Assasini

SEPTĪTĀ NODALA

DRISKILS

Es biju Apustuliskajā pilī, pašā Vatikāna sirdi. Nekad man ne­bija ienācis prātā, ka reiz šeit nokļūšu. Šķita, ka blāvi apgaismo­tajos, klusajos gaiteņos, pa kuru biezajiem paklājiem mēs nedzir­damiem soļiem gājām, mitinās vienīgi spoki. Sienas klāja gobelēni ar varmācību skatiem no vēstures. Tur bija atainotas armijas, kas soļoja un stāvēja sardzē, eņģeļu pūļi, kuri kaut ko pieprasīja, un Dievs zina kas vēl. Šķita, ka gobelēni ir niknu skaņu, kaujas sau­cienu un dažāda augstuma trompešu skaņu pārpilni, tikai skaļu­mu kāds nogriezis. Vai arī tiem vairs nebija spēka taisit troksni.

D'Ambrici lietišķi soļoja mums pa priekšu, mēs ar Dannu tu­rējāmies viņam lidzi. Pāvesta guļamistabas priekštelpā pie rak­stāmgalda sēdēja garīdznieks - nakts dežurants. D'Ambrici viņam kaut ko klusi pateica, un dežurants nepakustējies palika sēžam.

Mēs iegājām guļamistabā. Dīvaini. Iegājām pa durvim bez kādām formalitātēm. Bez klauvēšanas. Bez pieteikuma. Tik vienkārši.

Izrādījās, neviens mums neatsauktos.

Šķērsām gultā uz. mutes gulēja kardināls Indelikato. Viņš ne­kustējās. Pat no desmit pēdu attāluma bija skaidri redzams, ka viņš ir miris. Gluži vienkārši es prātā konstatēju šo faktu, ne par ko vairāk neaizdomādamies. Tēvs Danns nevērigi pārmeta krus­tu un nopūtās.

- Ak Jēzu… - viņš noteica.

D'Ambrici noliecās pār otru cilvēku, kuru uz mirkli biju aiz­mirsis. Zem segas gulēja Kallists, un viņu spieda mirušā ķerme­nis. Es piegāju tuvāk.

- Jusu Svētība? - d'Ambrici klusi pasauca. - Vai dzirdat ma­ni? Salvatore… te Simons. - Viņš ieklausīdamies pagaidīja, pēc tam, saņēmis Kallista labās plaukstas locītavu, mēģināja sataus­tīt pulsu. - Viņš ir dzīvs, bez samaņas, bet dzīvs. Palīdziet man. - Danns nolūkojās, kā mēs ar d'Ambrici apgriežam Indelikato liķi uz muguras.

Apgaismojums telpā bija vājš. Televizors darbojās bez skaņas. Pa sienām šaudījās spokainas ēnas.

Papildus naktsgaldiņa lampai d'Ambrici ieslēdza vēl divas galda lampas. Tad, rokas sānos iespriedis, bridi saspringti rau­dzījās uz gultu. Beidzot viņš palūkojās uz mani, pēc tam uz Dannu.

- Šis cilvēks miris ar sirdstrieku.

No Indelikato krūtīm rēgojās dunča spals. Mēs ar Dannu ap­mainījāmies skatieniem.

- Tā jau ir, - Danns atteica, - tēlaini izsakoties.

- Plašs infarkts, - d'Ambrici zinīgi piebilda un lēni izvilka dunci no mirušā krutim. Pastiepies pie naktsgaldiņa, kur stāvēja kārba ar salvetēm, viņš vairakas paņēma un rūpigi noslaucija as­meni. Tad, pārgājis pāri istabai, izvilka rakstamgalda atvilktni un ielika dunci tur. - Ļoti grezns Florences meistaru darinājums. - Viņš aizbīdīja atvilktni ciet.

- Sirdstrieku ar tādu asinsizplūdumu bieži negadās redzēt.

