Assasini

CETURTĀ NODALA

Viņš sēdēja pirmās klases vagonā ar slapjam drēbēm pilnu ce­ļasomu un skatījās ārā pa logu. Caur lietus mākoņiem spiedās saule, apveltīdama ainavu ar nedabisku pelēkzeltainu mirdzumu. Pasažieru vilcienā bija maz. Divi mācītāji eda sviestmaizes, čabi­nāja brūna papīra maisiņus un slaucīja melnajās sutanas ābolus.

Horstmans viņus vēroja jau krietnu bridi, lēni laizdams caur pirkstiem rožukroņi, ko īsā audiencē pirms kara bija svētījis pats pavests Pijs. Tad viņš rožukroņi nolika, noņēma brilles un, pa­spaidījis sarkano rievu virsdegunē, aizvēra saltās pelēkzilās acis. Aizvadītā nakts bija gara un nogurdinoša. Ilgā sarunā ar brāli Leo abi atcerējās senās dienas, vētraino nakti, kad, cieši piespie­dušies viens pie otra, viņi vaļējā laiva šķērsoja Lamanša kanālu, skaļi skaitīdami lūgšanas, lai pārkliegtu vētras aurus un juras krākšanu.

brālis Leo, protams, apjuka, nakts vidū savā cellē ieraudzījis seno biedru, ko nebija redzējis pusi gadsimta. Viņa apjukums driz vien pārauga bailēs, taču Horstmans tās kliedēja, izstāstīdams, ka sūtīts no Vatikāna slepenajiem arhīviem, lai aizgādātu Bordžas konkordātu uz Romu, kur tam pienākas atrasties. Jā, viņu sūtot pats Simons, jā, pēc tik daudziem gadiem viņi beidzot esot dro­šībā. Horstmans savērpa stāstu, ar ko iemidzināja brāļa Leo uz­manību, un tas noticēja. Viņš gribēja noticēt. Pēc tam Horstmans pavēstīja, ka pēc konkordāta dzenoties nelietīgs, veikls Ņujorkas žurnālists, kurš par šo līgumu uzzinājis, izlasīdams par to kādos materiālos par slepeno brālību, un nu sākusies gluži vai pakaļ­dzīšanās. Sāncenši esot Baznīca un Neiv York Times, kas notiku­mus atspoguļo visnepievilcīgākajā gaismā. Vārdu sakot, ja to ne­ģēli neapturēs, Baznīcai draud liels skandāls. Un Horstmans aprakstīja to žurnālistu. Benu Driskilu.

Brālis Leo intuitīvi juta, ka šeit kaut kas nav kārtībā, ka Horst­mans nav atnācis pie viņa ar pašiem labākajiem nodomiem. To­mēr bailes, ko iedvesa nakts viesa negaidītā uzrašanās, izraisīja vēlēšanos stāsta patiesumam ticēt. Taču Horstmans jau bija pa­manījis šaubas vecā vīra acīs… Vecs nožēlojums vīrelis. Viņi bija gan­drīz vienā vecumā, bet Horstmans sevi par vecu neuzskatīja, un tam bija pamatoti iemesli.

Rīta pusē notikumi alā ievirzījās visai nepatīkamā gultnē.

brāļa Leo šaubas no jauna pastiprinājās. Viņš tomēr labi pazi­na veco biedru un juta viņā ko nelāgu, brālis Padraks, šķiet, ne­maz nesaprata, ka mirst. Salicis kopā rokas, viņš bridi kaut ko murkšķēja, acīmredzot uzskatīdams Horstmanu par nāves eņģe­li, un aizgāja nebūtībā kā astronauts, kas atvienots no dzīvības nodrošinātājas sistēmas. Ar Leo tik vienkārši nebija. Viņš metās bēgt, saukdams palīgā Driskilu, un Horstmans atri viņu nodūra, gandrīz ar dusmām, lai gan parasti darba izpildē emocijas nepie­ļāva. Pēc tam viņš ķērās pie rituāla. Ieraudzījis no kāda sena diev­kalpojuma liedagā mētājamies izmirkušu, tārpu izgrauztu krus­tu, Horstmans gluži vai apstulba. Tā bija zīme. Simons viņu saprastu. Pirms četrdesmit gadiem Francijā Simons gandrīz tapat bija izrīkojies ar kādu priesteri, kas nodeva viņus SS…

Brālis Leo ne par matu nebija labāks par to nelieti, kurš viņus nodeva, kura dēļ vienību izpostīja. Cilvēki izkaisījās pa pasauli, gluži kā pelni vējā. Leo zināja konkordāta noslēpumu, taču grasī­jās to uzticēt svešiniekam. Simons taču jau sen bija skaidri patei­cis, ka glabāt šo dokumentu visstingrākajā slepenibā ir viņu svēts pienākums.

Tas bija kaut kas prātam neaptverams!

Par tādu rīcību nogalināt bija par maz.

Tāpēc bija vajadzīgs šis senais, nežēlīgais, gadsimtiem pārbau­dītais rituāls. Labi, ka Dievs deva spēku to īstenot…

Driskils izgaisa miglā. Tā bija droša slēptuve, un Horstmans netaisījās viņu gaidīt.

Driskils…

1 lorstmans reizēm juta pret viņu pat tādu kā cieņu. Gluži ka dzinējsuns, neatlaidīgs… nepamet uzietās pēdas. Tajā pašā laikā šis Driskils bija īsts elles izdzimums. Šoreiz viņu izglāba migla, citādi pie krusta karātos viņš, nevis Leo.

Kāpēc Driskilam tā veicas?

Taja nakti uz ledus Prinstonā viņš taču to nogalināja. Taču Driskils nenomira. It ka liktenis viņu taupītu briesmīgākam pār­baudījumam.

Bet kā tas varēja būt? Un kur viņš ir patlaban? Ko iesāka, mig­lā atradis brāli Leo pie krusta?

Vai viņš nobijās?

Nē. Diez vai Driskils nobijās. Driskils bija nežēlīgs bezdievis, tādi parasti nejūt bailes. Nebaidas nāves, lai gan ir viscaur grēcī­gi. Driskilam ari vajadzētu baidīties no soda par grēkiem, kas viņu gaida tumsas valstība. Taču viņš nebaidījās.

Savāds tomēr cilvēks…

Tātad kur Driskils ir tagad? Vai seko? Horstmanam gribējās zināt, kurš kuru medī. Viņš brīdi to apsvēra, tad atvairīja šo domu. Dievs bija viņa pusē.

Horstmans, nolēmis, ka uztraukumam nav iemesla, uzlika bril­les atpakaļ uz deguna. Neviens nav tik modrs ka viņš. Neviens.

Neatlaizdams ādas portfeli, kas gulēja uz ceļgaliem, viņš aiz­vēra acis. bordžas konkordāts beidzot bija drošībā. Viņam šis do­kuments bija gluži kā kaut kas dzīvs un dārgs. Kā sirds, kas pul­sē, dzīdama pa vēnām asinis, kuras beidzot attīrīs Baznīcu… Viņš skaidri atcerējās to nakti Parīzē, kad Simons uzticēja viņam un Leo šo svarīgo misiju, pēc kuras Leo kļuva par eremītu, bet viņš - par mūžīgo klaidoni. Simons toreiz lika gaidīt labākus laikus, kad viņus atkal aicinās glābt Baznīcu…

Magnetofona lente griezās lēni, un balsis, izklausīdamas me­tāliskas un griezīgas, piepildīja telpu. Taču ieraksta kvalitāte šo­reiz nebija galvenā.

- Pirms paris nedēļām viņš bija Aleksandrijā. Tikās tur ar mūsu se­no draugu Klausu Rihteru…

- Tu joko! Rihters? Tas pats Rihters? Tu teici, ka viņš tev iedvesa bailes!

- Tas pats, ]ūsu Svētība. Viņš patiešām iedvesa man bailes.

- Tāda vaļsirdība tev piestāv, Džakomo.

Aizkari bija aizvilkti, neielaizdami telpā pat niecīgāko pelēkā rita gaismu. Aiz zāliena, ko ieskāva priedes, pletās Romas lauku­mi un stiepās ielas, un to visu, gluži ka vāks, sedza brūna dūma­ka. Dārznieks apgrieza dzīvžogu, un viņa instruments rēca tik spalgi, it ka tas būtu motorzāģis. Griezīgā skaņa pa augstā loga spraugām un garām smagajiem aizkariem gluži kā uzmācīga lap­sene iespiedās iekšā.

- Viņš tur ticies ar vēl vienu vīru. Vēlāk tas izdarījis pašnāvību.

- Ar ko Driskils tur tikās?

- Etjēnu Lebeku, jūsu Svētība. Gleznu tirgotāju.

Sekoja ilga pauze.

- Vēl mums ir ziņa no Parīzes. Žurnālists, krietni gados, vārdā Hei­vuds…

- Robijs Heivuds. Tev vajadzētu viņu atcerēties, Džakomo. Valkāja košas, dīvainas žaketes, spēja aizrunāt jebkuru. Paņēma cilvēku zem rokas, kaut kur aizveda un piedzirdīja. Dievs žēlīgs, es viņu atceros… Kāpēc tu par viņu man stāsti?

- Miris, jūsu Svētība. Nav zināms, kas viņu nogalinājis. Varas iestā­dēm, protams, pavedienu nav.

- Antonio! Tas ir ģeniāli! Pašā laikā, tu pat nespēj to iedomā­ties! Kā tev izdevās tikt pie šiem ierakstiem?

Villā, kas piederēja kardinālam Antonio Poleti, kura viens brālis, diplomāts, strādāja Cīrihe, bet otrs uzņēma un izplatīja nepiedie­nīgas filmas nelielam, bet prasīgam tirgum Londonā, pie brokastu galda sēdēja pieci vīri. Galds ar kafiju, kūkām un augļiem bija ser­vēts bibliotēkā. Viņu prātus nodarbināja sarežģīts jautājums.

Poleti bija četrdesmit deviņus gadus vecs neliela auguma vīre­lis ar kailu galvvirsu un neparasti matainām rokām un kājām, kas bija labi redzamas, jo viņam mugurā bija teniskrekls un īsbikses. Viens no viņa viesiem bija sešdesmit gadus vecais kardināls Gul- jelmo Otaviāni, kas nesavaldīgā un neiecietigā rakstura dēļ Kar­dinālu kolēģijā nereti izpelnijās pārējo nepatiku. Tajā pašā laikā uzstājās viņš ļoti pārliecinoši un mācēja uztiept savu viedokli, un visi no viņa baidījās. Šeit bija ari kardināls Džanfranko Veca, viens no vecākajiem Baznīcas vadītājiem, kurš sargāja savu jukušā re­putāciju, lai aizcirstu žokļus, kad tajos būs iekļuvis kāds neuz­manīgais. Viņam blakus sēdēja kardināls Karlo Garibaldi, jautrs vīrietis ar apaļu seju un sabiedriska cilvēka slavu, dzimis politi­ķis, kurš daudz ko bija apguvis, cītīgi un ilgi mācīdamies pie kar­dināla d'Ambrici. Piektais virs bija kardināls Federiko Antonelli. Viņi visi sēdēja tumšsarkanos ādas krēslos, kas bija pieskaņoti dī­vāniem. Grāmatskapji gar bibliotēkas sienām bija pilni ar grāma­tām, no kurām dažas piederēja kardinala Poleti spalvai. Garibal­di neviens neatbildēja, un ieraksts skanēja tālāk.

