Assasini

TREŠA NODALA

Māsa Elizabete, atstūmusi salikuma maketa loksnes, aizvēra acis. Viņa sēdēja savā tukšaja kabinetā pie galda. No borgēzes villas parka viņa bija devusies uz redakciju, kur māsa bernadīna viņu ātri un lietišķi iepazīstināja ar nākamā avīzes numura tek­stiem. beigusi māsa Bernadīna atspiedās pret dokumentu skapi, ar gurnu aizgruzdama ciet atvilktni.

- Varbūt es jaucos, kur nevajag, - viņa teica, - bet tu pilnīgi neizskaties pēc sevis. Vai tu esi raudājusi? Kas noticis?

Māsa Elizabete iesmējās.

- Ak, nekas īpašs! - viņa domigi novilka. Redzēdama uztica­mās palīdzes sejā raizes, viņa piebilda: - Nē, nē, ar mani viss ir labi. Esmu tikai nogurusi.

- Iespējams, tās ir šoka sekas pēc tās briesmīgās ielaušanās tavā dzīvokli.

- Iespējams.

- Tev patiešām derētu kādu laiku atpūsties, Liza.

- Neraizējies, ar mani viss būs kārtībā.

Palikusi viena, Elizabete ilgi sēdēja aptumšotajā kabinetā pie galda. No pārnēsājamā Somj radioaparāta skanēja klusināta mū­zika. Viņa atvēra acis un palūkojās zaļgani mirdzošajā datora ek­rānā. Tajā bija redzams fails ar d'Ambrici un Indelikato salīdzi­nājumu, ko viņa bija izveidojusi pirms dažām nedēļām. Viņa vēlreiz izlasīja abu lakoniskās biogrāfijas. Joprojām nebija īsti skaidrs, ar ko šie divi nodarbojušies kara laikā. Nebija šaubu, ka d'Ambrici Parīzē pildījis kādu uzdevumu. Cik labprāt viņa iemes­tu skatienu Ņūprudensā atstātajos papīros! Taču vēl lielāku Eli­zabetes interesi šajā bridī izraisīja Indelikato. Viņš strādāja Ro­mā, bija tuvu pāvestam…

Viņa iedomājās abus šos vīrus. Gluži kā divi pulkveži, kuri katrs ar savu atbalstītāju armiju neatlaidīgi virzās uz vienu mēr­ķi, viņi sacentās par pāvesta troni mūža garumā. D'Ambrici un Indelikato, zemnieka dēls un aristokrātu ģimenes pēctecis, visus šos gadus bija saistīti - vienlaikus brāļi un ienaidnieki sutanās.

Neieslēgdama gaismu, viņa taustījās pa atvilktni, gribēdama atrast pustukšu cigarešu paciņu, ko bija nopirkusi pirms pus­gada. Neizdibināma iemesla pēc Elizabete izsmēķēja tieši divas cigaretes mēnesī, un viena šī reize bija pienākusi. Rokas trīcēja, taču atrastā paciņa bija tukša. Tā mētājās starp saspraudēm, limlentes gredzeniem, pildspalvu serdeņiem un tabakas plēk­snēm. Acīmredzot māsa Bernadīna bija izlietojusi viņas krāju­mus. Ak, Dievs, lūdzu, vai patiešām es prasu tik daudz? Vai man iuiv uz to tiesību - pēc visa pārdzīvotā? Es vēlos izsmēķēt tikai vienu ci­gareti! Vai zini, ko par Tevi saka? Tā varētu būt taisnība… Viņa aiz­cirta atvilktni ciet un tad, pamanījusi savas rokas, nespēja at­raut no tām skatienu…

Pirksti auksti un kaulaini, āda sausa kā pergaments, zilas vē­nas - vecas mūķenes rokas…

Elizabete iešņukstējās.

