Assasini

CETURTA NODAĻA

DRISKILS

Joprojām centos saprast, kāpēc šajā plašajā, skopi iekārtotajā istabā vajadzīga mana klātbūtne, kad durvis atvērās un tajā ieve­da māsu Elizabeti. Lidz tam vēsajā un putekļainajā telpā bijām trīs: tēvs Danns, d'Ambrici un es. Garam, nobružātam galdam abās pusēs bija sagrūstīti krēsli, bet stūri stāvēja vēl viens mazāks galds. Neviens gandrīz neko neteica.

Māsu Elizabeti ieveda garīdznieks, kas tūlīt aizvēra durvis un nozuda. Viņai mugurā bija garš mētelis ar jostu un soma pār ple­cu. Uzmetusi mums jautājošu skatienu, viņa it kā gribēja ko teikt, bet, ieraudzījusi d'Ambrici, acīmredzot pārdomāja. D'Ambrici pie­cēlies pagājās viņai pretim un smaidīdams grasījās pavadīt lidz galdam. Elizabete parāvās atpakaļ, taču d'Ambrici bija nepielū­dzams.

- Lūdzu, sēdieties, māsa, - viņš teica, šajā pelēkajā uzvalkā viņš Elizabetei izskatījās svešāds. Viņa ierastajā pozā - d'Ambrici parasti mēdza šūpoties uz papēžiem, sakrustojis rokas uz masī- vājām krūtīm, - jautās kaut kāda nepārliecinātība, it kā viņš nezi­nātu, ko iesākt ar savām rokām un kājām. Tēvs Danns, notvēris manu skatienu, tikko manāmi pasmaidīja. Vecais lapsa, es nodo­māju. - Ļoti atvainojos, - d'Ambrici turpināja, - ka jūs atveda uz šejieni bez brīdinājuma un paskaidrojumiem. Taču laika ir maz, un drīz jūs sapratīsiet manas rīcibas motīvus. Šķiet, jums nav jā­atgādina, ka šis brīdis ir īpašs. Un tas prasa īpašu rīcību. Vēlreiz no sirds jums atvainojos. - Viņš pienāca pie galda un, nepatīka­mi šņirkstinādams pa betona grīdu krēslu, pievilka to tuvāk. Šķi­ta, ka viņš nav radis iztikt bez palīga. Sandanato nekur nebija re­dzams. - Esmu uzņēmies šeit saimnieka pienākumus, jo man jums ļoti daudz kas jāpasaka. Mēģināšu uzminēt visus jūsu iespēja­mos jautājumus… taču, kā jau teicu, laika ir maz. - Viņš uzmeta nedrošu skatienu pulkstenim gluži kā aktieris nepazīstamam rek­vizītam. Nebija šaubu, ka viņa pastāvīgais laika uzskaitvedis ir Sandanato. Atspiedies pret krēsla atzveltni, d'Ambrici pārlaida skatienu tukšajam galdam. - Tātad sāksim. Tēvs Danns ir mans tuvs un uzticams draugs. Viņš informēja mani par jūsu aktivitā­tēm, Bendžamin. Ēģiptē, Parīzē, Īrijā, Aviņonā. Viņš pastāstīja arī par Ņūprudensā atrasto manuskriptu. Zinu, ka jūs par slepkavu uzskatat Augustu Horstmanu. Protams, viņš pastāstīja arī, kāpēc Ērihs Keslers uzskata mani par Simonu Verginiju, kam ir liela no­zinu1 šajos notikumos. Jā, manuprāt, esmu par visu lietas kursā.

Uzskatu, ka esat pelnījuši saņemt no manis paskaidrojumus. Kāpēc es teicu "pelnījuši"? Jūs, Bendžamin, esat pelnījis uzzināt patiesību, jo mirusi jūsu māsa. Un jūs, Elizabete, gandrīz pati kļu­vāt par upuri. Jūs abi ar savu apņēmību, man jāteic, muļķīgu ap­ņēmību, kas robežojas ar neprātu, esat pelnījuši dzirdēt patiesību par notikumiem, ko laiks sen apglabājis zem putekļiem un pel­niem. Vaļsirdīgi runājot, man grūti noticēt, ka šādos apstākļos ie­spējams paveikt tik lielisku detektīva darbu. Tomēr jūs bijāt spītī­gi. - Viņš mazliet skumji nogrozīja galvu ar lielo degunu. - Un tādējādi apgrūtinājāt man miklas atminēšanu un sarežģījāt vēl vie­nu uzdevumu - slepkavību pārtraukšanu jeb, runājot mana uzti­camā drauga Sandanato vārdiem, " Baznīcas glābšanu".

Viņš apklusa, it kā meklētu atbildi, kas mūs visus apmierinā­tu, bet tad padevās. Sēcoši ievilcis elpu, viņš noslīga uz krēsla.

- Jā, - d'Ambrici dobji sacīja, - es biju Simons Verginijs. Pāvests Pijs mani nosūtīja uz Parīzi pie Toričelli, lai organizēju partizānu grupu, cīnītājus, kas aizstāvētu Baznīcas intereses. Mums vaja­dzēja iegūt nacistu uzticību un atbalstu, lai baznīca saņemtu sa­vu daļu salaupīto dārgumu. Tas nebija viegls uzdevums, ja ņem vērā, ka Gērings un Gebelss visu gribēja pievākt sev. Turklāt tas nebija Dievam tīkams uzdevums. Taču jums jāsaprot, ka tā bija pāvesta Pija personiska, slepena pavēle, kas šim uzdevumam pie­šķīra īpašu nozīmi. Viņš teica man… viņš teica, ka uztic man dar­bu, no kā atkarīga Baznīcas izdzīvošana. Jūs nespējat iedomāties, kāds toreiz bija pāvesta nozīmīgums, kādu iespaidu viņš atstāja uz mani, parastu Baznīcas kalpu… Tā nu iznāca, ka viņš izvēlē­jās tieši mani, uzskatīdams, ka esmu cienīgs pildīt tik svarīgu pa­vēli. Cik sāpigi man tagad ir to sacīt! Iaču pēc dabas esmu prag- matiķis, turklāt studēju vēsturi. Vēsture, ziniet, nav pati jaukakā vieta. Vēsture ir patvērums pragmatiķiem. Toreiz es vairāk biju lai­cīgs cilvēks. No garīdznieka manī bija maz. Varbūt tā bija, varbūt ne. Taču es biju īstais cilvēks šim darbam, biju apņēmības pilns darīt visu, ja vien tas vairotu baznīcas labklājību. - Viņš noklepo­jās. - Piedodiet, ja novirzos, taču es cenšos pateikt galveno…