- Kā viņš saistīts ar visiem šiem notikumiem?

- Māsa Valentīna Parīze ar viņu likusies. Tagad viņš ir miris. Iespē­jams, kāda saikne…

- Ar to vien nepietiek, Džakomo. Es nosūtīšu kādu uz Parīzi, lai pār­bauda.

- Lai viņam veicas. Var jau būt, ka tā ir tikai nejaušība. Nodurts uz ielas stūra. Tā gadās.

- Muļķības! Baznīcai uzbrūk, un Heivuds ir kārtējais upuris. Tas ir acīm redzams.

Kardināls Poleti pārliecās pār kafijas galdu un izslēdza mag­netofonu. 'Iad viņš pārlaida visiem nesteidzīgu skatienu.

- Tas ir galvenais, - viņš sacīja. - Vai visi dzirdēja? "Baznīcai uzbrūk." Es gribēju, lai jūs dzirdētu, ka Indelikato to pasaka ar savu muti… Viņš saskata tajā visā apdraudējumu Baznicai. - Sa­viebies viņš palūkojās uz savu atdzisušo kafiju. - Pareizākais ša­jā situācijā ir apspriesties un izstrādāt rīcības plānu, nevis attap­ties pēdējā bridi, kad visu gribēs izošņāt ziņkārīgie ārzemnieki - poļi, brazīlieši un amerikāņi! Atliek iedot šiem tipiem rokās pie­tiekami garu virvi, un viņi pakārs mūs visus, pat Baznīcu aizvilks pie karātavām! Jūs zināt, ka man ir taisnība.

- Tātad tu apgalvo, ka šis balsis pieder Kallistam, d'Ambrici un Indelikato? - kardināls Garibaldi sacīja, gandrīz nekustinā­dams biezās lupas gluži kā vēderrunātājs, kas palicis bez lelles.

- Patiešām ģeniāls darbs, Antonio. Man ir viens jautajums - kā tu ieguvi šo ierakstu? Un kur saruna notika?

- Viņa Svētības kabinetā.

-Neticami! Tu ievietoji "vaboli" viņa kabinetā! Neskaties uz mani tik platām acīm! Jaunākā terminoloģija man ir zināma.

- Droši vien brāļa nopelns, - noņurdēja kardināls Veca, no­glaudīdams baltiem bārdas rugājiem apaugušo zodu. Pēdējā lai­kā viņš bieži aizmirsa noskūties.

- Jautājums ir, kura brāļa, - dzēlīgi iestarpināja Otaviāni.

- Diplomāta vai pornogrāfa? - Izbaudīdams jaunā Poleti apmul­sumu, viņš klusi iesmējās.

Poleti uzmeta viņam niknu skatienu.

- Jo vecāks jus kļūstat, jo vairāk atgādināt tenku vāceli! - Po­leti atcirta. Pēc tam piecēlās, nodemonstrēdamas savas līkas, spal­vainās kajas, paņēma no žurnālgaldiņa Amerikā ražoto Prince te­nisa raketi, pagrozīja to rokās un tad, piepeši atvēzējies, izdarīja dažus asus sitienus, it kā raidītu bumbiņu tieši Otaviāni sejā. - Mūžīgi burkšķat, mūžīgi neapmierināts… - viņš noņurdēja.

Kardināls Veca, lēnīgs liela auguma vīrs, pavirzījās krēsla uz priekšu. Viņam, kā parasti, bija sarežģījumi ar dzirdes aparātu.

- Es teiktu, ka tas ir diplomāta nopelns. Vēstniecībās taču vien­mēr kādu noklausās. Viņš droši vien ir lietas kursā par tādām lie­tām.

Garibaldi atgaiņājās no viņa un atkārtoja savu jautājumu:

- Kā tu ieguvi šo ierakstu?

- Mans attāls radinieks strādā Vatikāna mediķu štatā. Viņš pie­stiprināja ar balsi aktivizējamu ierīci pie Viņa Svētības skābekļa aparāta ratiņiem. - Poleti nevērīgi paraustīja plecus, it kā tādi brī­numi jau sen butu mūsu ikdienas sastāvdaļa. - Viņam var uzticē­ties…

- Nevienam! - Veca piepeši iekliedzās. - Nevienam pašam vairs nevar uzticēties! - Un viņš sāka skaļi smieties. Smiekli iz­vērtās negantā, rejošā klepū, kāds nereti piemekle rūdītus smēķē­tājus. Kardināls smēķēja vismaz gadus septiņdesmit. Viņa nodzel­tējušajos pirkstos ar saplaisājušiem nagiem allaž kūpēja cigarete, ko viņš parasti nosmēķēja līdz pašam filtram.

Antonelli, gara auguma gaišmatis ap piecdesmit, pēc skata desmit gadus jaunāks, skaļi nokrekšķinājās, likdams citiem saprast, ka bērnišķigā ķīvēšanās jābeidz. Viņš bija jurists un, kaut gan samērā jauns, neoficiāls Kardinālu kolēģijas lideris.

- Manuprāt, mēs nedzirdējām visu ierakstu. Vai varam paklau­sīties vēl?

Poleti nometa raketi uz tuvākā krēsla, atgriezās pie galda un nospieda citu pogu. Balsis atskanēja no jauna, un kardināli ap­klusuši klausījās.

- Priesteris ar sudrabainiem matiem… kas viņš ir?

- Tava informētība nebeidz mani izbrīnīt. Kur ir Driskils?

- Tu jau mums esi meistars cilvēku izsekošana. Taču, novērodams mani, gan velti šķied laiku.

- Acīmredzot sekošana līdz šim nav bijusi pienācīgā.

- Tātad šobrīd mums ir dei'iņas slepktivības… un pašnāvība?

- Kas zina, Jūsu Svētība. Mums šeit valda visīstākais terors. Kas zi­na, cik upuru bijis… un cik vēl biīs.

Iestājas klusums, tad atskanēja savāds troksnis… un satrauk­tas balsis.

Poleti izslēdza magnetofonu.

- I'ie joda, kas tas bija par troksni? - Veca pacēla skatienu uz Poleti.

- Viņa Svētība zaudēja samaņu un sabruka uz galda, - tas pa­skaidroja.

- Un kāda patlaban ir pāvesta veselība? - Otaviāni vaicāja. Viņam bija savi precīzas informācijas avoti, un Poleti viņš tikai pārbaudīja. Poleti to zināja.

- Viņš mirst, - Poleti ar saltu smaidu atbildēja.

- To es zinu…

- Viņš atpūšas. Ko citu es varu teikt? Ne jau tāpēc esam šeit sapulcējušies, lai raizētos par šā cilvēka veselību - tas posms ir garām. Es jums atgādinu, ka raizes par Kallista veselību ir stipri novēlotas, ja nu kāds vēl to nav sapratis. Mes esam sanākuši, lai spriestu par nākamo pāvestu…

- Turklāt, - sacīja Otaviāni, izkaltis maza auguma vīrs ar grei­zu mugurkaulu, kas darīja viņu lidzīgu Domjē karikatūru perso­nāžam un ko Poleti iztulkoja par Kaina zīmi, - mēs vācam pierā­dījumus, ka mums jāatbalsta tieši jusu kandidāts. - Otaviāni greizi pasmaidīja, un šis smaids atbilda viņa ārienei.

Poleti nopētīja viesus cieši sakniebtām lūpām, lai nesāktu ar Otaviāni ķīviņu. Pēc viņa dziļākās pārliecības, šis vecais kroplis nebija tā vērts. Ja viņam, Poleti, būtu vara, viņš to aizvāktu no še­jienes, pieliktu pie kādas sienas un nošautu uz vietas. Pacēlis ska­tienu, viņš spogulī ar zelta ietvaru ieraudzīja savu atspulgu. Maza galva, izvirzīta apakšlūpa, bezgribas zods un pārmērīgs apmato­jums. Turklāt vēl tā plikpauriba! Lai gan Vatikānā viņš bija ne­kronēts tenisa karalis, tik un tā izskatījās pēc pērtiķa. Poleti no­vērsās no spoguļa. Jau tā pietika nepatikamu emociju vienā rītā.

- Mums uzbrūk, - Poleti domīgi sacīja, atkal paņēma tenisa raketi un lielākam uzsvaram pavēzēja to gaisā. - Visīstākais te­rors. Tādā gaisotnē mēs sagaidām jaunā pāvesta vēlēšanas. Mums nevajadzētu šos aspektus aizmirst, kad izraudzīsimies kandidā­tu, kuru atbalstīsim.

- Tādas runas pa gabalu ož pēc politikas, - Veca skumji notei­ca. Viņš vairs nekliedza, toties bija tik tikko saklausāms.

- Mans dargais Džanfranko, - Garibaldi pacietīgi sacīja, - tā ir politika. Kas tad cits tā var būt?

- Patiesībā jau viss galu galā pārvēršas politikā, - Antonelli filozofiskā tonī iestarpināja.

- Labi teikts. - Poleti pamāja. - Politikai nav ne vainas. Tā ir veca kā pasaule.

Otaviāni salika abu roku pirkstus kopā.

- Mans dārgais draugs, - viņš teica, vērsdamies pie Poleti, - vai šim cilvēkam, - viņš pamāja uz Garibaldi pusi, - ir taisnība, kad viņš apgalvo, ka tu esot ar mieru uzņemties tā kandidāta kampaņas menedžera pienākumus, kuram ceri gūt mūsu atbal­stu? - Rūgts smaids nenozuda no Otaviāni grumbu izvagotās se­jas, kas atgādināja pārciesto sāpju karti, bet tajā pašā laikā pau­da apņēmību ar tām cīnīties.

-Taisnība. Man ir kandidāts, kura atbalstīšanu jūs varētu ap­svērt.

- Labi, turpini! - Veca mudināja. Viņam patika radīt iespaidu, ka viņš ātri visu aptver un ļaužu muļķība viņu garlaiko. Tādējādi viņš provocēja sarunas biedrus, lai piešķirtu diskusijai dzīvīgu­mu. - Klāj vaļā, kas viņš ir!

- Jūs dzirdējāt ierakstu, - Poleti atbildēja. - Tur bija tikai viena apņēmības pilna balss, tikai viena, kas atzina kritiskās situācijas nopietnību…

- Bet viņš jau ir pāvests!

