Ceļojums ar snarku

X NODAĻA Taipi

Austrumos palikusī Uahuka nozuda aiz lietus aizsega, kas jau tuvojās mūsu «Snarkai». Bet mazais kuģītis, kura lielajā spinakerā pūta dienvidaustrumu pasāts, skrēja dū­šīgi. Pagājām garām Martina zemesragam, punktam, kas atradās vistālāk Nukahivas dienvidaustrumos, un skatie­nam pavērās platā ieeja Komptrollera līcī, kur bija re­dzama Buras klints. Tā bija uz mata kā Kolumbijas upes zvejnieku laivas bura.

— Kā jūs domājat, kas tas ir? — es jautāju pie stūres stāvošajam Hermanim.

— Zvejnieku laiva, ser, — viņš atbildēja, rūpīgi apska­tījis.

Bet kartē pavisam noteikti bija atzīmēts: «Buras klints».

Tomēr vairāk mūs interesēja, kas ir pašā Komptrollera līcī, kur mūsu acis kāri meklēja trīs nelielus līcīšus un pievērsās vidējam, kura stāvie sabiezējošā krēslā tītie krasti ietiecās salā. Cik reižu mēs bijām pētījuši karti, meklēdami šo mazo vidējo līcīti un ieleju, kas aiz tā sā­kās, — Taipī ieleju. Karte sauca to par Taipi, un tas, pro­tams, bija pareizi, taču man labāk patika Taipī, un es vienmēr saukšu to par Taipī. Kad es biju puika, es izla­sīju grāmatu, kuras nosaukums bija «Taipī», — Hermana Melvila grāmatu; stundām ilgi es varēju sapņot pie šīs grāmatas. Bet es ne tikai sapņoju. Es stingri apņēmos, izaudzis liels, lai būtu kā būdams, arī braukt uz Taipī. Tāpēc ka svešu zemju noslēpums jau bija pārņēmis manu bērna apziņu — noslēpums, kas vadāja mani pa dažādām zemēm, vadā pašlaik un nekad nezaudēs pievilcību. Gadi gāja, bet Taipī netika aizmirsta. Reiz, atgriezies Sanfran­cisko no septiņus mēnešus ilga brauciena pa Klusā okeāna ziemeļu daļu, es nospriedu, ka ir pienācis laiks. Uz Mar­kīžu salām devās briga «Galilejs», bet komanda jau bija salīgta, un man, pieredzējušam jūrniekam, kas plīsa vai pušu aiz lepnuma par savu pieredzi, bija jāpazemojas un jāpiedāvājas par jungu, lai tiktu svētceļojumā uz Taipī. «Galilejs», protams, atgrieztos no Markīžu salām bez ma­nis, tāpēc ka es meklētu Faijaveiju un Kori-Kori. Iespē­jams, ka kapteinis izlasīja manās acīs nodomu dezertēt. Bet varbūt jungas vieta jau bija aizņemta. Lai nu kā, bet es to nedabūju.

Un atkal ātri skrēja ar plāniem, sasniegumiem un ne­veiksmēm bagāti gadi, bet Taipī netika aizmirsta, un te nu es biju: skatījos tās izplūdušajās aprisēs, kamēr brāzma aizsedza «Snarku» ar lietus aizkaru. Priekšā pavīdēja vir­mojošu bangu apjoztā Sargklints. Bet tad arī tā nozuda lietū un tumsā. Mēs stūrējām taisni uz klinti, cerēdami, ka bangu šņākoņa norādīs, uz kuru pusi jāpagriežas.

Mums bija jāpaļaujas uz to, jo mums nebija nekā, tikai kompass, lai orientētos, un, ja palaistu garām Sargklinti, mēs nenonāktu Taiohae līci, būtu spiesti pagriezt «Snarku» atpakaļ jūrā un tur gaidīt rītu — ne visai patīkamas iz­redzes ceļotājiem, kurus nogurdinājis sešdesmit dienu ilgs ceļojums pa vientulīgajiem Klusā okeāna plašumiem, ilgas pēc zemes, ilgas pēc augļiem un cauri gadiem saglabā­tās ilgas pēc jaukās Taipī ielejas.

