isti notiek. Nevēlējos izkliegt histēriskus saukļus un uz­velt vainu, teiksim, Lindonam Džonsonam, tāpat kā nevēlējos at­zīt, ka Frānsisa nāve ir vēl viens pierādījums mūsu eksistences bezmērķībai. Dzīvei ir jēga, tajā ir gan labais, gan ļaunais, un to, kurš rada šo ļaunumu, ceļa beigās gaida sods… Dieva sods. Dievs dzīvei piešķir jēgu - ar šo domu vērsos pie Baznicas, lai meklētu atbildes tur. Citas alternatīvas tajā brīdī es nesaskatīju. Mani ap­būra Baznīcas varenība un mūžīgums, un viss cits salīdzināju­ma ar to šķita sīks un triviāls. Vai patiešām šie apsvērumi izklau­sās liekulīgi? Ceru, ka ne. Jo es neliekuļoju. Baznīca mani interesē, toties narkotikas un rokenrols ne. Es protestēju pret karu Vjetna­mā un allaž esmu uzsvērusi, ka cilvēkam jābūt atbildīgam par savu rīcību. Ja, es klausījos mūziku, pirku plates, valkāju hipiju drēbes, visādas nozīmes ar uzrakstu "Mēs par mieru", taču tas viss bija pārejošs… Vai saproti, ko es gribu teikt? Viss paiet, bet Baznīca ar mums ir vienmēr, un tas ir galvenais.

Es pazinu divus ļoti krietnus priesterus un vienu neparastu mūķeni. Tā bija veca sieviete, taču es apbrīnoju viņas prātu. Tik ass, tik gaišs un zinātkārs! Tas iedvesa godbijību… Viņa bija Elvi- sa pielūdzēja, patiešām laimīga sieviete, kura dzīvoja jēgpilnu dzīvi un to izbaudīja. Viņa bija skolotāja, skolas administratore, nebaidījās iesaistīties politiskās aktivitātēs un vienmēr sacīja Vati­kānā to, ko domāja… Viņas paraugs iedvesmoja mani un palīdzē­ja saprast, ka es varu iztikt bez miesas priekiem un nezaudēt tāpēc pratu, ja vien viss cits izdodas. Par pilnasinigu tādu dzīvi nevar dēvēt, taču tā ir laba, pareiza dzīve.

Nezinu, vai tu mani saproti, jā, klosteris ir savā ziņā patvē­rums, es negrasos to noliegt. Ne velti par mūķenēm un garīdznie­kiem runā, ka tie meklē vietu, kur paslēpties, - kādēļ gan ne? Ikvie­nam cilvēkam vajadzīga vieta, kur patverties, ben, ikvienam. Un lielākā daļa to atrod. Kādu laiku es slēpos klosteri. Vecāki, pro­tams, ar to lepojās… Vai esi redzējis to lepnuma un žēluma mis­trojumu katoļu vecāku sejās, kad meita izvēlas Baznīcu, nevis vīru un bērnus, un maju… un tomēr viņi ar mani ļoti lepojās, kaut gan šaubījās par manas izvēles pareizibu. Ak, mūsu mazā meitiņa! Ak, žēlīgā dievmāte, vai tas nozīmē, ka mūsu mazā Liza nekad nepaliks grūta? Nu, tadā garā… Zini, gluži vai jāsmejas, kad tagad atce­ros…

Es gribēju kalpot Dievam. Kalpot cilvēcei. Un ik mirkli par šo dzīvi priecāties.

Baznīca pamazām sper soli pretī sievietēm. Pārlūko savu at­tieksmi pret sieviešu sūtību, viņu nozīmi baznīcā… izšķīrusies par liberālāku pieeju dzives īstenībai…

Nevar taču iegūt visu, ko sirds vēlas… vai ne, Ben? Tu taču to saproti, vai ne?