Viņa atcerējās Veļas rokas. Tās gan bija citādas - stipras un iedegušas. Nu Veļa nekad nebūs veca, nekad nekļūs par sažuvu­šu vecu sievieti, kas apraud ģimeni un bērnus, kuru viņai nekad nav bijis…

Caur asarām viņa vēlreiz uzlūkoja savas rokas.

Iezvanījās telefons.

Nosusinājusi ar salveti acis, Elizabete norija asaru kamolu, kas spriedās kaklā, un pacēla klausuli.

Tajā atskanēja pazīstama balss, ko viņa uzreiz pazina. Mon- sinjors Sandanato.

- Klausieties, ko teikšu, māsa. Palieciet tur, kur esat, un ārā no biroja neejiet… ne viena, ne ar kādu kopā. Gaidiet mani. Vai sa­pratāt? Jums draud briesmas. Esmu ceļā pie jums.

Sandanato ieradās pēc nepilnām piecpadsmit minūtēm. Viņš bija aizelsies, balā seja nosvīdusi spīdēja. Uzmeties ar gurnu uz rakstāmgalda malas, viņš drudžaini mirdzošām acīm nopētīja Eli­zabeti.

- Kur jūs bijāt palikusi? Vispirms Parīzē, bet tad kaut kur no­zudāt! Tas ir neprāts. Es tik ļoti uztraucos!

- Man ļoti žēl, - viņa atbildēja, - bet Parīzē es nejauši sastapu Benu Driskilu un tēvu Dannu…

- Ak Dievs! - Sandanato tikko dzirdami izdvesa. - Un tālāk?

- Kopā ar viņiem es aizbraucu uz Aviņonu.

- Kāpēc?

- Un kāpēc ne? - Elizabete piepeši noskaitās. - Un kāpēc jūs mani tā pratināt? Viņi abi ir krietni cilvēki! Kaut gan jūs ar savu kardinālu neklausījāties manī, kad jums uzmācos ar savu versiju par algotajiem slepkavām, viņi sameklēja cilvēku, kurš varēja pa­teikt ko jēdzīgu…

- Kādu vēl cilvēku? Par ko jūs runājat? - Sandanato pārliecās pār galdu un saņēma Elizabeti aiz rokas. - Piedodiet, māsa… es izturos kā jucis, bet jums jāizstāsta man patiesība. Esam jau pie mērķa. Drīz mēs attīrīsim Baznīcu no tiem nešķīsteņiem, pavisam drīz. Taču jums jāizstāsta man par to cilvēku Aviņonā. Ludzu! - Viņš stingri saspieda Elizabetes roku.

Elizabetei izlauzās nopūta, it kā viņai būtu radusies iespēja nomest no pleciem smagu nastu. Viņa izstāstija Sandanato par tikšanos ar Kesleru, tagadējo Kalderu. beigās piesardzīgi piebil- dusi, ka Simons Verginijs, pēc Kaldera domām, ir d'Ambrici, viņa palūkojās uz sarunas biedru, gaidīdama asus, sašutuma pilnus iebildumus.

Taču nekas tāds nesekoja. Sandanato pleci saguma. Tad viņš piecēlās un, sabāzis rokas kabatās, sāka soļot pa istabu, drūmi purinādams galvu.

- Māsa, jums un Driskilam tūlīt pat jāliekas mierā. Klausieties uzmanīgi. Šajā spēlē jus neesat spēlētāji, tikai skatītaji, un es ne­gribu, lai jums pāri pārbrauc kravas automašīna bez numura. Vai saprotat?

- Nē. Neko nesaprotu. Nedz jūs, nedz Driskilu, vispār nevie­nu. Taču es nespēju noticēt, ka d'Ambrici ir vainīgs…

-Apsoliet, ka paiesiet malā. Lūdzu!

- Ne prātā nenāk! Ar kādām tiesībām jūs vispār mani koman­dējat? Un kāpēc jūs ar putām uz lūpām neapstrīdat Keslera ver­siju?

