Ceļojums ar snarku

III NODAĻA Piedzīvojumu alkas

Nē, piedzīvojumu alkas vēl bija dzīvas, par spīti tvaik- mašīnai un Tomasa Kuka un dēlu kantorim. Kad presē parādījās paziņojums par iecerēto ceļojumu ar «Snarku», salasījās gandrīz vesels leģions jaunu cilvēku ar noslieci uz klaidoņu dzīvi, kā ari jaunu sieviešu, nerunājot nemaz par vecāku gada gājumu vīriešiem un sievietēm, kuri pie­dāvājās man par ceļa biedriem. Ko nu, pat starp maniem personiskajiem draugiem atradās vismaz pusducis tādu, kas nožēloja savas nesen notikušās vai drīzumā paredza­mās laulības. Un es zinu, ka vienas no tādām laulībām «Snarkas» dēļ tikko neizjuka.

Katrs pasts atnesa man kaudzēm vēstuļu no pretenden­tiem, kuri smaka nost «pilsētu smirdoņā», un man drīz kļuva skaidrs, ka divdesmitā gadsimta Odisejam, pirms uzvelk buras, nepieciešams stenogrāfistu štats, lai sašķi­rotu korespondenci. Nē, piedzīvojumu alkas nav mirušas, ja jau jūs saņemat vēstules, kas sākas šādi: «Nav šaubu, ka tad, kad Jūs lasīsiet šo nepazīstamas Ņujorkas iedzīvo­tājas dvēseles kliedzienu,» — u. tml., un mazliet tālāk no šīs vēstules uzzināsiet, ka šī svešiniece sver tikai deviņ­desmit mārciņas, grib kļūt par kuģa puiku un «alkst re­dzēt pasaules zemes».

Kāds pretendents savu klejotkāri izskaidroja ar kvēlu mīlestību uz ģeogrāfiju; cits rakstīja: «Esmu nolādēts mū­žīgi ilgoties pēc pastāvīgas kustības, tāpēc arī rakstu Jums šo vēstuli.» Bet visus pārspēja kāds puisis, kas gribēja braukt tāpēc, ka viņam niezot pēdas.

Daži rakstīja anonīmi, ieteikdami savus draugus un do­dami šiem tā saucamajiem draugiem glaimojošus rakstu­rojumus, bet man šādās vēstulēs rādījās kaut kas aizdo­mīgs, un es tās neizlasīju līdz galam.

Izņemot divus vai trīs, visi manu brīvprātīgo simti do­māja pilnīgi nopietni. Daudzi no viņiem atsūtīja savas fotogrāfijas. Deviņdesmit procenti bija ar mieru strādāt jebkuru darbu, deviņdesmit deviņi procenti piedāvājās strādāt par velti. «Tikai būt klāt Jūsu ceļojumā ar «Snarku»,» rakstīja kāds, «un, par spīti visām briesmām, pavadīt Jūs (veicot jebkuru darbu) — tas būtu manu god­kārīgo sapņu kulminācijas punkts.» Tas atsauc man at­miņā kādu jaunekli, kas bija «septiņpadsmit gadus vecs un ļoti godkārīgs» un vēstules beigās nopietni lūdza, «lai tas viss netiktu ielikts ne avīzēs, ne žurnālos». Kāds rak­stīja pavisam citādi: «Es strādāšu kā nelabais, bet sa­maksu neprasīšu.» Gandrīz visi lūdza, lai par savu pie­krišanu telegrafēju viņiem uz viņu rēķina, un daudzi piedāvāja iemaksāt drošības naudu, kas garantētu viņu savlaicīgu ierašanos uz «Snarkas».

Dažam bija diezgan neskaidrs priekšstats par darbu uz «Snarkas»; kāds, piemēram, rakstīja: «Saņēmu drosmi un uzrakstīju Jums šo vēstuli, lai noskaidrotu, vai nav kaut kāda iespēja braukt Jums līdzi kā Jūsu kuģa komandas loceklim, lai gatavotu skices un ilustrācijas.» Daži, acīm­redzot nezinādami, kāds derīgs darbs varētu būt veicams uz tik niecīga -kuģīša1 kā «Snarka», piedāvājās, kā iztei­cās viens no viņiem, «par palīgu materiālu vākšanā romā­niem un stāstiem». Lūk, ko nozīmē būt ražīgam rakstnie­kam!

