Assasini

OTRĀ NODAĻA

Drū Samerheiss, kam pulksten divos dienā bija norunāta tik­šanās ar tēvu Dannu, tam piezvanīja no rīta.

- Ja nemaldos, - Samerheiss sacīja smalka, spalgā balsī, - jūs vēlaties ar mani aprunāties par personiskiem jautājumiem. Vai es kļūdos?

Stāvēdams pie loga un mēģinādams bez binokļa saskatīt Cen- trālparka piles, tēvs Danns pavīpsnāja.

- Teikšu tā - pēc stundas rēķinu nelūgšu.

- Tātad jautājums ir personisks. Vai jūs būtu ar mieru mani apciemot manā nelielajā, pieticīgajā namiņā, tēvs?

- Ar prieku.

- Labi. Ejiet pa Piekto avēniju uz Vašingtona laukumu. Tam blakus ir mans vienkāršais īpašums. - Viņš nosauca mājas nu­muru. - Tātad tiekamies divos.

Danns izkāpa no taksometra un, šķērsojis Piekto avēniju, de­vās uz privātmāju pusi, kuras no ielas šķīra pazems veclaicīgs akmens mūris. Lai gan spīdēja spoža saule, diena bija auksta, un kontrasti ainavā izcēlās ipaši asi. Nelielā māja bija nokrāsota prie­cīgi dzeltenos un baltos toņos un izskatījās tik nevainojama, it kā krāsots būtu iepriekšējā dienā. Dzeltenās puķu kastēs pret debe­sim stiepās nelielu mūžzaļo augu smailās galotnes. Danns pie- dauzīja pie durvīm vara klauvēkli ar fantastisku seju, kas bija ko­pija vienai no tām, kuras greznoja Parīzes Dievmātes katedrāles notekcaurules. Seja šķita smaidām.

Durvis atvēra Edžkoms, Samerheisa kalpotājs, un ieveda Dan­nu gaišā un mājīgā viesistabā, kurā bija mīkstas mēbeles ar mun­dru dzeltenbaltu rakstu, grāmatplaukti, neliels kamīns ar glīti sakrautām pagalēm un vāzes ar svaigiem ziediem. Telpas tālāka­jā galā aiz stiklotām durvīm vīdēja saules stariem pieliets, ziemai sagatavots dārzs. Nez no kurienes skanēja Ērika Satī Gymnopedies ieraksts, un katra tā nots gluži kā dārgakmens krita šajā nekustī­gajā klusumā. Danns nobrīnījās, cik saskaņoti un pārdomāti cil­vēks var iekārtot savu mitekli. Iespējams, Samerheisa ilgā mūža noslēpums meklējams šajā harmoniskajā vidē. Dannam šķita, ka tik lieliskas mājas saimniekam šķirties no dzīves būtu sevišķi grū­ti, jo jāatstāj tik brīnišķīga pasaule.

Viņš raudzījās uz dārzu, kad aiz muguras atskanēja augsta un skaidra balss.

- Tēvs Danns, cik jauki! Es priecājos. Ceru, ka viegli atradāt ceļu.

Durvīs stāvēja Samerheiss - saposies, taisns kā miets un glu­di noskuvies, viņš viegli oda pēc tualetes ūdens un ruma. Mājas­tēvs bija ģērbies uzvalkā ar skujiņu rakstu un cietinātā baltā krek­lā, ko papildināja kaklasaite ar sarkanām un olivkrāsas svītrām. Kājās viņam bija zamšādas kurpes. Viss bija tik ideāli saskaņots, ka Danns nespēja novaldīt smaidu un domās nosolījās šo tēlu iz­mantot nākamajā grāmatā.

Samerheiss apsēdās atzveltnes krēslā, bet Danns sev nerakstu­rīgi bikli piemetās uz dīvāna. Pie baltās sienas Samerheisam aiz muguras karājās liela Džespera Džonsa glezna. Amerikas karogi atgādināja, ka šajās mājās dzīvo šīs valsts patriots.

Edžkoms atnesa sudraba kafijas servīzi un, nolicis to uz zema galdiņa, bez trokšņa aizgāja.

- Patiešām ļoti priecājos, tēvs, jūs redzot, - Samerheiss sacīja, - un vienlaikus mani moka ziņkāre. Acīmredzot saruna būs sais­tīta ar Driskilu ģimeni. Vai tā ir, tēvs?

-Jūs nekļūdāties. Nevēlos runāt aplinkus. Ja neiebilstat, uz­reiz ķeršos pie lietas, pat neizteicis komentāru par Džespera Džon­sa darbu.

Samerheisam iemirdzējās acis.

- Misters Džonss to neuzzinās.

- Tad jau viss kārtībā. Ja nemaldos, jūs esat sens Driskilu ģi­menes - gan Hjū, gan savulaik ari Mērijas - draugs. Varbūt dalī­sieties atmiņās?

- Esmu jusu rīcibā, - Samerheiss atbildēja.

- Atcerēties reizēm nav viegli.

- Jūs esat priesteris. Tātad jūs protat uzklausīt un apspriest delikātus jautājumus. Tāpat kā es. Jau gandrīz simt gadu to vien daru, kā runāju par grūtiem jautājumiem. Jautājiet, tēvs, nekaut­rējieties.

- Nesen dzirdēju neparastu stāstu, - Danns iesāka. - Domāju, tas ir patiess, taču priecātos, ja tam dzirdētu apstiprinājumu, jo vietām dzīves likstas tajā šķiet pārspīlētas…

- Negribētos klausīties pārspīlētos stāstos, - Samerheiss vēsi pārtrauca Dannu.

- Nu, isti pārliecināts par to neesmu. Runa ir par priesteri, kas miris gandrīz pirms piecdesmit gadiem, par sievieti, kura mirusi pirms trīsdesmit gadiem un vienu no jūsu tuvākajiem draugiem…

Samerheisa sejā pavīdēja rezignēts smaids.

- Mani nepārsteidz, ka šis jautājums uzpeldējis. Starp citu, pa­gājis ļoti ilgs laiks. - Viņš paliecās uz priekšu un divās tasēs ielē­ja kafiju. - Krējumu?

- Paldies, šodien dzeršu melnu. - Stiprais dzēriens Dannam apsvilināja mēli. - Kā jau teicu, stāsts ir dīvains. Pusi gadsimta šī dāma gaidījusi, līdz uzradīsies cilvēks, kam to var izstāstīt.

- Un kas viņa tāda ir?

- Veca mūķene, Driskilu ģimenes draudzene. Mācījusi benu un Valentīnu. Draudzējās ar Mēriju Driskilu. Masa Marija Ange­līna…

- Ak jā, protams… Es viņu pazinu. Ļoti pievilcīga sieviete.

-Sakiet, mani interesē… kāda izskatījās Mērija Driskila?

- Mērija? Viņa arī bija visai skaista sieviete. Slaida, stalta, ar iedzimtu pašcieņu… gaišbrūniem matiem un gaišu ādu. Mērijai piemita laba humora izjūta. Bija spējīga izzobot jebkuru, tāpēc ar viņu nebija viegli iedraudzēties. Tāda bija Mērija Driskila. Kārtī­ga sieviete, labi audzināta, ļoti savaldīga persona, reizēm par daudz savaldīga, tāda kā svešāda. Tikai viena vājība viņai piemi­ta - nelāga kāre uz rumu… - Samerheiss malkoja kafiju, ar otru roku turēdams apakštasi, tad nolika gan tasi, gan apakštasi uz krēsla platā paroča. - Hjū un Mērija daudzējādā ziņā bija labs pāris. Nevarētu gan teikt, ka jutu pārpilns.

