Ceļojums ar snarku

IX NODAĻA Pāri Klusajam okeānam

Lūk, kas teikts Norādījumos kuģiem par Klusā okeāna dienvidu daļu, un tas arī ir viss, kas tur teikts. Ne vārda vairāk, lai palīdzētu nogurušajam ceļotājam ilgajā brau­cienā, — tur nav ne vārda arī par braucienu no Havaju salām līdz Markīžu salām, kas atrodas astoņsimt jūdžu uz ziemeļaustrumiem no Tahiti un ir vēl grūtāk sasniedza­mas. Jebkādu norādījumu trūkums, es domāju, izskaidro­jams ar pārliecību, ka neviens ceļotājs nedosies tik ne­iespējamā ceļojumā. Bet neiespējamais neatbaidīja «Snarku» galvenokārt tāpēc, ka mēs izlasījām šo nelielo paragrāfu Norādījumos kuģiem pēc tam, kad jau bijām devušies ceļā. Mēs izbraucām no Hilo Havaju salas sep­tītajā oktobrī un ieradāmies Nukahivā,_ Markīžu salas, ses­tajā decembrī. Attālums taisnā līnijā bija divi tūkstoši jūdžu, bet mēs nobraucām vismaz četrus tūkstošus judžu, lai reizi par visām reizēm pierādītu, ka taisna līnija ne vienmēr ir īsākais attālums starp diviem punktiem. Ja mēs būtu turējuši kursu uz Markīžu salām, mes butu no­braukuši piecus vai sešus tūkstošus jūdžu.

Vienu mēs bijām apņēmušies stingri — nešķērsosim ekvatoru uz rietumiem no simt trīsdesmitā meridiāna. Tas arī bija viss uzdevums. Ja mēs šķērsotu ekvatoru uz rie­tumiem no šī meridiāna, dienvidaustrumu pasāti aizvirzītu mūs no Markīžu salām tik tālu, ka vēlāk būtu jāiet pret vēju. Bez tam mēs nedrīkstējām aizmirst ekvatoriālo straumi, kas virzās uz rietumiem ar septiņdesmit piecu jūdžu ātrumu dienā. Tad gan mēs būtu ķezā, ja vajadzētu cīnīties ar pretvēju un iet pret tādu straumi! Nē, mēs ne­drīkstam šķērsot ekvatoru nedz minūti, nedz sekundi uz rietumiem no simt trīsdesmitā meridiāna! Bet, tā kā dien­vidaustrumu pasātus varēja sagaidīt piecus vai sešus grā­dus uz ziemeļiem no ekvatora, mums bija jātur kurss uz ziemeļiem no ekvatora un uz ziemeļiem no dienvidaus­trumu pasātiem, lai sasniegtu vismaz simt divdesmit as­toto meridiānu.

Aizmirsu piebilst, ka septiņdesmit piecu zirgspēku ben­zīna motors, kā parasti, nedarbojās, tā kā mums atlika paļauties vienīgi uz vēju. Nedarbojās arī mūsu laivas motors. Un, ja jau esam sākuši par to runāt, varu atzīties, ka piecu zirgspēku dinamo, kas deva enerģiju spuldzēm, ventilatoriem un sūkņiem, arī atteicās mums kalpot. Kā nomodā, tā miegā mani vajā efektīgs grāmatas nosau­kums. Es gribētu uzrakstīt grāmatu ar nosaukumu «Ap­kārt pasaulei ar trim motoriem un sievu». Bet laikam gan es neuzrakstīšu šo grāmatu, lai neaizskartu to jauno cilvēku patmīlību, kuri Sanfrancisko, Honolulu un Hilo apguvuši amata prasmi ar «Snarkas» motoriem.

Uz papīra tas viss likās viegli. Lūk, kur Hilo, bet tur — mūsu brauciena mērķis, simt divdesmit astotais rietumu garuma grāds. Ziemeļaustrumu pasāta dzīti, mēs ietu pa taisnu līniju starp šiem diviem punktiem un pat varētu palaist krietni vaļīgāk šotes. Bet visnepatīkamākais ar pasātiem ir tas, ka nekad nav zināms, kur tie atrodami un uz kuru pusi tie pūtīs. Mēs ziemeļaustrumu pasātu atradām tūliņ pēc iziešanas no Hilo ostas, taču nožēloja­mais vējiņš drīz vien sāka pūst taisni no austrumiem. Bez tam vēl bija ziemeļu ekvatoriālā straume, kas traucās uz rietumiem kā varena upe. Neliels kuģītis vējā un lielos viļņos neiet uz priekšu. Tas tiek svaidīts uz augšu un uz leju un netiek ne no vietas. Buras ir piepūstas un sa­springtas, kuģis ik brīdi sagāž aizvēja puses treliņus līdz pašam ūdenim, izslējās stāvus un ar varenu plīkšķi atkrīt atpakaļ, un tas ir viss. Kad kuģis beidzot ir sācis iet, tas ieurbjas milzīgā ūdens kalnā un apstājas. Austrumu pasāts un stiprā ekvatoriālā straume arī nelielo «Snarku» novirzīja tālu uz dienvidiem. Protams, ne tieši uz dienvi­diem. Taču uz austrumiem kuģis pavirzījās satraucoši maz: vienpadsmitajā oktobrī — četrdesmit jūdzes, divpa­dsmitajā oktobrī — piecpadsmit jūdzes, trīspadsmitajā oktobrī — nepavirzījās nemaz, četrpadsmitajā oktobrī — trīsdesmit jūdzes, piecpadsmitajā oktobrī — divdesmit trīs jūdzes, sešpadsmitajā oktobrī — vienpadsmit jūdzes, bet septiņpadsmitajā oktobrī «Snarka» īstenībā novirzījās čet­ras jūdzes uz rietumiem. Tātad nedēļā tā pavirzījās uz austrumiem simt piecdesmit jūdzes, tas ir, apmēram seš­padsmit jūdzes dienā. Bet Hilo meridiānu no simt div­desmit astotā rietumu garuma grāda šķir divdesmit sep­tiņi grādi jeb aptuveni tūkstoš sešsimt jūdžu. Ejot sešpa­dsmit jūdzes dienā, šo attālumu varētu veikt simt dienās. Un pat tad mēs sasniegtu simt divdesmit astoto rietumu grādu piecus grādus uz ziemeļiem no ekvatora, bet mūsu ceļa mērķis Nukahiva Markīžu salās atrodas deviņus grā­dus uz dienvidiem no ekvatora un divpadsmit grādus uz rietumiem no simt divdesmit astotā garuma grāda.