«Atļaujiet man pašam dot sev raksturojumu,» kāds rak­stīja. «Esmu bārenis un dzīvoju ar tēvoci, kas ir dedzīgs revolucionārs un sociālists un apgalvo, ka cilvēks, kura asinīs nav piedzīvojumu alku, ir tikai dzīva rīklupata.»

Cits raksta: «Es protu peldēt, kaut gan nezinu jaunā­kos peldēšanas paņēmienus. Bet svarīgākais ir tas, ka ūdens ir mans draugs.» — «Ja mani vienu pašu iesēdinātu buru laivā, es varētu braukt, kurp vien vēlos,» — tā sevi raksturoja trešais, un šis ieteikums bija labāks par nā­kamo. «Esmu arī skatījis, kā izkrauj zvejas kuģus.» Taču augstāko apbalvojumu, iespējams, ir pelnījis tas, kas ļoti smalki uzsvēris savu dziļo pasaules un dzīves pazīšanu, uzrakstīdams: «Mans vecums, skaitot tikai gadus, ir div­desmit divi gadi.»

Bija arī vienkāršas, sirsnīgas, neizpušķotas vēstules no zēniem, kuri gan neprata skaisti izteikties, toties ārkārtīgi gribēja ceļot. Tos atraidīt bija visgrūtāk, un ikreiz, kad es to darīju, man bija tāda sajūta, it kā es iecirstu pļauku jaunībai. Šie zēni bija tik nopietni, viņi tā vēlējās kuģot! «Man ir sešpadsmit gadu, bet es savam vecumam esmu liels,» kāds zēns rakstīja. «Man ir septiņpadsmit gadu, bet es esmu stiprs un veselīgs,» rakstīja otrs. «Es katrā ziņā esmu tikpat stiprs kā vidējs mana auguma puika,» rakstīja kāds acīmredzot vārgulīgs zēns. «Nebaidos ne no kāda darba,» teica daudzi, bet viens, acīmredzot gribēdams iekārdināt mani ar lētumu, rakstīja: «Varu samaksāt par savu braucienu pāri Klusajam okeānam, tā ka tas, iespē­jams, būtu Jums izdevīgi.» — «Apbraukt apkārt pasaulei ir mana vienīgā vēlēšanās,» kāds atzinās, un šķita, ka tādu pašu vēlēšanos lolo vēl vairāki simti zēnu. «Nevie­nam nav daļas, vai es braucu vai palieku,» skumīgi pazi­ņoja kāds puišelis. Viens atsūtīja savu fotogrāfiju, šajā sakarā piebilzdams: «Es neesmu nekāds izskatīgais puika, bet neba izskats vienmēr ir tas galvenais.» — «Man ir deviņpadsmit gadu, bet es esmu neliela auguma, tātad neaizņemšu pārāk daudz vietas, toties esmu izturīgs pēc velna,» rakstīja vēl viens, un esmu pārliecināts, ka tas būtu bijis piemērots. Bija pat viens trīspadsmit gadus vecs pretendents, kuru mēs abi ar Carmianu iemīlējām, un mums sirds gandrīz vai plīsa pušu, kad vajadzēja vi­ņam atteikt.

Bet neiedomājieties, ka lielākā daļa brīvprātīgo bija zēni: gluži otrādi, zēnu bija tikai neliela daļa. Rakstīja dažādu gada gājumu un stāvokļu cilvēki. Daudzi jo daudzi ārsti, ķirurgi un zobārsti piedāvājās braukt līdzi un, tā­pat kā visi pārējie, bija ar mieru strādāt par velti, strā­dāt jebkuru darbu un pat samaksāt par tiesībām strādāt uz «Snarkas».

Burtliču un reportieru, kas vēlējas braukt, bija bez sava gala, nerunājot nemaz par pieredzējušiem sulaiņiem, šef­pavāriem un ekonomiem. Civilinženieri bija kā uzburti uz braukšanu; «dāmas» kompanjones apsēda Carmianu, bet mani ar piedāvājumiem apbēra cilvēki, kas vēlējās kļūt par maniem privātsekretāriem. Daudzi studenti ilgojās pie­dalīties ceļojumā, un es nezinu profesiju, kuras pārstāvji nebūtu izteikuši vēlēšanos braukt mums līdzi; sevišķi daudz bija mašīnistu, elektrotehniķu un inženieru. Es ju­tos pārsteigts, cik daudz kantoristu savās piesmakušajās kancelejās izdzirdējuši aicinājumu meklēt piedzīvojumus, bet vēl vairāk mani pārsteidza daudzie vecie un pensijā aizgājušie flotes virsnieki, kurus joprojām valdzināja jūras. Daži jauni cilvēki, kas gaidīja, kad saņems mantotos mil­jonus, bija kā traki uz piedzīvojumiem, gluži tāpat kā daži skolotāji.

