Assasini

OTRĀ NODALA DRISKILS

Es lidoju no Ņujorkas caur Parīzi uz Kairu un, rīdams pret­sāpju tabletes un dzerdams šampanieti, zaudēju laika izjūtu. Tik­līdz aizvēru acis un iesnaudos, murgs bija klāt - sudrabaini sir­mi mati un zalgojošs asmens rokā. No gulēšanas nekas neiznāca. Es skaitīju laiku nevis stundās, bet dienās, un kopš māsas bērēm bija pagājušas deviņas dienas. Slimnīcā man uzlika vairākas šu­ves uz brūcēm mugurā un sānā, pēc tam viss notika gluži kā mig­lā, laiks skrēja kā neprātīgs, un nepaspēju ne attapties, kad jau Kairas lidostā gaidīju Egyptair reisu uz Aleksandriju. Lidostā val­dīja tveice un drūzma, un tas viss nenāca par labu manam dzīs­tošajam ievainojumam. Un tā, iedzēris pretsāpju tableti un uztrū­cies no kārtējā murga, es visapkārt ieraudzīju dzidri zilas debesis un sapratu, ka nolaižamies Aleksandrijas pavisam mazajā lidos­tā, kas pēc tūkstoš deviņi simti septiņdesmit trešā gada konflikta ar Izraēlu bija pārbūvēta. Vienā nosēšanās ceļa pusē stiepās tuk­snesis ar savām nokaitētajām smiltim un barhaniem, kas it kā aiz­bēga kaut kur tālumā, otrā - kā spogulis gludā un zilā Vidusjūra. Tad piepeši tuksnesis atkāpās, un es ieraudzīju garu un šauru pilsētas ēku rindu ar zaļiem dārzu un parku lāsumiem, kas meta likumu ap divām milzu ostām ziemeļos un Marjato ezeru dienvi­dos.

Es iesēdos vienā no ņiprajiem sarkanmelnajiem taksometriem, kas nepagurdami šaudījās caur blīvo satiksmi. Četru stundu brau­ciena attālumā uz pretējo pusi bija Kaira. Uz rietumiem atradās Alameina, bet tālāk - Matrūha, Lībija un Tobruka.

Pēc pusstundas šoferis iegriezās Suecas kanāla ielā, pēc tam izbrauca uz citas, kas apjoza Austrumu ostu, kuru šeit dēvēja par veco ostu. No turienes pūta vēsa brīze, kas nedaudz kliedēja svelmi pilsētas kvartālos un mazināja manu reiboni. Es izkāpu no taksometra Saada Zaglula laukumā pie viesnīcas Cecil. Ielas otrā pusē ļaudis kāpa autobusā, kas devās uz Kairu. No viesnī­cas pavērās skats uz Austrumu ostu, aiz kuras mirgoja Vidusjū­ra. Dažus mirkļus, it kā sastingdams starp to, kas noticis, un to, kas vēl būs, es jutos kā debesīs.

Aleksandrs Lielais trisarpus gadsimtus pirms Kristus dzim­šanas atņēma Ēģipti persiešiem. Triumfēdams iegājis Memfisā, viņš virzījās gar piekrasti uz Sīvas oāzi, lai apmeklētu Amona orā­kulu. Viņš nez kāpēc bija iedomājies, ka orākuls pasludinās viņu par dieva Vivas dēlu. Ceļā pie orākula dižais karavadonis apstā­jās atpūsties jauka zvejnieku ciemā ar neparasti skaistu, dabisku ostu. Kā jau bija rīkojies ne reizi vien savas slavenās dzīves laikā, viņš pavēlēja ap ostu uzbūvēt pilsētu. Un, kā paradis, lika pilsētu nodēvēt savā vārdā. Atstājis ciemā savus arhitektus un celtnie­kus, viņš virzījās tālāk, lai aprunātos ar orākulu. Jauno Aleksan- drijas pilsētu viņš neieraudzīja.

Pēc deviņiem gadiem Aleksandrs Lielais nomira. Karavadoņa mirstīgās atliekas saskaņā ar viņa pēdējo gribu bija ceļā uz Sīvu, kur bija paredzēts tās apbedīt, kad piepeši procesijai ceļu aizšķēr­soja viņa slavenais ģenerālis I'tolemajs un paziņoja, ka šā leģen­dārā cilvēka mirstīgās atliekas jāapglabā tās pilsētas galvenajā laukumā, kura mūžam sauksies viņa vārdā. Tagad, protams, šo cilvēku veikums ir iznicināts un karavadoņa mirstīgās atliekas atdusas kaut kur zem modernās Aleksandrijas, pa kuras ielām traucas nepagurstošie sarkanmelnie taksometri.

Eiklīds savu ģeometriju izdomāja Aleksandrijā. Ptolemajs Faras saliņā uzbūvēja pārsteidzošo, četrsimt pēdu augsto bāku, vienu no antīkās pasaules brīnumiem. Romieši vēlāk nespēja pre­toties par Austrumu ekonomikas centru kļuvušās pilsētas vilinā­jumam, un tajā ieradās Jūlijs Cēzars, Kleopatra, Marks Antonijs un Oktaviāns, kas kļuva par Augustu Cēzaru. Vēlāk Svētais Marks atnesa uz Ēģipti kristietību un nodibināja Baznīcu, no kuras galu galā izveidojās Koptu baznīca. Vēl vēlāk atgriezās persieši un at­guva šīs zemes atpakaļ. Pēc tam nāca arābi. Vārdu sakot, tā bija ilga, ļoti ilga vēsture…

Un tad Aleksandrijā ieradās mana māsa. Man vajadzēja no­skaidrot, kāpēc.

Manā istabā bija parketa grīda, kas blāvi spīdēja, it kā to kāds nemitīgi apstrādātu ar bišu vasku. Mēbeles bija vecas, nedaudz nobružātas, bet tas piešķīra tām aristokrātiskumu. No ērtā balko­na pavērās skats uz daļu laukuma un ostu. Numurā bija telefons, taču es vēl nebiju sagatavojies, lai zvanitu. Stūri stāvēja televizors, bet doma par "Dalasas" vai citas filmas skatīšanos arābu valodā mani atstāja vienaldzīgu. Vēl bija ledusskapis ar bagātīgām le­dus rezervēm. Es pasūtīju no bāra pudeli džina un vairākas pu­deles tonika ar citronu. No portfeļa izvilku ārsta izrakstīto taile- nolu un paciņu kodeīna. Ar pretsāpju līdzekļiem un aspirīnu biju nodrošinājies. Prinstonas ārsts mani brīdināja, ka Ēģiptē aspirī­nu neatradīšu.

Es aizgāju uz vannasistabu un, nostīvējis no muguras pieli­pušo kreklu, piesardzīgi pārbaudīju ievainojuma pārsēju. Cieši sakodis zobus, es to norāvu un uzliku jaunu. To izdarīt nebija vienkārši, turklāt uz brūci pat skatīties baidījos. Ārsts man teica, ka tādu griezumu izdara ķirurgi nieres izņemšanas operācijā. Bei­dzot, izmantojis krietni daudz plāksteru, pārsēju nostiprināju. Kad ārsts bija uzzinājis manu nodomu, viņš nosauca mani par juku­šu. Es meklējot nelaimi, ja dodoties tik tālā ceļojumā ar nesadziju- šu ievainojumu. Varbūt viņam bija taisnība. Turklāt man neizde­vās atbrīvoties no sajūtas, ka no brūces pa muguru straumēm plūst asinis. Lai gan zināju, ka tā ir ilūzija, jutos nepatīkami.

Es sajaucu džinu ar toniku - toniku vairāk -, glāzi uzmanīgi noliku blakus gultai un atspiedu galvu divos lielos, mīkstos spil­venos. No šīs vietas bija redzama jūra. Gluži kā bālzila loga rūts tā aizstiepās lidz pienbaltajam apvārsnim. Šķita, ka šī rūts ir bez­gala trausla. Ja nomestu no balkona akmentiņu, tā saplīstu. Biju neiedomājami noguris. Prātā ienāca doma, ka esmu ļoti tālu no mājām.

Mans vaigs bija piespiests pie ledus, tāpēc, iespējams, nezau­dēju samaņu.

Sandanato nezināja, ko ar mani lai iesāk. Sākumā viņš nesa­prata, kas noticis, bet tad, ieraudzījis, ka asinis no manis tek glu­ži vai ar strūklu, sāka murmināt, mēģinādams izlemt, ko lai iesāk - atstāt mani guļam un steigties uz māju pēc palīdzības vai kliegt, lai Sema Tērnera atstātais sargs viņu izdzird, vai ari sliet mani kājās un vest uz mājām. Beidzot viņš pieliecās un sāka celt mani augšup. Sāpes nebija lielas, taču es zaudēju daudz asiņu. Visiem spēkiem turējos pie apziņas, kā caur miglu apjēgdams, ka nevē­los iekrist bezsamaņā šeit, aukstumā uz ledus.

Galu galā, apmetis manu roku sev ap plecu, viņš uzvilka ma­ni kājās, un mēs streipuļojām uz mājām. Lai gan lidz turienei ne­bija vairāk par simt jardiem, šķita, ka ceļā pagāja vairākas stun­das. Tērnera policists novilka man slidzābakus un piezvanīja uz slimnīcu, Es gulēju uz dīvāna, un blakus man, uz grīdas, sēdēja Sandanato, kurš bez mitas runāja, un tas bija pēdējais, ko atcerē­jos, nākamās dienas pēcpusdienā atjēdzies.

Turpmākās dienas pagāja gluži kā miglā. Man sāpēja, un ap­kārt zibēja un kustējās cilvēki, viņu sejas arī bija miglā tītas, un viņi visi kā viens pūlējas mani pārliecināt, ka doma par došanos uz Ēģipti no prāta jāizmet. Man šķita savādi, ka neviens no vi­ņiem nesaprot mani.

Sirmais priesteris, kas nogalināja ļaudis, kas bija nogalinājis manu māsu kapelā lūgšanas laikā, uzradās ne no kurienes, no tumsas un aukstuma, un mēģināja nogalināt mani arī. Viņš ie­trieca mani nazi, un pietrūka vienas collas, lai savu nodomu bū­tu īstenojis. Ārsti nepagurdami atkārtoja, ka man laimējies. Ma­nuprāt, "laime" ir relatīvs jēdziens.

Katru dienu pie manis nāca Persiks. Viņa sejā allaž bija viena un tā pati priecīga izbrīna izteiksme, it kā tas būtu viņš, kurš iz­sprucis no nāves ķetnām. Tas bija pārbaudījums viņa ticibai. Šķiet, ka šis uzbrukums viņu pārliecināja, ka abi atrodamies kaut kāda krēslas zonā, kur maldāmies bez kartes un kur paļauties var tikai uz Dievu. Kad piecēlos no gultas un speru pirmos soļus, viņš, gal­vu grozīdams, skatījās uz mani tā, it kā es kuru katru mirkli varē­tu izjukt pa gabaliem. Persiks teica, ka ik brīdi pūloties sevi no­darbināt, lai atvairītu domas par to, kas noticis ar Veļu un mani! Viņš vēlējās, lai, atstājis slimnīcu, kādu laiku padzīvoju pie viņa. Pirmo reizi pēc ierašanās Ņūprudensā viņš sācis kārtot Svētās Marijas baznīcas mācītājmājas bēniņus un pieliekamos, kur piec­desmit sešdesmit gados sakrājies daudz krāmu. Persiks sacīja, ka gribot man parādīt dažas tur uzietās lietas, un vispār - divatā būšot jautrāk. Es atbildēju, ka nevaru.

Vairākas reizes mani apciemoja tēvs Danns, un pēdējo reizi viņš iegriezās slimnīcā pa ceļam uz lidostu. Dodoties uz Losan- dželosu, lai tiktos ar producentu, kurš grasoties uzņemt filmu pēc viņa romāna motīviem.

- Klammers, katru dienu mani redzēdams, pavisam sanervo­zējies, - viņš stāstīja. - Priecāsies, ka ticis uz kādu laiku no ma­nis vaļā. Ko lai saku par jums, Driskil? - Viņš paņēma ar karoti tapiokas putru, kas man bija atnesta pusdienās, un to pagaršoja. - Skatieties uz visu vienkāršāk. Tas ir brīnums, ka palikāt dzīvs. Uzskatiet to par brīdinājumu un atcerieties, ka neesat nekāds su- permenis, nekāds Džeimss bonds un jums nav dubliera kaska- diera. Dodieties uz Antigvu vai Sentomasu un izklaidējieties tur kopā ar tādiem pašiem bagātniekiem, kāds esat jus. Viņi jums iemācīs baudīt sīkus dzīves prieciņus. Jus nenogalināja… ja ne­kļūsiet gudrāks, iekulsieties jaunās nepatikšanās. Skaidrs, ka ie- kulsieties. Jūs kā muļķis apdraudat savu dzivību. Vai sapratāt, Driskil? Tas ir kaut kas daudz briesmīgāks neka manās grāma­tās… tāpēc atstājiet to varas iestāžu ziņā. Un, protams, Baznīca jo īpaši gribēs tikt skaidrībā, jo visi šie notikumi met ēnu tieši uz to. - Viņa bālās acis aiz satraukuma kvēloja. - Turieties no tā pa gaba­lu, Ben. No jūsu nāves nebūs nekādas jēgas, jo atdzīvināt Veļu jūs tik un tā nespēsiet.

Es Dannam uzsmaidīju.

- Gribu, lai viņš saņem pēc nopelniem. Ar mani un manu ģi­meni tā nevar izrīkoties, un es negrasos viņam to piedot. Ļoti vien­kārši.

- Vai zināt, Ben, jūs mani nogurdināt. Ticiet, jūs neesat nekāds varonis.

- Ak, Artij! Vai jūs nezināt, kāds ir Driskilu likums? Izmisums cilvēku pārvērš varonī.

Uz tēvu Dannu tas neatstāja nekādu iespaidu.

- Turpinādams izmeklēšanu, jūs pieļausiet kļūdu. Monsinjors Sandanato domā tāpat.

- Neaizmirstiet, ka māsa Elizabete ari. Iedomājieties, es igno­rēju divu priesteru un vienas mūķenes bridinājumus!

Viņš sāka skaļi smieties.

-Ja jau man neizdevās jūs atrunāt, tad novēlu jums veiksmi. Un ātru atlabšanu. - Pie palātas durvīm viņš apstājās un uzmeta man savādu skatienu. - Starp citu, pēdējās dienās vairākas reizes esmu iegriezies pie jūsu tēva. Viņam neklājas viegli, Ben. Viņš ne­dzīvos mūžigi…

-Jā, zinu.

