Ceļojums ar snarku

XI NODAĻA Dabas Bērns

Pirmo reizi es sastapu viņu uz Marketstrītas Sanfran­cisko. Bija drēgna pievakare, smidzināja lietus, un viņš gāja pa ielu, ģērbies īsās biksēs un kreklā ar īsām piedur­knēm, ar basajām kājām plakšķinādams dubļaino trotuāru. Viņam nopakaļ skrēja vesels bars bezpajumtnieku. Visi garāmgājēji — bet viņu bija tūkstoši — ziņkāri pagrieza galvu, kad viņš gāja garām. Pagriezu arī es. Savu mūžu nebiju redzējis tik brīnišķu iedegumu. Šis cilvēks bija iededzis vienmērīgi kā blondīne, ja vien viņai neiet nost āda. Viņa garie, dzeltenie mati bija izbalējuši, tāpat arī bārda, kas nepazina bārdas nazi. Viņš bija brūns, zeltaini brūns un starot staroja uzsūktās saules pilns. «Vēl viens prieste­ris,» es nodomāju, «ir nonesis pilsētai vēsti, kas glābs pa­sauli.»

Pēc dažām nedēļām es ar dažiem draugiem biju paziņu vasarnīcā Pjedmontas pakalnos, no kurienes pārredzams Sanfrancisko līcis.- «Mēs viņu dabūjām rokā, dabūjām gan,» viņi priecājās. «Noķērām viņu kokā, bet tagad viss ir kārtībā, viņš jau ēd no rokas. Nāciet apskatīt.» Kopā ar viņiem es uzkāpu stāvā pakalnā un ļodzīgā būdelē eika­liptu birzes vidū ieraudzīju savu iedegušo pilsētas pravieti.

Viņš steidzās mums pretī, lēkādams un kūleņodams pa zāli. Viņš nesarokojās ar mums, viņa sveicieni izpaudās neparastās ķermeņa kustībās. Viņš vairākas reizes izlocīja augumu kā čūska, tad pr taisnām kājām, turēdams ceļus kopā, noliecās un ar plaukstām pabungoja pa zemi. Viņš virpuļoja un griezās, dejoja un lēkāja apkārt kā apreibis pērtiķis. Sejā staroja dzīvības kvēle, silta kā saule. «Cik es esmu laimīgs!» — tāda bija šī dziesma bez vārdiem.

Viņš dziedāja visu vakaru, bezgalīgi variēdams melodiju un nepārtraukti kustēdamies. «Plānprātiņš, nudien plān­prātiņš!» es nodomāju. «Esmu sastapis mežā plānprātiņu!» Tomēr izrādījās, ka viņš ir interesants plānprātiņš. Lēkā­dams un mezdams kūleņus, viņš izklāstīja savu mācību, kurai vajadzēja glābt pasauli. Tajā bija divi galvenie baušļi. Pirmkārt, visai cietējai cilvēcei jānorauj sev ap­ģērbs un kā mežoņiem jādzīvo kalnos un lejās, otrkārt, nelaimīgajai pasaulei jāapgūst fonētiskā pareizrakstība. Es iztēlojos, kā pilsētnieki risina lielās sociālās problēmas, kaili pārplūdinādami kalnus un lejas, bet saniknotie fermeri ar suņiem un dakšām dzenas viņiem pakaļ, šau­tenes plīkšķinādami.

Pagāja vairāki gadi, un kādā saulainā rītā «Snarka» iebāza degunu šaurā spraugā starp koraļļu rifiem, pret kuriem sašķīda pasāta dzītie viļņi, un lēni lavierēja iekšā Papeete ostā. Mums pretī nāca laiva ar dzeltenu karogu. Mēs zinājām, ka tur brauc ostas ārsts. Bet mazliet tālāk no tās parādījās neliela piroga, kas mūs ieinteresēja. Tā bija pacēlusi sarkanu karogu. Es aplūkoju to ar binokli, baidīdamies, ka tā var nozīmēt kaut kādas apslēptas bries­mas — nogrimušu kuģi vai norāvušos boju. Tad uz «Snarkas» uzkāpa ārsts. Kad viņš bija pārbaudījis mūsu veselības stāvokli un pārliecinājies, ka neesam paslepen atveduši sev līdzi dzīvas žurkas, es pajautāju viņam, ko nozīmē sarkanais karogs.