- īstenībā jūs visi esat tādas svešādas radības, - es atbildēju. - Radības no Marsa, Jupitera vai citas līdzīgas vietas, lai gan pēc izskata gluži kā visi… Kad apgrozāties reālajā pasaulē, no pārē­jiem neatšķiraties… Taču tā ir ilūzija, meli. Jūs tēlojat. Jūs esat kā gāze bez smakas un krāsas, kas apstulbina mums prātu un do­mas. Tiklīdz jūs saskaraties ar dzives grūtībām, tā raujaties atpa­kaļ un ietinaties septiņos plīvuros, slēpjaties aiz savas svētulīgās tērgāšanas. Jūs labprāt attaisnojat pilnīgi visu, jebkuru nodevību, briesmīgāko grēku… Tu saki - esmu mūķene, vai esi to aizmirsis? Baznīca ir mans glābiņš, lai topu nolādēta, ja sākšu domāt un lemt patstāvīgi! Tā tu saki… Esmu mūķene, esmu radīta no tīrāka un smalkāka materiāla nekā citi, bet zinu ari, kas jādara, lai dzīvotu kā niere taukos… Cik laimīga esmu, tu saki, jo manā dzīvē nav vīrieša! Kāds atvieglojums! Zini ko, Elizabete? Tu baidies. Tāpēc šis neīstums… šie meli un tukšu salmu kulšana…

- bet Vela? Vai viņa bija neīsta un mele, un tukšu salmu kū­lēja?

- Nē, nebija. Viņa bija iekšā dzives mutulī, pati pieņēma lēmu­mus, riskēja ar dzīvību…

- Vai es kļūtu tikpat brīnišķīga kā Vela, ja būtu mirusi, ja būtu nogrūsta no tās sasodītās terases? Vai tu ienisti mani tāpēc, ka esmu dzīva? Cik nožēlojami…

- Es tevi neienīstu…

- Ar tevi, ben, patiešām nav labi. Šķiet, ka tu ienisti mani tā­pēc, ka ienīsti baznīcu, baznīcu tu ienīsti tāpēc, ka ienīsti sevi, bet sev tu esi pretīgs tāpēc, ka, tavuprāt, esi nodevis Baznīcu, pie­vīlis tēvu, nodevis un pievīlis visus pēc kārtas… Gluži vienkārši tu esi nojūdzies, vēl vairāk nojūdzies nekā es… Nevienu tu neesi nodevis, nedz sevi, nedz Baznīcu! Tā nav tev, un viss! Taču tu visu laiki sevi nomoki ar šim domām. Un dusmas nupat izgāzi uz mani. Kāpēc? Vela bija mūķene, un es biju viņas labākā drau­dzene. Mēs bijām dažādas, taču mēs bijām vienā komanda… Kā­pēc tu man uzbrūc? Atzīstu, man nebija Prinstonā taisnība, tāpēc izmet mūsu pēdējo sarunu no prāta! Vela… es… ar ko mēs tik ļoti atšķiramies? Un kāpēc mums vispār jāstrīdas? Atceries, ka pasau­lē nav melnā un baltā krāsa vien!

- Es tevi mīlu, tur tā nelaime… Esmu iemīlējies tevī un neko sev nevaru padarīt… Tev taisnība. Esmu nojūdzies un tev nede­ru… Vai atceries, ko teicu agrāk? Tu un Sandanato - jūs esat kā radīti viens otram, jums ir kopīgas intereses, ļūs esat viens otra cienīgi, vai ne?

Apgāzdama krēslu, Elizabete nobālējusi pielēca kājās un nikni raudzījās uz mani.

- Lieliski! Tu kļūdies un šo kļūdu nožēlosi lidz mūža galam! Tu saņemsi, ko pelnījis, jo… tu esi draņķis! Paliec un tīksminies par saviem maldiem un naidu! Tu esi netaisnīgs… gan pret baz­nīcu, gan mani, gan, pats skumjākais, pret sevi!

Viņa strauji apsviedās un kā akla lauzās caur pūli, kas aplau­dēja komēdijas aktieru trupai. Es pavadīju ar skatienu viņas pa­kausi un piepeši redzēju, ka viņa spēji apstajas, it kā iekliedzas, no kaut ka vairīdamās. Biju bezpalīdzīgs, jo starp mums bija ļaužu jūra.