- Jūs neesat ārsts, Bendžamin, un nevarat spriest par to, ko nesaprotat. - Viņš pacēla telefona klausuli. - Tā ir privāta linija. Nav saistīta ar Vatikāna komutatoru. - Viņš uzgrieza numuru un gaidīja. - Doktor Kasoni, te d'Ambrici. Vai esat jau pidžamā? Nē? Tad ir labi. Esmu pie Svētā Tēva. Viņš ir bez samaņas, bet elpo vienmērīgi. Būtu labi, ja jus ierastos un apskatītos. Un vēl… šeit ir līķis. Sirdstrieka. Kad būsiet klat, pastāstīšu vairak. Pasteidzieties. Brauciet viens, bez asistenta. Vai sapratāt? Labi. - Viņš nolika klausuli un atkal pievērsa skatienu mirušajam Indelikato. - Mēs pagaidām nezinām, ko Svētais Tēvs uzskata par labāko pēcteci, taču skaidrs ir viens - Fredi viņš neuzticas. Vai piekrītat? - Viņš raudzījās garenajā, kalsnajā senā ienaidnieka sejā. - Neviens par Fredi neraudās. Viņš bija īsts elles izdzimums un saņēma, ko pel­nījis. Tagad ar viņu lai noņemas Dievs.

Uzgriezis man muguru, viņš sastādīja vēl vienu numuru. Es aizgāju gultas otrā pusē, netikdams gudrs, kas šeit noticis. Man ienāca prātā, ka esam kadas lugas varoņi un ikviens izturamies atbilstoši savai lomai. D'Ambrici, Indelikato, Kallists, reiz Salva- tore di Mona, Horstmans, Samerheiss, pat Danns un es.

Piepeši segas krokās ieraudzīju pergamentu ar sarkana vaska zīmogu, kas šķita atlupis. Es pastiepu roku, lai to paņemtu, taču tajā brīdī man zem kājām kaut kas nočaukstēja. Biju uzminis papī­ra lapai, uz kuras vīdēja pāris ar roku rakstītu rindiņu.

To pacēlis un izlasījis, es izpratu šīs dienas šarādi. Salocīju lapu un ieliku to kabata.

- Mans dārgais kardinal Veca, - d'Ambrici sacīja klausulē, - lūdzu, atvainojiet, ka zvanu tik vēlā stundā. Jā, Eminence, bai­dos, ka tas ir ļoti svarīgi. Fredi Indelikato nav vairs kopā ar mums… Nē, es gribu teikt, ka viņa vispār vairs nav… miris, Veca, pavisam miris. Jā, liela traģēdija. Jā, jā, protams, jūsuprāt, ļoti jauns. - D'Ambrici klusi iesmējās. - Domāju, ka jums vajadzētu atbraukt. Mēs esam Svētā Tēva guļamistabā. Es piezvanīju Kaso- ni. Neviens neko vēl nezina. Jo ātrāk, jo labāk, mans dārgais Ve­ca. - Kardināls nolika klausuli.

- Kāpēc Veca? - es jautāju.

- Mans sabiedrotais. Mans cilvēks ienaidnieka nometnē. Savē­jais mazā Indelikato atbalstītāju grupā, ko saorganizējis kardināls Poleti. Grūti pārvērtējams cilvēks. Vai zināt, ko viņi atļāvušies? Skabekļa aparātā ievietojuši "vaboli" un noklausījušies manas sarunas ar pāvestu! Patiešām! Taču mēs to zinājām… Savādā pasaulē mēs dzīvojam, Bendžamin.

Klausīdamies pāvesta elpā, mēs gaidījām. D'Ambrici, pama­nījis gultā pergamentu, to paņēma rokās.

- Cik nelaimju tā dēļ noticis… - Savilcis biezās lūpas gredze­nā, viņš apklusa. - Pareizāk būtu sacīt, ka tas ir nelaimju saraksts, šis Bordžas konkordāts. Kā lai vēl nosauc šo dokumentu? Algoto slepkavu harta? Pijs sūtīja mani ar to uz Parīzi, tādējādi pilnva­rodams rikoties Baznīcas vārdā un laba. Ar brāli Leo un Horst­manu es to nosūtīju uz Īriju, un tagad atkal tas ir šeit. Vārdu sa­raksts.

- Kā tas šeit nokļuva? - es jautāju.