Jā, kapsētā es nogalināju tēvu Lebeku. Tas bija tik sen… es vairs neatceros viņa seju. Lebeks bija neģēlis. Plosījās karš… Es sodīju nodevēju, kurš uzsūtīja mums virsū nacistus. - D'Ambrici strauji pacēla galvu un pētīgi raudzījās uz mums no smago krokodila plakstiņu apakšas. - Vai gaidāt nožēlu? Velti, jūs to nesagaidī­siet… Kā jau secinājāt no dažādiem avotiem, man derdzās būt na­cistiem par izpalīgu… Tomēr es darīju savu darbu, lidz man ra­dās iespēja nodibināt sakarus ar Pretošanās kustības cīnītājiem. Attiecības ar nacistiem uzturēju acu apmānīšanai, lai tie ar sa­viem smagajiem zābakiem nelīstu baznīcas lietās. Es biju gatavās galvassāpes nabaga Toričelli. Viņš gribēja izdzīvot par katru ce­nu, nelikdamies zinis par realitāti. Viss, ko es teicu un darīju, viņu biedēja. Viņš jutās kā slazdā. Iztapa nacistiem, izdabāja Baznīcai, kārtoja lietas ar visādiem amerikāņu blēžiem, kas Parīzē uzradās un pagaisa gluži ka bīstami vīrusi.

D'Ambrici atkal ieskatījās pulksteni un salika rokas ar tukla­jiem pirkstiem sev priekšā uz galda.

- Jā, bija paredzēts nogalināt lielu vīru, ietekmīgu vīru. Viņam vajadzēja ierasties Parīzē ar vilcienu. Tēvs Lebeks to zināja. Viņš piedalījās plāna izstrādāšanā, lai gan to neatzina. Tas nebija viņa lēmums. Un tad viņš mūs nodeva, un vairākus mūsu cilvēkus tajā kalnā nogalināja, biju pārliecināts, ka tieši Lebeks padeva ziņu nacistiem. Tāpēc es viņu sodīju. Pa savam. - It kā uzskatāmi to apstiprinādams, d'Ambrici nokrakšķināja resno pirkstu kauliņus. -Jā, Pijs atsūtīja no Romas izmeklētāju, kam bija jāsavāc pret ma­ni pierādījumi, ka esmu nogalinājis garīdznieku un izstrādājis plānu cilvēka nogalināšanai vilcienā… un vispār neesmu pildījis Pija uzdevumu sadarboties ar vāciešiem. Vatikāna atsūtītais cil­vēks zināja, ka pēdējā apsūdzība ir patiesa. Pija pacietības mērs bija pilns. Arī nacisti bija sūdzējušies Pijam par manu nevēlēša­nos izpildīt viņu prasības. Ja, no Romas atsūtīto cilvēku noteik­tās aprindās dēvēja par Kolekcionāru. Viņš vāca informāciju, pie­rādījumus, liecības… Dievs vien zina, ko vēl viņš kolekcionēja. Viņa uzdevums nebija viegls, jo assassini, tikai daži dzīvi paliku­šie viri, bija palaisti uz visām četrām debess pusēm, un neviens nezināja, kur viņi ir. Neviens nezināja, kas viņi tādi ir, tikai es un viņi paši. Iaču es biju vienīgais, kas pazina viņus visus, tomēr ar vienu izņēmumu. Tas bija cilvēks ar segvārdu Erchercogs. Jā, pa­tiešām, bija Bordžu laika dokuments, saraksts ar to cilvēku vār­diem, kuri atteikušies no visa un riskējuši ar visu, lai kalpotu Baznīcai. Tajā bija minēti cilvēki, kuri nogalinājuši pāvesta uzde­vumā, Baznīcas vārdā. Es nosūtīju šo dokumentu uz Īriju ar di­viem saviem cilvēkiem, brāli Leo un krietnāko, nesavtigāko vīru, kam uzticējos visvairāk… Augustu Horstmanu.

Pēc viņu aizceļošanas uz Īriju neko par viņiem vairs nedzir­dēju. Parīzē man bija savas nedienas - ar Kolekcionāru. Es jutu, ka viņš zogas man aizvien tuvojas, mati uz galvas man slējās stā­vus, jo es zināju, ka viņš metodiski gatavo lietu, kas varētu ap­mierināt pāvestu Piju. Un tas savukārt mani sodītu, kā vien vēlē­tos… Un tad, in extremis, galējas nepieciešamības bridi, es izmisis vērsos pie tava tēva, Bendžamin, sena ieroču biedra, viena no tiem SIB spiegiem, kuri toreiz klīda pa Eiropu kā rēgi, savu iespēju ro­bežās nodrošinādami ar informāciju sabiedrotos. Tā Hjū Driskils lika lietā visu savu prasmi un ietekmi, lai dabūtu mani āra no Parīzes un atstātu Kolekcionāru kožam pirkstos. Hjū aizveda ma­ni uz Prinstonu, bet pec tam ar savu draugu, dižo Drū Samerhei­su, veda pārrunas ar Piju par manu atgriešanos Romā. Par drošu atgriešanos.