— O, tas ir Dārlings, — skanēja atbilde.

Un drīz arī pats Dārlings, Ernests Dārlings, stāvēdams zem sarkanā karoga, kas simbolizēja tautu brālību, ap­sveica mani:

— Sveiks, Džek! Sveika, Carmiana!

Viņš ātri irās šurpu, un es redzēju, ka tas ir tas pats zeltītais pravietis no Pjedmontas pakalniem. Viņš pārrā­pās pār bortu, kā saules dievs apjozies ar gurnautu un turēdams abās rokās Arkādijas dāvanas — pudeli ar zel­tainu medu un lapu grozu, kas bija pilns ar lieliem, zel­tainiem mango augļiem, zeltainiem banāniem, zeltainiem ananasiem, zeltainiem citroniem un sulīgiem apelsīniem, kas bija izauguši no tās pašas saules sasildītās zemes. Un, lūk, tā es vēlreiz zem dienvidu debesīm sastapu Dār- lingu, dabas bērnu.

Tahiti ir viena no skaistākajām vietām zemes virsū. To apdzīvo zagļi, laupītāji un meļi, kā arī daži ļoti godīgi un patiesīgi cilvēki. Tā kā Tahiti apbrīnojamo skaistumu bojā dažādi salašņas, kas apsēduši salu, tad esmu nolēmis rak­stīt nevis par Tahiti, bet gan par Dabas Bērnu. No viņa vismaz dveš svaigums un veselība. Viņš izstaro maigumu un labsirdību, nevienam nespēj nodarīt ļaunu, neaizskar neviena jūtas, ja nu vienīgi kāda plēsonīga plutokrāta ka­pitālista jūtas.

— Ko nozīmē jūsu sarkanais karogs? — es jautāju.

— Sociālismu, protams.

— Jā gan, es to zinu, — es turpināju, — bet ko tas nozīmē jūsu rokās?

— Ka esmu atradis patiesību.

— Un ka jūs to sludināt Tahiti? — es neticīgi vaicāju.

— Protams, — viņš vienkārši atbildēja, un vēlāk es pārliecinājos, ka tā arī ir.

Kad mēs izmetām enkuru, nolaidām ūdenī mazo laiviņu un devāmies uz krastu, Dabas Bērns pavadīja mūs.

«Tā,» es nodomāju, «tagad šis savādnieks mocīs mani līdz kapa malai. Nedz nomodā, nedz miegā man nebūs no viņa miera, kamēr mēs nebūsim pacēluši enkuru.»

Bet savu mūžu es nebiju kļūdījies tik lielā mērā kā šoreiz. Es noīrēju mājiņu, kur dzīvoju un strādāju, un Dabas Bērns ne reizi netuvojās man. Viņš gaidīja uzaici­nājumu. Toties viņš bieži uzkāpa uz «Snarkas» un okupēja mūsu bibliotēku, sajūsminādamies par daudzajām zināt­niskajām grāmatām un sašuzdams, kā uzzināju vēlāk, par pārmērīgo beletristikas daudzumu. Dabas Bērns nekad ne­tērēja laiku, lasot daiļliteratūru.

Apmēram pēc nedēļas manī ierunājās sirdsapziņa — un es ielūdzu viņu pusdienās kādā no pilsētas viesnīcām. Viņš atnāca, ģērbies audekla žaketē, kurā acīmredzot ju­tās ļoti neērti. Kad ierosināju novilkt žaketi, viņš no prieka atplauka un tā arī izdarīja, atsegdams savu sau­laini zeltaino ādu, ko no jostas vietas līdz pleciem sedza tikai reta zvejnieku tīkla gabals. Spilgti sarkans gurnauts papildināja viņa apģērbu. Tajā vakarā sākās mūsu pazī­šanās, kas, man ilgi uzturoties Tahiti, pārvērtās īstā drau­dzībā.

— Tātad jūs rakstāt grāmatas, — viņš reiz sacīja, kad es gurds un nosvīdis 'beidzu savu rīta darbu. — Es arī rakstu grāmatas, — viņš paziņoja.

«Aha,» es nodomāju, «nu viņš sāks mocīt mani ar sa­viem sacerējumiem.» Un manī pamodās sašutums. Ne jau tādēļ es biju braucis visu garo ceļu līdz dienvidu jūrām, lai veiktu literatūras biroja pienākumus.