- Vakar Horstmans to atdeva man, bet es - Kallistam. īstenībā viņš to nebija redzējis. Man gribējās, lai viņš tur ierauga savu vār­du. Kas ar to būtu darāms? Jānoglabā slepenajos arhīvos? - Jau­tājums bija retorisks. - Domāju, ka ne. Bez šīs relikvijas varam iz­tikt. Vai tā ir?

Kardināls neverīgi iemeta pergamentu lielā pelnutraukā, kas atradās uz galda, un, izvilcis no kabatas zelta šķiltavas, tās no­klikšķināja. Nākamajā mirklī liesmiņa strauji apņēma gadsimtiem veco pergamentu. Dažās sekundēs vēsture izkūpēja dūmos. Danns nogrozīja galvu.

- Kam tas vajadzīgs, tēvs? - D'Ambrici pacēla uz viņu skatie­nu. - Nevienam. Neko labu tas ļaudīm nav devis.

Apsēdušies mēs televīzijā vērojām futbola spēles ierakstu.

lād ieradās doktors Kasoni un veica dažādas specifiskas dar­bības.

Šķita, ka pāragrās kardināla Indelikato nāves iemesls patiešam ir plašs infarkts.

Par kardināla Indelikato nāvi oficiāli nolēma paziņot pēc trīs­desmit sešām stundām. Tajā laikā man bija jāsēž lidmašīnā un jādodas mājup, uz Prinstonu. Man vajadzēja atgūties. Turklāt es gribēju satikt tēvu. Kopš aizceļošanas brīža biju uzzinājis daudz ko, taču gandarīts nejutos. Šķita, ka nekas nav tā, ka vajadzētu būt. Bija nodarits tik daudz ļauna, bet neviens īsts ļaundaris at­rasts nebija. Pat Horstmans bija pasludināts par upuri, aklu un nevainīgu ieroci intriganta Indelikato meistarīgajā plānā. Varbūt šo plānu viņš izstrādāja kopā ar Erchercogu? To es nezināju. Tāpat kā nezināju, kā rīkotos, ja Horstmanu piepeši sastaptu un man rokā būtu ierocis. Taču tamlīdzīgi minējumi bija bezjēdzīgi, jo Horstmans bija aizraidīts atpakaļ, tumsā, no kuras nācis. Man bija zudusi iespēja atriebt māsu.

No prāta neizgāja monsinjors Pjetro Sandanato. Kas būtu jāda­ra ar šo cilvēku, lai arī kā viņu katrs dēvētu - par sajēgu zaudēju­šu katoli, maniakālu fanātiķi vai parastu jukušo? Kā viņš, node­vis savu skolotāju un netieši vainojams jaunā sabiedrotā nāvē, turpmāk spēs dzīvot? Es pieņēmu, ka d'Ambrici ar savu gudrību un gluži vai dievišķo varu aizsūtīs šo čūsku, ko gadiem ilgi bija sildījis pie savām krūtim, uz kādu nomaļu klosteri, kur tas beigs dzīvi aizmirstībā.

Droši vien faktam, ka pāvests Kallists nogalināja kardinālu In­delikato, vajadzēja mani satriekt, taču es uzskatīju viņa rīcību par savā ziņā loģisku. Kallists bija viens no assassini, kas devās snie­gainajos kalnos kopā ar savu komandieri, lai nogalinātu pāvestu Piju. Un tā pēc četrdesmit gadiem šis pats komandieris atgādina Kallistam, ka tas reiz bijis viens no viņiem, ka toreiz uzbrukums pāvestam neizdevās… bet kas gan var liegt apturēt nākamo nevē­lamo pāvestu? Manuprāt, ja jau cilvēks nospriedis, ka spēj noga­lināt, pārējais atkarīgs no apstākļiem un pienācīgas motivācijas. Pēc četrdesmit gadiem ši motivācija Kallistam, toreizējam Salvato- rem di Monam, joprojām bija. Droši vien viņš nebija pirmais mir­stošais pavests, kas izšķiries par slepkavību. Manuprāt, tāda rīcī­ba pat norāda uz rakstura stingrību. Turklāt Baznīca tikai iegūs, ja to vadīs progresīvi domājošs slepkava. Ja vien savā Golgātas ceļā neesmu zaudējis spriešanas spēju…

Vēlāk tajā pašā dienā mani pie sevis izsauca kardināls d'Am­brici. Par kardināla Indelikato pāragro nāvi plašsaziņas līdzek­ļiem vēl nebija paziņots. D'Ambrici bija izteicis vēlēšanos tikties Vatikāna dārzos, un mani uz turieni pavadīja smaidīgs apaļvai- dzis priesteris, bez mitas atkārtodams, cik brīnišķīga iegadījušies diena.