Mums atlika tikai viens — iet uz dienvidiem, ārā no pasātu joslas, un ieiet mainīgo vēju joslā. Tiesa, kapteinis Brjūss šā brauciena laikā nesastapa mainīgos vējus un «nespēja pagriezties uz austrumiem ne par vienu halzi».

Taču mums nebija citas izvēles, un mēs lūdzām dievu, lai mums veiktos labāk nekā kapteinim Brjūsam. Mainīgie vēji okeānā aizņem zināmu joslu starp pasātiem un bez­vēja joslu un rodas šādi: sakarsētā gaisa strāvas bezvēja joslās paceļas augstu gaisā, satiekas ar pasātiem un pa­mazām nolaižas līdz okeāna virsmai, un tās atrod … tur, kur atrod, jo to joslas robežas stiepjas starp pasātiem uri bezvēja joslām, kuri paši dienu no dienas un mēnesi no mēneša maina savu teritoriju.

Mēs sastapām mainīgos vējus uz vienpadsmitā ziemeļu platuma grāda un turējāmies pie šīs paralēles no visa spēka. Uz dienvidiem atradās bezvēja josla, bet uz zieme­ļiem — ziemeļaustrumu pasāti, kuri negribēja pūst no ziemeļaustrumiem. Dienas ritēja, bet «Snarka» visu laiku atradās kaut kur vienpadsmitās paralēles tuvumā. Mai­nīgie vēji patiešām bija mainīgi. Neliels vējiņš piepeši no­rima un atstāja mūs pilnīga miera joslā četrdesmit asto­ņas stundas. Tad vējiņš atkal sāka pūst, papūta trīs stun­das un atkal atstāja mūs mierā uz četrdesmit astoņām stundām. Tad — urrā! — sāka pūst vējš no rietumiem, spirgts, brīnišķīgi spirgts, un «Snarka» kā spārnota trau­cās uz priekšu, atstādama putās sakultu ķīļūdeni. Bet pēc pusstundas, kad mēs jau gatavojāmies uzvilkt spinakeru, vējš izdvesa pirmsnāves nopūtu un norima. Un tā visu laiku. Mēs optimistiski derējām par katru vēja pūsmu, kas ilga vairāk par piecām minūtēm, bet arī tas nelīdzēja. Arī pūsmas norima.

Un tomēr bija izņēmuņii. Ja esat iekļuvuši mainīgo vēju joslā un pacietīgi gaidāt, katrā ziņā kaut kam ir jānotiek, bet mēs bijām tik bagātīgi apgādāti ar pārtikas krājumiem un ūdeni, ka varējām atļauties gaidīt. Divdesmit sestajā oktobrī mēs nogājām simt trīs jūdzes uz austrumiem un pēc tam vēl dienām ilgi runājām par šo ceļa posmu. Cit­reiz mēs noķērām diezgan stipru vēju, kas pūta no dien­vidiem astoņas stundas, tas deva mums iespēju noiet sep­tiņdesmit vienu jūdzi uz austrumiem. Bet tieši tajā laikā, kad šis vējš sāka pierimt, uzpūta vējš taisni no ziemeļiem un pavirzīja mūs vēl vienu grādu uz austrumiem.