— Šī ir tā grāmata, kuru es rakstu, — viņš paskaid­roja, skanīgi iebelzdams ar dūri pa krūtīm. — Gorilla Āfrikas džungļos sit ar dūri sev pa krūtīm tā, ka var sa­dzirdēt pusjūdzi tālu.

— Jums ir arī-diezgan labs krūšukurvis, — es sajūs­mināts teicu. — To pat gorilla apskaudīs.

Gan tajā dienā, gan vēlāk es uzzināju sīkumus par šo neparasto gramatu, ko bija uzrakstījis Ernests Dārlings. Pirms divpadsmit gadiem viņš bija bijis par matu no nā- vcs. Viņš svēris tikai deviņdesmit mārciņas — un bijis tik vārgs, ka nevarējis parunāt. Ārsti jau atzinuši viņu par bezcerīgu. Viņa tēvs, pieredzējis ārsts, bijis tādās pašās domās. Ārsti konsultanti arī uzskatījuši, ka uz izveseļoša­nos nav nekādu cerību. Viņu bija nogāzusi no kājām pār­pūle (Ernests strādāja par skolotāju un vienlaikus mācījās universitātē) un divi plaušu karsoņi. Dienu no dienas viņš zaudēja spēku. Viņa organisms nespēja uzņemt barības vielas, ko viņam deva, un nedz pilulas, nedz pulverīši nespēja palīdzēt gremošanas sistēmai. Viņš bija slims ne vien fiziski, bet arī garīgi. Viņa smadzenes bija pārguru­šas. Viņam bija līdz kaklam visas zāles, viņam bija līdz kaklam cilvēki. Cilvēku runāšana viņu kaitināja. Cilvēku uzmanība izveda viņu no pacietības. Tad viņam ienāca prātā kāda doma: ja jau lemts mirt, tad labāk mirt brī­vība, tālu prom no visām raizēm un uztraukumiem. Un aiz šis domas slēpās neliela cerība, ka varbūt viņš nemaz nemirs, ja vien izdosies izbēgt no nesagremojamās barī­bas, zālēm un labvēļiem, kas izveda viņu no pacietības.

Ta Ernests Dārlings, kauli un āda, staigājošs līķis, kurā tik vien bija dzīvības, lai varētu pakustēties, pagrieza cil­vēkiem un viņu mītnēm muguru un ievilkās krūmos piecas jūdzes no Portlendas Oregonas štatā. Protams, viņš bija traks. Tikai mēnessērdzīgais var tā rīkoties.

Bet brikšņos Dārlings atrada to, kas viņam bija vaja­dzīgs, — mieru. Neviens viņam neuzbāzās ar bifštekiem un cūkgaļu. Neviens ārsts nemocīja viņa saspringtos ner­vus, taustot pulsu, nespīdzināja vājo kuņģi ar pilulām un pulverīšiem. Viņš kļuva jau mierīgāks. Saule bija silta, un viņš gozējās tajā. Saules siltums viņam šķita kā dzī­vības eliksīrs. Tad viņš saprata, ka novārdzinātais orga­nisms prasa sauli. Viņš norāva sev visas drēbes un go­zējās saulē. Viņš jutās labāk. Tas bija pirmais atvieglo­jums pēc daudziem mocību mēnešiem.

Kad Ernestam kļuva labāk, viņš apsēdās un sāka vērot apkārtni. Visur spurdza un čivināja putni, šmūkstināja un rotaļajās vāveres. Viņš apskauda putnus un vāveres to veselības un jautrības dēļ, laimīgās, bezrūpīgās dzīves dēļ. Viņš sāka salīdzināt savu dzīvi ar putnu un vāveru dzīvi, tas bija neizbēgami; tikpat neizbēgams bija jautā­jums, kāpēc tie ir apskaužama spara pilni, bet viņš — kusls un nožēlojams. Atbilde bija vienkārša: viņi dzīvo dabisku dzīvi, turpretī viņš — pavisam nedabisku. Tātad, ja viņš gribēja dzīvot, viņam bija jāatgriežas pie dabas.

Tur, krūmājos, viņš izstradaja savu mācību un sāka lie­tot praksē. Nometis visus apģērba gabalus, viņš lēkāja, skrēja četrrāpus, kāpa kokos — vārdu sakot, nodarbojas ar fiziskiem vingrinājumiem, visu laiku peldēdamies sau­les staros. Viņš atdarināja dzīvniekus. No sausām lapām un zāles viņš' uztaisīja ligzdu, lai būtu kur nakti gulēt, un pārklāja to ar mizu, lai pasargātu no pirmajiem rudens lietiem.