-Sasodīts, ne jau tas! Ziniet, Veca, mans draugs, reizēm es pa­tiešām par jums raizējos.

- Viņš teica, ka mums šeit valda visistākais terors, Tonio…

- Tas bija Indelikato, - Poleti paskaidroja, ar pūlēm valdīda­mies. - Indelikato sacīja, ka mums uzbrūk…

- Vai tu esi pārliecināts? - Veca nelikās mierā. - Tas izklausī­jās pēc… - Viņš sāka darboties ar dzirdes aparātu.

- Džanfranko, ticiet man, tas bija Indelikato! - Poleti iekliedzās.

- Būtu labāk, ja tas verķis, ko tavs radinieks pierikoja ratiņiem ar skābekļa aparātu, uzņemtu video, - Veca kurnēja. - balsis ab­solūti nevarēja atšķirt… tur varēja runāt jebkurš! Kā jums šķiet, vai tur nav iespējams uzrīkot videokameru? Tad mums patiešām kaut kas būtu…

- Mums arī tagad kaut kas ir. Negaidīju, ka šeit kāds žēlosies par niekiem. Mums jārunā par galveno…

- Atvaino, Tonio, - Veca gaisīgi noteica. - Es negribēju būt ne­pateicīgs…

- Vairak gan izklausās, ka jus nenovērtējat manas pūles, un tas mani patiešām pārsteidz… - Poleti viņu pārtrauca.

- Tu esi ieguvis nenovērtējamu informāciju, Tonio, - iejaucās diplomātiskais Antonelli, - un mēs visi esam tev ļoti pateicīgi. Runāsim labāk par lietu. Tātad tu, cik saprotu, aicini mūs atbal­stīt kardinālu Indelikato?

- Tu esi sapratis mani pilnīgi pareizi! - Poleti atvieglots iesau­cās. - Un paldies tev par labu vārdu, Federiko. Indelikato ir īstais cilvēks tik sarežģītā laika…

- Vai tas nozīmē, - Otaviāni klusi teica, - ka mums jāņem vērā tikai šis viens apstāklis? Ka iestājies sarežģīts laiks un mēs sē­žam aplenkumā? Tu vēlies, lai mēs noticētu, ka nekam citam vairs nav nozīmes? Fs gribētu izprast tavu loģiku, Eminence.

Poleti nekad nesaprata, vai Otaviāni viņu izjoko vai ne.

-Tieši to es gribēju teikt.

- Indelikato? - Veca novilka. - Vai tas nebūtu tas pats kā KGB vadītāja ievēlēšana par premjerministru?

- Vai tas jums rada problēmu? - Poleti vērīgi viņu nopētīja. - Manuprat, tagadējā situācijā tā būtu pareizākā izvēle. Mēs esam ierauti karā…

- Ja jau esam ierauti karā, - Garibaldi viņu pārtrauca, ka allaž par sevi pārliecināts, - vai mums nevajadzētu izraudzīties ģene­rāli? Piemēram, Svēto Džeku?

- Lūdzu, - Poleti nopūtās, - vai nevaram saukt viņu vienkārši par d'Ambrici? Neviens vēl viņu nav kanonizējis.

- Ja d'Ambrici, tad d'Ambrici, - Otaviāni mundri noteica. Sa­kārtodams sev aiz muguras spilvenus, viņš sāpīgi saviebās. - Ma­nuprāt, tas ir vīrs, par kuru vērts padomāt. Cilvēks, kas raugās nākotnē, gudrs…

- Liberālis, - Poleti turpināja teikumu. - Sauciet viņu īstajā vārdā. Vai jūs iepriecina izredzes staigāt apkārt un izdāļāt pre­zervatīvus?

- Ko? - Veca noprasīja, neticēdams savām ausim.

- Prezervatīvus, kondomus, tādas gumijas lietiņas. - Garibaldi pasmīnēja.

- Ak Dievs, - Veca nomurmināja, - kam vēl tie?

-Ja d'Ambrici kļūtu pāvests, pēc dievkalpojumiem mēs stāvē­tu uz baznīcu kāpnēm un tos dalītu ļaudim, turklāt mums būtu papilnam mācītājas sievietes un mācītāji homoseksuālisti…

- Cik zinu, mūsdienās daudzi mācītāji ir homoseksuāli… Vai tu domā, ka d'Ambrici to sekmētu? - Vecas sejā jautās šaubas. - Reizēm Džakomo viedoklis izraisa pārdomas, bet…

Antonelli, kas uzskatīja, ka viņam par ikvienu tematu sakāms pēdējais vārds, veco viru atkal pārtrauca.

- Kardināls Poleti, - viņš teica, - mazliet pārspīlēja, lai skaid­rāk norāditu uz kardināla d'Ambrici tendencēm un mūs pārlieci­nātu, ka šis cilvēks ir spējīgs uz, maigi sakot, dīvainu rīcību. Vai ta ir, Tonio?

- Tā ir, mans draugs. Tu esi uztvēris pašu svarīgāko.

- Varbūt, - Antonelli turpināja, - mums jāņem vērā dzirdētais ieraksts un Tonio teiktais. Kā jūs domājat, vai Indelikato varētu būt mūsu atbalstītais cilvēks?

Garibaldi diplomātiski pamāja ar galvu.

- Viņš varētu but īstais vīrs grūta laikā. Cilvēks, kurš nevairī­tos spert pašus radikālākos soļus un nebaidītos iedzīvoties ienaid­niekos. Varu jums izstāstīt pāris gadījumu…

- Mēs visi makam izstāstīt dažādus gadījumus, - Veca mie­gaini noteica. - Viņam ir pavāja humora izjūta…

- Kā jūs varat to zināt? - Poleti iesaucās, drūmi vērodams dū­mu mākonī ietinušos veco vīru.

- Taču pret darbu tāda nopietnība ir vajadzīga. Man viņš bū­tu pieņemams. Tad jau labak viņš neka noziedznieki un nejēgas, kādus mūsu dienās esmu redzējis valkājam sarkano cepurīti.

- Un jūs, Otaviāni, - Antonelli tincināja, - ko domājat jūs?

- Ko jūs teiktu par kādu afrikāni? - Otaviāni nebēdnīgi atjau­tāja. - Vai japāni? Vai sliktākajā gadījumā amerikāni?

-Ak, Dieva dēļ! - Poleti saviebās, izlikdamies neredzam Otavi­āni smaidu. - Tikai nesāciet atkal!

- Gribēju redzēt, vai Veca prot novērtēt garīdznieku humoru. - Otaviāni veltīja vecajam vīram zobgaligu smaidu.

- Ko? - Veca noprasīja.

- Ja runājam nopietni, - Otaviani sacīja, - es kardinālu Man­frēdi Indelikato uzskatu par aukstasinīgu briesmoni, par mašīnu cilvēka veidolā, par miesnieku…

- Nekautrējieties, - Antonelli viņu uzmundrināja. - Sakiet visu, ko domājāt.

- Es nekad negrieztu viņam muguru. Viņš labi derētu lielā inkvizitora lomai… vārdu sakot, viņš būtu ideāls pāvesta kandi­dāts.

Poleti strauji pagrieza galvu uz Otaviāni pusi.

-Jus gribat sacit, ka atbalstāt viņa kandidatūru?

- Es? Vai es tā teicu? Nē, nedomāju vis. Es atbalstītu viņa no­raidīšanu, nevis ievēlēšanu. Vairāk esmu noskaņots atbalstīt d'Ambrici, korumpētu, laicigu un pragmatisku cilvēku. Viņš ne- apšaubāmi pasaulē būtu ļoti populārs… gluži ka kinozvaigzne. Ikvienam ciniķim ši doma liksies vilinoša.

Piecu kardinālu sanāksme drīz bija galā. Otaviāni un Garibal­di savos limuzīnos aizvizināja šoferi, bet Antonelli, pamājis pā­rējiem sveikas, lepni, ar sutanu mugurā, apsēdās savai spīdīgi melnajai Ijimborghini Miura pie stūres. Kardināls Veca, balstīda­mies uz spieķa, smagi šļūkaja laukā pa flīzēm klāto verandu un klausījās Poleti bubināšanā par šo un to. Sanāksmes laikā Veca bija noregulējis dzirdes ierīces uztveres stiprumu uz pašu mazā­ko, jo iepriekš zināja, ka nekas jauns vai kaut cik nozīmīgs šeit neizskanēs. Savos septiņdesmit četros gados viņam atmiņa vēl bija laba, un garajā mūžā to visu jau viņš bija dzirdējis daudzas rei­zes. Viņam pat bija vienalga, ko teicis pats, jo arī to bija dzirdējis agrāk. Indelikato, d'Ambrici… Vecu neinteresēja, ko viņi atbalstīs, jo kūrija, kuras biedrs viņš jau bija četrdesmit gadu, vienmēr izlē­ma pa savam. Cik viņš spēja atcerēties, tā bija vienmēr. Viņš nebi­ja redzējis pāvestu, kas nenodrebētu šo Vatikana profesionāļu priekšā. Kūrijas sanāksmes gan pēdējā laikā viņš aizvadīja pus­snaudā. Veca savā mūžā bija piedalījies ļoti daudzos saietos, sa­nāksmēs un tikšanās reizēs, dzirdējis neskaitāmus strīdus, kur virmojušas kaislības, un zināja dažu Baznīcas pārstāvju slēptā­kās vēlēšanās. Šajā sanāksmē bija klāt Antonelli, tāpēc tai bija papildu svars. Ja viņi patiešām vienosies par Indelikato, šim kar­dinālam ir lieliskas izredzes. Veca nejuta īpašu ieinteresētību. Pirms trim mēnešiem viņš bija uzzinājis, ka uz nierēm vairs ne­var paļauties. Pat Kallists varēja viņu pārdzīvot. Nākamā pāves­ta vārds kardināla Vecas rūpju sarakstā bija zemu, taču viens jau­tājums no prāta neizgāja.

Veca ar Poleti stāvēja piebraucamā ceļa malā un vieglā vējiņā gaidīja, kad piebrauks melno Mercedes. Veca noregulēja dzirdes aparātu, lai varētu ar Poleti sarunāties.

- Pastāsti man, jaunais Tonio, - viņš sacīja, - par to ierakstu. Kāds tajā ieminas par deviņām slepkavībām… Vai es pareizi saklausīju?

- Tā teica Viņa Svētība.

- Esmu vecs cilvēks ar dzirdes problēmām, tāpēc varbūt pa­laidu ko garām. Skaidrības labad mēģināsim atcerēties, cik bija to slepkavību… Endiju Hefernanu un mūsu veco labo draugu Lok­hartu nonāvēja Ņujorkā, māsu Valentīnu Prinstonā un žurnālis­tu Heivudu Parīzē. Kaut kāds Lebeks Ēģiptē izdarījis pašnāvību, man šis vārds neko nenozīmē… Četras slepkavības un pašnāvī­ba. Vai es kaut ko nesaprotu? Kā tu domā, kas ir tie pārējie pieci?