- Atstāju viņam pāris savu grāmatu un stingri pieteicu, lai iz­lasa. Tās viņu uzmundrinās, iepludinās asinis adrenalīnu. - Pēc tam Danns vēlreiz aicināja mani apdomāties, uzlika galvā cepu­ri, atvadoties pamāja un aizgāja.

Sandanato gluži vai lūdzās, lai nelienu tajā elles katlā.

- Jūs taču redzējāt, uz ko viņi ir spējīgi. Var uzrasties un uz­brukt jebkurā brīdī. - Sandanato tumšās acis no apsarkušo plak­stiņu apakšas drūmi raudzījās mani. Viņš nepārtraukti smēķēja. -Zinu, jūs zaudējāt māsu…

- Nevis zaudēju, bet kāds man viņu atņēma.

- Jūsu tēva stāvoklis ir gandrīz kritisks, pats esat uzšķērsts kā trusis - diezgan'. Ši nav jūsu cīņa. Jūs neesat pat katolis!

Galu galā viņš aizlidoja uz Parīzi, kur apglabāja Kērtisu Lok­hartu, kam tur dzivoja attāli radinieki. Sandanato tik ļoti satrieca šīs slepkavības un uzbrukums man, ka viņš izskatījās gluži sa­lauzts. Taču es īpaši par viņu neraizējos. Tādus cilvēkus biju sa­ticis arī agrāk. Viņi spēj pārciest bezgalīgu spriedzi. Pārtiek no tā. Atvadīdamies Sandanato lūdza vismaz nogaidīt, iekams viņš no­skaidros, kāda rīcība sekos Romā. Es atbildēju, ka mani neintere­sē, ko viņi dara Roma. Problēma bija pati Roma.

Tēvs mani pārsteidza. Viņš neatguvās, kā biju cerējis. Ārsti sa­cīja, ka, uzzinājis par uzbrukumu, viņš juties sliktāk, it kā šī ziņa būtu pēdējais piliens. Mediķi pieļāva, ka šis notikums atņēmis vi­ņam vēlēšanos cīnīties ar slimibu.

Tas mani mulsināja. Es saprastu, ja viņš tā pārdzīvotu par Ve­ļu. Bet manis dēļ? Turklāt es biju dzīvs…

Tēvu ieraudzījis, es redzēju, ka ārstiem ir taisnība. Viņš nekus­tīgi gulēja, sejas āda bija bāla kā pergaments, un tēva Danna ro­māni neaiztikti stāvēja uz skapīša pie gultas. Es gandrīz nožēlo­ju, ka biju atnācis.

- Zini, es reizēm domāju, ka drīz nomiršu, Ben. Un labi vien būs. Jūtos tik vientuļš…

- Tu runā muļķības, tēt, un pats to zini. Pirmām kārtām tavu zvanu gaida vesela armija ļaužu, tavi draugi… turklāt tu taču esi ticīgs cilvēks. Vai tad šādās reizēs ticībā jūs nesmejaties spēku?

Šķita, ka viņš mani nedzird.

- Tu neko nesaproti. Vientulību nespēj kliedēt ļaudis. Tie neko nenozīmē… Esmu noguris, nespēju vairs būt noteicējs ne pār sevi, ne apkārtējo pasauli… nesaprotu, kas notiek… es pat īsti nesapro­tu, ko patlaban pūlos pateikt. Gribēju pasacīt kaut ko ļoti svarīgu, bet aizmirsu. Nekad iepriekš neesmu tā juties. - Tēvs ne ar vārdu neieminējās par ticību. Varbūt ar neticīgo dēlu nevēlējās to ap­spriest.

- Tu esi pārcietis vairākus smagus triecienus. Taču esmu pār­liecināts, ka tu izķepurosies.

- Ceru, ka tev ir taisnība, Ben. Varbūt patiešām viss ar mani būs labi. Priecājos, ka esi man blakus. Par abiem mēs kaut kā tik­sim galā. Zini, es gribu, lai tu pagaidām nebrauktu no mājas prom. Man būtu patīkami apzināties, ka tu mani tur gaidi. Lai firma iedod tev sešu mēnešu atvaļinājumu… Varbūt abi kopā va­ram kur aizbraukt, teiksim, uz Londonu. Padzīvosim tur, kamēr es patiešām atlabstu… - Šī doma viņu uzmundrināja. Taču turp­mākā saruna vairs nevedās tik gludi.

Viņš nevēlējās, lai meklēju Veļas slepkavu. Viņš negribēja zi­nāt, ar ko Vela nodarbojusies un kāpēc nogalināta. Viņš teica, ka esmu pārdrošs muļķis, ka ne tikai velti šķiedīšu laiku, bet ari pa­kļaušu briesmām savu dzīvību. Vai patiešām man neesot pat tik daudz saprāta, lai apjēgtu, ka esmu brīdināts? Vai patiešām es neaptverot, cik ļoti man laimējies, ka joprojām esmu dzivs? Vai nejūtot, ka uzgriežu tēvam muguru brīdī, kad esmu tam visvairāk vajadzīgs?

Nekad nebiju dzirdējis tēvu prasām no manis pakalpojumu, nebiju dzirdējis viņu lūdzamies mani. Es jutos tā, it kā agrāk šo cilvēku nebūtu pazinis. Tāpēc viņu pamest bija vieglāk. Nevis viegli, bet vieglāk. Es biju sava tēva dēls un mācēju cilvēkiem pa­griezt muguru. Piepeši ieraudzīju, ka no viņa pievērtās acs izrit asara.

- Piedod, tēt, bet man jābrauc. Es noteikti atgriezīšos, un var­būt tad mēs abi…

- Tu esi apmāts, Bendžamin. Tev atlicis viens solis līdz vāj­prātam, un tu nevēlies to saprast. Tu neatgriezīsies, Ben. - Tēvs smagi norija siekalas un novērsās. - Tu neatgriezīsies, - viņš at­kārtoja.

Pa pelēkajiem vaigiem plūda asaras. Ko viņš apraudāja? Sevi? Vai Veļu? Varbūt melno avi, savu dēlu? Taču nē, tas nebija iespē­jams. Uz mirkli biju ļāvies sentimentalitātei.

Starp neskaitāmām reliģijām, kas Ēģiptē sastopamas, musul­maņu reliģija, protams, ir galvenā, bet kristietība ir koptu reliģija. Taču Aleksandrijā, tāpat kā visur, vienmēr bijusi jaušama romie­šu klātbūtne. Šeit allaž bijuši jezuiti un ordeņa pārstāvji, priesteri un mūķenes, vārdu sakot, neliels, bet samēra aktīvs katoļu an- klāvs.

Es gulēju sešpadsmit stundu. No miega mani divas reizes uz­traucēja uzstājīgi musulmaņu aicinājumi uz lūgšanu - tie bija dzirdami ikvienā pilsētas nostūri un pietiekami skaļi, lai ielauz­tos manās notrulinātajās smadzenēs, - taču uzreiz atkal aizmi­gu. Galu galā pamodies, es zvanīju uz ordeņa kanceleju, bet izrā­dījās, ka tas ir katoļu skolas telefona numurs. Mani savienoja ar māsu Lorēnu, klostera priekšnieci, kas tūlīt pastāstīja, ka tikusies ar māsu Valentīnu viņas apmeklējuma laikā Aleksandrijā. Mana māsa pat apmetusies ordeņa viesu namā. Angliski, kaut gan ar franču akcentu, māsa Lorēna runāja raiti. Viņa sacīja, ka labprat ar mani tiksies.

Izgājis no viesnīcas, es apturēju taksometru, un piecpadsmit minūtes vēlāk iegāju māsas Lorēnas kabinetā. Pa logiem pavērās skats uz plašu rotaļlaukumu, pa kuru skraidija formas tērpos ģēr­bušies bērni, un viņu klaigas un smiekli bija patikams pavadī­jums viņas darbadienai. Ap rotaļlaukumu auga palmas.

Māsa Lorēna bija neliela auguma sieviete melniem matiem, ga­dus piecdesmit veca, lielām, izteiksmīgām acīm un tipisku fran­cūzietes degunu. Mugurā viņai bija zils kostīms ar īsu kvadrāt­veidā žaketi, no tām, ko modē ieviesa lieliskā Šanele, un krēmkrāsas zīda blūze ar lentīti pie kakla. Gaiteni biju redzējis dažas mūķenes tradicionālajā ietērpā, bet viņu priekšniece acīm­redzot bija mūsdienīga administratore. Tāpat kā visām franču sie­vietēm, ko es pazinu, viņai piemita savdabīga pievilcība. Viss ko­pums bija jauks, tā ka iedziļināties sīkumos nebija vērts.

Viņa bija lasījusi par Veļas nogalināšanu, un šī ziņa viņu sa­trieca. Paliekusies uz priekšu pār galdu, viņa grozīja pirkstos zel­ta pildspalvu un klausījās, kā es stāstu par savu nodomu rekons­truēt māsas dzīves pēdējās nedēļas.

Viņa pamāja ar mazo tumšo galvu, iekams biju beidzis.

-Jā, jā, saprotu. Es vēlētos, kaut varētu izstāstīt visu, kas viņai bija padomā, taču diemžēl neviens to nezina. Es sajūsminājos par jūsu māsu un apbrīnoju viņas milzu veikumu. Jutu pret viņu dzi­ļas simpātijas. Kad mēs tikāmies, jūsu dārgā māsa bija ļoti norai­zējusies. Saspringta, nedroša… it kā nemitīgi atskatījās pār plecu. Ceru, ka jūs mani saprotat.

- Vai viņa šķita nobijusies?

- Omi. Jā. Viņas bailes… bija savādas. Viņa baidījās no kaut kā vai kāda. Neaizmirstiet, ka tie ir tikai mani novērojumi. Jūsu mā­sa par bailēm neko nestāstīja. Taču es manīju, ka viņu visu laiku skatās atpakaļ. It kā gribētu parbaudīt, vai kāds neseko. Tas pa­modināja manu ziņkāri.

- Ko viņai no jums vajadzēja? Tikai vietu, kur apmesties?

- Ak, ne tikai! Māsa Valentīna bija šeit ieradusies, lai sameklē­tu cilvēku, vārdā Klauss Rihters. Par vienīgo meklēšanas iemeslu viņa minēja savus pētījumus. Grāmatai. Atrast Rihtera kungu ne­bija grūti. Es pazīstu šo viru. Krietns vācu katolis, kas regulāri apmeklē baznīcu. - Atcerēdamās vācieti, viņa zobgalīgi pasmai­dīja. - Viņam pieder firma, kas nodarbojas ar importu un ekspor­tu, un Rietumu ostā liela noliktava. Tā osta ir pavisam citāda ne­kā tā, kas atrodas pie jūsu viesnīcas Cecil. Viņš ir pazīstams komersants un, cik zinu, labi ieredzēts. Aizraujas ar golfu, viņa attēls nereti publicēts presē. Visās jomās, protams, tipisks vācie­tis. Slavenā Āfrikas korpusa veterāns, karojis Ēģiptē, pēc tam pār­cēlies šeit uz dzīvi. Vecās gvardes dalībnieki apmeklē kapsētas tuksnesī un noliek ziedu vītnes gan uz kritušo biedru kapiem, gan drosmīgo pretinieku atdusas vietām. Ēģiptes valdība, jau no Nā- sera laikiem, ļoti ciena Rihtera kungu, vienmēr viņu cienījusi. Ma­nuprāt, pirms daudziem gadiem viņš tam palīdzēja dažos ieroču darījumos.

- Un Vela ieradās Ēģiptē, lai ar viņu tiktos.

- Tā bija. - Viņa uzmeta acis pulkstenim. - Man paredzēta tik­šanās, mister Driskil. Ja jums ir kādi jautājumi… - Viņa tikko ma­nāmi, kā īsta francūziete, paraustīja plecus. - Vai gluži vienkārši vēlaties parunāties, lūdzu, zvaniet.

Viņa man iedeva Rihtera biroja adresi. Tiklīdz biju izgājis no kabineta, jutu, ka viņas man pietrūkst. Nolēmu atnākt šurp vēl­reiz un uzdot vienu jautājumu vai divus.

Global Eg\jpt Import Export netīri pelēkā noliktava, atgādināda­ma kuģi, slējās starp citām līdzīgām celtnēm, kas ielenca tirdz­niecības ostu. Piestātnē starp norūsējušām celtņu strēlēm drūz­mējās kravas kuģi. Šeit notika iekraušana un izkraušana, žvadzēja, čīkstēja un gaudoja dažādi mehānismi, gaisā cēlās dū­mu un tvaika stabi, oda pēc eļļas un benzina, skanēja izsaucieni vācu, angļu, franču un arābu valodā. Ja aizvēra acis, nebija grūti iztēloties jebkuru tirdzniecības ostu pasaulē. Taču tiklīdz kāds, pārspēdams ostas kņadu un trokšņus, nokliedzās arābu valodā, viss nostājās savā vietā.

Klausam Rihteram bija mazliet pāri sešdesmit, bet šā vīra mie­sas uzbuve atgādināja Mercedes - tikpat varena un uzticama, do­māta ilgai kalpošanai. Sirmie mati bija apgriezti īsā ezīti, droši vien tādā pašā kā dienesta gados Āfrikas korpusā. Tumši iede­dzis, toties uzacis izbalējušas gaišas. Breitling zelta rokaspulkste- nis radīja visu, varbūt vienīgi pēdējā beisbola čempionāta rezul­tātus ne. Kājās viņam bija Clark ādas puszābaki ar auklām un mugurā veca, bet nevainojami tīra mednieku jaka un bālzils, aug­šā atpogāts krekls, kas nedaudz atsedza īsus sirmus krūšu ma­tus. Haki biksēm vīles bija asas kā nazis. Kad sekretāre ieveda mani kabinetā, viņš ar golfa nūju rokā stāvēja uz zāles zaļa pa­klāja, mērķēdams pa neredzamu bumbiņu. Mēs apstājamies kā ze­mē iemieti, un viņš ielika nūju mazā metāla futrāli.

- Džūljesa Borosa nūja, - es sacīju.

Viņš pacēla skatienu un plati pasmaidīja.