— Lūk, lielisks vingrinājums, — viņš man reiz sacīja, no visa spēka sizdams sev pa sāniem. — To es iemācījos no gaiļiem.

Citu reizi es pamanīju, ka viņš dzer kokosriekstu pienu, skaļi šmakstinādams. Viņš paskaidroja man, ka tā dzerot govis. Viņš nospriedis, ka tam noteikti esot kaut kāda jēga, pamēģinājis un atklājis, ka iznāk labi, un kopš tā laika dzerot tikai ta.

Viņš ievērojis arī, ka vāveres pārtiek tikai no augļiem un riekstiem, tāpēc pārgājis uz augļu un riekstu diētu, lietojot arī maizi, un sācis pieņemties spēkā un svarā. Trīs mēnešus viņš kā pirmatnējais cilvēks dzīvojis krūmos, kamēr Oregonas spēcīgās lietus gāzes iedzinušas viņu atpakaļ cilvēku mājokļos. Ar trijiem mēnešiem, protams, bija par maz, lai deviņdesmit mārciņas smagā nožēlojamā būtne, kas bija pārcietusi divus plaušu karsoņus, būtu tā norūdījusies, ka varētu pārlaist Oregonas ziemu brīvā dabā.

Viņš bija sasniedzis daudz, bet tagad tas viss bija vējā. Neatlika nekas cits kā atgriezties tēva mājā, un tur, dzī­vodams cieši noslēgtās istabās ar plaušām, kam bija vaja­dzīgs svaigais āra gaiss, viņš trešo reizi saslima ar plaušu karsoni. Viņš kļuva vēl vārgāks nekā agrāk. Pus­dzīvajā ķermenī smadzenes sāka sabrukt. Viņš gulēja kā līķis, pārāk vārgs, lai spētu parunāt, pārāk satraukts un noguris, lai klausītos, ko runā citi. Vienīgā apzinātā kus­tība, ko viņš spēja izdarīt, bija — aizbāzt ar pirkstiem ausis, atsakoties uzklausīt kaut vienu vienīgu vārdu. Tad lūdza palīgā psihiatrus. Psihiatri atzina viņu par slimu un paziņoja, ka ilgāk par mēnesi viņš nedzīvošot.

Viens no slavenajiem psihiatriem aizveda viņu uz sana­toriju Tabora kalnā. Tur, pārliecinājušies, ka viņš ir no «mierīgajiem», viņam atļāva iet, kur patīk. Viņam nenoteica īpašu diētu, un viņš varēja atkal pārtikt no augļiem un riekstiem, no olīveļļas, zemesriekstu sviesta un banā­niem, kas bija viņa galvenais ēdiens. Atguvis spēkus, viņš nosprieda, ka turpmāk dzīvos pēc sava prāta. Ja dzīvos kā citi, tā, kā tas sabiedrībā pieņemts, viņš mirs. Bet mirt negribējās. Bailes no nāves bija viens no galvenajiem Dabas Bērna izveseļošanās faktoriem. Lai dzīvotu, bija vajadzīga dabiska barība, svaigs gaiss un svētīgā saule.

Tā kā Oregonas ziema neveicina atgriešanos pie dabas, Dārlings devās meklēt vairāk piemērotu klimatu. Viņš sēdās uz velosipēda un brauca uz dienvidiem, uz saules zemi. Gadu viņš uzkavējās Stenfordas universitātē, kur studēja un izstrādāja savu teoriju, apmeklēdams lekcijas tik trūcīgā apģērbā, cik atļāva administrācija, un pēc iespējas vairāk likdams lietā vāveru valstībā apgūtos dzī­ves principus. Viņam bija sava iemīļota mācību metode: viņš aizgāja uz pakalniem aiz universitātes, nometa ap­ģērbu, apgūlās zālē un, ar visu ķermeni uzsūkdams saules gaismu un veselību, vienlaikus uzsūca grāmatu gudrības.