Poleti redzēja, ka melnais Mercedes brauc gar augsto dzīvžo­gu, kas norobežoja piebraucamo ceļu. Paldies Dievam, šī saruna tūlīt beigsies. Šis cilvēks mēdza uzdot nepatīkamus un nekaunī­gus jautājumus.

- Pasaki! - vecais vīrs uzstāja. - Palīdzi slimam, nelaimīgam kolēģim. Kas ir tie parejie pieci?

- Nezinu, Eminence, - Poleti beidzot atbildēja. - Es to gluži vienkārši nezinu.

Pusnemaņā Kallists dzirdēja guļamistabas otrā malā zvanām vectēva pulksteni, taču tā nevarēja būt īstenība. Mirkli vēlāk viņš zināja, ka guļ izstiepies gultā, ka ir divi no rīta un zvana nevis vectēva pulkstenis, bet gan tas šausmīgais, afrikāņu kardināla dā­vātais galda pulkstenis, ko melnā kokā pēc pasūtījuma bija izgrie­zusi kāda seksuālas dualitātes apmāta mežoņu cilts. Kallists skaidri dzirdēja šos divus sitienus un juta nakts tuvumu. Naktī viņš juta, ka ir dzīvs, un tumsa šķita saprotamāka neka gaisma. Viņš nopūtās. Deviņdesmit procenti viņa apziņas joprojām snau­da, bet ar desmit pietika, lai pavisam skaidri sadzirdētu, kā arā uz jumta čabēdams krīt sniegs, kā vējš no kalniem, svilpodams apmetis likumu ap priedēm, kas nolīkušas zem smagās sniega nastas, tricina sienas.

Viņš, Salvatore di Mona, stāvēja mežsarga mājiņas durvīs, ap kaklu aptinis biezu šalli, kas aizsedza vai pusi sejas. Šis kalnu vējš laikam nekad nemitēsies. Skatīties uz mēness apspīdēto no­gāzi pat naktī bija sāpīgi, jo šķita, ka izsals acis. Visas krasas bija pagaisušas. Sniegs balts, bet pārējais - melns kā ogle. Koki, kramp­jaini pieķērušies pie klintīm, meta spokainas ēnas, un lejā pa kal­na nogāzi līdz melnajai dzelzceļa lentei stiepās cilvēka pēdu ie­mita taciņa. Viņš kopā ar Simonu pirms stundas bija dzelzceļu pārbaudījis. Gar sliedēm vijās neliela upe, izliekdamās kā sēru lente.

Vēl seši viri iekšā vai nu snauda, vai trīsošas sveces liesmas gaismā lasīja. Viens bez skaņas skaitīja lūgšanu. Simons piecēlās no primitīvā krēsla, ielika grāmatu mēteļa kabata un aizsmēķēja cigareti. Paskatījies Salvatorem di Monam acis, viņš pasmaidīja.

- Gara nakts, - Simons noteica, paspraucās di Monam garām un izgāja ārā, kur, nostājies kā varena klints, lūkojās uz dziļu gra­vu starp kalnu nogāzēm. Gaišzilie cigaretes dūmi vijās atpakaļ uz durvīm.

Kopš viņi apmetās nelielā mežsarga namiņa vienīgajā istabā, mitruma un koka smarža tur bija izgaisusi. Telpā oda pēc ieroču eļļas un siltas, sviedrainas miesas. Uguns bija izdzisusi, kvēloja tikai ogles. Reizē bija karsti un auksti. Nekas nebija kā parasti, nekas nebija reāls. Plāns, kas vēl nesen šķita varonīgs, nez kāpēc bija zaudējis savu nozīmīgumu, un cīņas gars bija noplacis. Viņi bija grupa baiļu māktu vīriešu, kas riskēja ar dzīvību, lai nogali­nātu vienu cilvēku, kuram agrā rīta stundā jābrauc vilcienā pa šim sliedēm. Nekā varonīga šajā rīcībā viņi vairs nesaskatīja. Vi­sus māca nelaba nojauta, ceļgali drebēja, pakrūtē žņaudza, un ik­viens jutās bezgala vientuļš.

Salvatore di Mona nekad nebija nogalinājis cilvēku. Viņš ne­nogalinās ari to svarigo viru vilciena. Viņam pat ierocis nebija iedots. Di Monas uzdevums bija ar granātām uzspridzināt slie­des, lai vilciens apstātos. Divi citi - Holandietis un vēl viens, ko Simons atveda, - bija bruņojušies ar automātiem. Simons, gurk- stinādams zem kājām sniegu, apgāja apkārt namiņam un tad de­vās uz novērošanas posteni, ko viņi bija ierīkojuši klints virsotne, no kurienes pavērās skats uz sliežu ceļu. Paies vismaz divas stun­das, iekams viņi ieraudzīs lokomotīves dūmus, taču Simons, tāpat kā di Mona, nespēja ne gulēt, ne nosēdēt uz vietas.

Pēc stundas viri joprojām snauduļoja. Simons, atspiedies pret sienas baļķiem, smēķēja cigareti, un Salvatore neko neredzošām acīm sveces gaismā skatījās lūgšanu grāmatā.

Piepeši Simons satrūkās, pārgāja pāri istabai un noslāpēja ar pirkstiem sveces liesmu.

- Ārā kāds ir, - viņš nočukstēja. - Kāds staigā…

Sagrābis Salvatori aiz piedurknes, viņš to grūda uz namiņa otrām durvīm, kur slīpais jumts gandrīz skāra zemi. Pamodās ari Holandietis, un viņi visi trīs pa zemajām durvim izslīdēja ārā, kur noslēpās aiz malkas grēdas.

Nakts klusuma līdz viņiem atlidoja pazīstama skaņa - tā gurk­stēja sniegs zem karavīru zābakiem. Noklikšķēja metāls, gaisā uzvējoja aprauti čuksti. Nelūgtie viesi bija kaut kur starp kokiem, neredzami. Pēc brīža vairāki formas tērpos ģerbušies vīri iznaca no meža un tuvojās namiņam no priekšpuses, acīmredzot nezi­nādami, ka tam ir vēl vienas durvis. Viņi nesteidzās.

- Vācieši, - Simons nočukstēja. Di Mona redzēja karavīru apa­ļajās brillēs atspidam mēnesi.

- bet kā…?

- Un kā tu domā, tēvs? Esam nodoti…

Simons metās uz zemo durvju pusi, lai pamodinātu pārējos, bet ieraudzīja, ka māja aplenkta no visām pusēm. Di Mona mēģi­nāja saprast, kas notiek, taču viss norisinājās pārāk strauji. Viņš pataustīja jakas kabatās noglabātās divas granātas. Holandietis pacēla mašīnpistoli.

Viņš pamāja uz bieziem kokiem noaugušu pakalnu, saķēra Sal­vatori aiz pleca un kaut ko iečukstēja tam ausī. Līdz mežam bija apmēram divdesmit jardu, un klajumu spoži apspīdēja mēness. Pil­nīgā klusumā viņi atkal izdzirdēja metāliskus klikšķus. Nākamajā mirkli nakti paršķēla skaļš brikšķis - acīmredzot uzbrucēji izgāza namiņa durvis. Atskanēja spalgi kliedzieni vācu valodā.

bridi, kad nosprakstēja šāvieni, viņi izskrēja no slēptuves un zibenīgi metās koku patvērumā.

Viss bija aizgājis greizi, plāns bija izgāzies.

Jau tūkstošo reizi Salvatore di Mona nodomāja, ka nav radīts šai sasodītajai karošanai.

Atskanēja sprādziens, tam sekoja vēl viens… bija dzirdami ap­jukuma un sāpju kliedzieni.

No namiņa otras puses iznira masīvais Simona stāvs. Viņš brā­zās pa sniegu uz meža pusi, tad piepeši apstājās un atvēzējās. Roka aplieca platu loku, no tās izlidoja apaļš priekšmets, kas, no­kritis uz jumta, ripoja lejup. Acumirkli nodārdēja sprādziens, no jauna atskanēja izmisuma kliedzieni, un Simons jau skrēja aug­šup kalnā.

- Viņi visi jau miruši vai mirst, - viņš sēkdams izgrūda. - Dau­dzi vācieši ari. - Viņš paņēma no Salvatores granātas, izrāva dro­šinātājus un nometa lejā pa kalnu. - Iesim, mēs nevaram te kavē­ties. Ātrāk! - Granātas uzsprāga, sadragādamas daļu jumta.

Neviens viņiem pakaļ nedzinās, taču viņi dzirdēja sasauca­mies vācu karavīrus, kas klīda pa mežu.

Rītausmā viņi nokļuva pie ceļa, kur samērā ilgi slēpās grāvī, gaidīdami, kad viņiem pakaļ atbrauks veca kravas mašīna. Tā ieradās norunātajā laikā.

Četri vīri bija pagalam, izglābās tikai trīs.

Viņš joprojām dzirdēja šos sprādzienus un saoda deguma smaku.

Nākamajā dienā atgriezušies Parīzē, viņi uzzināja, ka svari- gais cilvēks, kuru viņi grasījās nogalināt, vilcienā nemaz nebija.

Lai gan, pamostoties sava guļamistabā, pāvests bija noplūdis sviedriem, viņu kratīja sīki drebuļi. Ausīs dārdēja granātu sprā­dzieni, un viņš atkal gara acīm redzēja vācu karavīra brillēs atspo­guļojamies mēnessgaismu, redzēja Simonu, kas, uzsviedis granā­tu uz jumta, klupdams krizdams steidzas augšup kalnā…

- Džakomo? Vai tas esi tu? Ko tu šeit dari? Cik ilgi tu šeit jau esi?

Virs Vatikāna klājās pelēka rītausma, un pāvests pūlējās iz­nirt no pusnemaņas, no sapņa, no atmiņām… Toreiz, taja baisajā naktī, vējš no kalniem savilka mākoņus un ceļā viņus pārsteidza negaiss, tāpēc šosejas bija slidenas, gandrīz apledojušas. Šis rīts bija tikai vēl viens rits pēc četrdesmit gadiem, vēl viens mirstošā pāvesta Kallista rīts.

- Nevaru aizmigt, - d'Ambrici atbildēja. - Man diennaktī pie­tiek ar trim četrām stundām miega. Dažreiz nevajag pat tik daudz. Sēžu jau šeit kādu stundu. Visādas domas nedod mieru… Mums vajadzētu aprunāties, Jūsu Svētība. - Ģērbies svītrainos zīda rīta- svārkos, viņš bija iekārtojies atzveltnes krēslā pie loga un rītakur- pēs ieautās kājas atbalstījis pret medicīnisko ierīču ratiņu apak­šējo listi. - Kā jūtaties?