Negaidot pašā priekšā no lietus rēkdama iznira Sarg- klints. Mēs mainījām kursu un ar brāzmas piepūstu grot­buru un spinakeru pagājām klintij garām. Klints piekajē vējš atstājās no mums, un mēs ieslīdejam rāmos ūdeņos. Bet tad vēja vēsma iegūla burās tieši no priekšas — un mēs ar lielām pūlēm virzījāmies iekšā Taiohae līcī, ar acīrn velti meklēdami sarkano uguntiņu forta drupas, un mums vajadzēja izmest enkuru. Vējš ik bridi grozījās — un no visām pusēm atskanēja neredzamo bangu šņākoņā. Tumsas tītajā krastā bija dzirdama savvaļas kazu mekšķi- nāšana, bet augšā cauri aizejošo mākoņu driskam jau pa­spīdēja pirmās zvaigznes.. Pēc divām stundām, iegājuši līcī apmēram jūdzi, izmetām enkuru vienpadsmit asu dzi­ļumā. Tā mēs nonācām Taiohae.

Otrā rītā mēs pamodāmies pasaku valstībā. «Snarka» atpūtās rāmā ostā, bet visapkārt pletās milzīgs amfiteāt­ris, kura vīnstīgām noaugušās sienas likās izslejamies tieši no ūdens. Tālu austrumos pamanījām šauru taciņu, kas aizvijās pa nogāzi.

— Taka, pa kuru Tobijs aizbēga no Taipī! — mēs iesau­cāmies.

Mēs aši vien bijām krastā un gribējām tūliņ kāpt zir­gos, taču mums vajadzēja savu svētceļojumu uz kādu dienu atlikt. Divi mēneši, kurus bijām pavadījuši jūrā ba- sikņi, vietas trūkuma dēļ nevarēdami izvi'ngrināt locekļus, bija slikta sagatavošanās pastaigai ādas apavos. Bez tam vajadzēja nogaidīt, kamēr zeme beigs savu pretīgo šūpo­šanos, lai mēs varētu jāt ar naskajiem kalnu zirdziņiem pa galvu reibinošajam takām. Tāpēc, lai pierastu, mēs mazliet pagajam pa biezajiem džungļiem un apmeklējām ar sūnām apaugušu cienījamu elku, pie kura kāds vācu komersants un norvēģu kapteinis strīdējās, cik sver minē­tais elks un par cik samazināsies elka vērtība, ja to pār­zāģēs uz pusēm. Viņi ķecerīgi apgājās ar vecīti, durstī­dami to ar nažiem, lai pārliecinātos, cik tas ciets un cik biezā sūnu kārtā ietērpts, bet pēc tam pavēlēdami elkam piecelties un pašam nokāpt līdz kuģim, lai aiztaupītu vi­ņiem pūliņus. Bet, tā kā elks to nedarīja, deviņpadsmit kanaki nogāza to uz baļķu veltņa un vilka uz kuģi, kur, ieslēgts tilpnē, elks varbūt vēl tagad ceļo uz Eiropu — pēdējo mājvietu visām pagānu dievībām, izņemot dažas, kas apmetušās Amerikā, un vienu, kura patlaban, kad es rakstu, ņirdz tepat uz galda un, ja vien mēs nenoslīksim, ņirgdama skatīsies uz mani līdz manai nāves stundai. Elks, protams, nodzīvos ilgāk par mani. Tas ņirgs vēl tad, kad es jau būšu sairis pīšļos.

Bez tam, lai pierastu, mēs piedalījāmies dzīrēs, kuras kāds Taiara Tamarii, no vaļu medību kuģa aizbēguša ha­vajiešu matroža dēls, bija sarīkojis par godu savai mātei markīzietei, izcepdams četrpadsmit veprus un ielūgdams uz mielastu visu ciemu. Kad mēs tuvojāmies, mūs sveica vietējais herolds — jauna meitene, kas, stāvēdama uz aug­stas klints, dziedošā balsī sludināja, ka mūsu klātbūtne ir šīsdienas svinību galvenā rota. To pašu viņa atkārtoja visiem atnācējiem. Bet, līdzko mēs bijām apsēdušies, mei­teni' sāka dziedat citādi — un visus klātesošos pārņēma uzbudinājums. Viņas izsaucieni kļuva ātri un griezīgi. Kaut kur tālumā atbildēja vīrieši, kuru kliedzieni pārgāja neiedomājami mežonīgā, barbariskā asiņu un kara dziesmā. Tad no tropu biežņas iznāca mežoņi, kuru vie­nīgais apģērba gabals bija raibs gurnauts. Viņi tuvojās lēni, dobjās rīkles balsīs izkliegdami triumfu un sajūsmu. Procesijas dalībnieki nesa uz pleciem jaunus kociņus, bet pie tiem bija piesieti kaut kādi noslēpumaini, acīmredzot diezgan smagi priekšmeti, kas bija rūpīgi ietīti zaļās lapās.