Tomēr Centrālajā Kalifornijā ir ziema, un Dabas Bērns bija spiests meklēt sev piemērotu klimatu citur. Viņš mē­ģināja iekārtoties Losandželosā un Dienvidkalifornijā, kur viņu vairākas reizes arestēja un aizsūtīja uz psihiatrisko slimnīcu pārbaudīt, tāpēc ka viņa dzīves veids atšķīrās no citu cilvēku dzīves veida. Viņš mēģināja dzīvot Havaju salās, bet vietējās varas iestādes, nevarēdamas pierādīt, ka Dārlings ir psihiski slims, izraidīja viņu. īstenībā tā nebija izraidīšana. Viņš varēja palikt, bet tad vajadzētu vienu gadu nosēdēt cietumā. Viņam ļāva izvēlēties. Taču cietums ir nāve Dabas Bērnam, kas var palikt dzīvs tikai svaigā gaisā un saules gaismā. Havaju salu varas iestā­des, protams, nav vainojamas. Dārlings bija tām nevēlams pilsonis. Nevēlams ir ikviens cilvēks, kurš kādam nepie­krīt. Bet, ja cilvēks savos uzskatos par dzīves vienkāršību atšķiras no citiem tik stipri kā Dārlings, tad pilnīgi sa­protama ir Havaju salu varas iestāžu izturēšanās pret viņu kā pret nevēlamu personu.

Tā nu Dārlingam vajadzēja meklēt ne tikai tādu kli­matu, kas būtu vēlams viņam pašam, bet arī tādu klimatu, kur viņš pats nebūtu nevēlams. Un viņš atrada to dārzu dārzā — Tahiti.

Lūk, tā tika lappusi pēc lappuses rakstīta viņa grā­mata. Viņš valkā tikai gurnautu un rūtainu kreklu bez piedurknēm. Izģērbies viņš sver simt sešdesmit piecas mārciņas. Viņš ir pilnīgi vesels. Redze, kas kādu laiku bija pasliktinājusies, tagad ir lieliska. Plaušas, kuras bija sapostījuši trīs plaušu karsoņi, ir ne vien atlabušas, bet kļuvušas pat stiprākas nekā jebkad agrāk.

Es nekad neaizmirsīšu, kā viņš, pirmo reizi sarunāda­mies ar mani, nosita moskītu. Nejaukais parazīts iedzēla viņam muguras vidū, starp lāpstiņām. Nepārtraucot sa­runu, neizlaižot nevienu zilbi, viņš pacēla sažņaugtu dūri, atlieca to atpakaļ un iezvēla sev starp lāpstiņām, nosiz­dams moskītu un norībinādams savu krūškurvi kā bun­gas. Izklausījās, it kā zirgs būtu iespēris pa sava steliņģa malu.

— Gorilla Āfrikas džungļos vālē sev pa krūtīm tā, ka troksni var dzirdēt pusjūdzi tālu! — viņš dažreiz negaidot iesaucās un sāka bungot sev pa krūtīm tā, ka mati slējās stāvus.

Reiz viņš pamanīja man pie sienas karājamies boksa cimdus, un viņa acis iedzirkstījās.

— Jūs boksējaties? — es jautāju.

— Es pat mācīju boksu Stenfordas universitātē, — viņš atbildēja.

Tad mēs nometām kreklus un uzvilkām cimdus. Bah! Gara gorillas roka pazibēja gaisā un ielika man pa degun­galu. Bah! Nirienā viņš no sāniem iezvēla man pa galvu, gandrīz vai notriekdams mani zemē. Šā sitiena uzdauzī- tais puns rēgojās veselu nedēļu. Es izvairījos no kreisā taisnā sitiena un ar laķo taisno trāpīju viņam pa vēderu. Sitiens bija pamatīgs. Es ieliku tajā visu sava ķermeņa svaru, un, kad viņš izklupa uz priekšu, viņu sagaidīja otrs sitiens. Gaidīju, ka viņš sarausies čokurā un saļims. Bet viņa seja staroja, tik apmierināts viņš jutās. «Tas bija lieliski!» viņš teica. Mirkli vēlāk es jau aizstāvējos pret viņa āķu un taisno sitienu viesuli. Tad es atkal pamanījos iesist viņam pa saules pinumu. Sitiens bija veiksmīgs. Dabas Bērns izpleta rokas, noelsās un pēkšņi apsēdās uz grīdas.

— Nekas, viss būs labi, — viņš teica. — Drusku pa­gaidiet. *

Un pēc trīsdesmit sekundēm viņš bija kājās un atdeva parādu, iesizdams man pa saules pinumu, šoreiz es no- elsos, izpletu rokas un apsēdos uz grīdas, tikai mazliet ātrāk, nekā to bija izdarījis viņš.