Kallists pieslējās gultā sēdus un lēni nolaida kājas uz grīdas, pēc šiem pūliņiem aizelsdamies. Nosvidusī seja spīdēja. Miklā pidžama bija pielipusi pie muguras. D'Ambrici redzēja, ka viņš pūlas pārvarēt sāpes. Skatīties uz viņu bija mokoši.

- Kā es jūtos? Kā jūtos? - Nebija saprotams, vai Kallists iekle­pojas vai iesmejas. Viņš zināja, kas d'Ambrici satrauc - viņa pēk­šņā paģībšana pirms dažām dienām sanāksmes laikā. - Labi, ka tā nebija sirdslēkme. Kaut gan… nesaprotu, kāpēc es tā turos pie dzīves… it kā mani gaidītu nez kāda spožā nākotne… Varbūt vai­nīgas zāles? Tas viss ļoti nogurdina, Džakomo.

- Nūjā… ārstēties ir vēl sliktāk, nekā slimot.

- Ja vien šī ārstēšanās notiktu, mans draugs. Tur jau tas joks. Pēdējā laikā es vairs neuzdodu jautājumus par savu veselību. Kam gan tas rūp? Vai saproti? Nevienu tas neinteresē. Varbūt vienīgi grūtdieņus un slimos, dažas ticīgās avis, vudū pielūdzējus un ko tur vēl… nē, viņiem arī viss ir vienalga. - Viņš ironiski pasmaidī­ja. - Pat Dievam Tam Kungam ar Viņa lielo plānu ir vienalga.

- Ak jūs domājat, ka Dievam ir plāns? Es gan tā neuzskatu. - D'Ambrici papurināja lielo galvu. - Gluži vienkārši Viņš impro­vizē. Neviens, pat ne Dievs, lai kur Viņš vai Viņa būtu un kads izskatītos, nevarēja sameistarot tik draņķīgu plānu. - Viņš aiz­smēķēja jaunu melno cigareti ar zelta josliņu. - lieši par to esmu atnācis parunāt.

- Par to, vai Dievam ir vai nav plāns? Vai par Viņa seksuālo identitāti? Ja tāda ir?

- Tas var likties smieklīgi, - d'Ambrici atteica, - taču jautāju­mam, kas mani nodarbina, nav ne mazākā sakara ar seksu. Tas, Jūsu Svētība, saistīts ar jūsu noderību mūsu planētai, lai cik liels vai mazs laika sprīdis atlicis.

Kallists piecēlās, ar rokas mājienu atvairīja spieķi un lēni pie­gāja pie loga. Lai cik dīvaini, viņš priecājās par to, ka ir dzīvs. Viņš bija pateicīgs par šo bridi, lai cik brīnišķīga būs pasaule, kas nāks pēc tam. Viņš priecājās, ka redz sapņus un atceras, kaut gan šie sapņi un atmiņas viņu mocīja un tajos allaž bija klāt nāve. Visi šie upuri, sen mirušie un mūsdienās nogalinātie, kopā jau deviņi… un cik vel būs? Kas to izbeigs? Kas izpratīs šo slepkavī­bu jēgu, kas aizraksies lidz. ļaunuma kodolam un to sadragās? Katru nakti Kallistam sapņos rādījās mirušie, katru ritu viņš cē­lās un aizlūdza, devās uz misi un atkal lūdzās, vadīja dievkalpo­jumu, cenzdamies, cik vien ļāva vājie spēki. Pasaule sāka pierast pie domas, ka viņš mirst. Nu un kas? Viņš bija Kallists, taču, cīnī­damies ar nāvi, ar katru dienu un katru nakti soli pa solim attāli­nājās no fantāzijām un tuvojas istenībai. Tuvojās tam, kas viņš bija, atkal kļūdams par Salvatori di Monu…

- Tātad gribi aprunāties, - Kallists noņurdēja. - Zini, dažreiz man ienāk prātā, vai es patiešām sēžu un sarunājos ar kardinālu d'Ambrici, mūsdienu baznīcas diženāko darbinieku, vienu no re­dzamākajiem mūsu laika līderiem, Svēto Džeku… un jūtos patie­šām izbrīnījies. Kādas man ir tiesības atņemt šim cilvēkam laiku, atraut šo lielo personību no tikpat lielu darbu veikšanas… nesmai­di, Džakomo. Es runāju vaļsirdīgi. Tu esi d'Ambrici… bet es tikai…

- boss, - d'Ambrici pabeidza. - Tā ir, Jūsu Svētiba.

- Vai tev nekad nav ienākusi prātā doma, Džakomo, ka mēs dzīvojam ļoti bīstamā un ciniskā laikā?

D'Ambrici iesmējās.

- Visi laiki savā ziņā bijuši bistami un ciniski. Un tie visi biju­ši labi laiki.

- Var jau būt, ka tev ir taisnība. Zini, būs labāk, ja runāsim tavās istabās. Iespējams, šeit ir noklausīšanas ierīces, tā dēvētās "vaboles". Manuprāt, noklausīties tevi viņi baidītos! - Pāvests ie­smējās.

- Vini? Kādi "vini"?

- Izdomā pats! - Pāvests uzvilka rītasvārkus, kas bija pārmes­ti pār gultas galu, un negribīgi paņēma spieķi. - Iesim uz tavam istabām.

D'Ambrici sekoja Kallistam uz priekštelpu, bet tas durvīs ap- stājās.

- Džakomo, laikam jau mēs nedrīkstam atstāt šeit manu elpo­šanas aparātu. - Viņš pamāja uz. ratiņu pusi. - Vai nevari tos pa- ripināt līdzi? Nevaru bez tiem iztikt. Turklāt ārsti burkšķēs.

Kardināls d'Ambrici, aizgājis pie ratiņiem, izstūma tos ārā pa durvīm, un baznīcas smagsvari, abi jau veci, bet viens vēl stiprs un mundrs, toties otrs mirstošs, tērpušies elegantos zīda rītasvār- kos, nesteidzīgi devās pa Vatikāna pils gaiteņiem un zālēm ga­rām nenovērtējamiem gobelēniem un audekliem, garām apsargiem un darbiniekiem, kuriem bijusi nakts dežūra vai kuri līdz ar aus­mu ieradušies. Aizvēris savas dzīvojamās istabas durvis, d'Am­brici piegāja pie griezumiem rotāta, smagnēja pusdienu galda, ku­ra spoguļgludo viengabala virsmu turēja masīvas kājas - sēdošas lauvas atņirgtiem zobiem - un atvilka cietu krēslu ar taisnu at­zveltni un paročiem, jo tieši tādiem pāvests deva priekšroku. Kal­lists trīcēdams lēni apsēdās.

Istaba spiedās pirmie, nedrošie saules stari, mezdami gaismas plankumus uz Obusonas paklaja un atvizēdami uz galda pulē­tās virsmas. Gleznas - starp tiem viens Tintoreto darbs - piešķīra telpai īpašu izsmalcinātību un eleganci, kādas trūka pāvesta apar­tamentiem, kurus Kallists bija iekārtojis ļoti pieticīgi.

- Nu tā, Džakomo, te nu es esmu vai arī tas, kas no manis pa­licis, un degu aiz nepacietības uzzināt, kas tevi satrauc. Par baz­nīcas likstām tu parasti ne īpaši raizējies…

- Tā nu gan gluži nav…

- Nu, tam nav lielas nozīmes. Toties šodien es redzu tavā sejā rūpes. Vai tev nedod mieru tās slepkavības? Vai tā ir? - Kallistam uzausa cerību stariņš. Negribējās mirt ar domu, ka šie noziegumi nav apturēti. Cik laika viņam vēl ir? Pāvestu biedēja iespēja, ka viņa prāts zaudēs asumu un apziņa balansēs uz robežas starp realitāti un iztēli un viņš paliks viens ar saviem murgiem un at­miņām, kas viņu vajāja aizvien biežāk.

- Pirms iesāku, Jūsu Svētība…

- Lūdzu, Džakomo, nevelc garumā un met malā tos muļķīgos titulus! Mēs labi zinām, kas esam - divi kaujās rūdīti veterāni. - Viņš pastiepās un papliķēja kardinālam pa piedurkni. - Stāsti, kas uz sirds!

- Gribu runāt par kādu darbu, ko, es ceru, tu paspēsi pabeigt un kas būs cienīgs tavu mūža pūliņu vainagojums. Piedod, ja sā­kuma tev šķitis, ka nerunāju par lietu. Mēs nonāksim pie galvena pakāpeniski. Manuprat, tev jāzina, kāda bija mana domu gaita, iekams nokļuvu līdz šim lēmumam. Esi iecietīgs pret mani, Sal­vatore. Es runāju ar tevi pirmām kārtām kā ar il pupu… Atceries, kas tu esi, un atceries, ka pārstāvi visu vareno Romas Baznīcu.

Kallists atspieda muguru pret atzveltni un nedaudz atslābi­nājās, uz brīdi aizmirsdams sāpes, savas pastāvīgās pavadones. Ceļojums pagātnē sākās. Burvis d'Ambrici pagrieza laiku atpa­kaļ un, gluži kā prasmīgs gids, sāka vadāt viņu caur baznīcas vēstures peripetijām. Kallists bija pārliecināts, ka šis ceļojums ne­kādu prieku nesagādās, bet tikpat labi zināja, ka tas bus pamā­cošs. Viņam nebija ne jausmas, kā d'Ambrici to visu sasaistīs ar viņu un ko mudinās darīt.

- Tu jau sen zini, cik ipaša ir mana attieksme pret Francijas pilsētu Aviņonu, - d'Ambrici sacīja. - Es vēlos runāt par Aviņo- nu, taču ne to jauko pilsētu, kādu mēs abi iepazinām. Vēlos, lai kopā ar mani tu pārceltos uz četrpadsmito gadsimtu, kad pāves­ta mītne bija Aviņonā. Mūsu pasaule toreiz bija sadrumstalota, pagurusi no kariem un epidēmijām, no visām pusēm mūs ielenca naidīgi karojošas dzimtas. Tūlīt pēc ievēlēšanas tūkstoš tris simti trešajā gadā Benedikts XI, glābdams dzīvību, bēga no Romas, kā­du laiku klejoja un nākamajā pavasari Perudžā nomira - taču ne savā nāvē. Viņu noindēja. Ar vīģēm, ja var ticēt viņa biogrāfiem. Tā laika Baznīcā dzīvībai nebija lielas vērtibas. bagātība, vara, ie­tekme - tik daudz kas bija apdraudēts. Nākamajā konklāvā, ko sasauca pec gada, tūkstoš trīssimt piektajā, Liona kronēja Klemen- tu V. Neuzdrošinādamies doties uz iekšējo nesaskaņu plosīto Ro­mu, viņš iekārtojās Aviņonā. Uz šādu soli viņu spieda Baznicas iesaistīšanās laicīgajās cīņās.

