Assasini

CETURTĀ NODALA

DRISKILS

Nomātais Dodge nevienlīdzīgajā kaujā ar svelmaino sauli un vēju, nokaitētajām smiltim un putekļiem padevās trīssimtajā jūdzē. Ceļš, kas vijās gar Vidusjūru, veda uz Inferno. Paldies Dievam, kaut kā aizstūrēju lidz degvielas uzpildes stacijai, kas bija noslē- pusies kāpās un sastāvēja no pāris degvielas sūkņiem, kas, man par brīnumu, darbojās. Apkalpojošais personāls šeit bija samērā liels - divi smilškrāsas suņi, no kuriem viens apslacīja sūkni, čet­ri ēģiptieši, kas tāpat vien slaistījās, un tehniķis, kurš uzreiz pa­ziņoja, ka viņam nepatīkot mana auto pārnesumkārbas skaņa. Galvā viņam bija Ņujorkas jenkiju beisbola cepure un mugura zils Ford kombinezons. Aiz viņa muguras, gluži kā mirāža, rēgojās celtne, ja vien no mirāžas negaida pārāk daudz. Tā bija neliela viesnīca, kas cepinājās saulē kā biskvīts. Divi stāvi, nolaistas žalū­zijas, bez nosaukuma.

Kamēr vīrs ar jenkiju cepuri galvā meklēja trokšņa un dūmu cēloni, es iegāju vēsajā, pustumšajā viesnīcā, kur pie reģistrācijas galda neviens nesēdēja. Vestibils bija mēbelēts ar pāris aizvēstu­riskiem, apbružātiem krēsliem un diviem galdiņiem uz trim kājām. Zem zolēm čirkstēja smiltis. Uz nedaudzajām augšstāva istabām un balkonu veda kāpnes. Radio skanēja man nesaprota­ma mūzika. Pie sienas uz naglas karājās kokakolas plakāts. Tuvo­jās vakars. Mans auto bija neglābjami bojāts, un es stāvēju tuk­snesī, kur biju atkūlies, meklēdams cilvēku, kurš, iespējams, ne­maz neeksistēja, biju izsalcis un izslāpis, un savainotā mugura beidza mani vai nost. Acimredzot būs labāk, ja došos mājās.

Interesanti, ko šajā situācijā teiktu Vela vai māsa Elizabete. Māsa Elizabete… Lai viņa ar savu neīsto, divkosīgo biedriskumu iet ratā! Šobrīd droši vien kaut kur dzer kokteiļus kopā ar savu itāliešu draudziņu, un abi līdz kaklam ieslīguši intrigās… Toties es cepos šeit kā uz pannas un pamazām zaudēju prātu no kar­stuma un diskomforta. Vārdu sakot, bija pieredzēti labāki laiki.

Suņi rēja, bet ap Dodge sastājušies arābi par kaut ko skaļi smē­jās. Pa durvīm, kas atradās tieši zem kāpnēm, iznāca sieviete, arī ģērbusies Ford kombinezonā, un paskatījās uz mani. Viņa anglis­ki pajautāja, ko vēlos. Es parādīju uz kokakolas plakātu un teicu, ka vēlos to ar ledu. Un kaut ko ēdamu. Viņa aizgāja un atgriezās pēc desmit minūtēm, nesdama divus hamburgerus un lielu glāzi kokakolas ar ledu. Lidz ar to mana dzīvība un veselais saprāts bija glābti, un es vairs nedomāju par mantu kravāšanu un doša­nos mājup.

Pārnesumkārba patiešām bija nelietojama. Lai automašīna at­kal ripotu, vajadzēšot divas tris dienas, tā man paskaidroja arābi un tehniķis. Noskaidrojās, ka viņi zina, kur atrodas senais klos­teris Inferno, kaut gan visi uzskatīja došanos uz turieni par pilnī­gu neprātu. Tā kā no sava nodoma es neatteicos, viņi man pa­stāstīja, ka nākamās dienas rītā šeit garām ar kravas automašīnu braukšot Abdula, kurš, ja es labi samaksāšu, mani aizvedīs, kur vajag. Nakti es varot pārlaist viesnīcā kādā augšstāva istabā. Il­gāk tērzēt ar jaunajiem draugiem man vairs nebija spēka. Turklāt diez vai viņus manas likstas interesētu. Izdzēris vēl dažas glāzes kokakolas, es devos gulēt.

Kā nu spēju, es apkopu muguru un apgūlos šaurajā gultā, bet miegs kavējās. Uz matrača jutu smiltis. Tā kā naktis tuksnesī mēdz but vēsas, uzvilku segu līdz zodam. Taču miegs nenāca.

Domas atkal un atkal atgriezās pie Gabriēlas Lebekas stāstīju­ma par savu tēvu, par viņa netīro vienošanos ar nacistiem, par cilvēkiem fotogrāfijā un viņu noslēpumaino dzīvi četrdesmit piec­desmit gadu garumā. Viss bija tik sarežģīts… Man neizdevās šos notikumus saistīt ar māsas nogalināšanu, un tāpēc es gribēju Lebeku atrast. Manās gurdajās smadzenēs kavējās nojauta, ka šis cilvēks ir uz izmisuma robežas, ka viņu iespējams pārsteigt vāju­ma bridi, pabiedēt… panakt, ka viņš izstāsta ko vairāk. Kādam taču jāizstāsta kaut kas vairāk! Kādam jāzina, kāpēc Vela nogalināta. Lebeks bija tā vērts, lai es viņu atrastu un iztincinātu. Ja viņš ne­būtu aizbēdzis tuksnesi, man būtu vieglāk. Ta kā viņš bija aizbē­dzis, man neatlika nekas cits kā sekot.

Ceļš bija būvēts pirms vairāk nekā četrdesmit gadiem Ziemeļ- āfrikas kampaņas laikā, pēc tam atstāts saules un vēju ziņā. Ne­viens vairs nebija licies par to ne zinis, un ik reizi, kad mašīna uz akmeņiem vai grambām palēcās, man mugurā iedūrās sāpju īle­ni. Es sakodu zobus, ieķēros rūsainajā, putekļainajā paneli un lū­dzu Dievu, lai mēs ātrāk nonāktu galā. Ar Abdulas automašīnu bija saistīts īpašs stāsts. To atkāpdamās bija pametušas itāliešu vienības. Un pareizi darīja, ka pameta, jo nabaga spēkrats atgādi­nāja graustu, ko laikazobs nebija žēlojis. Brauciens atsauca atmiņā apgabala tirgus karuseli, kur mazotnē mani iesēdināja tēvocis, ne­nojauzdams, ka es viņu apvemšu. Es mierināju sevi ar domu, ka būšu nokļuvis Svētā Kristofera klosterī braukšus. Krekls man lipa pie muguras, un es cerēju, ka tie ir sviedri, nevis asinis. Ak Dievs, kaut tās nebūtu asinis!

