Assasini

PIRMĀ NODALA

DRISKILS

Tēva Danna uzrašanās palīdzēja man atgūt pašpārliecību. It kā es būtu karājies pie klints, ar nagiem iekrampējies akmeni, un viņš man padotu roku, izglābdams 110 drošas nāves.

Kad ieraudzīju viņu gāzelēdamies nākam caur parku ar pīpi mutes kaktiņa, garām bērneļiem, kuri spēlējās māšu modrajā uz­raudzībā, es it ka izniru no sastinguma. Šis cilvēks, kurš pārstā­vēja realitāti un veselo saprātu, man šķita kā glābiņš no sirdsap­ziņas mokām, kas mani plosija pēc notikumiem klosteri.

Es biju padevies vājuma brīdim, saplaisājis kā uz akmens no­mesta ola. 13iju salūzis un meties bēgt, rīkodamies gļēvi, pat nelie­tīgi. ļo tas biju es, kas atveda Horstmanu pie brāļa Leo un arhivā­ra brāļa Padraka, un viņi par manu nemākulību samaksāja ar dzīvību, biju atbildīgs par viņu nāvi tāpat kā par Etjēna Lebeka nāvi, pats lidz šim pamanīdamies izvairīties no savas muļķības sekām. Biju gluži vai neievainojams, bet citi man apkārt mira.

Pieredzētais Svētā Siksta klosterī mani psiholoģiski salauza. Es jutos ka vajāts, pārbiedēts dzīvnieks, kas skrien, pats nesapraz­dams, kurp, jo šausmas padarījušas viņu aklu. Es vairs nezināju, vai esmu mednieks vai upuris. Galu gala tam nebija nozīmes, tik un tā abi mirst, jo allaž ir vēl kāds mednieks. Šajos apsvērumos biju galigi sapinies, turklāt attapos, ka esmu pazaudējis ieroci, ko ne reizi nebiju izmantojis.

Ja Ārtijs Danns nebūtu uzradies, es droši vien balansētu uz nervu sabrukuma robežas. Iespējams, mani pārņemtu dziļa de­presija. Tā nebija sevis žēlošana. Mani smacēja neaprakstāmas bailes, no kurām ik pa brīdim nosvīdu gluži slapjš. Neviens murgs - nedz māte, kas, rokas pastiepusi, mēģina man kaut ko pateikt, nedz Veļas galva ar deniņos saķepušiem matiem - nebija salīdzināms ar to ritu liedagā. Līdz savai pēdējai stundai manu acu priekšā bus pie krusta pienaglotais Leo - kājām gaisā, galvu viļņos, u/puties un zils…

lāču Artijs Danns, ieradies kā uz burvja mājienu, izglāba ma­ni 110 sevis paša.

Mēs iesēdāmies manā nomātajā automašīnā un devāmies at­pakaļ uz Dublinu, pēc tam ar lidmašīnu atgriezāmies Parīzē, ne uz bridi nepārstādami sarunāties. Ceļojumu varēja salīdzināt ar radiospēli "Kam pēdējais vārds?", ko mēdzu klausīties bērnibā. Es sapratu kaut ko svarīgu. Izrādījās, ka no brīža, kopš aizbrau­cu no Prinstonas, esmu bijis izmisīgi vientuļš, gluži kā astronauts, kurš atstāts uz Mēness. Klausīdamies Dannā, es apjēdzu, ka ze­meslode pa šo laiku nav pārstājusi griezties un pārējā pasaule bez manis iztikusi gluži labi.

Man gribējās zināt, kāds iemesls atvedis Artiju Dannu uz šo mežonīgo Īrijas piekrasti.

Viņš bija devies uz Parīzi, lai sameklētu Robiju Heivudu. Tas mani izbrīnīja. Izrādījās, ka tēvs Danns ar Heivudu iepazinies ka­ra beigās, kad tur dienējis armijā par kapelānu. Parīzē atklājis, ka Heivuds ir miris, Danns izjautāja Klaivu Paternosteru, kurš, dro­ši vien pārsteigts par šim vizītēm, pastāstīja par manu Parīzes ap­meklējumu un nākamo ceļamērķi - Īriju. To uzzinājis, Danns pa­metis Parīzi un sekojis man uz Īriju. Kāpēc? Paternosters viņam pateicis, ka man ir zināms Heivuda slepkava, Horstmans, un ka es interesējos par assassini. Danns nospriedis, ka man draud bries­mas, jo Horstmans joprojām dzīvo savā vaļā. Es uzteicu viņa dzi­ļo izpratni un pajautāju, kāpēc viņš vispār ieradās Eiropā, kāpēc meklēja Robiju 1 leivudu.

- Man bija jāatrod Ērihs Keslers, - Danns atbildēja. - Es daudz domāju par šo visu un allaž prātā atgriezos pie Keslera. Viņš la­bāk nekā jebkurš cits spētu atbildēt uz jautājumiem. Izlasījis d'Am­brici memuārus, kas pilni ar tiem sasodītajiem segvārdiem, es sa­pratu, ka jāsameklē Keslers, ja vien viņš vēl ir dzīvs.

Mēs braucām uz Dublinu. Nez no kurienes uznāca lietusgā­ze, pa vējstiklu sāka skraidīt tīrītāji. Radio skanēja ķeltu muziķa, un to es sapratu labāk nekā tēva Danna vārdus. Kas ir Ērihs Kes­lers?

- Lai sameklētu Ērihu Kesleru, - Danns turpināja, - bija jāsāk ar Robiju Heivudu, jo šis cilvēks par katoļiem zināja visu…

- Vai tas Keslers ir katolis? - es vaicāju.

- Ne. - Viņš izskatījās mazliet izbrīnījies. - Es nezinu…

- Neko vairs nesaprotu.

- Atzīstos, es ari saprotu visai maz, - tēvs Danns sacīja, - taču cenšos. Agri vai vēlu mēs tiksim pie skaidrības. - Viņš uzmundri­noši man uzsmaidīja, taču pelēkās, vēsās acis, gluži kā akmenti­ņi sārtajā ķeruba sejā, bija tikpat neizdibināmas kā vienmēr.

- Kas tie par d'Ambrici memuāriem, - es jautāju, - un kas ir Keslers? Nebrīnīšos, ja jūs sāksiet man stāstīt visu par bordžas konkordātu…

- būtu jau labi. - Viņš nopūtās. - Taču mums ari bez tā ir daudz balto plankumu, Ben. - Viņš ciešāk ievistījās savā Burbem/ mēteli un uzvilka ollvzaļo filca platmali līdz pat izspurušajām uzacīm, kas viņa sejā pilnīgi neiederējās, it kā viņš tās būtu pielī­mējis, neveiksmīgi mēģinādams mainīt savu ārieni. - Vai nevarat kaut ko izdarīt, lai šeit kļūtu siltāks? - Viņš nodrebinājies sasita kopā cimdotās plaukstas un turpināja: - Varbūt izstāstiet, Ben, ko esat piedzīvojis kopš aizbraukšanas no Prinstonas. Tā vismaz jūs pie stūres neaizmigsiet. Jūs patiešām izskatāties tads, it kā ne­būtu gulējis veselu nedēļu.

Tā nu es izstāstīju par tikšanos ar Klausu Rihteru un fotogrā­fiju viņa kabinetā pie sienas, tieši tādu pašu, kādu rotaļu bungās man atstaja Vela, - ar Rihteru, Lebeku, d'Ambrici un Toričelli. Iz­stāstīju, ko Gabriēla Lebeka man pavēstīja par savu tēvu un to, ka Rihters līdzdarbojies mākslas priekšmetu kontrabandā, izstāstīju par Baznīcas un nacistu gadiem ilgo savstarpējo šantāžu. Laiku pa laikam viņš mani pārtrauca, uzdodams jautājumus.

- Kas ir Vatikāna kontaktpersona mūsu dienās?

- Nezinu. - Es prātā atzīmēju, ka viņš uzdevis jautājumu pēc būtības spontāni, bez apdomāšanās.

Es izstāstīju ari par ceļojumu uz klosteri tuksnesi, par sarunu ar abatu, par to, ka tieši viņš man nosauca Horstmana vārdu un tieši viņš man pateica par Horstmana uzturēšanos Inferno un pa­vēļu saņemšanu no Romas, un paskaidroju, ka man izdevās sa­saistīt I lorstmanu un Romu ar māsas noslepkavošanu. Es izstās­tīju par Gabriēlas tevu, Gija Lebeka brāli, par viņa izbailēm, ka Roma sūtījusi mani viņu nogalināt, un pašnāvību tuksnesi. Galu galā izstāstīju, kā mēs ar Gabriēlu Lebeka dienasgrāmatā izlasī­jām šos mīklainos segvārdus.

Kas ar mums notiks? Ar ko tas viss beigsies un kur? Ellē!

Un segvārdi. Simons. Gregorijs. Pauls. Kristoss. Erchercogs!

Tie bija vīrieši, kas redzami fotogrāfijā. Rihters un d'Ambrici joprojām bija dzīvi. Vai ar šo fotogrāfiju pietiek, lai iznīcinātu d'Ambrici izredzes kļūt par pāvestu? Ar ko šie viri īstenībā no­darbojušies? Un kas viņus fotografējis?

Artija Danna uzmanība neatslāba ne uz mirkli. Es izstāstīju arī to, ka nepaspeju tikties ar Heivudu, pirms viņu noslepkavoja, un ka Toričelli papiros izlasīju par Simonu un algotajiem slepka­vām, un "briesmīgo sazvērestību", lai ari ko tas nozīmēja. Pastās­tīju, ka par brāli Leo uzzināju no Paternostera, kurš uzskatīja, ka Leo bijis viens no viņiem, biju devies pa Veļas pēdām un uzzinā­jis to pašu, ko viņa.

- Un tas nozīmē, ka esat darījis visu, lai kļūtu par nākamo upu­ri, - tevs Danns drūmi teica. - Labi, ka jūs atradu. Jums vajadzīga aizsardzība, mans dēls.

- Šodien no rīta man bija vajadzīga palīdzība.

- Tādiem piedzīvojumiem gan esmu par vecu. Veselība ari vairs nav agrākā. Es būšu noderīgs citādā ziņā, kad patiešām ne­viens mani nespēs aizstāt. Par to varat nešaubīties. - Viņš nožā­vājās. - Visa šī lieta ir ārkārtīgi noslēpumaina. Žēl, ka Leo nepa­spēja pateikt, kas istenibā ir Simons. Tā būtu nenovērtējama palīdzība, mēs tiktu lidz pat Erchercogam. Starp citu, - viņš do­mīgi turpināja, - šie cilvēki varbūt ir miruši… - Tēvs Danns no­klepojās. Šķita, ka viņš ir apaukstējies. - Vai jums nav ienācis prā­tā, ben, ka mums kāds šajā lietā melo? Taču mēs nezinām, kurš… Kāds taču zina visu - gan par Simonu, gan pārējiem, taču melo…

- Jūs maldāties, tēvs, - es teicu. - Visi viņi ir katoļi, un visi melo. Esmu pārliecināts, ka ikviens mazliet melo savās interesēs. Tādi viņi ir, šie katoļi.

- Es arī esmu katolis, - tēvs Danns sacīja.

- Ne mirkli neesmu to aizmirsis, Ārtij.

- Jus, starp citu, esat nekauņa.