Tātad pāvesta institūcija pārcēlās uz Franciju, kur pārvērtās par šīs valsts politikas instrumentu un kļuva vēl laicīgāka nekā jebkad agrāk, baznīca bija īsta politiska vienība, tādējādi zaudē­dama savu garīgumu. Jau no Pētera laikiem kristīgās pasaules centrs bija Roma, un pāvesti bija Pētera pēcteči, bet nu Baznīca Romai uzgrieza muguru un to pameta. Un Svētajā pilsētā sākas pagrimums. Tajā saviesās visu veidu noziedznieki - slepkavas, blēži, bērnu nolaupītāji, zagļi, izspiedēji, baznīcas izlaupīja, no tām iznesa pilnīgi visu - pat marmora pakāpienus. Tūkstoš trīs simti piecdesmitajā gadā lūgt pie svētā Pētera kapa ieradās piec­desmit tūkstoši svētceļnieku dienā. Un ko viņi ieraudzīja? Govis, kas rāmi plūca zāli netālu no galvenās apsīdas, un piemēslotas telpas.

Jānis XXII, Benedikts XII, Klements VI… Klements nopirka Aviņo- nu par astoņdesmit tūkstošiem zelta florīnu! Uzbūvēja tur Pāves­tu pili, un kardināli to piepildīja ar unikāliem mākslas izstrādā­jumiem, neaizmirsdami ar tiem izgreznot ari savus lepnos mitekļus un uzkradami lielas personiskas bagātības. Laicīgie prin­či… Kad nomira Urbāns V, viņa personiskajā dārgumu glabatavā bija divi simti tūkstošu zelta florinu. Tā vairs nebija Pētera baznī­ca, korupcija to no iekšpuses saēda. Baznīca satrupēja acim re­dzami, jo tās alkatībai nebija robežu. Visi grāba, cik spēja, - gan laicīgajā, gan garīgajā pasaulē… materiālisms svinēja uzvaru! baz­nīca dzīvoja tā, it kā neeksistētu jēdzieni "mūžība", "taisnīgums", "dvēseles glābšana", "pastarā tiesa", - svarīga bija tikai dzīša­nās pēc mantas. Un beigās… tukšums un bezgalīga tumsa.

Kardināla balss noklusa līdz čukstam, un viņš sēdēja, zemu nokāris galvu. Kallists neteica ne vārda, nevēlēdamies pārtraukt klusumu. Viņam nebija ne jausmas, kur saruna novedīs, taču krāš­ņais toreizējās Baznīcas apraksts viņu iespaidoja. Kardināls pa­cēla galvu un pastiepa roku pēc krūzes un glāzēm uz sudraba paplates. Viņš uzmanīgi ielēja glāzē ūdeni un pasniedza to Kal­listam, kas samitrināja lūpas. No medikamentiem pastāvīgi izkalta rīkle.

- Petrarka nosauca Aviņonu, - d'Ambrici sacīja, atsākdams sa­vu stāstījumu, - par fizisku un garīgu ciešanu cietoksni, naida mītni, netikumu kloāku, par pasaules kanalizācijas grāvi, maldu skolu, ķecerības templi, mantrausības un uzdzīves bābeli, melu perēkli, mēslu bedri.

- "bābeles gūsts", - Kallists nomurmināja.

D'Ambrici pamāja. Viņa acis spoži mirdzēja zem smagajiem plakstiņiem.

- Petrarka sacīja, ka Aviņonā kļuvusi par mājām ielasmeitām, dzērājiem un garīdzniekiem, kas visu mūžu kalpo nevis Baznī­cai, bet gan savam vēderam un izvirtigām tieksmēm. Svēta Katrī- na no Sjēnas sacīja, ka Aviņonā ož pēc elles…

- Es protu novērtēt vēstures mācības, Džakomo, taču nesapro­tu - kāpēc tu šonakt to visu man stāsti?

- Tāpēc, ka laika mums vairs nav daudz, Svētība, - d'Ambrici čērkstošā balsī atbildēja. - Nav runa tikai par tavu veselību. "Bābeles gūsts"… tas notiek atkal. Un tu, pāvests, Romas Katoļu baznīcas galva, ar savu iecietību to atbalsti. Baznīca no laba prā­ta ir pārvērtusies par ļaunuma un netikumu centru! - D'Ambrici redzēja, ka pāvests samirkšķina acis, skumjā izteiksme no tām pa­gaisa, un krunkainajā, izkaltušajā sejā tās spoži spīdēja. - Tavs uzdevums ir viest Baznīcā mieru un drošību… un atjaunot tās kal­pību cilvēkiem un Dievam. - Viņš pasmaidīja, atklādams nodzel­tējušos zobus. - Kamēr vēl ir laiks, Salvatore.

- Nesaprotu..

- Es paskaidrošu…

Pāvests iedzēra tableti, lai pazeminātu arteriālo asinsspiedie­nu. Neapzināti izvilcis no kabatas florenciešu dunci, viņš sāka lēni to grozīt pirkstos. Grumbainās rokas ar sauso, pergamentam līdzīgo adu viegli trīcēja, bet sejā vidēja iekšējs gaišums. Kad d'Ambrici piedāvāja bridi atpūsties, mirstošais vīrs dusmīgā bal­sī noraidīja priekšlikumu.

- Nē, nē, esmu spējīgs turpināt! Pēc mūsu sarunas, Džakomo, es atpūtīšos pietiekami ilgi.

- Labi. Pievērsīsimies dažām rūgtām patiesībām, - d'Ambrici sacīja klusā, dobjā balsī, uzsvērdams katru vārdu, lai tie iegultu Kallista apziņā. - Mūsu baznīca atkal ir gūstā, laicigās pasaules vērtību gūstā, pasaules, kurā cilvēki dzenas pēc varas un bagātī­bas, pēc miesaskārības apmierināšanas. Vai saproti? Mēs esam labā spārna diktatūras gūstā, kreisā spārna atbrīvošanās kustī­bu, CIP un mafijas, KGB un bulgāru slepenpolicijas, Propaganda Duc un Opus Dei, mūsu banku, neskaitāmu ārzemju izlūkošanas biroju gūstā, visvisādu savtīgu kūrijas interešu, bezgalīgu inves­tīciju gūstā, jo nemitīgi ieguldām gan nekustamos īpašumos, gan ieroču ražošanā… Vārdu sakot, mēs esam savas alkatibas un varaskāres gūstekņi! Kad man jautā, ko Baznīca vēlas, es atceros, ka savulaik atbilde grozījās ap diviem galvenajiem jēdzieniem - labais un ļaunais… Taču tagad es zinu atbildi, pirms izskanējis jautājums, - vairāk! Mēs gribam vairāk varas, vairāk visa kā, vien­mēr vairāk!

Pāvests juta, ka sirds sažņaudzas un notrīs, un paraudzījās uz skabekļa aparātu. Pēdējā laikā viņš no tā nešķīrās. Varbūt is- tais laiks likt to lieta… taču nepatīkamā, vibrējošā sajūta krūtīs drīz vien pārgaja. Viltus trauksme. Viņš ar kabatlakatu izslaucīja no lūpu kaktiņa siekalas.

- bet, Džakomo, tieši tu vairak nekā jebkurš cits ar lielu neat­laidību esi virzījis Baznīcu modernajā pasaulē, centies pielāgot Baznīcu tiem eksistences noteikumiem, kādi valda laicīgajā pa­saulē, tuvinājis to dzīves īstenībai. Allaž esi apgalvojis, ka mums jaizdara izvēle, ka jāizdzīvo, lai ko tas maksātu… Šā mērķa sasniegšanai tieši tu izvēlējies līdzekļus - gan tuvināšanos ar Rie­tumiem un komunistisko bloku, gan trešās pasaules valstu atbal­stīšanu. Tu, Džakomo, rīkojies ar baznīcas finansēm. Tu ved saru­nas ar ietekmīgiem cilvēkiem un pasaules varas struktūrām par delikātiem jautājumiem. Tas taču nav apstrīdams. Tad kāpēc tu man to visu saki? - Kallista sažuvušās lūpas savilkas tikko jau­šamā smaidā. Viņa seja bija balta kā krīts, un plāno ādu izspīlēja kauli.

- Vari to uzskatīt par veca vīra novēlojušos gudrību, Salvato­re, - d'Ambrici atbildēja. - Gadās, ka cilvēks visu mūžu sūri, grū­ti strādā un tikai noietā ceļa beigās aptver sava darba jēgu. Tev ir iespēja valdīšanas beigās izmantot manu atskārtu, izmantot vi­su, ko savas karjeras norietā esmu sapratis… Vēl ir laiks. Dievs mums deva zīmi, Salvatore, tev un man, - brīdinājuma zīmi. Dievs mūs brīdināja, bet mēs to nesapratām! - Piepeši viņš trieca ar dū­ri pa mirdzošo galda virsmu. Kallists viņu vēroja ar tadu kā god­bijīgu interesi. - Slepkavības… - d'Ambrici čukstēja. - Es lūdzu Dievu, lai tu redzētu un saprastu. Slepkavības ir tada pati zīme kā krusts, kas imperatoram Konstantīnam paradijās sarkanzeltai- najās vakara debesīs. Tev ir unikāla iespēja uzvirzīt Baznīcu uz īstenās takas. Tu vari atdzīvināt Baznīcas sākotnējo misiju, sākot­nējos mērķus… ja vien ieraudzīsi un izpratisi šo zīmi, šo patiesī­bu, ko slēpj slepkavības.

Ias nav svētas slepkavības, Salvatore, un tie nav Baznicas slep­kavas, kā mums šķita. Mēs bijām akli muļķi ar sava svarīguma mantijas aizplīvurotu skatienu un, norobežojušies no pārējās pa­saules, neredzējām to, ko vajadzēja ieraudzīt. Mēs ļāvām, lai šie slepkavas iedzen mūsos šausmas, un nesapratām, ka ar īsto baz- nīcu tiem nav nekas kopīgs. Viņi ir daļa no pasaules, ko paši esam radījuši.

Tas bija kaut kas nenovēršams, jo paši esam nodevuši sevi ie­naidniekiem… Šie slepkavas ir laicīgi cilvēki, jo esam kļuvuši par skrūvīti laicīgajā mehānismā… un slepkavības ir maksa, ko no mums prasa ārpasaule. Mes iesaistāmies bezprincipa finanšu ma­hinācijās, politikā un noziedzīgā biznesā, pastāvigi tiecamies bez­galīgā bagātības uzkrāšanā, un tāda ir cena, kas par to jāmaksā!

