Assasini

PIRMĀ NODALA

DRISKILS

To dienu es atceros pavisam skaidri.

Mani uz lenču klubā uzaicināja pats Drū Samerheiss, "Besko- ma, Lafkina un Samerheisa" pasaules nesatricināmais balsts. Samerheisam bija ļoti skaidrs un elastīgs prāts, ar kādu līdz tam nebiju saskāries, un saruna, kas ne mirkli nenovirzījās no temata, mani gan izglītoja, gan uzjautrināja. Samerheisam toreiz bija astoņdesmit divi gadi, viņš bija sava gadsimta vienaudzis, tomēr joprojām bieži uzdrīkstējās iziet pastaigā pa Volstrītu. Viņš bija mūsu dzīvā leģenda, kopš Franklina Rūzvelta pirmās kampaņas visu prezidentu draugs un padomnieks, Otrā pasaules kara sle­penais varonis, spiegošanas meistars un allaž pāvesta uzticības persona. Tā kā viņš bija cieši saistīts ar manu tēvu, es pazinu viņu no pirmās mūža dienas.

Jau pirms darba sākšanas viņa firmā, kurā kļuvu par partneri, es izpelnījos Samerheisa ievērību un viņš vēroja manu izaugsmi. Reiz, kad gatavojos iestāties jezuītos, viņš atnāca pie manis ar pa­domu, un man pietrūka tālredzības to ignorēt. Lai cik dīvaini, visu mūžu viņš bija futbola un - jo īpaši - mans līdzjutējs, kas nemaz neatbilda šā cilvēka allaž skarbajai, kramam līdzīgajai sejas iz­teiksmei. Viņš man ieteica pēc Notrdamas universitātes beigšanas pāris gadu spēlēt profesionālo futbolu. Jezuīti, viņš sacīja, pēc aiz­iešanas no sporta nekur nebūs pazuduši, bet šī esot vienīgā iespē­ja man pārbaudīt savas spējas tik augstā līmenī. Viņš cerēja, ka liktenis mani aizvedīs uz Ņujorkas Giants komandu. Droši vien tā varēja notikt, lāču es biju jauns un visu zināju.

Mācību gadus Notrdamā biju pussargs un visu šo laiku, no- triepies ar dubļiem un asinīm, es pavadīju, viss vienās krevelēs triekdamies pa laukumu ar bezmērķigu centību un niknumu, kas bija lielāks, nekā tam vajadzētu būt. Divsimt piecdesmit mārciņu miesas bojājumu divsimt mārciņu smagā ķermenī. Sporta komen­tētāju hiperbola, protams, bet tā mani aprakstīja Reds Smits. Taču nevaru noliegt, ka toreiz biju bīstams vīrs.

Nu esmu samērā civilizēts cilvēks, un vienā psiholoģiskā vie­nībā mani kopā satur trausla membrāna, kas mani šķir un sargā no neprāta un ļaunuma triumfa. Juridiskā prakse, ģimene, arī ģimenes vārds un tradīcijas man palīdzējušas saglabāt samērā nekaitīgu skatu uz dzīvi.

Samerheiss nesaprata vienkāršu patiesību, proti, ka man bija zudusi futbola spēlēšanai vajadzīgā aizrautība. Savukārt tēvs vē­lējās, lai kļustu par garīdznieku. Samerheiss uzskatīja tēvu par tik pārliecinātu katoli, ka, viņaprāt, tas nebija uz labu. Samerheiss bija katolis reālists. Tēvs, viņš sacīja, ir kas vairāk, tēvs esot īsts ticīgais.

Galu galā es nekļuvu profesionāls futbolists un atteicos ari no jezuīta nākotnes. Cik zinu, šī bija pēdējā reize, kad neņēmu vērā tēva padomu, un pēdējā reize, kad neieklausījos Drū Samerheisa ieteikumā. Izrādījās, ka Jēzus biedrība ir veseris un Baznīca - lak­ta, un starp abām nokļuva smaidīgais pussargs. Ak vai.

Tā nu es, varena Hjū Driskila dēls, neattaisnoju tēva cerības un nekļuvu jezuīts - nekļuvu par tēvu Benu Driskilu, kas labda­rības tirdziņos papliķē vecām lēdijām zem zoda, uzspēlē basket­bolu ar apkaimes puišeļiem, līdz padara viņus par altāra zēniem, neizvadiju pēdējā gaitā smirdīgo, veco dzērāju misteru Liriju, ko­pā ar māsu Rozāliju neorganizēju klostera skolas bērniem izprie­cas braucienu uz siena vezuma, un manā vadībā viņi nedziedāja Ziemassvētku korāļus… tas nebija domāts man. Es pateicu tam sveikas, atdevu atpakaļ rožukroņi, pakarināju uz naglas veco la­bo pletni, iesaiņoju un atdevu astru kreklu un to visu uz atvadām noskūpstīju.

Es nebiju apmeklējis katoļu baznīcu divdesmit gadu, vienī­gais izņēmums bija māsas Valentīnas, kas pacēla manis nomes­to karogu un kļuva par ordeņa mūķeni, godināšana. Māsa Valentīna bija viena no modernajām mūķenēm, par kurām ne­pārstāj runāt un kuras skraida apkārt, visur celdamas brēku un padarot Baznīcu vai traku. Veļa nokļuva uz Time un Neivszveek, un People vāka. Vecais Hjū - reizēm sev par postu - bija radījis nešpetni.

Mēs ar Veļu mēdzām jokot par šo tematu, jo viņa zināja, kāda ir mana attieksme. Viņa zināja, ka esmu redzējis Baznīcu no iekš­puses un nojautis, kāda ir tās līdz sarkankvēlei nokaitētā maši­nērija grēcinieku cepināšanai. Viņa zināja, ka esmu saklausījis čurkstēšanu. Un zināja, ka esmu apsvilinājies. Viņa saprata mani, un es sapratu viņu. Es zināju ari, ka Veļa ir par mani apņēmīgā­ka un drosmīgāka.

Vienīgais temats, par ko man nepatika ar Drū Samerheisu tēr­zēt, bija futbols. Taču todien, kā par nelaimi, viņa prātu nodarbi- nāja tieši tas. bija oktobra beigas, istā sezona, un, ieminējies par vienu no saviem daudzajiem klubiem, viņš vairs nebija apturams. Viņš bija uzvilcis šauru, garu mēteli ar rūpīgi izgludinātu samta apkakli, galvā uzlicis pērļu pelēku platmali un soļoja, klaudzinā­dams pret ietvi cieši satīto Brigg lietussargu. Ieraudzījuši viņu, visi finanšu džungļu iemītnieki godbijīgi parāvās sānis, dodami ceļu. Tajā Manhetenas galā, kur pastaigājāmies mēs, diena bija izvēr­tusies brāzmaina, skaisto rītu prom biedēja pirkstu nospiedumiem līdzīgi smagi, izplūduši mākoņi. Pāri salai no mūsu puses brā­zās ziemas dvesma. Drūmi pelēki mākoņi spiedās lejup, it kā gri­bētu noslīcināt Bruklinu Istriverā.

Kad apsēdāmies un ķērāmies pie lenča, Samerheiss sausiem vārdiem ierunājās par kādu senu futbola spēli. Tajā dienā septi­ņas reizes patstāvīgi biju pārtvēris bumbu, taču vecā vira prātā bija saglabājušās spēles beigas pie Notrdamas komandas četru jardu līnijas. Pēc pretinieka divreizējas kavēšanas es pacēlu ska­tienu un ieraudzīju bumbu lidojam uz gala zonu. Mums bija tikai sešu punktu pārsvars, un laika vairs nebija. Gala zona mudžēja no ķērājiem, kas gaidīja izdevību tikt pie bumbas, taču es ar pār­dabisku spēku pietrūkos no dubļiem kājās un pārtvēru piespēli. To būtu izdarījis ikviens, kurš tajā bridi tur atrastos. Man bija sa­lauzts deguns, acīs plūda asinis, padarīdamas mani aklu, taču to nolāpīto bumbu es notvēru. Šis tvēriens līdz sezonas beigām kļu­va par Notrdamas leģendu. To atcerējās ari Drū Samerheiss un gribēja apnikušo stāstu noklausīties vēlreiz.

Kamēr viņš domās kavējās pie senajiem notikumiem, es atce­rējos savas izjūtas tajā vasarā, kad trauksmainajās sekundēs pie­peši spēli izpratu. Redzēju to skaidri ka vienu veselumu, kas sa­stindzis uz gleznas audekla. Aizsargs šaudīja skatienu pāri spēlētāju ķiverēm, dobjā, aizsmakušā balsī kaut ko kliegdams… Jā, es viņa aurus redzēju, nevis dzirdēju! Redzēju, kā saspringst priekšā skrienošo spēlētāju muguras, un man šķita, ka es varētu sastādīt karti ar šīm molekulām, kas juceklīgi pārvietojās pa lau­kumu… Redzēju ķērājus, kas lēcienā rāvās pretī bumbai. Es zinā­ju, ko domā pretinieka priekšējās līnijas spēlētāji, zināju, kas no­tiek aizsarga prātā, un zināju, kā spēle izvērtīsies un kā jāreaģē man…

No tās dienas es patiešām izpratu šo sasodīto spēli un ik reizi redzēju tas attīstību gluži kā palēninātā filmā. Es apjautu pašu tās būtību un kļuvu patiešām labs futbolists. Iekļuvu žurnāla Look izvei­dotajā "Amerikas izlasē" un televīzijā spiedu roku Ikibam Houpam.

Vēlāk varēju teikt, ka futbola spēlēšana man palīdzējusi labāk izprast dzīvi, un varbūt tā arī bija. Es daudz ko uzzināju ne vien par sāpēm, bet ari par sevi, ko nereti ieraudzīju savas dvēseles dziļumos, - stūri iedzītu izmisuma kamolu ar neprātigi ieples­tām acīm. Es iepazinu sportistu ģērbtuvju humoru un veco spēlē­tāju dusmu izvirdumus, ja spēle bija zaudēta, un sapratu, ka, lai iekļūtu Boba Houpa raidījumā, kurā piedalās blondīnes ar lielām krūtīm, ar to vien, ka esi futbolists, nepietiek. Spēlējot futbolu, par dzīvi iespējams daudz ko uzzināt.

Tomēr nekas no vēlāk pieredzētā nav salīdzināms ar atskārtu laukumā tajā vasarā, kad spēli tik skaidri izpratu. Drū Samerheiss futbolu nekad tā nav izpratis. Savukārt to, ko izprata viņš, ar sa­vu prātu es nespēju apjēgt. Samerheiss izprata Baznīcu.

Es noraudzijos, kā viņš ar ķirurga precizitāti sagriež šķēlēs pal- tusu un iebāž mutē pēdējo kumosu. Apēdis zivs gabaliņu bez pie­devām - bez salātiem, zaļumiem, bez maizes un sviesta -, viņš izdzēra glāzi Evian ūdens, atteikdamies gan no kafijas, gan de­serta. Samerheiss acīmredzot cerēja dzīvot mūžīgi. Vienīgais, ko patiešām gribēju no viņa uzzināt, bija tā cilvēka vārds, kurš rūpē­jās par viņa krekliem. Nekad nebiju redzējis tik labi iecietinātus kreklus. Ne mazākās krunciņas, ne traipiņa - tie atgādināja tikko uzkrituša sniega lauku. Uzslaucīdams no šķīvja mērci, kas tur bi­ja palikusi pec garda teļa gaļas ēdiena notiesāšanas, jutos kā zem­nieks. Samerheisa seja bija neizteiksmīga, ja vien iecietību pret ma­nu ēstgribu neuzskatīju par izteiksmi. Viņš pasūtīja man portvīna Fladgate pudeli, un vīnu pārzinis aizsteidzās uz kluba pagrabiem. Samerheiss izvilka no vestes kabatas pulksteni ar vāciņu, paska­tījās tajā un ierunājās par ko tādu, kam nebija ne mazākā sakara ar Notrdamu un senajiem varoņdarbiem futbollaukumā.

- Šodien pilsētā ierodas Kērtiss Lokharts, Ben. Vai esat pava­dījuši kopā daudz laika?

- Es viņu tikpat kā nepazīstu. Kopš esmu pieaudzis, tikušies esam tikai dažas reizes. Kad ar Veļu bijām mazi, viņš pie mums viesojās bieži.

- Manuprāt, viņš ir tava tēva protežē. Gandrīz jūsu ģimenes loceklis. Katrā ziņā es tā uzskatu. - Samerheiss pārvilka ar pirk­stu kauliņiem pār virslūpu un viegli sarauca pieri, un man ie­nāca prātā, ka viņš, iespējams, zina par Lokharta attiecībām ar māsu. Lai arī kādas tās būtu. Taču man nerūpēja, ko mūsdienās dara jaunas mūķenes. - Protams, viņš tiksies ar mani, - Samer­heiss turpināja. - Un tavu tēvu… ak, paldies, Saimon. Tieši to es gribu, lai misters Driskils pagaršo. - Saimons nolika pudeli uz galda, ļaudams man ieliet dzērienu glāzē pašam, ko nekavējo­ties izdarīju. Es jutu, ka no portvīna ātri apreibstu. Pēc brīža Sai­mons no jauna pienāca pie mūsu galdiņa, atnesdams Davidoff cigāru un standziņas. Man kļuva skaidrs, ka gremdēšanās at­miņās par Aiovas spēli bijusi tikai prelūdija. - Būtu labi, - Sa­merheiss klusi sacīja, - ja kādu bridi tu pavadītu kopā ar viņu. Es iedomājos, ka firmas interešu vārdā… - Man šķita, ka viņš parausta plecus, bet varbūt man tikai izlikās.

- Par kādām interesēm ir runa, Drū? - Es jutu, ka mani spiež iesaistīties darbībās, ko nesaprotu. Ja nebūšu modrs, mani pie­veiks kā mazu bērnu.

- Negribu tevi maldināt, - viņš teica. - Runa ir par Baznīcu. Taču Baznīca, Ben, ir bizness, un bizness ir tikai bizness.

- Vai es sapratu pareizi, Drū? Jūs sakāt, ka bizness ir tikai biz­ness?

- Tu esi izpratis būtību.

- Laikam gan.

- Divi juristi, - viņš pasmaidīja, - demonstrē savu asprātību. - Viņa plānajām lūpām pārslīdēja smaids. - Vai tev ir gadījies dzir­dēt, ka Svētais Tēvs nejūtas īsti labi? - Tagad bija mana kārta pa­raustīt plecus. - Tieši tāpēc Lokharts ierodas, - Samerheiss turpi­nāja. - Lai izklāstītu plānus un apsvērumus par Kallista pēcteča izvēli. Viņam var rasties vajadzība pēc mūsu padoma…

- Ne jau nu pēc manējā, - es sacīju.

-Gribu, lai tu skaidri apzinies situāciju. Labi, ka firmas rīcībā ir šāda lēmuma pieņemšanai vajadzīgais laiks. Viss nopietni jā­pārdomā.