Kardināls pastaigājās pa taciņu zem palmām, un viņa vien­kāršās melnās sutanas malas plandīja vēss vējš. Šur tur stradaja dārznieki. D'Ambrici skatiens bija vērsts lejup, uz vecmodīgo kurpju apaļajiem purngaliem.

Kad piegāju viņam klāt, viņš paņēma mani zem rokas, un tā mēs bridi klusēdami staigājām. Es jutu starp mums dīvainu tuvī­bu, it kā mēs būtu seni draugi, taču tās, protams, bija iedomas. Izskaidroju šos maldus ar spēku izsīkumu. D'Ambrici apstājās un pavadīja ar skatienu strādnieku, kurš stūma ar treknu meln­zemi pilnu ķerru.

- Paskaties uz šo cilvēku, - kardināls teica, - kādas viņam ne­tīras rokas. Taču, kad šodien, retos atskārtas brīžos, domāju par savām rokām, Bendžamin, es redzu, ka tās ir daudz netīrākas.

Esmu tās notraipījis daudz biežāk nekā šis virs. Ak, šīs metafo­ras… Netīras rokas, tīras rokas - kāda atšķirība? Tomēr es pateik­šu, kada ir atšķirība, ja vien vēlaties to zināt.

- Neesmu par to pārliecināts, - es atbildēju.

Viņš paraustīja plecus un negaidīti iesmējās.

- Atšķirība ir cilvēkos, Bendžamin. Tā, piemēram, man jau trūkst Sandanato… Nekad nedomāju, ka viņš spējigs uz ko tādu. Vienmēr tik vaļsirdīgs, tik godīgs jauns cilvēks… mans uzticamais Pjetro. Jā, man viņa trūks līdz mūža galam.

- Ko jūs ar viņu izdarījāt? Nosūtījāt uz tālu klosteri?

- Es neko ar viņu neizdarīju. Mans senais draugs Augusts pagājušajā nakti viņu nogalināja. Man vajadzēja paredzēt, ka Horstmans viņam atriebsies. Par to, ka Pjetro nodeva mani. Tiklīdz viņš uzzināja, ka Pjetro par Simonu viņam melojis… ak, neko ļau­nāku nespēju iedomāties! Augusts dažreiz sūtījis man ziņojumus, domādams, ka tos saņem Simons, kuru viņš tik sen pazīst. Taču Pjetro šīs ziņas lasīja pirmais, likdams nabaga Augustam domāt, ka viņš joprojām strādā manā labā. Tā nu Augusts izdarīja to, ko prot vislabāk… nogalināja Pjetro. Tikko pie manis bija policija. Pjet­ro nogalināts ar vienu lodi. Pakausī. Tūlīt pēc tam piezvanīju jums.

- Tieši tāpat bija nogalināta mana māsa.

- Viss ir beidzies. Horstmans ir prom. Sandanato miris. Inde­likato miris. Kallists ir komā, un Kasoni domā, ka vairs neizķepu- rosies. Bendžamin, kas notiks, ja mums pietrūks garīdznieku?

- Man būtu sasodīti interesanti to redzēt, - es atbildēju.

Klusajā dārzā atskanēja d'Ambrici skaļie smiekli.

- Jums tāda doma gluži labi patīk, vai ne? Žēl, ka Pjetro vairs nekad neizdzirdēs nevienu joku. - D'Ambrici savādi uz mani pa­skatījās. - Viņam nebija humora izjūtas. Tas, iespējams, bija viņa lielākais trūkums. - D'Ambrici paraustīja plecus.

- Trūkumu viņam bija papilnam.

- Piekrītu. - Vecā vira balsī ieskanējās skumja nots.

- Tā kā esmu pagāns…

- Piekrītu.