- Džūlijs man to uzdāvināja pirms divdesmit gadiem pēc kā­das vēsturisku bruņu izsoles, kurp es viņu aizvedu un kur viņam veicās. Labākas nūjas man nav bijis. - Viņš joprojām smaidīja, bet acīs vīdēja jautājums. - Vai esat ieradies ar konkrētu vajadzību, draugs? Vai arī parunāsimies par golfu? - Rihters runāja ar vācu akcentu, taču nebija šaubu, ka viņš zina vairākas valodas. No­saucis savu vārdu, es teicu, ka esmu ieradies personiskā jautāju­mā, un viņš pamāja sekretārei, lai tā iet.

Rihters pārgāja pāri plašajam kabinetam un ielika futrāli ar nūju golfa somā.

- Esmu spēlējis golfu visur, kur vien tas iespējams. Visos liela­jos Skotijas golfa laukumos. Bet kur es dzīvoju? Smilšu slazdā! - Tās acīmredzot bija ierasts izteiciens, un Rihters par to pasmaidī­ja. Bridi pa logu vērojis kuģus un celtņus, autokārus un strādnie­kus, viņš pievērsās man. - Kā varu jums palīdzēt, mister Driskil?

- Cik zinu, samērā nesen jūs apmeklēja mana māsa. Mūķene, māsa Valentīna…

- Ak Dievs! Tā bija jūsu māsa! Mans dārgais draugs, es lasīju par viņas nāvi…

- Par slepkavību, - es izlaboju.

-Jā, jā, protams. Kāda traģēdija… man trūkst vārdu! Jā, es tikos ar viņu te, šajā kabinetā, tas bija apmēram pirms nedēļas, un tad sekoja avīzēs tā vēsts un ziņoja ari televīzijā. Izcila sieviete. Jūs varat ar viņu lepoties. - Rihters apsēdās pie sava savandītā gal­da, uz. kura bija kuģu modeļi, čeki, transporta pavadzīmes, kata­logi, krāsainas brošūras par golfu un šo spēļu dalības kartes. Kabineta sienas rotāja simtiem fotogrāfiju, kurās bija iemūžināti svarīgākie dzīves notikumi. Manu uzmanību acumirkli saistīja vairākas lielas fotogrāfijas. Vienā zēniskais Klauss Rihters žilbi­nošā tuksneša saulē stāvēja pie tanka, nākamajā - uz piramīdas fona, citā viņš bija redzams golfa klubā ar augstu paceltu sudra­ba kausu rokā. Uz rakstāmgalda zeltītā ietvarā bija fotogrāfija ar diviem zēniem, droši vien viņa dēliem.

- No sirds jūtu jums lidzi, mister Driskil. Patiešām. Laika smil­tis plūst nenovēršami… - Lai ilustrētu šo domu, viņš no rakstām­galda virsmas pacēla gandrīz pēdu augstu smilšu pulksteni, ap­grieza to otrādi un nolūkojās, kā smiltis tievā straumē birst. - Ar nāvi esmu sastapies bieži. Cik drosmīgu puišu tā nopļāva šeit vien, Rietumu tuksnesī! Gan vienā, gan otrā pusē. Mēs ejam nāvē labāku laiku vārdā, vai ne? Smiltis šajā pulkstenī, mister Driskil, ir no Rietumu tuksneša. Tās šeit ir vienmēr, lai es nekad neaiz­mirstu kritušos. - Viņš novērsa skatienu no smilšu pulksteņa. -Jā, es redzēju jūsu māsu.

- Kāpēc viņa pie jums ieradās?

Rihters sarauca gaišās uzacis, un viņam pierē ievilkās grum­bas. Caur īsi apgrieztajiem sirmajiem matiem spīdēja galvaskauss.

- Ļaujiet padomāt. - Viņš ieslīga ādas krēslā ar augstu atzvelt­ni un nobraucīja gluži kā akmenī cirsto zodu. - Ak jā… Man pie­zvanīja mans dārgais draugs māsa Lorēna un atsūtija viņu pie manis. Jāteic, es jutos pārsteigts, jā, pat glaimots, ka jusu māsa ieinteresējusies par vecu karavīru. Jūs droši vien zināt, ka viņa rakstīja grāmatu par Baznīcu kara pārbaudījumu gados.

- Viņa man to teica, - es sacīju. No doku puses atskanēja pnei­matiskā āmura trokšņi, kas atgādināja automātiskā ieroča rējie­nus. - Vai viņa ieradās, lai jūs intervētu? Vai tā bija?

-Jā, taču biju viņu sapratis nepareizi. Ziniet, es biju Rommela adjutants, pavisam jauns, tomēr tuvs šim lielajam vīram. Protams, es iedomājos, ka viņu interesē Rommels, ģenerālfeldmaršals. Ta­ču nē, tuksneša karš viņu neinteresēja, ne uz to pusi. Viņu intere­sēja Parīze. Parīze! Kad atceros karu, man prātā nekad nenāk Pa­rīze. Saprotiet, Parīze manās domas nav saistīta ar karu. Neviens uz mani nešāva! Mēs bijām okupācijas armija, un Parīze mums padevās bez cīņas, pilsēta nebija liesmās… vismaz ilgu laiku. Jūs, jeņķi, to dēvētu par ideālu dienestu. Mani varēja nosūtīt uz Aus­trumu fronti! Taču jūsu māsa vāca materiālus par okupācijas lai­ka Baznīcu Parīzē. Par viņas grāmatas galveno varoni bija jākļūst bīskapam Toričelli. Es viņu labi pazinu, jo kārtoju administratī­vus jautājumus. Baznīcai un okupācijas karaspēka štābam bija jāsadarbojas. Raudzījāmies, lai baznīcās neieviešas Pretošanās kustības šūniņas. - Viņš paraustīja plecus.

Es atcerējos Toričelli, veco vīru, kurš nesa mums anīsa konfek­tes un kuram tik ļoti pieķērās Vela. Atcerējos viņa stāstu par tevu, kas izlīdis no kaut kādas ogļu bedres, iespējams, no baznīcas og­ļu pagraba, un izskatījies pēc kāda afroamerikāņu dziedātāja, bi­ja pagajis četrdesmit gadu, un bija grūti iztēloties, ka šim Toričelli vajadzēja lavierēt starp nacistiem un Pretošanās kustības kauji­niekiem un ka viņš pazina gan Klausu Rihteru, gan Hjū Driskilu. Lai nu kurš, bet katoļu garidznieki vienmēr mācējuši lavierēt. Vai mans tēvs sēdētu ar Rihtera kungu klubkrēslos un spriestu par karu, ja satiktos?

Rihters atcerējās senās dienas, bet mans skatiens kavējās pie fotogrāfijas, kas atradās pie sienas viņam aiz muguras. Jauneklī­gais, bet kaujās jau rūdītais Klauss Rihters kopā ar diviem drau­giem pozēja, bet pelēkajā dienā aiz muguras viņiem bija saska­tāms Eifeļa tornis. Viens no šiem draugiem man izskatījās pazīstams. Kaut kur jau biju redzējis šīs dziļās, smagu plakstiņu apēnotās acis. Šī seja…

- Sakiet, - es pārtraucu Rihteru, - vai Parīzē jūs tikāties ar priesteri, vārdā d'Ambrici? Tumšiem matiem, melnīgsnējs, spēcīgs kā vērsis, ar lielu degunu. Tagad viņš ir kardināls…

Kad Rihters man atbildēja, viņa balsī bija dzirdams aizvaino­jums.

- Esmu katolis, mister Driskil, un nav vajadzības man stāstīt, kas ir kardināls d'Ambrici! Viņš ir viens no ietekmīgākajiem Baz­nīcas cilvēkiem… Ja būtu ar viņu ticies, katrā ziņā to atcerētos. Ta­ču nē, diemžēl mēs neesam pazīstami. Kāpēc jūs tā jautājat? Vai tam ir kāda nozīme?

- Nē, nav gan. Pavaicāju aiz ziņkārības. Māsa reiz par viņu ieminējās. Tā nu man ienāca prātā, ka varbūt esat bijuši Parīzē vienā laikā…

Rihters noplātīja rokas.

- Pilnīgi iespējams! Parīze vai mudžēja no garīdzniekiem un vācu karavīriem. Varbūt tagad tas izklausās dīvaini, bet mēs cen­tāmies viens otru netraucēt. Ne vairāk, cik nepieciešams. Mēs sa- pratam, ka viņi ļoti mii savu Parīzi. Mums arī tā patika. Varu teikt vienu. Ja karā mēs uzvarētu, Parīze mūs pārvērstu, bet mēs Parīzi - nekad. Taču bošus iedzina atpakaļ būrī, un galu galā - kas noti­cis? Mēs visi esam amerikanizējušies! - Viņš iesmējās, gaidīdams atbildi.

- Reizēm man šķiet, ka pārējai pasaulei tas kļuvis par univer­sālu aizbildinājumu jebkurai ricibai.

- Var jau būt. - Viņš pamāja. - Labi, atgriezīsimies pie jūsu masas. Baidos, ka sagādāju viņai vilšanos. Es pazinu Toričelli, bet pavirši. Turklāt nerakstīju nekādus žurnālus, dienasgrāmatas vai vēstules, kas tik ļoti patīk vēsturniekiem…

Iedūcās iekšējais telefons, un sekretāre paziņoja, ka atnācis kāds cilvēks un gaida. Rihters piecēlās.

- Atvainojiet, man uz mirkli jūs jāatstāj, - viņš teica. - Darbu vadītājs grib pārmīt ar mani pāris vārdu. Lūdzu, palieciet šeit. Ja vēlaties, izmēģiniet manu golfa nūju. - Viņš pagrāba no galda dzeltenu papiru žūksni un izgāja no kabineta.

Es piegāju pie sienas, lai tuvāk apskatītu fotogrāfijas. Tajās bija vai visa Rihtera dzīve. Izsekojis to no attēla uz attēlu, es pievērsos blakus sienai un piepeši tās tumšākajā, tālākajā stūrī ievēroju tuk­šu laukumu fotogrāfijas lielumā. Tur stāvēja garš galds, kas bija ap­krauts rokasgrāmatām, piezīmju grāmatām, cenrāžiem, vārdnīcām dažādās valodās un aktu vākiem. Galda galā palielu vietu aizņē­ma divi puķupodi, kuros gar mietiņiem vijās augi. Tukšo vietu va­rēja nepamanīt mēnešiem, iespējams, pat gadiem. Lai ievērotu, ka viena uzņēmuma trūkst, fotogrāfijas bija jāaplūko ļoti vērigi, kā to darīju es. Man uzreiz bija skaidrs, kur trūkstošais attēls ir.

Kad kabineta saimnieks atgriezās, es apbrīnoju Džūljesa Bo- rosa golfa nūju. Rihters apsēdās uz galda malas ar dokumentu žūksni rokās un pažēlojās par neskaitāmajiem tehniskajiem sa­režģījumiem, kas importa un eksporta biznesā ik dienas jārisinot. Viņa skatiens kavējās pie smilšu pulkstenī birstošajām smiltīm.

- Par ko mēs runājām?

- Par Parīzi.

- Jā, jā. Tātad jūsu māsai es palīdzēt nespēju, kaut gan viņa tik tālu bija atceļojusi…

- Varbūt jūs palīdzējāt viņai vairāk, nekā domājat.

- Vecais lāga zēns Toričelli! Tas ir cilvēks, par kādu vēsturnieki var sapņot. Gluži kā žurka, viņš visu vilka uz savu alu. Viņš gla­bāja katru papīriņu - ēdienkartes un veļas mazgātavas rēķinus, ikvienu lapiņu ar dienas darbiem. Visu pierakstīja. Kad aiznesu viņam kādus papirus, viņš uzreiz tos iešuva lietā. Turklāt bija ne­ticami rūpīgs, visu sakārtoja alfabēta secībā. Apbrīnojami! Lai tā rīkotos, vajadzīga milzu patmīlība. Cilvēkam jābūt pārliecinātam par savu nozīmību. - Izteicis šo domu, Rihters nopūtās. Man šķita, ka cilvēkam, kurš darbavietu pārvērtis sava dzīves gājuma foto­grāfiju muzejā, patmīlība nav mazāka. Taču tiesāt citus vienmēr ir viegli. Piepeši man šķita, ka māsas slepkavas es atradīšu. - Jū­su māsa todien bija ļoti pacietīga. Es skraidīju iekšā un arā, runā­ju pa telefonu, taču viņa sēdēja klusa kā pelīte un pacietīgi gaidī­ja. Man žēl, ka sagādāju viņai vilšanos.

Mēs sarunājāmies vēl dažas minūtes, taču es sapratu, ka neko jaunu vairs no viņa neizdzirdēšu. Kad Rihters teica, ka viņam esot norunāta tikšanās golfa klubā, es pateicos par man veltīto laiku un devos prom.

Izgājis no kabineta, atvadoties pamāju ar galvu sekretārei, kas pieņēma no piegādātāja ar auklu apsietu sūtījumu. Tas bija ne­liels, plakans, brūnā papīrā ietīts sainis. Uz ielas ar neizslēgtu motoru stāvēja zilbalta kravas automašīna, un tai uz sāniem bija uzraksti vairākās valodās. Viens no tiem angļu valodā vēstīja: "E. Lebeka galerija."

Profils ar prāvu degunu. D'Ambrici ar nokarenām bandīta ūsām paliecies uz priekšu, it kā klausītos, ko viņam kāds čukst, blakus ir jauns vīrietis ar cietsirdīgu sejas izteiksmi… vai vērmah­ta formas tērpā? Apkakle tieši tāda… Otrā pusē cits vīrietis - šau­ru, kalsnu seju, izliektām uzacīm un vertikālām, ēnainām rievām vaigos. Tāda cilvēka seja, kas pieņem skarbus lēmumus. Vēl ce­turtais vīrs izplūdušajā attēlā saskatāms pavisam neskaidri… to­mēr viņā jaušams kaut kas… Uz galda ir vīna pudeles, deg divas sveces… attēls uzņemts ar zibspuldzi, stāvi met ēnas uz sienas, uz kuras uzkrāsoti ķieģelīši…

Es sēdēju mušu izraibinātā, šaurā, netīrā bārā, kur strādnieki dzēra kafiju un kokakolu, malkoju stipru melnu kafiju un, ik pa laikam paraudzīdamies uz fotogrāfiju, ko Vela bija atstajusi bun­gās, uzmanīju Global Egypt noliktavas galvenās durvis. Ausīs man ieskanējās māsas Elizabetes balss: nē, viņi ir pieci, pieci vīri.