D'Ambrici aizsmēķēja melnu cigareti ar zelta stipiņu un caur puspievērtiem plakstiņiem pārlaida mums gurdu skatienu.

- Tagad par manuskriptu. Ko es darīju, kad jūs ar mazo Veļu gribējāt, lai eju ārā uzspēlēt bumbu vai kopā ar jūsu māti pastrā­dāju dārzā? Kāpēc es to visu rakstīju? Ar pārrunām starp jūsu tēvu, Drū Samerheisu un pāvestu Piju bija par maz, jo Pijam bija personisks iemesls mani ienīst un baidīties no manis. Lai paliktu ne vien Baznīcā, bet paliktu arī dzīvs, man bija vajadzīga papil­du apdrošināšanas polise. Tā nu es pats sev šo polisi uzrakstīju. Uzticēdams to lauku mācītājam, zināju, ka esmu drošībā. Atstāju sev kopiju, lai to paradītu Pijam un brīdinātu viņu - ja ar mani kas notiks, visa pasaule uzzinās par algotajiem slepkavām, par viņa sadarbību ar nacistiem mākslas vērtību izlaupīšanā. Jā, es izmantoju segvārdus, lai nodrošinātos pret Ņūprudensas veco mācītāju, kas tos papīrus lasīs un daudz ko uzzinās, taču segvār­di nepadarīja stāstā minētos notikumus par nebijušiem. Visu biju aprakstījis pietiekami sīki, minējis pierādījumus, un kompetents cilvēks varētu pārbaudīt, ka tas viss patiešām noticis.

Kad lapas bija uzrakstītas un jūsu tēvs un Samerheiss sagata­vojuši atgriešanās ceļu - Pijam tas bija rūgts piliens es devos uz Romu. Manuskripts mani aizsargāja, karādamies virs galvām ka Dāmokla zobens, tāpēc es netraucēts varēju kapt pa karjeras kāpnēm. Taču, - viņš ieskatījās mums sejās, - šis stāsts bija par pagātni, vai ne?

Es ilgi un uzmanīgi klausījos kardināla stāstījumā, mēģinā­dams samērot dzirdēto ar saviem apsvērumiem. Tad d'Ambrici apklusa, lai atvilktu elpu. Gaiss telpā bija karsts un smacīgs, virs galvas neskaidri skanēja restorāna virtuves trokšņi. Kad es ieru­nājos, mana balss skanēja saspringti un nedabiski skaļi.

- Tas, ko esat darījis pagātnē, mani neinteresē, - es teicu, - un mani itin nemaz neizbrīna Baznīcas rīcība kara laikā. Kopējā ai­na nacistiem simpatizējošs pāvests labi iederas. Jūs stāstāt, ka no­galinājāt Lebeku. Iaču tas ir sens notikums, kam ar mani nav ne­kādā sakara. Esmu šeit tāpēc, ka nogalināta ir mana māsa…

- Šeit, Bendžamin, jūs esat tāpēc, ka es pēc jums aizsūtīju. Bet runājiet vien, mans dēls. Skatos uz jums un redzu mazu zēnu, kāds reiz bijāt. Nepacietīgs, allaž gatavs rotaļai. Jūsos joprojām ir dzīvs tas mazais zēns. Nemaz neesat pārvērties. Visu gribat atri­sināt uzreiz…

- Es gribu zināt, kas nogalināja manu māsu. Kas deva tadu rīkojumu? Horstmans nospieda mēlīti. Jūsu krietnākais cilvēks 1 Iorstmans, kā jums labpatika izteikties, tas pats, kurš ietrieca nazi mugura man. Kas viņu sūtīja? Jūs, starp citu, esat pirmais kandi­dāts, kaut gan es jūsos redzu tikai resnu, vecu viru, kas raujas iesēsties Pāvesta krēslā. Nekāds dižais cilvēks jūs neesat, un fakts, ka esat kardināls, ne par ko labu neliecina. Katrā ziņā nekāds Svē­tais Džeks jūs noteikti neesat!

D'Ambrici smaidīdams māja ar galvu, it kā piedotu man šos vārdus. Danns lūkojās griestos. Māsa Elizabete sēdēja gluži kā sastingusi, nenovērsdama skatienu no savam klēpī saliktajām ro­kam.

- Es saprotu, - d'Ambrici teica, - ka varu izraisīt jūsu aizdo­mas. Taču neaizmirstiet, ka tieši es esmu šīs sarunas iniciators, jo vēlējos jums paskaidrot, ko daru un ko esmu darījis… ja es butu tas, par ko jūs mani uzskatāt, man vienkāršāk būtu jūs nogalināt, vai ne? ja jau esmu nogalinājis tik daudz cilvēku, kāpēc to pašu neizdarīt ar vēl vienu?

- Nu, iemeslu tam varētu būt miljons, - es atbildēju.

- Taču tikai viens iemesls ir svarīgs. Es neesmu nevienu noga­linājis, bendžamin. Ja, es biju Simons. Taču tagad, pēc četrdesmit gadiem, šis pavēles Horstmanam neesmu devis. Neesmu viņu nedz redzējis, nedz dzirdējis par viņu, nedz runājis ar viņu no tā brīža, kad pēdējo reizi tikāmies Parīzē un es iedevu viņam no Pija saņemto Bordžas konkordātu. - Piemiegtām acīm viņš vēroja ma­ni caur dūmu gredzeniem, atgādinādams Žanu Gabēnu kādā ve­cā filmā. - Un te nu rodas svarīgais jautājums, uz kuru mums jārod atbilde… Kas viņu atkal sūtījis darbā? - D'Ambrici atlaidās pret atzveltni, un krēsls nokrakšķēja. Sakrustojis rokas uz krūtīm, viņš joprojām mani pētīja.