Braukt gribēja tēvi un dēli, daudzi vīri ar savām sie­vām. Kāda jauna stenogrāfiste rakstīja: «Rakstiet neka­vējoties, ja esmu Jums vajadzīga! Atvedīšu rakstāmmašīnu ar pirmo vilcienu.» Bet vislabākā bija nākamā vēstule. Ievērojiet, cik delikāti viņš mēģina iekārtot uz «Snarkas» savu sievu: «Domāju, sak, uzšņāpšu Jums dažas rindiņas, lai apvaicātos, kādas ir iespējas braukt jums līdzi; esmu divdesmit četrus gadus vecs, precējies un palicis bez līdzekļiem, un tāds brauciens mums šobrīd būtu pašā laikā.»

Ja tā padomā, vidusmēra cilvēkam patiešām ir diezgan grūti uzrakstīt pašam par sevi godīgu ieteikuma vēstuli. Vienam no maniem korespondentiem bija tā sajaukta galva, ka viņš iesāka savu vēstuli šādiem vārdiem: «Tas ir grūts darbs,» un, vairākas reizes velti izmēģinājies ap­rakstīt savas labās īpašības, beidza vēstuli: «Ir grūti rakstīt par sevi.»

Taču bija kāds cilvēks, kas deva sev aizrautīgu un iz­plūdušu raksturojumu un beigās atzina, ka tas sagādājis viņam lielu prieku. «Iedomājieties tikai, junga var pie­skatīt motoru, var salabot to, kad tas sabojājas. Iedomā­jieties, viņš var stāties pie stūres, var veikt jebkuru nam­dara vai mehāniķa darbu. Iedomājieties, viņš ir spēcīgs, veselīgs, alkst strādāt. Vai tad Jūs dosiet priekšroku kaut kādam zīdainim, kas saslims ar jūras slimību un neprot darīt neko citu kā tikai mazgāt traukus?» Šādām vēstu­lēm atbildēt ar atteikumu bija ļoti grūti. Šīs vēstules autors pašmācības ceļā bija apguvis angļu valodu, no­dzīvojis Savienotajās Valstīs tikai divus gadus un gribēja braukt mums līdzi, kā viņš rakstīja, nevis lai nopelnītu dienišķo maizi, bet lai mācītos un redzētu. Tolaik viņš bija rasētājs kādā lielā motoru rūpnīcā; agrāk viņš jau bija braucis jūrā, un viņam visu mūžu bija bijusi darī­šana ar nelieliem kuģiem.

«Man ir laba vieta, bet tam nav nozīmes, jo es dodu priekšroku ceļošanai,» rakstīja kāds cits. «Kas attiecas uz atalgojumu, paskatieties uz mani, un, ja es esmu vienu vai divus dolārus vērts, — viss kārtībā, ja ne — par to nav ko runāt. Kas attiecas uz manu godīgumu un repu­tāciju, es labprāt iepazīstinātu Jūs ar saviem darba de­vējiem. Es nedzeru, nesmēķēju, bet, atklāti sakot, uzkrājis nelielu pieredzi, gribētu kaut ko uzrakstīt.»

«Ticiet man, esmu cienījams cilvēks, bet citus cienlļa- mus cilvēkus uzskatu par garlaicīgiem.» Šo rindu rakstī­tājs lika man padomāt, un es vēl aizvien nezinu, ko viņš, velns parāvis, gribēja pateikt: ka viņam ar mani būs garlaicīgi vai kaut ko citu.

«Esmu pieredzējis labākas dienas nekā patlaban,» rak­stīja kāds vecs jūras vilks, «bet esmu pieredzējis arī daudz sliktāku dienu.»

Bet cilvēkā, kas uzrakstījis tālāk citētās rindas, mājoja tik aizkustinoša vēlēšanās uzupurēties, ka es nevaru viņam nepiekrist. «Man ir tēvs, māte, brāļi un māsas, ir mīļi draugi un ienesīga vieta, un tomēr es esmu gatavs upurēt visu to, lai kļūtu jūsu kuģa komandas loceklis.»