Gadiem ilgi neviens buru kuģis nebija devies tādā brau­cienā, un mēs atradāmies pilnīgā vientulībā Klusā okeāna vidū. Mūsu ceļojuma sešdesmit dienās mēs neredzējām ne­vienu buru, ne reizi nepamanījām pie apvāršņa tvaikoņa dūmus. Sabojājies kuģis var dreifēt pa šo ūdens tuksnesi simtiem gadu, jo palīdzību te nav ko gaidīt Palīdzēt va­rētu vienīgi tāds kuģis kā «Snarka», bet «Snarka» atradās te galvenokārt tāpēc, ka mēs pirms došanās ceļā nebijām izlasījuši attiecīgo paragrāfu Norādījumos kuģiem. Kad mēs stāvējām visā augumā uz klāja, taisnā līnija no mūsu acīm līdz apvārsnim bija trīsarpus jūdzes gara. Tādējādi mēs atradāmies uz okeāna virsmas novilkta iedomāta apļa centrā — un šā apļa diametrs bija septiņas jūdzes. Tā kā mēs visu laiku palikām apļa centrā un visu laiku kustē­jāmies te uz vienu, te uz otru pusi, mēs redzējām apļus, kuri nepārtraukti mainījās. Tomēr tie visi bija līdzīgi cits citam. Nedz zāļainas saliņas, nedz pelēki zemesragi, nedz baltu buru mirdzošie lāsumi neizjauca apvāršņa līnijas simetriju. Mākoņi nāca un gāja, parādīdamies apļa vienā malā, pārslīdēdami tam pāri un nozuzdami aiz pretējas malas.

Nedēļām ritot, ārpasaule mūsu atmiņā izbālēja. Tā bā­lēja tik ilgi, kamēr mums vairs neeksistēja neviena cita pasaule, tikai mazā «Snarkas» pasaulīte ar tās septiņiem iedzīvotājiem un ūdens plašumu. Atmiņas par dzīvi' pa­saulē, lielajā pasaulē kļuva līdzīgas sapņiem par dzīvi kaut kad agrāk, pirms mūsu piedzimšanas uz «Snarkas». Tā kā mēs, piemēram, sen nebijām redzējuši svaigus dār­zeņus, mēs tos pieminējām gluži tāpat, kā mans tēvs kād­reiz bija pieminējis kaut kādus sevišķus bērnībā ēstus ābolus. Cilvēks ir pieraduma vergs, un mēs, «Snarkas» iemītnieki, bijām pieraduši pie dzīves uz «Snarkas». Viss, kas bija ap kuģi un uz tā, likās pilnīgi dabisks, un doma, ka kaut kas varētu būt citādi, liktos mums aizvainojoša.

Lielajai pasaulei nebija iespējams uzmākties mums. Mūsu zvans skanēja ik stundu, bet tas nebija telefona zvans. Neviens nenāca uz pusdienām, nesūtīja telegram­mas, telefona tarkšķi netraucēja mūsu nošķirtību. Mūs nekur neielūdza, mums nebija ko baidīties, ka nokavēsim vilcienu, nebija rīta avīžu, kuru lasīšana prasīja daudz laika un no kurām mēs uzzinājām, kas noticis ar tūkstoš piecsimt miljoniem mūsu brāļu uz zemes.

Bet mēs negarlaikojāmies. Darba te pietika, turklāt pre­tēji lielajai pasaulei mūsu mazā pasaulīte bija jāvada tās ceļojumā cauri telpai. Mums iznāca arī sadurties un cīnī­ties ar kosmiskiem spēkiem, turpretī lielajai pasaulei, kas, nemanīdama berzes spēka pretestību, drāžas pa savu orbītu cauri vēju netraucētajam tukšumam, tas iet secen.

Un mēs nekad iepriekš nezinājām, kas notiks pēc piecām minūtēm. Dažādības bija vairāk, nekā vajag. Lūk, piemē­ram, četros no rīta es nomainu Hermani pie stūres.

— Austrumi — ziemeļaustrumi, — viņš pasaka man kursu. — Esam novirzījušies par astoņiem rumbiem, bet «Snarka» neklausa stūrei.

Nav nekāds brīnums. Nav tāda kuģa, kas klausītu stūrei pilnīgā bezvējā.

— Pirms brīža vēl bija kaut kāds vējiņš, varbūt uznāks atkal, — Hermanis cerību pilns saka, iedams uz kajīti.

Bezānbura ir nolaista un ierēvēta. Šūpojoties bezvēja naktī, ir pārāk pretīgi klausīties, kā pie masta plakšķ tuk­šās buras, — šīs skaņas krīt uz nerviem. Bet grotbura ir atstāta, foks un klīveri rausta šotes ar apdullinošu trok­sni. Debesis jau piebirušas ar zvaigznēm. Tāpat vien es pārlieku stūri uz pretējo pusi un raugos zvaigznēs. Ko citu lai es darītu? Pilnīgā bezvējā uz burinieka nekā cita nav ko darīt.

Tad es uz vaiga sajūtu vāju pūsmu, tik vāju, ka tikko pagūstu to sajust. Bet tad atskrien vēl viena pūsma, vēl viena, līdz beidzot vairs nav šaubu, ka sacēlies viegls vējiņš. Neparko netieku gudrs, kā «Snarkas» burām izdo­das to noķert, bet es nomanu, ka tomēr izdodas, tāpēc ka kompasa adata sāk lēnām kustēties. īstenībā adata nemaz nekustas. Zemes magnētisms to tur ciet, bet kustas pati «Snarka», grozīdamās ap šo primitīvo kartona ietaisi, kas peld slēgtā, ar spirtu piepildītā traukā.