- Vai vēl tālu? - es nokliedzos, paliekdamies uz Abdulas pu­si, taču tas, ieķēries abām rokām stūrē, atņurdēja ko nesaprota­mu, turpinādams košļāt smirdīgo, sen nodzisušo cigāru. Samie- dzis acis, es raudzījos caur beigtām mušām klāto vējstiklu uz priekšu, taču ceļu slēpa vēja nestas smilšu un putekļu vērpetes. Acis sāpēja gan no saules, pret ko manas tumšās saulesbrilles ne­līdzēja, gan no smiltīm, kas tajās grauza. Saules, vēja un smilšu apsvilināts, es sameklēju zem sēdekļa pabāzto ūdens blašķi, kas bija tā nokarsusi, ka apdedzināju pirkstus, un, sargādams lūpas no pudeles kakliņa, iedzēru karsto ūdeni. Mēs braucām jau septi­ņas stundas, un man nebija ne jausmas, cik ilgi vēl spēšu to iztu­rēt. Es klusībā brīnījos, kas tie par cilvēkiem, kuri dodas uz šo vie­tu pēc brīvas gribas.

Nelīdzenajā ceļā automobiļa priekšējie spārni bez mitas gra­bēja. Kailās riepas šad tad smiltīs buksēja, un tad vajadzēja lēkt āra no kabīnes un braucamo pastumt. Vēja dzīto smilšu kapatais automobilis izskatījās tāds, it kā būtu ložu sacaurumots Čikāgas gangsteru karos. Kā es tikšu atpakaļ, ja mans transportlīdzeklis, nokļuvis līdz klosterim, ņems un izjuks? Vai man tur vajadzēs pa­likt uz visiem laikiem? Bet varbūt mani tur gaida sirmais prieste­ris ar dunci un nemaz par atpakaļceļu nebūs jāraizējas?

Beidzot aiz smilšu plīvura es ieraudzīju zemas ēkas apveidus. Tā bija gluži kā pieplakusi pie zemes, asi robainām malām, pelē­ki brūngana, maz atškirdamās no smilšu pauguriem, kas vidēja nedaudz tālāk. Pēc mirkļa tā nozuda.

Gaitu nepalēninādams, Abdula ar pirkstu rādija uz priekšu. Kaut ko noburkšķējis, viņš pēc brīža nobremzēja. Nožvarkstēja me­tāls, un automobilis, vēlreiz palēcies un nodrebējis, apstājās. Es lēni izkāpu no kabīnes, izslaucīju acis ar eļļainu lupatu, ko, pa­cēlis no kabīnes grīdas, man pastiepa Abdula, un atkal uzliku brilles.

- Te ceļš beidzas, - Abdula paskaidroja, notraukdams no lū­pas brūnu tabakas plēksniti, un lauzītā angļu valodā turpināja: - Tālāk, draugs, tev jāiet kājām. - Viņš mīklaini iesmējās un no­spļāvās pa sānu logu, kur sen vairs nebija stikla. - Rīt atgriezī­šos. Gaidīt netaisos. Tagad samaksā, lai es rit atgrieztos. Abdula nav vakarējais, nav muļķis. - Viņš atkal skaļi iesmējās, droši vien par savu attapību, un es iedevu viņam sauju naudas.

- Par muļķi tevi, Abdula, vis nenosauksi, - es sacīju.

- Bet tu pamēģini… nožēlosi, - viņš noņurdēja un iedarbināja motoru.

Paņēmis somu, es palūkojos uz tikko manāmo taku. Automa­šīna sāka braukt, ar riteņiem man sejā ietriekdama smilšu vērpe­ti, bet man bija vienalga. Es stāvēju pasaules nomaļākajā kaktā, kas uzdzina šausmas, un atbilstoši izskatījos.

Klosteris bija pussabrucis, un to sargāja vecs tanks, leslidzis smiltīs lidz pat kāpurķēžu vidum, tas stāvēja pret galvenajiem vārtiem. Uz borta bija redzama izbalējusi Rommela Āfrikas kor­pusa pazīšanas zīme. Garais stobrs bija notēmēts pret ceļu, it kā stobrā vēl būtu pēdējais šāviņš, it kā tanks pēdējo reizi ar uguni un dārdoņu grasītos sveikt diženo Patonu. Uz mirkli man šķita, ka redzu ļaunu sapni, ka šā briesmoņa kāpurķēdes mirkst asinis un visapkārt sprāgst šāviņi. Taču tā stobrs bija vērsts uz tuksne­si, smilšu klajumu, un dažām nīkulīgām, greizām palmām. Ienaid­nieks sen bija prom. Laiks bija visus samierinājis, pamezdams uz lauka šo relikviju, kas izskatījās tik vientuļa un skumja kā pēdējā eglīte Ziemsvētku tirdziņā.

No ēnām, no kāda iedobuma zemajā sienā, kas ieskāva klos­tera ēkas, izvilkās izkāmējis suns. Apostījis mani, tas nelaimīgs un vilies atgriezās ēnā. Un sēdēja tur, purinādams pinkaino gal­vu, lai uz tas nesēstos uzmācīgās mušas. Nejaukās radības šeit bija tik lielas kā mans īkšķis, un šķita, ka suns ar tām spēlē kādu nebeidzamu spēli. Mušu dūkšana gan bija neparasti agresīva, un tas apstāja suni, it kā grasitos aprīt gan to, gan visu pārējo, kas gadītos ceļā. Acīmredzot sajutušas lielāku laupījumu, daudzas, pretīgi zumēdamas, sekoja man līdzi klostera teritorijā. Mušas riņ­ķoja man ap galvu, un saule svelmēja tik nežēlīgi, ka acu priekšā jau rādījās sarkani loki. Es jutos kā nokaitētā elektrības spuldzītē iekļuvis knislis.

Nekur nebija nevienas dzīvas dvēseles. Pār duļķainu peļķi, no kuras ūdeni laka vēl viens suns, liecās vientuļa palma. Vējš svil­poja pussabrukušās ēkas sienās, reizēm paceldams gaisā smiltis, un šī skaņa saplūda ar mušu dūkšanu. Taču mana dzirde uztvē­ra vēl ko - klusinātu balsu murdoņu, ko ik pa bridim vējš aiznesa sāņus. Es devos uz šo skaņu pusi un nokļuvu ēkas otrā pusē. Bal­sis kļuva skaļākas, tās it kā vaimanāja. Kad tuvojos vārtiņiem, kas turējās virves eņģēs, skandēšana apklusa. Es nostājos ēnā.

Viņi kādu apglabāja.

Samiegtām acīm es vēroju, kas notiek klostera pagalmā, un ļaužu stāvi manu acu priekšā ļodzijās un trisēja sakarsušā gaisa viļņos. Atbalstījies pret sienu, es mēģināju aizliekt roku aiz mugu­ras un pārbaudīt brūci, vai netek asinis, lai gan zināju, ka tās tek vienīgi manā prātā un mugura nopludusi sviedriem. Taču aiz­sniegt ievainojumu nespēju. Biju pārāk stīvs un saspringts, pār­sējs bija pārāk ciešs, tāpēc man sāpēja. Atmetis šo domu, es pie­vērsos mūkiem, cenzdamies saskatīt, vai starp viņiem nav gara auguma virs ar sudrabainiem matiem un bezdibenīgām acīm, kas atgādina lielgabala stobra caurumu.