- Viņi taču mīlēja viens otru, vai ne? - Danns sacīja.

- Nu, laulībā ne vienmēr galvenais ir mīlestība. Tā bija drau­dzīga savienība, kura lielāka manta, Driskilu manta, apvienoju­sies ar mazāku. Laulība, kas dibināta uz saprātu, nevis jūtām…

- Tātad aprēķina lauliba?

- Sauciet, kā vēlaties, tēvs. Jūs esat vārdu meistars. Par ko mēs runājām? Nūjā, māsa Marija Angelīna tātad gaidījusi cilvēku, ku­ram varēs visu izstāstīt… Ko izstāstīt?

- Par tēva Vinsenta Governo nāvi.

- A-ā, par to…

- Māsas Marijas Angelīnas un Mērijas Driskilas draudzība bi­jusi ļoti cieša. Mūķene bijusi Mērijas uzticības persona, padom­niece. Cilvēks, ar ko Mērija varēja runāt atklāti.

- Esmu dzirdējis, ka mūsdienās daudzām sievietēm uzticības persona ir ginekoloģe. Droši vien princips tas pats.

- Mērija Driskila devās pie māsas Marijas Angelīnas vairākus gadus pēc tēva Governo nāves, kuru, kā jūs zināt, atrada karāja­mies ābeles zarā dārzā, netālu no dīķa, kur ziemā ir slidotava.

-Jā, to es labi atceros. Tajā laikā biju Hjū Driskila padomnieks, tāpēc viņš man piezvanīja pirmajam. - Viņš dzedri pasmaidīja.

- Gribēja dzirdēt manas domas.

- Vai kāds jums paskaidroja, kāpēc tēvs Governo izdarījis paš­nāvību?

- Iemesli allaž ir vieni un tie paši, - Samerheiss atbildēja.

- Depresija, ticības krīze, alkoholisms… Parastie iemesli, kāpēc ga­rīdznieki noklīst no īstā ceļa.

- Tātad jūs noticējāt, ka tā bija pašnāvība?

- Kā tas jāsaprot, tēvs?

- Šis pieņēmums jūs apmierināja?

-Tas taču bija skaidri redzams! Viņš karājās kokā…

- Manuprāt, jūs ļoti labi zinājāt, ka tēvs Governo ir nogalināts. Diez no kurienes man tāda nojauta?

- Nespēju iedomāties, tēvs. Vai es ko tamlīdzīgu teicu?

- Nē. Gluži vienkārši jūs bijāt šai ģimenei pārāk tuvs cilvēks, lai to nezinātu. Tēvs Governo bija nogalināts un tikai pēc tam pa­kārts… un tieši ar I Iju Driskila gādību patiesība nekad nav nāku­si gaismā. Es aprunājos ar policistu, kas šo lietu izmeklēja. Viņš nešaubījās, ka tā bijusi slepkavība. Kad māsa Valentīna ieradās mājās, viņa piezvanīja tagadējam policijas šefam un interesējās par Governo lietu. Tajā pašā dienā māsu Valentīnu nogalināja. Padomājiet labi, mister Samerheis. Vairākus mēnešus viņa veica pētījumus Eiropā, un viņas prātu droši vien nodarbināja tūksto­šiem jautājumu. Tad viņa piepeši steidzas uz mājām un zvana uz policiju, izprašņādama par tēvu Governo. Pēc pāris stundām viņu nogalina! Savadi, vai ne? Kāpēc viņa to dara? Es pateikšu. Varu likt galvu ķīlā, ka māsa Valentīna arī neticēja, ka tēvs Governo padarijis sev galu pats. Manuprāt, jums nevajadzētu atkārtot veco pasaciņu…

- Vienu mirkli, tēvs. - Samerheiss sāji pasmaidīja. - Pieņem­sim, ka par tēva Governo nāvi jums ir taisnība. Es jūtu, ka, šādi turpinādami sarunu, mēs uz priekšu netiksim. Labāk atgriezīsi­mies pie māsas Marijas Angelīnas.

- Desmit gadus pēc tēva Governo nāves, jau pēc kara, Mērijai Driskilai ir divi bērni un vīrs, kura portreti rotāja Time vāku un kurš ne vien devis ierosmi mākslas filmai, bet ir pat galvenā varo­ņa prototips. Ši Merija Driskila, kuras dzīve šķiet gluži vai rožu dārzs, katru vakaru piedzeras līdz nemaņai, lai varētu aizmigt, iespējams, pārciezdama nervu sabrukumu vai cīnīdamās ar no­vēlojušos depresiju. Vai jus to atceraties?

Samerheiss nedaudz nolieca galvu uz sāniem.

- Hjū par viņu ļoti raizējās. Mērija bija tik trausla! Bērniem ne­bija viegli, jo aukles mainījās cita pēc citas. Mērija ar savām nesa­karīgajām runām bērnus biedēja… Vārdu sakot, viņa kļuva ārkār­tīgi nelīdzsvarota un, protams, drīz vien… - Samerheiss tikko manāmi paraustīja plecus, - viņa mira.

- Tā gan acīmredzot bija pašnāvība, - Danns sacīja.

- Nē, nebija vis. Viņa bija piedzērusies un krita. Nelaimes gadī­jums. Mājās bija tikai nabaga Bens. Toreiz zēnam bija četrpadsmit vai piecpadsmit gadu. Viņi nevarēja atteikt apbedīšanu svētītā zemē.

- Vai "viņi" ir Baznīca?

- Kas gan cits…

- Labi. Vēl mazliet par Mēriju Driskilu. Lai gan viņu māca dzi­ļa depresija, šajā tik grūtajā laikā viņa nez kāpēc nevērsās pie Baz­nīcas. Vismaz ne oficiāli. Mērija negāja uz grēksūdzi, jo nedrīk­stēja atzīties mācītājam, kas nomāc viņas prātu. Taču viņai bija draudzene, kam varēja uzticēties, - māsa Marija Angelīna. Viņa ar māsu Mariju Angellnu norunāja tikšanos Prinstonas mājā.

Vēlajā vakara bērni gulēja, Hjū nebija mājās, un Mērija Driskila izstāstīja mūķenei, kas noticis ar tēvu Governo.

- Un tagad, - Samerheiss iestarpināja, - māsa to izstāstija jums.

- Pareizi. Un es gribētu pārliecināties, ka viņa man nemeloja. Cik zinu, jūs esat vienīgais, kas varētu apstiprināt vai noliegt šā stāsta patiesīgumu. Vai esat ar mieru to noklausīties?

- Jūs jau nevarat iztikt, man to neizstāstījis. - Samerheiss smai­dīja, bet viņa acis bija saltas.

- Merija Driskila iepazinusies ar tēvu Governo pirms kara, kad Hjū strādāja Romā. Governo vairākas reizes nācis uz mājas kape­lu vadīt misi. Viņš bijis pieklājīgs, nopietns un dziļi ticīgs cilvēks. Mērija viņam uzticējusies. Taču viņš jaunajā skaistajā sievietē, kas jutās ļoti vientuļa, iemīlējies. Tas bija tūkstoš deviņi simti trīsdes­mit sestais vai septītais gads. Gadskaitļi man nestāv prātā…

- Tam nav nozīmes, tēvs. Turpiniet.