- Kas? - es uztvēru sarunas pavedienu. - Pirmkārt, mums jā­meklē cilvēks, kas zināja, kur Horstmans atrodams. Otrkārt, šis cilvēks zina, ka Horstmans, kalpodams Baznīcai, bijis algots slep­kava. Treškārt, tas ir cilvēks, kura pavēles Horstmans pilda. T ā kā iepriekš Horstmans pildījis Simona pavēles, es domāju, ka ti­kai Simons Verginijs varēja aktivizēt veco tīklu…

- Ļoti loģiski. - D'Ambrici māja ar galvu. - Jūs esat jurists un spriežat kā jurists, bet vai patiešām tā ir? Vai viss jāsaista vienīgi ar Simonu? Jūs, protams, varat palikt uzticīgs savai versijai, Ben­džamin. Vienmēr esat domājis patstāvīgi. Taču paskatīsimies uz problēmu mazliet citādi. - Uzlicis elkoņus uz galda, viņš palie­cas uz priekšu. - Kads Horstmanu vada, dod viņam norādījumus. Šis nezināmais ir īstais slepkava, piekrītiet…

- Negrasos Horstmanu attaisnot. Pistoli pie galvas māsai pie­lika viņš…

D'Ambrici pamāja ar galvu.

- Kāpēc visus tos cilvēkus nogalināja? - viņš turpināja. - Šajā ziņā sliecos piekrist Keslera kungam. Kāds slepkavoja tos, kuri zināja patiesību par kara laika notikumiem Parīzē, tos, kuri zinā­ja patiesību par Baznīcas sadarbību ar nacistiem, par algotajiem slepkavām un mūsu briesmoni Horstmanu… Šie ļaudis radīja draudus šim cilvēkam, tāpēc viņiem bija jāmirst. Un kas, jūsuprāt, ciestu visvairāk, ja šie notikumi uzpeldētu?

- Kāds, kurš Parīzē nogalināja cilvēkus, - es atbildēju. - Un mēs no jauna atgriežamies pie Simona Verginija. Pie cilvēka, kurš patlaban var zaudēt visvairāk. Teiksim, Pāvesta krēslu. Neviens cits tik ļoti neciestu, ja šie notikumi uzpeldētu, kā jūs, Svētais Džek… '

- Vai Svētais Džeks patiešām ir vienīgais aizdomās turamais? - d'Ambrici klusā balsī iebilda. - Varbūt vēl kādam ir motīvs? Ne­aizmirstiet, ka tuvojas jaunā pāvesta vēlēšanas, kurā būs pavisam neliels elektorāts - kardinālu konklāvs. Mirstošajam pāvestam ir milzum liela personiska ietekme. Ir dažādi līdzekļi, ar kādiem var ietekmēt šo elektorātu. Pirmais no tiem, protams, ir nauda. Tad varas apsolījums, piekļūšana pāvestam. Viens no vissenākajiem līdzekļiem ir bailes. Vai zināt, no ka visvairāk baidas kūrija, Vati­kāns un Baznīcas valdošās aprindas? No ierastās kārtības izjuk­šanas. Citiem vārdiem - no haosa. Nav nekā ļaunāka par haosu. Paši ietekmīgākie Baznīcas cilvēki cīnās ar haosu. Viņi to iznīdē jau iedīglī, un, ticiet man, viņiem sokas diezgan labi. Viņiem vaja­dzīgs cilvēks ar dzelzs dūri. Ja vajadzēs, Baznīca atgriezīsies vis­tumšākajā pagātnē, ķersies pie represijām pret citādi domājošiem, pat pie inkvizīcijas, lai pieveiktu haosu. Ir mums pat tādi, kas uz­skata, ka inkvizīcijas ieviešana sen nokavēta. Mirstošais pāvests arī necieš haosu, viņš arī raugās pēc stipra cilvēka. Mums jāat­bild uz jautājumu - kas visvairāk iegūs no bailēm, haosa un ne­kārtībām? Protams, cilvēks, kas tās rada. Tā ir atbilde uz visiem mūsu jautājumiem.

- Kāpēc jūs spēlējat ar mums šis spēles? - no satraukuma trī­cošā balsī vaicāja māsa Elizabete. - Ka gan lai mēs zinām, kurš tas ir? Cik vēl ilgi šis neprāts turpināsies? Ja nu tas esat jūs? Vai jums ir izdevīgs haoss? Jums ir pieeja pāvestam… Ja paklausās jūsos, varētu domāt, ka Baznīca ne ar ko neatšķiras no mafijas, KGB un CIP! Baznīca nav tāda!

D'Ambrici, aizvēris acis, piekrītoši māja ar lielo galvu un sē­coši nokrekšķinājās.

- Tāda diemžēl ir rūgtā patiesība. Tiklīdz likmes kļūst augstas un sakas ciņa par varu, atšķirības starp jusu minētajām organi­zācijām gandrīz, nav. Vēsture to apliecina. Jūsu draudzene māsa Valentīna lieliski to saprata. Viņa labi pazina arī Baznicas ēnas puses. Taču viņai bija skaidrs ari tas, ka Baznicas mērķi pašā sak­nē atšķiras no šo organizāciju mērķiem. Un šoreiz nav runa par spēli. Saprotiet, es zinu, kas to visu vada, taču, ja pateikšu, - vai jūs man ticēsiet? Neesmu pārliecināts. Taču drīz, pavisam drīz… Ko es vēl gribēju jums sacīt? Kardināls Indelikato rīko ļoti plašu pieņemšanu. Šis cilvēks apbrīnojami labi jūt laiku. Iesaku to ne­palaist garām.