Viņa, protams, tur nebija. Šie mūki bija neliela auguma vīri, dažs nedaudz apvēlies, cits sakumpis, vēl cits no vecuma izkal­tis. Nedaudz atstatu stāvēja bārdains mūks skarbiem sejas vaib­stiem, atgādinādams Vecās Derības personāžu, kas pārliecināts, ka uguni var uzvarēt vienīgi ar uguni. Mūks bija taisns kā miets, un es ievēroju, ka viņš mani pamanījis. Aizgājējs gulēja aizvērtā koka zārkā blakus mikstajā, smilšainajā zemē izraktai dziļai bed­rei. Nelielo kapsētu rotāja vienkārši, dažādos leņķos sašķiebušies koka krusti, un ikviens vēstija par kāda dzīves gājuma skumjo no­beigumu. Bārdainais vīrs piegāja pie kapa malas un sāka runu.

Es biju pārāk talu, lai dzirdētu, ko viņš saka, bet iet tuvāk man negribējās.

Bēres. Manu acu priekšā, gluži kā sāpju un karstuma uzburta mirāža, pavīdēja mirušie. Māsa… Lokharts… Vējš uzsējas nožā­vēja sviedrus, un ādu savilka sāļa garoziņa ar smilšu piemaisīju­mu. Uz bridi man šķita, ka viss esmu pārklāts ar tādu kraukšķīgu mizu un cenšos tikt no tās ārā kā no kokona, ka esmu vai nu pa­visam jauns, vai vecs, vai nu tikko dzimstu, vai ceļos augšā no kapa.

Kad zārks bija nolaists kapā un apbērts ar zemi, mūki nāca uz manu pusi. Viņi tuvojās gausi, gluži kā citas planētas būtnes kadā fantastikas filmā. Vairākiem mugurā bija raupjas, garas su- tanas, diviem bikses no vienas vietas klāja ielāpi, vienam kājās gandrīz balti džinsi. Ļaudis nenosakāmā vecumā, pārsvarā tum­ši iedeguši, bet daži slimīgi bāli. Viņi oda pēc sviedriem un smil­tīm, kam arī piemit īpašs smārds.

Skarbā izskata vīrs, kas teica runu, pienāca man klāt un ap­stājās.

- Esmu šeit abats, - viņš teica maiga, draudīgajai sejai pavi­sam neatbilstošā balsī. Es mēģināju ko bilst, taču mute bija pārāk izkaltusi. - Tu asiņo, - viņš turpināja, raudzīdamies man garām.

Es pagriezos. Uz sienas, pret kuru biju atspiedies, vidēja sar­kani traipi. Gribēju nolādēties, taču mēle bija pielipusi pie auk­slējām.

- Nāciet līdzi, - viņš sacīja, un es sekoju viņam iekšā Svētā Kristofera klostera krēslainajās telpās.

Drukns liela auguma mūks, kuru pie kapa nebiju redzējis, vien­kārši iekārtotā abata kabinetā lika man nogulties uz galda. Vēsās telpas sienas bija tris pēdas biezas, un saules gaisma šeit iespīdē­ja tikai pa ļoti šauriem logiem. Šis mūks ar septiņas dienas ve­ciem bārdas rugājiem bija brālis Timotijs. Viņa acis bija apsarku­šas un deguns klāts ar sarkanzilām dzīsliņām kā dzērājam. Toties šā vira rokas bija saudzīgas un veiklas, un man šķita, ka man pie­skaras žēlsirdības eņģelis. Viņš novilka man sasvīdušo kreklu, no­ņēma pārsēju, izmazgāja brūci, atzīmēdams, ka redzējis ari ļau­nākas, tad iesmējies piebilda:

- Taču tie visi bija miruši.

- brālis Timotijs, - teica abats, kurš stāvēja pie galda un vē­roja, - ir liels jokdaris. Viņš mūsu dienas padara gaišākas.

Es rāmi gulēju uz vēdera, un man nāca miegs. Mūks sadabū­ja jaunu pārsēju un, vieglām kustībām to uzlicis uz brūces, nostip­rināja ar platu līmlenti. Soli atkāpies, viņš nopētīja savu roku dar­bu, acīmredzami juzdamies ar to apmierināts. Brālis Timotijs pa­līdzēja man piecelties sēdus un tad ķērās pie savu dziednieka pie­derumu savākšanas. Ielicis tos saplaisajušas ādas somā, viņš skaļi nošņaucās un noslaucīja degunu savas izbalējušās sutanas pie­durknē.

Abats apsēdās uz krēsla ar augstu atzveltni un uzlika uz gal­da rokas.

- Ūdeni mūsu viesim, Timotij. - Druknais mūks izgāja, un abats pievērsa man ziņkārīgu skatienu. - Neviens šeit neierodas nejauši, - viņš sacīja. - Pieņemu, ka jūsu vizītei ir svarīgs iemesls, ja jau jūs mērojāt tik tālu un grūtu ceļu. Tas lasāms jūsu sejā. Skaidrs ari tas, ka jūs kāds gribējis nogalināt. Fakts, ka esat šeit, liecina par jūsu apņēmibu un mērķtiecību. Ko jūs meklējat Svētā Kristofera klosterī?

- Cilvēku.

- Tas mani nepārsteidz. Tikai cilvēku mednieks spēj pārvarēt tādus šķēršļus. Kas ir šis cilvēks? Un kāpēc viņš jums tik ļoti va­jadzīgs?

- Etjēns Lebeks. Iespējams, jūs viņu pazīstat, bet ar citu vārdu. Viņš varbūt meklē šeit patvērumu…

- Šis vārds man neko neizsaka.

Es izņēmu no somas fotogrāfiju un pasniedzu abatam. Viņa sejā nepakustējās ne vaibsts. Norādīju uz Giju Lebeku, cerēdams, ka ārējā līdzība pateiks ko priekšā. Atgriezās brālis Timotijs ar ūdens krūzi un aspirīna pudelīti. Es noriju četras tabletes un iz­skaloju ar vēso ūdeni smiltis no mutes.

Abats nolika uzņēmumu uz galda un rūpigi to ar plaukstu no­gludināja. Klusajā telpā bija dzirdama vienīgi smilšu skrapstoņa gar ārsienām un savāda dziedāšana, kas atplūda no tuksneša, - tur smiltīs svilpoja vējš. Abats atspieda muguru pret atzveltni un cieši mani nopētīja.

- Man gribētos zināt, kas jūs esat, - viņš piesardzīgi sacīja.