Tad viņai priekšā izlēca Arlekins, komēdijas personāžs, un, no­stājies groteskā pozā, nogrozīja iegurni. Elizabete mēģināja pa­spraukties viņam garām, bet viņš sagrāba Elizabeti aiz rokas, bei­dzot, sapratis, ka viņai prāts uz. jokiem nenesas, Arlekins izgrūda nepiedienīgu skaņu un palaida viņu vaļā. Ļaudis smējās, bet Eli­zabete ienira tumsā un nozuda.

Tas viss notika ļoti ātri. Es sēdēju kā statuja, mēģinādams ap­jēgt, kas no viņas izkliegtā ir patiesība. Acīmredzot viņai bija tais­nība daudz kur. Man patiešām vajadzēja tikt skaidrībā ar sevi, bet psiholoģiskai introspekcijai nebija īstais laiks. Par to, kas no­tiek manā prātā, varēšu raizēties vēlāk, ja vien būšu dzīvs.

Aktieri devās atpakaļ uz skatuvi, kam bija pielāgots spilgti iz­krāsots furgons, kādus ceļojošas trupas izmanto jau daudzus gad­simtus. Daļa gaismas lēni dzisa, un troksnis, ko radīja tūristi, stu­denti, bērneļi un piedzērušie, noklusa. Es pārlaidu skatienu pār galvām, šo berešu, cepuru, cepurīšu un platmaļu jūru. Redzēju gaisā paceltas rokas un fotokameru zibšņus. Gausi iedegās ska­tuves starmeši, atskanēja mūzika. Sākās nākamā izrāde.

Es piecēlos no galdiņa un devos pūlim apkart, gribēdams at­rast Elizabeti un izskaidroties. Kāds nejēga es biju, sarunādams velns zina ko! Es tevi mīlu… Vai man uz mirkli bija aptumšojies prāts? Un cik "galanti" biju izturējies pret šo sievieti! Viņa man uzticējās, negaidīti vaļsirdigi pastāstīdama, kā kļuvusi par mū­ķeni, bet es izvēlējos šo bridi, lai dotos uzbrukumā un viņu ievai­notu… Viņai taisnība. Esmu jucis. Man viņa jāatrod, jāatvainojas un jāizmet no prāta. Pietiek, Ben, Dieva dēļ, viņa ir mūķene…

Es metu līkločus pa laukumu, klausīdamies pūļa izsaucienos un smieklos, nedabiskajās aktieru balsīs un viegla vēja šalkoņā kailajos kokos. Kaut kur augstāk, pili, acīmredzot tika izrādīta ci­ta luga, jo dažbrīd manu dzirdi sasniedza attāli smiekli. Kur gan viņa palikusi?

Vispirms es neticēju savām acīm - varbūt tāpēc, ka meklēju Eli­zabeti, bet ieraudzīju pavisam citu pazīstamu cilvēku…

Mazliet atstatu no blīvā pūļa stāvēja Drū Samerheiss!

Ko viņš dara Aviņonā? Samerheiss pusi ziemas parasti pava­dīja kaķu un draugu katoļu sabiedrībā savā greznajā savrupmā­jā, kas atradās Piektās avēnijas lejasgalā un kur pasniedza īpaši izsmalcinātus dzērienus, bet otru pusi - sava mītnē Bahamu salas, mītnē, kas gadu gaitā bija izpelnījusies godu tikt minētai vēstures grāmatās. Ciemos pie Samerheisa ar jahtām bija braukuši prezi­denti.

bet viņš, taisns kā olekti norijis, stāvēja šajā Aviņonas lau­kumā.

Samerheiss pagrieza galvu un kaut ko sacija neliela auguma vīram, kam galvā bija zaļa, ar spalvu rotāta tiroliešu cepure. Tā kā šis virs bija uzslējis mēteļa apkakli, nekas vairāk no viņa nebi­ja saskatāms.