- Gluži vienkārši es labi pazīstu katoļus un neraugos uz vi­ņiem caur rožainām brillēm. Pats reiz biju katolis…

- Un joprojām tāds esat, mīļo zēn. Sirds dziļumos jūs esat viens no mūsu pulka, lai gan to neatzīstat. Viens no mums. bijāt un bū­siet. - Viņš paplikšķināja man pa roku. - Jums ir neliela ticības krīze. Par to nav jāuztraucas.

- Divdesmit piecus gadus ilga ticības krīze. - Es nospurcos.

Tēvs Danns skaļi smējās, pēc tam sāka šķavot un atkal bāza

roku kabatā pēc mutauta.

- Tik un tā uztraukumam nav iemesla. Viss ar jums būs labi. Bet, iekams sāku savu stāstu… jūs ieminējāties par Bordžām?

Es paskaidroju, ka par Bordžas konkordātu man pastāstīja brā­lis Leo. Teicu, ka šis dokuments ir algoto slepkavu vēstures liecī­ba, ka tajā norādīts viss - gan vārdi, gan vietas - un to asiņainās pēdas seko Baznīcai jau vairākus gadsimtus.

Kad es beidzu, viņš pamāja.

- Man tas viss izklausās pēc viltojuma. Varbūt radīts nesen, deviņpadsmitajā gadsimtā, lai kādu šantažētu vai piedabūtu izda­rīt ko briesmīgu. - Mēs bijām gandrīz pie lidostas, lietus pārstāja, un pavisam zemu, gluži virs galvas, traucās reaktīvās lidmašī­nas. - Kaut gan… tas saskan ar dažiem man zināmiem faktiem.

- Jus tātad par konkordātu zinājāt?

- Es par to lasīju d'Ambrici memuāros. Vismaz tā es tos saucu - par "memuāriem". Vai izklausās pārāk smalki?

- Kas tie ir?

- D'Ambrici tos rakstijis jūsu tēva kabinetā, kad jūs un Vela gribējāt, lai viņš nāk ārā spēlēties. - Danns norādīja uz automašī­nu nomas punktu, kur mums vajadzēja atdot automašīnu. - Iekāp­sim Parīzes lidmašīnā, iedzersim kādu malku, un es jums visu pastāstīšu.

- Kā jūs par to uzzinājāt?

- Tikai pacietību, ben. - Viņš iesmējās. - Es to izlasīju.

- Jus… to izlasījāt? - Es apmulsis mirkšķināju acis.

Ar Artiju Dannu nekas nebija vienkārši.

Tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada vasarā un rudenī, kad d'Ambrici ieslēdzās kabinetā un mes ar Veļu skraidījām ap māju un vaikstīdamies skatījāmies iekšā pa logu, mēģinādami iz­vilināt viņu ārā, lai nāk ar mums rotaļāties, viņam bija iemesli nepadoties kārdinājumam. D'Ambrici mēģināja ielūkoties sev dvēselē. Iespējams, viņš gribēja atvieglot sirdsapziņu, uzrakstī­dams uz papīra to, ko nevēlējās zināt, bet nespēja aizmirst. Lai kadi bija iemesli, kas mudināja viņu radīt šo darbu, viņš juta va­jadzību iemūžināt notikumus, kuru liecinieks bija Parīzē kara lai­kā. Politisko intrigu gaisotnē viņš toreiz svaidījās starp baznīcu, nacistiem un Pretošanās kustību, pūlēdamies izdabāt visiem vien­laikus, mēģinādams saglabāt starp šiem spēkiem trauslu līdzsva­ru un labi saprazdams, ka tas nav iespējams. Taču izvēles nebija. Iekļauts bīskapa Toričelli štatā, viņš redzēja, kas notiek, un bieži mulsa, nezinādams, ka lai rīkojas. Un ta sava amerikāņu drauga mājā - starp citu, ko viņš vispār Prinstonā pie Hjū Driskila, sava drauga un glābēja, darīja? - viņš visu to uzrakstīja un nozuda. Kādu rītu mēs ar Veļu pamodāmies un brīnījāmies, kur viņš pali­cis. Nu es uzzināju, ka d'Ambrici nodevis savu manuskriptu gla­bāšana vecajam mācītājam Ņūprudensas baznicā, kur tas aiz­mirsts gulējis četrdesmit gadu. Viņš bija krietni pulējies, lai to uz­rakstītu un noslēptu, bet pēc tam aizmirsis. Kāda tam jēga? Es kat­rā ziņā šo jēgu nesaskatīju. Lai gan biju atklājis jaunus faktus, atbildes uz tiem neradās. Un nu vēl šis stāsts par d'Ambrici un viņa vientulībā tapušie memuāri. Jautājumu radās aizvien vairāk.

Monsinjors d'Ambrici tikko sāka kalpot Vatikānā, kad pāvests Pijs nosūtīja viņu darbā pie biskapa Toričelli, kura uzdevums bija nodrošināt saikni starp franču katolisko Baznīcu un Romu. Rei­zē ar vācu okupāciju radās jauni, daudz sarežģītāki pienākumi. D'Ambrici diplomātiskās spējas bija pakļautas grūtam pārbaudī­jumam - viņam vajadzēja uzturēt mierpilnas attiecības starp Tori­čelli un nacistu administrāciju. Viņš centās, cik spēja, bet tad kādu dienu viss kļuva vēl sarežģītāks.

No Romas Svētā Ieva uzdevumā ieradās priesteris. Lai gan viņš bija norīkots par Toričelli personisko palīgu, īstenībā viņa misija bija tumšs noslēpums, pats briesmīgākais un tumšākais, ar kadu d'Ambrici jebkad bija sastapies. Un viņš to uzzināja tikai tāpēc, ka izbiedētais Toričelli nolēma savās raizēs dalīties ar savu īsto palīgu.

Priesteris, ko d'Ambrici savos memuāros dēvēja tikai segvār­dā, par Simonu, bija atvedis no Vatikāna dokumentu, kas apstip­rināja viņa pilnvaras. Dokumenta pavadvēstulē bija paskaidrots, ka tas ir slepens, vēsturisks baznīcai uzticamu slepkavu reģistrs jeb saraksts. Šos slepkavas pāvesti daudzu gadsimtu garumā iz­mantojuši jau pirms renesanses. Dokumentu par "konkordātu" dēvēja no tiem laikiem, kad viena no lielākajām Itālijas dzimtām par pāvestu izvirzīja savu pārstāvi un atsāka slepkavu vervēša­nu gan starp Baznīcas cilvēkiem, gan ārpus tās… Bordžas kon­kordāts. Īstenībā tā bija licence slepkavošanai tiem cilvēkiem, ku­ri pēc pāvesta pavēles nogalināja baznicas vārdā. Sarakstā bija minēti neskaitāmi senatnes assassini, kā ari klosteri, kur grūtos lai­kos viņi rada patvērumu (neapšaubāmi tur nodarbodamies ar ku- dīšanu). Pēdējie ieraksti reģistrā bija izdarīti no tūkstoš deviņi sim­ti divdesmitā gada līdz tūkstoš deviņi simti trīsdesmitajam gadam, kad Baznīca biedrojās ar Musolīni, bija galvenā Itālijas fašistu pul­cēšanās vieta, turklāt mājvieta nevis ierindas fašistiem, bet gan izlūkošanas struktūrām, kas spiegoja visā pasaulē.

Pavadvēstule ar pāvesta zīmogu Toričelli bija dots norādījums izveidot struktūru ar nosaukumu assassini un to izmantot labu at­tiecību nodrošināšanai gan ar nacistiem pirmām kārtām, gan Pre­tošanās kustibu. Algotajiem slepkavām bija jāpiedalās arī baznī­cas bagātības vairošanā - jāsniedz dažādi pakalpojumi okupāci­jas varai, lai nacisti dalītos salaupītajās mākslas vērtībās, īpaši dārgajās gleznās, zeltlietās un citā.

D'Ambrici aprakstīja Toričelli nervozo pakļaušanos Simonām, kas pildījis gan vienas, gan otras puses uzdevumus. D'Ambrici vērojis, kā Simons vervē slepkavas, un manījis, ka tas jūt arvien lielāku riebumu pret savu pienākumu, pret nacistiem un visām viņu darbībām. D'Ambrici bija liecinieks tam, ka Simonā modās neapmierinātība pret pāvestu Piju, kurš aizvien lielākas simpāti­jas pauda pret nacistiem un aizvien lielāku naidīgumu pret ebre­jiem un pārējiem fašistu upuriem, kurš atteicās izteikt morālu no­sodījumu sātaniskajai tirānijai, kas bradāja kājām cilvēcību. Simons pārņēma algoto slepkavu vadību savā ziņā, bet Toričelli atvieglots pagāja malā. Simons pārcirta saikni, kas saistīja slep­kavas ar Toričelli, lidz ar to pārcirzdams saikni, kas tos vienoja ar Piju un Baznīcu. Garīdznieki, muki un laji, kuri bija stājušies baznīcas kalpībā, kļuva par Simona mazo personisko armiju, ko tas izmantoja pēc saviem ieskatiem.

Simons Verginijs šos cilvēkus pārvērta saliedētā antifašistiskā grupā, kas reti, acu apmānīšanai, pildīja nacistu uzdevumus. Assassini nevis īstenoja sākotnējos mērķus, bet gan nogalināja fašistiem labvēlīgus mācītājus un ziņotājus no garīdznieku ap­rindām, kā arī slēpa baznīcās un klosteros ebrejus un Pretošanās kustības cīnītājus.

Kad nacisti ieradās pie bīskapa Toričelli ar pavēli nogalināt priesteri, kas sagādāja okupācijas varai lielas galvassāpes, starp Simonu un Toričelli izcēlās strīds. Toričelli vairs nedrīkstēja izlik­ties neredzam, ka Simons darbojas pretēji viņa un Baznicas pavē­lēm.

Apmēram tajā pašā laikā Toričelli uzzināja, ka Simons plāno nogalināt svarīgu cilvēku. Simons saprata, ka Toričelli par šo plā­nu varēja uzzināt tikai vienā ceļā - starp viņiem bija nodevējs.

Tomēr izvēles Simonām nebija, un viņš mēģināja īstenot iece­rēto operāciju. Viss bija precīzi izplānots un sagatavots. Svarīgais cilvēks brauks uz Parizi ar speciālu privātu vilcienu caur Alpiem. Taču izrādījās, ka vācieši ir brīdināti. D'Ambrici stāsts par operā­cijas izgāšanos bija skops. Vairākus Simona grupas vīrus nogali­nāja, citi aizbēga uz Parīzi, kur Simons vēlāk centās noskaidrot nodevēju.

Toričelli izmisis centas viņu pārliecināt, ka tik nekrietni nav rīkojies, lai ari Simona grupas darbibu neatzina. Galu galā Simons nāca nodevējam uz pēdām - tas bija priesteris Lebeks, par kuru man stāstīja brālis Leo, kas nomaļajā kapsētā bija vērojis izrēķi­nāšanos ar nodevēju. Pēc tam, kā rakstīja d'Ambrici, Simons sa­vus slepkavas atlaida, jo bija dzirdējis baumas, ka ceļā no Romas uz Parizi devies izmeklētājs. Pēdējais, ko d'Ambrici par Simonu zināja, bija tas, ka Simons nosūtījis divus cilvēkus uz Īrijas zie­meļiem, uz Svētā Siksta klosteri, uzticēdams abiem turp nogādāt Bordžas konkordātu.