- Labi, - Sandanato noteica, paplezdams rokas un pūlēdamies savaldīties. - Es neapstrīdu Keslera versiju tāpēc, ka ta var būt taisnība. D'Ambrici, iespējams, patiešām ir Simons. jā.

- Vai jus apjēdzat, ko sakāt? Ka viņš joprojām ir Simons? Tas ir ļoti svarīgi, Pjetro… Jums taču ir dārgs šis cilvēks, un tuvāks par jums viņam neviens nav…

- Nav runa par personiskajām attiecībām, māsa. Mums jādo­mā par baznīcas nākotni… un to, kurš būs pāvests. Mēs esam tu­vu atrisinājumam. Slepkavības, ko māsai Valentīnai izdevās sa­saistīt, viņas nogalināšana, uzbrukums jums…

- Mēs? Kādi "mēs"?

- Kardināls Indelikato un es! Jā, ticiet man. Es strādāju kopā ar Eminenci, lai atklātu patiesību…

-Jūs un Indelikato? Ak Dievs, viņi taču ir nesamierināmi ienaid­nieki! Viņi ienīst viens otru. Kas notiek? Kopš kura laika jūs esat kopā ar Indelikato? - Elizabetei reiba galva. Kopš neatminamiem laikiem Sandanato bija uzticīgs d'Ambrici…

- Kopš… kopš sapratu, ka d'Ambrici virza Baznīcu nost no pa­reizā ceļa. Kopš sapratu, ka viņš nedara neko, lai izpildītu Svētā Tēva rikojumu atrast māsas Valentīnas un pārējo nogalināto slep­kavu. D'Ambrici slēpj patiesību, samudžina izmeklēšanu… un da­ra to tāpēc, ka aiz visiem šiem briesmu darbiem ir pats. Gan es, gan Indelikato redzam, kā viņš izrīkojas ar Kallistu, ka viņš to izolē, ietekmē, vazā aiz deguna, bet Kallistam vairs nepietiek spē­ka darboties patstāvīgi. Mēs ieraudzījām īsto d'Ambrici seju… un tā iedveš mums šausmas. - Sandanato palūkojās uz Elizabeti ar mokpilnu skatienu.

- Kad? Cik sen jūs to atklājāt?

- Tas nav svarīgi, māsa. Galvenais, lai jūs saprastu, cik grūti man bija to atzīt. Jūs zināt, viņš man bija kā tēvs… taču Baznīca ir kas vairāk. Manuprāt, jus domājat tāpat. Vienmēr esmu zinājis, ka agri vai vēlu jums izstāstīšu patiesību. Tieši tāpēc jums teicu, ka mums jāattīra Baznīca no ļaunuma, lai tajā var ienākt labais. Taču patlaban nav laika garām runām, māsa. Mums jārīkojas. - Puskrēslā viņa seja atgādināja masku ar iekritušiem vaigiem un tumšiem acu dobumiem. Tā bija sāpju pārņemta mocekļa seja, mo­cekļa, kas gatavs mirt par saviem uzskatiem. Eanātiķis, kas spē- jigs uz visu.

Elizabete mēģināja aptvert sirdi stindzinošos jaunumus. D'Ambrici vienmēr bija viņas balsts un paraugs visādā ziņā, raci­onālas attieksmes, veselā saprāta un krietnuma paraugs, cilvēks, uz kuru var paļauties un kurš skaidri skatās nākotnē. Svētais Džeks, vīrs, kam jākļūst par pāvestu.

- Tad jau Kesleram bija taisnība, - Elizabete klusi sacīja. - Vai jūs to gribat sacīt? Ka taisnība bija Benam?

- Man nav ne jausmas, ko teica Driskils, taču es vēlos, lai jūs turētos no viņa un tēva Danna pa gabalu. Driskils pats spēj par sevi parūpēties…

- Man šķita, ka jūs teicāt, lai mēs abi paejam malā.