Drū Samerheiss…

Es apsvēru, vai viņa atrašanās te ir nejauša, taču acumirklī šo domu noraidīju. Nevarēja būt, ka Samerheiss gadījies Aviņonā vienlaikus ar Dannu, Ērihu Kesleru un mani. Lai tam tic naivie. Ko tas nozīmē?

Gribēdams abus nopētīt, sāku virzīties viņiem tuvāk. Man nez kāpēc negribējās, lai viņi mani ievēro. Kaut gan… kāpēc es neva­rētu pieiet viņam klāt un aprunāties? lāču varbūt esmu pārskatī­jies? Varbūt tas nemaz nav Samerheiss? Vajadzēja to noskaidrot.

Skatītāji smējās un aplaudēja, bet es, neapmierinātu skatienu apveltīts, lauzos uz priekšu, kāpdams viņiem uz kājām. Kad līdz Samerheisam un viņa pavadonim bija atlicis ap divdesmit pēdu, šaubas izgaisa. Samerheiss bija ģērbies ogļpelēkā, garā mētelī ar samta apkakli. Viņš nesmējās un neaplaudēja. Viņš bija vēss un nesatricināms, un viņa miers uzdzina domas par nāvi. Samerheiss izskatījās tāds, it ka vecums viņu vairs neiespaidotu, it kā viņš butu kas cits, nevis cilvēks. Vīrietis ar spalvu pie cepures vērigi pārlūkoja pūli, ar skatienu kādu meklēdams. Ar tādu rūpibu in­diāņu pēddzinis nopēta aplauztus zariņus vai mokasīnu pēdas zemē. Mirkļa iespaidā es nolēmu pie viņa pieiet. Galu galā tas bija Samerheiss, mans uzticamais skolotājs…

Es tuvojos abiem no mugurpuses, bet, kad mūs šķira apmēram desmit pēdu, piepeši apstājos un aizturēju elpu, juzdams, ka ma­na apņēmība izčākst. No jauna uzmācās jautājumi. Pie joda, kas viņam šeit darāms? Kāpēc man jāuzticas Drū Samerheisam? Kāpēc man vispār kādam jāuzticas? Pārsteigumiem nebija gala. Šķita, ka stāvu applūstošā tunelī, redzēdams, ka man pretī putodams gāžas ūdens, žurkas bēg uz visām pusēm, bet pats nespēju izkus­tēties no vietas.

Mazākais vīrs šaudīja skatienu uz visām pusēm - viņa zaļā cepure ar spalvu te parēgojās pār vienu vai otru Samerheisa plecu, te nozuda. Es nespēju atraut no abiem acis, gaidīdams zaļajam tūkām piespraustās spalvas parādīšanos. Piepeši vīrietis paspē­ra soli sānis, un es ieraudzīju viņa seju. Viņam bija tumsnēja āda, ūsiņas, uz acīm brilles. Viens vaigs izskatījās bakurētains, it kā tajā būtu mestas šautriņas. Uz kakla, starp zodu un kaklasaites mezglu, vīdēja neglīta rēta. Ak Dievs, Drū… Šis tips stāvēja bla­kus Samerheisam, nekronētajam laju karalim, un draudzīgi ar vi­ņu sarunājās.

Stāvēdams pūli un raudzīdamies uz šo savādo pāri, es jutu, ka man krūtis sažņaudz tie paši ledainie baiļu pirksti, kas lieda­gā Īrijā. Acu priekšā uznira krustā sistais vecais virs, viņa rokas mājiens… un ši muļķīgā spalva pie zaļās cepures… es nesapratu, vai tas viss ir saistāms, toties apjēdzu, ka nepavisam nevēlos šiem diviem iet klāt.

Es vilcinājos par ilgu.

Samerheiss pagriezās un ieraudzīja mani.

Mūsu skatieni sastapās. Es ievēroju, ka Samerheiss, no manis nenovērsdamies, saņem savu pavadoni aiz pleca un tas sastingst. Es ari sastingu. Šķita, ka paiet mūžība. Es redzēju šo roku uz ple­ca un isu galvas mājienu un mēģināju saprast, kas notiek, bet ne­sapratu. Vai Samerheiss man uzsauca? Es to nezināju, bet apjē­dzu, ka jātiek prom.