Kad tēvs Danns nonāca līdz šai d'Ambrici neparasto memuā­ru vietai, mēs sēdējām Boeing 727 pirmās klases salonā un malko­jām pēcpusdienas konjaku. Lai gan viss, ko bija stāstījis brālis Leo, apstiprinājās, man, ka vienmēr, mieru nedeva jautājumi.

Kas bija tajā vilcienā? Kam izglāba dzīvību nodevējs Kristoss jeb tēvs Gijs Lebeks?

Turklāt es nespēju saprast, kāpēc d'Ambrici šo stāstu uzticējis papīram. Ja to butu uzrakstījis cits cilvēks, man rastos vēl viens jautājums - kā viņš par šiem slepkavām vispār uzzinājis? lāču d'Ambrici bija savs cilvēks, viņš darbojās tur kara laikā, turklāt bija vērīgs un gudrs. Taču ar kādu mērķi tas viss bija pierakstīts un noglabāts svešā mājā, lai pēc tam vairs neliktos par to ne zi­nis?

Visvairāk mani izbrinija fakts, ka šie d'Ambrici "memuāri" vis­pār eksistē. Lai gan tie neko jaunu papildus brāļa Leo un Gabriē­las Lebekas stāstītajam man nesniedza, es paudu apbrīnu par tē­va Danna atklājumiem, taču ievērības cienīgs man šķita vienīgi fakts, ka d'Ambrici bijis liecinieks tam, kā īstenojusies pāvesta Pi­ja sazvērestība - algoto slepkavu aktivizēšana.

Danns, pieliecis galvu, ilgi un pētigi manī noraudzījās.

- Klausieties tālāk, manu zēn. Vai tad es teicu, ka esmu bei­dzis?

D'Ambrici nogaidīja, vērodams drāmu, kas izvērsās starp na­cistiem, Vatikānu un atkritējiem assassini. Četrdesmit ceturtā gada pavasari nomainīja vasara, un augustā sabiedrotie Parīzi atbrī­voja, izdzīdami no turienes okupantus, bet karš ar to vēl nebei­dzās. Pilsētā valdīja haoss. Trūka pārtikas, pirmās nepieciešamī­bas preču, un ļaudis kurnēja, nejuzdami vis prieku, bet rūgtumu un vilšanos. T ie, kuri bija sadarbojušies ar okupantiem, dzīvoja nemitīgās bailes no patriotu atriebības. Visus Pariz.es rajonus pār­šalca baumas par nežēlīgām slepkavībām. Tādos apstākļos Vati­kāna cilvēks izmeklēja ne vien tēva Gija Lebeka slepkavību, bet vēl divas viņam uzticētas lietas - mazās Simona slepkavu armi­jas nepaklausību un mēģinājumu nogalināt cilvēku vilcienā. Pēc Vatikāna domām, assassini bija izturējušies pret Svētā Tēva uzti­cēto misiju nodevīgi.

Vatikāna izmeklētājs, aukstasinīgs un nelaipns kungs, kura īs­to vārdu neviens nezināja, par darba rezultātiem ziņoja tikai bis- kapam Toričelli (bīskaps acīmredzot dalījies savos apsvērumos par viņa darbību ar d'Ambrici). Savā rakstu darbā d'Ambrici iz­meklētāju dēve par Kolekcionāru, iespējams, viņa neatlaidības un rūpības dēļ, jo tieši ar tādām īpašībām jābūt apveltītam kolekcio­nāram. Šis cilvēks ar istu policista stūrgalvību vāca pierādījumus visās trijās lietās. Pēc d'Ambrici domam, Kolekcionārs ne ar ko neatšķīrās no assassini, vienīgi ar to, ka Parīzē pārstāvēja Svēto Tēvu, kurš ārkārtīgi negatīvi vērtēja algotņu atteikšanos kalpot nacistiem. D'Ambrici nicinājums, pat naids pret Kolekcionāru esot jaušams, kā apgalvoja tēvs Danns, katrā rindiņā.

Mēnešiem ilgi Kolekcionārs pratināja ikvienu, kas bija pazi­nis tēvu Lebeku, uzdodams savus jautājumus atklāti, bet pārējā laikā, diennakts tumšajās stundās, iztaujāja citus cilvēkus, turpi­nādams pierādījumu vākšanu par assassini un viņu plānoto uz­brukumu cilvēkam vilcienā.

Simons viņam bija ciets rieksts. Simons ne vien kategoriski no­liedza savu līdzdalību uzbrukuma mēģinājumā, viņš pat izlikās, ka par tadu plānu pirmo reizi dzird, turklāt veikli izlocījās, ari atbildēdams uz jautājumiem, kas bija saistīti ar Vatikāna pavē­lēm okupācijas laikā sadarboties ar nacistiem. Tomēr Kolekcionārs neatlaidās, un D'Ambrici redzēja, ka cilpa ap Simona kaklu sa­velkas aizvien ciešāk.

D'Ambrici, kurš, strādādams kopā ar Toričelli, par algoto slep­kavu aktivitātēm zināja daudz, arī nokļuva Kolekcionāra uzma­nības lokā. Tas izsauca d'Ambrici desmit vai pat vairāk reižu uz pratināšanu, kas parasti ilga ne mazāk par sešām stundām, un bezgalīgi uzdeva vienus un tos pašus jautājumus, sīki izprašņā­dams par kara gadiem Parīzē. Četrdesmit piektā gada pavasara beigās d'Ambrici atskārta, ka Vatikāns no Kolekcionāra nepacie- tigi pieprasa rezultātu -gan Lebeka slepkavas vārdu, gan to, kas organizēja uzbrukumu cilvēkam vilcienā. Kolekcionāram bija jā­atrod vismaz viens grēkāzis. Pēc tam sekotu ceļojums atpakaļ uz Romu pretī nezināmam liktenim.

Simons, gluži kā iluzionists, kurš izpildijis savu labāko triku, gluži vienkārši izgaisa. D'Ambrici nekad vairs viņu nebija redzē- jis.

Sajā situācijā Kolekcionārs saka badīgam acīm raudzīties uz bīskapu Toričelli, kuru pāvests vēstulē, ko no Romas atvecia Simons, bija norīkojis par algoto slepkavu darbības koordinatoru. D'Ambrici biskapu labi pazina - tas bija pieredzējis un viltīgs baz­nīcas veterāns, rafinēts, aizdomu pilns un piesardzīgs cilvēks ar gluži vai pārdabisku spēju ierauties sava gliemežnīcā un neskar­tam pārlaist jebkuru vētru. Viņš mazāk raizējās par to, kā izglāb­ties, vairāk uztraukdamies, kam par to būs jāmaksa.

D'Ambrici to saprata, kad Toričelli sāka lūkoties apkārt pēc grēkāža, kas varētu apmierināt pēc asinīm alkstošo Kolekcionā­ru, kuru savukārt uzmudināja rējieni no Romas. Meklēt vajadzēja sev tuvāko lokā, un Toričelli izvēlējās… savu palīgu d'Ambrici. Savu uzticības personu, ar kuru neskaitāmas reizes bija dalījies bažās, ka assassini tiek izmantoti pretēji Vatikāna vēlmēm. Jaunais d'Ambrici bija ideāls grēkāzis.

Pirms Toričelli paguva viņu nodot Kolekcionāram saplosīša- nai, d'Ambrici izdarīja savu gājienu.

Tās pašas dienas vakarā, kad pienāca izsaukums uz Romu "jauna norīkojuma" saņemšanai, viņš vērsās pie amerikāņu iz­lūkdienesta virsnieka. Savos memuāros d'Ambrici izsaukumu pielīdzināja aicinājumam uz Maskavu. Viņš bija pietiekami atta­pīgs, lai saprastu, ko nozīmē atgriešanās Vatikānā. Amerikānis bija sens viņa draugs, kas vācu okupācijas laikā ne reizi vien ap­meklēja Parīzi, cilvēks ar sakariem, un d'Ambrici viņam varēja uz­ticēties. Ar viņa palīdzību d'Ambrici izspruka no Kolekcionāra tvēriena, nozuzdams tikpat piepeši kā Simons. Kolekcionāram ne­atlika nekas cits ka ostit gaisu, gluži kā pēdas pazaudējušam dzi- nējsunim. lāču padoties viņš negrasījās.

Amerikāņu draugs, apgādājis d'Ambrici ar miruša priestera dokumentiem, izveda viņu no pēckara Eiropas. Pēc tam viņš uz laiku apmetās Prinstonā, Ņūdžersijā.

Amerikāņu draugs, protams, bija Hjū Driskils.

Un Prinstonā monsinjors d'Ambrici uzrakstīja šo savu stāstu.

***

Kad tēvs Danns apklusa, es krietnu bridi dzirdēto pārdomāju, mēģinādams saprast, vai tajā ir kāds būtisks papildinājums tam, ko zināju iepriekš. Prātā pārcilāju un apgrozīju katru sīkumu, mainīju tos vietām, līdz man šķita, ka aina kļuvusi vēl neskaid­rāka.

Par vienu gan nešaubījos - kardināls d'Ambrici zina atbildes uz ļoti daudziem jautājumiem. Tajā pašā laikā zināju, ka viņš ne­labprāt raugās šajā apšaubāmajā pagātnē, kura baznīca radīja al­gotu slepkavu komandu ar mērķi palīdzēt nacistiem. Turklāt diez vai viņš būs ar mieru nosaukt šo slepkavu īstos vārdus.

Es sapratu vel ko svarīgu. Mēs zinājām par notikumiem Parī­zē no diviem, pat trim avotiem, ja pieskaita arī Gabriēlas stāstu, taču Baznīca vēlējās par šiem notikumiem klusēt, jo bija tajos lidz- dalīga. Un Vela to bija uzzinājusi.

Varbūt ir vēl kaut kas? Kāpēc viņu galu galā nogalināja?

Kas ir šie cilvēki?

Kas ir Kolekcionārs?

Cilvēks vilcienā?

Kas notika ar Simonu?

Un kāpēc neviens lidz šim nav ieminējies par pašu noslēpu­maināko personu - Erchercogu? Etjēnam Lebekam šis cilvēks bija ļoti svarigs, ja jau aiz viņa vārda bija likta izsaukuma zīme… Sva­rīgs ari Toričelli, kurš vērsās pie viņa visgrūtākajā bridi…

Piepeši lejā ieraudzīju izkaisītas ugunis un sapratu, ka tā ir Parīze. Lidmašīna sāka līgani nolaisties.

Nākamajā rītā mēs sameklējām āra kafejnīcu ar skatu uz Parī­zes Dievmātes katedrāli un iekārtojāmies no rotangpalmas stub­lājiem pītos krēslos pie galdiņa ar stikla virsmu. Vējš mums virs galvas plandīja nojumes audeklu ar firmas Cinzano logotipu. Lai gan bija novembra vidus, rīts atausa neparasti saulains un silts, taču vēja pūsmas liecināja, ka tas nav uz ilgu. Augstu zilajās de­besīs drūzmējās baltu mākoņu grēdas, aiz katedrāles kupoliem veidodamas tādus kā sniega kalnus. Spoža saule apmirdzēja fan­tastiskās notekcauruļu sejas ar plēsīgajiem smaidiem.