Klauss Rihters bija vīrs uz goda. Viņš lieliski spēlēja golfu un lieliski saprata, cik ļoti parīzieši mii Parīzi. Viņš dievināja visas savas fotogrāfijas un droši vien lepojās ar dzīvi, ko bija nodzīvo­jis. Turklāt Džūljess Boross bija uzdāvinājis viņam vienu no sa­vām pēc pasūtījuma izgatavotajām nūjām. Māsa Lorēna viņu no­dēvēja par vietējās katoļu kopienas balstu. Turklāt viņam piemita jauka humora izjūta, galu galā viņš taču nosauca Ēģipti par smil­šu slazdu… Gluži vienkārši lielisks cilvēks!

Un melis.

Viņš Parīzē pazina d'Ambrici, taču man sameloja.

Es zināju, ka viņš ir melis, jo māsas rotaļu bungās biju atradis šo fotogrāfiju. Tas bija viņš, kas redzams d'Ambrici blakus. Jau­nais puisis ar cietsirdīgo seju bez izteiksmes. Man bija skaidrs, kur māsa šo attēlu dabujusi.

Vela bija ieradusies Aleksandrijā, lai sameklētu attēlā redza­mo vīru, un viņu atradusi. Pēc tam priesteris ar sudrabainiem ma­tiem viņu nogalināja.

Klauss Rihters…

Žilbinoša saule ārā kveldēja ielu, bet es sēdēju samērā vēsajā bārā un pirmo reizi visā šajā laikā jutu, ka mani pārņem bailes, biju viens ar savām domām, un man līdzās nebija neviena, ar ko apspriesties, - nedz māsas Elizabetes, nedz tēva Danna, nedz monsinjora Sandanato. Saule spīdēja, es dzēru ārkārtigi stipru ka­fiju, un šajā dienā neviens nemēģināja mani nogalināt. Tomēr pār ādu man pārskrēja skudriņas, jo biju sasodīti nobijies. Šīs izjūtas uzradās pēkšņi - kad sapratu, ka viens no attēlā redzamiem vī­riem ir Klauss Rihters… un ka viņam ir iemesls man melot. Uz mirkli man atkal šķita, ka pār muguru plūst kaut kas karsts un lipīgs, ka es asiņoju.

Tas nebija paciešams.

Es ienīdu bailes. Vela ari baidījās…

Klauss Rihters ar golfa somu rokā iznāca pa durvīm pēc stun­das. Viņš iegāja sānielā, kur stāvēja melns Mercedes, un, ielicis so­mu bagāžniekā, iekāpa automašinā un aizbrauca, saceldams gai­sā putekļus un smiltis.

Es ieliku fotogrāfiju kabatā un pārgāju pāri ielai. Sekretāres uz­gaidāmā telpā nebija, bet Rihtera kabineta durvis bija vaļā. No turienes atskanēja dauzīšanas troksnis. Iestājies atvērtajās dur­vīs, es ielūkojos iekšā. Pārliekusies pār galdu, sekretāre ar āmuru sita pa sienu.

Es pieklauvēju pie durvju stenderes.

- Atvainojiet… - Sekretāre iztrūkusies pagriezās, neizlaizda- ma no rokas āmuru. Mute aiz pārsteiguma bija vaļā. - Negribēju jūs nobiedēt, - es teicu.

- Es trāpīju pa pirkstu, - viņa sacīja, papurinādama roku. Tad viņas pilnīgās, tumši krāsotās lūpas savilkās smaidā. - Taču es būtu pa to trāpījusi ari bez jūsu palīdzības. - Viņa mani pazina.

-Jūs ar Rihtera kungu esat izmainījušies… Viņš tikko aizgāja un atpakaļ būs rit.

- Droši vien golfs.

- Protams. Varbūt es varu kaut kā palīdzēt?

- Nekas svarīgs… šķiet, es aizmirsu pildspalvu. - Muļķīgs iegansts, taču ātrumā nekas cits prātā neienāca. - Ļaujiet to nag­lu iedzīt man.

Viņa pasniedza man āmuru un rādīja uz vietu, kur vajadzēja naglu iesist.

- Kāds jums bija rakstāmais?

- Tintes pildspalva. Vecā labā Mont Blatic. - Es pārliecos pāri galdam, izvilku no sienas saliekto naglu un diviem asiem sitie­niem iedzinu citu. - Kur attēls?

Sekretāre attina vaļā brūno papīru, izņēma no tā nelielu ierā­mētu fotogrāfiju un pastiepa to man. Nu protams. Tāds pats at­tēls bija man kabatā.

- Esmu tik priecīga, ka Rihtera kungs neko neievēroja, - viņa sacīja. - Viņam ir īpaša attieksme pret šīm fotogrāfijām, un viņš ļoti satrauktos, ja redzētu, ka viena pazudusi. Tā nu es nolēmu atlikt vietā kopiju, kamēr viņa nav. Biju salikusi priekšā augus un visu ko citu…

- Kur tad tā varēja pazust? - es pavaicāju, pakarinādams fo­togrāfiju uz naglas un pagriezdams to taisni. Es zināju, ka foto­grāfiju paņēmusi Vela. Viņa to ieraudzīja un, izmantodama izde­vību, kad Rihters skraidīja kabinetā iekšā un ārā, iebāza to savā Vuitton portfelī. Bet kāpēc viņa tā rīkojās? Ko svarīgu viņa ierau­dzīja šajā uzņēmumā?

- Es, protams, to neteikšu Rihtera kungam, - viņa atbildēja, pieklusinājusi balsi lidz čukstam, - bet esmu pārliecinātā, ka to notraukusi no sienas sieviete, kas šeit uzkopj. Stikls droši vien sa­plīsa, bet viņa, baidīdamās atzīties, izmeta fotogrāfiju ārā. Tagad dievojas, ka neko nezina. Par laimi, Rihtera kunga fotoarhīvā bija vēl viena tāda fotogrāfija. Tā nu es nolēmu pasūtīt ietvaru un pa- karināt uzņēmumu pie sienas, iekams viņš ievērojis ko nelāgu. - Sekretāre runādama sekoja man, bet es izlikos, ka meklēju pild­spalvu. Beidzot nometos uz ceļiem, izvilku rakstāmo no kabatas un to "atradu" zem galda.

Sekretāre, pateikdamās par palīdzību, izvadīja mani pa dur­vīm. Es teicu, ka man tas sagādāja prieku. Gandrīz vai jutu Veļu man paplikšķinām pa plecu un nosaucam mani par nejēgu.

Kas gan tik īpašs ir tajā fotogrāfijā?

Tā pierāda, ka Klauss Rihters, veiksmīgs Aleksandrijas biznes­menis, ticies ar d'Ambrici okupētajā Parīzē pirms četrdesmit gadiem. Kāpēc Rihters par to meloja? Kāpēc Vela man atstāja šo fotogrāfiju? Kas kopigs šim uzņēmumam ar manas māsas slep­kavību?

Viesnīcā mani gaidīja ziņa. Bija zvanījusi māsa Lorēna un lū­gusi, lai atzvanu. Es uzgāju savā istabā, nomazgāju seju, pārbau­dīju apsēju, ielēju glāzē džinu un toniku, džinu pievienodams pavisam nedaudz. Iedzēru ari pāris pretsāpju tablešu. Pēc tam stā­vēju pie loga un vēroju, kā jūrā uz rietu slīd saule, un nopētīju laukumu ar lielu statuju pašā vidū. Pie Ramli stacijas čīkstēja tramvaji un dūca autobusi, no juras pūta svaigs vējš. Iztukšojis glāzi, vēl ilgi lūkojos uz ostu un laukumu. Ēnas kļuva garākas, iedegās vakara ugunis. Viesnīcas kreisajā pusē, liedams spilgtu gaismu un vilinādams ar savu greznību gluži kā tāda apsolītā zeme, bija redzams jahtklubs. Kāpēc Rihters man meloja? Ja viņš teiktu patiesību, varbūt par Veļas noslēpumainajiem meklējumiem es nogrozītu galvu un varbūt, varbūt liktos mierā…

Man bija izvēle. Es joprojām atrados ārpus loka. Tā iekšpusē valdīja necaurredzama, bezcerīga tumsa. Vēl es varēju visam at­mest ar roku un doties mājup. Man bija tikai meligs vācietis. Ne­viena pavediena. Ēģipte neattaisnoja manas cerības. Varbūt es va­rētu vēlreiz iegriezties pie Rihtera un parādīt viņam fotogrāfiju… mani gluži vai pievilka šī tumsa apļa vidū, šis melnais caurums, kas bija aprijis manu māsu… Tur glabājās visi noslēpumi, atbil­des uz visiem jautājumiem. Vai es patiešām gribu šīs atbildes uz­zināt, vai tās sniegs man ilgoto mierinājumu… un mūžīgo mieru Veļai?

Es piezvanīju māsai Lorēnai.

Viņa apjautājās, kā man sokas ar meklējumiem. Es tēlaini at­bildēju, ka jūtos atdūries kā pret sienu un sāku lūkoties pār ple­cu, vai kāds nestāv aiz. muguras. Viņa iesmējās savus gallietes smieklus, kuros jautās viegls nogurums no dzīves. Tad māsa Lorē­na sacija, ka atcerējusies vēl ko, un tas varētu mani interesēt.

- Māsa, vai jus neieteiktu man kādu mājīgu restorānu? - Tā kā viņa klusēja, es turpināju: - Un varbūt jūs varētu būt nabaga ceļotāja viešņa? Bez jūsu atbalsta es šeit neko nebūtu panācis. - Es nevēlējos pavadīt vakaru vienatnē ar Bombejas džinu un atmi­ņām par sudrabainiem matiem un mēnesnīcā zalgojošu naža asmeni. Viņa atbildēja, ka labprāt man piebiedrosies. Paldies Die­vam. Jutos pateicīgs par šīm mazajām laipnībām, par moderna­jām vēsmām mūsdienu mūķeņu manierēs. Drosmīgā jaunā pasau­le. Māsa Lorēna man pateica restorāna nosaukumu, izstāstīja, kā līdz tam var nokļūt, un piebilda, ka mani gaidīs.

Grilbārs El Tikka atradās blakus jahtklubam El Kashafa el Baha- ria, tam pašam, kura ugunis es redzēju no balkona. Ēdamzāle bija otrajā stāvā. No mūsu galda pavērās skats uz ostu ar lepnām, bal­tām, spilgti izgaismotām jahtām, uz kurām norisinājās viesības. Viss atgādināja epizodi no kādas filmas, kur tēloja Hamfrijs Bo- garts. Skanēja klusa mūzika, un mūķene caur sveču liesmām man uzsmaidīja. Piepeši man ienāca prātā, ka vienigās sievietes, ku­ras pazīstu, ir mūķenes. Es to pateicu māsai Lorēnai, un viņa pie­lieca savu gludo galvu uz sāniem.

- Vai jums neliekas, - viņa sacīja, - ka tādējādi Dievs sargā jūs no sevis paša?

- Man gan gribētos, lai Dievs par tādiem sīkumiem neliktos ne zinis.

- Kaunieties! - māsa Lorēna noteica. - Dievs ir visur, un Vi­ņam ir daļa par visu, kas pasaulē notiek. Aleksandrija nav izņē­mums.

Malkodama franču vīnu, viņa ieteica man zivju kebabu. Mēs ēdām un sarunājāmies, un es jutu, ka pamazām nomierinos. Zāle ar baltajām sienām nebija pārpildīta, galdauti un salvetes bija mai­gi sārti, vīns sauss un vēss, zivs - lieliska. Drošības oāze bīsta­mas īstenības vidū. Es teicu māsai Lorēnai, ka Rihters bija laipns, taču neizstāstīja par Veļu neko tādu, ko es jau nezinātu.

Māsa nolika dakšiņu.

- Mister Driskil, es neticu, ka jūs atceļojāt tik tālu bez īsta ie­mesla. Neesmu detektīve, taču visa pasaule zina, ka jūsu māsu nogalināja. Jūs atlidojāt šurp tāpēc, ka šeit bija viņa… Nojaušu, ka esat nolēmis - kā lai to pasaka… pats ķerties vērsim pie ragiem?

- Pie ragiem izmeklēšanai, ne vērsim.

- Lai nu tā būtu. Vai varu būt ar jums atklāta?

- Nu protams.

- Manuprāt, jūs esat pārdrošs. Domāju par to kopš vakardie­nas, un vienu brīdi jau gribēju gan jūs, gan to, ko jūs darāt, iz­mest no prāta… bet tad atcerējos, ka esat veicis tik lielu gabalu. Un jūsu māsa bija… nozīmīga sieviete. Ordenis ar viņu lepojās.

Turklāt… - viņa bezpalīdzīgi paplēta rokas, - es nevaru jums aiz­liegt rikoties tā, kā esat nodomājis. Tā taču ir, vai ne?

- Pastāstiet, māsa, ko jūs atcerējāties.

- Šeit, Aleksandrijā, māsa Valentīna grasījās tikties ar vēl vie­nu cilvēku. Viņa par to ieminējās māsai Beatrisei, bet tā izstāstīja man. Bija izskrējis no prāta, bet vakar to atminējos. - Viņa izteik­smīgi nopūtās, it kā sev pārmezdama tādu aizmāršību. Māsai Lo­rēnai koķetēšana padevās labi.

- Kāds ir šā cilvēka vārds? - es jautāju.

- Vai izstāstīsiet man savus nodomus, ja es to pateikšu?

- Vai zināt, māsa… - Šķita, ka mugura mani nobeigs. Sāpes uzradās piepeši, tapat kā tas cilvēks ar nazi. - Es… pats īsti nezi­nu, ko daru.

- Vai nejūtaties labi? - Samiegusi lielās acis, viņa paliecās uz priekšu. - Jūs izskatāties bāls…

- Turklāt jums es nevaru teikt, ko daru. - Rīkojos tāpat kā Ve­la, kad māsa Elizabete viņai jautāja, kas notiek. Es centos pasar­gāt māsu Lorēnu… pats nezināju, no kā. - Taču tā cilvēka vārds man jāzina. Lūdzu, māsa.

- Lebeks. Etjēns Lebeks. Galerijas īpašnieks. Kairā un Aleksan­drijā. Viņam pieder pat lidmašīna. Mans tautietis. Viņa ģimene Parīzē jau daudzas paaudzes tirgo mākslas priekšmetus un sen­lietas. Lebeks uz Ēģipti atbrauca uzreiz pēc kara, vēl jauns… - Vi­ņa saviebās. - Lebeki, ziniet… Klīda baumas, ka viņi sadarboju­šies ar Višī režīmu.

- Vai jūs pazīstat viņu? - Man vajadzēja iedzert pretsāpju tab­leti. Un vēl man vajadzēja jaunu dzīvi, bez bailēm. Mani kratīja drebuļi.