Mīklains un skarbs cilvēks, kā tuksnesis. Es netiku vaļā no do­mas, ka viņš piepeši kļuvis par svarīgāko cilvēku manā dzīvē. Bez viņa atbalsta šajā Dieva un ļaužu aizmirstajā vietā es būtu bez­palīdzīgs. Viņa seja, ko cieši apkļāva āda, bija savāda. Šķita, ka desmitiem gadu garumā tā apstrādāta ar smilšu strūklu. Viņš gai­dīja no manis paskaidrojumus, un man tie bija jāsniedz. Ar manu vārdu un faktu, ka esmu atlidojis uz Ēģipti, nepietika. Kā es zināju, uz kurieni jādodas? Kā uzzināju par šo vietu? Viņš negrasījās pie­ļaut, ka es kaut ko noklusēju. Nūjā, viņam bija uz to tiesības, šeit bija viņa klosteris, viņš te bija galvenais. Tad es izstāstīju par mā­sas noslepkavošanu. Teicu, ka ar Lebeku viņa tikās neilgi pirms nāves. Teicu, ka ceriba atrast slepkavu nav liela, pavedienu gan­drīz nekādu, bet Lebeks varētu viest kaut nelielu skaidrību.

- Jūs teicāt, ka viņa tikusies ar šo cilvēku neilgi pirms savas nāves. - Man izklausījās, ka abats runā ar beļģu akcentu. Varbūt ar franču? - Ko jūs daritu, ja viņu atrastu?

- Aprunātos. - Es paraustīju plecus, juzdams, ka abats mani vēro ar atturīgu interesi, it kā nekas manā stāstā nebūtu tik nozī­mīgs, lai patiešām tam pievērstu uzmanību. - Vai palīdzēsiet man?

- Nezinu, ko lai jums atbild, mister Driskil. Palīdzēt… mēs šeit ar to nenodarbojamies. Palīdzība un cerība šajās sienās neienāk. Atļaujiet vispirms man pastāstīt, kas mēs tādi esam, lai jūs, mis­ter Driskil, saprastu, ko 110 Svētā Kristofera klostera mūkiem var gaidīt. - Viņš pabungoja ar pirkstiem pa galdu, un es klusēdams viņu vēroju. - Mēs esam kaut kas līdzīgs ārzemju leģionam, at­šķirība tikai tāda, ka esam mūki. Deviņpadsmit vīru, no kuriem neviens nekad nedosies projām… Reizumis pie mums kāds atnāk un tad atkal aiziet. Mēs lūdzam Dievu, gaidām nāvi, un Roma pilnīgi mūs ir aizmirsusi. Dažreiz tādi kā jūsu Etjēns meklē šeit patvērumu un attīrās no ļaunuma, ko sevī jūt. Ikviens savu reizi esam jutuši sevī ļaunumu, un varbūt tas noticis ar jūsu meklēto cilvēku ari. Daudzi no mums mirst no tādas vai citādas nedziedi­nāmas slimības, un mēs nemaz īpaši necenšamies izārstēties… var­būt vainojams izmisums, vilšanās…. Esmu mirušo abats, mister Driskil. Un aizmirsto abats.

Saskaņā ar vēstures liecībām klosteris dibināts divpadsmitajā gadsimtā, abats turpināja stāstu, un to izdarīja cistercieši - benediktiešu atzara mūki. Viņi uzskatīja, ka opozīcija Eiropas valdniekiem un tradicionālajai kristīgajai Baznīcai ne pie kā laba nenovedīs. Tradicionālā Baznīca krāja spēkus un varu un, izplez- damās pa visu pasauli, papildināja savas rindas un mantību. Cis­tercieši nolēma privileģēto un bagāto pasauli pamest. Mūkam, kurš nolēmis sevi dzīvei nabadzībā, nav vietas starp naudīgajiem un varenajiem. Taču viņiem bija vēl viens kredo - darbs. Pat attā­las un neauglīgas ielejas un kalnu nogāzes viņiem izdevās pār­vērst plaukstošos dārzos. Cītīgs darbs un nabadzība ir grūti sa­vienojami jēdzieni. Tūkstoš septiņdesmit piektajā gadā brālis

Roberts kopā ar vēl septiņiem mūkiem no Svētā Mikēles de Tone- res klostera iebēga Molesmas mežā. Līdz tūkstoš deviņdesmit as­totajam gadam ar savu pašaizliedzīgo darbu viņi tur radīja para­dīzi zemes virsū, kas nepavisam neatbilda īstam cisterciešu klosterim. Drīz pēc tam cita grupa devās riskantā ceļojumā uz Āfrikas ziemeļiem, kur viscaur pletās kails tuksnesis. Tādā smilšu klajumā nebija iespējams tikt pie labas labības ražas, turklāt šis zemes neinteresēja toreizējo valdību, un tas ari bija svarīgi. Šie mūki uzcēla tuksnesi klosteri, ko nodēvēja Svētā Bernarda vārdā. Kurā laikā un kāpēc tas kļuvis par Svētā Kristofera klosteri, abats nezināja.

Šeit, zem nežēlīgi svelmainas saules un tālu prom no Eiropas laicīguma, patvērumu guva paši izturīgākie un viņu askētisms at­zēla. Fanātisms, sevis noliegšana un miesas mērdēšana te bija gal­venie dzīves likumi. Mūku mūžs nebija ilgs. Tikai retais nodzīvo­ja lidz trīsdesmit gadiem. "Atstājiet miesu ārpus šiem vārtiem," muki pamācīja jaunpienācējus. "Pa tiem jāienāk vienīgi dvēselei. Miesa šeit neko nenozīmē." Protams, visu, pēc ka tiecās pārējā pa­saule, šajās sienās noliedza. Te nebija vietas nedz zināšanām, nedz. mākslai, nedz literatūrai, nekam tādam, kas parastos apstāk­ļos cilvēka dzīvei piešķir jēgu. Pat ne darbam. Nekam. Šim patvē­rumam varēja dot nosaukumu "Niecība". Tuksnesī viņi gaidīja pasaules galu, pārliecināti, ka ar savu absolūto bezgrēcīgumu, lūgšanām un sevis noliegšanu izdosies glābt visu pārējo cilvēci.