Brokastīs mēs ēdam omleti ar dāsnu sviesta, zaļumu un siera piedevu. Cafe au lait, kafija ar pienu, bija bieza un salda. Es atspie­du muguru pret krēsla atzveltni un vēroju mierpilno skatu, bet tēvs Danns, noslēpies aiz rīta avīzes Herald-Tribune, laiku pa lai­kam kaut no nesaprotamu noņurdēja. Es no sirds priecājos par kluso, jauko ritu, nespēdams noticēt, ka tikai pirms diennakts ar šausmām un aizturētu elpu noraudzījos uz krustā sisto brāli Leo, kurš, viļņos līgodamies, māja man ar nedzīvo roku, līdz metos begt no reāla vai iedomāta vajātāja, kurš, kā man šķita, min uz papē­žiem. Kad to atcerējos, sirds man pamira.

beidzot tēvs Danns avīzi nesteidzīgi salocīja un nolika malā. lād viņš skaļi izšņauca degunu.

- Patiešām esmu saķēris iesnas, turklāt kakls ari sācis sāpēt. Kā jūs gulējāt?

- Nu, katrā ziņā labāk nekā iepriekšējā nakti. Man būs veicies, ja tikšu cauri bez plaušu karsoņa.

- Pasūkājiet šīs. - Viņš pasniedza man kārbiņu ar aveņu pas- tilam. Es vienu iemetu mutē. Tā nebija laba piedeva pie tik gardas kafijas.

- Sakiet, kas īsti ir Ērilis Keslers?

Rīta jaukums acumirkli pagaisa. Vēja brāzmas no Senas pu­ses pieņēmās spēkā, kļūdamas aizvien asākas.

Danns, nenolaizdams skatienu, vērās uz mani pār krūzes malu.

- Vai viņš ir tik svarīgs? - es nelikos mierā.

- Ak, Ērihs Keslers… noslēpumains cilvēks. Viņš zināja noslē­pumus, glabāja noslēpumus, un pats bija noslēpums. Par spīti savai jaunībai, Otrajā pasaules karā bija vācu izlūkošanas ģēnijs.

Neko tamlīdzīgu es nebiju gaidījis. Taču ko vispār varēja gai- dit? Kā šis cilvēks iederējās kopējā ainā?

- Tātad nacists?

- Man nav ne jausmas. Katrā ziņā uzticīgs sev, pirmām kār­tām. Gelena organizācijas uzlecošā zvaigzne. Spiegošanas meis­tara ģenerāļa Reinharda Gēlena personiskais protežē. - Viņš pa­gaidīja, lai es aptveru dzirdēto un tad turpināja: - Gēlens kalpoja Hitleram, SIB, C1P un Rietumvācijas speciālajiem dienestiem, un tieši tādā secība. Ļoti gudrs un veikls tips, un Keslers pie viņa izgāja labu skolu. - Danns pamāja viesmīlim, lūgdams atnest vēl kafiju, un apņēma pustukšo krūzi, sildīdams pie tās rokas.

- Kas notika ar Kesleru?

- Par to, ka viņš ir dzīvs, esmu pārliecināts. Keslers, tāpat kā viņa skolotājs Gēlens, paredzēja, ar ko beigsies šis karš. Paredzē­ja, kā pārzīmēs pasaules karti, bija lietas kursā par industriāla­jiem un cilvēku resursiem valstis, izprata naftas rūpniecības no- zirni. Viņš to zināja jau tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrajā gadā, kad rūgtums pec Pērlhārboras sagrāves beidzot piespieda ameri­kāņus ieņemt savu pozīciju. Jau tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrajā gadā viņš zināja, ka šis karš nav nekas cits kā Hitlera god­kārības un egocentrisma izpausme… ka tas ir nevis politikas, bet gan psihopatoloģijas jautājums. Keslers bija pārliecināts, ka tri­umfālais kara sākums nepavisam nenozīmē, ka tikpat triumfālas būs tā beigas, un bija apņēmības pilns šajā asinspirtī izdzīvot. Viņš lika lietā visu savu izlūka pieredzi un talantu, lai pārlaistu gaidāmo apokalipsi…

Ievērodams pilnīgu slepenību, viņš nodibināja kontaktus ar sabiedroto izlūkdienestu struktūrām Francijā un Šveicē. Pirms tam ilgi prātoja, nespēdams izvelēties starp britiem un frančiem un tad izraudzīdamies pēdējos, lai gan abu valstu valdības Hitlera karu uzņēma ļoti nelabvēlīgi un pret tādiem kā viņš tur varēja izturē­ties skarbi. Galu galā Keslers nolēma apmesties Amerikā. Ar sena bērnības drauga palīdzību viņš sameklēja Stratēģiskās izlūkoša­nas biroja operatīvo aģentu, pēc Gēlena vārdiem, vienu no Mežo- nigā Billa Donovana kovbojiem. SIb aģents noticēja Kesleram un paņēma viņu savā paspārnē.

Tūkstoš deviņi simti četrdesmit trešajā gadā Keslers ar ameri­kāņu starpniecību sāka nodot sabiedrotajiem informāciju par vā­cu izlūkdienestu un tā struktūrām. Jo tuvāk nāca kara loģiskais iznākums, jo bagatigaka un interesantāka kļuva šī informācija. Sevišķi vērtīgas bija ziņas par krieviem, kas pat no sabiedrotajiem slēpa pilnīgi visu. Keslera amerikāņu sakarniekam jau četrdesmit trešajā gadā bija skaidrs, ka istais ienaidnieks ir bezdievji komu­nisti, ka pēc kara Autrumeiropas teritorijā valdīs prokomunistis- ki režīmi un tur vajadzēs pastiprināt savu izlūkošanas tiklu. Tā­dējādi Keslers lielāko kara daļu nodrošināja sev pienācīgu nākotni, starp citu, tāpat kā Gēlens, kas pēc kara kļuva par izcilu izlūkošanas ekspertu Krievijas jautājumos, pēc labākas sirdsap­ziņas kalpodams CIP.

Kad karš beidzās, Keslers pārvērtās sevišķi slepenā amerikā­ņu aģentā, kas bez grūtībām klejoja pa Eiropu. Viņš norobežojās no vācu aģentiem un pieslējās uzvarētājiem, par savējo izvēlēda­mies samērā ekscentrisku darbības lauku - Katoļu baznīcu. Dau­dzi uzskatīja, ka par Baznīcas aktivitātēm kara laikā viņš zina vairāk nekā jebkurš cits. Mikrofilmās rūpīgi safilmētais materiāls par baznīcu, kas zināmas aprindās pazīstams ar nosaukumu "Keslera kodekss", bija cēlonis nebeidzamām nesaskaņām starp amerikāņiem un baznīcu. Keslers šis mikrofilmas glabāja Cīrihes bankas seifā un laiku pa laikam, maskējies par komivojažieri, tur ieradās, papildinādams savus krājumus ar dāmu veļā paslēptiem jauniem materiāliem. Tur tie glabājās vairākus gadus, bet tad pie­peši Keslers izsludināja par tiem izsoli. Protams, lielāko summu solīja baznīca, jo tai bija nepieciešams kodeksu iegūt par katru ce­nu, bet amerikāņi tikai gribēja to dabūt sev.

Dnz pēc tam, kad Vatikāns materiālus bija ieguvis, Keslera au­tomobili Maserati starp Nicu un Monako kāds notrieca no kalnu ceļa. I'ikai brīnums paglāba Kesleru no nāves. Kas mēģināja viņu nogalināt? Vatikāns, gribēdams būt drošs par viņa mūžīgu klusē­šanu? Vai CIP, kas bija izmantojusi viņu, cik spēja, un nu sadus­mojusies par slepenu dokumentu pārdošanu Vatikānam? Keslers to nezināja. Taču dziļi nožēloja, ka nav apdrošinājies, atstādams sev kodeksa kopiju. Vēlāk viņš ne reizi vien pārmeta sev tuvre­dzību, taču bija par vēlu.

"Nelaimes gadījums" uz ceļa padarīja viņu par kropli. Kes­lers no tās dienas ir piekalts braucamkrēslam. Vairāk nekā gadu viņš ārstējās Francijā, pēc tam pārcēlās uz dzīvi brazīlijā, mēģi­nādams nozust Riodežaneiro, pēc tam Buenosairesā, kurp bēga daudz nacistu. Viņu runas par ceturto reihu un teitoņu bruņinie­kiem, kuri drīz atdzims un tad gan noteikti uzvarēs, uzdzina Kes- leram depresiju. Viņš devās uz brisbenu, Austrālijā, taču tur jutās kā uz Mēness. Pēc tam kārta pienāca Japānai.

Kesleram, protams, rūpēja sava drošība. Šķita, ka, pārceldamies no vietas uz vietu, viņš aizvien dziļāk ienirst pagātnes ēnās, kļūst par leģendu, līdz ar gadiem zaudē savas raksturīgās pazīmes. To­mēr joprojām bija ļaudis, kas vēlējās viņu izsekot un nošaut. Taču Keslers prasmīgi slēpa savas pēdas, un galu galā vajātāji viņu pa­zaudēja, tomēr negrasījās no sava nodoma atteikties. Iespējams, viņi cerēja, ka pietiek ar viņu apņēmību Kesleru atrast un iznīci­nāt, lai tas, gluži kā iebiedēts zvērs, vairs nekad nelīstu ārā no savas alas…

Tēvs Danns iemeta mutē vēl vienu pastilu.

- Parīzē uzreiz pēc kara viņu sastapu, - viņš turpināja, savīs­tīdams ciešāk ap kaklu šalli un ieraudamies savā mētelī ar div­rindu pogām. Mākoņi bija aizseguši sauli, un Parīzes Dievmātes katedrāle piepeši izskatījās drūma un smagnēja. - Tas nebija grūti, ja nesež uz vietas. Keslers patiešām bija visur. Mēs satikāmies vairakas reizes, iedzērām pa glāzei. Viņš ieinteresēja mani ar sa­viem oriģinālajiem uzskatiem par karu, lai gan priekšstatu par vi­ņu biju spiests veidot no saraustītiem, aprautiem izteikumiem un piezimem. Šķita, ka es, toreiz jauns, ne īpaši godbijīgs priesteris, liels asprātis, viņam iepatikos, turklāt viņu pārsteidzu, jo, tapat kā viņš, daudz nelauzīju galvu par Vatikanu. Es nebaidījos to pa­teikt, un tas viņu uzjautrinaja. Toreiz man šķita, ka esmu atraisī­jis viņu un lasu viņa prātā kā grāmatā, taču īstenībā sarunu vir­zīja Keslers, turklāt vairākos jautājumos par Baznīcu viņš mani apstrādāja kā Ziemassvētku tītaru… Lai arī kā tur bija, no mana redzesloka viņš nozuda. lāču tādu cilvēku ir grūti aizmirst… viņš aizķērās man atmiņā, un reizēm joprojām domās ar viņu diskutē­ju. Pēdējais, ko dzirdēju par Kesleru no kāda cilvēka, - viņš at­griežoties Eiropa… Pēc tam izlasīju d'Ambrici memuārus, uzzi­nāju par visiem tiem algotajiem slepkavām un daudz ko citu… un sapratu, ka Baznīca nešaubīdamās nogalinātu, lai tikai patiesība neuzpeldētu virspusē. Sāku veidot kopainu. Tātad māsa Valentī­na, Lokharts un I lefernans ir miruši, un, cik zināms, slepkava ir priesteris… Nav jābūt ģēnijam, lai redzētu saikni. Vienīgais, kas mani mulsina un attur no tālākiem secinājumiem, ir laika starpī­ba. Divas atšķirīgas ēras, ko šķir četrdesmit gadu. Viens no cilvē­kiem, ar kuru man gribētos par šiem senajiem notikumiem paru- nat, ir Ērihs Keslers. Viņš daudz zina, nav garīdznieks, pat ne katolis, un viņam nav iemesla glabāt šos noslēpumus. Turklāt baz­nīca viņu sakropļoja, tā ka viņam varētu būt vēlēšanās tai atrieb­ties.