Es apsviedos un iejuku burzmā, grūstīju cilvēkus, kam tikko biju spraucies garām pretējā virzienā. Uzgrūdos rokai ar vīna pu­deli, un vīns uzšļakstijās man uz piedurknes, kāds nikni nola­mājās, bet es jau biju gabalā, tuvodamies glābiņam - krāsaino spuldžu gaismas neskartajai tumsai.

Tikai vienu reizi es pametu skatienu pār plecu. Cilvēks ar tū­ka cepuri man sekoja.

Es sataustīju kabatā kādu priekšmetu. Revolveris.

Plastmasas rotaļpistole.

Jātiek projām. Jābēg!

Smagi vilkdams elpu, es apcirtos ap stūri un attapos šaurā ieli­ņā, tad pagriezos vēlreiz, nokļūdams tumšā ejā starp mājām, un pieplaku pie sadrupušas sienas. Pat mazajās ielās plūda skaļi tūristi un aktieri masku tērpos, it kā šeit būtu visīstākais Holivu­das filmu uzņemšanas laukums. Piespiedies pie sienas, es aiz­gūtnēm kampu gaisu. Nākamajā mirklī savā priekšā ieraudzīju vīrieša seju. No kapuces apakšas mani vērās spožas melnas acis.

Viņš kaut ko noņurdēja, uzdvesdams man sasmakušu elpu, un pastiepa roku pie manas sejas. Gluži kā Nāve! Es rāvu galvu atpa­kaļ, atsitu pakausi pret sienu un rupji izlamājos.

Ņurdēdams viņš stiepa roku vēlreiz, sagrābdams mani aiz pie­durknes, - varbūt par mūku pārģērbies ubags? Ne Nāve, vel ne. Es spēcīgi atgrūdu viņu. Pussoli atkāpies, viņš sašūpojās uz pa­pēžiem, bet prom negāja.

- Vācies pie velna! Lasies! - es uzkliedzu.

Vīrietis atskatījās. Tā jau domāju, viņš nebija viens. Uz ielas stāvēja vairāki melnos apmetņos ģērbušies viri kapucēm galvā un vēroja mūs gluži kā tāds koris traģiskā operā. Mēs nekustīgi stā­vējām, un tad man prātā ienāca doma, ka varbūt viņi patiešām ir mūki, pēnitents noirs, kā viņus šeit dēvēja. Pilsētā viņiem jopro­jām piederēja divi dievnami. Biju redzējis viņus šeit sava pirmā Aviņonas apmeklējuma laikā. Melni stāvi basām kājām, tērpušies apmetņos ar kapuci, soļoja pa Aviņonas ielām, atgādinādami se­nos laikus, četrpadsmito gadsimtu, sevis šaustītā jus, kas pieredzē­juši daudzus Francijas karaļus. Nu viņi šeit stāvēja - aktieri, mū­ki vai zagļi - un nogaidoši skatījās uz mani.

Es pagāju garām mūkam, kurš stāvēja man pretī, un, izgrūdis lamuvārdus, devos pie tiem, uz ielas. Absolūtā klusumā viņi ne­gribīgi pašķirās. Tajā mirkli attapos, ka neapzināti esmu izvilcis "ieroci", kas ēnās bija tik tikko saskatāms. Pēc brīža savādajiem vīriem biju garām un iegrūdu muļķīgo mantu kabatā.

Atgriezies uz ielas, es atkal iejuku drūzmā, ar skatienu meklē­dams Samerheisa pavadoni. Kur palikusi Elizabete? Kas īsti no­tiek?

Virs ar tiroliešu cepuri galvā stāvēja netālu no žongliera, kas mētāja pa gaisu degošas lāpas, kuru liesmas uz mirkli apgaismo­ja mana vajātāja seju. Viņa piemiegto acu skatiens bija vērsts pie­dūmotajā tumsā, lidz piepeši apstājās pie manis.