Tās bija cūkas — nobarotas un uz iesma izceptas cūkas, bet viņi nesa tās uz nometni tā, kā senos laikos bija ne­suši «garo cūku». «Garā cūka» nemaz nav cūka. Tā poli­nēzieši sauc cilvēka gaļu, un šie cilvēkēdāju pēcteči ar ka­raļa dēlu priekšgalā nesa uz galdu cūkas tāpat, kā viņu tēvu tēvi bija nesuši nogalinātos ienaidniekus. Ik pa brī­dim procesija apstājās, lai nesējiem būtu iespējams ar saviem šaušalīgajiem kliedzieniem paust prieku par uz­varu, vēdera baudas priekšnojautu un nicinājumu pret ienaidnieku. Tikai pirms divām paaudzēm Melvils pats sa­vām acīm bija redzējis, kā nes lapās ietītos haparu kāro­tāju līķus uz dzīrēm Tai. Kādu citu reizi Melvils «pievērsa uzmanību dīvainas formas koka traukam» un, paskatījies tajā, «ieraudzīja vēl svaigos un slapjos cilvēku kaulus ar gaļas gabaliem pie tiem».

Daudzi augsti civilizēti cilvēki bieži uzskata kanibā­lismu gandrīz vai par pasaku: viņiem varbūt nav patī­kami domāt, ka viņu pašu senči kādreiz piekopuši kanibā­lismu. Kapteinis Kuks arī izturējās pret šo jautājumu skeptiski, kamēr pats nebija pārliecinājies par to kādā Jaunzēlandes ostā. Viņam atnesa uz kuģa jauku saulē izžāvētu cilvēka galvu. Kuks pavēlēja nogriezt no tās ga­balu miesas un piedāvāt iezemietim, kurš to ar gardu muti arī apēda. Gods, kam gods pienākas, kapteinis Kuks bija īsts empīriķis. Lai nu kā, bet viņš deva zinātnei pārlieci­nošu faktu, kas tai bija ārkārtīgi nepieciešams. Protams, viņam nenāca ne prātā, ka vairākus tūkstošus jūdžu tālāk eksistē neliela salu grupa, kur vēlāk tiks iztiesāta dīvaina lieta. Kādu vecu Maui cilts virsaiti apsūdzēja par neslavas celšanu, jo viņš apgalvoja, ka viņa ķermenis ir kapteiņa Kuka kājas īkšķa glabātava. Kā stāsta, prasītājiem nav izdevies pierādīt, ka vecais virsaitis nav apēdis ceļotāja īkšķi, un viņi prāvu zaudējuši.

Man, jādomā, nebūs iespējas šajās pagrimuma dienās redzēt, kā ēd «garo cūku», bet man vismaz jau pieder pa­visam īsts iegarens, dīvaini izgriezts vairāk nekā simt gadu vecs markīziešu kauss, no kura ir dzertas divu kap­teiņu asinis. Viens no šiem kapteiņiem bijis negodīgs cilvēks. Viņš pārdevis kādam markīziešu virsaitim izgrabējušu vaļu medību laivu, iepriekš nokrāsojis to baltu. Līdz­ko kapteinis aizbraucis, laiva izjukusi. Taču šis pats kap­teinis pēc kāda laika piedzīvojis katastrofu tieši pie šīs pašas salas krastiem. Markīziešu virsaitim nebijis nekādas sajēgas par debetu un kredītu, toties viņam piemitusi pir­matnējā godīguma izpratne un tikpat pirmatnēja izpratne par ekonomiju dabā. Viņš noslēdzis savu bilanci, apēz- dams cilvēku, kas bija viņu apkrāpis.

Rītausmā, kad bija vēl pavisam tumšs, mēs devāmies uz Taipī jāšus uz maziem, sirdīgiem ērzelēniem, kas spār­dījās, zviedza un koda cits citam, pilnīgi aizmirsuši tiem mugurā sēdošās trauslās cilvēciskās būtnes, slidenās ta­kas, vaļīgos klinšu bluķus un dziļos bezdibeņus. Mēs gājām pa vecu, pamestu ceļu cauri hau koku biezoknim. Abās pusēs bija redzamas kādreizējās biezās apdzīvotības pēdas. Visur, kur vien varēja ielauzties skatiens, varēja redzēt no sešām līdz astoņām pēdām augstas un vairākus jardus platas maslvas akmens sienas un pamatus. Uz šīm akmens platformām savā laikā bija balstījušās mājas. Bet ļaudis bija izmiruši, mājas sabrukušas, un tagad milzīgu koku saknes urbās cauri platformām un lapotne pletās pāri džungļiem. Šos pamatus sauc par pae-pae.