Kamēr es izgaršoju desmit dolāru vērtu portvīna malku un iz­pūtu cigāra dūmus, Samerheiss rāmi gaidīja atbildi.

- Man šķiet, ka pāvestu joprojām ievēl Kardinālu kolēģija. Vai noteikumi grozīti? Kāpēc neesmu saņēmis par to vēstuli?

- Nekas nav grozīts. Pāvestu izrauga tāpat kā vienmēr. Zini, Ben, tev derētu apvaldīt savu antiklerikālismu. Ieklausies labā padomā.

- Līdz šim tāda nostāja man nav likusi vilties.

- Laiki mainās. Mainās gandrīz viss. Taču ne Baznīca, vismaz sava būtībā ne. Un nedomā, ka es ludzu tevi atteikties no saviem principiem.

- Paldies Dievam!

Samerheiss nesaprata ironiju.

- Firma cieši sadarbojas ar Baznīcu, - viņš sacīja. - Ir šis tas, par ko tev jabut lietas kursā… Šis tas, kas īsti neiekļaujas ikdienas ritmā. Kāpēc gan nesākt ar mūsu draugu Lokhartu?

- Tāpēc, ka Baznīca ir mans ienaidnieks. Skaidrāk to pateikt nevar.

- Tu esi zaudējis humora izjutu, Ben. Samērīguma izjūtu. Es neprasu, lai tu sadarbotos ar Baznīcu. Tikai uzklausi mani, lai esi labāk informēts par mūsu rīcību. Izmet no prāta visu perso­nisko, kas tevi saista ar Baznīcu. Neaizmirsti, ka bizness…

- Ir bizness.

- Īsumā tā ir, Ben.

Tā man bija īsta katoļu diena.

Kad atgriezos birojā, mani tur gaidīja tēvs Vinnijs Helorans. Es apslāpēju vaidu. Viņš bija jezuīts, gandrīz vienos gados ar ma­ni, un mēs bijām pazīstami jau sen. Vietējā Jēzus biedrības kopie­na viņam bija uzticējusi nelaiķes Lidijas Hārbo, kam savulaik pie­derēja īpašumi Austeru līcī, Palmbīčā un Bārhārborā, pēdējās gribas un testamenta izpildi. Šis juceklīgais, apjomīgais doku­ments, kas apliecināja, ka lielāko daļu savu daudzo īpašumu vi­ņa atstaj Jēzus biedrībai, ikvienam izraisītu bezmiegu. Turklāt je­zuīti šaubījās, vai izdosies atvairīt tris pamatoti saniknoto mantinieku pretenzijas.

- Saproti, Ben, Austeru līča atraitnēs palikusī imperatore di­vus dēlus atdeva jezuītiem. Vai pēc tā jābrīnās, ka viņa vēlējās, lai biedrība saņemtu mantojuma lielāko daļu? Tas testamentā skaid­ri norādīts. Trim pārējam atvasēm - vai esi tās redzējis? - Dievs bijis žēlīgs, un viņi no mantojuma nav izslēgti. Katram novēlēti pāris miljonu. Alkatīgie nelieši! - Vinniju ar baltu garīdznieka ap­kaklīti biju redzējis ne vairāk kā piecas reizes. Tajā diena viņam mugurā bija llarris tvīda žakete, svītrains krekls ar tauriņu.

- Mantinieki gatavojas iesniegt milzum daudz pierādījumu, ka pēdējos divdesmit mūža gadus māte bijusi prātu izkūkojusi alko­holiķe. Manuprāt, viss ir skaidrs. Viņu apreibināja, lai piespiestu rakstīt šo neapšaubāmi absurdo novēlējumu. Gultu apsēda jezu­īti. Un tā tālāk.

- Vai tā jārunā mūsu advokātam? - Vinnijs nāca no naudīgām aprindām, un pretēji populārajam uzskatam nauda viņam bija ļoti svarīga. Pitsburgas Heloranu nauda salīdzinājumā Prinstonas Driskilu naudu nebija nekas, taču tās bija pietiekami, lai izveido­tos zināmi paradumi. - Vai Baznīca patiešām tevi gatavoja kaut kam tādam, Vinsent? Ka tev jānoņemas ar apšaubāmiem vecu, ba­gātu dāmu testamentiem?

- Nesāc nu moralizēt, Ben, - viņš noteica. - Šajā pasaulē val­da suņu tikumi.

- Suns sunim uz astes nemīs, - es atgādināju. - Tas nav nekas jauns.

- Baznīca ne ar ko neatšķiras no citām lielām organizācijām. Tu labi to zini. Gan Baznīcai, gan Jēzus biedrībai jārūpējas par sevi, jo neviens cits par tām nerūpēsies. Es daru savu darbu, ie­vākdams šādu tādu naudu, kas reizēm iegadās. Baznīcai jābūt par sevi noteicējai…

- Vinnij, nestāsti to man, Benam. Baznīca nav noteicēja pār se­vi no Konstantīna laika. Tā vienmēr kādam pārdevusies, kādam kalpojusi. Suteneri mainās, bet Baznīca jau nākamajā dienā atkal ir uz ielas.

- Pie joda! Varbūt tu esi antikrists, par kuriem tik daudz ru­nā? Šodien gan man veicas… tomēr no tevis varētu iznākt ideāls jezuits. Jo tu fanātiski aizstāvi savu lielās patiesības ideju. Nekad neesi pratis pateikt savu sakāmo un aizvērties. Nelaime tāda, ka tu nekad neesi izpratis Baznīcas būtibu. Nekad neesi mācējis sa­mierināt mazo, sprogaino ideālisma jēriņu ar reālisma lauvu tā, lai abiem būtu labi. Tāda ir Baznīcas būtība.

- Laimīgais pragmatiķis!

-Tādam man jābūt. Esmu priesteris. - Viņš atzvēlās krēslā un man uzsmaidīja. - Dzīve paiet tādā mēslu bedrē! Un Baznīca nav no tām tīrākajām vietām. Cilvēks nekad nav tīrs. Gluži vienkārši mēs cenšamies darīt labu, cik tas ir mūsu spēkos, un piecdesmit vienā procentā mums ir taisnība. Vairāk no mums nevar prasīt. Vari ticēt, ka atraitne Hārbo vēlējās, lai tas žūksnis tiek biedrībai. Pat ja vecā ragana to negribētu, tik un tā savu mēs dabūtu.

Vinnijam un viņam līdzīgiem svarīgs bija fakts, ka viņi tic. Helorana ticība bija stipra un neskarta. Viņš allaž atgādināja, ka man tā esot amputēta. Helorans ne tik daudz ticēja Dievam, cik

Baznīcai, un tai viņš patiešām bija firmas partneris. Vērodams viņu darbā, biju secinājis, ka Dievu var uzskatīt par ērtu mitu. Var ticēt, ka Tas mit trauku mazgājamā mašīnā un sarunājas ar tevi žāvēšanas cikla laikā, ja tam kāda nozīme, lāču, svētā debess, vis­labāk ir ticēt Baznīcai.

Pēc lenča es nostājos sava kabineta stūri un raudzījos uz Bete- ripārku, Pasaules tirdzniecības centra torņiem un Brīvības statu­ju, kas caur vēlā rita miglu bija tik tikko redzama. Kabinets, ko aizņēmu gandri/, desmit gadu, bija tāds, kāds Hjū Driskila dēlam pienācās, un "Beskoma, Lafkina un Samerheisa" pasaulē tas daudz ko nozīmēja. Kabinetā bija angļu partneru rakstāmgalds no Dikensa laika, l.uija XV ēdamgalds ar Brinkuši statueti, Ep- staina krūšutēls uz pjedestāla, Klē pie sienas. Cilvēkam, kurš nav par sevi pārliecināts, šie mākslas darbi varēja iedvest bijību. Tās bija tēva un bijušās sievas Antonijas dāvanas, eklektiskas un lie­liskas. Žurnāls Nezi> York reiz bija ievietojis rakstu par šispasau- les vareno birojiem, un tur bija minēts arī mans, un vajadzēja kriet­nu laiku, lai kaut ko vērstu par labu. Es pat izmetu paklāju, un Hjū un Antonija izteicās, ka bez tā kabinets izskatās pec kanārij­putniņa bura, un ta bija vienīgā reize, kad viņi domāja vienādi. Mūsu kopdzīves beigās ari mēs ar Antoniju bijām vienoti tikai jau­tājumā par neuzticēšanos Katoļu baznīcai, taču ar to nepietika, lai glābtu laulību. Man vienmēr šķita, ka tādu pārliecību viņa mantojusi piedzimstot, bet es līdz tai nonācu vecmodīgā ceļā, ie­gūdams to patstāvīgi.

No Steitonailendas cēlās migla, padarīdama neskaidru pazīs­tamo ainavu, gluži tāpat kā mūsu atmiņā dūmaka apvij ikdienas banalitātes, pakļaujot tās aizmirstībai. Manuprāt, cilvēkam tieši pusmūžā atmiņas šķiet tik svarīgas, ka viņš tomēr nevēlas laist tās vaļā. Viņam šķiet, ka atmiņas glabā visu aizslēgto dvēseles durvju atslēgas. Pat kļūst mazliet baisi.

Manā un Veļas bērnībā mūsu mājās vienmēr apgrozījās daudz garīdznieku. Kad tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada va­sarā tēvs atgriezās no kara, man bija desmit gadu. Kamēr tēvs at­radās citās zemēs un mēs viņu redzējām tikai atvaļinājumu laikā, mūs bieži apmeklēja pavecs priesteris, kam no deguna un ausīm ārā auga daudz sirmu spalvu, un tas atstāja uz mani lielu iespai­du. Šis cilvēks bija tēvs Polaņskis, un viņš nāca uz mūsu kapelu noturēt misi. Dažreiz viņš kopā ar māti kaut ko darīja dārzā un reiz pat iedeva man savu dārza liekšķeri, taču mēs nepazinām viņu labāk par tiem cilvēkiem, kuri uzturēja tīru un gludu dīķī ierīkoto slidotavu, vai vīriem, kas pļāva un kopa mauriņu un dār­zā apgrieza kokus.

Tikai pēc tam, kad tēvs no kara atgriezās, mēs apjēdzām, ka priesteri var būt ari cilvēciskas būtnes. Vienu tādu tēvs bija atvedis sev līdzi - īstu itālieti, kas angliski runāja ar stipru akcentu. Mēs ar Veļu nez kāpēc iedomājāmies, ka šis tēvs - varbūt monsinjors? - Džakomo d'Ambrici savā garajā sutanā, ar melnajam apaļu purn­galu biezzoles kurpēm kājās ir kara trofeja, kuru mūsu tēvs ieguvis, tāpat kā noputējušo, kožu saēsto lāča izbāzni vai lauvas un de­gunradža galvu Adirondaka medību namiņā. Veļa, toreiz nepilnus četrus gadus veca, bija pārliecināta, ka tēvs d'Ambrici mums pie­der. Šķiet, ka tādas attiecības sagādāja prieku abiem. Tajā vasarā nebija saskaitāmas reizes, kad mēs spēlējāmies ar rotaļu dzelzceļu, spēlējām dambreti, dzīvnieku loto vai kroketu, ne arī stundas, ko viņš pavadīja kopā ar mums pirmajā miera rudenī, vizinādamies siena ratos, mācīdams purināt ābolus, Visu Svēto dienas priekšva­karam griezdams ķirbju maskas un mēģinādams noturēties uz sli­dām diķi aiz dārza. Priesteris šķita tikpat bērnišķīgs kā mēs ar Ve­ļu. Ja tādi tikumi būtu piemituši arī citiem garīdzniekiem, ar kuriem vēlāk saskāros, droši vien no manis iznāktu priesteris, - taču nav jēgas spriedelēt par to, kas vairs nenotiks.

Tēvam d'Ambrici patika visu ko darināt, un man patika gluži kā apburtam stundām ilgi sēdēt blakus un vērot viņa rokas. Dārzā viņš pie resna ābeles zara pieseja virves un ierīkoja šūpoles. Tās bija pasakainas, bet tad viņš pārspēja pats sevi, uzbūvēdams kokā mājiņu, kurā varēja ierāpties pa virvju kāpnēm. Vēl interesantāk bija vērot viņu mūrējam. Cik droši viņš lika javu un ķieģeļus taisnā rindā! Priesteris pielaboja arī dažviet sabrukušo kapelas mūri. Ap­brīnas pārņemts, es staigāju viņam pa pēdām, līdz viņš aizgāja uz tēva darbistabu, lai "pastradātu". Darbs acīmredzot bija ļoti sva­rīgs, jo darbistabā neviens traucēt viņu nedrīkstēja.

Kad priesteris nāca no turienes ārā, es jau gaidīju. Viņš bieži pacēla mani augšup savās garajās, spalvainajās pērtiķa rokās glu­ži ka lelli. Melnie, biezie, cirtainie mati viņam bija apgriezti ap galvu kā cepure. Deguns atgādināja banānu, bet lūpas viņš nere­ti savilka tāpat kā prinči renesanses laika gleznās. D'Ambrici bija vismaz sešas collas īsāks par tēvu, un viņa augums saskaņā ar mātes vārdiem bija tāds pats kā Edvardam Dž. Robinsonam. Es vaicāju mātei, ko viņa ar to grib teikt, un viņa, bridi padomājusi, atbildēja: "Vai zini, Bendžij, kā gangsterim."

Tēvs ar mums nesapratās tik viegli kā d'Ambrici un droši vien bija uz viņu greizsirdīgs, jo mēs ar Veļu šo eksotisko viru dievinā­jām. Mums nekad neienāca prātā pajautāt, kāpēc viņš pie mums uzturas, jo mums nebija vajadzīgs nekas vairāk kā viņu pielūgt. Tad kādu nakti viņš nozuda. It kā mēs būtu viņu izdomājuši, it kā viņš būtu redzēts sapni, lāču gan man, gan Veļai viņš atstāja kaula krustu. Veļas filigrānais krusts atgādināja mežģīnes, manē­jais bija stingrs un vīrišķīgs.

Veļa joprojām savējo nēsā. Mans krusts ir sen pazudis, es tā domāju.