- bet kā lai viņu atrod?

- Kā jau teicu, esmu dzirdējis baumas, ka viņam strauji paslik­tinājusies veselība, tāpēc viņš atgriežoties Eiropā. Vai tā ir taisnī­ba, es nezinu. Varbūt dezinformācijas kampaņa? Jāteic, ka es ne­justos pārsteigts, ja Keslers tā rīkotos, biju iedomājies, ka par viņu kaut ko varētu zināt Vikārs, Robijs Heivuds. Tā nu ierados Parī­zē, kur satriekts uzzināju, ka Vikāru nogalinājis priesteris… un… un jūs esat viņu meklējis pirms manis. Ēs apstulbu, kā ar rungu pa pieri dabūjis. Situācija kļūst aizvien ļaunāka… no šā slepka­vas vairs nekur nav glābiņā… Dievs savā bezgalīgajā gudrībā vis­maz pasargājis veco Klaivu Paternosteru, kas zina gandrīz tikpat daudz, cik Robijs. Es uzdevu Klaivam, lai tas mēģina uzokšķerēt, kur Keslers meklējams. Ak Dievs, savu mūžu nebiju tik satraukts… Ziniet, Ben, biju pārliecināts, ka Īrijā atradīšu jūsu līķi…

***

Sāka 1it. Skaistais rīts, kas solīja siltu un saulainu dienu, kā izrādījās, bija mūs maldinājis. Pār pilsētu, kā uz papagaiļa būra uzmests tumšs lakats, savilkās biezi mākoņi. Parīze noklusa, acu­mirkli it kā zaudēdama krāsas.

Mēs pastaigājāmies gar Sēnu, apstādamies pie ielu tirgotāju letēm, lai pārlapotu ilustrētas grāmatas un veclaicīgus foliantus ar nobružātiem stūrīšiem un nopētītu reprodukcijas. Lietus lāses čabināja oranžās un brūnās lapas zem kājām un izraibināja ma­ziem burbulīšiem Sēnas ūdens virsmu.

Mēs gaidījām.

Iegriezušies kādā necilā vietā, mēs panašķējāmies ar ceptiem āboliem un, sākuši ar tiem, beidzām ar karstiem siera un šķiņķa sendvičiem un Fischer alu. Šauru ielu labirintā aiz plašā grāmat- veikala Gibert Jeune, kura pastāvīgie apmeklētāji bija Sorbonnas studenti, mēs iemetām skatienu rotaļu veikala logā, kur bija izlik­ta spēļmanta, kas atgādināja Smith & Wcsson revolveri, kādu lieto policisti. Izrādījās, ka tēvs Danns no tādām lietām kaut ko saprot. Es nodomāju, ka revolveris izskatās gluži kā īsts. Šķita, ka caur biezo stiklu pat jūtams ieroču apkopei izmantojamās linsēklu eļļas smārds.

Danns rādīja uz rotaļu ieroci.

- Kaut kas neticams! Ar tādu var laupīt banku!

- Droši vien. Dilindžers izlauzās no Grīnkāslas cietuma Indi- ānas štatā ar ieroci, ko bija izgriezis no koka un nokrāsojis ar apa­vu krēmu. Ļaudis visam kam notic.

-jā, droši vien tā ir.

- Protams, par to nav šaubu, - es sacīju. - Ja būtu citādi, jūs paliktu bez darba, tēvs. Baznīcas eksistence ir tam pierādījums.

- Jus esat nekauņa un bezdievis, Ben!

- Jūs runājat tāpat kā mans tevs. Vai zināt, ko es viņam atbil­du? No tāda dzirdu.

-Jūs teicāt, ka Īrijā esot pazaudējis savu ieroci.

Es pamāju.

-Jā… Ši nav joka lieta, - tēvs Danns novilka.

- Zinu. Ļaudis melo. Visapkārt visi melo. Šķiet, ka vienīgais, ko skaidri zinu, ir tas, ka Horstmans nav Simons. Nez kāpēc biju iedomājies, ka tas ir viens un tas pats cilvēks.

- Slikti, ka pazaudējāt. Ierocim jābūt pa ķērienam.

Visa šī saruna bija spēle. Mēs apmainījāmies nenozīmīgām frā­zēm, lai ātrāk ritētu laiks.

- Patiešām, Ben, mums derētu apbruņoties. Ko jūs par to do­mājāt?

- Nu, man negribētos būt atkarīgam no tāda ieroča. - Es pa­māju uz vitrīnas pusi.

- Manuprāt, ierocim nav ne vainas. Ar tādu vismaz nevar sa­šaut sevi.

- Nav ne vainas, iekams nerodas vajadzība šaut uz citu.

- Uz citu? Ak, šaušana pie laba gala nekad nav novedusi!

- Muļķības! Ir tads vecs izteiciens, tēvs. Nekad nevelc ārā iero­ci, ja negrasies šaut, un nekad nešauj, ja negrasies otru guldīt kapā.

- Jūs nupat to izdomājāt, Driskil.

- Nē, tas ir pazīstams teiciens.

- Tad varbūt tā sacija billijs Kids.

-Jā. billijs Kids, patiešām. Esmu par to pārliecināts.

- Bills Bonijs.

- Pareizi. Viljams Bonijs.

-Jāteic, ka viņš bija nejēga un mira pavisam jauns.

- Būtu miris vēl jaunāks, ja nēsātu līdzi pielādētu pistoli, tēvs.

- Un tomēr, Ben… - Danns atvēra rotaļu veikala durvis.

Veikalā viņš vērsās pie pārdevējas ciešamā franču valodā.

- Mēs vēlētos divus šos. - Tēvs Danns rādīja uz vitrīnu.

- Revolverus? - meitene pajautāja angliski.

Danns pamāja ar galvu.

- Divus.

- Vai ņemsiet arī kastīti ar pistoniem?

- Ak nē! Diez vai mēs ar tiem šaudīsimies. Kā jūs domājat, Driskil?

- Vismaz es nešaudīšos.

- T ā jau es domāju, - viņš teica meitenei. - Tikai revolverus. Bez. munīcijas. - Tēvs Danns pasmaidīja.

Mēs izgājām no veikala uz ielas, kur lietus bija pastiprinājies. Danns iedeva man rotaļu ieroci.

- Ielieciet kabatā. Katram gadījumam. - Viņš piemiedza man ar aci. Es ieliku šaujamrīku mēteļa kabatā. - Nu, vai jūtaties labāk?

- Jokojiet vien… - es nomurmināju.

Danns iebāza roku mēteļa kabatā un nospieda revolvera mē­līti. Atskanēja kluss klikšķis. Viņa sārtajā sejā atplauka bērnišķīgs smaids. Pīpi viņš bija apgriezis otrādi, lai galviņā neiekļūtu ūdens.

- Mācītājs ar ieroci. Tāds tēls man ir pa prātam. Varbūt galu galā kļūšu par leģendu.

- Rotaļlieta ir no plastmasas.

- Ilūzija un īstenība allaž iet roku rokā. - Viņš iemeta skatienu rokaspulksteni. - Četri. Laiks tikties ar Klaivu.

Taksometrs, īgni rūkdams, brauca kalnup uz Placi' de la Con- trescarpe. Lietus joprojām gāza kā ar spaiņiem, un laukums bija vienās peļķēs, bet klaidoņu ugunskurs dega tieši tāpat ka pirms dažām dienām. "Resnā runča" logos silti un vilinoši spīdēja gaisma.

Klaivs Paternosters bija iekārtojies pie loga galdiņa. Brilles, kad viņš klepoja, bīstami balansēja uz prāvā deguna. Šis bija iesnu gadalaiks. Raupjais, vecais lietusmētelis karājās uz pakaramā pie loga, un, mūs sveicinādams, viņš mazliet atrāva smago augumu no krēsla.

Visi trīs pasūtījām konjaku. Tēvs Danns un Paternosters kūpi­nāja pipi, un mūsu stūris pie loga pildījās ar smirdīgām dūmu vērpetēm.

- Tātad jūs atradāt viņu Īrijā, - Paternosters teica tēvam Dan- nam.

-jā, un, kā redzat, atvedu sveiku un veselu, - Danns atbildēja.

- Sakiet, Ben, vai atradāt brāli Leo? Kā viņš jūtas?

- Ak jā, - es attraucu un apklusu. - Atradu, - pēc brīža piebil­du. Un piepeši jutu, ka nespēju atbildēt uz otru jautājumu. - Viņš jūtas labi, - beidzot noburkšķēju. Meli paši pārvēlās pār lūpām. Es nevēlējos ieraut Paternosteru šajā virpuli vēl dziļāk.

- Nu un kā jums veicās? - tēvs Danns vaicāja. - Vai kaut ne­daudz laime uzsmaidīja?

- Manuprāt, reizēm brīnumi tomēr notiek. - Paternosters lepni palūkojās acis Dannam un tad man. - Varbūt neesmu vel zaudē­jis ķērienu. Vikārs ar mani lepotos. Biju spiests izmantot vecos sa­karus, vienu otru pamudinat uz vaļsirdību. Nē, nē, neuztraucie­ties - tie viri prot glabāt noslēpumus! Izstāstīju, kas stāstāms, apvienoju informācijas druskas… Vārdu sakot, es zinu, kur ir Ērihs Keslers.

- Labi strādāts, draugs. Džekpots! - Danna acis smaidīja. - Un tā?

- Es zinu, kur viņš ir un… par ko kļuvis.

Erihs Keslers bija pieņēmis citu vārdu. Ambrozs Kalders.

Dzīvoja netālu no Aviņonas.

Tiksies ar mums tāpēc, ka atcerējās Ārtiju Dannu.

Viņš bija devis norādījumus, kā mums jarikojas.

Ambrozs Kalders nevēlējās riskēt.

Jau Ņujorkā tēvam Dannam bija ienākusi prātā doma, ka Kēr­tisam Lokhartam Parīzē bija dzīvoklis vai māja, ko viņš nodeva Veļas rīcībā, kad tā strādāja Eiropā. Nezinu, kāpēc pats nebiju lidz tam aizdomājies - man šķita, ka Vela parasti apmetās ordeņa Pa­rīzes nodaļas telpās. Par laimi, tēvs Danns bija sazinājies ar Lok­harta Ņujorkas biroju, pārliecinoši izskaidrojis situāciju, un šie cilvēki laipni nosauca Parīzes dzīvokļa adresi, turklāt sazvanījās ar saviem Parīzes kolēģiem, lai tie Dannam iedotu atslēgu. Tā kā mēs pazinām nelaiķa Lokharta gaumi un dzīves vērienu, mājas atrašanās vieta mūs neizbrīnīja. Tā bija prestižā un dārgā rajonā netālu no rue clu Faubourg-St.-Honore, akmens sviediena attālu­mā no Elizejas pils, kur mīt Francijas prezidents, kur atrodas Ame­rikas vēstniecība un nepārspējamā viesnica Bristol. Ļoti sen man nezināmu iemeslu pēc tevs nesapratās ar Bristol administrāciju, un mēs par savu pastāvigo uzturēšanās vietu izvēlējāmies vies­nīcu George V, taču man par Bristol jau no agras bērnības bija sil­tas atmiņas.