Tagadējiem Markīžu salu iedzīvotājiem nebūtu pa spē­kam pacelt un pārvietot tik smagus akmens bluķus. Un nav arī nekādas vajadzības. Visapkārt ir tūkstošiem pa­mestu un neviena neizmantotu pae-pae. Vienu vai divas reizes, kāpjot lejā ielejā, mēs redzējām uz dižajiem pae- pae apmetušās nožēlojamas salmu būdiņas; tikpat smiek­līga ar savām proporcijām izskatītos uz Heopsa piramīdas platas pamatnes notupināta balsošanas kabīne. Markīžu salu iedzīvotāji izmirst, un vienīgais, kas vēl aizkavē šo izmiršanu, spriežot pēc apstākļiem Taiohae, ir svaigu asiņu pieplūdums. Tīrasiņu markīzietis ir retums. Šķiet, ka viņi visi ir metisi un visdažādāko rasu sajaukums. Kopras iekraušanai kuģos Taiohae tirgotāji var salīgt labi ja deviņpadsmit derīgus strādniekus, un šo strādnieku dzīslās rit angļu, amerikāņu, dāņu, vācu, franču, korsikā- niešu, spāņu, portugāļu, ķīniešu, havajiešu, paumotiešu, tahitiešu un melanēziešu asinis. Tautību te ir vairāk nekā ļaužu, bet šī tautību saplūšana nāk tikai par labu. Dzīves pulss te top gurdāks,- kļūst nevienmērīgs un izdziest Šajā mērenajā, siltajā klimatā — īstā paradīzē zemes virsū —, kur nav novērojamas straujas temperatūras svār­stības un gaiss, ko pastāvīgi atsvaidzina dienvidaustrumu pasāta atnestais ozons, ir tīrs un dziedinošs kā balzams, astma, tuberkuloze un citas slimības plaukst tikpat krāšņi kā džungļu augi. Katrā salmu būdiņā dzirdams saēstu plaušu mokošais klepus vai novārdzināto sirdzēju vaidi. Plosās arī citas briesmīgas slimības, taču visvairāk dzī­vību nopļauj plaušu ligas. Te, piemēram, pazīst kādu se­višķi drausmīgu ātrā diloņa formu, ko sauc par «auļo- šanu». Divu mēnešu laikā tā visstiprāko cilvēku padara par skeletu un aizrauj kapā. Ieleja pēc ielejas izmira līdz pēdējam cilvēkam, un džungļi atguva zaudēto auglīgo zemi. Vēl Melvila laikos Hapaa ieleju (viņš to sauc par Haparu) apdzīvoja kareivīga cilts. Nākamajā paaudzē bija palikuši tikai divi simti cilvēku. Tagad te ir neapdzīvoti, drūmi tropu džungļi.

Mēs kāpām aizvien augstāk un augstāk, un mūsu neap- kaltie zirdziņi veikli tipšināja pa akmeņaino taku cauri pamestiem pae-pae un negausīgajiem džungļiem. Mēs ieraudzījām sarkanos kalnu ābolus, ohias, kurus pazinām jau no Havaju salām, un sūtījām pēc tiem iezemieti. Li­kām viņam rāpties arī pēc kokosriekstiem. Biju dzēris kokosriekstu pienu jau Jamaikā un Havaju salās, bet, iekams nebiju to nobaudījis te, Markīžu salās, es nezināju, kas tas par apbrīnojamu dzērienu. Dažreiz mēs jājām zem savvaļas citronu un apelsīnu kokiem, kas bija izturējuši mežonīgās dabas uzbrukumu ilgāk nekā to stādītāji.