- Es nospļaujos par to, kas notiek ar Driskilu, māsa! Toties jūs man neesat vienaldzīga…

- Tātad jūs domājat, ka es nespēju par sevi parūpēties. Vai tā

ir?

Sandanato izlikās to nedzirdam.

- Patlaban nav jēgas strīdēties, jūs d'Ambrici plānam esat mil­zu drauds. Ja turpināsiet okšķerēt, viņš jūs novāks, aci nepamirk- šķinadams. Jo tas, ko jus pēdējas nedēļas esat noskaidrojusi, var

vinu iznīcināt!

- Nespēju tam visam noticēt, - Elizabete izgrūda.

- Padomājiet vien labi.

- Pieņemsim, ka jums ir taisnība. Kādi tad ir tie viņa plāni? Kas īsti notiek?

Sandanato, izvilcis no mēteļa kabatas cigareti, aizsmēķēja. Dū­mi aizvilnīja uz rakstāmgalda pusi. Elizabetei acumirklī smēķēt vairs negribējās. Sandanato noklepojās un notrauca no mēles ta­bakas d risku.

- D'Ambrici, - Sandanato sacīja, piemiedzis acis, - apņēmies pārņemt visu Baznīcu… Viņš ir sagrābis varu, ieguvis daudzu kar­dinālu un plašsaziņas līdzekļu pārstāvju atbalstu, šķiež ameri­kāņu naudu. Ar vienu kāju viņš stingri stāv materiālajā un poli­tiskajā pasaulē, ar otru - Vatikānā. Prese viņu gluži vai dievina, māsa… es viņu mīlēju tāpat kā jūs, kā mīlēja Vela… taču cilvēks, kuram mēs uzticējāmies, mūs izmantoja savu plānu īstenošanai. Viņš ir vienigais, kuru pāvests vēl uzklausa. D'Ambrici ieguvis pilnīgu varu pār Kallistu, viņa prātu un kontrolē piekļuvi viņam. D'Ambrici panācis, ka pāvests uzstāsies kardinālu un reportieru priekšā un nosauks viņu par savu pēcteci… tāpēc viņam jāsagla- ba noslēpumā sava kaunpilnā pagātne! Viņš jāaptur, māsa!

- Un jūs ar Indelikato grasāties viņu apturēt, - Elizabete no­teica.

- Ja tas vispār iespējams.

- Tad jau jūs ar Driskilu esat sabiedrotie. - Elizabete mēģināja apjēgt situāciju.

- Nē, ne! Vai tad jūs nesaprotat? Driskils neko nedara bez Dan­na ziņas, viņš ir pilnigā Danna varā! Jau no paša sākuma. Danns ir intrigants un manipulators…

- Kopš kura laika? Danns ir…

- lūr nav nekā neticama, Elizabete. Danns ir d'Ambrici cilvēks! Vai patiešām tas nav skaidrs? Tāpēc Danns bija uzreiz klāt Prin­stonā, iesaistīdamies izmeklēšanā jau no pirmās dienas… Viņš at­rada Driskilu ģimenes kapelā pie mirušās māsas līķa, viņš bija kopa ar Driskilu pirmajā nakti pēc māsas nāves. Viņš Driskilu mu­dināja, virzīja un mierināja. - Sandanato atkal ieklepojās un, pa­gājis Elizabetei garām, palūkojās ārā pa kabineta logu. - Danns zināja, ka māsai Veļai jāmirst, esmu par to pārliecināts. Viņa bija tikusi pārāk tuvu d'Ambrici noslēpumam… Māsa Valentīna no­skaidroja, ka pagātnē šis cilvēks bijis saistīts ar nacistiem, un zi­nāja, ka viņš pūlas izdzēst atmiņas par šo pagātni. D'Ambrici no­rīkoja Dannu, lai tas uzmana Driskilu…

-Taču viņi mēģināja Benu nogalināt, kad jūs abi slidojāt…

- Bens bija pārliecinājis Dannu, ka noskaidros Veļas slepkavī­bas iemeslu…

Vārdi un frāzes bira kā pupas, eksplodēdamas Elizabetes ap­ziņā kā bumbas. Baznīca juka. Danns, kā izrādījās, bija nelietis, tāpat kā d'Ambrici… Pāvests d'Ambrici gūstā… Un mērķis tam vi­sam - d'Ambrici ievēlēšana par pāvestu. Ceļš četrdesmit gadu ga­rumā. No algota slepkavas par pāvestu.