Tā «Snarka» atgriežas atpakaļ uz agrākā kursa. Vieglā pūsma jau pāriet nelielā vējiņā. «Snarka» to jūt un pat sasveras uz sāniem. Virs galvas peld tāda kā tūce, un es ievēroju, ka zvaigznes nodziest cita pēc citas. Tumsa ielenc mani kā melna siena, un, kad ir nodzisusi pēdējā zvaigzne, siena ir tik tuvu, ka šķiet — es varu aizsniegt to ar roku. Kad pieliecos, jūtu uz sejas tumsas pieskārienu. Brāzma seko brāzmai, un es priecājos, ka bezānbura ir ierēvēta. Uh! Tas tikai bija trieciens! «Snarka» lēkā un smeļ ūdeni ar aizvēja puses bortu. Gandrīz vai viss Klu­sais okeāns uzgāžas uz klāja. Vēl četras piecas tādas brāz­mas, un es sākšu nožēlot, ka nav ierēvēts foks un klīveri. Viļņi ceļas aizvien augstāk, vēja brāzmas kļūst aizvien stiprākas un biežākas, pa gaisu lido ūdens putekļi. Pūlies, cik gribi, skatīties uz vēja pusi nav iespējams. Melnā siena ir izstieptas rokas attālumā. Man tomēr ļoti gribas redzēt, kas notiek tur, no kurienes pūš vējš. Jā, vēja pusē notiek kaut kas nelaimi vēstījošs un draudošs, un man šķiet, ka atliek tikai ielūkoties tumsā ciešāk un ilgāk, un es uzreiz visu sapratīšu. Bet tā tikai liekas. Starp divām brāzmām es pametu stūri, pieskrienu pie trapa, rauju sēr­kociņus un skatos barometrā. Tas rāda divdesmit deviņi deviņdesmit[5]. Šis jūtīgais instruments neliekas zinis par atmosfēras parādību, kuras dēj mūsu takelāža kauc dobjā, aizsmakušā balsī. Es pagūstu atgriezties pie stūres īstajā laikā, kad uzbrūk jauna brāzma — vēl stiprāka par iepriekšējo. Nu, nekas, vismaz ir vējš, «Snarka» ietur pa­reizo kursu un griežas uz austrumiem. Arī tas ir labi.

Klīveri mani uztrauc, un es nožēloju, ka tie nav ierē- vēti. «Snarkai» būtu vieglāk iet, un arī risks būtu mazāks. Vējš sprauslā takelāžā, un retas lietus lāses paukšķ kā krusas graudi. Es nospriežu, ka būs jāsauc visi augšā, bet jau pēc brīža nospriežu, ka noturēšos vēl mazliet viens pats. Varbūt viss tūliņ beidzas, un es būšu atsaucis viņus veli i. Labāk lai viņi guļ. Es turu kuģi kursā, bet draudošs vējš no tumsas triec «Snarkai» taisni sānos lietus gāzes. Tad viss pierimst un izgaist, protams, tikai ne tumsa, un es priecājos, ka nevienu neesmu saucis.

Vējš ir mazliet nomierinājies, bet viļņi kjūst aizvien aug­stāki. Plīst baltas bangas, un kuģis tiek mētāts kā korķis. Bet pēc tam no tumsas lido aizvien stiprākas un stiprākas brāzmas. Kaut es zinātu, ko slēpj tumsa vēja pusē! «Snar­kai» klājas grūti, un tās aizvēja puses borts biežāk smej nekā nesmej ūdeni. Vējš kauc un sprauslā vēl stiprāk Nē, nu gan ir īstais laiks kādu pasaukt! Es nolemju saukt Bet tad atkal uznāk lietus gāze, vējš pierimst — un es nesaucu. Taču cilvēks jūtas diezgan vientujš, tā stāvot pie stūres un vadot mazo pasaulīti cauri kaucošajai tum­sai. Tā tomēr ir liela atbildība — briesmu brīdi gluži vie­nam atrasties uz tādas mazas pasaulītes virsmas un domāt visu tās guļošo iemītnieku vietā. Nē, tāda atbildība man nav pa spēkam, es nospriežu, kad vēja brāzmas ar jaunu sparu triecas pret «Snarku» un ūdens gāžas pāri bortam un aizšļācas līdz pat kubrikam. Sāļais ūdens ādai liekas dīvaini silts, un tajā viscaur mirguļo spokaini fosforescē- joši punktiņi. Skaidrs, ka es tūliņ saukšu visus pārējos ievilkt buras. Kāpēc lai viņi gulētu? Es esmu muļķis, bū­dams tik mīkstsirdīgs. Mans saprāts ir sašutis par manu sirdi. Tā bija mana sirds, kas teica: «Lai viņi guļ.» Jā, bet saprāts apstiprināja sirds lēmumu. Lai tad arī saprats to atceļ, un, kamēr es tā prātoju, vējš norimst. «Rūpēm par miesas labklājību uz jūras nav vietas,» es prātīgi se­cinu, tomēr mēģinu pēc pieskārieniem izprast nakamās brāzmas un … nesaucu biedrus. Galu galā manam sapra- tam ir tiesības izlemt, vai «Snarka» spēj izturēt šos vēja belzienus, un saukt palīgā tikai pašā pēdējā brīdī.