Viņa papurināja galvu.

- Nē. Nevienai katoļu mūķenei, pat no ordeņa ne, nav iespē­jams iekļūt mesjē Lebeka aprindās.

- Vai viņš ir Rihtera paziņa?

- Nezinu. Francūzis, kura pagātne saistīta ar Višī režīmu, oku­pācijas armijas karavīrs. - Viņa paraustīja plecus. - Kāpēc jūs par to jautājat?

- Mana māsa par viņiem interesējās. Turklāt šajā pēcpusdie­nā Lebeka firmas automašīna atveda uz Rihtera biroju sūtījumu. - Es sakustējos, mēģinādams iegrozīties krēslā ērtāk. Nez kāpēc šķita, ka mugura ir slapja.

- Kas notiek, mister Driskil? Vai jums vajadzīgs ārsts?

- Nē, nē, man nekas nekait! Nav gluži labi ar muguru. Varbūt pārlidojuma sekas.

- Manuprāt, jums gluži vienkārši jāatpūšas un labi jāizguļas. - Māsa Lorēna pamāja, lai atnes čeku. Viņa mēģināja par vakari­ņām samaksāt, taču es pamanījos iespiest viesmīlim rokā savu kre­dītkarti.

Mēs iesēdāmies viņas Volksuvigen ar paceļamu jumtu, un spirg­tais jūras gaiss mani atsvaidzināja. Pie viesnīcas, vēlreiz aplieci­nājis, ka nekas man nekait, un pateicies māsai Lorēnai par palī­dzību, es vilkos augšup uz savu numuru.

Ja es būtu tēva Danna romāna galvenais varonis, šajā bridi, iegājis istabā, es ieraudzītu, ka sliktie zēni to izvandījuši, vai ari tie gaidītu mani ar šaujamiem, vai gultā gulētu krāšņa, kaila blon­dīne, ar ko es būtu iepazinies lidojuma laikā. Taču numurā bija kluss, nekas nebija aiztikts. Es atkal biju viens. Gulta bija glīti sa­klāta, vējš viegli kustināja aizkarus.

Sameklēju savas tabletes un pārbaudīju muguru, ar kuru viss bija labi. Tad apgūlies iedomājos, ka varbūt vajadzētu noskaitīt kādu lugšanu.

Lebeka galerija bija izvietojusies krastmalā. Augsto durvju spo­guļstiklos atspīdēja palmas, kas vējā šūpojās. Iekšā valdīja sterila spodrība. Visapkārt mirdzēja hroms, stikls un organiskais stikls, sienas bija nokrāsotas baltas. Uz šā spilgti baltā fona bija skatā­mi milzu audekli. Es pazinu Raušenberga, Nolanda, Dībenkorna darbus pēc to vēsajiem, izsmalcinātajiem pasteļtoņiem. Pirmā stā­va logos uz hromētiem trijkājiem bija izlikti divi lieli Hoknija dar­bi. Daudz ūdens un saules, plakanas, atstarojošas virsmas, mā­nīgas ēnas. Iekštelpās gleznu priekšā pastaigājās pāris labi ģērbtu pircēju, kas pec tam uzgāja augšā pa vītām kāpnēm, kuras, gluži kā sapnī, šķita sastingušas gaisā.

Pirms piecām minūtēm biju piezvanījis no netāla restorāna un izteicis vēlēšanos tikties ar mesjē Lebeku personiski, lai apspries­tos par kādu Hoknija darbu. Kāda galerijas darbiniece ar nepa­rasti maigu, dzidru un nomierinošu balsi, uzklausījusi manu lū­gumu, pēc mirkļa pavēstīja, ka mesjē Lebeks varot mani pieņemt pulksten trijos. Restorānā ieturējies, es āra sēdēju uz sola un lasī­ju viesnīcas vestibilā atrasto Vudhausa "Atstājiet to Psmitam". Ga­lerijā ierados dažas minūtes agrāk, lai to aplūkotu. Visi šeit eks­ponētie darbi bija ļoti lieli un izstaroja vēsumu un atturību, nepauzdami nekādas emocijas. Varbūt ši bija piemērota māksla bagātajiem Kairas atpūtniekiem no neskaitāmām vasarnīcām, kas stiepās gar visu krastmalu, kur tie vasarā centās patverties no Nī- las deltas tveices.

Nelielā auguma sievietei, kas ieveda mani kabinetā, bija precī­zas kustības un asi vaibsti, toties pleci un gurni - apaļīgi un sie­višķīgi. Tieši viņa bija runājusi ar mani pa telefonu. Kad viņa gāja man pa priekšu, sikrūtotie tabakas krāsas svārki ap ceļgaliem plan­dījās. Ovālā seja bija tumši iedegusi, deguns mazliet uzrauts un vaigu kauli izvirzīti. Vienigi zelta rotaslietu viņai bija par daudz. Es neviļus atcerējos, cik sen neesmu jutis vēlēšanos sievietei pie­skarties. Kaut ko nomurminājusi, viņa izgāja laukā, un kabinetā pēc brīža ienāca mesjē Lebeks. No galerijas telpu šķīra skaņas ne­caurlaidīga stikla siena. Kad biju devies augšup uz šo Lebeka ligz­du, kāpnes zem maniem soļiem šķita šūpojamies gluži kā virve, kas nostiepta pār bezdibeni, - pat galva sareiba. Izdzirdējis sev aiz mu­guras Lebeku pieklājīgi ieklepojamies, es novērsos no lielā loga un pagriezos. Viņu ieraudzījis, es iekšēji nodrebēju.

Lebeks bija bāls, it kā tikko izrāpies no zārka. Viņam mugurā bija melns uzvalks un balts krekls ar platām manšetēm un oniksa un zelta aproču pogām. Apģērbu papildināja kaklasaite ar melni pelēku rakstu. Tas bija pavecs gara auguma vīrs, tievs kā slotas kāts. Gluži vai personāžs no Vecās Derības, nepielūdzams ties­nesis, bardzības iemiesojums. Grūti bija iedomāties šo cilvēku iz­dabājam bagātniekiem un apmierinām viņu iegribas, teiksim, pēc kaut kā bālgani zaļa, kas pieskaņots svītrām uz viņu dīvāna. Le- bekam bija masivas tumšas brilles, aiz kuru biezajiem stikliem glu­ži kā ūdensvaboles peldēja acis.

- Ja nemaldos, jūs telefona sarunā vaicājāt par Hokniju, - viņš sacīja. - Tie, protams, ir īpaši darbi, mister Driskil.

- Es sameloju. Man jau ir divi Hoknija darbi. Kaut gan šis māk­slinieks man ļoti patīk, domāju, ka ar divām viņa gleznām man pietiek.

- Nesaprotu, mesjē. Jūs zvanījāt par Hoknija darbiem, kas re­dzami vitrīnā…

- Tā bija. Gluži vienkārši gribēju būt drošs, ka jūs satikšu. Va­kar tikos ar Klausu Rihteru. Starp citu - vai viņš jums zvanīja? Varbūt brīdināja?

- Rihtera kungs? Nē, viņš nav zvanījis. - Lebeks stāvēja ar mu­guru pret stikla sienu, pieguļošajā uzvalkā atgādinādams stārķi.

- Ziniet, esmu spiests jūs lūgt šis telpas atstāt, citādi… - Viņš no­rādīja u/. durvīm. Dzirdēju kaut kur atskanam Vivaldi mūziku, acīmredzot no neredzamiem mikrofoniem.

- Mana māsa bija šeit ieradusies, lai tiktos ar jums, un pēc paris dienām viņu nogalināja. Vēlos zināt, kāpēc viņa jūs apmek­lēja…

- Ko jūs melšat? Es nekādu jūsu māsu nepazīstu!

- Māsa Valentīna, mūķene. Viņa atlidoja uz Aleksandriju, lai tiktos ar jums un Rihteru. Esmu ieradies noskaidrot, kāpēc.

Lebeks piepeši atgādināja teātra lelli, kam būtu pārtrūkusi auk­la, aiz kuras tā raustīta. Viņa kājas nervozi nodrebēja, galva no­slīga. Es ievēroju, ka Lebekam ir melna parūka, un brīdi, kad viņš nolieca galvu uz priekšu, tā viegli nošķiebās uz vienu pusi. Sma­giem, piesardzīgiem soļiem viņš piegāja pie rakstāmgalda, sataus­tīja krēsla atzveltni un apsēdās. Viņš bija nobālējis vēl vairāk, lai gan šķita, ka tas nebūtu iespējams. Uzlicis rokas uz galda, viņš ņēmās tās pētīt.

- Māsa Valentīna, - Lebeks nedzīvā balsī novilka. - Jā, es lasī­ju, ka viņa nogalināta… - Viņš it kā runāja ar sevi. - bet ko jūs gribat no manis? Vai domājat, ka es…

- Kāpēc viņa pie jums ieradās?

- Ak… - Viņš it kā neviļus pārvilka ar plaukstu pār seju. - Ne­kā sevišķa. Viņa rakņājās pagātnē. Es nevarēju viņai palīdzēt.

- Vai esat kaut kā saistīts ar Baznīcu?

- Ar Katoļu baznīcu? Nē, man ar to nav nekā kopīga. Jūs taču redzat - es tirgojos ar mākslas darbiem. Vienmēr esmu to darījis, tāpat kā mana ģimene. - Viņš pūlējās atgūt savaldibu. Pastiepa roku, nolika taisni fotogrāfiju ietvarā sev priekšā uz galda. Uzņē­mumā viņš bija redzams, uzlicis roku uz. vieglas lidmašīnas spār­na. Arī melnā uzvalkā. - Tā ka nevaru būt jums noderīgs, mesjē. Tāpēc, lūdzu, ejiet, man ir daudz darāmā. - "Vaboles" aiz stik­liem satraukti skraidija.

- Nekur es neiešu, iekams nesaņemšu atbildes uz saviem jau­tājumiem. - Es pārliecos pār galdu un cieši ielūkojos viņam acīs.

- Man ir jūsu fotogrāfija, Lebek. - Kad uzliku nobružāto attēlu uz galda, viņš salēcās un atrāvās atpakaļ. Bija skaidrs, ka esmu vi­ņu nobiedējis, bet nesapratu, ar ko. - Skatieties! - es teicu, redzē­dams, ka viņš griež galvu uz otru pusi. Es satvēru viņu aiz rokas un parāvu ar visu grozāmo krēslu uz galda pusi. - Apskatiet šo sasodīto bildi!

Lebeks noņēma brilles un uzmanīgi, it kā baidīdamies, ka es varētu sagrābt viņu aiz apkakles un triekt ar seju pret galdu, pa­liecās uz priekšu. Mirkšķinādams acis, viņš lūkojās fotogrāfijā, tad nolieca galvu vēl zemāk. Akls kā kurmis, es nodomāju, nesapraz­dams, kā ar tik sliktu redzi var lidot.

- D'Ambrici, Rihters… un jūs,-es teicu. Izkāmējušais virs ar kopā saaugušajām melnajām uzacīm. Lai gan pagājis četrdesmit gadu, es viņu pazinu. - Pastāstiet, ko jūs tur redzat! Kas ir tas ceturtais? - Es mirkli klusēju. - Un kas fotografēja? - Es gaidīju.

- Runājiet taču!

- Es patiešām nevaru… - viņš žēli murmināja. - Kā lai zinu, kas jūs tads esat?

Es uzsitu ar dūri pa galdu. Ierāmētā fotogrāfija apgāzās.

Lebeks atliecās atpakaļ. Lūpās kustējās, bet neviena skaņa pār tām nenāca.

- Varbūt jūs pats viņu nogalinājāt… - viņš piepeši nogārdza.

- Nē, nē, nesitiet! Neaiztieciet mani!

- Pastāstiet par šo tikšanos. Jūs, Rihters un d'Ambrici… Agri vai vēlu jūs man to pateiksiet. Jo ātrāk, jo labāk.

- Varbūt jus mani arī nogalināsiet… - Lebeks saņēmies ieska­tījās man acis, kā gribēdams tajās izlasīt, kas viņu gaida. Viņa mik­lās tumšās acis pauda lugumu. Man ienāca prātā, ka ne man vie­nīgajam šī ir melna diena. - Varbūt jūs nogalināsiet mūs visus…

- Par ko jūs runājat? - es mierīgāk jautāju. Man bija jāpanāk, lai viņš sāk runāt. - Nogalināt jūs visus? Kādus visus?

- Viņa ieradās, jūsu māsa… un iztaujāja par tām senajām die­nām… Es zināju, ka agri vai vēlu tas notiks. Pagātne… vienmēr mūs panāk. Kas jūs sūtija? - Viņa kustīgās acis pūlējās notvert manu skatienu, bet pirksti taustījās pēc brillēm melnajos ietvaros.

- Es jau teicu, kāpēc esmu ieradies.

- Vai Simons? Viņš jūs atsūtīja, vai ne?

- Kas, pie joda, ir Simons? Ceturtais vīrs fotogrāfijā? Vai tas, kurš fotografēja?

Lebeks lēni papurināja galvu, ka ar grūtībām apjēgdams ne­laimi, kas gāzās pār viņa galvu.

- Vai esat 110 Romas? - Viņš aplaizīja sausās, saplaisājušās lūpas. - Dieva dēļ, nenogaliniet mani… pec tik daudziem gadiem… Jūsu māsa mirusi… mans brālis ari… Vai jums vēl nav diezgan?

-Jūsu brālis? Kāds tam visam sakars ar jūsu brāli?

- Fotogrāfijā… - Lebeks noklepojās, mēģinādams slēpt bailes. Šajos pāris mirkļos viņš bija acīmredzami sakrities. - Jūsu foto­grāfijā tas neesmu es. Tas ir mans brālis… Gijs Lebeks. Tēvs Gijs Lebeks. Desmit gadus vecāks par mani. Priesteris. Par šo fotogrā­fiju es neko nezinu… Lūdzu, ticiet man! - Uz mirkli aizmirsis bai­les, viņš drūmi turpināja: - Viņu ari nogalināja, tāpat kā jusu mā­su, mister Driskil… Tas bija sen, Parīzē. Kara laikā. Noslepkavoja baznīcas kapsētā un atslēja pret kapakmeni ar lauztu sprandu… līdz dzīvība pameta viņa ķermeni…

Es paņēmu no galda fotogrāfiju, paspēru soli atpakaļ un, uz- grūdies krēslam, apsēdos.