Mēs jājām cauri bezgalīgiem dzeltenu ziedputekšņu klātu kasiju biezokņiem — ja to vispār var saukt par jā­šanu, jo šie smaržīgie biezokņi bija pilni ar lapsenēm. Turklāt ar kādām! Šie dzeltenie radījumi bija maza kanā­rijputniņa lielumā un drāzās pa gaisu, saspieduši kājas kopā tā, ka tās izskatījās pēc pāris collu garas astes. Ērzelēns piepeši apstājas un, atbalstīdamies uz priekškā­jām, pasviež pakaļkājas pret debesīm. Tad tas nolaiž pakaļkājas, kā dzelts lec uz priekšu un atkal nostājas ver­tikāli. Bet tas nekas. Erzelēna biezo ādu ir pārdūris lap­senes svēlais pīķis. Tad vēl viens ērzelēns un vēl viens, un beidzot visi ērzelēni sāk lēkāt uz priekškājām pašā bezdibeņa malā. Blaukš! Līdz baltkvēlei nokaitēts duncis ieurbjas man vaigā. Vēlreiz blaukš! Tāds pats dūriens kaklā. Atrodos arjergardā un dabūju vairāk nekā esmu pelnījis. Atkāpšanās ceļa nav, un no priekšējiem zirgiem, kas lēkā uz bīstamās takas, arī nekas labs nav sagaidāms. Mans zirgs paskrien garām Carmianas zirgam, un šis ju­tīgais radījums, tas ir, Carmianas zirgs, tādā psiholoģiskā momentā ar vienu kājii iesper manam zirgam, bet ar otru man pašam. Tencinu debesis, ka zirgs nav apkalts, un šajā pašā mirklī palēcos seglos no vēl viena dedzinoša dūriena. Goda vārds, man ir par daudz, un mans nabaga zirdziņš no sāpēm un bailēm ir apdullis ne mazāk kā es.

— Nost no ceļa! Es jāju! — es kliedzu, ar cepuri izmi­sīgi gaiņādams spārnainos mūdžus.

Takas vienā pusē ir stāva siena uz augšu, otrā pusē — uz leju. Vienīgā iespēja tikt nost no ceļa ir — brāzt uz priekšu. Jābrīnās, ka zirgi nenogāzās lejā, bet tie traucās kā traki te auļos,-te rikšos, apdzīdami cits citu, klupdami, lēkdami, slīdēdami un pasviezdami dibenus pret debesīm ikreiz, kad tiem iedzēla lapsene. Pēc kāda laika mēs va­rējām atvilkt elpu un saskaitīt ievainojumus. Un tas at­kārtojās nevis vienu vai divas reizes, bet daudz, daudz reižu. Dīvaini tā teikt, bet tas nekad neapnika. Zinu, es katru reizi šāvos cauri brikšņiem ar neatslābstošu aizrau­tību kā cilvēks, kas bēg no drošas nāves. Nē, jājot no Taiohae uz Taipī, neviens ceļinieks negarlaikosies.

Beidzot mēs bijām uzkāpuši augstāk par saniknoto lap­seņu valstību. Mūs glāba augstums, nevis pašu izturība. Visapkārt, cik tālu vien sniedza skatiens, rēgojās klintis, kuru robainās virsotnes sniedzās līdz pasāta nestajiem mākoņiem. Lejā, tajā puse, no kuras mēs bijām atjājuši, kā spēļu lietiņa rāmajā Taiohae līcī bija redzama mūsu «Snarka». Priekšā pletās Komptrollera līcis. Mēs nokāpām tūkstoš pēdu zemāk un ieraudzījām Taipī. «Ja man būtu ļauts ielūkoties paradīzes dārzos, diezin vai es būtu vai­rāk sajūsmināts,» teica Melvils brīdī, kad viņa skatienam pavērās šī ieleja. Viņš bija ieraudzījis dārzu. Mēs ierau­dzījām biezokni. Kur palikušas maizes koku birzis, par kurām stāsta Melvils? Mēs redzējām džungļus, neko vai­rāk, tikai džungļus, divas salmu būdas un dažus kokos- palmu pudurīšus, kas bija izlauzušies cauri pirmatnējā zaļuma segai. Kur palikusi Tai — vecpuišu pils, kur sie­vietes bija tabu un kur virsaitis Mehevi kārtoja cilts lietas kopā ar jaunākajiem virsaišiem un pusduci sagrabējušu un apātisku sirmgalvju, kuru vienīgais uzdevums bija ar savu klātbūtni atgādināt varonīgo pagātni? Strautmalā nedzirdēja saklaigājamies meitenes un sievietes, kas smal­cināja tapa. Un kur palikusi būda, ko mūžīgi būvēja ve­cais Narheijo? Veltīgi es lūkojos, vai viņš, uzrāpies kokos- palmā deviņdesmit pēdu augstumā, nekūpina savu rīta pīpi.