Ak, varbūt kāds jau nočukst vārdu assassini, taču, ja mēs vi­ņam ticēsim, tie būs maldi. Esam bijuši akli, un assassini nav ne­kas vairāk par simbolu, tas ir riks, ko esam radījuši sev par sodu. Jūs, Svētība, tikai jūs varat glābt baznīcu… un to visu apturēt. Ti­kai jūs…

- bet kā, Džakomo? Nesaprotu, kas man jādara… - Kallists, mistikas noliedzējs, bija neizpratnē - vai viņa seno draugu pie­meklējis ipaša veida ārprāts, vai viņš pārvērties orākulā vai pra­vietī? Vai ar kardināla muti patlaban runā Dievs? Vai šis vecais vīrs, viņa kādreizējais skolotājs, kļuvis par dievišķa pareģojuma vēstnesi? Taču Kallistam nebija laika brīnumiem, ne dievišķiem, ne citādiem. Viņš bija īsts baznīcas birokrāts, praktiķis un saprā­ta cilvēks. Tomēr ilgus gadus viņš bija kardināla skolnieks… un joprojām uz viņu lielu iespaidu atstāja šī spēcīgā, neordinārā per­sonība. Tādam gribasspēkam, kaislei, rakstura vīrišķīgumam bija grūti nepakļauties.

- Gluži vienkārši atceries, kas tu esi.

- bet kas es esmu, Džakomo?

- Tu esi pavests Kallists. Atceries, pirmām kārtām tu esi Kal­lists, un tad misija tev būs skaidra…

- Es nesaprotu…

Kallistam uz pleca nolaidās cieta, valdonīga roka.

- Klausies, ko teikšu, Kallist… un esi stiprs!

Māsa Elizabete atspiedās pret grozāmā krēsla atzveltni, atgrū­dās no rakstāmgalda un uzlika kājas uz galda malas. Žurnāla re­dakcija bija tukša un tumša. Pulkstenis rādīja pāri desmitiem, viņa atkal bija aizmirsusi paēst vakariņas, un tukšais vēders smeldza, it kā tur dedzinātu kafija, ko viņa izdzērusi neskaitamas krūzes. Roka žņaudza lodīšu pildspalvu, kurā bija beigusies tinte. Elizabete me­ta rakstāmo papīrgrozā, bet netrāpīja un dzirdēja to aizripojam stū­ri. lajā dienā viņai nekas neizdevās tā, kā vajadzīgs.

- Pie joda, kas ir Ērihs Keslers? Kāpēc viņa vārds ir Veļas sa­rakstā?

Viņa izteica šos jautājumus klusi, bet skaidri, it kā tos raidītu klusumā ar cerību, ka tie nokritīs pie kājām kādam orākulam. Kur tik viņa nebija meklējusi šā cilvēka vardu - gan visādās rokas­grāmatas, gan internetā! Taču Ēriha Keslera vārds bija atrodams tikai vienā vietā - Veļas sarakstā. Vai tāds cilvēks vispār eksistē­ja? Taču Vela bija ļoti rūpīga, tāpēc vārds viņas sarakstā nozīmē­ja, ka tāds cilvēks ir, ka viņš kaut ka saistīts ar pārējiem. Tas, ka aiz vārda nebija datuma, liecināja, ka viņš ir dzīvs, jo datumi aiz citiem vārdiem bija miršanas datumi. Kur gan viņš meklējams?

Tas bija strupceļš. Ko lai iesāk?

Viņa pamodās pusnaktī. Kājas joprojām bija uz galda.

- Tas, - viņa noteica, - nav normāli.

Elizabete atgriezās savā dzīvoklī Via Veneto, taču aizmigt ne­spēja. Drīz bija klāt skriešanas laiks, un viņa saprata, ka viņai jāpiezvana.

- Eminence, šeit māsa Elizabete. Ļoti atvainojos, ka traucēju…

- Ak, izbeidziet, mana dārgā. Kā varu palīdzēt?

- Man ar jums jātiekas. Kaut uz piecpadsmit minūtēm…

- Labi, šodien pēcpusdienā. Teiksim, četros manā mītnē. - Svē­tais Džeks par savu kabinetu Vatikānā vienmēr tā sacīja - "manā mītnē".

Ģērbies oficiālā tērpā ar visām regālijām, viņš gaidīja Elizabe­ti un kabinetā bija viens. Kad viņš ieraudzīja, ka Elizabetei ieple­šas acis, sejā ar lielo banānveida degunu atplauka smaids.

- Priekšnesums tūristiem, - viņš paskaidroja. - Izskatās, ka pa­gaidām esmu Svēta Tēva aizstājējs. Sēdieties, masa. Kas jums uz sirds? - Viņš atvēra ar griezumiem rotātu cigarešu kārbiņu, ar strupajiem pirkstiem pa to parakņājās un izvilka melnu cigareti ar zelta stipiņu. Iespraudis cigareti starp lūpām, viņš uz īkšķa naga uzrāva sērkociņu.

- Gribu runāt par tām pašām slepkavībām, - viņa sacīja. - Ve­ļai bija saraksts… kā noskaidrojās, visi tajā minētie cilvēki ir noga­lināti…

- Atvainojiet, māsa, bet par to jau mēs runājām. Ja vien jums ir kas jauns… - Viņš paraustija plecus.

- Ludzu, Eminence, padomājiet par māsu Valentīnu. Atcerie­ties, ka šie pētījumi maksāja viņai dzīvību. Viņa bija tuvu kaut kam ļoti svarīgam, ja jau viņu vajadzēja nogalināt… Padomājiet par viņu…

- Mana dārgā, nav vajadzības man atgādināt māsu Valentīnu un manas jūtas pret viņu. Jau daudzus gadu desmitus esmu tuvs Driskilu ģimenes draugs, bet ar Hjū Driskilu iepazinos jau pirms kara. Viņš bija Romā… strādaja Baznīcai… mēs kopā gājām uz kon­certiem. Starp citu, kādā koncertā mūs ari iepazīstināja. Es to at­ceros, it kā tas būtu noticis vakar, māsa. Bēthovena Trio. Opuss numur septiņi. Si bemola mažors. Nē, opuss deviņdesmit septiņi. I Ijū tas īpaši patika. Mūsu pirmā saruna bija par šo dižā kompo­nista sacerējumu… bet tas nav svarīgi. Es gribu teikt, ka milu šo ģimeni, mīlu viņus visus. Jāatzīst gan, ka viņi visi ir stūrgalvji. Hjū ar saviem Slb uzdevumiem, lēkšanu ar izpletni un Dievs vien zina ko vēl. Valentīna, kuru patiešām nogalināja tāpēc, ka viņa tik neatlaidīgi rakņājās pagātnē… un Bens, kas diez vai pats sa­prot, ko dara. Es ari gribu, lai Valentīnas slepkavu atrastu. Es vei­cu savu izmeklēšanu un, atklāti sakot, māsa, ļoti nevēlos, lai kāds tajā iejauktos. Man nepavisam negribētos, ka jums būtu jācieš vai, nedod Dievs, nogalinātu benu Driskilu… Vai saprotat, ko es jums saku, māsa? Es vēlos, lai jūs reizi par visām reizēm pārtrauktu šo nodarbi. Jums nav nedz tiesību, nedz iemesla to darit. Ne mazā­kā. Paskatieties man acīs, māsa Elizabete, un pasakiet, ka sapra­tāt mani.

- Es sapratu, - Elizabete klusi atbildēja.

- Tomēr jūsu balss tonī es saklausu "bet". Vai man ir taisnība par šo "bet", māsa?

- Lai gan es jūs ļoti cienu, Eminence, man nav skaidrs, kāpēc es nedrīkstētu pabeigt darbu, ko sākusi Vela. Domāju, ka man ir ne vien tādas tiesības, bet ari pienākums pret māsu Valentīnu. Es… es… patiešām tā jūtos, Eminence.

- Es saprotu jūsu jutas, māsa. Savā laikā biju tāds pats. Taču jūsu darbība… es kategoriski atsakos to saprast. Atstājiet to citiem.

- bet, Eminence, tie citi… tieši viņi nogalina cilvēkus! Tie jūsu citi baznīcas iekšienē…

- Tie ir tikai tukši minējumi, māsa. Lieciet mieru šim jautāju­mam. lās ir Baznīcas ziņā, un Baznīca lai ar to nodarbojas…

- Ka jūs ko tādu varat teikt?

D'Ambrici pasmaidīja un aizsmēķēja vēl vienu cigareti.

- Varu, jo nēsāju sarkano kardināla cepurīti. Cita iemesla lai­kam gan nav. - Viņš paraudzījās rokaspulkstenī. - Piedodiet, bet man jāiet, māsa. - Kardināls piecēlās. Šķita, ka ar zeltu apšūtā mantija spiež viņa plecus lejup.

- Ērihs Keslers, - Elizabete sacīja. - Kas ir Ērihs Keslers? - Lai gan d'Ambrici lūkojās viņā ciešu skatienu, Elizabete turpinā­ja: - Veļas sarakstā viņš ir pēdējais. Vienīgais vārds bez miršanas datuma. Man radies iespaids, ka tāda cilvēka nemaz nav. Kas viņš tads ir? Vai nākamais plānotais upuris?

D'Ambrici, smagos plakstiņus pievēris, joprojām vēroja viņu savam melnajām aligatora acīm.

- Man nav ne jausmas, Elizabete. Ne mazākās, bet tagad, lū­dzu, izbeidziet to visu! - viņš nošņāca, ik vārdu pateikdams skaidri un uzsvērti.

- Ja Ērihs Keslers ir nākamais upuris, viņš, iespējams, zina, kāpēc nogalināti pārējie… Ērihs Keslers tātad zina atbildes uz vi­siem jautājumiem. - Elizabetei tricēja rokas, un viņa valdīja asa­ras. - Es došos uz Parīzi. Vela tur bija un strādāja.

- Uz redzēšanos, māsa. - D'Ambrici atvēra durvis.

Priekštelpā pie galda sēdēja Sandanato. Viņš pacēla galvu.

- Māsa…? - Viņš aprāvās.

Elizabete klusēdama pabrazās viņam garam un aizsteidzās pa gaiteni prom. Lai viņi visi iet ratā… visi!

Kardināls d'Ambrici pievērsās monsinjoram Sandanato.

- Pjetro, vai Kesleru vēl nav izdevies atrast?

- Nē, Eminence, vēl ne. Izrādās, ka šo vīru sameklēt nav viegli.

- Labi, turpini meklēšanu, Pjetro.

Tajā vakarā māsa Elizabete pēc senas tradīcijas bija uzaicinā­ta kopīgās vakariņas kopā ar vairākām ordeņa māsām. Viņas ie­turēja maltīti klostera lielajā ēdamzālē, kur galdā bija celti turie­nes labākie Vedžvuda porcelāna trauki un smagākie un vecākie sudraba galda piederumi. Gaisotne bija draudzīga, un Elizabete centās nomierināties. Kristāla glāzēs atstarojās sveču gaisma, sa­runas ritēja gludi, un reizēm atskanēja atturīgi smiekli. Elizabete no tāda dzīvesveida jau bija atradusi un atgriezties tajā neilgojās, taču atnākusi ar prieku iejutās ritmā un vienmēr atcerējās vienu no iemesliem, kāpēc bija kļuvusi par mūķeni. Šeit viņa atvilka el­pu no ārpasaules balsu un skaņu kakofonijas, kurā bija spiesta iekļausities.