Biju pārliecināts, ka viņš mani ieraudzīja. Uzgrūzdamies uz ielas izvietotajiem galdiņiem, pie kuriem ļaudis sildīdamies dzēra vīnu un kafiju, es pabrāzos garām puķu tirgotāja ratiņiem, garām vēl vienam pulciņam komediantu, kuri, gluži ka plēsīgi putni, pa­grieza pret mani maskas ar kumpajiem deguniem, it kā grasīda­mies man ieknābt un izdzert visas asinis. Patraucies garām puli- tim, kas bija apstājis tepiķi, uz kura locījās un lēkāja Arlekins, es, pametis skatienu atpakaļ, ieraudzīju, ka manu vajātāju apstāj muki. Nogriezies ap stūri, es metos prom pa šauru ieliņu, vēlreiz nogriezos un, klupdams uz slapjā bruģa, skrēju, skrēju…

Man vajadzēja padomāt. Vajadzēja apstaties un atvilkt elpu. Un atrast Elizabeti.

Samerheiss… to nu gan nebiju gaidījis.

Kas viņu atvedis uz Aviņonu? Ko viņš zina? Kas viņam ko­pīgs ar to mazo vīreli? Vai Samerheiss kaut ko zina par Ambrozu Kalderu? Vai pazīst cilvēku, kurš uzbruka Elizabetei? Vai pazīst Horstmanu?

Drū Samerheiss vienmēr visu zina. Tā par viņu sacīja tēvs.

Noslēpies kadas mājas durvju ailas tumsā, es jutu, ka zem kā­jām piepeši nodreb zeme. Atskanēja apdullinošs blīkšķis, un nak­snīgajās debesīs uzlidoja milzum daudz spilgti zilu, baltu un sārtu komētu un meteoru. Es rāvos atpakaļ, atkal sadauziju galvu pret durvju pārsedzi, un tajā brīdī no jauna atskanēja salūta grāviens, kas izraisīja vētrainas gaviles ielās.

Tās bija pirmās zalves, kas aizsāka bezgalīgo svētku uguņo­šanu no pils augstumiem. Par šo grandiozo izrādi biju lasījis afi­šās un reklamlapiņās jau dienā.

Es nezināju, kas ir mazais vīrelis, taču baidījos no viņa ka no nikna suņa, kurš dzenas man pakaļ pa šim nepazīstamajām ie­lām. Piesardzīgi pabāzis galvu no slēptuves, es ieraudzīju vel vie­nu melnās drēbēs ģērbušos mūku bariņu. Viņi drūzmējās ap ne­lielu bazniciņu, kas bija iespiesta starp kafejnicu un veikalu šaurā laukumā, kura vidū jautri čaloja strūklaka.

Ar bērnišķīgu ziņkāri, atgāzuši galvas savās kapucēs, mūki vē­roja brīnumainos krāsu ziedus, kas izplauka nakts debesīs.

Šis laukums ari bija cilvēku pilns. Šķita, ka visi Avinonas ie­dzīvotāji izgājuši ielās, lai noskatītos neskaitāmās izrādes un sa­jūsminātos par lielisko salūtu, vārdu sakot, lai izbaudītu visus svētku priekus. Zalves tricināja gaisu un zemi, it ka krāšņās ugu­nis radītu smaga artilērija.

Ne mazo vīreli, ne viņa zaļo cepuri ar spalvu es drūzmā nema­nīju. Pūlēdamies apslāpēt paniku, sāku meklēt ar skatienu masu Elizabeti, kas bija gluži kā akā iekritusi. Gara acu priekšā reizēm pavīdēja kā lūgšanā pastieptā brāļa Leo roka.

Beidzot izgājis no slēptuves, es devos pāri laukumam uz bazni­ciņu, kas izskatījās skumja un vientuļa vispārējās līksmes vidu.