- Piedodiet, - es beidzot izmocīju. - Kā es varēju to zināt? - Lebeks smagi elpoja, un Vivaldi kaut kur no augšas joprojām ska­nēja. - No kurienes jūs grābāt, ka gribu jūs nogalināt? Kas ir Si­mons? Un kāpēc jūs domājat, ka esmu atsūtīts no Romas? Neko nesaprotu…

- Paklausieties, - viņš lēni sacīja, uzlikdams uz acīm brilles un ieķerdamies krēsla paročos. - Viņi jūs arī nogalinās. Par to va­rat nešaubīties. Esat tālu no mājām un bāžat degunu, kur neva­jag. Tā ir pagātne, un jums par to nav ne mazākās sajēgas… Tā­pēc dodieties uz mājām, mister Driskil, un, Dieva dēļ, aizmirstiet mūs, aizmirstiet… Varbūt tad viņi jums ļaus dzīvot - vai sapro­tat? Dodieties mājās, sērojiet par māsu un… dzivojiet! Jūs neesat vainīgs, neko nezināt. Tas var jūs pasargāt. Neziņa ir jūsu vienī­gā aizsardzība. Ietinieties tajā… Iagad, lūdzu, ejiet. Vairāk neko es jums pateikt nevaru. Neko!

Es izgāju no kabineta, un viņš palika sēžam un pētām savas rokas.

Kad devos pa kāpnēm lejup, man pretī nāca pievilcīgā sievie­te, kas iepriekš mani ieveda kabinetā. Viņa man uzsmaidīja un pavaicāja, vai viss veicies labi. Paraustījis plecus, es turpināju ce­ļu lejup, mugurā juzdams viņas skatienu.

Kad biju ticis galerijas galvenajā zālē, es atskatījos uz Etjēna Lebeka kabineta biezo stikla sienu. Viņš nebija manāms, taču es redzēju viņa kabinetā ieejam sievieti, ko biju saticis kāpnēs.

Gausi devos atpakaļ uz viesnīcu.

Viņa brālis?

Ak kungs! Manā izmeklēšanā, gluži kā tādā traģikomēdijā, ik uz soļa gaidīja jauns, negaidīts pavērsiens. Cauri viesnīcas vesti­bilam, kas bija piedzīvojis ari labākas dienas, es taisnā ceļā devos uz bāru. Kādreizējais spožums te bija izbalējis, greznie krēsli no- liružājušies, un atmiņas par tiem varbūt glabājās tikai ļaužu prā­tus. No bāra pavērās skats uz laukumu un daļēji - uz jūru. Rieto­šas saules staros ainava izskatījās zeltaina.

Es iekārtojos krēslā ērtāk un, izdzēris vienu glāzi džina ar to­niku, tūlīt palūdzu otru. Tikšanās ar Lebeku bija nedaudz izsitu- si mani no sliedēm, toties jutos apmierināts, ka viņš attēlā redza­majā kārnajā vīrieti sazīmēja savu brāli. Lebeka brālis bija miris, un Lebeks iedomājās, ka mani no Romas atsūtījis kaut kāds Simons, lai viņu nogalinātu… lai nogalinātu mūs visus. Droši vien ko tamlīdzīgu viņš teica arī Veļai. Neziņa ir jūsu vienīgā aizsardzība. Vai tas nozīmē, ka viņš Veļai pateica ko tādu, ko nepateica man? Nez kāpēc es nespēju palikt viņa kabinetā ilgāk un, izmantodams draudus, uzzināt ko vairāk. Taču es nolēmu tikties ar viņu vēl­reiz. Neviena cita, ko tirdīt, man nebija. Protams, vēl Rihters, taču Rihters bija stipri cietāks rieksts.

Es zināju, kāpēc nespiedu Rihteru pie sienas, rādīdams šo veco fotogrāfiju. Gluži vienkārši tāpēc, ka to bija nozagusi Vela. Nebija jēgas atklāt viņam šo faktu, pirms sapratu, kas īsti notiek.

Kāpēc nevienam no šiem abiem nebiju ieminējies par sirmo priesteri, kas nogalināja Veļu un grasījās nogalināt mani? Skaid­ras atbildes man uz to nebija. Iespējams, es pieļāvu, ka viņi visi ir savstarpēji saistīti, ka viņus vieno briesmīga sazvērestība… Var­būt baidījos, ka slepkava atnāks pēc manas dzīvības vēlreiz.

- Mister Driskil! Misteram Driskilam jānāk pie telefona! - Cauri bāram, izkliegdams manu vārdu, gāja formas tērpā ģērbies izsū­tāmais zēns. Es pamāju viņam, un, pienācis man klāt, viņš sacīja, lai eju uz vestibila pirmo telefona kabīni.

Es cerēju, ka māsa Lorēna, ņēmusi mani savā aizgādībā, iz­teiks uzaicinājumu uz vēl vienām vakariņām. Zvanitāja bija sie­viete, taču ne masa Lorēna. Balss klausulē skanēja čukstus, it kā runātāja censtos maskēties vai ari baidītos, ka viņu izdzirdēs kāds cits.

- Mister, Driskil, man šovakar jūs jāsatiek.

- Kas jūs esat?

- Par to vēlāk. Gaidiet mani pie…

- Ar svešiniekiem es tiekos tikai drošās vietās, kundze.

- Pie Saada Zaglula pieminekļa laukuma vidū. Tas ir gandrīz pie jūsu viesnīcas. Tā ir droša vieta.

- Kā es jūs pazīšu?

- Es pazīšu jūs. Būšu astoņos.

Viņa nolika klausuli, pirms es paguvu atbildēt. Atgriezies bārā, iedzēru vēl paris pretsāpju tablešu un iztukšoju trešo glāzi džina ar toniku. Pēc tam devos uz savu numuru, kur ļoti uzmanīgi no­mazgājos un apmainīju ievainojuma pārsēju, līdz beidzot, apsē­dies pie loga, pulējos apjēgt, ko man šis brauciens uz Ēģipti de­vis. Nekas dižs tas nebija, un es jutos vilies. Daži savstarpēji nesaistīti fakti. Varbūt noslēpumainā čukstētāja pateiks ko jaunu?

Dažas minūtes pirms astoņiem, uzvilcis mīkstas velveta bik­ses un biezu svīteri, es izgāju no viesnīcas. No jūras pūta dzestrs vējš. Kad grasījos doties pāri ielai, lai nokļūtu pie smagnējās sta­tujas laukuma vidū, gluži kā sekojusi, man piebiedrojās sieviete, kura man zvanīja. Viņai mugura bija tie paši tabakas krāsas svār­ki, ādas jaka un kājās zamšādas kurpes. Tumšie mati bija saņem­ti ciešā mezglā, ko nespēja izpluinīt pat spēcīgs vējš. Ap kaklu viņai bija zelta kaklarota ar amuletu. Ieraudzījis viņu, es teicu, ka jūtos patīkami pārsteigts, taču viņa manu mēģinājumu paflirtēt izlikās nemanām. Sieviete bija ļoti pievilcīga, kaut gan izskatījās sadrūmusi.

- Kāpēc tāda noslēpumainība? Kā jūs mani atradāt?

- Pirmā viesnīca, uz kuru piezvanīju, bija Cecil. - Viņa paraus­tīja plecus. - Baidījos, ka neatnāksiet, ja zināsiet, kas esmu.

- Un kas jūs esat? ļūs strādājat galerijā un esat skaistāka sie­viete Aleksandrijā. Kas vēl?

- Gabriēla Lebeka. Galerija pieder tēvam. - Gabriēla apstājās pie statujas. Viņai droši vien bijusi ļoti skaista māte, es nodomāju.

- Jūs vismaz neesat mūķene, - es noteicu.

- Kā tas jāsaprot? - Rokas kabatās sabāzusi, viņa pienāca man klāt. - Neesmu pat katoliete. Piederu pie koptu baznīcas.

- Ļoti jauki.

- Nesaprotu. - Viņa uzmeta man neizpratnes pilnu skatienu.

- Tam nav nozīmes.

- Esmu ēģiptiete. Mana māte bija koptiete.

- Tam patiešām nav nozīmes.- Viņai bija glīta mute ar pilnī­gām lūpām, kas kaktiņos jauki izliecās uz augšu. Ausīs vizēja zel­ta auskari. - Kāpēc jūs mani pasaucāt?

- Gribēju ar jums aprunāties. Tas ir svarīgi. Iesim iedzersim kafiju.

Mēs šķērsojām ielu un iegājām kafejnīcā Trianon.

Viņa sēdēja un lūkojās uz mani, neteikdama ne vārda, iekams mums neatnesa kafiju.

- Lieciet manu tēvu mierā. Nevajag viņu mocit. Viņš ir slims cilvēks. - Viņa vēroja, kā es iedzeru pirmo malku karstā, stiprā dzēriena. - Sakiet kaut ko.

- Es ierados šeit, lai tiktos ar diviem cilvēkiem. Jūsu tēvs ir viens no viņiem. Man, protams, žēl, ja esmu viņu satraucis, bet…

- Nesaprotu, kas jums no viņa vajadzīgs. Kad iegāju pie viņa kabinetā… viņš raudāja. Vienu sirdslēkmi viņš jau pārcietis. Es ne­vēlos, lai viņu piemeklē otra. Tēvs man pateica, kas jūs esat. Viņš esot izstāstījis jūsu māsai visu, ko varējis…

- Un kas tas bijis, mis Lebeka?

- Nezinu. Viņš sacija, ka izstāstījis visu, ko varējis.

- Pēc sarunas ar jusu tēvu manu māsu nogalināja. Es vēlos zināt, ko viņš māsai pateicis.

Gabriēla papurināja galvu.

- Mans tēvs ir krietns cilvēks. Jūsu māsa interesējās par seniem notikumiem… četrdesmit gadu veciem. Kāda tagad tiem nozīme?

- Acīmredzot ir nozīme, ja jau tāpēc māsu nogalinaja. Tāpēc, ka viņa kaut ko zināja.

- Mans tēvs ir mākslas darbu tirgotājs, ar karu viņam nav ne­kāda sakara. Vai jūs patiešām to nesaprotat? - Valdīdama asaras, viņa iekoda lūpā. - Tēvam bija vecāks brālis priesteris, kurš kara gados gāja bojā varoņa nāvē. Manuprāt, viņš piedalījās Pretoša­nās kustībā. Kaut kas tamlīdzīgs. - Viņa saberzēja savas garām, uzliektām skropstām apēnotās acis. - Mans tēvs kopā ar savu tēvu vadīja Lebeka galerijas. Pēc kara beigām mans tēvs aizbrauca no Francijas un apmetās šeit…

- Kāpēc? Kāpēc viņš nepalika Parīzē?

- Kāda tam nozīme, mister Driskil? Viņš pārcēlās uz šejieni, apprecējās ar manu māti, un tūkstoš deviņi simti piecdesmit otra­jā gadā piedzimu es. Viņš ir godājams cilvēks, jums nav tiesību viņu vajāt.

- Kādas ir viņa attiecības ar Rihteru?

Gabriēla sastinga.

- Viņi ir draugi un sadarbojas biznesa jomā, abi ir krietni ka­toļi. Taču tas nav nekas svarīgs. Pirmā ieradās jūsu māsa, tagad jūs…

- Klausieties uzmanīgi, mis Lebeka. Kāpēc tad jūsu tēvs tik ļoti uztraucās, ja tas nav nekas svarīgs? Kāpēc viņš jautāja, vai kaut kāds Simons atsūtījis mani, lai es viņu nogalinu? Kāpēc jautāja, vai esmu ieradies "nogalināt viņus visus"? Tie ir jūsu tēva vārdi.

Man gan šķiet, ka tādus jautājums neviens neuzdod nejauši. Un ka domājat jūs? Mana māsa ir mirusi, jūsu tēvs nobijies lidz nāvei… No kā viņš tik ļoti baidās?

- Nezinu. Zinu tikai to, ka viņš baidas… no jums! Mēs abi to zinām. - Viņa strauji piecēlās.

- Pagaidiet…

- Lūdzu… - viņa sacīja, - lieciet tēvu mierā. Atgriezieties tur, no kurienes esat atbraucis, un ļaujiet mums mierīgi dzivot.

Iekams paguvu ko bilst, viņa izsteidzās ārā. Kad, samaksājis par kafiju, izgāju uz ielas, no Gabriēlas Lebekas vairs nebija ne vēsts.

Pēc krietnas miega zāļu devas, ko biju ieņēmis uz nakti, nāka­majā rītā pamodos apdullis. Lai gan mani kratīja drebuļi, es cen­tos sev iestāstīt, ka tas nav nekas briesmīgs, tomēr pēcpusdienā pārbaudīju ievainojumu. Šuvju vietās brūce bija viegli iekaisusi un mazliet strutoja. Tādam pavērsienam man bija tabletes, un es iedzēru tās kopā ar pārējām, bet no džina atteicos.

Diena šķita neizdevusies, tukša un bezjēdzīga. Es mēģināju ne­domāt par nesakarīgo, skopo, no Etjēna Lebeka iegūto informāci­ju. Protams, viņš zināja daudz vairāk… taču kā lai to izdabū, ja viņš nevēlas runāt? Atkal jutos kā ieskrējis ar pieri sienā, un man prātā nenāca neviena radoša doma, taču, kā vēsta sakāmvārds, pat cūkai dažreiz uzsmaida laime.

Es piezvanīju uz Prinstonu Mārgaritai Korderei. Viņa pastās­tīja, ka par slepkavībām viesnīcā "Helmslija pils" un manas mā­sas nāvi vairs avīzēs neraksta un ziņu raidījumos nevēsta. Nekā­du paziņojumu par izmeklēšanas gaitu, nekādu jaunumu. Vēl viņa teica, ka mans tēvs ieslīdzis depresijā, daudz guļ un bieži vien neatbild, kad ar viņu kāds mēģina runāt. Viņam acīmredzot trūka manis, turklāt viņu kaitināja un mulsināja mana apņēmība pašam izmeklēt savas māsas slepkavību. Atvadījies no Mārgari- tas, es piezvanīju uz slimnīcu. Taču tēvs gulēja, un ārsts uzskatī­ja, ka nav vērts viņu modināt. Es liku pateikt, ka esmu zvanījis, ka ar mani viss ir kārtībā un tēvam nav jāuztraucas.