- Vārdu sakot, viņi kļuvuši mīļākie. Abus mocījusi vainas ap­ziņa, taču kaislība acīmredzot bija stiprāka. Tas bijis vētrains, ne­prātīgs romāns ar pusnakts vizītēm Prinstonas mājā, īsti Džona O'Hāras stilā. Divi katoļi, kas plosa sevi, nespēdami izšķirties starp kaisli un pienākumu. Tad pienācis laiks atgriezties no Ro­mas Hjū Driskilam. Ko lai iesāk? Abi nolēma, ka piemērotāks brī­dis attiecību izbeigšanai nav iedomājams… Tas nebūs viegli, taču izvēles nav… Tas nebija viegli… tas bija neiespējami. Pirmām kār­tām tēvam Governo. Viņš zvanīja, viņa negāja pie telefona. Viņš rakstīja vēstules, viņa uz tām neatbildēja. Tad viņš izšķīrās par izmisuma soli.

Kādu nakti, kad Hjū bija izbraucis - Hjū vienmēr kaut kur iz­brauca -, tēvs Governo ieradies pie Mērijas mājās. Viņa mēģinā­jusi to aizraidīt, teikdama, ka starp viņiem viss beidzies. Viņi strī­dējušies, iekarsdami aizvien vairāk, līdz tēvs Governo pavisam zaudējis savaldību, nogāzis Mēriju Driskilu uz grīdas, norāvis tai drēbes un izvarojis… tas vilcies pārāk ilgi… Hjū sanāksme beigu­sies agrāk, nekā paredzēts, lai tās dalībnieki vējainajā puteņa naktī varētu laikus nokļūt mājās. Hjū pārradies un ieraudzījis, ka viņa sievai uzklupis mācītājs… Dusmās vārīdamies, Hjū pagrābis pir­mo, kas gadījies pa rokai… dārgā Londonas veikalā Asprey iegā­dātu sudraba lāci, ar ko pārsitis tēvam Governo galvu… un noga­linājis viņu. Pēc tam kopā ar Mēriju viņš inscenēja pašnāvību. Pakāra Governo dārzā… un inscenējums izdevās. Mēriju Driskilu visvairāk satrieca nevis fakts, ka virs dusmu uzplūdā nogalinājis tēvu Governo, nē, viņa nespēja samierināties ar to, ka Governo apglabāja ka pašnāvnieku, ārpus Baznīcas… Viņa ilgi mocījās, lidz visu izstāstīja māsai Vlarijai Angelīnai. - Danns izdzēra at­dzisušo kafiju. - Mister Samerheis, es vēlos zināt, vai tā patiešām bija.

Samerheiss bridi nenolaida no viņa skatienu, tad, sagrozījies krēslā, nopūtās.

- Nē, - viņš klusi atbildēja, - tā nebija. Viņas stāstījumā daudz kas ir nepareizs. Palūgsim, lai Edžkoms atnes mums vēl kafiju, un tad es pastāstīšu, kas īstenībā notika…

Nelielajā istabā ar šauro gultu, grāmatskapi un divām veclai­cīgam misiņa lampām, no kurām vienai spuldze jau izdegusi pirms pāris mēnešiem, bija pavadīta vēl viena nakts. Vēl viena vientuļa nakts istabā, kas oda pēc garīdznieka un viskija. Virtu­vei atvēlētajā stūri skaļi dūca mazs ledusskapis. Miklajā gaisā pel­dēja biezi tabakas dumi. Logs stāvēja vaļā. Vienmērīgs lietus kapāja šauro ielu, un ūdens burbuļodams pa renstelēm traucās uz Tibru. Uz stūra durvju ailā stāvēja tā pati ielasmeita, kas paras­ti, un apātiski vērās naktī.

Monsinjors Sandanato, stāvēdams pie loga, arī lūkojās nakti, bet neko neredzēja. Viņš bija pametis kardināla kabinetu vēlu, tikai tad, kad d'Ambrici devās pie miera. Sandanato, atgriezies pa lietu savā dzīvokli, juta, ka nāk miegs, taču baidījās aizmigt, zinādams, ka atliek aizvērt acis un uzmācīgie murgi būs klāt. Tāpēc viņš atkorķēja Glenfiddich pudeli, piepildīja glāzi un nostā­jās pie loga.

Jau kuro reizi viņš atcerējās ikvienu brīdi no sarunas ar Eliza­beti tajās vakariņās pie kardināla. Šī saruna viņu gan kaitināja, gan satrauca, un viņš atkal apsvēra ikvienu Elizabetes izteikumu un veidoja pats savu versiju. Versiju par slepkavām, ko māsa Valentīna "atklājusi", versiju, ka sirmais priesteris ir tas pats Simons. Elizabete bija par to pārliecināta. Viņai bija vēl viena ver­sija par to, ko nozīmē Toričelli minētā "Pija sazvērestība". Saska­ņā ar šo versiju sazvērestības iniciators esot pats pāvests Pijs, un tās mērķis bijis nacistu okupētajā Parīzē no jauna izmantot algo­tos slepkavas.

Tajā visā, protams, kaut kāda jēga bija. Māsai Elizabetei skaid­ras domāšanas un loģikas trūkumu pārmest nevarēja. Bet, kad viņš

tai pajautāja, kāpēc… cilvēkus nogalina tagad, kāpēc tajā sarakstā

iekļauta Vela un citas viņas atklātās personas, Elizabete zaudēja

pašpaļāvību. Pāvesta vēlēšanas… Kas vel ir tā vērts, lai izlietu tik

daudz, asinu? f

Sandanato ielēja glāzē vēl mazliet viskija, nopūtās un saber- zeja apsarkušās acis. Kas, pie velna, notiek, un kad tas vienreiz beigsies? Gribējās iziet ārā. Nez kāpēc viņam šķita, ka uz ielas, starp tūristiem un garīdzniekiem, kas cits ar citu sarunādamies, kaut ko ņurdēja zem deguna, un vīriešiem, kuri meklēja jautras meitenes, būs drošāk. No kā gan viņam jābaidās? Acīmredzot no savām juceklīgajām domām.

Sandanato Vatikāna sienās vairs nejutās kā dzimtajās mājās. Pēc visām šim slepkavībām tur valdīja apjukums, nenoteiktība, bezpalīdzība un bailes, kas žņaudza Baznīcas sirdi kā astoņkāja taustekļi. Sandanato ienīda savu mitekli, jo tas atgādināja viņam vientulību, nožēlu un nemitīgo cīņu ar sevi. Viņam gribējās bēgt. Doties prom uz kadu klusu, vecu klosteri un dzīvot tur lidz mūža galam mierīgā un ierastā gaisotnē, kurā viss ir saprotams, dienas rit vienmērīgi un plūstoši un skaidri zināms, kas notiks un kāpēc…

Gribēdams atbrīvoties no šim domām, viņš sapurināja galvu. Vēlāk. Tam vēl ir laiks.

Nolēmis piezvanīt Elizabetei, viņš jutās labāk.

Izdzirdējis viņas balsi, Sandanato notrīsēja.

Kad piezvanīja monsinjors Sandanato, māsa Elizabete, kaut gan vēlu aizsēdējusies redakcijā, nesvārstīdamās atbildēja, lai ie­griežas, vienlaikus brīdinādama, ka daudz laika veltīt viņam ne­varēs, jo ir nogurusi no nebeidzamiem darbiem. Kad gan tie beig­sies?