Vēlāk tēvs ar mums par d'Ambrici runāja, un veids, kā viņš to darīja, bija zīmīgs. Viņš nesauca d'Ambrici vārdā, un mēs ar Veļu saskatījāmies, jo sapratām. Tēvs skaidroja, ka nevajagot jaukt priesteri - Dieva cilvēku - ar Dievu. Vienam esot māla kājas, bet otram, cik zināms, to neesot. Atceros, pēc tam mēs metām zaglī­gus skatienus uz priesteri, kurš kopā ar tēvu bibliotēkā malkoja viskiju vai devās uz kapelu noturēt mātei misi. Mums neizdevās ieraudzīt māla kājas, un tas mani mulsināja. Savukārt Veļa klusi, kā to mēdz darīt mazas meitenes, aizgāja uz savu istabu, samek­lēja savus trauciņus un kaut ko iztaisīja. Kad istabā iegāja māte, viņa apstājas, ilgi to pētīja un beidzot noprasīja, kas tas ir. Veļa skaidri un mīlīgi nopīkstēja: "Māla kājas!" Tas māti uzjautrināja, un viņa aicināja tēvu paskatīties. Vēlāk viņa atveda draudzeni no baznīcas, lai tas paskatās uz māla kājām, bet Veļa pateica, ka tās samīcījusi un izveidojusi ko citu. Es zināju, ka tā nav taisnī­ba. Māla kājas viņa noslēpa lielajās basa bungās ar klaunu uz sāniem. Veļa noņēma bungām vienu pusi un tukšumu izmantoja par slēptuvi. Pagāja gadi, iekams viņa atklāja, ka man šī vieta ir zināma. Man nekad neizdevās atrast tik lielisku slēptuvi, taču jā­atzīst, ka toreiz man lielu noslēpumu nemaz nebija. Veļa bija sa- vādniece, un viņai patika visu ko slepus glabāt.

Atceros, kā Veļa ar dabisku vieglumu uz dīķa iemācījās slidot, toties es kritu un klupu, man bija auksti, biju slapjš, apdauzījies un tāpēc nikns kā muļķis. Ziemas sporta veidus vienmēr esmu uzskatījis par sodu, kas mums uzlikts par nezināmiem pārkāpu­miem, bet Vēla domāja, ka es gluži vienkārši esmu lempis.

Droši vien tāds ari biju.

Kad ienākusi sekretāre mis Esterbruka man ai/, muguras iekle­pojās, manas domas joprojām nodarbināja Veļa.

- Mister Driskil, zvana māsa.

Sekretāre izgāja, bet es pirms klausules pacelšanas bridi stā­vēju pie galda. Man negribējās ticēt, ka ta ir sagadīšanās.

- Hallo, Veļa! Kur tu esi? Vai kaut kas noticis?

Māsas balss skanēja savādi, un es viņai to pateicu. Lai gan viņa smējās un nodēvēja mani par nejēgu, es jutu, ka vārdi skan neīsti. Kaut kas nebija labi, taču māsa tikai paskaidroja, ka grib mani izvilkt no biroja un vakarpusē tikties ar mani mājās, jo vēlo­ties kaut ko pārrunāt. Es sacīju, ka, manuprāt, viņai vajadzētu būt Parīzē vai kur citur.

- Kur tik neesmu bijusi! Bet tas ir garš stāsts. Šajā pēcpusdie­nā atlidoju uz mājām. Kopā ar Kērtisu. Vai atbrauksi, Ben? Tas ir svarīgi.

- Vai tu esi slima?

- Nē. Esmu nobijusies. Parunāsim par to vakarā - labi?

- Labi. Vai tēvs tur ir?

- Nē. Viņš piedalās valdes sēdē Manhetenā…

- Labi.

- Kāpēc tā vaicā?

- Man patīk, ja zinu, ka viņš kaut kur krūmos gaida, lai man no ēnas uzbruktu.

- Pusdeviņos, Ben. Es mīlu tevi, kaut arī tu esi liels aplamnieks.

- Pirms brīža Vinnijs Helorans nosauca mani par antikristu.

- Vinnijs vienmēr pārspīlē.

- Es ari milu tevi, mās. Kaut gan esi mūķene.

Dzirdēju, ka viņa klusi nopūšas un noliek klausuli. Brīdi es sēdēju, mēģinādams atcerēties, vai agrāk viņas balsī esmu saklau­sījis bailes. Ne reizi.

Tajā vakarā atstāju biroju agrāk nekā parasti - mana darba­diena nereti ievilkās lidz astoņiem deviņiem. Pirms kāpšanas Mer­cedes, lai dotos uz Prinstonu, vajadzēja ieiet dušā un pārģērbties.

Taksometrs izlaida mani Septiņdesmit trešās ielas un Mediso­na avēnijas stūrī. Diena pamazām ietinās miglā, un ielu laternas, ēnu un mikluma apņemtas, mirgoja. Es devos uz parka pusi, prā­todams, kas notiek ar māsu. Slapjās ielas spīdēja. Tikai pirms ne­dēļas bija beigusies pasaules kausa izcīņa futbolā, bet aukstums turējās gluži kā ziemā. Saltā migla dzēla vaigos.

Veļa… Man nebija noslēpums, ka viņa devusies uz Romu, lai vāktu materiālu grāmatas rakstīšanai. Vēlāk māsa atsūtīja atklāt­ni no Parīzes. Nebiju cerējis ieraudzīt Veļu Prinstonā agrāk par Ziemsvētkiem, zinādams, ka viņa stingri ievēro savus pētniecības un rakstīšanas grafikus. Taču nu, pārtraukusi darbu, viņa bija šeit. Kas gan tā izbiedējis māsu, ka viņa parradusies mājās?

Mierināju sevi ar domu, ka drīz vien to uzzināšu. Galu galā māsa nereti sacēla jezgu par neko. Biju lietas kursā vienīgi par to, ka viņa pēta Baznīcas darbību Otrā pasaules karā. Vai tas būtu viņas ierašanās iemesls? Ar Veļu nekad neko nevarēja zināt. Viņa nebija tāda mūķene, kādas atcerējos no Sentkolumbkilas pamat­skolas laikiem. Šī doma arvien mani uzjautrināja, un brīdī, kad piegāju pie savas smilšakmens mājas, jutu, ka sejā man rotājas muļķīgs smaids. Nez vai ir kas tāds, ar ko mēs divatā netiktu galā. Tas vēl nebija piedzīvots.

Kad, pārbraucis pa Džordža Vašingtona tiltu pāri Hudzonai, es uzņēmu kursu uz Prinstonu, piepeši man kājā no aukstuma, mitruma un saspringuma iesmeldzās senā sāpe, mans jezuīta lai­ka suvenīrs. Satiksmes plūsma pamazām kļuva brīvāka, un drīz es paliku viens ar vējstikla slotiņu vēzieniem un magnetofonā ska­nošo Elgara Koncertu čellam un orķestrim. Ceļš kļuva aizvien sli­denāks, un lietus vērtās slapjdraņķī. Es braucu piesardzīgi, val­dīdams automašīnu, kas riepu mazās berzes dēļ kuru katru brīdi varēja slīdēt.

Prātā ienāca līdzīgs vakars pirms kādiem divdesmit gadiem, kad jutos tikpat nelāgi. Toreiz bija ziemas beigas - vismaz baltas, nevis netīri pelēkas, - un es, tāpat kā šajā vakarā, braucu mājup, uz Prinstonu. Es baidījos no sarunas ar tēvu, jo man negribējās viņam stastit par to, kas noticis, un ko tadu viņš nekādā ziņā ne­vēlētos dzirdēt. Tēvs necieta asarainus stāstus un neveiksmes, kas viņa izpratnē nebija nekas cits kā gļēvums. Jo tuvāk nāca Prinsto­nā, jo mazāk es gribēju tur nokļūt. Un tā naktī, ko Bulvers-Litons dēvētu par tumšu un vētrainu, es traucos garām ledus un sniega laukiem, gluži kā zaglis bēgdams no saviem mēģinājumiem kļūt par jezuītu. No mēģinājumiem kļūt par cilvēku, kadu tēvs vien­mēr bija ilgojies mani redzēt.

Hjū Driskils vēlējās, lai esmu kopā ar jezuītiem, lai esmu pa­kļauts stingrai disciplīnai un dzīvoju intensīvu intelektuālu dzīvi. Tēvam patika apzināties, ka ieņemšu vietu pasaulē, ko viņš saprot un ko zināmā mčrā kontrolē. Viņš bija tik egocentrisks, ticēdams, ka ar savu bagatibu un uzticību Baznīcai, saviem labajiem dar­biem un ietekmi ir starp tiem cilvēkiem, kuri veido valdošo eliti, baznīcu Baznīcā. Reizēm man šķita, ka tēvs sevi pārvērtē, bet - ko gan es zināju?

Iespējams, visā visumā viņa uzskati par sevi bija pareizi. Drū Samerheiss gadu gaitā bija man pastāstījis daudz ko tādu, kas pierādīja, ka tēva pārliecībai par savu svarīgumu ir pamats. Sa­merheiss ilgi bija tāds pats draugs un mentors tēvam, kā tēvs - visuresošajam Kērtisam Lokhartam. Pēdējā laikā no Samerheisa vārdiem es nopratu, ka tēva un Lokharta galvenais sarunu temats ir nākamā pāvesta vēlēšanas.

Es atcerējos daudzus faktus no savas dzives, kas tēva svarī­gumu apstiprināja. Manā bērnībā kardināls Spelmens - toreiz viņš bija vai nu biskaps, vai arhibīskaps, īsti neatminos, - no Ņu­jorkas vienmēr brauca pie mums vakariņās, un tas nozimēja, ka esam kas īpašs. Viņš ieradās gan Prinstonas mājā, gan divstāvu mājā Parka avēnijā, no kuras atteicāmies pēc nelaimes gadījuma ar māti. Dažreiz dzirdēju vecākus uzrunājam viņu par Frenku, un reiz viņš mani izbrīnīja, teikdams, ka valkā aligatora ādas kur­pes. Varbūt man bija ienācis prātā izpētīt, vai viņam nav māla kājas.

Droši vien tas bija Veļas zvans, kas viesa manī šo satraukumu un atsauca atmiņā senās dienas, lika atcerēties tēvu un Spelme- nu ar viņa aligatora ādas kurpēm, un jezuītus, un to pusaizmir- sto nakti ar slideno ceļu un sniegputeni, kad, vezdams sliktas ziņas un bažīdamies, ko tēvs teiks par viņam sarūpēto vilšanos, braucu mājās.

Tas bija pirms divdesmit vai vairāk gadiem.

Agri no rīta, kad putenis bija mitējies un nakts melnums atkā­pies, ceļu patruļa, izbraukusi vētras upuru meklējumos, uzgāja manu Chevy ietriekušos kokā un turpat līdzās mani. Nekas nelie­cināja, ka uz apledojušā, pieputinātā ceļa es būtu bremzējis, tā­pēc viņi nosprieda, ka esmu aizmidzis. Dažreiz tā gadās. Taču tās bija blēņas. Man bija lauzta kāja, un es biju gandrīz nosalis, lāču galvenais bija tas, ka nakts vidū biju sapratis, ka labāk ir mirt nekā izstāstīt tēvam par sevi un jezuītiem.

Protams, laika gaitā tēvs nojauta patiesību. Tas bija lasāms viņa acīs, kurās gailēja neremdināms izmisums, gluži kā bākas ugunis tumšā, nodevīgā krastā, aicinādamas mani mājās, mājās. Viņš zinā­ja. Viņš zināja, ka esmu mēģinājis izdarīt pašnāvību, katoļa lielāko grēku, un tas bija vēl viens, ko viņš nespēja man piedot.

Paldies Dievam, ka ir Veļa. Viņš patiešām tā man slimnīcā pa­teica. Ne tādēļ, lai aizvainotu vai pazemotu. Tēvs gluži vienkārši to zem deguna nomurmināja. Pēc tam kad apzināti biju mēģinā­jis atņemt sev dzīvību, izvēlēdamies nebūtību, kad biju izstūmis tēvu 110 lēmuma pieņemšanas procesa, es iestāstīju sev, ka man ir vienalga, ko viņš domā. Un tā bija mana uzvara.

Tuvodamies Prinstonai, es nogriezos uz divjoslu ceļa, pa kuru ar tēva Lincoln biju mācījies braukt. Iekams paguvu sagatavoties, lukturu gaisma caur slapjdraņķa priekškaru izcēla no tumsas mūsu māju. Pie riepām lipa dubļi, jo garais piebraucamais ceļš starp papeļu rindām bija izmiekšķēts, tāpat ka grantētā apgrieša­nās vieta. Es ievēroju, ka rožu krūmi ir nekopti, it kā šajā gadsim­tā neviens šeit nebūtu iegriezies. Pagalma viena pusē slejās drū­ma garāža ar mūra sienām un zemu jumtu. Nobrīnījos, ka, mani gaidīdama, māsa nav ieslēgusi apgaismojumu. Lukturu apspīdē­tie mājas pamatu laukakmeņi vizēja kā oļi strauta gultnē. Māja bija tikpat tumša kā necaurredzamā, slapjā nakts. Tālumā cauri lietum virs koku galotnēm debesis kvēloja Prinstonas sārtā at­blāzma.

Iegājis tumšajā priekšnamā, es jutu pār muguru pārskrienam saltas trīsas. Nospiedu slēdzi, iedegās gaisma, un viss bija kā parasts - zem kājām pulēta, nevis ar naglām, bet tapām nostip­rināta ozolkoka grīda, kāpnes, olīvzaļās sienas un spoguļi zel­tītos ietvaros. Es taisnā ceļā devos uz Garo istabu, ko no priekš­nama šķira divi soļi un kur, atgriezušies mājās, mēs parasti satikāmies.

Gara istaba. Galvenā telpa viesnīcā, kas šeit bija astoņpadsmi­tajā gadsimtā. Par to joprojām liecināja nomelnējušās sijas virs gal­vas, daudz pieredzējušais, sešas pēdas augstais un desmit pedu platais kamīns, āķi katlu uzkarināšanai. Gadu gaita šeit bija uz­radušās cita laika zīmes - puķaini mēbeļu pārsegi, grāmatskapji, garas sinepju krāsas grīdsegas ar purpursarkaniem akcentiem, og­ļu spainis, ap kamīnu sinepju krāsas ādas krēsli ar paročiem, dzeltenīgas misiņa lampas, vāzes un kapara puķupodi, bet ista­bas tālākajā galā uz dārza un strauta pusi - molberts, pie kura tēvs dažreiz gleznoja. Uz tā bija novietots ķīļrāmis ar svaigu audeklu, kas bija daļēji apsegts.

Istabā bija drēgns, jo no āra sūcās mitrums. Pelni uz restēm bija auksti un oda pēc rudens, turklāt lietus lāses, kas pilēja no skursteņa, tos pārvērta dubļos. Senāk austrumu spārna istabās mitinājās Viljams un Mērija, kas būtu rosījušies, iekūruši uguni un pacienājuši mani ar punšu, viesdami majā dzīvību. Taču Vil­jams bija miris, Mērija aizgājusi pensijā un pārcēlusies uz Skots- deilu, savukārt pāris, kas apkalpoja tēvu, dzīvoja Prinstonā, ne­vis austrumu spārna istabās.

Es zināju, ka Veļas te nav, tomēr saucu viņu vārdā, gluži vien­kārši tādēļ, lai dzirdētu skaņu izgaistam klusumā. Piegājis pie vie­nām no daudzajām kāpnēm, kas bija šajā mājā, es no apakšas vēl­reiz saucu māsu. Augšā varēja saklausīt pazīstamo skrapstoņu, it ka čabētu sausas avīzes. Aukstums un lietus bija sadzinis iekš­telpās lauku peles, un nu tās skraidīja, mēģinādamas atcerēties, kur atrodas un cik senču paaudzes te meklējušas patvērumu iepriekš.