Pelēkajā, nemīlīgajā rītausmā, kas izlauzusies cauri mā­koņu segai, saredzami baltgalvaini viļņi, kurus noplaciua vēja brāzieni. Tad atkal uznāk lietus, kas piepilda iepla­kas starp viļņiem ar pienainiem putekļiem un vēl vairāk noplacina viļņus, bet tie savukārt tikai gaida izdevību, kad vējš un lietus pierims, lai celtos ar jaunu spēku. Pa­mazām uz klāja sarodas ļaudis, viņu vidū arī Hermanis, kas ar platu smaidu pauž savu atzinību par to, ka man izdevies noķert šo «vējiņu». Es nododu stūri Vorrenam un pirms kāpšanas lejā brīdi aizkavējos, lai sakārtotu kam- bīzes cauruli, ko viļņi izkustinājuši no vietas. Kājas man ir basas un lieliski prot turēties pie klāja dēļiem, bet, kad treliņi nozūd zaļajā ūdenī, es pēkšņi attopos, ka sēžu jau uz pārplūdinātā klāja. Hermanis, pais par sevi saprotams, apvaicājas, kāpēc esmu izvēlējies tādu vietu. Bet pa to laiku atdrāž jauns vilnis, un arī Hermanis apsēžas — piepeši un bez kādas vilcināšanās. «Snarku» mētā augšup un lejup, treliņi ir zem ūdens, un mēs ar Hermani, ieķēru- šies dārgajā caurulē, kopā ar to aizveļamies līdz bortam. Beidzot esmu lejā un pārģērbdamies apmierināts smaidu: «Snarka» griežas uz austrumiem.

Nē, garlaicīgi mums nebija. Kad, mēģinādami pagriez­ties uz austrumiem, ar mokām kūlāmies uz dienvidiem un nonācām bezvēja joslā, kur ķērām katru visniecīgāko vēs­miņu, mēs priecājāmies, ja daudzu stundu laikā izdevās noiet kādas desmit jūdzes. Bet tādā dienā kā šī mēs izgā­jām cauri desmitiem brāzmu; un cik tādu mūs vēl negai­dīja! Un katra brāzma bija runga, kas spējīga sadragāt «Snarku». Dažreiz mēs iekļuvām pašā brāzmas centrā, cit­reiz mūs skāra tikai malas, un nekad nevarējām paredzēt, ar ko vai kā mums iebelzīs. Dažreiz brāzma aizsedza vai pusi debesu, bet, nākdama lejā, sašķēlās divās daļās, kas, neskarot mūs, pagāja garām katra savā pusē, bet dažreiz maza, pēc skata nekaitīga brāzmiņa, kas nesolīja vairāk kā mucu ūdens un vienu mārciņu vēja, piepeši ieguva cik­lona apmērus un uzbruka ar ūdens masām un negantu vēju. Tad vēl bija nodevīgas brāzmas, kas nekaunīgi skrēja pakaļ un aizlavījās kuģa aizvēja pusē. Tikpat labi divas brāzmas varēja katra pa savu pusi aizdrāzties mums ga­rām — un mēs varējām dabūt belzienu no abām. Vētra pēc dažām stundām kļūst apnicīga, turpretī brāzmas — nekad. Tūkstošā brāzma ir tikpat interesanta kā pirmā, ja ne vēl interesantāka. Tas ir naivulis, kas neprot no­vērtēt brāzmas. Cilvēks, kas pārlaidis tūkstoš brāzmas, izturas pret tām ar cieņu. Viņš zina, ko nozīmē brāzma.

Vissatraucošāko notikumu mēs piedzīvojām bezvēja joslā. Divdesmitajā novembrī mēs atklājām, ka puse sald­ūdens krājumu kaut kādā veidā ir iztecējusi. Tā kā mēs bijām izbraukuši no Hilo pirms četrdesmit trim dienam, svaigā ūdens krājumi mums vairs nebija nekādi lielie. Žaudēt pusi no tā jau bija katastrofa. Taupīgi lietojot, at­likuša ūdens pietiktu divdesmit dienām. Bet mēs atrada- mies bezvēja joslā, un kas to varēja zināt, kur un kad mums izdosies , noķert dienvidaustrumu pasātus.

Ūdens rezervuāru tūliņ noslēdza un ūdeni izsniedza vienreiz dienā pa porcijām. Katrs no mums dabūja pa kvartai personiskajai lietošanai, bet koks dabūja astoņas kvartas. Tagad uz skatuves uznāca psiholoģija. Līdzko kļuva zināms, ka ūdens atlicis maz, es sajutu mokošas slāpes. Likās, ka man nekad nav gribējies tā dzert kā tagad. Savu mazo kvartu es varēju izdzert vienā paņē­mienā, un bija vajadzīga milzīga gribas piepūle, lai to ne­izdarītu. Bet ne jau man vienīgajam tā bija. Mēs visi runājām par ūdeni, domājām par ūdeni un pat sapņos re­dzējām ūdeni. Mēs rūpīgi pētījām karti, cerēdami atrast tuvumā kādu salu, bet salu nekur nebija. Tuvākās bija Markīžu salas, bet tās atradās otrpus ekvatora un — tas bija vēl ļaunāk — aiz bezvēja joslas. Mēs bijām uz trešā ziemeļu platuma grāda, bet Markīžu salas — uz devītā dienvidu platuma grāda, attālums bija vairāk nekā tūkstoš jūdžu, turklāt salas atradās apmēram četrpadsmit grādu uz rietumiem no mūsu garuma grāda. Patīkams stāvoklis saujiņai nelaimīgu būtņu, kas klimst pa okeānu svelmai­najā tropu bezvēja joslā.