Mēs līčločiem kapam leja zem cieši savijušos zaru vel­vēm, kur nedzirdami spurdza milzīgi tauriņi. Neviens teto­vēts mežonis, bruņojies ar vāli un metamo šķēpu, vairs nesargāja taku, un mēs varējām brist pāri straumei, kur vien mums patika. Šajā jaukajā ielejā vairs nevaldīja svē­tais un nežēlīgais tabu. Nē, tomēr valdīja, bet tas bija jauns tabu, jo, piegājuši par tuvu vairākām nožēlojamām iezemietēm, mēs izdzirdējām brīdinošu tabu. Un labi vien bija: sievietes bija spitālīgas. Vīrieti, kurš mūs brīdināja, bija šausmīgi izķēmojusi elefantiāze. Bez tam viņiem vi­siem bija slimas plaušas. Taipī ieleja bija nāves miteklis, un atlikusī tās iedzīvotāju saujiņa izdvesa savas izmir­stošās cilts pēdējos mokpilnos vaidus.

Protams, uzvarējuši bija ne jau stiprākie, jo taipieši

bija kādreiz bijuši varena cilts, stiprāka par hapariem, taiohaejiešiem, par visām Nukahivas ciltīm. Vārds «taipī» jeb, pareizāk, «taipi» sākumā nozīmēja «tas, kas ēd cil­vēka gaļu».-Bet, tā kā visi Markīžu salu iedzīvotāji ēda cilvēka gaļu, tad šis vārds nozīmēja, ka taipieši ir cilvēk­ēdāji visaugstākajā mērā. Taipī iedzīvotāji bija pazīstami ar savu drosmi un nežēlību ne vien Nukahivā, bet visās A'larkīzu salās, kur viņu vārds tika izrunāts ar bailēm. Viņi bija neuzvarami. Pat franču flote, kas sagrāba Mar­kīžu salas, atstāja Taipī mierā. Reiz ielejā iebruka frega­tes «Eseksa» kapteinis Porters. Bez paša matrožiem viņam bija vēl divi tūkstoši cīnītāju no Haparas un Taiohae. Viņi iegāja diezgan dziļi ielejā, bet tad atdūrās pret tik niknu pretestību, ka laida Iekas vaļā un bija priecīgi, tikuši at­pakaļ pie savām laivām un kanoe.

No visiem dienvidjūru saliniekiem Markīžu salu iedzīvo­tājus uzskata par stiprākajiem un skaistākajiem. Melvils par viņiem ir teicis: «Mani sevišķi pārsteidza viņu fizis­kais spēks un skaistums… Ķermeņa skaistuma ziņā viņi pārspēj visus cilvēkus, ko līdz šim esmu redzējis. Pūļos, kas piedalījās dzīrēs, es nevienam pašam nepamanīju kaut niecīgāko fizisko kroplību… Nevienam nepiemita defekti, kas dažreiz sagandē citādi nevainojami veidotu ķermeni. Katrs bija savdabīgi skaists, un gandrīz katrs varēja no­derēt par modeli tēlniekam.» Markīžu salu atklājējs Men- daņja arī atzīmēja, ka šo salu iedzīvotāji ir apbrīnojami skaisti. Viņa ceļojumu hronists Figeroa raksta: «Ada vi­ņiem ir bezmaz vai balta; viņi ir gara auguma un skaisti veidoti.» Kapteinis Kuks nosaucis markīziešus par vislie­liskākajiem dienvidjūru salu iedzīvotājiem. Kuks raksta, ka «viņu vidū nav neviena, kas būtu mazāks par sešām pēdām».

Bet tagad viss šis spēks un skaistums ir zudis un Taipī ielejā mīt saujiņa nožēlojamu radījumu, kurus pamazām dzen kapā spitālība, elefantiāze un tuberkuloze. Melvils bija aplēsis, ka Taipī, neieskaitot mazās Hooumi ielejas iemītniekus, ir divi tūkstoši iedzīvotāju. Cilvēki it kā bija f satrūdējuši šajā brīnišķajā dārzā, kur klimats ir patīka­

māks un veselīgāks nekā jebkur citur pasaulē. Taipī iedzī­votāji bija ne tikai fiziski skaisti, bet arī tīri. Te nebija baciļu un mikrobu, kas saindē gaisu mūsdienu pilsētās. Bet, kad baltie cilvēki ar saviem kuģiem atveda visādas slimības, taipieši padevās tām un sāka izmirt.