Bērnībā mēs ar Veļu domājām, ka trokšņus sienās rada spoki, par kuriem, šķiet, zinājām jau piedzimdami. Klīda dažādi nostāsti. Viens no tiem vēstīja, ka jauns puisis nogalinājis angļu virsnieku un, pāris karavīru vajāts, meties bēgt. Bens Driskils, kas šeit to­reiz dzīvojis, paslēpis zēnu bēniņos, taču pēc nedēļas ieradusies britu vienība, pārmeklējusi Driskila īpašumus un atradusi pus­dzīvo, plaušu karsoņa nomocīto zēnu ierāvušos bēniņu kaktā. Angļi nekavējoties pasludinājuši viņu par vainīgu un Benam Dris- kilam paziņojuši, ka apkaimei par mācību pakārs to kopā ar zēnu. lād durvīs iestājusies Bena sieva Hanna ar musketi rokās un pie­draudējusi karavīrus pārmācīt ar dažam uncēm svina, ja tie ne­būs mierā ar vienu gūstekni. Briti paklanījušies un ieteikuši turp­māk labi apdomāties pirms patvēruma sniegšanas krietnā karaļa Džordža ienaidniekam un aizgājuši, līdzi vezdami zēnu. Angļi to Driskila virvē pakāruši dārzā lielā ābelē. Kad karavīri bijuši prom, Bens virvi pārgriezis un zēnu zem tās pašas ābeles apgla­bājis. Pie viņa kapavietas, platām acīm noklausījušies stāstu par drosmīgā dumpinieka nāvi, mēs mēdzām spēlēties.

Gaidpilns devos augšā pa kāpnēm, taču neviena - nedz spo­ka, nedz vāveres, nedz māsas - tur nebija. Es piepeši atcerējos mā­ti. Uz mirkli man pat šķita, ka viņa stāv durvīs kruzuļota peņuā- ra un stiepj man pretī rokas, mēģinādama aizsniegt mani. Cik sen tas bija? Mātes lupas veidoja vārdus, ko es droši vien kaut kad dzirdēju… Es nespēju tos atcerēties… Kāpēc es nespēju atcerēties mātes teikto, lai gan skaidri atminējos viņas tualetes ūdens un pū­dera smaržu? Un kāpēc viņas seju ietin ēnas? Vai viņa toreiz bija jauna? Vai matos jau bija iebirusi sarma? Cik man bija gadu, kad viņa tā, izstieptam rokām, panācās man preti un kaut ko sacīja, vēlēdamas, lai es saprotu ko svarīgu?

Nogājis lejā, paņēmu lietussargu un devos ārā. Spokainajā ap­gaismojuma bija redzamas lietus lāses, ko slīpi nesa vējš. Uzslējis siltā mēteļa apkakli, es paslēpos zem nelielās nojumes, kas savie­noja abus ēkas spārnus. Pret rūtim un svina notekās grabēja lie­tus, pamazām pārvērzdamies ledū, kas galu galā nosprostos no­tekcauruli. Ir lietas, kas nekad nemainās.

Es šķērsoju zālienu, kur mēs parasti spēlējām kroketu un bad­mintonu. Dzeltenas gaismas pirksti no Garās istabas logiem rā­dīja uz kapelu.

Mums, protams, bija sava kapela. Divdesmitajos gados to bija uzbūvējis tēvatēvs, lai apmierinātu manas vecāsmātes kaprīzi. Kā raksta tūristu ceļvežos, tā bija attiecīgā "laikposma" celtne, kas mūrēta no akmeņiem un ķieģeļiem, ar melnbaltu apdari. Vecāmā­te par to mēdza teikt: "Ļoti jauks tornis, kas nevienu neizaicina," - turklāt torni mūždien vajadzēja remontēt. Mēs nebijām tādi an­gļu katoļi kā īvlins Vo, un ģimenes algu sarakstā mums nebija savs priesteris, taču mēs jūtami atbalstījām priesterus, kuri kalpo­ja netālajā Svētās Marijas baznīcā Ņūprudensā. Paaudzies es do­māju, ka pašiem sava baznīca ir neprāts, taču biju iemācijies šajā ziņā turēt muti. Tad sāku iet Svētā Augustīna skolā, un izrādījās, ka daudzu zēnu ģimenēm īpašumos ir sava kapela un nekā kaun­pilna tajā nav.

No tumšās, drūmās, apledojušās kapelas, kas bija pilna ar pe­lēm, straumītēm tecēja ūdens. Zāle visapkārt prasījās pēc pļauša­nas. Turēdamies pie margām, es pieveicu nedaudzos pakāpienus un, apstājies pie dzelzi kaltajām ozolkoka durvīm, nospiedu rok­turi, kas viegli nočīkstēja. Iekšpusē, vēja raustīta, plīvoja sveces liesmiņa. Vienas mazas svecītes liesmiņa. Aiz gaismas loka val­dīja tumsa, kas vēstīja, ka telpa ir tukša. Taču Veļa bija šeit ienā­kusi un iedegusi sveci. Kur viņa pēc tam aizgājusi?

Es atgriezos mājā un izslēdzu apgaismojumu. Doma, ka man šeit jāpaliek bez Veļas, šķita neizturama. Kāpēc viņa liek man te nikt? Tāda rīcība nepavisam nebija viņai raksturīga. Varbūt viņai piepeši gadījies kāds neatliekams darbs, tāpēc bijis jādodas prom? Gan viņa ieradīsies vēlāk, es nospriedu.

Juzdamies izsalcis un kārodams pēc kāda stiprāka malka, no­lēmu braukt uz Prinstonu. Apsēdies pie stūres, es vēlreiz atskatī­jos uz lietus šaustīto vientulīgo, veco māju.

Viesnīcas Nassau cilvēku pārpildītajā un piedūmotajā bārā val­dīja patīkama sarunu murdoņa. Pie sienām ierāmētajās fotogrāfi­jās bija redzams Hobijs Beikers un citi pagājušā gadsimta varoņi. Koka galdu virsmas rotāja iegrieztas tīģeru galvas. Biezie tabakas dūmu mutuļi it kā vēdīja no tālas pagātnes.

Pie galdiņa noslīdzis uz krēsla, es pasūtīju dubulto sauso Rob Roy, atskārzdams, ka esmu bezgala saspringts. Tajā bija vainoja­ma Veļa un bailes viņas balsī. Kur gan viņa palikusi? Tik neatlai­dīgi uzstājusi uz tikšanos, viņa piepeši ņēma un pagaisa. Vai viņa bija pielikusi sērkociņu tai vientuļajai svecei?

Cīzburgers man vēl nebija atnests, kad izdzirdēju kādu sau­cam manu vārdu.

- Ben! Ben, veco zēn, kur tas laiks!

Es pacēlu skatienu un ieraudzīju zēnisko Terensa O'Nila seju, tēvu Terensu O'Nīlu, kas nebija tik jauns kā Veļa un tik vecs kā es, toties joprojām izskatījās pēc pirmā kursa studenta. Joprojām, tāpat kā tajos gados, visi viņu dēvēja par Persiku bērnišķīgās un maigās sejas krāsas dēļ. Mēs ar Veļu pazinām viņu kopš neatmi­namiem laikiem. Kopā bijām spēlējuši tenisu un golfu, un Persiks allaž apgalvoja, ka mūsu dārzā es esot viņu pirmo reizi piedzir­dījis. Mirdzošām acīm viņš man uzsmaidīja.

- Piesēdi un atpūtini kājas, Persik, - es sacīju. Pēc brīža viņš apsēdās man pretī ar alus kausu rokā. Lai gan Persiks savulaik negrasījās kļūt par garīdznieku, viņš tomēr par to kļuva, un galve­nokārt tas bija Veļas nopelns. Golfs, motocikli un pasaules rekords alus dzeršanā - tādas reiz bija Terensa O'Nīla nākotnes izredzes. Vēl, protams, sieva un lērums bērnu, varbūt darbs Volstrītā. Visi gaidīja, ka par misis O'Nīlu kļūs Veļa. Man tas patiktu. Lai gan es nebiju ticies ar Persiku četrus piecus gadus, viņš nebija pārvērties. Mugurā balts krekls un tvīda žakete. Vinnijam tāda patiktu.

- Kas tevi atvedis atpakaļ uz mūsu noziegumu vietu?

- Esmu darba cilvēks, Ben. Strādāju tepat, Ņūprudensā. Esmu mācītājs Svētās Marijas baznīcā. Reizēm jūtos mazliet spokaini - sprediķa laikā skatos apkārt, gudrodams, vai neieraudzīšu mūs, tas ir, tevi, sevi un Veļu. - Viņš pasmaidīja par neizprotamiem Tā Kunga ceļiem.

- Cik ilgi jau šeit esi? Kāpēc nepiezvanīji?

- Pārcēlos šurp vasara. Baznīcā satiku tavu tēvu. Viņš mani nemaz uzreiz nepazina. Tevi cerēju ieraudzīt Ziemsvētkos. Veļa teica, ka varbūt visi kopā aiz dārza paslidosim. Vēl viņa teica, ka ieraudzīt tevi misē esot veltas cerības.

- Pareizi teica. Tu labi zini, ka jau divdesmit gadus dzīvoju godīgu dzīvi.

Persiks paņēma no mana šķīvja frī kartupeļu stienīti.

- Ko tu isti šeit dari? Tavs tēvs teica, ka tu reti apciemojot mājas.

- Tā ir. Tēvs droši vien brīnās, vai patiešām esmu viņa dēls, varbūt dzemdību namā iemainīts.

- Vai tu neesi pret viņu pārāk skarbs?

- Nē. Turklāt esmu šeit, nevis lai tiktos ar viņu, bet ar Veļu. Šodien pecpusdienā, izklausīdamās noslēpumaina, viņa man pie­zvanīja un, apņēmības pilna, ataicināja mani šurp. Tā nu es at­braucu, par spīti draņķīgajam laikam, bet viņas nav mājās. - Es paraustīju plecus. - Kad tu viņu satiki? Un kāpēc jāslido? Man nepatīk slidot…

- Pagājušajā vasarā pirms došanās uz Romu viņa iegriezās mājās, un mēs ieturējām kopīgas vakariņas. Atcerējāmies vecos laikus. - Persiks paņēma vēl vienu frī salmiņu. - Tu ieminējies par noslēpumainību? Tev taisnība. Veļa veic pētījumus… viņa at­rakstīja man no Romas, pēc tam no Parīzes. - Persika seja uz mir­kli apmācās. - Viņa dara kaut ko briesmīgu, Ben. Šī grāmata par Otro pasaules karu… un Baznīcu. - Viņš saviebās. - Tas ir laiks, ar ko Baznica nevar lepoties…

- Ne bez iemesla, - es sacīju.

- Neskaties uz mani tā! Pijs ir Pijs, bet es toreiz biju tikai knē­velis Prinstonā, Ņūdžersijā.

lesmējies Persiks notiesāja manus pēdējos fri kartupeļus. Ma­ni pārņēma siltu jūtu vilnis. Veļai savulaik Persiks patika, un vi­ņa sacīja, ka varētu ar to apprecēties. Kad Veļai bija septiņpadsmit, viņi kļuva mīlnieki.

Kādā vasaras nakti zaudējusi dārzā nevainību, Veļa, kā jau katoļu skolniece, jutās vainīga. Vēlāk viņa sāka apsvērt domu par Baznīcu, un Persiks domāja, ka tas pāries. Pēc tam Persiks nosprieda, ka viņa pakļaujas tēvam. Tad secināja, ka Veļa gluži vienkārši jūk prātā. Taču Veļa velējās, lai viņas dzīve butu īpaša un nozīmīga gan sev, gan pasaulei, kurā jādzīvo, gan Baznīcai.

I'ēc Kenedija nogalināšanas Persiks viņai ieteica stāties Miera korpusā, ja jau viņa grib glābt pasauli. Veļa nesāka ar Persiku strīdu. Ne jau viņai vajadzīga Baznīca, Veļa tam atbildēja, bet vecajai nabaga Baznīcai vajadzīga viņa. Veļai egocentrisma ne­kad netrūka.

Pēc Pija, kas ticīgajiem sagādāja vienīgi vilšanos, Jānis XXIII, viņasprāt, varēja nozīmēt jaunu sākumu. Toties Pāvils VI samie­rinājās, ka Baznīca no jauna atgriežas pagātnē. Veļa redzēja, ka pasaule pārvēršas, un saprata, ka Baznīca nedrīkst iesūnot, tai jāpāraug jaunā humānā kvalitātē. Veļa saprata Kenediju un Mār­tiņu Luteru Kingu, un pāvestu Jāni, un gribēja pievienoties viņu centieniem padarit pasauli labaku. Persiks, nespēdams iegūt Ve­ļu, nevienu citu negribēja. Drīz viņš kļuva par priesteri, ar savu soli apliecinādams, ka notikumu gaita nav paredzama.

Viņš pavadīja mani, kad devos pie bāra letes. Durvīs pamanī­jis kādu vīru, viņš pieveda mani tam klāt.

- Ben, veļos tevi iepazīstināt ar savu draugu.

Cilvēkam, kurš stāvēja durvis, mugurā bija vecs, nodzeltējis, ūdensnecaurlaidīgs apmetnis, bet galvā - tumša olīvkrāsas plat­male ar šauru ādas lenti un priekšā lejup noliektu malu. Sārtajā sejā virs dziļi iegrimušajām acim spurojās kuplas pelēkas uzacis. Zem tumšzaļās šalles vīdēja baltā, augstā apkaklīte. Vīrietis bija piecas pēdas un septiņas collas garš un apmēram sešdesmit ga­dus vecs. Smieklu grumbiņas lūpu kaktiņos un ap acīm darīja vi­ņu līdzigu Barijam Ficdžeraldam, kas četrdesmito gadu filmās bie­ži tēloja garīdzniekus. Tiesa, Ficdžeralds tēloja ari jukušu iru filmā "Audzinot mazulīti" un vecu, izveicīgu atriebēju filmā "Tur ne­viens nebija". Sejā, kas lūkojās man pretī, varēja saskatīt abas ie­spējas. Neizteiksmīgajās pelēkajās acis jautās atturiba un vēsums. Šķita, ka tas neiederas laipnajā sejā. Es pazinu viņu pēc publicē­tajam fotogrāfijām.

- Bens Driskils un Baznīcas galma dzejnieks tēvs Artijs Danns.

- Lai Dievs stāv man klāt, - Danns noteica. - Piedodiet jauna­jam O'Nīlam, mister Driskil. Vai jūs esat Hjū Driskila dels?

-Jūs pazīstat manu tēvu?

- Pēc vārda. Esmu dzirdējis, ka viņš nav starp maniem lasītā­jiem. - Danna sejai pārslīdēja ašs smaids. Viņš noņēma platmali, atsegdams sārtu, kailu galvvirsu ar sirmu matu vainagu, kas vi­jās virs ausim un šalles.