Mēs nezinājām, vai Vela Lokharta dzīvokli maz izmantojusi, taču, kad atslēga bija rokā, apturējām taksometru un lietū devā­mies pāri upei. šoferis mūs izlaida netālu no krustojuma ar rue Ici Boetie. Es acumirklī atcerējos pagātnes ainas - kā bīskaps Tori­čelli aizveda mani un Veļu uz rue la Boetie, deviņpadsmit, un uz­cienāja ar kruasāniem. Mums šķita, ka nekas gardāks uz pasau­les vairs nevar būt. Mēs tos ēdām ar sviestu un ievārījumu katru dienu, dzērām savu pirmo cafe tiu lait tieši tādā krāsā, kādā tai jābūt, bet bīskaps, raukdams savu līko Šeiloka degunu, vēroja mūs un reiz izstāstīja, ka sensenos laikos viens ļoti slavens rakstnieks, kam toreiz bijis trīspadsmit gadu, ari ļoti iecienījis rue la Boetie, deviņpadsmit, kruasānus un tiesājis tos tikpat kāri kā mēs. Es klausījos bīskapa stāstā, domādams, ka runa ir par kādu man ne­zināmu franču rakstnieku, jo vārdu bīskaps neatcerējās. Ka izrā­dījās, zēns, kam tūkstoš astoņi simti piecdesmit sestajā gadā ie­garšojās kruasāni, nebija vis francūzis, bet gan amerikānis, kura gramatas es vēlāk aizrautīgi lasīju. Henrijs Džeimss. Rue la Boetie, deviņpadsmit. Kruasāni. Tas viss vienā mirkli man pazibēja pra- tā, kad izkāpu no taksometra un, uzslējis augšup apkakli, sargā­damies no lietus un vēja, ieraudzīju plāksnīti ar ielas nosauku­mu. Es atcerējos vasaras dienu, bīskapu, kruasānus un kafiju un mazo māsu sārtā kleitā ar gaišzaļu lenti aizmugurē un sārtu ce­puri galvā. Bija pagājis trīsdesmit gadu, māsa bija mirusi, un es mēģināju noskaidrot, kāpēc. Šīs ielas deviņpadsmitajā namā dro­ši vien joprojām pārdeva tikpat lieliskus kruasānus, taču pret Henriju Džeimsu biju atvēsis, viņa slaveno "Zelta kausu" neizla­sīdams pat līdz pusei. Man trūka māsas, un tā bija īsta elle. Kru- asānu kopā ar Veļu man nekad vairs nebūs.

Tā bija pelēka akmens māja, no kuras vējoja cienīgums un tu­rība. Dzelzs vārti bija tik iespaidīgi, it kā sargātu vismaz kroņ­princi vai nenovērtējamus noslēpumus. Šķita, ka šai ēkai neko ne­spēj padarīt ne laiks, ne pārmaiņas, ne nāve, ne nodokļu likumi. Jā, protams, Lokharts bija miris, un Vela arī… Iespejams, viņa iz­mantojusi šo ēku.

Mājai bija durvju sardzes telpa, un, tiklīdz iegājām pa durvīm, Danns uz brīdi tur iegriezās. Viņš iznāca ārā, kaut ko zem deguna dungodams, un mēs grabošā liftā braucām augšup. Liftam apkārt izlocījās šauras kāpnes. Caur grīdas režģiem bija redzami kabeļi.

- Augšējais stāvs, - Danns teica.

Mēs izgājām no lifta. Vestibilā bija galdiņš ar puķēm, biezs pe­lēks paklājs uz grīdas un liels spogulis pie sienas. Stāvā bija divi dzīvokļi, viens no tiem - Lokharta.

Dzīvokļa durvis nez kāpēc bija puspavērtas. Danns palūkojās uz mani, paraustīja plecus un pielika pirkstu pie lūpām. Es at- grūdu durvis lidz galam vaļā un gāju iekšā.

Priekšnamā vilka caurvējš un smaržoja pēc lietus. Acīmredzot kaut kur bija vaļā logs. Dzīvojamā istabā no priekšnama iespīdē­ja blāva gaisma. Tā bija grezni dekorēta telpa - ar kandelabriem, kamīnu rokoko stilā, spoguļiem zeltītos ietvaros un gravīrām pie sienām. Zemās mēbeles bija pārklātas. Istabas vidū es apstājos un ieklausījos.

Kāds kaut kur raudāja. Klusas elsas saplūda ar vienmērīgu lie­tus lāšu bungošanu pa jumtu un palodzēm. Arā caur lietus un tumsas plīvuru neskaidri iezīmējās Eifeļa torņa ugunis.

Es ieskatījos nelielā kabinetā, kur pa atvērto logu iekšā sprau­cās vāja gaisma un viegls vējš plivināja aizkarus. Pie galda, ap­ņēmis rokam galvu, kāds sēdēja un, vienaldzīgs pret visu pasauli, šņukstēja un šņaukājās.

Acīmredzot es radīju kādu troksnīti, jo pie galda sēdošais cil­vēks pacēla galvu. Nevis strauji un trauksmaini, tieši otrādi - lēni, it kā nekam nebūtu nozimes.

Mirkli man šķita, ka redzu halucinācijas.

Uz mani raudzījās masa Elizabete.

Kā lai aprakstu pretrunīgo emociju gūzmu, kas tajā brīdī aiz­rāva man elpu? Kopš pēdējās tikšanās bieži par viņu domāju, tik bieži, ka reizēm vēlējos, lai šīs atmiņas no manis atkāptos, īpaši par mūsu strīdu šķiršanās dienā Prinstonā, bet tas nenotika. Acu priekšā tad uzausa mūsu labās dienas, un es atcerējos, cik mums kopā bija viegli un jauki… Tik negaiditi viņu šeit ieraudzījis, es piepeši nopriecājos, bet nākamajā mirklī sevi aprāju, atgriezda­mies ne visai patikamajā īstenībā. Kā viņa toreiz Prinstonā uz ma­ni sakliedza…!

Māsa Elizabete bija ģērbusies tradicionālajā mūķenes tērpā. Garie kastaņbrūnie mati, ko pakausī kopā saturēja sprādze, bija atglausti atpakaļ, atsegdami augsto pieri, taisnās uzacis un pla­tās zaļās acis. Uz rakstāmgalda gala bija uzmests lietusmētelis. Seja no raudāšanas bija uztūkuši.

Es vēlējos atmest lepnumu un atmaigt, pieiet viņai klāt, ap­skaut un turēt, par spīti tam, kas viņa bija - šī doma cirta ka zo­bens… Elizabete bija tik izmisīgi skaista, tik skumja, bet tad gluži kā maza meitene ar pirkstu kauliņiem izberzēja acis, palūkojās uz mani no jauna un tik laimīgi pasmaidīja, ka man bija jāsaval­dās, lai nemestos uz priekšu viņai pretim. Es paliku stāvam, jo zināju, ka atliek man spert soli un būšu pagalam, būšu nelaimīgs visu atlikušo mūžu. Nē, viņa bija man mirusi tāpat kā Vela, un mana rūgtā pieredze bija tam pierādījums.

Es lūkojos uz viņu, neatraudams skatienu, līdz durvīs iestājās Artijs Danns.

- Piķis un zēvele, ko es redzu! - viņš iesaucās.

Lai gan tēvs Danns bija garīdznieks, viņš allaž zināja, kur tu­vākajā apkaimē meklējams kāds jauks, neliels restorāns. Šajā rei­zē viņš aizveda mūs uz rue St.-Philippe-du-Roule, kas atradās kvar­tālu no Lokharta mājas. Iekšpusē bija krēslains, uz galdiem dega sveces, un liesmas no kamīna visapkārt meta priecīgus gaismas plankumus. Jau durvīs bija jūtama brīnišķīga ķiploku un sarkan­vīnā gatavotu mērču smarža, bagete bija vēl silta un vijīga, vīns - garšīgs un uzmundrinošs. Tas palīdzēja man pārvarēt apmulsu­mu un nedrošību, kas mani sasaistīja kopš brīža, kad ieraudzīju māsu Elizabeti.

Viņa pastāstīja, ka neesot ēdusi visu dienu, turklāt izskatījās tāda, it ka veselu nedēļu nebūtu arī gulējusi. Veseligais sārtums no vaigiem bija pagaisis, acis iekritušas un nogurušas. Mēs abi lielākoties klusējām, tāpēc sarunu pie galda uzturēja tēvs Danns. Šķiet, ka tas viņam nebija apgrūtinājums. Viņš bija atvedis mūs uz restorānu, apsēdinājis pie galdiņa, pēc tam pasūtīja vīnu, pats to uzreiz pagaršoja un atzina par labu, vārdu sakot, radīja visus nosacījumus patīkamam vakaram. Vēlāk viņš mudināja Elizabeti pastāstīt, kas atvilinājis viņu uz Parīzi. Viņas stāsts iznāca ne­daudz. saraustīts, jo nebija iespējams nelikties zinis par lieliska­jiem ēdieniem: sīpolu zupu ar grauzdiņiem, sēnēm ķiploku mēr­cē, pastēti ar ķiplokiem un zaļajam pistācijām. Mums pasniedza arī slaveno restorāna firmas ēdienu - sautētu liellopu gaļu ar sī­poliem un ceptiem kartupeļiem, ko notiesājām, piedzerdami lie­lisku sarkanvīnu. Tāda maltīte, gluži tāpat kā Elizabetes stāsts, bija vērta, lai to saglabātu atmiņā.

Kā parasti, es centos jaunās informācijas fragmentus apvienot vienā veselā, atrast tiem vietu jau izveidotajā kopainā, to neizjau­cot, - šis uzdevums nebija izpildāms. Tas butu gluži tāpat, ja es mēģinātu bez kaleidoskopa kustināšanas tajā iegūt jaunu rakstu. Bez kustināšanas citu rakstu iegūt nebija iespējams, un es sāku domās veidot vēl vienu notikumu modeli. Elizabete pamazām kļu­va līdzīga pati sev, tai, iepriekšējai Elizabetei, ko pazinu. Viņa ēda ar vilka apetīti, un viņas vaigi sārtojās, spēki atgriezās, un es ne­spēju vien noraudzīties viņā. Elizabete šo vakariņu laikā man at­gādināja to meiteni, kuru biju iemīlējis Prinstonā, bet es visiem spēkiem centos sevi nenodot. Es nedrīkstēju pieļaut, ka viņa ma­nītu manas jūtas, tāpat kā nedrīkstēju aizmirst, ka viņa ir mūķe­ne un pieder baznīcai.

Viņas minētos notikumus es domās sakārtoju hronoloģiskā se­cībā. Stāsts sākās ar Veļas mapē atrasto piecu upuru sarakstu. Klods Žilbērs, Sebastjans Aroijo, Hanss Ludvigs Millers, Praiss Beidels-Faulers un Džefrijs Streičens. Visi miruši, visi saistīti ar Parīzi kara laikā un pēc kara, un visi tā vai citādi saistīti ar Baz­nīcu. Un visi kaut kādā ziņā bija svarīgi Veļai.