Sandanato bija pārāk noilgojies pēc viņas sabiedrības, lai ie­vērotu pieklājību un pateiktu, ka patiešām ir pārāk vēls un viņai jādodas pie miera. Un nu, sēdēdams uz dīvāna, Sandanato vēro­ja viņu. Elizabete bija ieritinājusies klubkrēslā un malkoja vīnu. Uz žurnālgaldiņa viņai priekšā bija izmētātas piezīmju grāmatas un mapes, un istabā klusi skanēja mūzika no "Rigoleto". Durvis uz. terasi bija līdz galam vaļā, un lietus bungoja pa turienes metā­la mēbelēm. Vējā plīvoja aizkari. Māsa Elizabete bija ģērbusies vel- veta džinsos un vilnas svīterī.

- Jums tātad bija draņķīga nakts, - viņa līdzjūtīgi noteica. - Es zinu, kā tas ir. Pēdējā laikā pati arī slikti guļu. Turklāt gai­sotne Vatikānā, cik noprotu, nav no vienkāršajām. Nebeidzamas intrigas un noslēpumi… Nezinu, cik ilgi to var izturēt. - Elizabete pameta ar galvu uz Vatikāna pusi. - Kas jums tur vada slepkavī­bu izmeklēšanu?

- Uzminiet! - Sandanato ar smaidu sacija.

-D'Ambrici?

- Viņš cītīgi cenšas visu izdibināt, bet nē - izmeklēšanu vada Indelikato…

Elizabete piesita ar plaukstu pie pieres.

- Patiešām! Ko gan es domāju? Tādas lietas taču ir viņa ziņā!

- Pie mums valda īsts sajukums, - Sandanato pastāstīja. - Ne­viens īsti nezina, kas jādara… Indelikato ari ne. Taču ceribas visi saista tieši ar viņu. Turklāt trūkst vienprātības… - Viņš sarauca pieri. - Nepievērsiet lielu uzmanību tam, ko saka d'Ambrici. Viņš zina, ka kaut kas notiek, un zina, ka notikumus kāds virza no iekšienes.

- Tātad galvenais jautājums - kā tas viss var ietekmēt jaunā pāvesta vēlēšanas?

- Nesteidziniet notikumus, māsa. Viņa Svētība var izturēt vēl gadu…

- Vai nomirt rit. Neuzskatiet mani par muļķi, ludzu.

- Ko lai saku? Klīst runas, ka šis pāvests bijis pārak iecietīgs, ka viņam trūcis stingrības… Raksturs bijis par mīkstu, par daudz liberāluma baznīcā, tāpēc ari šie notikumi… Viens otrs izsakās, ka gluži vienkārši trūkst kontroles un jāatjauno kārtība… - San­danato paraustīja plecus. - Pati varat iedomāties.

- Tātad Veļai bijusi taisnība, ka šis slepkavības ir kāda plāna daļa. Kāpēc d'Ambrici to sarunā ar mani gluži vienkārši neatzina?

- l'ikai mieru, māsa. Kardināls ir citas paaudzes cilvēks. Ja viņš zinātu, ka es šos jautājumus apspriežu ar jums… viņš uzskatītu mani par jukušu vai vēl par ko ļaunāku. Jūs esat… - Viņš apklusa.

- Ziņkārīga maita?

Sandanato iesmējās, šo vārdu samulsināts. Viņš smējās reti.

- Jūs visu pārak asi uztverat, tā būs pareizāk. Jūs esat gudra, un d'Ambrici neaizmirst, ka esat reportiere.

- Vai tad mans žurnāls publicē skandalozas versijas un nepa­matotas apsūdzības? Vai es skrienu ar tādām ziņām uz Neiu York Times?

- Turklāt viņš raizējas par jums. Jūs esat ļoti jūtīga un tajā pa­šā laikā ļoti neatlaidīga. Tāda pati kā māsa Valentīna. Kardināls labi atceras, kas notika ar viņu.

- Kas tad viņai bija jādara? Viņa atklāj, ka Baznicas iekšienē notiek masveida slepkavošana, ka tiek nogalināti uzticīgi katoļi, ka Otrā pasaules kara laikā darbojās assassini, kuri varbūt ir dzīvi joprojām… Kas viņai bija jādara? Tas viss jāaizmirst?

- Viņai bija jāvēršas pie mums. Pie kardināla… Un mēs lemtu, kā jārīkojas. Tā ir Baznīcas lieta. - Sandanato balsi skanēja pār­liecība, kas beigās noplaka. - Katrā ziņā tāds ir d'Ambrici uzskats.

- Un kāds ir jūsējais?

- Nezinu…

- Ak, izbeidziet! Tāds paternālisms ir visai novecojis. Sievie­tes mūsdienās domā, raksta un darbojas tikpat labi kā vīrieši! Mēs esam tādi paši cilvēki kā jūs! Vela noskaidro, ka cilvēkus nogali­na, un viņai jāiet un jāstāsta par to skolotājam! No šis domas man kļūst nelabi!

- Paklausieties, māsa! Viņa vis negriezās policijā, kā būtu jārī­kojas ikvienam likuma paklausīgam pilsonim, bet gan nosprieda, ka visu noskaidros pati… Vai zināt, kāpēc viņa tā izlēma? Tāpēc, ka bija mūķene, tāpēc, ka pati piederēja pie Baznīcas. Māsai Va­lentīnai bija izvēle - vai nu vērsties policijā un pakļaut Baznīcu nepatīkamai izmeklēšanai… vai arī noskaidrot visu Baznīcas iek­šienē. Viņa, protams, izvēlējās pēdējo variantu. Taču viņai vaja­dzēja to visu apspriest ar kādu no mums. Vismaz ar jūsu ordeņa priekšnieci - tā zinātu, kas darāms. - Sandanato pavirzījās uz pašu dīvāna malu. - Jūs taču man piekrītat, vai ne? Galvenais, kas jums jāsaprot, - Baznīca nav visa pasaule. Pasaule mainas stipri straujāk. Māsai Valentīnai šī atšķirība starp Baznīcu un pā­rējo pasauli katrā ziņā nebija nekāds noslēpums. Ja viņa savās raizēs būtu dalījusies ar kādu no mums, viņa saņemtu padomu, joprojām būtu dzīva un turpinātu savu darbu.

Sandanato piecēlās un izgrūda pirkstus caur lietū samirkuša- jiem matiem. Slapjais lietusmētelis bija uzmests uz krēsla atzvelt­nes. Viņš papurinaja galvu 1111 pameta augšup rokas, ar šo kustī­bu pauzdams, ka ir apjucis, sapinies savās domās un nezina, ko lai saka. Viņš baidījās no viena - ja sāks runāt, apstāties vairs nespēs, un visas viņa bailes un sapņi bus kā uz delnas. Elizabe­te, pati neapzinādamās, macēja tikt jebkurā jautājumā līdz būtī­bai, līdz kodolam. Viņam bija vajadzīgs laiks pārdomām, taču lai­ka nebija. Cik drīkstēja viņai teikt?

Elizabete noraudzījās, kā viņš nervozi soļo pa istabu šurpu turpu.

- Es negrasos, - viņa sacīja, - atbildes no jums izdabūt ar va­ru. Jums ir savs darbs, Veļai bija savs, un man - savs. Katram pa­šam jāpieņem lēmumi un jāatbild par sekām.