Starp grotmastu un bezānmasta rājām mēs izvilkām virves, bet pie tām piestiprinājām lielo klāja nojumi, kuģa

pakaļgalā paceldami to augstāk, lai viss lietus ūdens, kas uz tās sakrātos, tecētu uz priekšu un to varētu savākt. Pār okeānu reizēm aizdrāzās brāzmas. Augu dienu mēs vēro­jām tās visās debess pusēs. Bet neviena nenāca tuvumā, lai samērcētu mūs. Pievakarē vējš nesa uz mūsu pusi lielu mākoni. Tas pletās un pletās, un mēs noraudzljāmies, kā tas izlej sāļajā jūrā tūkstošiem galonu valgmes. Mēs vēlreiz ar vislielāko rūpību apskatījām nojumi un sākām gaidīt. Vorrens, Mārtiņš un Hermanis veidoja gleznainu grupu. Saspiedušies kopā un šūpodamies takelāžā, viņi uzmanīgi vēroja mākoni. Katrs viņu žests pauda sasprin­dzinājumu, bažas un nepacietību. Blakus viņiem bija sau­sais un tukšais nojumes audekls. Bet kā viņi sašļuka un saminstinājās, kad brāzma sašķēlās un viena tās daļa aizgāja garām tālu priekšā, bet otra — aizmugurē!

Naktī tomēr sāka līt. Mārtiņš, kuru psiholoģiskās slā­pes sen jau bija piespiedušas izdzert savu kvartu, pielika muti pie nojumes malas un norija tādu malku, kādu es nekad nebiju redzējis. Dārgais ūdens tecēja spaiņos un kublos, un divās stundās mēs savācām simt divdesmit ga­lonu. Savādi, bet pēc tam līdz pat Markīžu salām uz kuģa nenokrita vairs neviena lietus lāse. Ja šī brazma būtu aiz­gājusi garām, mums būtu vajadzējis izlietot atlikušo ben­zīnu jūras ūdens destilēšanai.

Mēs ķērām arī zivis. Tās nebija jāmeklē, jo tās bija turpat aiz borta. Trīscollu tērauda āķis izturīgas mak- šķerauklas galā un balta skranda pievilināšanai — lūk, viss, kas bija nepieciešams, lai ķertu no desmit līdz div­desmit piecām mārciņām smagās makreles. Tās barojas ar lidojošajām zivīm, tāpēc klusām neknibinās gar āķi, bet mešus metas tam virsū un tā parauj makšķerauklu, ka tas, kurš kaut reizi ķēris makreles, savu mūžu neaizmirsīs šo sajūtu. Bez tam makreles ir visīstākie kanibāli. Līdzko viena ir uzķērusies, citas tūlīt klūp tai virsū. Ļoti bieži mēs izvilkām makreles ar svaigām brūcēm tējas tasītes lielumā.

Kāds makreļu bars, kurā bija vairāki tūkstoši zivju, ne­dēļas trīs neatstājās no mums nedz dienu, nedz nakti. «Snarka» sagādāja makrelēm lielisku iespēju medīt: tās dzina okeānā pusjūdzi platu un tūkstoš piecsimt jūdžu garu iznīcības vālu. Makreles peldēja «Snarkai» abās pu­ses zem bugsprita, mezdamās virsū tā kustības izbiedē­tajām lidojošajām zivīm. Ja kādai zivtiņai izdevās paglābties un tā mums aiz muguras peldēja projām, mak­reles dzinās tai pakaļ, bet pēc tam panāca «Snarku», un pakaļgalā gandrīz pašā ūdens virsū vienmēr varēja redzēt simtiem sudrabainu muguru. Pieēdušās makreles ar baudu atpūtās kuģa vai tā buru ēnā, un simtiem to laiski slīdēja vēsajā ūdenī.

Nabaga lidojošās zivis! Odenī tās vajāja un dzīvas ap­rija makreles un delfīni, bet, kad tās, glābiņu meklēda­mas, izlēca gaisā, plēsīgie jūras putni iedzina tās atpakaļ ūdenī. Šīm zivtiņām nebija kur tverties Lidojošās zivis nelec laukā no ūdens izpriecas pēc. Tas viņām ir dzīvības un nāves jautājums. Tūkstošiem reižu dienā mēs varējām novērot šo traģēdiju. Lūk, jūsu acu priekšā līganus lokus met kaija. Pēkšņi tā kā akmens krīt lejup. Jūs paskatā­ties zemāk — tur trakā skrējienā ūdeni šķeļ delfīna mu­gura. Tam pie paša deguna gaisā uzšaujas dreboša sud­raba šautra — maigs, organisks lidaparāts, kas apveltīts ar jutīgumu, spontānas vadības spēju un dzīves mīlestību. Kaija grib kritienā sagrābt sudraba šautru, bet netrāpa mērķī, un lidojošā zivs, pacēlusies augstāk kā pūķis pret vēju, apraksta pusloku virs kuģa un otrā pusē slīd lejup pa vēju. Bet tur, atstādams aiz sevis putojošu ķīļūdeni, jau peld delfīns. Tas kārām acīm noskatās uz aizlidojoša­jām brokastīm, kas prot'ceļot citā — delfīnam nepieejamā stihijā. Delfīns nespēj pacelties gaisā, bet tas ir rūdīts empīriķis un zina, ka agri vai vēlu zivij jāatgriežas ūdenī, ja vien to pa ceļam neaprīs kaija. Un tad delfīns paēdīs brokastis. Mums bija žēl nabaga spārnoto zivju. Skumji bija redzēt tik nekrietnu un asiņainu slaktiņu. Bet nakts sardzes stundās, kad nomaldījusies lidojošā zivtiņa, atsi­tusies pret grotmastu, slāpdama un drebēdama nokrita uz klāja, mēs metāmies tai virsū tikpat alkatīgi, tikpat rijīgi un asinskāri kā delfīni un makreles. Jums jāzina, ka lido­jošās zivis ir brīnum garšīgas brokastis. Es neparko ne­varu saprast, kā tik maiga barība, nonākusi plēsoņa audos, nepadara pašu plēsoņu maigāku. Varbūt delfīniem un makrelēm ir rupjāka daba tāpēc, ka tie sasniedz tik lielu ātrumu, lai panāktu medījumu. Bet lidojošās zivis traucas ar tādu pašu ātrumu …