- Tādā vecumā cilvēku saista vienīgi sekss, vardarbība un grēksūdzes. - Es paspiedu viņam roku. - Varbūt Ziemsvētkos viņam uzdāvināšu jūsu kopotos rakstus.

Reiz biju redzējis televīzijā interviju ar tēvu Dannu par kādu viņa romānu, un viņš bija ievirzījis sarunu par vienu no savām kaislībām - beisbolu. Fils Donahjū pajautāja, vai viņš, tāpat kā daudzi beisbolisti, tic māņiem. "Tikai Katoļu baznīcai," viņš at­bildēja, un publika bija iekarota.

- Neaizraujieties ar izdevumiem mikstos vākos, - viņš sacīja. - Mani romāni cietos vākos ir tikpat nekaunīgi.

Persiks iesmējās.

- Teiksim, par priesteri, kas izskatās pēc Toma Seleka un ko savaldzina pusapģērbta Džoanas Kolinsas līdziniece.

- Kāpēc lai jūs mums nepiebiedrotos, mister Driskil? - Danns sacīja.

- Citu reizi. Man jāsatiek māsa. Vai lietus vēl līst?

- Ak, ar godājamo rakstnieci! īstu zinātnieci un aktīvisti. Uni­kāls apvienojums.

- Es viņai to pateikšu.

Iedams uz mašīnu, es prātoju par Persiku. Šis brīvais gars pazi­na dumpīgo tēvu Dannu, kurš savos bestselleros izsmēja tradicio­nālos aizspriedumus, saniknodams Baznīcas hierarhiju. Nosprie­du, ka tāda pazīšanās ir Persika dabā. Danns bija atradis veidu, kā risināt morāles jautājumus stāstos, kas veltīti pārsvarā seksam, va­rai un naudai. Mans tēvs katrā ziņā saprata, ka Danns kļuvis ba­gāts, zākādams Baznīcu. Danns, bīskapijas priesteris, drīkstēja pa­turēt visu nopelnīto naudu, tāpēc bija labi nodrošināts. Tāpat ka mana māsa, viņš bija labi pazīstams, tāpēc Baznīcai pret viņu va­jadzēja izturēties savaldīgi. Tā izvēlējās skatīšanos uz citu pusi.

Arā joprojām no gaisa nāca lietus kopā ar sniegu un ietves bija slidenas. Veikalu skatlogos vidēja Visu Svēto dienai veltīti atribūti. Tur jāja raganas uz slotām un vilināja melnām un oranžām kon­fektēm pilni trauki. Izdobtu ķirbju galvas smaidīja, atiezušas retus zobus. Es braucu uz mājām, ilgodamies kopā ar māsu pasēdēt Garajā istabā pie uguns un uzklausīt viņas sarežģījumus, lai ātrāk tiktu ar tiem galā.

Māja vēl arvien bija tumša un tukša, un slīpais lietus, lukturu gaismā pārvērzdamies sniegā, joprojām krita piebraucamā ceļa grambās. Es apstādināju braucamo pret garāžu un, piegājis tai klāt, ieskatījos pa logiem. Lukturu gaismā iekšā ieraudzījis auto­mašīnu, atvēru garāžas durvis. Spēkrats bija slapjš, taču motors bija auksts. Atgriezies pie sava automobiļa, es piebraucu pie mā­jas un atkal izkāpu ārā. Pulkstenis rādīja pusvienpadsmit, un mani pārņēma satraukums.

Lāgā nezinu, kāpēc devos atpakaļ uz dārzu. Varbūt, lai pastai­gātos, jo lietus bija pārvērties īstā sniegā, kas šajā gadā bija pir­mais. Klusums pēc sarunām viesnīcas Nassau bārā šķita sirreālis- tisks. Es apstājos un izkliedzu Veļas vārdu - ja nu gadījumā viņu vadītu tāds pats impulss kā mani -, taču no melnās tumsas at­skanēja tikai tālas suņu rejas.

Stāvēdams dārzā, es palūkojos apkārt un atskārtu, ka stāvu zem ābeles, kurā pirms ilga laika bija pakāries priesteris. Šķita, ka viss mans mūžs saistīts ar stāstiem par dārzu un māju, un priesteriem. Par to, kurš kopā ar tēvu pamāca no Otrā pasaules kara un mācēja mūrēt, par priesteriem, kas strādāja dārzā un no­turēja mātei misi, un priesteriem, kuri kopā ar tēvu dzēra viskiju, un to vienu, kas pakāries. Visi šie stāsti bija mītiski, saistīti ar ģi­meni, tās vēsturi un rūpēm, un tajos liela vieta bija reliģijai.

Visos šajos stāstos darbība notika dārza, taču man šī vieta ne­kad nebija patikusi, un es tur uzturējos tikai tāpēc, ka dārzs pati­ka Veļai. Kad man bija četri gadi, vietā, ko no mājas nevar saska­tīt, es mācīju viņai spēlēt pokeru. Kādu dienu, ēzdams ābolu, es tajā ieraudzīju pusi tārpa, un dārzs no tās reizes mani vairs nevi­lināja.

Mēs tik ilgi uzmācāmies dārzniekam Fricim, lai parāda ābeli, kurā pakāries priesteris, līdz viņš mums to parādīja. Izbāzis mēli un izbolījis acis, viņš mums parādīja arī īsto zaru. Mēs smējāmies un nospriedām, ka dārzā droši vien spokojas tāpat kā bēniņos. Es nebiju redzējis nevienu avīžu rakstu vai fotogrāfiju, kas vēstī­tu par šo nabaga priesteri un traģēdiju dārzā. Kad jautāju par šo notikumu mātei, viņa vienmēr no atbildes izvairījās, teikdama: "Tas notika pirms miljons gadiem, Bendžij," - bet tēvs sacīja, ka tas bijis tikai nelaimīgs gadījums. "Tas cilvēks varēja izvēlēties jeb­kuru citu dārzu un jebkuru citu koku. Par nelaimi, viņš izvēlējās mūsējo."

Vērodams kluso snigšanu un domādams par priestera pašnā­vību šajā dārzā pirms piecdesmit gadiem, man ienāca prātā, kāds nemiera gars ir mana māsa, un piepeši es jutos savādi. Es nebiju viņu atradis nedz mājā, nedz kapelā.

No jauna devos atpakaļ, apstājos un lūkojos uz kapelu, kas, apsniguši ar sniegu, izskatījās gluži kā no pasakas. Man no mu­gurpuses cauri dārzam svilpodams skrēja vējš.

Es uzgāju pa slidenajiem pakāpieniem, vēlreiz atvēru durvis un ielūkojos drēgnajā klusumā. Mazā svecīte bija nodzisusi. At­stājis durvis vaļā, lai iespīdētu kaut mazliet gaismas, sataustīju pie sienas slēdžus un pirmo nospiedu. Blāvi pelēks mani ieskāva šaurs priekšnams. Es jutos kā nirējs pārplūdušu drupu dzīlēs. Kad nospiedu otru slēdzi, gaisma iedegās kapelā. Kaut kur virs galvas bija dzirdamas sikspārņu spārnu vēdas.

Kapelā bija tikai desmit soli un eja pa vidu. Saukdams Veļu, es paspēru dažus nedrošus soļus. Šī telpa man nekad nebija šķi­tusi tik tukša. īsais vārds "Veļa!" atbalsojās no sienām un logu krāsainajiem stikliem. Skaidri bija dzirdams, ka vairākās vietās pil - jumts un tornis kārtējo reizi prasījās pēc remonta.

Starp pirmo un otro solu rindu es pamanīju kaut ko krāsainu. Tā bija sarkana vilnas jaka ar zilām ādas piedurknēm. Es pazinu savu Svētā Augustīna skolas jaku ar monogrammu SA uz kreisās krūškabatas. Uz kapelas grīdas tā izskatījās dīvaini.

Devītajā gadsimtā no Svētā Kallisto katakombām dziļi zem Apija ceļa pāvests Paskāls I izcēla svētās Cecīlijas mirstīgās atlie­kas un mūžīgai dusai tās guldīja balta marmora sarkofāgā, kurā to apbedīja zem Svētās Cecīlijas baznīcas altāra Romas Trasteve- res rajona. Pirms gadiem apmeklēdams Kallisto katakombas, es no tumsa grimstošas galerijas izgāju gaismas lokā, kur mierpilnā miegā dusēja meitenes augums. Mirkli man šķita, ka rupji pār­kāpju viņas privātumu, lai gan, protams, zināju, ka tas ir skulp­tora Madernas darbs. Tāda Cecīlija bija parādījusies kardinālam Sfondrati sapnī. Skulptūra bija neparasti reālistiska, un, raudzī­damies uz sievieti mūsu kapelā, es, gluži kā kardināls pirms dau­dziem gadsimtiem, jutos tā, it kā sapņotu un savā sapni sievieti, kas manā priekšā gulēja uz grīdas, nespētu atšķirt no mocekles Cecīlijas.

Sieviete bija nokritusi uz sāna - acīmredzot turpat, kur, nome­tusies ceļos, bija skaitījusi lūgšanu. Tāpat kā Madernas skulptūrā atainotajai meitenei, viņas galva atdusējās uz grīdas un redzamā acs bija ciet. Es pieskaros viņai pie rokas, pie aukstajiem pirkstiem, kas joprojām turēja rožukroņi. Iedama uz kapelu, viņa bija uzvil­kusi manu veco, silto jaku. Vilna bija mitra. Pirksti manā plauk­stā bija stīvi.

Nezinu, cik ilgi es tur tupēju. Pastiepis roku, noglāstīju stingo seju, bet gara acīm redzēju savu māsu dzīvu - mazu meiteni, kas laimīgi smejas. Kad mana roka pieskārās matiem, es jutu sakaltu­šas asinis, apsvilušus matus un ieraudzīju lodes izplēstu brūci. Brīdī, kad mana māsa skaitīja lūgšanu, kāds pielika ieroci viņai pie galvas un izdzēsa viņu kā sveci. Biju pārliecināts, ka viņa ne­ko nejuta. Varbūt kāda neizskaidrojama iemesla pēc viņa slepka- vam uzticējās.

Es pacēlu savu roku, uz kuras bija māsas asinis, un jutu, ka man trūkst elpas. Veļa bija mirusi. Es elsoju, gluži vai smakdams aiz bēdām un pūlēdamies saņemties. Pēc brīža noliecos un pa­griezu viņas galvu taisni. Māsa, mans tuvākais draugs, cilvēks, kuru mīlēju vairāk par visu pasaulē, gulēja mirusi man pie kā­jām.

Juzdams sevī baisu tukšumu, es saņēmu viņas roku un mēģi­nāju sasildīt. Nespēdams saņemties, biju kā sastindzis. Man ne­bija spēka celties kājās un kaut ko darīt.

Salts caurvējš sakustināja sola stūra spraugā ieķērušos skran­du. Es to izvilku. Trīsstūraina drānas driska, melna un cieta, acīm­redzot ūdensnecaurlaidīga. No lietusmēteļa. īsti nemaz neaptvē­ru, ka roka to satvērusi.

Nočīkstēja kapelas durvis. Uz akmens grīdas atskanēja soļi, kas pa eju man tuvojās. Es centos apvaldīt drebuļus. Man ienāca prātā, ka atgriezies Veļas slepkava, lai nonāvētu mani arī. Noga­lināšu viņu kailām rokām, es nodomāju. Nogalināšu un miršu. Es pacēlu skatienu.

Uz mani noraudzījās Persiks. Viņam bija pieticis ar vienu acu uzmetienu, lai visu saprastu. Nobālušajā sejā vairs nebija ne miņas no persika toņa. Viņš pavēra muti, bet vārdi pār lūpām ne­nāca.

Viņam blakus nostājās tēvs Danns.

- Ak kungs… - viņš bezgala skumji izdvesa.

Man šķita, ka viņš to saka par māsu, taču maldījos. Pasnie­dzies viņš izņēma man no rokas melnās drānas drisku.

Pēc neilga brīža bija klāt policijas šefs Sems Tērners ar diviem policistiem un neatliekamās palīdzības mediķi. Semu Tērneru es pazinu - viņš bija mūsu ģimenes draugs. Viņš acīmredzot bija pa­modināts, lai dotos uz velnišķīgā nakts notikuma vietu. Tērnera sirmie mati bija izjukuši, bet dubultzoda kontūras iezīmēja pelē- cigi bārdas rugāji. Mugurā viņš bija uzrāvis rūtainu kreklu un vēj- jaku, kājās uzvilcis velveta bikses un apāvis zaļus gumijas zāba­kus. Izskatīdamies satriekts, viņš paspieda man roku. Tērners pa­zina Veļu no tiem laikiem, kad viņa bija maza meitene.

Persiks sakniebtām lūpām uzvarīja kafiju un kopā ar krūzēm uz paplātes ienesa to Garajā istabā. Viņš un Danns bija atbrau­kuši impulsīvi, gribēdami pārliecināties, ka Veļa patiešām iera­dusies. Pamanījuši kapelā gaismu, viņi devas turp un ieraudzīja mani turam mirušas māsas roku. Es paliku istabā kopā ar Persi­ku dzeram kafiju, bet Danns un Tērners atgriezās kapelā. Danns droši vien pētija nozieguma vietu, lai to aprakstītu romānā.

Pēc brīža nosalis un izmircis atnāca Tērners. Paņēmis kūpo­šas melnas kafijas krūzi, viņš, skaļi strēbdams, sāka to dzert. Pa logu varēja redzēt, ka Veļas vaskadrānā ietīto ķermeni uzliek uz nestuvēm un ievieto neatliekamās palīdzības automašinā. Apgais­motajā pagalmā lēni krita mīkstas sniega pārslas.

- Ak Dievs, Ben, man trūkst vardu… Es aizzīmogošu kapelu un ataicināšu puišus no Trentonas, lai apskata nozieguma vietu. Vai tev ir kāda nojausma, kas šeit noticis?

- Zinu tikai to, kas redzams ar acīm, - es atbildēju. No prāta neizgāja Veļas noskaņojums zvanīšanas brīdī, taču es nespēju sa­kopot domas, lai sāktu par to sarunu ar Tērneru. - Viņa atbrauca šodien. Piezvanīja no Ņujorkas un lūdza mani vakarā šeit ieras­ties. - Es papurināju galvu. - Nospriedu, ka viņu aizkavējuši kā­di neparedzēti darbi. Aizbraucu uz pilsētu, apēdu čīzburgeru, at­griezies vēlreiz visu apskatīju un… atradu viņu. Tas ir… viss.

Tērners nošņaucās sarkanā kabatlakatā un paberzēja degunu.

- Viņai kaut kas bija padoma, - Tērners sacīja. - Savādi. Šo- dien pēcpusdienā viņa piezvanīja arī man. Vai tev viņa to teica?

- Nē. Ko viņa gribēja?