- Un garīdzniekus nerespektēju… vai drīkstu uzdot vienu ne­kaunīgu jautājumu? Vai nākamā ziņa, ko par jums dzirdēšu, būs tā, ka esat ievēlets par pāvestu?

- Varbūt. Ja vēlēšos, Samerheiss var nopirkt man šo amatu. Taču neesmu vēl izlēmis. Nezinu, kas baznīcai labāk - pāvests uz ilgu vai īsu termiņu? Tāds ir jautājums.

Mēs tuvojāmies vārtiem, pa kuriem biju ienācis dārzos. Piepeši man atausa… Erchercogam var piedot visu, ja viņš spēj nopirkt Pāvesta krēslu!

- Es pastaigāšos vēl mazliet, Bendžamin. - D'Ambrici pacēla galvu un lūkojās uz mani no smago, puspievērto plakstiņu apak­šas. - Atļaujiet jums dot mazu padomu. Kad dodaties mājup?

- Rīt, - es atbildēju. Diez vai es izmantošu viņa padomu, man ienaca prātā. Bet… kas zina? D'Ambrici bija dzīves cīņās rūdīts vīrs, pieredzējis sava mūžā daudz vairāk nekā es. Varbūt patie­šām vērts ieklausīties? Saule rietēja, un palmas pret pelēcīgajām debesīm izskatījās vientuļas.

- Piedodiet sev, Bendžamin.

- Atvainojiet, Eminence?

- Tāds ir mans padoms. Piedodiet sev savus grēkus. Ņemiet piemēru no manis. Nav svarīgi, ko esat pastrādājis, jums jāsaprot, ka pasaulē ir daudz kas sliktāks. Tā dzīve ir iekārtota, ikvienam mums lemts daudz kas labs un slikts… arī. - Kardināls centās vē­jā aizsmēķēt melno cigareti, līdz beidzot tas izdevās, un viņš tīk­smi ievilka dūmu. - Piedodiet sev savus nedarbus, savus grēkus… To jums saka nevis garīdznieks, pat ne katolis, bet cilvēks, kurš nodzīvojis garu mūžu. Atlaidiet sev grēkus, dēls.

Artijs Danns pavēstīja, ka aizkavēsies Romā vēl pāris dienu ii rosi vien, lai kopā ar d'Ambrici izperinātu jaunu sazvērestību, - tāpēc mēs pēdējās vakariņas Romā ieturējām kopā. Mēs ēdām un iedzērām, bet man šķita, ka Dannu nodarbina kāda doma, no ku­ras viņš netiek vaļā. Saruna nemanot ievirzījās par maniem vecā­kiem, Veļas nāvi un tēva Governo pašnāvību un apglabāšanu ne­svētītā zemē aiz kapsētas žoga. Tas, protams, bija netaisni, jo viņš mira no slepkavas rokas. Nūjā, Dievs ir liels, Dievs ir labs. Danns lūdza nodot tēvam sveicienus un drīzas izveseļošanās vēlējumus un apjautāties, vai tas izlasījis viņa atstātās grāmatas. Es apsolī­ju to izdarīt. Danns savukārt apsolīja piezvanīt, tiklīdz atgriezī­sies Ņujorkā.

Par Indelikato un Sandanato nāvi mēs tikpat kā nerunājām. Pēdējo skumjo vēsti viņš arī bija uzzinājis no d'Ambrici, taču, gluži kā vienojušies, mēs šo tematu neskārām, atlikdami to uz citu tik­šanās reizi.

- Vai zināt, d'Ambrici šodien mani nedaudz izbrīnīja, - es tei­cu, kad pa Spāņu kāpnēm devāmies atpakaļ uz viesnīcu. - Es pajautāju, vai viņu ievēlēs par nākamo pāvestu…

- Tā ari pajautājāt? - Danna spurainās uzacis uzšāvās aug­šup. Acis blēdīgi piemiedzās.

- Un viņš teica…

- Ko viņš teica?

- Viņš teica, ka Samerheiss viņam šo amatu nopirkšot, ja vien viņš izlemšot kļūt par pāvestu. Samerheiss!