Vakariņas atveldzēja dvēseli. Lai gan valodas ritēja rāmas un pieklājīgas, tajās jautās gan ironija, gan sarkasms. Šis sievietes ne­vis bez ierunām pieņēma Baznicu, bet gan bija tās visprasīgākās kritiķes. Tērpušās savos tradicionālajos melnajos tērpos - dažai iespēja padižoties mūķenes ģērbā bija tikai reizi mēnesī - un sa­pulcējušās ap šo galdu, viņas ļāvās sarunu burvībai. Elizabetei šis vakars un sabiedrība atgādināja, ka ir cita pasaule arī - bez Vatikāna, bez assassini un slepkavībām. Pasaule, kurā valda kar­tība, atturība un intelekts, pasaule bez neciešamās spriedzes, kas salauž ikvienu, kurš dzīvo Apustuliskajā pilī. Sēdēdama kopā ar māsām, klausīdamās viņu mundrajās balsīs un daudzos jautāju­mos viņām piekrizdama, Elizabete baudīja pilnīgas drošības iz­jūtu. Viņa atradās gluži kā miera oāzē, tālu prom no nelaimēm, asinīm un bailēm.

Pēc tam viņas pārcēlās uz viesistabu, kur sienas bija klātas gleznām zeltitos ietvaros, un dzēra stipru melnu kafiju. Elizabete domāja par Veļu - cik bieži abas šeit sēdēja kopā ar citām māsām, malkoja kafiju un tērzēja… Kā būtu rīkojusies Vela, ja d'Ambrici tik kategoriski viņai aizliegtu nodarboties ar pētījumiem? jautā­jums nebija viegls. Un ko iesāktu bens Driskils? Elizabete līdz sāpēm iekoda lūpā un sāji pasmaidīja. Bens tādu padomdevēju pasūtītu pie velna… Galu galā vakars beidzās, un Elizabete atva­dījās. Šo dažu stundu dāvātais miers acumirklī sāka gaist, un at­griezās neskaidras trauksmes izjūta.

Pārradusies mājās Via Veneto, Elizabete mēģināja saņemties, ta­ču tas neizdevās - viņa jutās pārāk apjukusi un nelaimīga. No prāta neizgāja dzēlīgie, niknie d'Ambrici vārdi. Tie sāpināja. Pir­mo reizi viņš tā izturējās - ar neslēptām dusmām, aizmirsis dip­lomā ti s ku m u.

būs labi, Elizabete mierināja sevi. Viņai tikai jāatmin mīkla ar to vārdu, un tad viss nokārtosies.

Ak Dievs, kādas muļķības! Jāatmin… Uz to vairs nav nekādu cerību!

Elizabete sagatavoja sev vannu, izģērbās un iegremdējās ūde­nī. Uz flīžu sienām kondensējās tvaiks. Uzlējusi uz sūkļa aromā­tiskas šķidrās ziepes, viņa noberza sevi, izbaudīdama svaigo, tīro smaržu, pēc tam no jauna atlaidās ūdenī.

Vannasistabas durvis bija vaļa, un priekšnama spoguli viņa redzēja, ka nakts vējš dzīvojamā istaba plivina terases durvju aizkarus. Elizabete piepeši jutās nogurusi. Viņa vēlreiz uzmeta skatienu kaļamās dzelzs galdiņam. Skaistā galdauta malas arī plīvoja vējā. Gaidīdama ciemos draudzeni, viņa galdautu bija uz­klājusi pirms dažam dienām, taču pēdējā brīdi abas tikšanos atli­ka. Uz galda joprojām stāvēja smags svečturis ar stikla cilindrā ievietotu sveci, kristāla glāzes un sudraba galda piederumi, ku­ros atstarojas ielas apgaismojums. Trauksmainās pilsētas uguņu atspidumi mirgoja uz aizkariem gluži kā sauja izkaisītu dārgak­meņu…

Saspringušie muskuļi ūdenī pamazām atslāba. Elizabete juta, ka viņu pārņem ilgotais miers, acis vērās ciet…

Piepeši, jau ļaudamās siltam miega vilnim, viņa spogulī pa­manīja vel kādu kustību… gluži kā mākonis būtu pārslīdējis mē­nesim, kā putna ēna saulainā dienā…

Kas tas ir?

Viņa vēlreiz nopētīja plīvojošo aizkaru un blāvi mirdzošo sveč­turi.

Pievērsusi skatienu spogulim, Elizabete gaidīja.

Sikspārnis? Sikspārņi viņai iedvesa šausmas. Vai patiešām kāds iemaldījies no terases un tagad, juzdamies kā slazdā, sitas pret sienām?

Spoguli no jauna pavīdēja ēna. Pārak strauja, lai varētu ko sa­prast. Ka neskaidras atmiņas bez konkrēta veidola.

Kaut kas tur bija.

Elizabete juta, ka matiņi uz delmiem saslienas stāvus. Pār ādu pārskrēja šermuļi. Nenolaizdama skatienu no spoguļa, viņa pie­cēlās no ūdens, izkāpa no vannas un, paņēmusi no pakaramā fro­tē peldmeteli, to uzvilka uz slapjā auguma. Ceļgali viņai trīcēja, un krūšgali zem mīkstā auduma saspringa. Sirds krūtīs dauzījās kā būrī iesprostots putns, kas cenšas izkļūt brivībā.

Varbūt ieslēgties vannasistabā? Nē, tad viņa būs slazdā. Arī guļamistaba pretī gaitenī nav drošs patvērums, jo stiklotās dur­vis nebutu šķērslis pat bērnam. Turklāt Elizabete nojauta, ka tas nav nekāds sikspārnis… un bērns arī ne.

Dzīvoklim bija tikai vienas ārdurvis. Ja vannasistabā būtu tele­fons…

bet varbūt vaina ir tikai viņas iztēlē? Satrauktajos nervos? Assassini, monsinjora Sandanato atzīšanās, bailes par Benu

Driskilu, atmiņas par Veļu, nepatīkamā saruna ar d'Ambrici - tā visa gluži vienkārši bija par daudz.

Varbūt viņai vajadzētu ieslēgt gaismu uzreiz visā dzivokli? Nē, slēdži bija dzīvojamā istabā… Turklāt - vai viņa vēlējās gaismu?

Iztēle? Ēnas? Nāve?

Elizabete devās uz dzīvojamo istabu. Viņa nezināja, ka varētu aizsargāties, taču nevēlējās atrasties šajā dzīvokļa daļā - ne van­nasistabā, ne virtuvē, kur bija pavisam tumšs un daudz asu nažu.

Dzīvojamas istabas tumsā mēbeļu, lampu un augu podu apri­ses bija saskatamas vāji. Te bija papilnam vietu, kur nelūgtais vie­sis varēja slēpties. Ne skaņas, ne kustības. Vējš no ielas atnesa vājus trokšņus. Toties ēnas bija dziļas un tumšas.

Viņa stāvēja istabas vidū un klausījās.

Spogulis acīmredzot viņu piekrāpis. Aizkari joprojām lēni kus­tējās. Vējš bija negaidīti dzestrs, gluži vai ledains.

Protams, istabā neviena nebija.

Viņa pagriezās uz terases pusi. Durvis joprojām bija pusvirus. Ak, šī viņas iztēle! Bailēm lielas acis…

Atviegloti nopūtusies, Elizabete atbīdīja durvis līdz galam un izgāja uz terases, kur ielas trokšņi bija daudz skaļāki. Par spīti vēlajai stundai, lejā valdīja rosība. Traucās automobiļi, pa ietvēm steidzās ļaudis. Tāda bija realitāte. Neviens neložņāja pa viņas dzīvokli, toties neskaitāmi tūristi baudīja nakts dzīvi. Elizabete pagriezās, lai ietu atpakaļ dzīvokli.

Viņš stavēja durvis, aizšķērsodams ceļu.

Gara auguma vīrietis, nekustīgi stāvēdams astoņu pēdu attā­lumā, nenovērsa no viņas skatienu.

Mugurā viņam bija melna sutana kā tūkstošiem cilvēku, kuri ik dienas redzami Romā. Viņš klusēja, it kā gaidīdams, ka Eliza­bete ierunāsies. Tad viņa mute sakustējās, taču skaņa par lupām nenāca.

Kāpēc viņš deva Elizabetei laiku, kāpēc nepadarīja savu darā­mo, kad tā šeit stāvēja ar muguru pret viņu? Vai kad bija vannā? Nu Elizabete varēja viņu nopētīt.

Viņš paspēra soli un nokļuva gaismas lokā. Ieraudzījusi, ka viena acs iebrucējam pārvilkta ar pienaini baltu plēvi, Elizabete iekliedzās.

Nākamā kustība abiem bija vienlaicīga.

Vīrietis nāca uz priekšu, bet viņa metās tam garām un sagrā­ba sudraba svečturi ar stikla cilindru.

Viņš saķēra Elizabeti aiz piedurknes, bet Elizabete rāvās no tvēriena ārā, un tajā brīdī viņas peldmētelis paspruka vaļā. Cil­vēks sutanā nemirkšķinādams uz viņu raudzījās. Viena acs bija nedzīva…

Viņas kailuma apstulbināts, svešinieks pakāpās soli atpakaļ.

Elizabetei ar šo sekundes daļu pietika, lai saņemtos. Kad vī­rietis atkal nāca virsū, viņa atvēzējās un, pirms tas pacēla roku, zibenīgi grūda svečturi baltajā aci. Stikla cilindrs džinkstēdams saplīsa drumslās, un Elizabete juta, ka sudraba stienis ietriecas vaiga kaulā.

Uzbrucējs klusi iekliedzās, bet viņa, sakopojusi rokā visu sa­vu spēku, nevilcinādamās sita atkal un atkal. Vīrietis aizstāvēda­mies pameta gaisā rokas, viņa baltā acs pārplūda asinīm, kas te­cēja lejā pa seju. Gluži vai akls, viņš mēģināja Elizabeti sagrābt, bet tā, cīnīdamās kā neprātīga, atkāpās, lidz juta mugurā iespie- žamies margas. Viņas priekšā bija baisa, asiņaina seja, kurā, glu­ži kā viltoti briljanti, spīdēja sarkanas stikla lauskas. No plati at­plestās mutes nenāca ne skaņa…

Elizabete elsodama ar pretīgumu un šausmām noraudzījās uz viņu.

Pacēlis skatienu, virietis salika rokas kā lūgdamies un slīga uz margu pusi…

Nākamajā mirklī viņš lēni pārvēlās tām pāri.

Elizabete nolūkojās, ka tas izplestām rokam krīt lejup, gluži kā lidodams… sutana vējā plīvoja, ķermenis gaisā apgriezās… taču iztēlē viņa joprojām redzēja baiso, asinīm pielijušo aci…