- Zinu. - Uzgriezis Elizabetei muguru, viņš nostājās pie loga un vēroja, kā uz Via Veneto līst lietus. - Jūs allaž esat bijusi labs draugs. Šovakar jums uzbāzos ar savu vēlo vizīti, un jūs bijāt tik laipna, ka neatraidījāt mani, bet gan uzklausījāt. Tā nu iznācis, māsa, ka man ir maz draugu. Man ir darbs, kolēģi. Nemaz īsti nemaku draudzeties, tāpēc izmantoju jūsu labvēlību…

- Šķiet, ka ar benu Driskilu jūs sapratāties lieliski, - Elizabete sacīja. - Starp citu, vai par viņu kas dzirdams?

Sandanato papurināja galvu.

- Nē, nekas. Taču viņš nekur nepazudīs, uzradīsies. - Sanda­nato nevēlējās domāt par Driskilu. - Vai tad jūs nesaprotat, mā­sa? Mani vienīgie draugi… nē, acīmredzot man to nav. Es tiekos vienīgi ar Vatikāna ļaudīm. Jūs zināt, ka šeit valda autoritārisms un attiecības ir formālas, lāču man jābūt vaļsirdīgam - esmu sav- rupnieks. Mēs, garīdznieki, pat ja atstājam sabiedrisku cilvēku iespaidu, savā būtībā esam vientuļnieki. Šķiet, ka tas pats butu sakāms par mūķenēm…

- Es gan tā nedomāju. Daudzas mūķenes un priesteri tiekas ar sev līdzīgiem cilvēkiem, un samērā noslēgtais paziņu loks ir laba augsne ciešām attiecībām un draudzībai…

- Nu, ar dažiem, iespējams, tā ir. - Sandanato paraustīja ple­cus.

-Garīdznieki allaž mani pārsteiguši ar savu sabiedriskumu. Protams, starp viņiem sastopami ari nelabojami maitasgabali.

Viņš atkal par tik tiešu valodu pasmaidīja.

- Vai esat dzirdējusi veco izteicienu? Mēs ļaudīs esam tik sa­biedriski tāpēc, ka guļam vieni. - Viņš atgriezās istabas vidū un cieši ielūkojās mirdzošajās zaļajās acis. Elizabete nenovērsās. - Tāpat kā daudzi seni izteicieni, tas ir patiess. Mēs esam ļoti da­žādi… un pēdējā laikā man pietrūkst sabiedrības. Kāpēc ierados tieši pie jums? Jūsu pienākums nav dalīt ar mani šo smago nastu, māsa, taču esmu ar to atnācis tieši pie jums…

- Varbūt esmu no tiem cilvēkiem, kuriem citi paraud uz pleca? - Elizabete uzsmaidīja Sandanato. Šis cilvēks ir tik saspringts, vi­ņa nodomāja, gluži kā stīga. Jāpanāk, lai viņš kaut nedaudz at­slābinās.

- Es atnācu pie jums tāpēc, ka zināju - jūs mani uzklausīsiet.

Viņa palocīja galvu. Un joprojām nenovērsa no viņa zaļās, lie­lās acis, it kā mudinādama. Un Sandanato sāka runāt, vairs ne­raizēdamies ne par nakts stundu, ne par to, ko viņa domās. Viņš runāja par pāvesta veselības pasliktināšanos, par savām tuvajām attiecībām ar d'Ambrici, par to, ka d'Ambrici cieši saistīts ar Kal­listu. Runāja par slepkavībām un spitīgo Driskilu, kurš skrien glu­ži kā akls, apņēmies atrast savas māsas slepkavu. Sandanato zi­nāja, ka vairs nevalda pār sevi, ka atkailina viņas priekšā savu dvēseli. Piepeši viņš juta Elizabetes plaukstu uz savas rokas un izbrīnījies paskatījās uz Elizabeti, it kā butu aizmirsis viņas klāt­esamību šajā istabā. Elizabete aizveda viņu atpakaļ pie dīvāna un apsēdināja.

- Jūs esat pārguris, - viņa maigi sacīja, - un jūsu nervi ir pā­rak saspringti. Jums jāatpūšas.

Sandanato, aptvēris galvu rokām, sēdēja. Viņš negribēja vairs ne runāt, ne kustēties. Vairs ne vārda. Ja viņš turpinās šo nesaka­rīgo grēksūdzi, Elizabete nospriedīs, ka viņš ir jucis. Viņa atnesa glāzi brendija, ko Sandanato pateicīgs izdzēra.

- Piedodiet, - viņš pēc brīža noburkšķēja. - Jums taisnība, es­mu pārguris… nervu pārslodze. Aizmirsīsim, ko es teicu.

- Nu protams. Turklāt uz. mani tas neattiecas.

- Sarunāju Dievs zina ko… gatavais muļķis. Piedodiet, lūdzu.

- Neraizējieties, viss ir labi.

- Slepkavības… - Viņš sāpīgi saviebās, joprojām slēpdams se­ju aiz plaukstām. - Tās patiešām kāds vada no baznicas iekšie­nes. Nav jēgas vairs izlikties, ka tā nav. - Kāpēc viņš to visu sa­ka? Kāpēc gluži vienkārši nevarētu piecelties, atvadīties un doties prom? Taču Sandanato lūkojās uz Elizabeti, ieelpoja viņas tīro, svaigo aromātu, šampūna, tualetes ūdens un vannas sāls smar­žu un sēdēja kā sēdējis, nespēdams aiziet. Viņš klausījās, kā Eli­zabete stāsta par māsu Valentīnu, cik tuvas abas bijušas, kaut gan atšķirīgas, un to, kā nolēmusi turpināt Veļas darbu. Tad viņa sa­cīja, ka vēl arvien jūtoties nelāgi, jo tik asi atvadījusies no bena Driskila. Izdzirdējis Driskila vārdu, Sandanato acumirkli pārņē­ma dusmas. Tajā pašā laikā viņu nepatīkami satrauca doma, ka Elizabetei pret šo cilvēku varētu būt kādas jūtas, un viņš visiem spēkiem pūlējās slēpt savas emocijas - bailes, skaudību un greiz­sirdību. - Baznīcai jādara viss nepieciešamais, - viņš teica, - lai sevi saglabātu. Vai jūs tam piekrītat, māsa? Tai kaut kā jāaizstā­vas. Baznīca allaž sludinājusi labo, un tas ir svarīgākais, baznī­cas vēsture to pierāda.

Viņa domīgi pamāja.

- Jā. Baznīca - tas nozīmē labo. Tā, protams, ir aksioma. Viss cits, ari mūsu dzīve, ir mazsvarīgs. Mēs, atsevišķi cilvēki - mūķe­nes un garīdznieki -, varam noiet no pareizā ceļa… Taču Baznīca ir laba.

- Tātad, ja šis slepkavības patiešām notiek ar Baznīcas ziņu… un esmu pārliecināts, ka tā ir… vai nevar būt tā, ka Baznīca tādē­jādi attīrās no sārņiem? Kā jūs domājat, māsa, vai tas ir iespējams vai nav?

- Lai saglabātos, - Elizabete vēsi atbildēja, - Baznīca kaut ko tādu varētu sankcionēt. Taču jūs esat aizrunājies līdz absurdam.

- Patiešām? Vai esat par to pārliecināta?

- Parastā, reālā pasaulē tas būtu kas briesmīgs…

- Taču baznīca nav parasta pasaule.

- Sakiet, kā šo cilvēku, Veļas un Kērtisa Lokharta, nogalināša­na attīra baznīcu? Tie ir visīstākie murgi!

- Jā, protams… taču… taču es jautāju sev: vai šīs slepkavības, ja tas sankcionējis cilvēks, kuram Baznicas intereses svarīgākas par visu, tomēr nav kaut kādā ziņā attaisnojamas? - Sandanato acis gluži vai dega, uz pieres izspiedās sviedri. Gaidīdams atbil­di, viņš trīsēja ka drudzī.