Noliektu galvu es spraucos garām aizgrābtajiem debesu vēro­tājiem un, turēdamies ēnās, aši uzkāpu pa vairākiem baznīcas pa­kāpieniem. Nedaudz atvilcis smagās koka durvis ar dzelzs stī­pām, es ieslīdēju iekšā un, apstājies tumsā, ļāvu durvīm aizvērties. Iekšpusē baznīca šķita lielākā nekā ārpusē. Telpa vienlaikus bija gan piesmakusi, gan drēgna, gan sausa, gan mitra. Oda pēc sve­cēm un vaska, dūmiem un vīraka. Gaisā nebija jaušama ne niecī­gākā kustība. Vienmērīgi dega sveces, to īsās mēlītes tik tikko no­trīsēja, kad aiz. biezajām akmens sienām nograndēja kārtējā zalve. Garām rievainajiem pīlāriem virzijos uz altāra pusi. Apsēdies ko­ka krēslā, kādi ne mazāk par simtu bija salikti rindās uz gludās akmens grīdas, es dziļi ievilku elpu. Sasodīts… joprojām nesapra­tu, vai esmu mednieks vai medījums. Varbūt šajā nakti tikšu pie skaidrības…

biju iedzīts strupceļā. Satriekts, apstulbis un nosvīdis viscaur slapjš, es tur sēdēju, pūlēdamies izdomāt, kā rīkoties turpmāk. Ro- taļpistole kabatā, atsitusies pret blakus krēslu, noklaudzēja ar tā­du skaņu, it kā butu apgazies pīlārs. Visi pavedieni slīdēja āra no rokām, un es neko nespēju saprast. Kurš kuram dzenas pakaļ?

Es nezināju, ko lai domā par Samerheisu, taču pietika ar ma­zo vīreli, kam uz rīkles bija tik plata un neglīta rēta, it ka pa to kāds būtu palaidis zāles pļāvēju, lai es citādām acīm paraudzī- tos uz savu veco skolotāju un sāktu prātot, vai viņam nav vēl kā­da noslēpumaina un tumša dzīve. Man bija jādomā par sazvēres­tību, par to, ka Samerheiss, iespējams, kalpo kādai savai kūrijai, kur viņš ir tāds kā pašpasludināts pāvests. Kas viņam ir pado­mā? Pāvests mirst, un izvēršas bīstamas aizkulišu spēles…

Mani pārņēma sajūta, ka man uzmests blīvs tīkls, kas mani smacē, izspiež dzīvību pa lāsei vien, bet es nespēju pretoties, es­mu bezpalīdzīgs…

Kas tas? Vai aiz muguras kaut kas nošvīkstēja?

Tikko dzirdama skaņa, ko apslāpēja āra apdullinošie trokšņi.

Ak Dievs, vai man jau izliekas?

Ja nu viņš mani tomēr ieraudzīja šķērsojam nelielo laukumu? Ja nu viņš ir šeit, kaut kur blakus? Kāpēc esmu tik pārliecināts, ka virelim ir nazis? Vai tāpēc, ka viņam pašam reiz. pārgriezta rīkle?

Kāds pievēra Baznīcas durvis. Skaņu es nesadzirdēju. Bija jau­šama tikai viegla ielas gaisa vēsma, tik viegla kā nopūta.

Baznīcā kāds bija.

Taču apkart valdīja nāves klusums. Es instinktīvi sataustīju ka­batā rotaļu revolveri. Pilnīgs idiotisms! Aiz kaut kā aizķēries, tas izslīdēja man 110 pirkstiem un novēlās uz akmens grīdas ar tādu skaņu, it kā būtu nokritusi sudraba karote. Atbalss uzvijās vel­vēs. Sirds man pamira. Mirkli nogaidījis, es rotaļpistoli pacēlu un notraucu no deguna sviedru pili. Un sastingu no jauna.

Nekas nenotika.

Es piecēlos no krēsla un devos uz pīlāru pusi, kur tumsa bija visbiezākā. Pār muguru man pārskrēja skudriņas, matiņi uz del- miem un skausta saslējās. Tātad mazais draņķis mani uz ielas burzmā tomēr pamanījis… iedzinis baznīcā gluži kā slazdā!