Kāds cits brīvprātīgais, kuru es arī nevarēju pieņemt, bija izvēlīgs jauneklis; gribēdams pierādīt, ka man viņš jāņem līdzi, viņš norādīja, ka «braukšana ar parastu kuģi, vai tas būtu šoneris vai tvaikonis, nebūtu pieņemama, jo man vajadzētu apgrozīties un dzīvot starp parastiem jūr­niekiem, kuri parasti nedzīvo sevišķi tīrīgi».

Bija vēl kāds divdesmit sešus gadus vecs kandidāts, kas bija «izgājis cauri visai cilvēcisko jūtu gammai» un «bijis viss kas, sākot ar pavāru un beidzot ar Stenforda universitātes klausītāju», bet laikā, kad rakstīja šo vēs­tuli, bija «gans_ piecdesmit piecus tūkstošus akru lielā rančo». Pretstatā viņam kāds cits kautrīgi rakstīja: «Ne­esmu pārliecināts, ka man piemistu kaut kādas sevišķas īpašības, kas varētu izpelnīties Jūsu uzmanību. Bet, ja'es Jūs ieinteresēšu, neatsakieties ziedot dažas minūtes atbil­dei. Citādi man būs jāturpina darbs rūpnīcā. Neko negai­dot, bet cerot palieku Jūsu utt.» Bet es ilgi spiedu ar abām rokām galvu, mēģinādams iedomāties, kāda gara radniecība pastāv starp mani un to, kas rakstīja: «Jau ilgi pirms tam, kad uzzināju par Jums, es biju sajaucis politekonomiju un vēsturi un praksē izdarījis tādus pašus secinājumus kā Jūs.»

Bet, lūk, viena no īsuma ziņā labākajām vēstulēm, ko es saņēmu: «Ja kādam no pašreizējās komandas, kurš uz- munsturējies, lai ceļotu kopā ar Jums, dūša saskries papē­žos un Jums ievajadzēsies vēl kāda, kas pārzina navigā­ciju, motorus u. tml., priecāšos, ja padosiet man ziņu utt.» Un vēl viena īsa vēstule: «Bez aplinkiem runājot, gribētu veikt kuģa puikas vai vienalga kādus pienākumus jūsu ceļojumā apkārt pasaulei. Man ir deviņpadsmit gadu, sveru simt četrdesmit mārciņas, esmu amerikānis.»

Bet te vēstule no cilvēka, kas «mazliet garāks par pie­cām pēdām»: «Kad izlasīju par Jūsu vīrišķīgo apņemšanos mazā kuģītī apbraukt apkārt pasaulei kopā ar misis Lon­donu, es tā nopriecājos, it kā pats būtu izdomājis tādu ceļojumu, un tad es nolēmu uzrakstīt Jums par pavāra vai kuģa puikas amatu man pašam, tomēr dažādu iemeslu dēļ to neizdarīju un aizbraucu no Oklendas uz Denveru, lai pagājušajā mēnesī kļūtu par sava drauga kompanjonu, bet viņam iet aizvien sliktāk un vispār neveicas. Bet Jūs, par laimi, esat atlikuši savu braucienu sakarā ar lielo zemestrīci, un es beidzot izlēmu piedāvāt Jums savus pa­kalpojumus kādā no šiem amatiem. Neesmu sevišķi stiprs, jo esmu mazliet garāks par piecām pēdām, bet veselība man laba un spējas arī ir.»

«Domāju, ka varētu uzlabot Jūsu kuģi ar papildierīci vēja spēka pilnīgai izmantošanai,» rakstīja kāds labvē­lis. «Sī ierīce, kas netraucē manevrēt nelielā vējā, dod iespēju pilnīgi izmantot visstiprāko brāzmu spēku, tā ka pat tajos gadījumos, kad parasti jānolaiž visas buras līdz pēdējai, lietojot manu ierīci, Jūs varat nenolaist tās nemaz. Ar manu palīgierīci kuģis nevar APGĀZ­TIES.»

Iepriekšējā vēstule bija uzrakstīta Sanfrancisko un da­tēta ar tūkstoš deviņsimt sestā gada sešpadsmito aprīli. Pēc divām dienām, astoņpadsmitajā aprīlī, notika lielā zemestrīce. Tā acīmredzot bija likusi vēstules autoram laisties lapās un pasargājusi mūs no tikšanās ar viņu.