Paretam mēs ķērām haizivis ar lieliem, pie ķēdītēm pie­stiprinātiem āķiem; ķēdītes savukārt bija iesietas īsās virvēs. Bet, kur bija haizivis, tur bija arī loča zivs, pie­sūcekņa zivs un dažādi citi parazīti. Dažas haizivis neapšaubāmi bija cilvēkēdājas ar tīģera acīm un divpadsmit rindās sakārtotiem zobiem, kas bija asi kā bārdas naži. Starp citu, mēs, visi «Snarkas» iemītnieki, bijām vienis prātis, ka esam ēduši daudzas zivis, kas garšas ziņā tālu atpaliek no tomātu mērcē apceptas haizivsgaļas. Bezvēja laikā mēs šad un tad noķērām zivis, ko mūsu japāņu pa­vārs sauca par «hake». Bet reiz uz āķa, kas parasti vilkās nopakaļ simt jardu aiz kuģa, mēs noķērām vairak nekā trīs pēdas garu un ne vairāk kā trīs collas resnu čūskai līdzīgu zivi ar četriem ilkņiem mutē. Izrādījās, ka ta ir pati garšīgākā, pati maigākā un aromātiskākā no visam zivīm, ko bijām ēduši uz kuģa.

Mūsu pārtikas krājumu visvērtīgākais papildinājums bija zaļais jūras bruņurupucis, kas svēra simt mārciņu un parādījās mūsu galdā ēstgribu rosinošu bifšteku, zupu un sautējumu veidā, bet pēdējo reizi — kā apbrīnojams rizoto, kas skubināja mūs visus notiesāt vairāk rīsu, nekā tas nāca mums par labu. Bruņurupuci pamanījām vēja pusē, kur tas mierīgi gulēja uz ūdens liela ziņkārīgu delfīnu bara vidū. Vairāk nekā skaidrs, ka tas bija īsts okeāna bruņurupucis, tāpēc ka līdz tuvākajai zemei bija tūkstošiem jūdžu. Mēs pagriezām «Snarku» atpakaļ, un Hermanis ietrieca dzīvniekam galvā žebērkli. Kad uzvilkām bruņu­rupuci uz klāja, tas bija viscaur aplipis ar piesūcekņa zi­vīm, bet no kāju ādas krokām izkrita vairāki lieli krabji. Jau pēc pirmajām pusdienām «Snarkas» komanda vienprā­tīgi secināja, ka bruņurupuča dēļ būtu vērts vēlreiz pa­griezt «Snarku» atpakaļ. Tomēr pārāks par visām okeāna zivīm ir delfīns. Jūs nekad neredzēsiet divus vienādas krāsas delfīnus. Peldē­dama šī ēteriskā būtne gaiši, gaiši zilajā tērpā rāda īstu krāsu brīnumu. Bet tas vēl nav nekas salīdzinājumā ar pārvērtībām, uz kādām tā vispār ir spējīga. Dažreiz del­fīns ir zaļš — bālgani zaļš, tumši zaļš, fosforescējoši zaļš, dažreiz zils — tumši zils, gaiši zils, vārdu sakot, visa zilo krāsu gamma. Noķersiet delfīnu uz āķa, un tas kļūs zeltains, viscaur zeltains. Uzvilksiet to uz klāja, un tas pārspēs visas spektra krāsas, iziedams cauri neticamu zilo, zaļo un dzelteno toņu gammai un tad negaidot kļū­dams spokaini balts, ar koši ziliem plankumiem, un jūs atklāsiet, ka delfīns ir raibs kā forele. Tad tas atkal izies cauri visai krāsu toņu gammai, līdz beidzot kļūs līdzīgs perlamutram. Makšķerēšanas cienītājiem es nevaru ieteikt neko inte­resantāku par delfīnu ķeršanu. Protams, šim nolūkam jā­lieto tieva makšķeraukla ar kātu un spoli. Vispiemērotā­kais ir O'Šonesija sistēmas septītā numura āķis, uz kura par ēsmuuzmaukta vesela lidojošā zivs. Tāpat kā makrele, delfīns pārtiek no lidojošajām zivīm, un tas metas virsū ēsmai kā zibens. Pirmo brīdinājumu jūs saņemat tad, kad nočīkst spole un jūs pamanāt, ka aukla nostiepusies taisnā leņķī. Jūs vēl neesat paguvis izteikt bažas, vai aukla būs pietiekami gara, kad zivs jau izšaujas no ūdens un sāk lēkāt. Tā kā delfīns ir četras pēdas garš vai vēl garāks, uzvilkt to uz klāja nav viegli. Uzķēries uz āķa, delfīns tūliņ kļūst zeltains. Tas lēkā, lai atbrīvotos no āķa, un makšķerniekam jābūt vai nu no dzelzs, vai galīgam iz­dzimtenim, ja viņam nenodreb sirds, ieraugot tik lielisku zivi, kas tērpusies vizošā bruņu kreklā un raustās kā ērzelis pavadā. Uzmanieties, nepalaidiet pārāk vaļīgi! Citādi vienā no šiem lēcieniem āķis tiks izrauts un aizlidos divdesmit pēdas sānis. Nedodiet delfīnam vaļu, un tas atkal sāks mest līkumus, bet pēc tam izmēģinās laimi ar lēcieniem. Ap lo laiku jūs sākat kost pirkstā, ka jums uz spoles ir nevis deviņsimt, bet tikai sešsimt pēdu gara aukla. Pie­sardzīgi rīkojoties, jūs varat pievilkt to tuvāk, un pēc stundu ilgiem uztraukumiem jums izdosies zivī iecirst že­bērkli. Viens tāds delfīns, ko es uzvilku uz «Snarkas», bija četras pēdas un septiņas collas garš.