Elizabete, pētīdama tos pašus dokumentus, ko Vela, bija uzzi­nājusi par algotajiem slepkavām un izsekojusi viņu daudzus gad­simtus ilgo vēsturi lidz pat divdesmitā gadsimta divdesmitajiem gadiem, kad pie varas nāca Musolini. Viņa bija pratusi sasaistīt piecus sarakstā minētos cilvēkus un viņu noslepkavošanu ar Otrā pasaules kara notikumiem. Viss saskanēja - slepkavības, apstākļi, dokumenti. Taču joprojām neskaidrs bija viens - kāds ir slepkavu motīvs nogalināt tik daudzus gadus pēc kara?

Kad es to pajautāju, Elizabete palocīja galvu un atteica, ka d'Ambrici un Sandanato izteikuši tādas pašas iebildes.

- Un ko tu viņiem atbildēji?

- Vai tad tas nav acīmredzams? Kas baznīcā notiek tāds, kā dēļ butu izšķirties par slepkavību? Kāda ir lielā balva? Pāvesta amats. Tuvojas Kallista pēcteča vēlēšanas…

- bet kāds šiem pieciem sakars ar jauno pāvestu? - Danns, no kura sejas nenozuda labsirdīgs smaids, jautāja.

- Paklausieties, es neteicu, ka zinu atbildes uz visiem jautāju­miem. - Elizabetes balsī jautās nepacietība. - Gluži vienkārši es uzdevu jautājumus, kas prasa atbildes. Nav iespējams tikt uz priekšu, ja neprot uzdot pareizus jautājumus. Vela to bieži atkār­toja. Viss atkarigs no jautājuma, viņa teica. Ja atgriežamies pie Ve­ļas saraksta… tajā bija vēl sestais vārds. Manuprāt, cilvēks ar tā­du vārdu nemaz neeksistē, jo mēs par viņu neko nespējām noskaidrot. Pie viņa varda nebija nāves dienas datuma. Viņu sauc Ērihs Keslers…

- Nevar būt! - es salēcies iesaucos, lūkodamies uz Dannu. - Dieva dēļ… kā Vela par viņu uzzināja?

- Galvenais ir tas, ka uzzināja, - Danns atbildēja. - Domāju, ka jūs saprotat, kāpēc viņi grib nogalināt Kesleru ari. Pie joda, ben, viņš acīmredzot zina visu!

- Vienu mirkli! Jus zināt, kas viņš ir? - Elizabete, beidzot atkal tikusi pie varda, nogaidoši uz mums lūkojās. - Nu? K/is viņš tāds ir?

Tā šis vakars turpinājās - mūsu stāsti atkārtojās, samudžinā- jās kamolā un atkal atritinājās, lidz Danns, uztvēris kādu pave­dienu, lika sākt visu no jauna. Galu galā sāka iezīmēties visai sa­traucoša aina.

Es teicu Elizabetei, lai viņa ceļ galdā visus viņai zināmos fak­tus un secinājumus, pirms savu stāstu sāku es, un viņa, kaut ko noburkšķējusi, piekrita. Viņa bija tieši tāda pati kā toreiz vēlu nak­ti Prinstonas mājas virtuvē pie galda - traģisko notikumu satrauk­ta un apņēmības pilna tikt ar visu skaidrībā.

Elizabete ar saviem atklājumiem bija devusies pie d'Ambrici un viņa uzticamā ēnu ministra Sandanato. Kardināls bija cilvēks, kuru Vela cienīja un mīlēja, turklāt bija pazinusi jau kopš bērnī­bas. Elizabetes zaļajās acīs pazibēja dusmas, kad viņa atzinās, ar ko šī tikšanās beigusies. Ne viens, ne otrs svarīgais Baznīcas virs viņas stāsta neklausījās ar vajadzīgo nopietnību, un abi noraidī­ja domu, ka assassini ir kas vairāk par senu leģendu, rēgu, ar ko biedēt Katoļu baznīcu. Viņa aizgāja pie kardināla vēlreiz, un d'Ambrici zaudēja savaldību. Tas sadusmoja ari Elizabeti, un viņa nolēma doties uz Parīzi. Tāpat kā mēs, viņa atcerējās, ka Vela šeit apmetusies Lokharta dzīvokli… bet tad, pirms pāris dienām, viss mainījies, un d'Ambrici sācis izturēties pret viņas teikto nopietni.

- Kas tik ipašs notika pirms pāris dienām? - es jautāju.

Taču iejaucās Danns, teikdams, ka mums jābūt pacietīgiem. Viņš gribot zināt, ko d'Ambrici īsti sacījis par mītisko zvēru, assassini.

Pēc Elizabetes vārdiem, d'Ambrici to nosaucis par izdomāju­mu, kas dibināts uz nožēlojamām patiesības drumslām. Beidels- Faulers bijis vecs savādnieks, kurā neviens neesot klausījies. Kar­dināls neticēja nevienam viņas vārdam - nedz par piecu cilvēku noslepkavošanu, nedz Beidela-Faulera pētījumu tīšu iznicināša­nu. Vai maz kas pasaulē notiek, ļaudis mirst katru dienu, un starp šiem faktiem nav nekādas saistības. Assassini? Tikai leģenda. Un viņš neko neesot dzirdējis par cilvēku, vārdā Ērihs Keslers.

Danns nopūtās, pastūma tālāk šķīvi un izslaucīja ar salveti lūpu kaktiņus.

- Patiešām žēl, ka tas jādzird. Ļoti, ļoti žēl. Taču jūs teicāt, ka galu galā viņš jūsos ieklausījās.

Elizabete pamāja.

-Jā, tā ir. Jāteic, ka Veļas teiktajā viņš vienmēr ieklausījās. Kar­dināls ļoti labi zina, ka es turpinu Veļas pētījumus…

- Varbūt viņš gluži vienkārši vēlas tevi pasargāt no nelaimes, - es izteicu minējumu.

Viņa paraustīja plecus.

- Nezinu. Iespējams, tā ir. Taču es labi pazīstu šo cilvēku un domāju, ka viņš izstāstītu man patiesibu un tad mēģinātu mani pārliecināt, lai nemaisos, kur nevajag. Neticu, ka viņš man melo, viņš ciena mani un manu darbu…

- Māsa, - tēvs Danns apņēmīgi viņu pārtrauca, - neņemiet ļaunā, bet man jāteic, ka jūs maldāties. D'Ambrici ir kardināls.

Un mēs šeit spriežam par Romas Katoļu baznīcu. - Viņš pasmai­dīja, un sārtajā sejā ievilkās grumbas. - Es runāju ka garīdznieks un Baznīcas audzēknis. Esmu pārliecināts, ka d'Ambrici patie­šām jūs patīkat. Kā gan jūs varētu kādam nepatikt? Taču pret jums un jusu darbu nekādu cieņu viņš nejūt. Jūs esat sieviete, un tas ir slikti. Jūs esat mūķene, un tas ir vēl sliktāk. Turklāt vēl žurnāliste, kas allaž uzmācas ar jautājumiem, visur bāž savu degunu, cil­vēks ar principiem un tikumības standartiem… kuriem atbilst ti­kai daļa cilvēku. Šajā bridi, māsa, iedegas sarkanā gaisma. Fakts, ka esat amerikāniete, padara situāciju vēl bēdīgāku, jo amerikāņi ne īpaši ieklausās saprāta balsi. D'Ambrici jums meloja aiz vis- parastākas piesardzības, viņš jums meloja instinktīvi. Ticiet man - tādiem cilvēkiem kā d'Ambrici jūs esat ienaidniece. Starp citu, pats esmu pieķēries šim vecajam maitasgabalam…

Elizabete nemirkšķinādama cieši lūkojās tēvam Dannam acīs.

- Jā, es visu sapratu. Taču… kāpēc būtu jāmelo man?

- Māsa, un tomēr viņš jums meloja.

- Pierādiet!

- Vai jums ir gadījies kaut kur izlasit vārdu Simons? Simons Verginijs?

-Jā, Beidela-Faulera darbā.

- D'Ambrici par algotajiem slepkavām zina ļoti daudz. Viņš bija personiski pazīstams ar Simonu Verginiju Parīzē kara laikā. Simons Verginijs ir pavesta Pija uz Parizi aizsūtītā priestera iz­domātais vārds…

- Pija sazvērestība, - viņa nomurmināja.

- Pijs nosūtīja šo Simonu uz Parīzi pie biskapa Toričelli, lai Simons tur vervētu algotus slepkavas, kuriem vienlaikus bija jā­sadarbojas gan ar nacistiem, gan Baznīcu, gādātu, lai okupanti nenojaustu par Baznīcas sadarbību ar Pretošanās kustību, un da­lītu dārglietas un mākslas darbus, kas nolaupīti Francijas ebre­jiem… un Simons, lai ari kas viņš būtu, mēģināja likt šķēršļus ges­tapo un esesiešiem cilvēku nogalināšanā…

- Kā jūs to visu zināt? - Elizabetes balss ietrīsējās.

- D'Ambrici to visu pēc kara Prinstonā uzrakstīja. Uzrakstīja un noslēpa, bet tagad kāds cilvēks to atrada, un es izlasīju. Tā ir vēsture! Mēs nezinām, kāpēc viņš to rakstījis, taču par stāsta pa­tiesumu šaubu nav… Viņš uzrakstīja, un es izlasīju, māsa. Tāpēc zinu.

Bridi Elizabete, iekodusi lūpā, klusēja, pēc tam nesteidzīgi, ne­ko neizlaizdama, izstāstīja mums par vīrieti sutanā, garīdznieku ar pienaini baltu aci. Kā tas mēģinājis viņu nogalināt, kā viņa aiz­stāvēdamās cīnījusies un ka viņš pārvēlies pāri dzivokļa terases margām un nosities uz Via Veneto… Viņa iekoda lūpā tikai vienu reizi. Nedz asaru, nedz vētrainu emociju, pat ne dusmu. Tikai stāsts.

Beigusi viņa pirmo reizi šajā vakarā cieši ieskatījās man acīs.

- Pēc tam prātā man bija tikai viena doma, - viņa sacīja. - Kā­pēc Veļai neizdevās izdzīvot? Kāpēc viņa nejuta briesmas, nemē­ģināja cīnīties ar to viru kapelā?

- Tāpēc, ka mūsu kapelā bija cits cilvēks, - es atbildēju. - Ja pie tevis būtu ieradies Horstmans, tu ari būtu mirusi. - Es noriju siekalas, kaut gan mute piepeši bija izkaltusi.

- Horstmans? - viņa atkārtoja un, brīdi klusējusi, turpināja: - Gluži nejauši lejā, uz ielas, tajā vakarā bija monsinjors Sanda­nato…

- Droši vien, mīlestības apmāts, stāvēja sardzē, - es piezīmēju.

- Varēji to neteikt. Neredzu iemesla jokiem.

- Es nejokoju. Taču tas nav svarīgi. Stāsti tālāk!

- Neķildojieties, bērni, - tēvs Danns noburkšķēja.

- Tātad, kad tas notika, Sandanato bija lejā, uz ielas. Jāteic, vi­ņu ļoti satrauc pēdējo nedēļu notikumi, viņš cieš… Šis slepkavī­bas, pāvesta slimība, biežās d'Ambrici un pāvesta nakts tikšanās, intrigas ap vēlēšanām… Viņš izskatās novārdzis, baidos, ka vi­ņam neizturēs nervi… Tovakar viņš bezmērķīgi klīdis pa ielām, attapies pie manas mājas un iedomājies palūkoties, vai esmu vēl nomodā, pat grasījies uznākt augšā un parunāties. Mēs nereti il­gi diskutējam par Baznīcu, vēl nesen tādas sarunas man bija ar Veļu, dažreiz līdz vēlai naktij…

- Nu protams, - es atkal viņu pārtraucu, - atcerējos… piesāti­nāta garīgā dzīve.