- Sava patiesība tajā ir, Ben. Tas ir labi sakārtots bizness, ko allaž vadīja Samerheiss, tavs tēvs, Lokharts, Hefernans… un citi.

- Ne jau par to… Samerheiss taču ir Erchercogs! Vai jūs nedo­mājat… ka tas ir amorāli? Pirms četrdesmit gadiem Erchercogs no­deva viņu Indelikato un Pijam… un tagad viņš paziņo, ka Ercher­cogs viņam nopirkšot Pāvesta krēslu. Man trUkst vārdu!

- Es gan domāju, ka tā ir lieliska cilvēku resursu izmantošana, - Danns sacīja un piemiedza man ar aci.

Es nespēju iztēloties savas izjūtas pēc atvadīšanās no Eliza­betes. Zināju tikai vienu - es ilgošos pēc viņas, un mūsu attiecī­bas turpināsies. Tas bija galvenais. Tāpēc es viņai piezvanīju.

- Pirms aizlidošanas man tev kas jāpastasta, - es teicu. - Kaut kas svarīgs. Vai tev bijusi saruna ar kardinālu?

-Jā, ja, - viņa atturīgi atbildēja. - Paklausies, neko vairs nesa­ki. Iespējams, mūs noklausās… Labāk satiksimies. Kad tu aizlido?

Es pateicu.

- Skaidrs. - Es dzirdēju čaukstam papīrus. - Varu izrauties uz pāris stundām. Vai tu esi viesnīcā?

- Esmu brīvs, kad vien…

-Tiksimies lejā pie kāpnēm. Pēc piecpadsmit minūtēm.

Atnācis mazliet agrāk, es stāvēju Spāņu kāpņu lejasgalā un gaidiju. Kad Elizabete aizelsusies man uzsauca, es piegāju viņai klāt un apņēmu viņu ap pleciem.

- Apstājies, - es teicu, un viņa palūkojās uz, mani jautājošām acīm. -Šķiet, neesmu tevi redzējis veselu mēnesi. - Elizabete pa­smaidīja, un es maigi noskūpstīju viņu uz lūpām. Kas gan pa­saulē ir dabiskāks… Mugurā viņai bija tumša vējjaka ar ordeņa rozeti pie atloka.

- Nāc! - Viņa vilka mani aiz rokas sev līdzi. - Kādi tev ir jau­numi?

- To ir vairāk, nekā gribētos, - es atbildēju.

- Vai tu zini, ka Indelikato ir miris?

- Vai zinu? Elizabete, mēs ar d'Ambrici griezām otrādi līķi… un reizē ieraudzījām dunci…

- Dunci? Kādu dunci? Ko tu runā?

- Florenciešu dunci, ja gribi zināt precīzi.

Elizabete neticīgi lūkojās uz mani. Tad, neatlaizdama manu roku, ieveda mani nelielā parkā. Bērni tur drūzmējās ap pārvieto­jamu skatuvi, uz kuras ritēja amizanta leļļu teātra izrāde. Pino- kio, ietērpts garīdznieka sutanā ar stāvo balto apkaklīti, lielījās skaistai meitenei, cik viņš drosmīgs, un deguns viņam stiepās ar­vien garāks. Spiedzīgā balsi viņš stāstīja par savām dižajam uz­varām pār ļaunumu, kad piepeši no aizmugures, sēdēdams zirgā, viņam tuvojās draudīgs bruņinieks melnās bruņās. Jaukā meite­ne ar cirtainajiem gaišajiem matiem pūlējās pārtraukt tukšo salmu kūlēju, lai brīdinātu, ka tam draud briesmas, bet viņai tas neizde­vās, un bruņinieks nāca aizvien tuvāk. Bērni, reizē izbiedēti un sasmīdināti, lēkāja un spalgi kliedza, lai muļķa I'inokio paskatās atpakaļ. Mēs nogriezāmies sānu alejā un apsēdāmies uz sola zem kokiem, kuru lapotnē šalca vējš.

- Ben, kardināls Indelikato mira ar sirdstrieku. - Viņa veltīja man bargu skatienu. - D'Ambrici šorīt mani izsauca pie sevis un pastāstīja, ka sarunas laikā ar Kallistu Indelikato ķēris infarkts, viņš sabrucis un miris, bet viņi nolēmuši ziņu neizpaust līdz rīt­dienai…

- Vai d'Ambrici minēja, kā Kallists Indelikato uzņēmis?