Lieliski. Labāk nemaz nevar but…

Un tik klusi māk uzvesties! Ne ar skaņu sevi nenodod… Vienī­gais, ko saklausīju, bija sava elpa un salūta sprakšķi ārpusē. Ugu­ņošana turpinājās, debesis, kas bija redzamas pa augstajiem lo­giem, joprojām liesmoja košas krasu buķetes.

Atkal kaut kas nošvīksteja, it kā mans vajātajs paspertu soli vai divus uz priekšu, taču es nesapratu, no kuras puses skaņa nāk. Viņš varēja būt gan aiz krēslu rindām, gan tur, ēnās… Atkal tā pati skaņa, kas atgādināja bērna rokas mestas bumbas klusos bukšķus… Kāds tikko dzirdami pārvietojas, piesardzīgi la vīdamies man klāt.

- Mister Driskil?

Es sarāvos un, krampjaini žņaugdams plaukstā rotaļpistoli, pieplaku pie pīlāra. No kurienes šī balss? Ja atsaukšos vai nodo­šu savu atrašanās vietu, varu uzskatīt, ka esmu miris.

- Esiet prātīgs, mister Driskil. Mums jāaprunājas.

Kustas bez skaņas, kā rēgs, kā nakts migla, izplezdamās pār pļavu. Es paspēru soli un, aizturējis elpu, cieši piespiedos pie sie­nas. Kreisajā puse uz grīdas pletās spokains gaismas plankums, kura pa vitrāžas logā izsisto caurumu ņirbinājās krāsaini salūta atspidumi. Ja izdotos tikt pāri šai joslai, es varētu aiztaustities gar sienu līdz otram durvīm un tikt ārā no slazda, kurā biju ieskrējis kā circenis karstos pelnos.

Man jātiek no šejienes ārā, lai varu ienirt naktī, saplūst ar to… Kā viņam izdevies mani izsekot? biju tik pārliecināts, ka viņš ma­ni pazaudējis… tomēr te nu viņš bija.

Kas šis virs tāds ir? Un kas viņš ir Samerheisam?

Atbilžu nebija. Jautājumi atbalsojās prātā kā sprādzieni nakts debesīs. Kārtējo reizi biju nokļuvis neapskaužamā situācijā.

Es zināju, es jutu, ka viņš ir tepat blakus, tomēr nolēmu riskēt un pāris soļos šķērsot gaismas joslu. Kabatā sažņaudzis rotaļu ieroci, es aizturēju elpu, vēlreiz ar skatienu nomērīju joslu…

Man uz pleca nolaidās smaga roka. Iznirusi no tumsas, tā sa­grāba mani kā spīlēs. Viņš elpoja man tieši ausī.

- Mister Driskil, iesaku jums negrozīties… man ir ļoti ass na­zis. - Es jutu asmeni izduramies cauri žaketei, kreklam un iedze­ļam mugurā. Viņš lēni izvilka manu roku no mēteļa kabatas. - Atdodiet ieroci, mister Driskil.

-Ziniet, tas…

- Kuš… - Viņš izņēma spēļmantu man no pirkstiem. - Ak… tā taču nav īsta! - Viņš iegrūda man to atpakaļ roka. - Uzmanieties, - virs klusi noteica.

Viņš iestūma mani gaismas lokā, un es piesardzīgi pagriezu galvu, domādams, ka tūlīt ieraudzišu neglīto rētu un zaļo cepuri ar spalvu.

Nekā tamlīdzīga. Tas bija pavisam cits cilvēks.

Asmens iedzēla man vēlreiz.

- Dodieties mājās, mister Driskil. Dodieties mājās, un es aizlūg­šu par jums. Dodieties turp, kur varat būt noderigs. Es nevēlu jums ļaunu. Ne jums, ne mūķenei. Taču… dodieties prom no šejienes.

Manī vērās bezdibenīgas, saltas acis, briļļu stiklos atspoguļo­jas blāvi gaismas atspidumi.

Horstmans…

Nākamajā mirklī viņš nozuda. Izkūpēja gaisā.

Es atkal biju Baznīcā viens.