- Nepagaja ilgs laiks, pat ne puse gadsimta, mister Driskil, un viņi visi nomira. Gluži vai dzīvi sadega zem šīs saules, un ne­viens pēc viņiem nesēroja. Neapbērētie kauli baloja saulē, bet Ei­ropā par to neviens nezināja… Tikai pēc daudzām paaudzēm šeit ieradās eiropieši un atrada pierakstu driskas. - Abats nosita mu­šu. Izskatījās, ka brālis Timotijs stūri uz krēsla iesnaudies. Abats runāja ilgi un aizrautīgi, it kā nevēlēdamies laist garām izdevību šo stāstu darīt zināmu kādam no ārpasaules. Šķita, ka interese par mani pagaisusi pavisam - daudz vairāk viņu saistīja šis vēs­tījums, kurā viņš izbaudīja katru savu vārdu. - Pēc tam klosteris simtiem gadu stāvēja tukšs… tas saglabājies tikai tāpēc, ka šeit ir karsts un sauss. Iedomājieties, mister Driskil… gadsimtiem šajā vie­tā neatskanēja neviena lūgšana, nedzīvoja neviens mūks. Laiks šeit izdzēsis visu pasaulīgo. - Viņš tikko jaušami pasmaidīja, ap­laizīja plānās lūpas un turpināja. Dzimis stāstnieks, kam jādzīvo pasaulē bez klausītājiem. - Galu galā smiltis slīgstošais klosteris - to dēvēja ari par Elles klosteri jeb Inferno - kļuva par leģendu, un pamazām to savā ziņā pārņēma Romas Baznīca. Uz šejieni sāka izsūtīt neērtus garīdzniekus un mūkus ar domu, ka viņi ies bojā, pat nesasnieguši klosteri. Toties daži, istie eremīti un taisnie, il­godamies pakļauties nopietniem pārbaudījumiem, lūdzās, lai vi­ņus sūta uz šejieni, un reizēm šurp atkļuva paši, tik tikko dzivi, taču gandarīti, ka nonākuši svētajā vietā. Viņi ieradās, lai ekstāzē šeit nomirtu, ar noliegumu un nicinājumu novērsušies no pasau­les.

Šaurajos logos satumsa vakars, un kopā ar vēju pa tiem iekšā spiedās neparasts tuksneša dzestrums, kas aizkļuva līdz pat kau­lam. Kabinetā jautās tuvās nakts elpa, kas it kā vēlās pār smilšu klaidu kā miglas mākonis. Abats apklusa. Man nebija ne jausmas, cik ilgi mēs tā sēdējām. Viņš vēroja mani, it kā gaidītu kādu reak­ciju. Es jutu, ka viņš sagatavojies gaidīt, cik ilgi vajadzēs.

- Kāpēc jūs atnācāt uz šejieni? - es pajautāju.

Mirkli man šķita, ka abats jautājumu nav sadzirdējis, bet tad viņš paliecās uz priekšu, atspiedās ar elkoņiem pret galdu un sa­lika pirkstus kopa. Un ilgi pētīja savas rokas, kā pārbaudīdams, vai tās ir stingras un netrīc. Vai joprojām klausa.

- Disciplīna, - viņš gandrīz čukstus teica, - šeit ir tāda, kādu mēs paši sev nosakām. Tā ir atteikšanās no visa laicīgā. Daži ere­mīti daudz laika pavada tuksnesī. Vairākums no mums sarunā­jas, bet ir tādi, kas pastāvigi klusē. Mēs maz esam saistīti sava starpā, gluži vai slēpjamies cits no cita, un mums nav ilūziju par attiecību uzlabošanu ar Dievu. Mums nav cerību uz žēlsirdību. Mēs netaisnojamies. Mēs esam soli no pēdējā grēka, pašnāvības. Kāpēc to nesperam? Droši vien tāpēc, ka mēs baidāmies no tā, kas mūs gaida tajā pusē… vai vienalga kur. Mēs slēpjamies… slēpja­mies savās bailēs un kaunā, jo paši esam kļuvuši par šo baiļu un kauna iemiesojumu.

Runātāja tonī nebija ne mazāko emociju, kam it kā vajadzētu pastiprināt šos svarīgos vārdus. Tajos jautās saltums, no kura man pār muguru pārskrēja skudriņas un iesmeldzās brūce, bet ne jau temperatūras pazemināšanās bija tam iemesls. Man uz mir­kli šķita, ka esmu sastapis sirmā priestera acīs redzētā baisā tuk­šuma ekvivalentu.

- Es ierados šeit tāpēc, - abats lēni sacīja, - ka esmu to pelnī­jis. Esmu pelnījis šo vietu. Pirms daudziem gadiem pieredzēju ļau­numu savā Dordoņas klosterī. Korupciju uz katra soļa, sodomiju un visāda veida samaitātību, tāpēc ņēmu savās rokās Dieva soda zobenu. Celle man parādijās vīzija… es sāku novērot šos grēcinie­kus. Viņi apgānīja klosteri. Nakts vidū piecēlies, aizlavījos uz vie­nu viņu celli un uzgāju visus kopā… ar savām rokām darīju galu šai samaitātībai. Sutana no asinīm viscaur izmirka, pēc tam sa­kalta cieta… Es devos prom kājām, biju kā apdullis. Neviens pa­kaļ man nedzinās… Pēc diviem gadiem atradu ceļu uz šejieni… Pagāja vēl pāris gadu, un, kā par brīnumu, mani piepeši atcerējās pāvests Pijs, mēs sākām sarakstīties. Galu galā viņš iecēla mani par abatu.

Mēs devāmies uz ēdamzāli. Arī pieticīgo vakariņu laikā viņš ne ar vārdu neieminējās par Lebeku. Biju pārāk noguris, lai rosi­nātu šo jautājumu vai pievērstu uzmanību apkārtnei. Aspirīns tukšā dūšā neveicināja labu vielmaiņu, toties mugura nesāpēja un brūce neasiņoja, par ko biju pateicīgs brālim Timotijam.

- Pastaigāsimies nedaudz, - abats ierosināja, - nakts gaiss jums nāks par labu. Pēc tam iesiet pie miera, ja vien neiebilstat pret salmu maisu, kur gulējis mironis. - Šķita, ka viņš piemiedz man ar aci.

- Ko jus ar to… - es iesāku, bet abats jau piecēlies devās laukā. Es viņam sekoju.

Ārā bija auksts. Mēs klusēdami gājām, un melnajās debesīs, gluži kā dekorācija, karājās mēness, liedams pār zemi rēgaini zil­ganu blāzmu.

- Protams, es pazīstu jūsu Etjēnu Lebeku, - viņš sacīja.

-Tā jau es domāju.

-Jau daudzus gadus viņš laiku pa laikam te ierodas. Visai no­slēgts cilvēks, taču dažreiz mēs parunājamies. Stiprs savā ticībā. Spriežam par Baznīcu, tās nozīmi un to, ka ikvienam no mums ir savs uzdevums Tā Kunga goda vairošanai, lai cik savāds tas sā­kumā liktos. Reizēm, lai gan viņš to nezina, šis Lebeks sniedz man lielu mierinājumu, īpaši tad, kad man rodas šaubas par sa­vu ticību… Viņa ticiba mūsu Baznīcai ir nesatricināma, mister Driskil. Taču dvēseles dziļumos viņš glabā briesmīgu noslēpumu. Kādu? To es nezinu, jo viņš nekad par to nerunā. - Viens no su­ņiem, kas mums sekoja, sāka ostīt un kašņāt smiltis starp diviem nolaideniem pauguriem. - Lebeks ieradās šeit pirms pāris mēne­šiem, palika nakti vai divas… jau aizmirsies. Laikam te nav nozī­mes. Viņš atbrauc un aizbrauc, nekad neko nejautādams. Dažreiz šķiet, ka viņu kaut kas nomoka un viņš vēlas attīrīt savu dvēseli…

Neko vairāk pastāstīt jums nevaru, mister Driskil. Ne par viņa pa­gātni, ne nākotnes plāniem. Pasaulīgu labumu, kā redzat, mums šeit nav, nekā tāda, ko varētu saukt par savu… vienīgi katram sa­va pagātne. Nākotne? Tikai tā, ko jūs redzat. Tāpēc jo īpaši greiz­sirdīgi mēs sargājam savu pagātni. Ja pagātne cilvēkam būtu lai­mīga, viņš nemeklētu šo vietu. Taču, ja tā ir ļaunuma pārpilnā… neviens nevēlas par to runāt.