- Tas ir kas pavisam savāds. Tu nekad to neuzminētu. Viņa jautaja, vai es ko zinu par priesteri, kurš pakārās jusu dārzā tūk­stoš deviņi simti trīsdesmit sestajā vai septītajā gadā. Toreiz poli­cijā strādāju pirmo gadu un biju pats jaunākais no padotajiem. Ap to laiku piedzimi tu. Tas bija dīvains notikums - Driskilu dār­zā pakāries mācītājs. Valentīna neteica, kāpēc šī vecā lieta viņu interesē, tikai pajautāja, vai izmeklēšanas dokumenti ir pie mums. - Tērners nogrozīja galvu un pabraucīja sirmiem bārdas rugājiem klāto zodu.

- Un kā? Vai tie ir pie jums?

-Jods viņu zina, nevis es! Atbildēju viņai, ka man pierē nav tūkstoš acu, lai visu redzētu, bet apsolīju ieskatīties arhīva kastēs policijas pagrabstāvā. Manuprāt, lietai tur jābūt. Taču tie ir seni notikumi, tāpēc nebrīnītos arī, ja tā būtu izmesta. - Viņš vēlreiz nošņauca degunu. - Pēc sarunas ar Valentīnu man prātā ienāca vecais Rūperts Noričs. Toreiz viņš bija šefa vietnieks, ievadīja mani darbā, pēc tam divdesmit piecus gadus bija šefs. Tu taču at­ceries veco Rupertu, Ben, vai ne?

- Viņš izrakstīja man pirmo soda kvīti par ātruma pārsnieg­šanu, - es sacīju.

- Rūpertam jau ir pari septiņdesmit, un viņš dzīvo piekrastē uz Sibraitas pusi. Joprojām itin sprigans. Protams, es iedomājos, ka varētu viņam piezvanīt. Nav gan zināms, kāpēc lieta māsai Valentīnai bija vajadzīga. - Viņš nopūtās, atcerējies, ka iemesla zvanīšanai vairs nav.

- Vai tomēr tu nesameklētu šos dokumentus? - es sacīju. - Tu pazīsti Veļu un zini, ka bez iemesla viņa neinteresētos.

- Nez vai no tā kāds ļaunums celsies. - Viņš nolūkojās uz mani. - Vai tev nekas nekait, Ben? Tāds trieciens…

- Viss kārtibā. Saproti, Sem… Manuprāt, viņas dzive bija pie­sātināta un laimīga. Protams, to nevar teikt par to gadu Salvado- rā, kur viņas dzīve karājās mata galā. Šovakar veiksme viņu pa­meta.

- Jā, viņai patika staigāt gar bezdibeņa malu. - Tērners piegā­ja pie loga. - Man ir tik ļoti žēl, Ben. Tik ļoti žēl… - Viņš apklusa. - Šķiet, ka tavs tēvs ir mājās. Ak kungs, kā es ienīstu šādas rei­zes… - Viņa acis bija apsarkušas un salijušie mati pielipuši pie galvas. Tērners noņēma no acīm brilles un tās noslaucīja ne pā­rāk tīrajā kabatlakatā. - Vai vēlies, lai es viņam visu izstāstu, Ben?

- Ne, Sem, - es atbildēju. - Tas jādara tādam supermenim kā man.

Mans tēvs…

Jūs zaudētu, ja slēgtu derības par to, kas spēj satriekt manu tēvu. Vai izbiedēt, satraukt, salauzt. Uz viņu gluži vienkārši rūpes un raizes, kas pastāvīgi drupināja mūs, pārējos, neatstāja nekā­du iespaidu. Viņam, ārkārtīgi noslēgtam cilvēkam, dzīve bijusi neticami krāšņa. Septiņdesmit četru gadu vecumā viņš skaidri zināja, ka neviens viņam nedod vairāk par sešdesmit gadiem. "Ja nepienāk pārāk tuvu un cieši neieskatās," viņš mēdza teikt. "Mēģi­ni pieiet tuvāk, un tu būsi pelnījis balvu," - tā reizi vai divas bija izteikusies mana pazemīgā māte.

Viņš savulaik bija gan jurists, gan baņķieris, gan diplomāts, gan ģimenes ieguldījumu pārraugs. Piecdesmitajos gados, kad sa­cēlās troksnis ap prezidenta vēlēšanu kampaņu, viņš negaidīti to pameta, aizbildinādamies, ka esot katolis. Averels Herimens pie­sardzīgi mēģināja viņu pārvilināt savā pusē, lai varētu pa visu valsti paziņot, ka Hjū Driskils vadīs viņa vēlēšanu kampaņu, ja demokrāti viņu izvirzīs, taču galu galā tēvs pateica "nē", jo dar­bošanās aizkulisēs tam patika labāk. Patiesībā tēvam nebija lie­las ticības elektorātam. Viņš mēdza teikt, ka neļaus ar balsošanu noteikt, kāda kaklasaite viņam jāsien. Kāpēc tad viņam jākonsul­tē elektorāts par to, kam jāieņem amats Baltajā namā?

Hjū Driskils, jauns un daudzsološs jurists, pirms kara, trīsdes­mito gadu beigās, strādāja Romā, kur galvenokārt nodarbojās ar Baznīcas ieguldījumiem amerikāņu kompānijās, bankās un ne­kustamajos īpašumos. Viens otrs ieguldījums neattaisnojās, tāpēc par šo Vatikāna darbības virzienu pareizāk bija klusēt. Aktīvi ri­sinādams šīs problēmas, viņš Baznīcas iekšienē ieguva ne vien daudz draugu, bet arī vienu otru ienaidnieku. "Viss šis laiks," tēvs man sacīja, "bija pieredzes uzkrāšana. Biju pietiekami gudrs, lai saprastu, ka reliģija ir viens, bet tās laicīgās izpausmes - pavi­sam kas cits. Baznīcai jācīnās par izdzīvošanu. Mani interesēja, kā šis mehānisms darbojas. Toreiz pasaule bija daudz vienkāršā­ka. Musolīni izmantoja Vatikānu savu spiegošanas operāciju pie- segšanai. Kādu pieredzi es tur guvu! Varētu doktora disertāciju aizstāvēt. Tā ka savu ideālismu pietaupi reliģijai. Baznīca viscaur ir praktiska."

Visu mūžu tēvs bija neiedomājami bagāts, gudrs un diskrēts. Un ļoti, ļoti drosmigs. Zinādams, ka mēs iesaistīsimies karā, viņš daudz laika pavadīja Vašingtonā. Viņa zināšanas par to, kā itā­liešu fašisti Vatikāna aizsegā iefiltrē savus spiegus, bija nenovēr­tējamas, un tēvs kļuva pazīstams visai noslēpumainās aprindās. Viņš iepazinās ar gados daudz vecāku vīru, Billu Donovanu, kam bija iesauka Mežonīgais. Kad Donovans gatavojās izveidot Stra­tēģiskās izlūkošanas biroju, S1B, viens no pirmajiem spējīgajiem puišiem, ko viņš iekļāva padomē, bija Hjū Driskils. Donovans bi­ja katolis un izšķirīgajās dienās, kad pasaules liktenis bija apdrau­dēts, sapulcināja ap sevi grupu katoļu jaunekļu, uz kuriem viņš varēja paļauties un kurus saprata. Šo viņam tuvo personu loku s.ika dēvēt par Tempļa bruņiniekiem, jo visi bija katoļi. Mans tēvs bija viens no Mežonīgā Billa bruņiniekiem.

Kad Firopā karš tuvojās beigām, tēvs ieradās Prinstonā kopā ,ir monsinjoru d'Ambrici, Džeku Vorneru, Warner Brothers vaditā- ju, producentu Miltonu Spērlingu, režisoru Frici Langu, rakstnie­ku Ringu Lārdneru, junioru, un, apsēdinājis visus pie baseina, pie kura šūpojās palmas un gozējās jaunas kinoaktrises, sāka ap­spriest domu, vai nevajadzētu uzņemt filmu par SIB, lai iemūži­nātu izlūkošanas dienesta neapdziedāto, slepeno darbu. Bija pa­redzēts vairāku reālu cilvēku dzīvesstāstus iemiesot vienā varonī, kurš darbotos riskantos apstākļos ienaidnieka aizmugurē, un celt šo darbu priekšā skatītājiem neatkārtojamā Warner Brothers stilā. To varētu dēvēt par mākslas filmu, taču tajā pašā laikā tajā būtu panākts zināms autentiskums. Lai apspriestos par filmu, pie tēva atbrauca ari Bills Donovans.

Izrādījās, ka no vairakiem varoņiem veidotajam tēlam ir pro­totips - neviens cits kā Hjū Driskils. Sižeta pamatā bija viņa pie­dzīvojums okupētajā Francijā, no kuras viņš izveda citu filmas varoni.

Mani gaidīja liels pārdzīvojums. Kādā nedēļas nogalē Prinsto- nā ieradās Garijs Kūpers. Bija paredzēts, ka viņš tēlos galveno va­roni, un es aiz satraukuma nezināju, kur dēties. Atceros sevi sē­žam uz verandas pakāpieniem ar lielu limonādes glāzi rokā un klausāmies, kā Kūpers, Donovans un mans tēvs runā par filmām un karu. Pēc brīža Kūpers uzaicināja mani sev līdzi uz tenisa lau­kumu, kur mācīja man servēt. Kas gan to varētu iedomāties! Ap­gūt servi man palīdzēja arī Sārdžents Jorks un Lū Gērigs, un Kū­pers stāstīja, ka Bills Tildens viņam teicis, ka veiksmīga serve par deviņdesmit procentiem esot atkarīga no bumbiņas uzmešanas gaisā. Tajā vakarā Kūpers izvilka skiču bloknotu un vispirms uz­zīmēja mani un mazo Veļu, bet pēc tam tēvu, Donovanu un d'Am­brici. Viņš man pastāstīja, ka gribējis izmācīties par karikatūristu, bet par kinoaktieri kļuvis nejauši. Neilgi pirms aizbraukšanas Kūpers teica, lai saucu viņu par Frenku, jo tas esot viņa īstais vārds, kādā viņu dēvējot draugi, ar kuriem kopā viņš beidzis ko­ledžu Aiovā.

Pēc tam viņu vairs nekad neesmu redzējis, tikai filmās. "Ap­metni un dunci" nākamajā, tūkstoš deviņi simti četrdesmit sesta­jā gadā demonstrēja kinoteātros. Kūpera tēlotais varonis patiešām atgādināja tēvu. Holivuda bija papildinājusi padrūmo stāstu ar mīlas intrigu, un Kūpera partneri tēloja toreiz pavisam jaunā Li­lija Pālmere. Ši loma bija viņas debija. Mājās man paskaidroja, ka visa šī salkanība ir izdoma un gatavās blēņas.

Jo ilgāk tēvs klausījās par Holivudā paredzētajiem scenārija uzlabojumiem, jo lielākas šaubas viņam par tādu pieeju radās. At­ceros kadu vasaras pēcpusdienu, kad Donovans kopā ar tēvu un viņa protežē Kērtisu Lokhartu sēdēja verandā un Donovans tēvu ķircināja. Es, kā parasti, biju piemeties uz pakāpieniem un sūcu atspirdzinošu dzērienu.

- Vai zini, Hjū? Jācer, ka viņi tevi nepataisīs par pēdējo nejē­gu, - Donovans iesmējies teica.

- Viņi nepieļaus, ka Kūpers izskatās pēc nejēgas, - tēvs no­ņurdēja.

- Pasaki viņam, Lokhart, - Donovans nelikās mierā, - pasaki viņam, ka mums vajadzēs tam visam noticēt.

Lokharts pamāja.

- Tā ir, Hjū. Ticība - tas ir viss.

Es klausījos viņos, pa reizei pamezdams skatienu uz mazo māšeli, kas draiskojās savā jaunajā sarkanajā peldkostīmā, skrai­dīdama zem smidzinātāja strūklām šurp un turp un cerēdama saistīt pieaugušo uzmanību. Mazā knīpa meta acis uz Lokhartu.

Sev aiz muguras dzirdēju tēva balsi.

- Mana ticība nekad nav apšaubīta, džentlmeņi, - viņš teica. - Taču misteram Vorneram un viņa pakalpiņiem es neticu. Pietiek uzmest viņiem skatienu, lai saprastu, ka viņi nav nekādi katoļi.

Donovans rēkdams smējās, un saruna pievērsās iespējamām mistera Kūpera seksuālajām attiecībām ar mis Pālmeri, kas acīm­redzot bija īsta skaistule, bet tajā brīdī mani palīgā pasauca māte, kas ar lielu vasaras cepuri galvā sēdēja dārzā līdzās puķudobei, smēķēja Chesterfield un dzēra martīni, šīs nodarbes veiksmīgi ap­vienodama ar ravēšanu.

Tēvs savā mūžā patiešām gāja caur uguni un ūdeni, un tas norūdīja un nocietināja viņa raksturu. Tomēr tajā naktī, kad viņš uzzināja par nogalināto Veļu, es redzēju viņā ko vairak par piere­dzes veidotu spēju savaldīties. Ar gribasspēku un skarbumu ie­spējams apslāpēt emocijas, kas laužas ārā, bet šajā reizē tā bija viņa nešaubīgā ticība, kas neļāva sabrukt. Tēvs uzņēma nāves ziņu kā vīrs, pat nenodrebēdams.

Viņš ienāca pa parādes durvīm liels, ieinteresēts, sagatavojies stāties pretī jebkam. Tas bija vīrs ar sešu pēdu un četru collu garu augumu un apmēram divsimt četrdesmit mārciņu svaru. Viņa bie­zie sirmie mati bija atsukāti atpakaļ. Ieraudzījis mani un man aiz muguras Semu Tērneru, viņš izskatījās izbrīnījies.

- Sveiks, Ben! - viņš teica. - Nu gan pārsteigums! Sem… Kas noticis?

Es stāstīju, un tēvs nenovērsa no manis savu skaidro zilo acu skatienu.

- Dod man roku, dēls, - viņš sacīja, kad biju beidzis. - Tu iz­skaties novārdzis. Mums jāturas kopā, Ben. - Es jutu tēva spēku, un tas ieplūda arī manī. - Valentīna dzīvoja tādu dzīvi, kādu vē­lējās, zinādama, ka mēs viņu mīlam. Viņa kalpoja Dievam, un la­bāku mūž.u nevar vēlēties. Viņa bija vesela un neiepazina vecu­ma kaites. Tagad viņa devusies uz labāku vietu. Nekad to neaizmirsti, Ben. Kādu dienu mēs visi būsim kopā uz mūžīgiem laikiem. Dievs mīlēja tavu māsu. - Tēva balss, to sakot, ne reizi neietricējās. Viņš aplika roku man ap pleciem. Lai gan mans au­gums ir sešas pēdas un divas collas, tēvs mani satvēra un sapuri­nāja. Viss, ko viņš teica, bija blēņas, taču šie vārdi nez kāpēc man palīdzēja saņemties. Zināju, ka viss būs labi un es spēšu savas sāpes pārvarēt. - Sem, - tēvs turpināja, - kas nogalināja manu meitu? - Negaidīdams atbildi, viņš iegāja Garajā istabā un, ierau­dzījis tur cilvēkus, noteica: - Man vajadzīgs iedzert. - Un atkor­ķēja neaizsāktu Laphroaig viskija pudeli.