Māsa Elizabete sparīgi papurināja galvu.

-Tā nav aizstāvēšanās, un tāda rīcība nav attaisnojama! No­galināt Veļu! Kā jūs vispār ko tādu spējat iedomāties?

- Māsa, saprotiet… šie jautājumi beidz mani nost, smacē! Es runāju tikai par iespēju, ka šis slepkavības pastradātas ar mērķi attīrīties, ar mērķi, ko mēs nekad nesapratīsim… kāda liela mērķa vārdā.

- Jā, es to nesaprotu! Nekad nesapratīšu! Tad pie velna tādu Baznīcu!

-Jus nevarat tā sacīt, jūs esat mūķene…

- Nē, varu gan, ja runa ir par slepkavībām! - Elizabete gluži vai ieurbās viņā ar savu nikno zaļo acu skatienu. - Jūsu zemteksts kļūst skaidrs, monsinjor.

- Patiešām? - Viņš skumji uzsmaidīja Elizabetei un pārvilka ar roku pār pieri.

-Jūs teicāt, ka tas noticis arī agrāk. Rindu tīrīšana, atbrīvoša­nās no neticīgajiem, no nemiera cēlējiem… un tas viss Baznīcas saglabāšanas vārdā. - Elizabetes balsī bija dzirdams sarkasms.

- Tas bija māsas Valentīnas darbalauks, vai ne? Varmācības politika bija temats, kas viņu aizrava…

- Vai viņa par to ar jums runāja?

Sandanato pamāja.

- Tas nenozīmē, ka viņa ko tādu atbalstīja, - Elizabete sacīja. - Nedz Vela, nedz es nekad neesam attaisnojušas politikā šo ga­lējo līdzekli - varmācību. Vela bija vēsturniece, nevis advokāte. Un nekādā ziņā ne sātana advokāte.

-Jūs zināt, ka viņa bija advokāte. Tā bija viņas dzīves būtība…

- Nekā tamlīdzīga!

- Labi, lai tas paliek… Tātad šis ir morāles jautājums. Ļaunums, kas kalpo labajam. - Sandanato juta, ka viņa saspringums mazi­nās. būt ar māsu Elizabeti kopā un sarunāties ar viņu Sandanato nozīmēja ļoti daudz. Viņš jutās daudz labāk.

- Pēc manām domām, tā ir neizdibināma morāla pretruna. Ne­esmu tik gudra, lai to izprastu.

- Var pienākt diena, kad šo pretrunu vajadzēs risināt. Vai tad tas nav skaidrs? Jūs ejat Veļas pēdās, esat kļuvusi gluži vai par viņas ēnu, grasāties pabeigt viņas darbu… Jums būs jāizvēlas, māsa.

- Kas jāizvēlas?

-Ja baznīca slepkavas personā jums pateiks: "Pārtrauciet sa­vu izmeklēšanu un aizmirstiet, ko darīja māsa Valentīna… un jūs dzīvosiet, ja turpināsiet, Baznīcas labā vārda dēļ zaudēsiet dzīvī­bu." Jums būs jāizvēlas.

- Pirmām kārtam - kāpēc jus mani biedējat?

- Lai jūs paliktu dzīva.

- Es centīšos izvairīties no tādas konfrontācijas.

- Saprotu, māsa. No sirds vēlu, lai jūs tādu greznibu varētu atļauties. Taču ar manu vēlēšanos un lūgšanām var but par maz. Ļaunais labā kalpībā… Varbūt no tā var iznākt kas labs? Te vaja­dzētu kāda gudrā aso prātu…

Elizabete iesmējās.

- Vai jūs runājat par d'Ambrici?

- Gudrais, - Sandanato atkārtoja, - cilvēks ar Jānusa seju, kas vienlaikus skatās gan pagātnē, gan nākotnē. Varbūt viņam galu galā atbilde atradīsies, jo visa viņa dzive ir mīkla. - Beidzot viņš piecēlās. - Senie assassini varbūt kalpoja šim nolūkam, bet tagad… kas zina, kādas problēmas jārisina baznīcai? Viss patiešām ir no­slēpumā tīts, māsa.

Sandanato vilka mugurā lietusmēteli, un Elizabete piecēlu­sies viņam to pietureja. Tad piepeši viņa pielika pirkstu pie lūpām, aicinādama Sandanato ieklausīties "Rigoleto" ieraksta fragmentā.

Sākās pati skaistākā šīs operas aina, Rigoleto un Sparafučiles duets. Drūmā, nedaudz draudīgā melodija, ko papildināja spē­cīgs čella solo un kontrabass, acumirklī pakļāva klausītājus savam valdzinājumam.

Sparafučile, vērsdamies pie Rigoleto, dziedāja:

Es esmu tas, kurš par nieka maksu

tevi atbrīvos no sāncenša, -

Un tev tāds ir…

Sparafučile izvelk zobenu…

Lūk, mans darbarīks! Vai liksit:!, lai tas kalpo jums?

Sparafučile arī bijis algots slepkava.

Sāpes, kā parasts, piemeklēja pāvestu Kallistu nakts melnumā. Viņš nosvīdis piecēlās no gultas un, zobus griezdams, sāka stai­gāt pa guļamistabu, gaidīdams, kad tās pāries. Agri vai vēlu sā­pes vairs neatkāpsies, un tas nozīmēs, ka beigas nav tālu. Vai vi­ņam pietiks spēka sagaidit bridi, kad liktenis izpildīs savu bargo spriedumu?

Sāpes mazinājās, un viņš nedaudz atslāba, baidīdamies, ka tās atgriezīsies, gluži kā nekrietni ar viņu jokodamās. Apstājies pie galda, Kallists paņēma rokā greznu florenciešu dunci, ko viņam uzdāvināja kardināls Indelikato, kad Salvatori ievēlēja par pāves­tu. Parasti viņš to izmantoja vēstuļu atvēršanai un tas glabājās rakstāmgalda augšējā atvilktnē, bet pēdējā laikā bija nokļuvis gu­ļamistabā uz mazā galdiņa. Tas bija dārgs un sens zelta un tērau­da duncis. Asmens galda lampas gaismā blāvi zalgoja. Pāvests tajā ieraudzīja neskaidru savu atspulgu. Prātā ienāca doma, cik cilvēku ar šo dunci nogalināts.

juzdamies labāk, viņš saberzēja acis, paņēma uz gultas kāj­gaļa uzmesto dvieli un noslaucīja no sejas sviedrus. Pēc tam no jauna apgūlās gultā un gaidīja miegu, zinādams, ka gaidīt vaja­dzēs ilgi. Piepeši viņš izbrīnījies pamanīja, ka rokā joprojām tur dunci. Pēdējā laikā tā gadijās aizvien biežāk - viņš aizmirsa, ko darijis. No kurienes duncis uzradies? Acīmredzot viņš nenolika to atpakaļ uz galda… Kallists vēlreiz to aplūkoja, atcerēdamies Indelikato vārdus, ka duncis ir ļoti sens, ka tas gadsimtiem pie­derējis viņa ģimenei un simbolizē drosmi un nežēlību, īpašības, kas būs vajadzīgas kardinālam di Monam, kad tas kļūs par pā­vestu Kallistu.