Suns kārpījās arvien niknāk. Izkašņātajā bedrē pats gandrīz nebija redzams.

- Saož nāvi, - abats noteica un, piegājis pie suņa, ar kaju pa­grūda to prom. Ieraudzījis manu jautājošo sejas izteiksmi, viņš pa­skaidroja: - Šajā vietā mēs atradām ilggadēja šejienes iemītnieka liki. biju mazliet iepazinis šo vīru, viņš bija runīgs kā veca sievie­te. Taču kādu ritu vairs nekur nebija redzams. Pagāja dažas die­nas… Es sapratu, ka viņš aizgājis nomirt… un nolēmu dot viņam laiku, nesatraukt… lai nomirst, kā pats grib… tuksnesī vienatnē. Pēdējo reizi, kad sarunājāmies, viņš vervelēja par zaļiem laukiem. Esmu pārliecināts, ka viņa prāts jau bija tur, zaļajos laukos. Viņu atrada suns… apmēram šeit. Iekārtojās virs smiltis aiz kāpas un nomira. Tāda bija viņa izvēle. Mēs cienām katra izvēli. Kad suns līķi atrada, smiltis to bija gandrīz aprakušas, tikai roka virspusē ka mazs kapakmens. Šodien, kad jūs ieradāties, mēs viņu apbedī­jām. - Abats pakasīja sunim aiz ausīm un paberzēja mušu sakos­to skaustu. - Kāpēc viņš izvēlējās tādu nāvi? Acīmredzot tāda bi­ja Dieva griba. Viņam laimējās, mister Driskil, viņam bija laba nāve…

Ievedis mani cellē, kur bija mitinājies tuksnesī mirušais mūks, abats aizdedzināja sveci. Uz mazā kambarīša sienām sāka dejot liesmas atspidumi un ēnas. Virs šaurās gultas bija koka krusts, visapkārt jautās nakts un smilšu smārds. Gultasgalā stāvēja sa­locīta sega. Abats pārlaida skatienu kailajai telpai.

- Nav pats greznākais numurs, bet jums šeit būs ērti, mister Driskil.

Kad abats pagriezās uz iešanu, es sacīju:

- Man ienācā prātā… Gribu jums pajautāt par vēl kādu cilvē­ku, kurš varbūt palaikam pie jums ierodas un dodas prom…

-Jā?

- Es nezinu, kā viņu sauc. Nezinu, vai viņš ir priesteris, vai mūks, vai tirgotājs kā Lebeks. Jus viņu atcerētos… gara auguma vīrs, ļoti labā sportiska forma, lai gan viņam jau pāri septiņdes­mit, valkā brilles zelta ietvarā, sudrabaini, atpakaļ atsukāti mati… jā, un neparastas acis, tādas bezdibenīgas, kā aka…

Abats stāvēja durvis, un ēnas meta plankumus uz viņa skar­bajiem vaibstiem. Droši vien viņš fiziski bija tikpat spēcīgs kā mans tikko aprakstītais vīrs. Un tikpat vecs. Es gaidīju atbildi, vē­rodams zirnekli, kas rāpās pa sienu augšup un piepeši apstājās, kā ieklausīdamies.

-Jā, - abats beidzot sacīja. - Es pazīstu šādu vīru. Brālis Au­gusts… taču es par viņu neko nezinu. Ja tas vispār ir viņš. Brālis Augusts dzīvoja te ilgi, divus vai tris gadus, un šejienes apstāk­ļos tas ir daudz. Taču grūtības viņu netraucēja. Runāja ļoti maz. Laiku pārsvarā pavadīja lūgšanās. Tad piepeši vienu dienu tas āksts, kas ar kravas automobili mūs apgādā, atveda brālim Au­gustam vēstuli… Tas bija kaut kas nedzirdēts, saprotat? Vēstuli no Romas… un nākamajā dienā viņš bija prom, aizbrauca tā bez­kauņas kravas mašīnā. - Abats paraustīja plecus.

- Interesanti, vai mēs runājam par vienu un to pašu cilvēku…

- Viņa āriene bija… kā lai saka… spilgta, tāda, kas paliek atmi­ņā, - abats teica. - Kaut gan… kas to lai zina? Tomēr viņš nebija tāds kā citi. Nešaustīja sevi, gluži otrādi - šķita, ka viņš kaut kam gatavojas… kādam fiziskam pārbaudījumam. Neparasti stiprs vī­rietis, taču laipns un pieklājīgs, izglītots ari. Dažreiz aizgāja tuk­snesī uz vairākām dienām, atgriezās, bet nekad neko nepaskaid­roja. Pārradās svaigs un možs… dažreiz likās, ka nekas viņu nespēj nogurdināt… Cilvēks bez cilvēciskām vājībām…

- Jā, brālis Augusts, - es domīgi novilku. - Tas ir viņš. Esmu pārliecināts, ka tas ir viņš. - Negaidītā ziņa, ka slepkavu sauc brālis Augusts un viņš bijis šeit, pārsteidza mani nesagatavotu. Tā mani gan satrieca, gan iepriecināja, biju par šo vīru ar aso na­zi kaut ko uzzinājis. - Kad viņš no šejienes aizbrauca?

- Pirms kāda laika, - abats noburkšķēja. - Varbūt pirms di­viem gadiem. Tā šķiet. - Viņš atkal paraustīja plecus, pauzdams savu attieksmi pret laiku un tā mērīšanu.

Es gulēju vaļējām acīm, un man prātā bija viena doma - tagad kaut ko par viņu zinu. Noslēpumainības plīvurs bija mazliet pa­celts. Brālis Augusts. Divi gadi šajā ellē, pēc tam aizsaukts uz Ro­mu… kur viņš saņem uzdevumu. Pēc diviem gadiem mana māsa, Lokharts un Hefernans mirst. Divu gadu ceļojums no Inferno uz Ņujorku un Prinstonu. Lai gan biju bezgala noguris, prāts jopro­jām sijāja nelielo informāciju, cerēdams atrast kaut mazāko pierā­dījumu pret slepkavu. Biju pārāk satraukts, lai gulētu. Gara acu priekšā redzēju stāsta pavedienus, bet nesapratu, kādā savādā, bai­sā gobelēnā tie saaudīsies… Beidzot iesligu seklā miegā, no kura pamodos, zem plānās segas trīcēdams pie visām miesām. Muguru nepatīkami spieda gultas koka rāmis. Uzmanīgi, lai nenoberzetu pārsēju, es pagriezos uz otriem sāniem, taču nevēlējos vērt vajā acis un sev atzīt, ka esmu nomoda. Tad piepeši man šķita, ka pa klona grīdu kaut kas kustas. Tuksnesī ir papilnam cilvēkam bīstamu ra­dību. Varbūt cellē ielīdusi čūska? Ja nu es piecēlies tai uzkāpju? Troksnis apklusa, it kā staigātājs zinātu, ka esmu to sadzirdējis. Visapkārt bija tumšs kā akā. Pa šauro spraugu sienā gluži kā as­mens ieplūda mēnessgaismas stars, taču ar to bija par maz. Kad acis nedaudz aprada ar tumsu, es saskatīju durvju aizkaru.