Ja visu to labi apdomā, gandrīz vai jāsecina, ka baltās rases uzplaukums balstās uz netīrības un sairuma. Taču izskaidrojums meklējams dabiskajā izlasē. Mēs, baltie, esam uzvarējuši karā ar mikroorganismiem; tūkstošiem mūsu priekšteču paaudžu ir cīnījušās un uzvarējušas tajā. Ja kādam no mums kopš dzimšanas organisms bija se­višķi uzņēmīgs pret šiem neredzamajiem ienaidniekiem, tad tas drīz vien nomira. Dzīvi palika tie, kuri spēja uzva­rēt slimības. Mēs, dzīvie, esam imūni, esam pielāgojušies dzīvei vidē, kas čum un mudž no mums naidīgiem mikro­organismiem. Nabaga markīzieši tādai atlasei nebija pa­kļauti. Viņi nebija imūni. Un, lūk, viņus, kas bija raduši apēst savus ienaidniekus, tagad apēda neredzamie mikro­organismi, un vāle un metamais šķēps šajā karā bija bez­spēcīgi.

Pirms brokastīm mēs noseglojām zirgus, izšķīrām tos, lai neplēšas, manējam mugurā jau bija izkosti vairāki robi, - un, veltīgi mēģinādami atgainīt smilšu mušas, paēdam banānus un gaļas konservus, lieliem malkiem pie­dzerdami kokosriekstu pienu. Te nebija nekā sevišķa, ko redzēt. Džungļi uzbruka, aprīdami cilvēku darbu. Te vienā, te otrā vietā mēs uzgājām pae-pae, bet uz tiem nebija nekādu uzrakstu, nekādu hieroglifu vai citu pagātnes lie­cību: tikai mēmi akmeņi, kurus bija sakrāvušas un apstrā­dājušas mūžībā aizgājušu cilvēku rokas. No pae-pae auga laukā milzīgi koki, kas naidā pret cilvēka darbu skaldīja un izsvaidīja akmeņus, cenzdamies atdot tos pirmatnējam haosam.

Mēs atstājām džungļus un gājām peldēties, cerēdami tikt vaļā no smilšu mušām. Bet kas to deva! Lai ietu ūdenī, ir jāizģērbjas. Mušas to ļoti labi zina un gaida krastā miriādēm. Iezemieši tās sauc par nau-nau, izrunā­jot šo vārdu kā angļu «now» («tagad»). Tas ir patiešām piemērots nosaukums, jo šīs mušas ir neatlaidīga tagadne. Nav vairs ne pagātnes, ne nākotnes, kad tās pielīp pie jūsu ādas, un esmu ar mieru saderēt, ka Taipī ielejā Omārs Haijams nebūtu uzrakstījis savas «Rubajas» — tas būtu bijis psiholoģiski neiespējami. Es pieļāvu stratē­ģisku kļūdu, izģērbdamies augstajā krastā, no kura varēja labi ielēkt ūdenī, bet kur nevarēja tikt atpakaļ. Kad biju izpeldējies un gribēju tikt pie drēbēm, man vajadzēja no­iet kādus simt jardus pa krastu. Līdzko spēru pirmo soli, savi desmit tūkstoši nau-nau metās man virsū. Kad spēru otru soli, ap mani jau bija mākonis, kad spēru trešo — saule satumsa pie debesīm. Kas notika tālāk, galīgi neat­ceros. Kamēr tiku līdz savām drēbēm, biju jau sajucis prātā. Un tad es pieļāvu taktisku kļūdu. Kad iznāk darī­šana ar nau-nau, ir jāiegaumē viens vienīgs likums — nekad nespiest tās. Dariet, ko gribat, tikai nespiediet tāsi Šie kukaiņi ir tik ļauni, ka bojā ejas brīdī ielaiž jums zem ādas visu savu indi. Tie saudzīgi jāsaņem starp īkšķi un rādītājpirkstu un maigi jāpierunā, lai ņem smeceri nost no jūsu drebošās miesas. Tas ir tikpat kā izraut zobu. Bet nelaime bija tā, ka zobi izauga ātrāk, nekā es paguvu tos izraut, tāpēc es spiedu mušas un, rīkodamies tā, piepum­pēju sevi ar indi. Tas notika pirms nedēļas. Pašreiz es atgādinu baku slimnieku, kas izveseļošanās laika nav pie­nācīgi aprūpēts.

Hooumi ir neliela ieleja, ko no Taipī atdala uzkalnu grēda, un mēs kāpām lejā šajā ielejā, līdzko mums bija izdevies pievaldīt savus trakulīgos un nepieēdināmos zir- ģeļus. Kādu jūdzi nojājuši, mēs sasniedzām Vorina kalnu, ceļa visbīstamāko posmu, kur veselas piecas minūtes no­sēdējām seglos pagalam nobijušies. Mēs aizjājām līdz iz­ejai no Taipī ielejas un paskatījāmies lejā, uz līci, no kura bija bēdzis Melvils. Tur droši vien bija paslēpta vaļu me­dību laiva, bet te ūdenī stāvēja tabu kanaks Karaksī un tirgojās ar iezemiešiem par jūras braucēja dzīvību. Bet tur droši vien Melvils pēdējo reizi apskāva Faijaveju, pirms metās pie laivas. Bet tur bija vieta, no kuras Mehevi un Mou-Mou ar saviem pavadoņiem peldēja, lai nogrieztu laivai ceļu.