Kad pār Ēģipti nolaidās nakts un vējš, kas pūta no jūras, kļu­va jau pārāk atvēsinošs, man numurā iezvanījās telefons. Zvanī­ja Gabriēla Lebeka, un šoreiz savu balsi neslēpa. Viņa bija uztrau­kusies. Ilgi esot domājusi, vai man zvanīt vai ne, bet galu galā sapratusi, ka šajā jautājumā palīdzēt varu tikai es. Tā kā manas franču valodas zināšanas bija pavājas, es angliski lūdzu, lai viņa nomierinās un paskaidro, kas noticis.

Gabriēla sacija, ka pazudis tēvs. Pēc tikšanās ar mani viņš vēl redzēts galerijā, tad aizgājis, bet mājās nav pārradies. Nav atstā­jis viņai ne zīmīti, ne citādu ziņu.

- Baidos, vai ar viņu nav atgadījies kas ļauns. Pēc sarunas ar jums viņš bija ļoti satraukts. Pilnīgi ne savā ādā… - Gabriēla ie­vilka elpu. - Jūsu dēļ viņš aizgāja… ja viņš būs darījis sev galu… - Viņa apklusa. - Kāpēc jūs šeit ieradāties? - nesavaldījusies viņa iekliedzās. - Ko tas viss īstenībā nozīmē?

- Tieši to es mēģinu saprast… kāpēc manai māsai bija jāmirst.

-Tad mums jārunā vēlreiz. Brauciet šurp… Esmu mājās. Man

jums kaut kas jāpastāsta un jāparāda. Lūdzu, pasteidzieties, mis­ter Driskil, iekams nav par vēlu.

Viņa nosauca man adresi. Es metos ārā no viesnīcas, aizmir­sis gan drudzi, gan ievainojumu, un apturēju taksometru. Man nebija ne jausmas, ko viņa, pie velna, īsti sacīja. Vajadzēja kusto­ties, kaut kur traukties, lai vismaz rastos aktīvas darbības ilūzija.

Māja bija zema un mēnessgaismā izskatījās balta. Šķita, ka tā izaugusi no kāpas pēc arhitekta Frenka Loida Raita rokas mājie­na. No vārtiem es devos uz priekšu pa aleju, kuras malās auga palmas, košumkrūmi un puķes. Gaisma logos nebija redzama. Nervozi pagriezos, jo aiz muguras saklausiju neiederīgu troksni. Māsa Lorēna, kā izrādījās, bija praviete - es sāku skatīties pār ple­cu. Atcerējos Veļu, kura savas dzīves pēdējā brīdi nebija pietieka­mi vērīgi uzmanījusi, kas notiek aiz muguras. Es ausīdamies pē­tīju apkaimi, vai neieraudzišu pamirdzam naža asmeni, taču nedzirdēju neko citu kā vien viļņu čalas pludmalē aiz mājas un vēja čukstus palmu zaros.

Ārdurvis bija dubultas. Vienā pusē koka panelis, bet otrā - filigrāni apkalta metāla konstrukcija. Brīdi, kad ar skatienu mek­lēju zvana pogu, koka durvis atsprāga vaļā, un es, nepatīkami pārsteigts, atlēcu nost. Tad ieraudzīju, ka atveras otras, tērauda durvis.

- Es negribēju jūs nobiedēt, - atskanēja Gabriēlas balss.

- Nekas.

Gabriēlas seju no augšas apspidēja viegla gaisma. Es redzēju, ka viņas acis no raudāšanas piesarkušas.

- Lūdzu, nāciet iekšā. - Viņa pakāpās atpakaļ. Uz mirkli mani pārņēma sajūta, ka tieku ievilināts lamatās. Tad tā pārgāja.

Gabriēla veda mani pa garu un platu gaiteni, kura galā bija manāma gaisma. Par spīti puskrēslai, es saskatīju uz sienām Ruo darbus, bizantijas ikonas un Monē audeklus, kam bija atvēlēta vislielākā vieta. Šajā gaitenī bija ari kaut kādas zemas, masivas mēbeles, augi podos, pie sienām daži gobelēni un biezi paklaji. Visi šie priekšmeti mēness spokainajā gaisma, kas iespīdēja pa logiem, šķita nereāli.

- Nāciet uz šejieni, - Gabriēla aicināja - Es mēģinu saprast, par ko domā un no kā baidās tēvs. īsts juceklis… - Viņa pārlaida skatienu kabinetam. Visur rēgojās papīru kaudzes, rakstāmgalda atvilktnes bija atvērtas un visas trīs galda lampas ieslēgtas. Pretī galdam, smagai mēbelei ar griezumiem un ādas virsmu, pie sie­nas masīvā apzeltīta ietvarā karājās Degā glezna. Gabriēla pie­kārtoja uz galda papīru kaudzes, tad atspiedās pret galda stūri, atglauda no pieres tumšos matus un aizsmēķēja cigareti, ar sma­gām šķiltavām uzšķiļot liesmu. - Izstāstiet man visu, ko jūs sacī­jāt tēvam. Jābūt taču kādam iemeslam, kāpēc viņš… nozuda. - Cigarete viņai pirkstos notrīsēja.

- Jūsu tēvam es parādīju fotogrāfiju, kas uzņemta vācu oku­pācijas laikā Parīzē. To ieraudzījis, viņš sabruka, atkārtodams, ka esmu ieradies viņu nogalināt. Bezjēdzīgi murgi! Viņš baidās no kāda Simona un jautāja, vai mani atsūtījusi Roma… Jums taisnī­ba - viņš bija pārbijies līdz nāvei. Tad savaldījās un teica, lai eju prom.

- Fotogrāfija… - Gabriēla domīgi novilka. Mugurā viņai bija kašmira svīteris ar V veida kakla izgriezumu un svārki. Piedur­knes uzrotītas, ap locītavām džinkstēja zelta rokassprādzes. Seja nogurusi, zem spožajām melnajam acīm manāmi tumši loki. Viņa izskatījas satraukta - galu galā jau vairāk nekā divdesmit četras stundas bija pazudis viņas tēvs. Vai tas bija vienīgais satrauku­ma iemesls? Viņa bija pieaudzis cilvēks, aptuveni trīsdesmit ga­dus veca, taču viņai neizdevās saglabāt šajā situācijā vēsu prātu. - Vai es varu apskatīt to jūsu fotogrāfiju?

Es sameklēju uzņēmumu un pastūmu to galda lampas gais­mas lokā. Uzlikusi uz acīm brilles, kas bija pakarinātas ķēdītē ap kaklu, Gabriēla noliecās un sāka to pētīt.

- Rihters, - viņa nomurmināja. - Un tas ir mans tēvs? Diez vai…

- Viņš teica, ka tas ir viņa brālis Gijs, priesteris.

-Jā, jā, tas nav mans tēvs, bet līdzība ir liela. - Tad, pievērsusi man jautājošu skatienu, viņa pielika pirkstu pie citas sejas.

- D'Ambrici. Tagad kardināls. Drīz varbūt kļūs par pāvestu.

- Un tas? Izskatās pēc Šeiloka…

- Patiešām! - es čukstus izgrūdu, jo mājā valdīja klusums. -Tas profils man šķita pazīstams… Toričelli! Bīskaps Toričelli. Viņa vārds man visu laiku bija uz mēles… Kara gados katoliskajā pa­saulē viņš bija ietekmīgs cilvēks. Zēna gados esmu ar viņu ticies. Reiz kādās brīvdienās drīz pēc kara tēvs mūs aizveda uz Parīzi. Viņš labi pazina Toričelli. Atceros, vinu kāds bija iesaucis par Šei- loku, un mana mazā māsa jautāja, ko Seiloks nozimē. Toričelli smē­jās un, pagriezis profilu, rādīja uz savu līko degunu - manuprāt, tāds deguns ir klaunam. Vai Tulūza-Lotreka zīmētam dejotājam. Ak Dievs, - es turpināju, - tagad pazīstu viņus visus… monsin­jors d'Ambrici, Klauss Rihters no vērmahta, tēvs Gijs Lebeks un bīskaps Toričelli.

- Vai attēls kaut kādā ziņā ir svarīgs? - Gabriēla ļāva brillēm nokrist uz krūtīm. - Kāpēc tas bija jārāda manam tēvam?

- Man šķita, ka attēlā ir viņš. Kad māsu nogalināja, fotogrāfija bija pie viņas. Tas ir mans vienīgais pieturas punkts… Man jāno­skaidro, ko šī fotogrāfija viņai nozīmēja… un kāpēc tā izbiedēja jūsu tēvu tik ļoti, ka viņš meties bēgt?

Gabriēla ilgi klusēja. Stāvēdams pie loga, es vēroju, kā sīki Vidusjūras vilnīši laiza pludmales smiltis. Domas prātā joņoja un pinās. Man bija vajadzīga palīdzība, cilvēks ar skaidru un asu prātu, kurš spētu izprast šo mīklu. Kad pagriezos, viņa joprojām stāvēja turpat, smēķēja kārtējo cigareti un lūkojās uz mani.

- Kas tie? - Es pamāju uz izsvaidītajiem papīriem, kas klāja galdu.

Graciozi gurnos šūpodamās, Gabriēla piegāja pie rakstāmgal­da. Es ievēroju, ka viņai kājās ir augstpapēžu kurpes. Lai gan no­gurusi un saspringta, viņa tik un tā bija skaista. Uz bridi es nožē­loju, ka mūsu attiecībām nav lemts būt romantiskām. Man gribējās viņai pieskarties, bet acumirklī mēģināju šo domu aizgainīt. Tā traucēja koncentrēties.

- Ieskatījos visos papīros, ko vien izdevās atrast, cerēdama ie­raudzīt ko tādu, kas izskaidrotu, kāpēc jūsu māsas apmeklējums tik ļoti satrauca tēvu… jo kopš tā laika viņš izturas savādi. - Gabri­ēla paņēma rokās kādu bloknotu. - Uzgāju tēva dienasgrāmatu. Va­kar no galerijas viņš devies mājup - es to nezināju, iekams nebiju atradusi dienasgrāmatu… Kad pārrados es, viņš jau bija prom. Pec sarunas ar jums viņš izdarījis tajā dažus ierakstus. Izlasiet!

Dienasgrāmata bija bieza, ar spirāli sastiprinātām lapām. Le­beks kaut ko bija ierakstījis franču valodā.

- Iztulkojiet, lūdzu, - es teicu.

- "Kas ar mums notiks? Ar ko tas viss beigsies un kur? Ellē!" - Gabriēlai aizlūza balss, viņa iekoda apakšlūpu zobos un pagrie­zās pret mani. Pa vaigiem ritēja asaras, izpludinādama skropstu tušu. - Mans tēvocis mira varoņa nāvē… un tagad tēvs, pēc četr­desmit gadiem… Noticis kaut kas briesmīgs… zinu, zinu, jus to ne­gribējāt…

- Jā, Gabriēla, es patiešām to negribēju. Es taustos kā pa tumsu.

Es uzliku plaukstas viņai uz pleciem, juzdams, kā mīkstais

kašmirs slid pa silto ādu. Viņa šņukstēdama piekļāva galvu man pie krūtīm, un es jutu, ka viņas pleci trīs. Šajā bridi Gabriēla man šķita trausla un neaizsargāta būtne, kas pie manis, viņai pilnīgi sveša cilvēka, meklē drošību. Es skūpstīju viņas tumšos, zīdainos matus un ieelpoju to smaržu. Man gribējās teikt, ka viss būs labi, ka ar viņas tēvu nekas ļauns nav noticis, taču nespēju. Pārāk daudz cilvēku bija miruši. Tāpēc es tikai apskāvu viņu un ļāvu izraudāties. Varbūt Lebekam bija taisnība. Varbūt viņš jau bija ellē. Kādēļ gan iedvest veltas cerības?

- Kāpēc es jums uzticos? - viņa vaicāja, piespiedusi vaigu man pie krūtim.

- Ko gan jūs varat zaudēt? Jūs lieliski saprotat, ka ne jau no­galināt esmu šeit ieradies. Citādi jau sen būtu jūs "novācis". - Viņa iesmējās un nošņaukājās. - Iespējams, jums ir zināms kas tāds, ko pagaidām nezinu es, - piesardzīgi turpināju. - Un man tas jāuzzina. Tāpēc jūs man uzticaties. Jūs gribat man uzticēties.

Viņa vilcinādamās paspēra soli atpakaļ.

- Dienasgrāmatā ir vēl kas. - Viņa uzšķīra kādu lappusi. - Ta­jā dienā viņš tikās ar jūsu māsu. Viņas vārdu gan nemin… toties uzrakstījis vairākus citus vārdus.

Simons.

Gregorijs.

Pauls.

Kristoss.

Erchercogs!

Viņa nolūkojās, kā es skaļi izlasu šos vārdus.

- Vai tie ir reāli vārdi, mister Driskil? - viņa vaicāja. - Vai seg­vārdi? Erchercogs…

Es palocīju galvu.

- Un ko nozīme izsaukuma zīme? Ka Erchercogs ir ļoti sva­rīgs?

- Jusu fotogrāfijā ir četri vīri… - Gabriēla sacīja.

- Esmu pārliecināts, ka māsa šo fotogrāfiju parādīja jūsu tē­vam. Pēc tam viņš ierakstījis dienasgrāmatā šos vārdus.

- Bet šeit ir nevis četri, bet pieci vārdi!

- Pareizi. Piektais fotografēja.

Brīdi mēs klusēdami raudzijāmies viens uz otru.

- Mister Driskil, - beidzot viņa sacīja, - vai nevēlaties iziet pa­staigā pa pludmali un izvēdināt galvu? Varbūt pēc tam sapratī­sim ko vairāk.

- Sauciet mani par Benu.

Viņa paņēma no krēsla atzveltnes jaku.

-Tādā gadījumā es esmu Gabija. Norunāts?

Es pasmaidīju un pamāju.

- Iesim.

Viņa atbīdīja stikla durvis, kas veda uz verandu, un iekšā ie­plūda vēss gaiss ar sāls smaržu. Gabriēla nometa augstpapēžu kurpes.

Iedami pa koka kāpnēm lejup, mēs sasniedzām blīvi nomīdīto smilšu joslu. Krastā vēlās nelieli, vienādi viļņi ar mēness apmir­dzētām sudrabainām cepurēm. Austrumu pusē mirgoja Aleksan- drijas ugunis. Mēs gājām gar pašu ūdens malu, kur smiltis bija mitras, un stāstījām viens otram par savu dzīvi. Es - par advokā­ta darbu Ņujorkā, bet viņa - par līgavaiņa nāvi tūkstoš deviņi sim­ti septiņdesmit trešajā gadā, kad viņš kritis karā ar Izraēlu. Es pa­kavējos atmiņās par savu neveiksmīgo mēģinājumu sadzīvot ar jezuītiem, un Gabriēla stāstīja, ka viņas māte mirusi agri un viņu audzinājis tēvs. Šeit, Ēģiptē, viņa pazīstot tikai pāris amerikāņu vīriešu. Kad es teicu, ka līdz šim nepazinu nevienu ēģiptiešu mei­teni, viņa smējās.