Daudzi no maniem brāļiem sociālistiem iebilda pret šo ceļojumu, un tipisks ir šāds iebildums: «Sociālisma idejai un miljoniem kapitālisma apspiesto upuru ir tiesības uz Jūsu dzīvību un darbu, un viņi pieprasa, lai Jūs tos zie­dotu viņiem. Ja Jūs tomēr paliksiet pie sava, atcerieties, kad slīkdami risiet pēdējo sāļūdens malku savā mūžā, ka mēs vismaz protestējām.»

Kāds pasaules apceļotājs, kas «varētu pie izdevības ap­rakstīt daudzas neparastas ainas un notikumus,» iztērēja vairākas lapas, vaiga sviedriem pūlēdamies sasniegt savas vēstules mērķi, līdz beidzot atrada šādus vārdus: «Līdz šim es nezināju, kāpēc Jums rakstu. Teikšu atklāti: presē bija ziņa, ka Jūs un vēl viena vai divas personas nolēmu­šas apbraukt apkārt pasaulei nelielā — piecdesmit vai sešdesmit pēdu garā kuģītī. Tāpēc man grūti ticēt, ka cil­vēks ar tādām zināšanām un pieredzi kā Jūs varētu būt spējīgs uz rīcību, kas nav nekas cits kā īpašs pašnāvības veids. Un, ja arī Jūs paliktu dzīvi, Jūs pats un Jūsu ceļa biedri, Jūs, nepārtraukti šūpodamies, sadauzīs zilus tik mazs kuģis, pat ja tas būtu no iekšpuses izpolstēts, bet uz jūras to nemēdz darīt.» Paldies, labais draugs, paldies par labojumu «bet uz jūras to nemēdz darīt». Un viņš nav nejēga jūras lietās. Viņš pats saka par sevi: «Es ne­esmu nekāds sauszemes žurka, esmu izbraukājis visas jū­ras un okeānus.» Un viņš nobeidz vēstuli ar šādiem vār­diem: «Nevēlēdamies Jūs apvainot, teikšu, ka būtu neprāts iziet no līča ar tādu kuģi, vedot līdzi sievieti.»

Un tomēr tagad, kad es to rakstu, Carmiana sēž savā kajītē pie rakstāmmašīnas, Mārtiņš gatavo pusdienas, To- čigi klāj galdu, Rosko un Bērts drīvē klāju, bet «Snarka», jūrai diezgan pamatīgi viļņojoties, iet ar piecu mezglu ātrumu stundā un … tomēr nav izpolstēta.

«Izlasījuši avīzēs par Jūsu paredzēto ceļojumu, mēs gri­bētu zināt, vai Jums nav vajadzīga laba komanda; mēs esam seši puiši, visi labi jūrnieki ar labām rekomendāci­jām no kara un tirdzniecības kuģiem, visi īsti amerikāņi vecumā no divdesmit līdz divdesmit diviem gadiem, paš­reiz strādājam metālizstrādājumu rūpnīcā par takelāžas meistariem un ļoti gribētu braukt līdzi Jums.» Šādas vēs­tules lika man nožēlot, ka kuģis nav lielāks.

Bet, lūk, vēstule no kādas sievietes — vienīgās visā pasaulē, — izņemot, protams, Carmianu, — kas atbalstīja mūsu ieceri: «Ja Jums vēl nav izdevies sameklēt pavāru, man būtu ļoti patīkami piedalīties Jūsu ceļojumā šajā amatā. Esmu piecdesmit gadus veca veselīga, spējīga sie­viete un mierīgi varētu gatavot ēdienu tādai nelielai kom­pānijai kā «Snarkas» komanda. Esmu ļoti laba pavāre un tikpat labs jūrnieks, un manī ir kaut kas arī no ceļotāja. Ja brauciena ilgums ir desmit gadi, tad tas man ir pa prātam vairāk nekā viens gads. Manas rekomendācijas utt.»

Kādreiz, kad būšu sapelnījis daudz naudas, es uzbuvešu lielu kuģi, kurā būs vietas tūkstoš brīvprātīgajiem. Ja viņi gribēs ce]ot apkārt pasaulei, viņiem būs jādara visi darbi, ja nav ar mieru, lai paliek mājās. Es ticu, ka viņi brauks, jo piedzīvojumu alkas ir dzīvas. Es to zinu, tāpēc ka man ilgu laiku ir bijusi intīma sarakstīšanas ar šīm alkām.