Elizabete izlikās mani nedzirdam.

- Kāda sieviete, kas gājusi turpat netālu, sākusi kliegt, bet viņš neesot sapratis, kas notiek, un tad kliedzēja pacēlusi roku un rā­dījusi augšup… tur krita vīrietis, kas mēģināja mani nogalināt… Viņš nogāzies uz ielas malā atstātas automašīnas jumta un tad novēlies uz braucamās daļas… - Elizabete nodrebinājās. - Pāri viņam pārbraukušas divas vai trīs automašīnas, bijis pārāk izkropļots, lai varētu identificēt… Varbūt viņš nemaz nebija garīdz­nieks. Sandanato ka neprātīgs uzskrēja augša pie manis uz dzī­vokli…

Es nogrozīju galvu.

- Kā viņš varēja zināt, ka mācītājs nokritis tieši no tavas tera­ses?

- Diez vai viņš to zināja, - Elizabete atbildēja. - Gluži vien­kārši gribēja pārliecināties, ka nekas ar mani nav noticis…

- No viņiem nav iespējams noslēpties, - es saciju. - Līdz šim domāju, ka Horstmans viens izseko un nogalina cilvēkus, pirms esmu viņus atradis. Tagad zinām, ka novēro ne vien mani, bet mūs abus…

- Neaizmirsti mani, veco zēn, - tēvs Danns teica. - Iespējams, viņi seko man ari. - Viņš ielēja atlikušo vīnu no pudeles glāze un pamāja viesmīlim, lai atnes kafiju ar konjaku.

- Tātad, - es turpināju, - viņi ir vairāki. Kas viņiem dod pavē­les? Kas norāda, ko un kad nogalināt? Kas izlēma, ka māsa Eli­zabete pārāk daudz zina un tāpēc viņai jāmirst? Kas gūtu labu­mu no viņas nāves? Un kā tas saistīts ar Kallista pēcteci?

Elizabete gribēja uzzināt pec iespējas vairāk par noslēpumai­no Ērihu Kesleru, un Danns izstāstīja visu, ko esam noskaidroju­ši, piebilzdams, ka viņš apmeties Aviņonā un mēs gatavojamies turp doties. Atkal saikne ar nacistiem.

- Šis, mana mīļā, ir viens no labajiem nacistiem, - Danns pie­zīmēja.

- Labi nacisti, slikti nacisti… - Aizvērtam acīm Elizabete no­grozīja galvu. - Man šķita, ka tas viss jau sen beidzies. - Viņai saguma pleci.

Mēs ieslīgām klusēšanā. Restorāns kļuva aizvien tukšāks, un viesmīļi, sastājušies bariņā, žāvājās. Uguns kamīnā tik tikko kvē­loja. Klāt bija pusnakts.

Izrādījās, ka Elizabete apmetusies viesnīcā Bristol, kas bija pa­visam netālu. Tā neapšaubāmi bija dārgāka Parīzes viesnīca. Mēs viņu uz turieni pavadījām. Visu ceļu Elizabete noslēpumaini smai­dīja. Kad bijām puskvartāla attāluma no greznās viesnīcas, kas bija izvietojusies uz rue du Faubourg-St.-Honore, pie tās durvīm, nez no kurienes uzradies, pieslīdēja melns, mirdzošs limuzīns, kam uz krāsojuma vizēja lietus lāses.

- Pagaidiet. - Viņa pamāja ar roku, lai apstājamies.

Šoferis atvēra pakaļējās durvis, šveicars piesteidzās ar lielu melnu lietussargu, un ārā 110 automašīnas izkāpa divi kungi. Viens bija ģērbies melnā lietusmētelī un zemu uz pieres uzvilcis melnu platmali. Viņš pagriezās un padeva roku otram vīram, kas bija drukns, ar sutanu mugurā un smagām kurpēm kājās. Later­na uz mirkli apgaismoja viņa seju, banānam līdzīgo degunu, tuk­los vaigus un dubultzodu. Izkapdams viņš renstelē iemeta mel­nas cigaretes izsmeķi.

Kardināls d'Ambrici un monsinjors Sandanato.

Es satvēru Elizabeti pie rokas un pagriezu uz savu pusi.

- Kas, pie joda, šeit notiek?

- Es pateicu viņiem, ka grasos doties uz Parīzi, lai noskaidro­tu, ar ko šeit nodarbojās Vela neilgi pirms nāves. D'Ambrici, lai gan bija ļoti nikns uz mani, ierosināja braukt ar viņu reizē, jo vi­ņam šeit esot paredzēta tikšanās ar Kopējā tirgus valstu ekono­mistiem un finanšu ministriem. Viņš bija ļoti uzstājīgs, teikdams, ka ļoti raizējas par mani pēc tā uzbrukuma, ka man vajadzētu Ro­mu pamest, vismaz uz laiku, iekams izdodas identificēt mirušo uzbrucēju un… tā tālāk. Es apsolīju, ka atbraukšu un apmetīšos viesnīcā Bristol kopā ar visiem.

- Dieva dēļ, Elizabete, esi uzmanīga! Labi apdomā, pirms šiem cilvēkiem ko stāsti. Svētais Džeks, šķiet, nav gluži tads, kā mēs domājam…

- Pagaidām skaidri mēs zinām vienīgi to, - viņa strauji iebil­da, - ka viņš man melojis par algotajiem slepkavām, iespējams, lai mani pasargātu… lai es mestu mieru. Tu pats tādu minējumu izteici, Ben. Bet jus, - viņa pagriezās pret Dannu, - izstāstījāt par viņa memuāriem, kas atstāti Prinstonā. Manuprāt, šis cilvēks tā­dējādi nožēlojis savus grēkus. Patiešām - ko viņš varēja darīt? Skriet pie pāvesta un izstāstīt visu, ko zina? Taču, ka viņš rakstī­ja, visu to asiņaino jezgu aizsācis tieši pāvests! Liela muiža, ka viņš man sameloja, gribēdams, lai liekos mierā…! Liktos jau ari, ja nebūtu tikusi tik tālu. Pārāk daudz esmu uzzinājusi no tā, ko zi­nāja Vela, un nespēju vairs apstāties… Un te piepeši kāds izdzim­tenis vēl mēģina māni nogalināt! - Viņa apklusa, spēji aprāvusi vārdu plūdus.

D'Ambrici un Sandanato iegāja viesnīcā.

Danns mēģināja apturēt taksometru, uz brīdi atstādams mūs vienus.

- Gribu tev ko jautāt, - es uzmanīgi iesāku. - Mūsu pēdējā saru­nā Prinstonā tu izmisīgi pūlejies mani pārliecināt, ka visi mani pieņēmumi ir muļķīgi, ka jāatgriežas realitātē. Ka Baznīca traģis­kajos notikumos nekādā ziņā nav iesaistīta… Es gribu zināt, vai tu joprojām tā domā, masa? Ka Baznīca ir tik skaidra kā debesis, ko mēs allaž piesaucam?

Viņa apjukusi raudzījās apkārt, it kā meklētu kādu, kurš varē­tu nākt viņai palīgā.

- Es nezinu. Ko tu gribi no manis? Es nevaru nostāties pret Baznīcu tik viegli kā tu… Tā ir mana dzīve. Domāju, ka tu to sapro­ti. - Viņas balss bija skumja. - Varbūt tev ir taisnība. Iaču tev jāsa­prot, cik grūti man to atzīt… pat sev. Jā, mēs meklējam cilvēkus, kuri varētu būt pastrādājuši tos briesmīgos noziegumus, jā, viņi, iespējams, ir no Baznīcas, taču tas nenozīmē, ka man jānosoda visa Baznīca. Vai tad tā nav, Ben? - Viņa pieskārās manai piedur­knei, bet tūlīt atrāva roku atpakaļ. - Es negribu ar tevi karot. Mēs abi esam zaudējuši Veļu… Tagad man jāmēģina tikt skaidrībā ar visu to, ko šovakar izstāstīji. Nedusmojies uz mani, esi iecietīgs…

Pie ietves malas apstājās taksometrs. Danns, sēdēdams aizmu­gures sēdeklī, atvēra man durvis. Es aizgriezos no Elizabetes.

- ben… - viņa sacīja tādā tonī, it kā nupat būtu uzzinājusi ma­nu vārdu, un viņai tas patiktu.

-Jā?

- Es nespēju izmest no prāta tēvu Governo. Vai esi uzzinājis par viņu ko vairāk? Kas ar viņu notika? Kāpēc viņš nodarbināja Veļas pratu pēdējā viņas dzīves dienā? Kā viņš var būt saistīts ar visu pārējo? Ko Vela gribēja noskaidrot?

- Nezinu, - es atbildēju. - Man nav ne jausmas…

- Kā jūtas tavs tēvs?

- Viņš… nezinu. Veseļojas. Ar viņu viss būs labi, par to esmu pārliecināts. Viņš ir pārāk stiprs un varens, lai kaut kas varētu viņu nogalināt. - To teicis, es iekāpu taksometrā.

Māsa Elizabete pavadija mūsu braucamo ar skatienu.

- Ko viņa teica? - Danns pajautāja.

- Vaicāja, vai neesmu ko uzzinājis par tēvu Governo. Ko es va­rēju viņai pateikt? Mēs pārāk gausi virzāmies uz priekšu savā iz­meklēšanā. Vela izspēlēja šo kārti… bet vai tai vēl ir kāda nozīme?

Tēvs Danns klusēdams pa logu vēroja vējaino un lietaino Parī­zes nakti.

- Kakls mani nobeigs, - beidzot viņš nomurmināja.

Sapnī mani atkal apciemoja māte. Stiepa man pretī rokas, kaut ko klusi čukstēdama, es sasprindzināju dzirdi, bet nespeju saklau­sīt, ko viņa saka. Šķita, ja es ieklausītos vēl labāk, koncentrētos vēl vairāk, es galu galā tos vārdus saprastu, biju par to pārlieci­nāts. Atmiņā uzpeldēja kas neskaidrs, bet es nespēju to atcerēties. Kāpēc?

Es pamodos nosvīdis, taču drebēju no aukstuma. Mugura bija stīva un sāpēja. No rita biju uzlicis jaunu pārsēju, bet tas no svied­riem bija mitrs. Logs stāvēja vajā, un istaba bija auksta. Es piecē­los un pārsēju nomainīju. Ievainojums dzija labi, uz tā jau bija izveidojusies krevele.

Nākamais, ko izdzirdēju lidztekus lietus bungošanai pa rūti, bija telefona zvana skaņas.

Es pacēlu klausuli, nesaprazdams, kas Dannam tik svarīgs sa­kāms, ka viņš nevar pagaidīt līdz rītam.

Taču zvanīja māsa Elizabete no vestibila. Viņa paziņoja, ka brauks kopā ar mums uz Aviņonu meklēt Ērihu Kesleru jeb Am- brozu Kalderu. Viņai esot prioritāte uz šo braucienu, jo viņa mek­lējusi šo cilvēku ilgāk nekā es. Iebildumi netiekot pieņemti.