- Vienigi Kleopatru, protams, - viņa klusi noteica, paņemda­ma mani aiz rokas. Kad vējš iepūta mums sejā sāļas šļakatas, mēs pagriezāmies un gājām atpakaļ uz māju.

Es ieminējos, ka iepriekšējā dienā pēc manas aiziešanas viņas tēvs, gribēdams ar kādu aprunāties, varbūt piezvanījis savam draugam Rihteram. Gabriēla atkal iesmējās, bet viņas smieklos jau­tās rūgtums.

- Rihteram? Šis cilvēks nu gan nav mana tēva draugs… Drī­zāk viņa cietumsargs!

- Kā tas jāsaprot?

- Iesim iekšā! Esmu nosalusi. Uzvārīšu kafiju un tad pastāstī­šu par Rihtera kungu un Lebeku ģimeni.

Mēs iekārtojāmies istabā, kas bija pārpilna seniem persiešu paklājiem un zemiem dīvāniem. Visur bija izvietotas vāzes ar zie­diem, un smagnējas lampas meta maigu gaismu. Gabriēla pavēs­tīja man neparastu stāstu par savu ģimeni, stāstu, ko neesot dzir­dējis neviens visā pasaulē.

Zans Pols Lebeks, Gija un Etjēna tēvs, bijis ļoti konservatīvs katolis un simpatizējis nacistu izveidotajai Višī marionešu valdī­bai ar maršalu Petēnu priekšgalā. Gijs kļuva par priesteri, bet Et- jēns strādāja tēva galerijā un mantoja ģimenes biznesu. Lebeks, vecākais, savus dēlus audzināja stingri, un Etjēnam neatlika ne­kas cits kā ārēji piebalsot tēva politiskajiem uzskatiem. Kara sā­kumā Žanu Polu ķera trieka, un viņš kļuva rīcībnespējīgs. Etjēns, toreiz divdesmit piecus gadus vecs, pārņēma galeriju savā ziņā. Un konstatēja, ka vecais vīrs darbojies kā neoficiāls diplomāts, uz­turēdams attiecības starp nacistu okupācijas režīmu un Katoļu baznīcu Parīzē. Tieši tajā laikā Etjēns iepazinās ar Klausu Rihte­ru, kas nodarbojās ar to pašu, ar ko Etjēna tēvs, - uzturēja labas attiecības ar Baznīcu. No otras, no okupācijas karaspēka puses. Šis stāstījums saskanēja ar skopajām informācijas druskām, ko bi­ju uzzinājis no Rihtera. Par Giju Lebeku Gabriēla necik daudz pa­stāstīt nevarēja, taču viņai vienmēr bija teikts, ka tas gājis bojā va­roņa nāvē kara laikā. Tas arī viss.

Strādādama kopā ar tēvu, Gabriēla no saraustītām frāzēm, ko viņš izgrūda depresijas lēkmju laikā, bija uzzinājusi, ka Žans Pols tirgojies ar nenovērtējamiem mākslas darbiem, ko nacisti izlaupī­juši no privātām kolekcijām, kuras lielākoties piederējušas ebre­jiem. Tā kā veselības stāvoklis liedza Žanam Polam aktīvi pieda­līties biznesā, viņa pienākumus vajadzēja uzņemties jaunajam Etjēnam.

- Kādēļ nacistiem bija vajadzīgs tirgotājs? - es jautāju. - Viņi tāpat varēja ņemt visu, ko vēlējās.

- Tā ir, - Gabriēla atbildēja, - taču neaizmirstiet Baznīcu. Tā gribēja saņemt savu daļu… par sadarbību ar viņiem.

- Kāda īsti bija tā dēvētās sadarbības būtība?

Viņa papurināja galvu.

- Kara laikā? Kas zina…

- Vai viss pārējais, ko jūs man izstāstījāt, ir dibināts uz faktiem?

- Jūs spriežat kā tipisks jurists! Es nebiju tur klāt, ja gribat zi­nāt. Taču esmu pārliecināta, ka viss bija tieši tā. - Viņas balsi ie­skanējās nepacietība. - Tas visus šos gadus grauž manu tēvu… Ja, tā ir…

- Kā jūs varat būt par to pārliecināta?

- Varu, jo redzēju, ko tēvam vajadzēja pārdzīvot! Es centos par to nedomāt, taču ieradās jūsu māsa, pēc tam jūs, un viss sākās no gala. Es kaunos par to, ko tēvs darīja…

- Paklausieties, Gabij. Baznīca vienā gultā ar nacistiem kara laikā nav nekāds jaukais skats, taču nav ari sensācija. Ne vien­mēr kara laikā Baznīca rīkojās tā, ka būtu iespējams ar to lepo­ties. Es negrasos ko ipašu pārmest jūsu tēvam. Viņš iekļuva šajā katlā pret savu gribu un, manuprāt, bija starpposms, vidutājs, kas nacistu nolaupītās mākslas vērtības piegādāja Baznīcai. Bija karš, Gabij, un neviens nezina, kā viss notika… Turklāt viņš bija vēl pa­visam jauns un gāja tēva pēdās.

Taču es joprojām nezināju, ko Vela atklājusi. Tā bija tāla pa­gātne. Kas gan par to vairs bēdā? Kuru gan uztrauktu apsūdzība četrdesmit gadu vecos nodarījumos?

- Karš beidzās, taču viss turpinās, - Gabriēla atsāka sarunu, - un tas ir vissliktākais. Mans tēvs kļuva par viņu cilvēku! Tie bi­ja viņi, kas pēc kara palīdzēja tēvam atvērt galerijas Kairā un Alek­sandrijā, lai tas slepus turpinātu zagtu mākslas darbu tirgošanu… Viņi organizē visu šo biznesu!

- Kādi "viņi"? Karš ir sen beidzies.

- Cik jūs, amerikāņi, esat naivi! Mēs esam pavisam citādi. Mēs nevaram atļauties tadu greznību - raudzīties pasaulē atklātām un skaidrām acīm. Sevišķi, kad Kairā ieradās vācieši ar aizdomī­gu pagātni - bagāti, ietekmīgi cilvēki, kuri mūsu valdībai kļuva par palīgiem un padomniekiem. Nacisti, Ben, visīstākie nacisti! Viņi bija salaupījuši bagātības miljonu un miljardu dolāru vērtī­bā, noslēpuši ne vien gleznas un skulptūras, bet arī zeltu un dārg­lietas, neiedomājama lieluma dārgakmeņus un citas vērtslietas… Taču no šā laupījuma nebija nekādas jēgas. Kur liksies ar tādu mantību? Kādam vēl modīsies aizdomas… Taču nauda bija nepie­ciešama, un vajadzēja atrast veidu, kā pie tās tikt. Dzīvi palikušie nacisti bija visur - leģions Condor Madridē, Die Spinne, daudzi esesieši no Eiropas pārcēlās uz Āfriku, uz Ēģipti, uz Dienvidame­riku, uz jūsu dārgajām, demokrātiskajām Amerikas Savienotajām Valstīm. Visa šī vecā gvarde, kas sapņoja par ceturto reibu, ne tikai

Meņģele, barbjē un Bormans, bet simtiem un tūkstošiem vīru, ku­ru vārdus mēs nekad neuzzināsim. Un visiem viņiem vajadzēja naudu. Viena no iespējām šo naudu iegūt bija mākslas vērtibu un dārglietu pārdošana. Iegūtie līdzekļi radītu izdevību izveidot sa­vu biznesu, investēt. Taču uzticamu pircēju atrast nebija viegli. Galu galā viņi riskēja kļūt par šantāžas upuri, maz kas var gadī­ties.

- Vai jūs gribat teikt, ka viņi pārdeva šīs bagātības Baznīcai? Nodrošinādami sevi ar tās naudu?

- Izdzīvojušie nacisti iedzina Baznīcu stūrī. Vai nu pērciet no mums mantu, vai arī… - Gabriēla nogaidoši uz mani lūkojās, vai esmu sapratis.

- Vai nu pērciet, vai izbazūnēsim pa visu pasauli, kā mēs jūs kara laikā apgādājām ar salaupītajiem dārgumiem! Šantāža… tur­klāt Baznīca par savu naudu patiešām saņēma vērtības. - Es no­pūtos un, saudzēdams muguru, lēni atslīgu uz zemā dīvāna. - Sasodīts! Baznīca noslēgusi vienošanos ar pašu nelabo.

- Nu, es to dēvētu mazliet delikātāk. Tā bija un ir trausla līdz­svara saglabāšana starp spēkiem, - Gabriēla sacīja. - Baznīca nav nemaz tik nevarīga - tā var atklāt pasaulei daudzu bijušo kara noziedznieku slēptuves. Tā ka bijušie nacisti arī bīstas no Baznī­cas - šī vienošanās dibināta uz bailēm. Mans nabaga tēvs atra­dās starp šiem dzirnakmeņiem, bet viņš arī tukšā nepalika. Grē­ka darbi padarīja viņu bagātu. Es nepārzinu viņu darijumu mehānismu, taču domāju, ka tēvu izmantoja, lai tas pārdotu, pirk­tu, kontrabandas ceļā mākslas darbus izvestu no Eiropas un galu galā tie nonāktu Baznīcas īpašumā. Iegūto naudu viņš nogādāja nacistiem…

- Ar Klausa Rihtera palīdzību, - es piebildu.

Gabriēla pamāja.

-Jā, droši vien tāda šī shēma bija. Pierādīt nevaru, bet tēvs man pateica pietiekami, lai pārējo es saprastu pati. Tieši no tā viņš il­gus gadus baidījās - ka šīs darbības nāks gaismā. Tēvs ir vājš cilvēks un tādām spēlēm nav piemērots. Rihters turēja viņu īsā pavadā. Vadīja, komandēja, uzmanīja… Un tagad… tagad es bai­dos, ka tēvs sabrucis zem savas vainas smaguma… - Gabriēla klu­si ieelsojās.

Es piegāju pie viņas, pietupos un viņu apskāvu. Viņa piepla- ka man pie krūtim, nespēdama valdīt asaras un kaut ko nesapro­tamu murminādama. Tad paskatījās mirdzošām acīm un noskūp- stija mani. Pēc īsa brīža viņa aizveda mani uz guļamistabu, un mēs mīlējāmies kā pēc maiguma izbadējušies svešinieki. Kad vi­ņa beidzot aizmiga, es piecēlos, apģērbos un izgāju uz koka kāp­nēm, kas veda lejup, uz pludmali. Dzestrais vējš acumirklī nožā­vēja manu sviedraino seju. Es nespēju atcerēties, vai pēdējās pāris stundās man sāpējusi mugura. Šķita, ka pārsējs ir savā vietā, un sliktāk es nejutos.

Es vēroju mēness atspulgus spoguļgludajā ūdenī, ieklausījos klusumā un nerimtīgajā čalā, ko radīja mazie vilnīši krasta smil­tis. Man gribējās kaut kā sazināties ar māsu un pajautāt viņai, vai esmu uz pareizā ceļa…

Iespējams, viņa kara laika dokumentos bija uzdūrusies liecī­bām par šo zagļu bandu, kas nodarbojās ar mākslās priekšmetu laupišanu un pārdošanu. Starp viņiem bija garīdzniecības pār­stāvji un veci nacisti, kas, neko nenožēlodami, slēpās dažādos ze­meslodes nostūros ar salaupītajām gleznām, skulptūrām un Fa- beržē olām un nebeidza vien sapņot par pasaules kundzību. Jā, aina veidojās skumja. Taču nebija nekādu pierādījumu, ka tas viss kaut kā varētu ietekmēt nākamā pāvesta izvēli vai būtu saistīts ar Veļas, Lokharta un Hefernana slepkavību. Milzigā gobelēna - Baz­nīcas - stūrī biju ieraudzījis neglītu rakstu… bet tas neko man ne­izteica.

Ak jā, vēl man bija fotogrāfija. Un Rihters savā Parīzes perio­dā bija saistīts ar Baznīcu. Attēlā bija redzami trīs garīdznieki, no kuriem divi bija miruši, bet viens grasījās ieņemt vietu Svētā Pētera katedrāles tronī. Turklāt Gabriēla teica, ka nekas nav beidzies - mākslas darbu un naudas plūsma nerimst. Ja viņai taisnība, arī mūsdienu Baznīcā ir ļaudis, kas turpina šantāžas spēli… Varbūt Baznīcas iekšienē ir kāds nacists…

Iespējams, tas ir cilvēks no pagātnes. Vai arī tradīciju turpina kāds no jaunajiem.

D'Ambrici bija vienīgā dzīvā saikne no Baznīcas puses.

Vai es varēju būt pārliecināts, ka šis atklājums iznīcinātu kar­dināla d'Ambrici izredzes iegūt augsto amatu? D'Ambrici, mans brīnišķīgais rotaļbiedrs tūkstoš deviņi simti četrdesmit piektā gada vasarā un rudenī…

Vela uzturēja ar viņu ciešas attiecības. Māsa Elizabete arī viņu labi pazina.

Fakti un domas šaudījās manā prātā, atteikdamies izveidot ko­pējo ainu. Kur tajā visā iederas mūsdienu Parīze? Pēdējos dzīves mēnešus Vela pavadīja tieši Parīzē, pūlēdamās tur kaut ko no­skaidrot… bet ko? Un toreiz arī bija Parīze. Pie joda, toreiz viņi visi bija Parīzē!

Es domāju, kur gan Etjēns Lebeks palicis un kādus jautājumus viņam uzdotu, kad aiz muguras saklausīju troksnīti. Durvīs, ieti­nusies biezos rītasvārkos, stāvēja Gabija.

- Manuprāt, es zinu, kur ir tēvs, - viņa sacīja. - Viņš mēdza ar Rihteru apspriest kādu vietu, katolisku vietu, kur iespējams no­slēpties no visas pasaules. Atceros, abi par šo domu smējās. Rih­ters sacīja, ka pasaules gals tas neesot, taču no turienes to varot redzēt…

- Katoliska vieta? Ko tas nozīmē? Baznīca? Klosteris? Patver­sme?

- Nezinu, lāču atceros, kā viņi to sauca.

- Kā, Gabij?

- L'inferno.