Pēdējā laikā viņa domas arvien biežāk nodarbināja kardināls Indelikato, kurš jutās savējais gan starp KGB, gan CIP, gan MI-5, gan pat, viņš rūgti pasmaidīja, gestapo aģentiem. Indelikato bija izlūks no matu galiņiem līdz kāju pirkstiem. Un nu ar sevišķu cītību viņš novēroja katru sava senā ienaidnieka d'Ambrici soli. Nez vai Džakomo zina, ka viņu novēro, Kallists prātoja, domās atzīdams, ka Indelikato lieliski māk iegūt vajadzīgo informāciju. Indelikato pazina d'Ambrici jau sen un visu šo laiku neizlaida viņu no acīm. Kas tad uzmana Indelikato pašu? Pāvesta domas klīda. Jā, tie abi vienmēr bijuši līdzvērtīgi.

Arēji Indelikato ar savu auksto, nekustīgo rāpuļa skatienu un neizteiksmīgo seju bija īsts pretstats d'Ambrici, kas bija sabied­risks, draudzīgs un dzīvesprieka pilns. Taču saskarsmē ar preti­niekiem abi piedošanu nepazina, bija brutāli un cietsirdīgi… Viens otru viņi neganti ienīda. Abiem savulaik bija lielas izredzes kļūt par pāvestu, bet ievēlēja viņu, Kallistu, un tas vēlreiz apliecināja teiciena par neizdibināmiem Dieva ceļiem pareizību.

Toties cits sens izteiciens, ka mirstošam cilvēkam gar acīm aiz­slīd visa dzīve, Kallistam šķita kļūdains. Ar viņu nekas tamlī­dzīgs nenotika. Viņam acu priekšā nez kāpēc bieži kavējās kara laika Parīze, nakts, kad, slēpdamies aiz dzelzs žoga, viņi vēroja, kas notiek nelielajā kapsētā. Nakts, kad viņi, trīcēdami no auk­stuma, skatījās uz kalsnu gara auguma priesteri ar nopietnu tris- stūrainu seju un kopā saaugušām biezām uzacīm, tēvu Giju Lebeku. Tas bija slavenā mākslas priekšmetu tirgotāja dēls, kura tēvam piederēja salons uz rue du Faubuurg-St.-Honorē… Tēvs Le­beks viņus nodeva. Tikai dažiem izdevās izglābties, pārējos izse­koja un nogalināja, un tā bija tēva Lebeka vaina… Starp viņiem bija iekļuvis nodevējs, un visi pavedieni veda pie pāvesta Pija. Kā vēlāk noskaidrojās, pie Pija sazvērestības, pie Simona sazvērestī­bas, tā paša Simona, kuru neviens nebija ne acīs redzējis, Simo­na, kurš vadija un izrikoja viņus, Simona Verginija, viņu vadītā­ja, kurš nekad viņus nepameta…

Pāvests, lēni grozīdams dunci rokās, piemiegtām acīm domīgi to pētīja. Reizēm, kad sāpes kļuva neizturamas un viņam acu priekšā nolaidās ņirbošs sarkans aizkars ar mazu tumšu brūces caurumu vidū, viņš domāja par dunci, tā aso galu, tik asu kā je­zuīta doma, kā skuvekļa žilete… cik viegli būtu izbeigt šīs mokas, iecērtot ledaino asmeni sev rīklē, pārgriežot locītavās vēnas vai ietriecot lāsteku sirdi. Un iestātos ilgotais miers…

Ledus…

Tajā naktī kapsētu sedza sniegs un ledus. Parīzi apņēma ark­tisks aukstums, un ledus bija visur - pārvilcies pār peļķēm, ar sar- mainu subējumu pārklājis kapakmeņus… Drukns vīrs sutanā gai- dija tēvu Lebeku, bet aiz žoga ar aizturētu elpu slēpās Salvatore di Mona, brālis Leo un gaišmatainais 1 lolandietis… Pēc brīža starp kapakmeņiem jau stāvēja divi cilvēki un klusinātās balsis kaut ko viens otram teica. Nākamajā mirklī druknais vīrs, gluži kā dzinej- suns, uzklupa kalsnajam, ar garajām, spēcīgajam rokam viņu žņaugdams, spurinādams un liekdams, līdz dzīvība pameta viņa ķermeni un viņš saļima zemē kā salauzta lelle… Pēc tam slepkava klusi paskatījās visapkārt, viņam no mutes saltajā gaisā vēlās garai­ņi, viņš pagriezās, un laterna apgaismoja viņa profilu… Salvatore di Mona ieraudzīja seju, kas būs viņa tuvuma lidz mūža beigām…

Nākamajā dienā Viņa Svētība pāvests Kallists jutās tik labi, ka savā kabinetā sasauca sanāksmi. Sapulcējās tie paši, kas parasti, - d'Ambrici, Sandanato un Indelikato, kura divi jaunie palīgi pali­ka gaidām priekštelpā. Guvuši Indelikato uzticību, viņi piedalī­jās slepkavību izmeklēšanā. Kabineta stūri atradās pārvietojama iekārta ar skābekļa aparātu un plauktiņiem, kuros bija dažādi me­dicīnas piederumi. Risks, cik vien iespējams, bija mazināts.

Pāvesta svara zudums pirmām kārtām atspoguļojās viņa sejā, kurā bija ievilkušās dziļas rievas, piešķirdamas viņam tādus kā skumja klauna vaibstus. Seja, tik labi pazīstama visā pasaulē, pē­dējā laikā bija pārvērtusies līdz nepazīšanai. Pārmaiņas pēc šajā dienā viņš bija ielicis kontaktlēcas, un viena lēca nepatīkami grau­za. Pāvests nez cik reižu ar pirksta galu pavilka plakstiņu aug­šup, ik reizi atvainodamies. Beidzot viņš meta acij mieru, atspie­da muguru pret krēsla atzveltni un sāka rotaļāties ar florenciešu dunci, no kura vairs nešķīrās.

- Labi, - viņš teica, - nekavēsimies. Ziņojiet, kas izdarits. - Sīkāki jautājumi nebija vajadzīgi. Šajā brīdī pāvestu interesēja ti­kai viens.

Kardināls d'Ambrici paņēma no Sandanato mapi. Logos līs­tošajā saules gaismā izcēlās monsinjora bālums un tumšās ēnas vaigos. Sandanato izskatījās vēl vairāk izmocīts nekā parasti. Pāvestam trīcēja rokas. Neizlaizdams no pirkstiem dunci, viņš saņēma tās kopā un nolika sev priekšā uz galda. D'Ambrici ari izskatījās vecs un zaudējis spēkus, it kā neskaitāmie noslēpumi viņu spiestu pie zemes. Izvalbītās vardes acis gurdi raudzījās no smago plakstiņu apakšas. Gluži kā indīga gāze, kabinetu pildīja saspringtas gaidas un nemiers.

- Mēs noskaidrojām, ar ko māsa Valentīna mūža pēdējās ne­dēļās nodarbojās, Jusu Svētība, - d'Ambrici sacija. - Kur bija, ar ko tikās, vārdu sakot, pētījām ikvienu viņas soli lidz nāves brī­dim. Bens Driskils arī dodas pa māsas pēdām. Pirms pāris nedē­ļām viņš bija Aleksandrijā, kur tikās ar musu seno draugu Klausu Rihteru…

- Tu joko! - pāvests viņu pārtrauca. - Rihters? Tas pats Rih­ters? Tu teici, ka viņš tev iedvesa bailes!

- Tas pats, Jūsu Svētība. Viņš patiešām man iedvesa bailes.