- Nē, bet…

- Tu vari man ticēt, jo es tur biju. Kardinālu Indelikato nogali­nāja… nenoknti no sola… viņu nogalināja Kallists.

- Ko tu runā…

Es viņai visu izstāstīju. Ka slepkava Kallists tagad guļ komā. Ka Horstmans nogalinājis Sandanato. Elizabete nebilda ne vār­dā, it kā nemaz nebrīnītos par šīm vēstīm, it kā nekas vairs ne- spetu viņu pārsteigt. Pārāk daudz satriecoša viņa bija uzzinājusi pēdējās dienās. Pieņemt un izprast šos jaunumus nebija viegli.

Kad apklusu, gan Pinokio, gan melnais bruņinieks no skatu­ves bija nozudis. Skolēni formas tērpos un jaunāki bērni ar mā­tēm un auklītēm sāka izklīst. Saulainās debesis apmācās. Uzpūta auksts vējš. Līdz Ziemsvētkiem vairs nebija tālu.

- Es raugos uz visiem šiem notikumiem ar žurnālistes acīm. Ne­ko nevaru sev padarīt, - Elizabete sacīja, domīgi raudzīdamās kaut kur tālumā. Viņa izbrauca ar roku caur tumšajiem, kuplajiem ma­tiem. Pirksti viņai bija gari un ļoti skaisti. - Kāds raksts no tā iznāk­tu! - Viņa rūgti iesmējās. - Kādas beigas! Pāvests nogalina…

- Indelikato nogalināja Salvatore di Mona.

- Jā, droši vien tev taisnība. Un tagad viņš guļ komā. Tātad d'Ambrici man sameloja. - Elizabete piecēlās.

- Tas vēl nav viss. Šo uzdevumu viņam deva Simons. Simons lika nogalināt Indelikato.

- Simons… d'Ambrici?

-Jā. Viņš uzrakstīja Kallistam zīmīti, atgādinādams, ka tas ir viens no viņiem un ka darāms darbs. Es izlasīju to zīmīti. Bija pakritusi Kallistam zem gultas.

- D'Ambrici acīmredzot pirmām kārtām mani redz žurnālisti, - Elizabete sacīja. - Tāpēc neteica, kā viss bijis. Taču viņam jāsa­prot, ka tu man visu izstāstīsi.

- Protams. Viņš zina ari, ka tu proti glabāt noslēpumus.

- Turklāt… ko gan es varētu? - viņa iesaucās. - Pierādījumu taču nav! Kur ir asiņainais duncis?

Es pavadīju Elizabeti atpakaļ.

- Cik vēl ir tādu notikumu? - viņa domīgi sacīja. - Tādu, par kuriem neviens nekad neuzzinās?

- Kas to lai zina? Droši vien simtiem skeletu paslēpts dažā­dos putekļainos, ēnainos stūros… - Piepeši man paspruka: - Ak Dievs, kā man tevis trūks, Elizabete!

- Droši vien trūks, kur gan tu liksies. Tu taču esi mani iemīlē­jies, Ben.

- No kurienes tu to ņēmi?

- Pietiek paskatīties uz tavu skumjo seju, lai viss būtu skaidrs.

- Nūjā, seja esot dvēseles spogulis. Pēdējā laikā tik daudz es­mu piedzīvojis. Iemeslu skumjām netrūkst. Taču… jā, es milu tevi.

-Tad neskumsti. Mīlestība ir laime. Vela būtu teikusi to pašu.

- Mīlestība ir laime tad, ja tā ir abpusēja.

- Kāda tam nozīme?

Es pasmaidīju.

- Patiešām.

- Atvadīsimies šeit, Ben. - Mēs stāvējām ļaužu pilnā laukumā.

- Es tomēr nesaprotu… Man mieru nedod doma par Samerhei­su. Ne tikai tas, ka viņš var nopirkt d'Ambrici pāvesta amatu…

- Kas tad vēl?

- Ko viņš toreiz darija Aviņonā? Neviens man tā arī to nepa­skaidroja. Kāpēc viņam bija līdzi tas Marko?