Tad es to sajutu, pareizāk - saodu. Cilvēku.

Mati man uz galvas saslējās stāvus.

Cellē kāds bija.

Es ieklausījos un sadzirdēju elpu. Elpu, lai gan šis cilvēks pu­lējās neelpot. Man degunā iecirtās spēcīgs sasvīduša apģērba smārds. Elpu es dzirdēju aizvien skaidrāk… Viņš man tuvojās! Lūk, mēnessgaismas šautru šķērsoja ēna… Es pamiris gulēju uz muguras, kluss kā pele, gaidīdams, ka gaisā pazibēs roka ar zal­gojošu asmeni…

- Esmu notēmējis uz tevi pistoli, - es nosēcos drebošā balsi. Viss noklusa - gan soļi, gan elpa. Neizgaisa tikai smaka. Prātā pazibēja doma, ka mani nogalināt atnācis tas pats priesteris. Viņš bija man sekojis, vērojis mani. - Tikai pieskaries man, izdzimteni, un tu mirsi… - Es blefoju, pūlēdamies glābt savu dzīvību.

- Šeit brālis Timotijs, - es izdzirdēju nervozu čukstu. - 1ās, kas jums ievainojumu pārsēja… nebaidieties. Lūdzu, nolaidiet pistoli. Man ir svece. Vai drikstu aizdedzināt? Man ar jums jārunā.

Nošvīkstēja sērkociņš, un liesmiņa apgaismoja seju, kas atra­dās dažu pēdu attālumā no manis. Tā bija plata, labsirdīga seja. Brālis Timotijs smaidīja, viņa dubultzods atgādināja mīklu. Izvil­cis roku no segas apakšas, es ar pirkstu notēmēju.

- Pif ptif! - jokodams viņu pabiedēju.

Viņš iesmējās, bet kaut kā nepārliecinoši, kā cilvēks, kurš aiz­mirsis smieties no sirds. Viņa smaids acumirklī apdzisa. Svece dega aizvien gaišāk, un es sapratu, cik ļoti ilgojos pēc uguns un gaismas.

- Kā es varu jums palīdzēt? - es jautāju. - Tagad, kad esat no­biedējis mani lidz nāvei.

- Man vajadzēja tikties ar jums bez lieciniekiem. Abatam gan tas nepatiktu. Taču man jums jāpasaka… neesmu to teicis pat vi­ņam. Es dzirdēju jusu stāstu par viru, vārdā Lebeks, un redzēju fotogrāfiju… un sapratu, ka jums jāzina, ko redzēju… - Brālis Ti­motijs smagi elpoja, un viņa seja spīdēja no sviedriem, lai gan cellē bija auksts. Viņš klusi piegāja pie durvju aizkara, pabāza galvu laukā un tikpat klusi atgriezās. - Viņš ir visur, - brālis Timotijs kā atvainodamies paskaidroja. - Visu redz, visu dzird. Stasta, ka mūsu abatam piemītot gaišreģa spējas… tās, protams, ir muļķības, tomēr man ļoti gribētos zināt, kas viņš ir par cilvēku, - viņš gan­drīz sapņaini noteica, bet tad pievērsās iemeslam, kāpēc šeit iera­dies. - Mēs nedrīkstam tērēt laiku. - Viņš noslaucīja pieri platajā sutanas piedurknē un raudzījās uz mani savām mazajām gaiša­jām acim.

- Stāstiet! - es mudināju, ciešāk ievistīdamies segā.

- Tas vīrs, Lebeks… Es zinu, kur viņš ir. Tuksnesī. Varu aizvest pie viņa. Savām acīm redzēsiet.

Mēs izgājām gaiteni un devāmies garām cellēm, kur miegā vai­dēja, krāca un ņurdēja mūki. Ārā pār nebeidzamo smilšu klaju­mu joprojām spožu zilganu gaismu lēja mēness. Vējš nerimda- mies dzenāja smiltis, kas skrāpēja sejas ādu un grauza acīs. Aiz vārtiem kā spoks rēgojās tanks, kura lielgabala snuķis meta garu, dīvainu ēnu.

Timotijs raitā solī sāka iet pa cieti sagulušajām smiltīm. Neno- laizdams skatienu no pavadoņa platās muguras, es ar pūlēm ti­ku viņam līdzi, turklāt visiem spēkiem mēģināju nelikties ne zi­nis par smeldzošo muguru. Straujā solī pagājuši garām nīkulīgām palmām, mēs turpinājām ceļu pa taciņu, kas, nez no kurienes uz- radusies, izvijās starp lēzenajām kāpām. Pēc pusstundas Timo­tijs apstājās.

- Tur, ieplakā, aiz tā paugura, - viņš teica, rādīdams ar roku. - Es tevi aizvedīšu pie viņa.

Mēs uzkāpām pakalna korē, un es ieraudzīju lidmašīnu - to pašu, kuras attēlu biju redzējis Lebeka kabinetā. Ar kondensātu klātā virsbūve mēnessgaismā radīja iespaidu, ka tā izkalta ledū un sudrabā. Lebeks nebija redzams. Kas gan viņam darāms tuk­snesi, ja viņš var apmesties klosterī? Timotijs, nošļūcis no paugu­ra lejā, apstājās blakus lidmašīnai, ar vienu roku atspiezdamies pret spārnu. Kaut ko saukdams, viņš māja man ar roku, bet vār­dus aiznesa vējš.

Klumburodams lejā no paugura, es Lebeku ieraudzīju. Viņš sē­dēja smiltīs, atgāzies pret korpusa priekšējo daļu, un nepievērsa mums ne mazāko uzmanību. Tā kā bija nakts, viņš acīmredzot gulēja, un visas skaņas aizpūta vējš.

Kad Timotijs, piegājis Lebekam pavisam klāt, uz viņu rādīja, aici­nādams mani pasteigties, es beidzot sapratu, ka kaut kas nav labi.