Hermanis ķēra delfīnus ar daudz prozaiskāku paņē­mienu. īsa aukla un gabals haizivs gaļas — tas bija viss, ko viņam vajadzēja. Viņa aukla bija ļoti resna, bet ne vienu reizi vien tā pārtrūka — un zivs aizpeldēja. Reiz delfīns aizbēga ar Hermaņa sagatavoto ēsmu, paķerdams līdzi četrus O'Šonesija sistēmas āķus. Pēc nepilnas stun­das mēs šo delfīnu noķērām ar makšķeri un, uzšķērduši to, atguvām savus četrus āķus. Delfīni, kas bija pavadījuši mūs vairāk nekā mēnesi, pie paša ekvatora pameta mūs, un tālākā ceļojuma laikā mēs vairs neredzējām nevienu delfīnu.

Tā ritēja dienas. Darba bija tik daudz, ka -laiks nevilkās gausi. Bet, ja arī nebūtu bijis ko darīt, vērojot tik brīniš­ķas jūras un mākoņu ainavas, laiks tomēr nevilktos gausi. Rītausmas izskatījās pēc degošām majestātiskām pilsētām zem varavīksnēm, kuru loki sniedzās gandrīz līdz pašam zenītam; saulrieti pielēja okeānu ar rožainas gaismas upēm, kas plūda no saules, no kuras pāri debess jumam aizstidza koši zili stari. Svelmīgā dienā ūdens aiz borta izskatījās pēc gaiši zila atlasa ar koncentrētas saules gaismas piltuvēm zem tā. Bet pakaļgalā no dzelmes stie­pās blāvi tirkīzzilu burbuļu virtes — putām klātās pēdas, ko «Snarka» atstāja aiz sevis, ar korpusu šķeldama viļ­ņus. Naktī ķīļūdens dega fosforescējošās ugunīs; tur gļo­tainā medūza piktojās par miera traucējumu, bet dziļāk nenogurdamas šaudījās tādas kā komētas ar garām, viļņo­tām, spokainām astēm — tās bija makreles. Laiku pa laikam te vienā, te otrā pusē tuvu ūdens virsmai kā elek­triskās spuldzītes iedegās fosforescējoši organismi un va­rēja redzēt, ka bezrūpīgās makreles rīko medības tieši zem bugsprita.

Mēs gājām aizvien tālāk uz austrumiem, izkūlāmies cauri bezvēja joslai un noķērām spirgtu dienvidrietumu brīzi. Sā vēja dzīti, mēs varējām paiet garām Markīžu salām tālu uz rietumiem. Otrdien, divdesmit sestajā no­vembrī, stipras brāzmas laikā vējš pēkšņi iegriezās no dienvidaustrumiem. Beidzot tas bija īsts pasāts. Brāzmas mitējās, iestājās jauks laiks, burās pūta spirgts vējš. Pa­sāts griezās, griezās, līdz beidzot pūta no ziemeļaustru­miem, un mēs stingri turējām kursu uz dienvidrietumiem. Pēc desmit dienām, sestajā decembrī, pulksten piecos no rīta mēs taisni priekšā, tur, «kur tai vajadzēja būt», ierau­dzījām zemi. Mēs apgājām apkārt Uahukai un Nukahivai, tajā pašā nakti stiprā vējā un necaurredzamā tumsā iegrie­zāmies šaurajā Taiohae līcītī un izmetām tur enkuru. Krastā blēja savvaļas kazas, gaiss bija puķu smaržu pie­sātināts. Brauciens bija galā. Sešdesmit dienās mēs bijām veikuši ceļu no vienas zemes līdz otrai pāri tuksnesīga­jam okeānam, kur pie apvāršņa nekad nepaceļas pretī braucošu kuģu buras.