- Viss ir beidzies. Kāda tam nozime?

- Nē, kaut kas tāds nekad nebeidzas. Vai tu nesaproti? Nekas nebeigsies, ja Samerheiss patiešām ir Erchercogs… - Es apklusu.

Nebija jēgas viņu ilgāk aizkavēt. - Ko lai tev saku, Elizabete? Tu esi gudra sieviete. Turies! - Man bija laiks iet.

- Nodod savam tēvam Ziemsvētku sveicienus, Ben. Man… mums abiem daudz kas jāpārdomā. Vai saproti?

- Protams.

- Drīz tiksimies un parunāsimies atkal.

- Kad?

- Pagaidām vēl nezinu… Nesteidzini mani.

Es lūkojos uz Elizabeti un domāju, ka viņai ir taisniba.

Tad viņa devās prom, un es pavadīju viņu ar skatienu.

Nepagriezusies viņa vienu reizi man pamāja, paceldama aug­šup roku.

Es iekāpu lidmašīnā, atkritu savā sēdekli un acumirkli jutu ne­aprakstāmu nogurumu. Tomēr iekrist dziļā bezsapņu miegā man neizdevās. Tam traucēja sejas, kas rēgojās manu aizvērto acu priekšā, turēdamas mani dīvainā pussnaudā starp miegu un no­modu.

Mani apstāja sejas no pagātnes un tagadnes. Sejas no fotogrā­fijas, ko biju atradis bungās, piepeši atdzīvojās, vienīgi cilvēks ar fotoaparātu joprojām slēpās ēnā, joprojām noslēpumains… Es re­dzēju Rihteru un domāju par to, kas tagad būs viņa partneris baz­nīcā, kas aizstāvēs viņa intereses, ja Indelikato miris… Redzēju šausmu sastindzināto Lebeku viņa mākslas galerijā Aleksandri­jā, un šo paniku izraisīja mana ierašanās un jautājumi, ko bija uzdevusi ari mana māsa… Pēc tam redzēju skaistu mūķeni, kas uzved mani uz īsta ceļa un kopā ar mani ietur vakariņas, un Gab- riēlu, kuru nekad vairs neredzēšu… Starp sejām, kas drūzmējās ap mani, pazibēja ākstīgais Toričelli brāļadēls, Paternosters ar sa­vu plato degunu, klaidoņi, kuri lietū uz ugunskura gatavo vaka­riņas… brālis Leo, miglains, klinšains krasts, bangas, no kurām nodreb zeme, un mana baiļu pārņemtā dvēsele… Artijs Danns, kas iznirst manā acu priekšā Īrijā gluži kā džins no dūmakas un sāk stāstu par d'Ambrici memuāriem, un māsa Elizabete raud Parī­zes dzīvokli, kur dažreiz apmetusies Vela… Aviņonā, Ērihs Keslers, Samerheiss un viņa miesassargs… tie visi gan tuvojās, gan attāli­nājās, kā jau sapni… Horstmans, atradis mani vienkāršajā baznī­cā, smejas par manu rotaļpistoli un liek vākties mājās… Elizabete Aviņonā atklāj man savu dvēseli, un mans naids pret Baznīcu pos­ta visu, it visu, kas man dārgs… Un tad Roma…

Lidmašīna traucās arvien tālāk uz rietumiem, un spožas sau­les pielietā diena slīga uz vakaru. Aiz iluminatora biezēja migla. Es mazliet ieēdu, iedzēru paris malku un beidzot iekritu miegā.

Taču viņa jau bija priekšā, gluži kā gaidīja mani. Tās pašas vecās drāmas pēdējais cēliens.

Un māte rēga lomā - tāda pati, ne druskas nepārvērtušies.

Viņa joprojām sauca mani, atdzīvinādama atmiņas, ko es ne­atlaidīgi pūlējos aizmirst. Atkal runāja par nelaimīgo tēvu Gover­no…

Tu, tu, tas biji tu… tu izdarīji tu… tu esi visā vainīgs!

Un rādīja ar pirkstu uz mani.

Viņa bija pilnīgi pārliecināta par savu taisnību.