Sandanato uzstaja, lai māsa Elizabete dodas viņam līdzi. Viņš to nogādāšot ordenī, kur tai jāpaliek, līdz viss beigsies. Taču mā­sa Elizabete viņa piedāvājumu noraidīja. Sandanato neatlaidās, no jauna izraisīdams Elizabetes dusmas. Zaudējusi savaldību, vi­ņā kliedza, ka tas viss ir neprāts, ka Sandanato nav pierādījumu… Tad viņš d'Ambrici pozīciju mēģināja izskaidrot mierīgi un raci­onāli. Pāvests ir nedziedināmi slims, bet Baznīcai arī turpmāk jā­iet kopsolī ar laiku, prasmīgi jāiekļaujas pasaulīgajos notikumos, jākļūst modernai, un viņš, d'Ambrici, tajā ziņā esot neaizstājams lietpratējs. Viņa, nākamā pavesta, redzējumā Baznīca esot pasau­līgās varas sastāvdaļa. Taču joprojām dzīvi ir cilvēki, kuri pārāk daudz zina par viņa pagātni, par viņa sadarbību ar nacistiem un assassini… arī kada sieviete, galu galā divas sievietes… tāpēc viņš sāk šķēršļus no ceļa novākt. Ja paraugās uz visu no pareizā re- dzespunkta, saprast neesot grūti.

Beidzot māsa Elizabete monsinjoru aizraidīja. Sandanato pa­klausīja negribīgi, vēlreiz piekodinājis turēties tālāk no Driskila, Danna un d'Ambrici.

Driskils. Palikusi viena, Elizabete nez kāpēc domāja tikai par viņu. Driskila dēļ viņas dzīve bija gluži vai noskrējusi no sliedēm un viņa jutās tik slikti kā nekad. Nākotne tēlojās bezcerīga.

Pēc stundas viņa izgāja no redakcijas uz ielas. Sejā iesitās dzestrs novembra vējš. Visapkārt bija kluss, iestādes jau sen slēg­tas. Raitā solī Elizabete aizgāja līdz ielas stūrim, kur viņai blakus apstājās spožs melns Mercedes.

Atvērās priekšējās pasažiera puses durvis, un ārā izkāpa ga­rīdznieks melnā lietusmētelī, zem kura vīdēja balta stāvapkaklīte.

- Māsa Elizabete?

-Jā?

- Svētais Tēvs atsūtīja pec jums automašīnu. Lūdzu. - Viņš at­vēra pakaļējās durvis.

- Svētais Tēvs ?

- Lūdzu, masa. Laika ir ļoti maz.

Garīdznieks satvēra Elizabeti aiz elkoņa, viņa paspēra soli uz mašīnas pusi un noslīga uz pakaļējā sēdekļa. Vīrietis apsēdās bla­kus šoferim. Automašīna uzņēma gaitu.

- Vatikāns ir uz otru pusi. Kas notiek, tēvs?

Garīdznieks pagriezās un drūmi palocīja galvu.

- Atvainojiet, māsa, bet pirms tam mums jāpiestāj vēl vienā vietā.

-Kur?

- Trasteverē, māsa, - viņš atbildēja. Viņi brauca pa tumšām, nomaļām ielām, virzīdamies uzTibras pusi.

Lukturu gaismā pagadījās klaiņojošu kaķu bars, šoferis uztau- rēja, un tie pajuka uz visām pusēm, glābdami savu dzīvību.