Mēs devāmies uz Hooumi. Melvilu tā sargāja, ka viņš pat nenojauta tādas ielejas pastāvēšanu, lai gan viņam droši vien bieži bija gadījies tikties ar tās iedzīvotājiem, kuri bija pakļauti Taipī ciltij. Mēs atkal jājām starp tā­diem pašiem pamestiem pae-pae, bet, tuvojoties jūrai, at­radām ļoti daudz kokospalmu, maizes koku, taro lauciņus un salmu būdas. Vienā no tām mēs nolēmām pārnakšņot, un saimnieki uz karstām pēdām sāka gatavoties dzīrēm. Nokāva sivēnu, un, kamēr tas cepās starp nokaitētiem ak­meņiem, bet cāļi vārījās kokosriekstu pienā, es pierunāju vienu no mūsu pavāriem uzlīst kokospalmā. Riekstu če­murs karājās pašā galotnē simt divdesmit piecas pēdas virs zemes, bet salinieks piegāja pie koka, apķēra to ar rokām, izliecās tā, ka viņa kāju pēdas cieši piekļāvās stumbram, un neapstādamies kāpa augšā. Stumbrā nebija neviena robiņa, un iezemietis neņēma palīgā virvi. Viņš mierīgi uzkāpa kokā simt divdesmit piecas pēdas augstu un sāka šķīt galotnē riekstus. Ne katram šejienietim būtu pieticis izturības jeb, pareizāk sakot, plaušu tādam kāpie­nam, jo vairums no viņiem bija diloņslimnieki. Dažas sie­vietes, slimības novārdzinātas, nepārtraukti kunkstēja un vaidēja. Tikai daži abu dzimumu pārstāvji bija tīrasiņu markīzieši. Lielākajai daļai no viņiem dzīslās ritēja franču, angļu, dāņu un ķīniešu asinis. Labākajā gadījumā šis svaigo asiņu piejaukums tikai attālināja galīgo bojā eju, taču, redzot iznākumu, rodas doma, vai tas ir to vērts.

Dzīru galds bija klāts uz plata pae-pae pie mājas, kur mums bija paredzēts nakšņot. Pirmais ēdiens bija jēla zivs poi-poi mērcē, kas ir asāka un skābāka nekā no taro gatavotais havajiešu poi. Markīžu salās poi-poi gatavo no maizes koka augļiem. Ienākušos augli, kad tam no­vilkta miza, ieliek no ķirbja izgrebtā traukā un ar akmeni sagrūž biezā, lipīgā mīklā. Ja tādu poi ietin lapās, to var ierakt zemē un glabāt gadiem ilgi. Pirms lietošanas tas tomēr jāapstrādā tālāk. Lapās ietīto poi, tāpat kā cūku, liek starp karstiem akmeņiem un kārtīgi izcep. Pēc tam to atšķaida ar aukstu ūdeni, lai iznāktu tik bieza putra, ka var saņemt ar diviem pirkstiem. Iepazīstoties tuvāk, izrādās, ka tas ir patīkams un barojošs ēdiens. Bet maizes koka augļi, kad tie ir nogatavojušies un labi izvārīti vai izcepti! Mēli var norīt. Maizes koka augļi un taro ir ka­ralisks ēdamais, kaut gan pirmie ir patentēti viltvārži, jo pēc garšas drīzāk atgādina batātes nekā maizi, vienīgi nav tik saldi.

Dzīres beidzās, un mēs skatījāmies, kā pār Taipī pace­ļas mēness. Gaiss bija kā balzams ar puķu smaržu piemai­sījumu. Tā bija burvīga nakts, kuras klusumu netraucēja ne mazākais troksnītis; ne vēja pūsma nesakustināja la­potni, un tas bija tik skaisti, ka elpa aizrāvās un krūtīs kaut kas gandrīz sāpīgi sažņaudzās no sajūsmas. Bija dzirdama tāla un vāja piekrastes bangu šņākoņa. Gultu nebija, mēs snauduļojām un gulējām uz grīdas. Kaut kur tuvu miegā smagi elpoja un vaidēja sieviete, un malu ma­lās tumsā kāsēja mirstošie salinieki.