Nabaga Sems Tērners nezināja, kas nogalinājis manu māsu. Kādu bridi viņš klusi sarunājās ar manu tēvu. Persiks no kvēpiem nomelnējušajā milzu kamīnā iekūra uguni. Danns, ko Persiks bi­ja iepazīstinājis ar manu tēvu, klusi stāvēja malā.

Persiks piedāvājās palikt pie manis pa nakti, lai patērzētu vai kā citādi īsinātu laiku, bet es atbildēju, ka nekas ļauns ar mani nenotiks. Man šķita, ka viņš pats, atgriezies savā draudzes mājā Ņūprudensā, baidās palikt viens ar savām atmiņām. Beigu bei­gās Sems Tērners atvadījās, Persiks un tēvs Danns izdzēra savas glāzes un, tāpat kā atbraukuši, abi kopā devās prom. Nostājies pie loga, es noraudzījos, kā viņi iekāpj savās automašīnās. Tēvam Dannam, romānu rakstniekam miljonāram, piederēja jauns Jaguar X]S. Persika dubļainajam nenosakāmas krāsas dienesta automo­bilim Dodge bija iedauzīts spārns.

Kad atgriezos, tēvs uz svaiga ledus lēja glāzēs viskiju. Viegli piesarcis no karstās uguns, viņš vienu glāzi pasniedza man.

- Priekšā ir gara nakts. Varbūt tas ir labi. Bet… ko tu šeit dari?

Es izstāstīju, kā pavadīju dienu, un jutu dzislās plūstam dzē­riena radīto siltumu. Mani pārņēma miers. leslīdzis sinepju kra sas krēslā, es izstiepu kājas pret uguni.

Tēvs, dzinkstinādams ledu dzintarainajā šķidrumā, lūkojās uz mani un grozīja galvu.

- Sasodīts… Kas gan manai meitai bija padomā?

- Tas bija saistīts ar viņas pētījumiem. Viņa bija kaut ko atklā­jusi, kaut kam u/.dūrusies… varbūt Parīzē… Pie joda, es nezinu!

- Vai tu gribi teikt, ka rakņāšanās pa aizvēsturiskām drazām viņu tik ļoti satrauca? Iedomājies, kad bija karš! Ko viņa tur atra­da tādu, kas viņu tik ļoti izbiedēja? - Tēvs gluži vai aizelsās. - Otrais pasaules karš! Kā tas var būt saistīts ar slepkavību šeit, Prinstonā? - Izskatījās, ka tēva dusmas pārmāc viņa bēdas.

- Nomierinies, - es sacīju.

- Tas viss ir smieklīgi. Nē, tā vien liekas, ka mēs piešķiram tiem pētījumiem pārāk lielu nozīmi un aizmirstam, ka mūsu gadsimtā ik dienas neskaitāmi cilvēki iet bojā bez iemesla. Viņa gāja uz ka­pelu lūgt Dievu un varbūt iztraucēja tur kādu jukušo, kas glābās no vētras. Bezjēdzīga nāve!

Es ļāvu tēvam sev iestāstīt, ka Veļas nāve ir nejaušība, ka īpaša jēga tajā nav jāmeklē. Taču tēvs nebija dzirdējis bailes viņas balsī. Veļa bija pārāk nobijusies, lai es spētu noticēt, ka šī nāve ir nejauša.

- Vai zini, - tēvs turpināja, - vakar viņa man piezvanīja no Kalifornijas un teica, ka nākamajā dienā kopā ar Lokhartu ieradī­šoties Ņujorkā. Teica, ka šodien pēcpusdienā būšot mājās un rīt droši vien atbraukšot ari Lokharts. Šodien Ņujorkā man bija tik­šanās, un es nevarēju būt pat īsti drošs, ka vakarā tikšu mājās. Veļa ne ar pušplēstu vārdu neieminējās, ka viņu kas nomāc. - Tēvs novilka žaketi un uzmeta uz vecmodīgā krēsla atzveltnes, parāva vaļīgāk kaklasaites mezglu un uzrotīja piedurknes. - Vai zini, kas mani tobrīd uztrauca, Ben? Man nedeva mieru doma, ka viņa ieradīsies, lai pateiktu, ka grasās aiziet no ordeņa, lai appre­cētos ar Kērtisu. Vai to viņa gribēja celt galdā?

- Nezinu. Man šķita, ka tu Kērtisu uzskati par ideālu znotu.

- Runa nav par viņu. - Tēvs novaikstījās. - Runa ir par Veļu. Viņa bija mūķene, un tādai viņai bija jāpaliek…

-Tāpat kā man bija jākļūst par garīdznieku?

- Tikai Dievs to zina, par ko tev bija jākļūst. Taču Veļa… viņa Baznīcai bija kā radīta…

- Kas to teica? Ne jau nu Baznīca. Ja vien neesmu lasījis nepa- icizās avīzes. Man radies iespaids, ka Baznīca labprāt savāktu kolekti un nopirktu viņai biļeti vienā virzienā, aizraidīdama viņu labi tālu. Taču galu galā - vai Veļa pati nav noteicēja pār sevi? Vai jautājumā, ko iesākt ar savu dzīvi, viņai nav balsstiesību? - I s piepeši attapos, ka lietoju nepareizu darbības vārda laiku. Mana māsa vairs neko nevarēja iesākt ar savu dzīvi, jo viņai tā hija atņemta.

- Tā jau es domāju… Es zināju, ka tev ir šāds viedoklis. Ar tevi strīdēties nav vērts. Mēs ar Veļu esam katoļi, bet tu…

- Bet es esmu ģimenes melnā avs, kuram ir vieni vienīgi trū­kumi! - es viņu pārtraucu.

- Es tev iesaku, Bendžamin, neatgādināt savus trūkumus, kā­dus godājami ļaudis cenšas slēpt. Turklāt… varbūt vismaz šonakt savās sarunās varam neskart tavu iedragāto psihi.

Man vajadzētu smieties. Veļa katrā ziņā būtu smējusies. Tur­pinājās senā ciņa, un mēs abi, tēvs un es, zinājām, ka uzvarētāja šajā cīņā nav. Mēs cīnīsimies tik ilgi, iekams viens no mums būs miris, un tad tam nebūs nozīmes, kaut gan nozīmes tam nebija nekad.

- Vai manas domas, - viņš pēc brīža jautāja, - par Veļu un Kērtisu ir pareizas?

- Veļa nekad ar mani par to nav runājusi.

- Varu iedomāties, kādu padomu tu būtu viņai devis. - Tēvs piepeši pielika pie acīm smagu roku, un es atskārtu, ka viņš ir tuvu asarām. Pat vecam karavīram nebija viegli stāties pretī kam tādam. Viņš piecēlās, paņēma krāsns kruķi un pabikstīja uguni. Uz akmeņiem nobira dzirksteļu spiets.

Pulkstenis uz kamīna dzegas nosita divas reizes. Skaņa bija maiga, it kā būtu aizskartas veca klavihorda stīgas. Piecēlies es paņēmu no tēva kastes cigāru, aizsmēķēju un devos uz istabas otru galu, kur nostājos pie loga blakus apklātajam molbertam. Raudzījos nelāgajā naktī, un man nez kāpēc prātā ienāca labra- dors Džeiks, kas mums reiz piederēja. Suns nereti plosījās kā ne­gudrs, mēģinādams mums atņemt basketbola bumbu un to pār­kost. Kad Džeiks nomira, Veļa uzstāja, lai bumbu aprok Džeikam blakus, lai suns beidzot varētu pēc sirds patikas to kost un plēst visu tam atvēlēto mūžību. Tur stāvēdams, es jutu, ka man un tē­vam nebūs viegli samierināties ar to, kas noticis ar Veļu, kas noti­cis ar mūsu pasauli.

Tēvs nožāvājās un kaut ko noburkšķēja par Lokhartu, un es nesapratis atskatījos.

- Kallists lēni mirst. Nezinu, cik ilgi viņš vēl noturēsies, bet domāju, ka ilgi vairs ne. Kērtiss gatavojas iesēdināt Svētajā Krēs­lā pēcteci. Izvēlas nākamo uzvarētāju. Viņš grib ar mani aprunā­ties. Nav šaubu, ka vāc naudu.

- Un kas būs šis cilvēks? - es jautāju.

- Kāds, kurš ir cienīgs ievadīt Baznīcu divdesmit pirmajā gad­simtā, lai arī ko tas nozīmētu.

- Lai viņam veicas.

- Ar Kērtisu nekad neko nevar zināt. Manuprāt, izvēle var krist uz d'Ambrici vai Indelikato. Vai kompromisa variants - Fandžio. - Tēvs savilka neizteiksmīgu seju, it kā viņam tas būtu vienalga, taču tā nebija. Viņš bija slikts aktieris.

- Ko izvēlētos tu?

Tēvs paraustīja plecus. Savā laikā viņš daudz spēlēja pokeru. Viņam bija savs kandidāts, iezīmēta kārts izspēlēšanai pēdējā brīdi.

- Nekad neesmu tev to jautājis, - es piepeši saciju, - taču vien­mēr mani nodarbinājusi doma, kādēļ tu pēc kara atvedi uz šejieni d'Ambrici? Mēs ar Veļu, protams, par viņu bijām sajūsmināti, jo viņš bija lielisks rotaļu biedrs, taču joprojām nesaprotu, kāds bija iemesls tavai rīcībai? Tu iepazinies ar viņu kara laikā, vai ne?

- Tas ir garš stāsts, Ben. Viņam bija vajadzīgs draugs. Neap­spriedīsim to patlaban.

- Viens no stāstiem, kas saistīts ar SIB, par kuru tu nekad ne­esi runājis?

- Lai nu paliek, dēls.

- Labi. - D'Ambrici, Indelikato, Fandžio. Man tie bija tikai vārdi. Vienīgi par d'Ambrici bija atmiņas.

Tēva noslēpumainās saites ar SIB allaž mani mazliet kaitinā­ja. Notikumi bija seni, taču viņš par tiem klusēja, it kā runa būtu par nez kādu valsts noslēpumu. Reiz viņš ar māti vasaras brīv­laikā aizveda mūs uz Parīzi. Mēs apmetāmies viesnīcā George V, vizinājāmies ar laivām pa Sēnu, aplūkojām spārnoto uzvaras die­vieti Nīki Luvra, devāmies uz misi Parīzes Dievmātes katedrālē, turklāt Sēnas krastmalā es tiku pie pirmās P. Dž. Vudhausa grā­matas. Taču ceļojuma kulminācija bija Eifeļa torņa apmeklējums, ko mums noorganizēja tēva SIB laika draugs bīskaps Toričelli, tajā laikā jau vecs vīrs. Neesmu pēc tam redzējis nevienu, kuram būtu tik neticami garš āķveida deguns, kāds bija šim Toričelli. Uzzinā­ju ari viņa iesauku -Šeiloks. Toričelli kabatas vienmēr bija pilnas ar mazam anisa konfektēm, un Veļai tās ļoti garšoja. Viņš izstāstī­ja anekdoti par Žaku un Pjēru, kuri divas tris reizes nedēļā ēd pusdienas vienā un tajā pašā nomales restorānā jau divdesmit gadus. Kādu dienu Žaks Pjēram pajautā, kāpēc viņš divdesmit gadus pusdieno vienā un tajā pašā vietā, un Pjērs atbild: "Tāpēc, mon āmi[1], ka šis ir vienīgais restorāns Parīzē, no kura nav redzams tas sasodītais Eifeļa tornis!" Mēs īsti nesapratām joku, taču Veļa smējās kā negudra, jo viņai patiešām ļoti garšoja anīsa konfektes.

Es dzirdēju tēvu un Toričelli apmaināmies pāris frāzēm par Parīzi nacistu okupācijas laikā, un Toričelli pazoboja tēvu, kā tas, viscaur noputējis melniem putekļiem pēc divu nedēļu slēpšanās no gestapo, izlīdis no ogļu pagraba, izskatīdamies pēc melnādai­nā dziedātāja Ala Džolsona, kurš gatavojas izpildīt savu iemīļo­to dziesmu par gulbi. Jā, bīstami bija laiki. Taču tēvs manā uztve­rē bija tikai tēvs, un man bija grūti iztēloties viņu par spiegu, kas naktī spridzina spēkstacijas un munīcijas noliktavas.

- Vai zini, Ben, - tēvs lēni sacīja ar neveiklu mēli, ko acīmre­dzot bija nogurdinājis viskijs, - es nespēju iedomāties, kā lai to paziņoju Kērtisam, kuram vēl nekad nav gadījies sastapties ar lie­lu nelaimi. Viņa dzīve allaž ritējusi rāmi un gludi… I.aimīgs cil­vēks, turklāt vienmēr panāk savu.

- Nu, tagad viņam būs jāsaņemas. - Es nospļāvos par Kērtisu Lokhartu, kurš bija viens no viņiem, un galu galā negrasījos bārstīt līdzjūtības apliecinājumus arī tēvam, kas bija tikpat nesatricināms kā fantastiskās lietusūdens notekcauruļu figūras pie Parīzes Diev­mātes katedrāles sienām. Man bija žēl vienīgi savas mazās māsas.

- Rīt viņam pateikšu…

- Vari nepūlēties. Rit par šo notikumu brēkās gan televīzija, gan laikraksti. Veļa bija slavenība. Viņš visu uzzinās, pirms mēs pagūsim atvērt muti. Pēc tam gan mums vajadzēs uzslaucīt viņa asaru plūdus. Vismaz mani tadas izredzes neiepriecina.

Tēvs pār glāzes malu pameta uz mani savu rentgena staram līdzīgo acu skatienu.

- Vai zini, Ben, reizēm tu izsakies draņķīgi.

- Ābols no ābeles tālu nekrīt. Gēni.

- Iespējams, - brīdi klusējis, viņš noteica. - Pilnīgi iespējams. - Tad nokrekšķinājies iztukšoja glāzi. - Labi, es dodos uz gultu.

- Tu dodies uz tikšanos ar tumsas dēmoniem.

- Tā varētu sacīt. - Durvīs viņš pagriezās un pamāja ar roku.

-Starpcitu, tēvs…

-Jā. Kas vēl? - Vestibila ēnas jau apņēma viņu.

- Sems Tērners teica, ka Veļa šodien zvanījusi viņam ari un interesējusies par to priesteri, kas pakārās… uzdevusi jautājumus.

- Par ko tu runā?

- Par to priesteri, kas mūsu dārzā pakārās. Tāds bija tikai viens, vai ne? Ko tu par to domā? Vai tev viņa neko nejautāja?