- Pieņemšana? - es izbrīnījies pārjautāju. - Par ko ir runa?

- Ziniet, Ben, šīs Fredi rīkotās pieņemšanas jau kļuvušas le­ģendārās. Man izkritis no prāta, ko viņš svin šoreiz, taču varu galvot, ka vakars būs brīnišķīgs. Turklāt esmu pārliecināts, ka viņš gribēs jūs redzēt savā pieņemšanā. - Smagie plakstiņi noslīga pār acīm. - Nenožēlosiet, ja tur ieradīsieties. Turklāt man sagatavots jums pārsteigums, taču par to uzzināsiet pieņemšanas laikā. - D'Ambrici ar šņirkstošu troksni atstūma krēslu. - Un tagad… šo­feris jau mani gaida. Jāatgriežas pie darba…

- Vēl viens jautājums! - es iesaucos. - Jūs teicāt, ka Pijs jus ienīda. Kāpēc?

Māsa Elizabete pielēca kājās.

- Kas bija tas vīrs, kam vajadzēja braukt vilcienā? Un kas tā par Pija sazvērestību? Vai tā sauca viņa plānu atjaunot assassini darbību?

D'Ambrici - liels un spēcigs, par spīti gadiem, - lēni pagrie­zās pret Elizabeti. Raupjajos sejas pantos bija lasāms izbrīns.

- Tas taču viss ir saistīts! Pijam bija pamatots iemesls izturē­ties pret mani ar neuzticību. Jo tieši viņam… ar to vilcienu bija jā­brauc pāvestam Pijam.

- Un jūs grasījāties viņu nogalināt?! - Elizabete bija satriekta.

-Jā, mēs grasījāmies nogalināt pāvestu. Briesmīgi, vai ne? Pēc

vecajām labajām tradīcijām. Mūsu sazvērestība kļuva pazīstama ar nosaukumu "Pija sazvērestība". Lai gan tā bija sazvērestība pret Piju. Kad zināmas atbildes, viss ir vienkārši. Iespējami dau­dzi pieņēmumi un skaidrojumi, taču pareizs ir tikai viens. Neaiz­mirstiet to.

- Nē, pagaidiet… - Māsa Elizabete rauca pieri, nespēdama ap­tvert dzirdēto.

- Viņš bija to pelnījis, māsa.

- Un tad tēvs Lebeks brīdināja Vatikānu. Pijs nebrauca, un jūs nogalinājāt Lebeku…

- Es taču jau teicu, jā, es viņu nogalināju. Biju pārliecināts, ka viņš mūs nodevis un viņa dēļ nogalināja manus biedrus. Taču vēlāk… zinošs cilvēks man pastāstīja, ka ne jau Lebeks brīdināja Vatikānu. Es nebiju nogalinājis īsto cilvēku. Taču zaudējums ne­bija liels…

- Ak Dievs… - māsa Elizabete noelsās.

D'Ambrici piegāja viņai klāt un saņēma viņas roku.

- Nabaga meitene, mana dārgā nabaga meitene! Zinu, jums ir sevišķi grūti. Man patiešām žēl. Taču es darīšu visu, lai šis murgs beigtos.

- Kas gribēja mani nogalināt? - viņa jautāja, aizturēdama asa­ras.

- Drīz, pavisam drīz tas beigsies. Es saprotu jusu raizes un sašutumu. Ja, jums taisnība, tas ir neprāts. Garīdznieks, kas mē­ģinājis nogalināt pāvestu, kas kailām rokām noslepkavojis citu garīdznieku… Un vienlaikus tas ir tas pats vecais vīrs, kuru pa­zīstat jau tik ilgi, kuru cienījat un kuram uzticējāties. Protams, jūs esat apstulbusi. Ko varu jums teikt? Mani jau sen vairs morāles jautājumi neuztrauc. Es rīkojos tā, kā uzskatu par vajadzīgu, par pareizu. Jā, tāda attieksme īsti nepiedien vecā labā garīdznieka tēlam. Taču man allaž ne tik svarīgi bijis tas, vai esmu labs ga­rīdznieks, pirmām kārtām esmu gribējis būt labs cilvēks. - Viņš uzmeta acis pulkstenim. - Tiksimies rīt šajā pašā laikā Indelikato villa. Bet pagaidām - arlabvakar. - Durvīs viņš apstājās un at­skatījās. - Esiet piesardzīgi.

Tajā vakarā es viens sēdēju viesnīcas Hassler numurā un domāju par d'Ambrici. Tēvs Danns bija devies savās gaitās, ne ar vārdu nepaskaidrodams savas attiecības ar kardinālu. Par to, ka es varētu piezvanīt Elizabetei, nevarēja būt ne runas. Cik reižu gan var pataisīt sevi par muļķi? Pēc olimpiskā rekorda es netī­koju.

Manu gara acu priekšā tēlojās ainas no d'Ambrici dzīves. Kā viņš kalnos gaida parādāmies vilcienu ar pavestu Piju. Plāns bija tik neprātīgs, ka man, par to domājot, aizrāvās elpa. Kas notiktu, ja uzbrukums izdotos? Vai Baznīca atrastu savās rindās patiešām dižu cilvēku, kurš atzītu nacisma nelietīgumu? Vai Baznīcas mo­rāla izaugsme būtu straujāka? Varbūt es būtu pavisam citāds cil­vēks, ja Baznīca toreiz butu citāda? Vai es kļūtu par priesteri, ja Baznīcā nebūtu Pija?