Apiedams spārna galu, es ieraudzīju, ka Lebeka galva noslī- gusi dīvainā leņķī. Deniņos rēgojās melns caurums, un turpat bla­kus, pie rokas, smiltis gulēja divdesmit otrā kalibra pistole. Aplī pavērtā mute pauda izbrīnu. Iekšā un ārā pa to tekalēja smilšu kukaiņi. Piepeši man izskatījās, ka caurums deniņos sakustas, ta­ču tas bija redzes māns, - tur kustējās sīkie, asiņu pievilinātie tuk­sneša iemītnieki. Ķermenis jau bija uzpūties. Kas gan cits gaidāms pēc līķa atrašanās saulē dienu vai divas dienas? Parūka no lodes trieciena bija noslīdējusi uz sāniem.

Es pieliecos, pacēlu ieroci un iebāzu to jakas kabatā.

Timotijs bija atradis Lebeku iepriekšējās dienas ritā, tad atgrie­zies klosterī, lai piedalītos bērēs, pēc tam apkopa manu ievaino­jumu un pārējā dienas daļā arī bija aizņemts.

-Jūsu draugs darījis galu visām savām raizēm, - brālis Timo­tijs teica. - Smaga nasta spiedusi viņa plecus. Tomēr krietnam ka­tolim tāda rīcība nepiedien… Tas ir grēks, liels grēks… Man jānes ķermenis uz klosteri. - Noliecies viņš saņēma Lebeku aiz žaketes atlokiem.

- Es viņu saprotu, - klusi novilku un tad pievērsos mūkam.

- Vai nebūtu labāk, ja jūs pēc līķa atnāktu rit pa gaismu kopā ar vēl kādu? Ieliksiet to maisā, lai neizjūk.

- Jums taisnība. - Viņš pamāja ar lielo, apaļo galvu. - Tad arī apglabāsim.

- Vajadzētu paziņot viņa meitai.

- Viņam ir meita? - brālis Timotijs domīgi palūkojās mēnesī.

- Abats zinās, kas jādara.

Atpakaļ mēs gājām daudz lēnāk. Viens no suņiem pamodās un sāka uz mums riet, pēc tam lokiem skraidīja, ošņādams nakts gaisu. Es viņu redzēju, bet tajā pašā laikā ne. Iztēlē joprojām rēgo­jās lodes caurums Lebeka galvā… un Veļas asiņainie mati pie nā­vīgās brūces…

- Brāli Timotij?

- Jā, mister Driskil.

- To cilvēku nogalināju es.

-Jūs?

- Es viņu nogalināju, lai gan pistoli pie deniņiem viņam ne- pieliku. Es kļuvu par viņa murgu, kas vairs neatkāpās, es atgādi­nāju viņam visus briesmīgos grēkus, un tie atgriezās un vajāja vi­ņu. Es kļuvu par viņa soģi, kas nolaidās no skaidrām debesim, un viņš kā vājprātīgais devās tuksnesī… kur apsēdās, ieskatījās savam liktenim acīs un saprata, ka viņam ir tikai viena iespēja. Tikai tā viņš varēja atbrīvoties…

- Vai viņš bija ļauns cilvēks?

- Nē, nemaz.

- Tagad mūžīgi degs elles liesmās, nabaga dvēsele…

- Vai jūs patiešām tam ticat, Timotij?

- Tā esmu mācīts.

- Bet vai pats jūs tam ticat?

- Vai jūs ticat, ka nogalinājāt viņu?

- Es viņu nogalināju. Jā.

- Un es ticu, ka viņš mūžam degs elles liesmās.

- Tātad tas ir ticibas jautājums?

- Ticības. Pilnīgi pareizi. Cilvēks, kas nogalina sevi, deg mū­žīgās ugunīs.

Es varēju vēl pagulēt, taču aizmigt neizdevās. Šķita, ka šī nakts nekad nebeigsies. Vēlreiz apsvēris pēdējo dienu notikumus, es atkal nonācu pie tā paša secinājuma. Ja es pie šā nelaimīgā neie­rastos, viņš būtu vēl dzīvs. Iespējams, manī pamodās katoļa sirds­apziņa. Es domāju par māsu Elizabeti, par to, kā viņa pievīla manu uzticību, taču viņas rīcība vairs nelikās tik nodevīga. Viņa atšķirībā no manis nevienu nebija nogalinājusi. Pēdējā doma man bija par to, cik ļoti vēlos viņai izstāstīt visu, kas ar mani pēdējās dienās noticis. Par šo nakti arī.

Man gribējās, lai viņa uzklausa manu grēksūdzi.

Es gaidiju Abdulu pie ceļa. Jau pa gabalu redzēju viņa elles mašīnas sacelto putekļu mākoni, dzirdēja tās gaudošanu un žvarkstoņu, līdz beidzot ieraudzīju pašu arī. Saule cepināja tieši virs galvas, un vietā, kur es stāvēju ar somu vienā rokā, bet ar otru piesedzis acis, nebija ne miņas no ēnas. Pēdējās divdesmit četras stundas šķita bezgaligas. Es jutos kā spitālīgais. Neviens no ma­nis neatvadījās, pat brālis Timotijs ne. Kaut gan sapratu, ka turēt ļaunu prātu uz šiem ļaudīm nav jēgas, jo tāds ir viņu izvēlētais ceļš, šī attieksme padarīja aizbraukšanu vientulīgu. Uzmetis pē­dējo skatienu aizmirstajai, svelmē trīsošajai vietai un nodomājis, ka tā kādu dienu gluži vienkārši var izplēnēt zem versmainās sau­les stariem un neviens neapraudās ne vietu, ne ļaudis, kas raduši tur patvērumu, es iekāpu kravas automobiļa kabīnē, kur ar ciga­reti mutes kaktiņā smīnēdams gaidīja mans glābējs Abdula. Viņš pamanījās man pat uzsmaidīt, demonstrēdams nevienādu smilš- krāsas zobu paliekas.

Sķiezdams pa gaisu smiltis un putekļus, ienirdams ieplakās un rāpdamies pauguros, gluži kā nedroša laiva bangojošas jūras viļņos, kravas automobilis traucās uz priekšu. Pa šo laiku es iz­prašņāju Abdulu, vai viņš atceras cilvēku, vārdā brālis Augusts, un aprakstīju viņa ārieni. Abdula pamāja ar galvu, nospļāvās un paziņoja, ka mūsdienās nekas neesot saņemams par velti, īpaši informācija. Es iedevu viņam vēl mazliet naudas, ko viņš iegrūda krekla kabatā, uzslavēdams mani, ka es esot zēns uz goda. Mu­gurā viņam bija novalkāts safari krekls un galvā salmu cepure ar tadu kā lodes izrautu caurumu augšdaļā. Tad viņš skaļi ierēcās - gatavais bandīts! - un pakasīja piesvīdušo padusi, gandrīz iz­laizdams no rokām stūri.

Pēc tam Abdula pavēstīja, ka lieliski atceroties viru ar sudra­bainajiem matiem. Viņš to esot aizvedis uz kādu ciematu Vidus­jūras krastā un tur atstājis. Kopš tā laika vairs neesot to redzējis, biju velti iztērējis naudu. Taču galveno par brāli Augustu es jau zināju. Viņš saņēma pavēles no Romas.