- Sems Tērners ir veca tenku vācele! - tēvs nepacietīgi noskal­dīja, it kā sarunātos ar nejēgu. - Ko es varu domāt? Nē, par to seno stāstu viņa man nejautāja…

- Stāstu? Kā tas jāsaprot? Tas taču notika īstenībā… Sasalis, virvē pakāries priesteris šūpojās mūsu dārzā koka zarā…

- Tas ir sens stāsts. Nedomā par to! Mēs nekad neuzzināsim, kāpēc Veļa par to interesējusies. Pietiek! Laiks gulēt. - Tēvs pa­griezās uz iešanu.

- Tēvs!

-Jā.

- Ja nevari aizmigt, bušu savā istabā. Droši vien ari skatīšos griestos un ļaušos emocionālam vājumam. Ja tev ir vientuļi… - Es paraustīju plecus.

- Paldies par piedāvājumu, - viņš atbildēja. - Es noskaitīšu lūgšanu. Vai drīkstu ieteikt tev to pašu? Protams, ja atceries, kā tas darāms.

- Paldies par rūpēm, - es sāji pateicos.

- Gribu teikt, ka lūgt Dievu nekad nav par vēlu. - Tēva seju nevarēja skaidri redzēt, bet balsī bija saklausāms smaids. - Pat tādai zudušai dvēselei ka tu, Ben.

Tēvs bija prom, un pagāja ilgs laiks, iekams es nokopu kafijas galdu un dzērienus, izsmēķēju cigāru un lēni izslēdzu lampas.

Gaisma degam atstāju vienīgi kapelā.

Savainotā kāja bija apņēmusies mani sodīt par visiem maniem grēkiem, nelīdzēja arī viskijs. Tumsā uzklibojis augšā pa kāpnēm, es devos pa gaiteni, kur vilka caurvējš, uz savu veco guļamista­bu. Pie gultas karājās ierāmēta slavenā beisbolista Džo Dimadžo fotogrāfija ar autogrāfu tēvam un man. Griestos es ieraudzīju pa­zīstamo brūngano plankumu, kur kādu nakti vāvere, slēpdama riekstus, bija izgrauzusi dēli un kur uzkrājās ūdens.

Es ieslēdzu naktslampu uz galdiņa. Logos triecās slapjdraņ­ķis. Uz kumodes joprojām sudraba ietvarā stāvēja Garija Kūpera skice ar mani un Veļu. Divaini. Biju palicis tikai es.

Lai remdētu sāpes kājā, es iekratīju saujā dažas aspirīna tab­letes un tās noriju, uzdzerdams ūdeni. No visām pusēm mani ap­lenca atmiņu rēgi, kas pulcējās zālienā zem loga. Es grozījos un svaidījos, gribēdams ērtāk novietot smeldzošo kāju, līdz beidzot iesnaudos, spokainu tēlu un vīziju pavadīts. Un tad piepeši ie­raudzīju sevi atkal starp jezuītiem…

No nakts tumsas man virsū nāca melnās sutanās tērpušos ļau­žu armija, kurās rindās es reiz biju. Uz kuru pusi vien metos, šie elles izdzimumi bija priekšā, aicinādami un vilinādami mani at­pakaļ. Pats sākums jezuītu rindās man bija sagādājis pat prieku. Jau ar pirmo dienu es atradu sev vietu starp gaišākajiem un spo­žākajiem ordeņa pārstāvjiem, kas veidoja tā kodolu. Tie bija īsti profesionāļi, kas mani apbūra ar aso un dumpīgo prātu, nevis dievbijību. Jau pirmajās mācību nedēļās es jutu izaicinājuma gar­šu, izaicinājuma, ko mēs, paši gudrākie, izdomas bagātākie, vērī­gākie un asprātīgākie, metām rutīnai, kas mums paredzēja nepār­trauktas lūgšanas, pazemību un gremdēšanos reliģioza miera skaņās un smaržās.

Un tad pienāca diena, kad pāris gadu vecākais brālis Fultons aicināja mūs uz sarunu.

- Jus gaida ne mazums eksotisku mūsu nelielās, laimīgās bied­rības dzīves aspektu, - viņš iesāka. Brālis Fultons pēc izskata bi­ja klasisks jezuītu gudrais - pareti gaiši mati, asi lapsas sejas vaib­sti un gaišbrūnas acis, kuru izteiksme it kā pauda, ka viņš pārāk nopietni mūs uztvert negrasās. - Mēs to dēvējam par grēku nožē­lošanas praksi, un jums no tās nav jābaidās, jo visi esat drosmīgi puiši, turklāt biedrības nodomi ir vislabākie. Galvenā mūsu rūpe ir ieaudzināt jūsos izlēmīgumu, vitalitāti un gara spēku. Tomēr… - Viņš mums uzsmaidīja. Jauniem, apņēmības pilniem cilvēkiem, kas gaidīja viņa runas turpinājumu. - Tomēr mēs nedrīkstam ig­norēt savu fizisko esibu. No pieredzes varu teikt, ka šeit, Skallas* pilī, - tas mums tāds tipisks jezuītu humors - pletne miesas šaus­tīšanai nevienam nav kaitējusi. Tieši otrādi - tā spēj sniegt lielu labumu. Sāpēm piemīt brīnišķīga īpašība. Tās palīdz koncentrē­ties. Sāpes mums nemitīgi atgādina mērķi… starp citu, vai pēc sa­raksta visi esat šeit? Labi, labi… Citiem vārdiem, ja jūtat sāpes, jūsu domas… ja, protams, jūsu domas raisās vajadzīgajā virzienā… tā­tad, ja jūtat sāpes, jūsu domas neizbēgami pievērsīsies meditāci­jas cienīgam tematam - jūsu mīlestībai uz Dievu. Vai jūs mani sa­protat?

Brāļa Fultona šaudīgo brūno acu skatiens pārskrēja mūsu se­jām, kas cita pēc citas paklausīgi pamāja.

- Džentlmeņi, uzmetiet acis šiem niekiem. - Viņš izvilka no rakstāmgalda atvilktnes divus priekšmetus un nevērīgi tos nome­ta uz žurnāla. - Panāciet, panāciet tuvāk! Paņemiet tos rokā, pa­cilājiet. Aptaustiet… iepazistiet.

Es pacēlu tādā kā bizē sapītu baltu pletni. Gluži ka vērtīga kak­larota, tā sliga lejup no maniem pirkstiem. Pieskaršanās ķēdei ma­ni savādi, gandrīz apkaunojoši uzbudināja. Es to negribīgi pacē­lu, it kā tā varētu atdzīvoties un man iesist.

-Šie mazie rīki, - brālis Fultons turpināja, - pletne un kāju ķēde jums palīdzēs. Tie atvieglos jūsu ceļu pie Dieva un mudinās jus paust Viņam savu padevību. Un paklausību. Pletne ir simbo­liska. Pirmdienas un trešdienas vakaros jus izģērbsieties līdz jos­tasvietai un nometīsieties ceļos pie gultas. Gaismai jābūt izslēg­tai. Kad atskanēs zvans, jūs sāksiet sevi pērt, pār plecu sizdami pa muguru. Pa to laiku jums jānoskaita tēvreize. Nekas sarežģīts.

- Kam domāta tā? - Es pavicināju gaisā ķēdi.

- Tā? - brālis Fultons novilka. - Kad dosieties atpakaļ uz sa­vām cellēm, neaizmirstiet paskatīties gaitenī uz paziņojumu dē­ļa, kur būs izlikts saraksts. Teiksim, "pletne šovakar, ķēde rīt no rīta". Seni jezuītu noteikumi. Bendžamin, kas šajā ķēdē ir nepa­rasts?

- Ķēdes posmiem, - es atbildēju, - viena puse ir apaļa, bet otra novīlēta asa.

Brālis Fultons pamāja.

- Vai, ilgi negudrodams, vari pateikt, kurai ķēdes pusei jāpie- guļ pie miesas? Asajai vai trulajai?

■ Ienesiet vēl "dzelzs jaunavu" [2] , - Vinnijs Helorans noburk­šķēja, - un no manis šeit nebūs ne smakas…

- Tā paredzēta septītajā gadā, - bez smaida ēnas sejā brālis Fultons paskaidroja. - Tik ilgi jūs neviens šeit nenoturēsieties. - Viņš beidzot mūs aplaimoja ar smaidu. - Šos priekšmetus, pletni un ķēdi, glabājiet zem spilvena. Ķēde sagādās sāpes, to es jums garantēju. Otrdienas un ceturtdienas rītos tā jānostiprina zem bik- sem uz augšstilba. Kad uzmanīgi ieskatīsieties, sapratīsiet, kā tā jāuzliek. - Viņš piecēlās, pamādams, ka varam iet, bet tad piebil­da: - Vel kas. Aplieciet ķēdi stingri. Nav nekas pretīgāks par sa­jutu, ka ķēde tik tikko turas un kuru katru mirkli grabēdama var nokrist uz grīdas. - Durvīs viņš apstājās. - Tā reizēm gadās, un tad nelaimīgais jūtas kā pēdējais muļķis. Pieminiet manus vār­dus.

Es nodevos miesas mocīšanai ar vajadzīgo apņēmību. Ķēde ne­bija nekāds joks. Uzlicis to uz augšstilba, es savilku to ap kāju tik stingri, ka asie posmi iespiedās miesā, un tad sastiprināju. Ne­kustīgi stāvot, sāpes bija ciešamas, taču, kad sāku staigāt, mus­kuļi saspringa un ķēdes asās malas iegriezās miesā. Sakodu zo­bus, lai par lūpām neizlauztos vaids.

Novicis Makdonalds, paziņojis, ka tas ir neprāts, noskuva kā­ju un ķēdi nostiprināja vaļīgi ar līmlenti, ko aptina ap gurnu. Ne­viens cits par ķēdi neieminējās. Acīmredzot ikviens uzskatīja, ka ši kauja jāizcīna absolūtā vientulībā saviem spēkiem, cik nu ku­ram to bija.

Vislielākās sāpes sagādāja sēdēšana. Dievkalpojuma laikā. Brokastīs. Nodarbībās. Aso posmu radītās brūces klāja kreveles, ko ķēde nemitīgi noplēsa, ieguldamās miesā aizvien dziļāk. Un tas viss - labu nodomu vārdā. Tēvs varēja lepoties ar mani. Lai slavēts Mūsu Kungs Jēzus Kristus. Dievs. Jēzus biedrība. Svētais Ignacijs Lojola. Sanctus Patur Naster.[3] Būšu paklausīgs un kalpošu labi. Es to spēšu. Lai zibens mani sasper, ja es to nespēšu!

Kadu dienu, kad baseinā peldējāmies, Vinnijs Helorans pie­peši satriekts iesaucās:

- Ei, Ben, paskaties uz savu kāju! Tikai paskaties, draudziņ! - Es negribēju uz to skatīties, jo biju skatījies jau pāris nedēļu. - Tev kaut kas jādara, puis. Nelikties ne zinis nedrīkst! Kādas šausmas! Strutas un zaļi pūžņi! Paveries uz manu kāju! Redzi? Uz tās ir tikai mazi sarkani punktiņi. Vai tu zini, ka tos uzzīmējis Makdo­nalds ar sarkanu tinti? Bet tev… Nē, tas nekam neder! Tev kāja pūžņo… - Vinnijs noskurinājās un apklusa.

Taču es nepadevos. Šai nolādētajai jezuītu ķēdei? Neparko! Tikai ne Bens Driskils.

Galu galā infekcija izplatījās un sākās gangrēna. Tēvs Fultons uzgāja mani atejā guļam bezsamaņā savos vēmekļos. Svētā Igna- cija slimnīcas ārsti kaju izglāba, un es par to biju viņiem ļoti patei­cīgs. Skaidrot tēvam, kā esmu zaudējis kāju? Nē, tas nebūtu ma­nos spēkos. Tā nu esmu nolemts sadzīvošanai ar šīm sāpēm, kas īpaši saasinās pirms slikta laika. Taču mierinu sevi ar vienu do­mu - es nepadevos. Tajā kaujā es zaudēju, bet nepadevos. Ne je­zuītiem. Ne savam tēvam.

Kad pamodos, logā svīda pelēka diena, un aukstajā guļamis­tabā varēju redzēt savu elpu. Pa collas platumā pavērtā loga spraugu, pa kuru vilka dzestrs vējš, uz palodzes bija iekļuvis sniegs. Kaut kur mājā zvanīja tālrunis. Es saskaitīju četrus signā­lus, tad zvanīšana apklusa. Mans pulkstenis rādīja seši un četr­desmit piecas minūtes. Noslīdzis atpakaļ uz spilvena, es no jau­na iekritu nemierpilnā snaudā. Astoņas minūtes pāri septiņiem manā sapnī kāds kliedza, un es atkal atvēru acis.

Tikai pec mirkļa sapratu, ka kliedz nevis sapni, bet īstenībā. Turklāt tas nebija nekāds kliedziens, bet gan skaļš vaids, kam se­koja dobjš blīkšķis.

Kāpņu apakšā gulēja tēvs. Ar seju lejup, rītasvārki savērpu- šies ap augumu, rokas neveikli saliektas elkoņos. Es sastingu kāp­ņu augšgalā, it kā laiks būtu apstājies, taču pagāja tikai sekunde, un, noskrējis lejā, nometos viņam blakus uz ceļiem. Tas bija gluži cits cilvēks - vecs vīrs, kam viena acs bija ciet, bet otra pievērsta man. Acs pamirkšķināja.

- Tēt? Vai tu mani dzirdi? - Es paliku viņam zem galvas roku.

Viens mutes kaktiņš savilkās smaidā.

- Telefons, - tēvs samērā skaidri sacīja. - Arhibīskaps… - Ar vienu mutes pusi viņš ievilka gaisu. - Kardināls… Klammers… - Es pārsteigts ievēroju, ka no viņa aizvērtās acs kaktiņa noripo sko­pa asara.

- Viņš zvanīja? Ko viņš gribēja?

- Lokharts… He-Hefernans… - tēvs ar pūlēm izgrūda. Bija no­ticis kas neticams - Hjū Driskils gulēja kāpņu apakšgalā, stīvām lūpām mēģinādams savirknēt vārdus, un viņam no mutes tecēja siekalas.

- Lokharts un Hefernans, - es atkārtoju. Pie joda, kas ir Hefer­nans?

- Miruši… - Vārds izskanēja čukstus, it kā runātājam zustu spēki.

- Ak Dievs… Viņi ir miruši? Lokharts ir miris?

- Nogalināti… va-vakar… - Tēvs vēlreiz samirkšķināja aci. Ro­ka man pie sāniem notrīcēja, un viņš zaudēja samaņu.

Es metos pie telefona un piezvanīju uz slimnīcu. Pēc tam at­griezos pie tēva, apsēdos viņam blakus un saņēmu viņa roku sa­vējās, gribēdams aizgainīt no tās stingumu un vēsumu un ieplu­dināt viņā kaut mazliet savas enerģijas.

Es vēlējos, lai tēvs dzīvo.