Mana dzīve nebija izveidojusies tāda, ka plānots, par visu bi­ju maksājis augstu cenu. Biju zaudējis baznīcu un tēva mīlestību, un pamazām biju sācis nīst gan vienu, gan otru. ja nu d'Ambrici ar savu nelielo komandu būtu Piju nogalinājis? Vai es būtu kopā ar baznīcu un tēvu?

Es nospriedu, ka atbildi uz šo jautājumu nemaz negribu zināt.

Bet kas tad īsti sazvērniekus nodeva?

Mans ievainojums bija gandrīz sadzijis. Sāpes garajā rētā vairs nededzināja kā ar uguni, bet paretam tikai truli pulsēja. Es ielai­du vannā tik karstu ūdeni, ka norasoja spogulis. Pēc tam atkorķē­ju viskija pudeli, ko tēvs Danns bija iegādājies kādā krodziņā, kura saimnieki izdabāja izslāpušo britu gaumei. Viskijs bija diezgan salds, taču garšīgs, nedaudz smaržoja pēc kūdras dūmiem, un bija jāatzīst, ka neko tik labu neesmu dzēris. Tas saucās E'Dradour un, kā bija pastāstījis Danns, nāca no nelielas viskija ražotnes Skotijā. Starp citu, jautājumos par "ugunīgo dziru" Danns allaž demonstrēja dziļu izpratni. Es gulēju vannā un lēju viskiju uz le­dus kubiciņiem, lidz pudele bija pusē. Stiprais dzēriens daļēji iz­gaisina ja sasprindzinājumu.

Es jutos ļoti noguris. Iespējams, tāpēc man šķita, ka nav vērts piešķirt visam pārāk lielu nozīmi. Mana dzīve bija kļuvusi atka- riga no šim Romas leģendām un intrigām, taču, ja es no šā virpu­ļa izietu, neviens par mani daudz nebēdātu. Ši doma nomierināja mani. Varbūt es šajos notikumos neko nenozīmēju… Un vispār - ja esi Romā, izturies kā romietis, bet vai kādu tas interesē?

D'Ambrici…

Kas no viņa teiktā ir patiesība? Kas vispār ir patiesiba? Vai kāds maz atceras, kas tā patiesība tāda ir? Es gulēju karstajā ūde­nī, bet prāts maldījās ilūziju pasaulē…

Man šķita, ka esmu pludmalē, kur lēni mirstu. Palmas ēnā raud skaista meitene, turpat ir kāds pulkvedis, kura ēna, aizseg­dama sauli, man tuvojas, bet daži spožie stari, kas krīt pār viņa augsto virsnieka formas cepuri, man apžilbina acis. Pulkveža briļ­ļainā seja ir muļķīga, rokā viņš tur pistoli…

Prātā skanēja skumja Donalda Feigena dziesma, un es lieliski apzinājos, ka guļu karstā vannā, ka visapkārt ir garaiņi, ka blakus ir viskija pudele un ilassler spainīti kust ledus, taču, kad iedomā­jos, kas var notikt rit, man pakrūti sažņaudza bailes. Tajā pašā laikā es noasiņoju pludmales smiltis, un lidmašīna, ko biju noīrē­jis no kaulaina vira ar divkrāsu sporta kurpēm, pēc manis neatli­doja, meitene bija mani nodevusi, pulkvedis nodevis, un man jā­mirst. Es sapratu, ka to visu esmu izlasījis kādā grāmatā, vēl viens atvadu skatiens… Manas domas klīda, dziesma prātā joprojām skanēja, un skaidrs bija viens - ja mana dzīvība neaprausies no daudzajiem ložu ievainojumiem, es nomiršu no drudža…

Ak kungs, d'Ambrici mēģinājis nogalināt pāvestu!

Un nogalinājis Lebeku. Bet pēc tam noskaidrojies, ka nodevējs ir pavisam cits cilvēks.

Un viņam tas bijis nebijis! Ne mazākās nožēlas.

Kā tas iespējams?

Droši vien vainojams karš. Karā viss bija citādi. Agrākie notei­kumi vairs nederēja…

Galu galā es izkāpu no vannas un, aizklumburojis uz gultu, trīcēdams apgūlos. Man ienāca prātā Gabriēlas Lebekas melnīg­snējā āda, apaļīgais augums, un es zināju, ka nekad viņu vairs neredzēšu. Gribējās, lai viņa apvītu mani ar savām kājām un ie­vilktu sevī, kur bija tik silti un droši… Es ilgojos pēc miera un dro­šības. Nemaz tik daudz neprasīju.

Vai pieņemšanā pie kardināla Indelikato es jutīšos drošībā? Diez vai. Ielūgumi bija atstāti pie viesnīcas administratora. Kar­dināls priecāšoties, redzot mūs savā villā.

Rītvakar.

Sapnī pie manis atkal atnāca māte.

Tajā pašā vecajā sapnī.

Šajā reizē viņa pienāca man tuvāk. Ģērbusies tajā pašā caur­spīdīgajā naktskreklā vai rītasvārkos, tajā pašā darbības vietā, ko pēc daudzajiem gadiem jau pazinu… Viņa stiepa man pretī rokas, uz kuru garajiem pirkstiem ar krāsotajiem nagiem mirdzēja gre­dzeni, mati viņai bija savēlušies… Taču nu es redzēju viņu daudz skaidrāk, it ka būtu nozudis viens no dūmakainajiem plīvuriem, kas mūs šķīra vienu no otra.