- Tāda vaļsirdība, - Indelikato nomurmināja, - tev piestāv, Džakomo.

- Viņš tur ticies ar vēl vienu cilvēku, - d'Ambrici turpināja. - Vēlāk tas izdarīja pašnavību.

- Ar ko Driskils tur tikās?

- Etjēnu Lebeku, Jūsu Svētība. Gleznu tirgotāju.

Kallistam acis iepletās, un sirds krūtīs sāka strauji dauzīties. Kas to būtu domājis… Lebeks, brālis tēvam Gijām Lebekam, kura tēls vajāja viņu nakts murgos. Pēc četrdesmit gadiem abi nu mi­ruši, saņemdami pēc nopelniem. Vai patiešām tā ir? Viņi visi bija iesaistīti Pija sazvērestībā… Vai tas nepadarīja viņus visus par grē­ciniekiem, kuriem beidzot laiks maksāt?

D'Ambrici šķirstīja papīrus.

- Vēl mums ir ziņa no Parīzes. Žurnālists, krietni gados, vār­dā Heivuds…

- Robijs Heivuds, - Kallists atkal viņu pārtrauca. - Tev vaja­dzētu viņu atcerēties, Džakomo. Valkāja košas, divainas žaketes un spēja aizrunāt jebkuru. Paņēma cilvēku zem rokas, kaut kur aizveda un piedzirdīja. Dievs žēlīgs, es viņu atceros… Kāpēc tu par viņu stāsti?

- Miris, Jusu Svētība, - d'Ambrici atbildēja. - Nav zināms, kas viņu nogalinājis. Varas iestādēm, protams, pavedienu nav.

Kallists mēģināja atcerēties, kad pēdējo reizi redzējis Heivudu.

- Kā viņš saistīts ar visiem šiem notikumiem?

- Māsa Valentīna Parīzē ar viņu tikusies. Tagad viņš ir miris. Iespējams, kāda saikne…

- Ar to vien nepietiek, Džakomo, - Indelikato noteica mehā­niskā, rāmā balsī. - Es nosūtīšu kādu uz Parīzi, lai parbauda.

- Lai viņam veicas, - d'Ambrici nepārliecinoši novilka, paraus- tidams masīvos plecus. - Var jau būt, ka tā ir tikai nejaušība. No­durts uz ielas stūra. Tā gadās.

- Muļķības! - Indelikato drūmi sarauca pieri. - Baznīcai uz­brūk, un Heivuds ir kārtējais upuris. Tas ir acīm redzams.

- Viss ceļi atkal ved uz Parīzi, - Kallists nočukstēja, leni grozī­dams dunci. - Un kur patlaban ir mūsu draugs Bens Driskils? Kā jūtas viņa tēvs?

- Tēvs atlabst. Tiesa, lēni. Benu Driskilu, šķiet, esam pazaudē­juši. Viņš aizlidoja uz Parīzi. Parasti apmetās viesnīcā George V, bet šoreiz viņa tur nav. Vai nu viņš joprojām ir Parīzē, vai devies jau kur citur. - Viņš pavērsās pret miroņbālo kardinālu, kurš ne­kustīgi sēdēja sakrustotām kājām. - Kāpēc tu šodien esi tik nepa­rasti kluss, Fredi? Kad tu esi tik kluss, es sāku uztraukties.

Indelikato atzvēlās krēslā atpakaļ un sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Es apbrīnoju tavas spējas, Džakomo. Vai šis krietnais mon­sinjors, - viņš pameta ar galvu uz Sandanato, - tevi apgādāja ar tādu informācijas birumu?

- Nē, šoreiz ne. Nabaga Pjetro jau tā ir pārstrādājies. Nē, es laidu darbā savu privāto armiju. Ak, nesatraucies, Fredi, es pajo­koju! Gluži vienkārši nosūtīju pāris brīvprātīgo, lai uzdod vienu otru jautājumu…

- Priesteris ar sudrabainiem matiem… - Kallists sacīja. - Kas viņš ir?

D'Ambrici papurinaja galvu.

- Tava informētība nebeidz mani izbrīnīt, - Indelikato iestar­pināja. - Kur ir Driskils?

- Tu jau mums esi meistars cilvēku izsekošanā, - d'Ambrici attrauca. - Taču, novērodams mani, gan velti šķied laiku. - Un sāka skaļi smieties.

Indelikato sejā ari pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam.

- Acīmredzot sekošana līdz šim nav bijusi pienācīga.

Kallists ar rokas mājienu pārtrauca abu zemtekstiem pilno

vārdu kauju.

-Tātad šobrīd mums ir deviņas slepkavības… un pašnāvība?

- Kas zina, Jūsu Svētība, - Indelikato atbildēja. - Mums šeit valda visīstākais terors. Kas zina, cik upuru bijis… un cik vēl bus.

Kallists negaidīti saslējās. Viņa augums noraustījās, nagi iecir- tās delnās, mute sašķobījās, bezkrāsaino lūpu kaktiņos izspiedās putas, un, neizdvesis ne skaņu, viņš ar krūtīm uzkrita uz galda.

***

Žans Pjērs, ko Augusts Horstmans atrada nelielā spāņu cie­matā strādājām par ķesteri, valkāja garu sutanu ar mazliet apdris­kātu apakšmalu un vecu melnu cepuri ar platām malām - lauku mācītājiem raksturīgu galvassegu. Viņam līdzi bija bruņa papīra maisiņš, viss vienos tauku traipos, ar brokastīm. Vilcienā neviens viņam nepievērsa uzmanību. Tikai maza meitene ar gaišām bizi- tēm nespeja atraut skatienu no viņa acīm - vienu klaja pienaini balta plēve, bet otra bija vesela un gandrīz tikpat zila kā viņai. Žans Pjērs mazajai uzsmaidīja, bet meitene, sūkādama īkšķi, no­pietni raudzījās pretī, un viņam radas vēlēšanās izkāpt no vilcie­na jau pirms Romas. To darīt, protams, nedrīkstēja.

Viņš iebrauca Romā pašā dienasvidus karstumā. Šim gada laikam pieturējās neierasti sutīgs. Zem biezā apakškrekla tecēja sviedri. Žans Pjērs bija pieradis pie vēsā, vējainā Spānijas apvidus, pie kalnaines svaigā gaisa, čalojošiem strautiem un sava nesteidzī­gā darba.

Nu viņš stāvēja pie dzelzceļa stacijas ēkas, un visapkārt, skaļi sakliegdamies un grūstīdami viņu, kaut kur steidzās ļaudis. Prā­tā pazibēja satraucoša doma - vai viņš vēl kādreiz ieraudzīs sa­vu lauku baznīcu? Vai vēl kādreiz pa savas mazās istabas logu palūkosies uz sudraba mēnesi un ieelpos tīro gaisu, kurā tik tik­ko jautās okeāna dvesma? Vai vēl kādreiz dzirdēs straujā strauta burbuļošanu ielejā un iebridis dzidrajā ūdeni?

Žans Pjērs sāka meklēt telefona numuru. Tas bija Vatikāna numurs.

Pēc sazvanlšanās un norādījumu saņemšanas viņam atlika bridis garākai pastaigai.

Varēja pat apmeklēt Vatikāna dārzus. Kur tas laiks, kad tie re­dzēti. Pēdējo reizi viņš ieradās Romā zēna gados.

Laika bija daudz, viņš pastaigāsies un papriecāsies par pilsētu.

Uz mirkli gribējās aizmirst, kāpēc viņš ieradies Romā.