Assasini

ROMA

Vīrietis gulēja gultā iepretim liela televizora ekrānam, bet fut­bola spēli, kas tur risinājās, neskatījās. Viens no sekretāriem pirms aiziešanas bija ielicis videomagnetofonā kaseti un uzmanīgi to ie­slēdzis, taču vīram gultā interese par šo spēli pēdējā laikā zuda. Futbols ienāca prātā reti - vienīgi tad, ja viņš atcerējās sevi bērnī­bā to spēlējam Turīnā, un tas bija pirms daudziem, daudziem ga­diem. Nesen ar kurjeru no Sanpaulu atvestā kasete viņam bija vienaldzīga. Pasaules kausa izcīņa futbolā vairs nebija dzīves no­rise, kas viņu interesēja.

Virs gultā domāja par savu nenovēršamo nāvi tā, it kā ļaunais liktenis uzglūnētu kādam citam. Tāda raudzīšanās uz notiku­miem viņam vienmēr bija lieti noderējusi. Jau agrā jaunībā viņš apguva prasmi domāt par sevi trešajā personā - kā par Salvatori di Monu. It kā no malas, viņš ar jautru smaidu vēroja Salvatores di Monas cītīgo un pārdomāto augšupeju pa karjeras kāpnēm, at­zinīgi mādams ar galvu, kad Salvatore di Mona dibināja savienī­bu ar šīspasaules varenajiem, un pieredzēja Salvatori di Monu sa­sniedzam pēdējo, visaugstako virsotni savā joma. Brīdī, kad, Salvatore di Mona, ja tā var teikt, beidza eksistēt, viņš pieņēma Kallista vārdu un kļuva par Romas pāvestu, Svēto Tēvu - pāves­tu Kallistu IV.

Savos astoņos Vatikānā aizvadītajos gados viņš neizcēlās ar īpašu pazemību un izcilu prātu, toties bija ļoti veiksmīgs un ne­parasti praktisks. Viņš nenodevās izsmalcinātām intrigām, kas al­laž ir šis vietas neatņemama sastāvdaļa, un uzskatija, ka viņa kar­jera tikai mazliet atšķiras no lielas daudznāciju korporācijas va­dītāja karjeras.

Protams, nevarēja noliegt, ka uz planētas Zeme tikai Japānas imperatora postenis ir senāks, taču viņam nekad nenāca prātā, ka Dievs savas gribas paušanai izvēlēsies Salvatori di Monu, veik­smīga Turīnas automašīnu Fiat tirgotāja vecāko dēlu ar starojo­šām acīm. Nē, viņš nebija misticisma piekritējs, kā savā burvīgajā angļu izloksnē reiz izteicās monsinjors Nokss.

Nē, Kallists IV bija praktisks cilvēks. Viņš neatzina drāmas un intrigas, īpaši pēc tam, kad pirms gadiem izdevās panākt, ka kar­dinālu konklāvs viņu ievēl par pāvestu. Tas prasīja vienkāršas, pat primitīvas intrigas, kas neradīja šaubas par iznākumu. Mērķi panāca ar sistemātisku naudas piešķiršanu īstajiem kardināliem, un tas notika ar varena amerikāņa, Kērtisa Lokharta, palīdzību. Kardināls Salvatore di Mona izveidoja stingru atbalsta grupu, ko vadīja kardināls d'Ambrici. Nauda, citiem vārdiem kukuļi, uzve­da ne vienu vien nosvīdušu Baznīcas dižviru pašā virsotnē. Kļu­vis par pāvestu, viņš centās apkarot intrigas, ziņu pienešanu, nemakulibu un neslavas celšanu, taču bija spiests atzit, ka no­slēgtajā Vatikāna sabiedrībā šajā ciņā gūt panākumus nav izre­džu. Cilvēka dabu nav iespējams grozīt, vismaz ne pilī ar tūkstoš istabām. Neviens nezināja precīzu telpu skaitu, un neviens nespē­ja novērst, lai kādā no tām nerisinātos kas nelabs. Centieni panākt kaut niecīgu kontroli pār kūrijas mahinācijām prasīja daudz spē­ka. Turklāt bieži tās bija smieklīgas. Pēdējā laikā gan nekas vairs nespēja viņu uzjautrināt.

Viņš gulēja agrākā Bordžu pāvesta Aleksandra VI gultā, pā­vesta, kuram bija iespaidīga, dēkaina dzīve, ko viņš labprāt iztē­lojās. Aleksandrs VI katrā ziņā prata gultu izmantot labāk, taču viņš tajā vismaz nomirs. Pārējā guļamistabas iekārta bija dēvēja­ma par pils eklektiku - tur bija dažas zviedru modernisma liecī­bas no Pāvila VI laika, televizors un videomagnetofons, milzum lieli gotiski grāmatskapji ar stikla durvīm, aiz kurām reiz glabā­jās rokasgrāmatas, lai Pijam XII tās būtu ērti paņemt, krēsli, galdi un rakstāmgalds, arī lūgšanu soliņš. Tas viss bija pārvērties no­liktavā ar gadsimtu vai divus biezu putekļu kārtu. Par spīti rai­bumam, pēdējos astoņus gadus viņš bija saucis šo vietu par mā­jām. Drūmi palūkojies visapkart, Kallists juta atvieglojumu, ka nekas nav jāņem līdzi uz turieni, kurp viņam jādodas.

Viņš lēni pārcēla kailās kājas pār gultas malu un ieslidinaja Gucci kurpēs. Piecēlies vecais vīrs viegli salīgojās, tāpēc steigšus atbalstījās uz spieķa ar zelta rokturi. To pirms gada ar aizkusti­nošu tālredzibu bija uzdāvinājis kardināls no Āfrikas. Viņš nekad īsti neatcerējās, kurai kaitei no abam kādi simptomi ir, taču bija pārliecināts, ka reiboni izraisa smadzeņu audzējs. Protams, ne- operējams. Cik varēja spriest no kūrijas pieaicināto ķirurgu iztei­kumiem, tikai fotofinišs varētu noteikt, kas atteiks pirmais - sirds vai smadzenes. Starp citu, liela nozime tam nebija.

Tomēr atvēlētajā laikā vēl šo to vajadzēja izdarīt.

Kas būs viņa pēctecis?

Un kas īsti viņam jādara, lai izraudzītais pēctecis būtu amata cienīgs?