Es jutos apmulsis, it kā redzētu māti intīmā bridi, kurā man nevajadzētu būt klāt, tomēr viņa zināja par manu klātbūtni, stie­pa man pretī rokas un kaut ko teica. Es jutu viņas smaržas, gar- dēniju smaržas, ko pazinu kopš bērnības un kas palika atmiņā uz visu mūžu. Viņas elpā bija jaušama džina un martīni aromāts… Tas viss manā sapni bija pirmo reizi, iepriekš tādus sikumus ne­māniju… Māte izskrēja no guļamistabas, kur vīdēja dzeltena gais­ma. Acīmredzot bija nakts, jo man mugurā bija sarkanrutota pi­džama. Man bija kādi desmit, divpadsmit gadi, un pirmo reizi dzirdēju viņas balsi tik skaidri…

Iepriekš sapni nekad neizšķiru vārdus, ko viņa saka. Šis sap­nis atspoguļoja kādu notikumu, kas bija iegūlis atmiņā, bet ko vē­lāk biju aizmirsis vai, vēlēdamies aizmirst, domas par to nomā­cis. Vārdi plūda no liela tāluma, māte sauca mani vēl un vēlreiz. Ben, Ben, paklausies, lūdzu, Ben, uzklausi… Es rāvos prom, jo šī nebi­ja tā māte, ko es pazinu un mīlēju un kas bija pati pilnība. Šī sie­viete dzēra un raudāja un, žņaudzīdama rokās mutautu, lūdzās un sauca mani. Kaut kas viņu bija nobiedējis, varbūt tāpēc viņas balss bija tik savāda, ka aizlūzusi… Māte gribēja, lai pieeju tuvāk, taču viņa mani biedēja, jo bija pavisam citāda… Si ķērkstošā balss… Ben, nebēdz projām, lūdzu, mīļais, paklausies…

Lūgums bija tik uzstājīgs, ka es beidzot piegāju viņai tuvāk, juzdams, ka viņa sagrābj mani aiz rokas. Viņas pirksti bija spēcī­gi un asi gluži kā tā nelaimīgā putna nagi, kuru pirms ilga laika biju redzējis uzdurtu uz dzelzs žoga smailes. Mātes baiļpilnās acis raudzījās manī… un viss manā sapni piepeši sajaucās - putns, žogs, aizlūzusi mātes balss, viņas putna nagiem līdzīgā roka, smalki kauliņi, spalvu kamoliņš… Tad putns atdzīvojās un izmisīgi savēcināja spārnus, cenzdamies aizlidot prom no žoga, bet nāve nelaida to vaļā. Spārni vēl brīdi bezpalīdzīgi sitās, bet kājas jau notrīsēja, un tajā brīdi notika metamorfoze… Kā tas var būt? Kā? Var būt, jo tas ir sapnis, es nodomāju. Putns pārvērtās vīrieti, kam kājas kūļājās gaisā. Viņš bija melns, viscaur melns, tāds pats kā tas mirstošais putns, un viņš ari mira. Melns vīrieša ķermenis uz balta fona šūpojās vējā, un es apjēdzu… un es apjē­dzu, ka tas ir…

Tēvs Governo.

Ābeļdārzā. Lai gan es nekad nebiju viņu tur redzējis.

Toties redzēju tagad - sapni. Kāpēc? Man nebija ne jausmas. Nolādēts, tas taču sapnis! Sapnis un vēl kas vairak.

Tad es saklausīju savu balsi: priesteris dārzā!

Agrāk neko tamlīdzīgu nebiju teicis, pat mātei ne, jo tas bija aizliegts temats, taču nu es stāvēju un kliedzu šos vārdus viņai sejā, un mātei no acīm plūda asaras, skumji ripodamas pa vai­giem lejup, un man šķita, ka viņas seja kļūst mazāka un mazāka, gluži vai kusa, un mani sagrāba šausmas, ka es tepat gaitenī zau­dēšu māti pavisam. Un piepeši es izdzirdēju viņas balsi.

Tu, tu, tas biji tu… tu izdarīji to… tu esi visā vainīgs, jau pašā saku­mā… tikai tu… es neko nevarēju darīt… bija par vēlu… tu izdarīji to… nabaga priesteris!

Tad viņa pagriezās, grīļodamās iegāja guļamistabā un aizvē­ra durvis.

Es stāvēju aukstajā un tumšajā gaitenī… un nākamajā mirkli, noplūdis aukstiem sviedriem, pietrūkos sēdus Romas viesnīcas gultā. Šis sapnis mocīja mani vairāk nekā trīsdesmit gadu, un visu šo laiku biju centies saklausīt mātes vārdus un pūlējies saprast, kas notiek.

Beidzot biju tos saklausījis.

Taču labak būtu, ja tas nenotiktu.

Pēc mātes vārdiem iznāca, ka tēva Governo nāvē esmu vaino­jams es.

Viss bija saistīts. Tēvs Governo un Veļa, un daudz kas cits. Kāpēc Veļa pirms nāves interesējās par tēvu Governo?

Un kā gan šajos senajos, drūmajos notikumos varēja vainot mani?

Klauvējieni pie manām durvīm atskanēja trijos naktī, tāpēc, at­vēris acis, es brīdi gulēju, pūlēdamies saprast, vai klauvē sapnī vai īstenībā. Kad beidzot piecēlos un durvis atvēru, aiz tām stā­vēja māsa Elizabete, grasīdamās pieklauvēt vēlreiz. Es pajautāju, vai viņa zina, cik pulkstenis.

- Kāda tam nozīme? Cik tad ir?

- Trīs naktī. Jau pari.

- Nekas tev nenotiks. Pārcietīsi. Laid beidzot mani iekšā!

Mugurā viņai bija lietusmētelis, matos vizēja ūdens lāses. Zem

mēteļa vidēja melna džempera apkakle. Plato bikšu gali bija ne­daudz mitri, bet sporta kurpes ar gumijas zoli - pavisam slapjas. Paslīdējusi man garām, viņa strauji devās tālāk istabā. Varēja do­māt, ka Elizabete kaut kur steidzas, bet es zināju, ka tā izpaužas viņas enerģiskais raksturs.

- Kāpēc tu mani pamodināji? Kas noticis?

- Es nespēju izturēt šis neskaidrās, vēsās attiecības, kādas pat­laban starp mums ir. Mums jāaprunājas, iekams viss uzliesmo zi­lām ugunim. Visa mana pasaule brūk, Ben. Nepārtrauc mani. Mēs sastrīdējāmies, un man kļuva vēl sliktāk. Ļauj man pateikt visu, kas uz sirds, un nesaki ne vārda, iekams es tev neuzdošu svarīgu jautājumu.

Es palocīju galvu.

- Man jāskatās patiesībai acīs, un šī patiesība ir tāda, ka man zem kājām zūd pamats. Šķiet, ka manā dzīvē beidzas kāds sva­rīgs posms… Manuprāt, Veļa grasījās aiziet no ordeņa un appre­cēties ar Lokhartu. Es zinu par viņas jūtām pret šo cilvēku, un domāju, ka to pašu es jūtu pret tevi. Un tas mani uztrauc. Turklāt mana ticība Baznīcai ir sašķobījusies. Ko gan vērta šī Baznīca, ja tā pastrādājusi tādas lietas… Kas noticis ar mūsu Baznīcu?

- Pieņemu, ka tas ir svarīgs jautājums, tāpēc atbildēšu. Baznī­ca ir tāda pati kā iepriekš, tikai tu raudzījies uz to ar rožainām brillēm, vēlēdamās redzēt vienīgi pozitīvo. Tā nav ne labāka, ne sliktāka, tā ir tāda pati kā vienmēr.

- Un tāpēc es vairs nezinu, kam turpmāk ticēt. Mana Baznīca piepeši kļuvusi par noslēpumu. Nezinu, vai tajā ir kaut viens cil­vēks, uz ko var paļauties. D'Ambrici ir vairāk seju nekā portretu galerijā, bet es… es meklēju kādu, kam var ticēt. Un tā es iedomā­jos tevi…

- Zini, es…

- Tas nav jautājums. Kā jau varbūt esi ievērojis, esmu ļoti or­ganizēts cilvēks. Viss manā dzīvē notiek pēc saraksta, viss ir ap­svērts un pārdomāts. Mūķene esmu jau ilgi, un tā iespaidā man izveidojušies priekšstati par daudz ko - par dzīvi, par savu vietu šajā dzīvē, par savām jūtām, par ticību. Negribu tevi garlaikot, skaidrodama to visu, taču tev jasaprot, ka ierastais pasaules uz­tveres un ticības modelis ikvienam cilvēkam ir ļoti svarīgs. Un tad es satiku tevi - pusjukušu neizdevušos jezuītu ar tik komplicētu aizsardzības sistēmu, ar kādu vēl nebiju sastapusies… Tas neno­zīmē, ka tu man nepatīc, ka esi man vienaldzīgs, lai gan reizēm izturies pret mani kā pēdējo niecību. Tā nu es skatos uz tevi un domāju - smags gadījums, bet varbūt tomēr ārstējams… Tagad no tevis vēlos tikai vienu - dzirdēt atbildi uz svarīgāko jautājumu. Pēc tam varēsi pasēdēt, pagaidīt un nesteidzīgi padomāt, vai vērts tik akli ienīst Baznicu, kas, Dievs to zina, nekāda ideālā institūci­ja nav…

- Kas man jāgaida?

-Jāgaida? Droši vien tev jāgaida, kā es rīkošos turpmāk.

- Un kāds ir jautājums, māsa?

- Vai tu runāji nopietni, kad man to sacīji?

- Es daudz ko tev sarunāju! Un daļu no tā visa, protams, no­pietni…

- Tu ļoti labi zini, par ko es runāju.

- Paklausies! Ja atkal esi atnākusi strīdēties un plēsties, tad zini, ka neesmu no tiem…

- Tu teici, ka mīli mani! Es gribu, lai tu…

- Jā, teicu. Vai vēlies noskaidrot, vai neesmu jucis? Vai zini, es pats arī sev to jautāju. Vai ir vērts? Vai vērts vēlreiz upurēt sevi Baznīcai? Kam vajadzīga šī aklā ticiba visādiem māņiem?

- Ne jau māņiem. Baznicai vajadzīgi gudri cilvēki, Ben.

- Nedomāju, ka esmu vajadzīgs tev vai kādam citam šajā pa­saulē.

- Man jāzina, vai tu runāji patiesību, teikdams, ka mili mani.

- Vai kāds tev ir teicis to agrāk? Proti, vīrietis?

- Jā. Taču viens ir iemīlēšanās septiņpadsmit gadu vecumā, bet pavisam kas cits ir mīlestība. Ko tu gribēji man pateikt, kad to sacīji?

- Nu, jāsāk ar to, ka man jau sen vairs nav septiņpadsmit. Pie­dod, man negribējās sarežģīt tev dzīvi, taču es patiešām tevi mīlu. Tikai neliec vēl man paskaidrot, kādēļ un par ko. Nezinu… Mīlestī­ba gluži vienkārši atnāk, māsa. Varbūt tas patiešām vēlreiz pierā­da, ka neesmu pie pilna prāta, bet varbūt tas pierāda, ka spēju mīlēt, kad visas citas cerības zudušas. Ko tu vispār gribi no ma­nis? Aiz loga ir nakts!

- Man jātiek skaidrībā. Man vajadzīgs laiks. Ja pārdomā, dod ziņu.

Pirms paguvu pakustēties, Elizabete bija prom. Ģērbies pidža­mā, es stāvēju istabas vidū un raudzījos uz durvīm, pa kurām viņa bija izgājusi.

Kur esmu iepinies?

Nē, tas ir kas neticams!

Mūķene…