Pamatojoties uz visa stāstītā, es apgalvoju, ka cilvēks, ar kuru es boksējos, kā diena no nakts atšķīrās no tas nožēlojamās deviņdesmit mārciņu smagās būtnes^ kas, visu ārstu pamesta, pamazām izdzisa cieši aizslēgtajā istabā Portlendā, Oregonas štatā. Ernesta Dārlinga uz­rakstītā grāmata ir laba grāmata, un arī iesejums ir labs.

Havaju salas gadiem ilgi žēlojās par labu kolonistu trū­kumu. Salu administrācija ir iztērējusi daudz laika un naudas, daudz domājusi, lai ievestu labus kolonistus, un tomēr nekas sevišķs nav panākts. Taču Dabas Bērnu tā izraidīja, nejāva viņam te dzīvot. Tāpēc par sodu lepna­jiem havajiešiem es izmantošu izdevību un pastāstīšu, kādu kolonistu viņi zaudējuši Dabas Bērna personā. Iera­dies Tahiti, viņš meklēja kādu zemes gabalu, lai varētu izaudzēt sev pārtiku. Bet zemi, tas ir, lētu zemi, bija grūti atrast. Dabas Bērnam nekāda kapitāla nebija. Viņš ne- dējām klīda apkārt, kamēr kādā augstā vairāku šauru kanjonu izvagotā uzkalnā atrada astoņus akrus krūmu biežņas, kas nevienam acīmredzot nepiederēja. Vietējās amatpersonas pateica, ka šī zeme kļūs par viņa īpašumu, ja viņš to iztīrīs un apstrādās trīsdesmit gadus.

Viņš bez vilcināšanās ķērās pie darba. Turklāt pie kāda darba! Tik augstu kalnos vēl neviens nebija strādājis. Zemi no vienas vietas klāja čūkslis, kas ņudzēja no meža cūkām un žurkām. Skats uz Papeete un jūru bija lielisks, turpretī izredzes nebija nekādas iepriecinošas. Vairakas nedēļas viņš taisīja ceļu, lai varētu piekļūt klātplanta- cijai. Lai ko viņš iestādīja, visu, kas sadīga, cūkas un žurkas tūlīt aprija. Viņš šāva cūkas un lika lamatas žur­kām. Divās nedēļās viņš noķēra pusotra tūkstoša žurku. Viss viņam bija jānes uz muguras. Parasti šo nastu ne­sēja zirga darbu viņš veica naktīs.

Pamazām viņš sāka gūt virsroku. Viņš uzcēla salmu būdu. Rasmīgajā vulkāniskajā augsnē, kas bija atkarota mežiem un meža zvēriem, izauga pieci simti kokospalmu, pieci simti papaiju, trīs simti mango, daudz maizes koku, bumbierkoku, nemaz nerunājot par vīna krūmiem un dār­zeņiem. Viņš ierīkoja sarežģītu irigācijas sistēmu. Kanjoni pārvērtās par botāniskajiem dārziem. Izkaltušos uzkalnos, kur svelmīga saule kādreiz bija mēģinājusi izdedzināt biežņu un piespiest to cieši pie zemes, tagad zaļoja koki un krūmi, ziedēja puķes. Zeme ne vien deva Dabas Bēr­nam iztiku: to, kas palika pāri, viņš pardeva Papeete iedzī­votājiem.

Tad atklājās, ka zemei, kas oficiāli nevienam nepiede­rēja, īstenībā ir saimnieks un ka papīri vecajam īpašnie­kam ir kārtībā. Visi Dabas Bērna pūliņi draudēja aiziet vējā. Kad Dārlings apmetās uz šīs zemes, tā nebija ne graša vērta un lielais zemes īpašnieks, kam tā piederēja, ir nenojauta, cik ienesīga kļuvusi viņa zeme Dabas Bērna saimniekošanas laikā. Galu galā tika panākta vienošanās, Dārlings samaksāja prāvu summu un kļuva par pilntie­sīgu zemes gabala īpašnieku.

Tad nāca vēl smagāks trieciens. Viņam slēdza pieeju tirgum. Viņa paša izbūvēto ceļu aizšķēršļoja ar trīskārtīgu dzeloņstiepļu žogu. Tā bija viena no nejēdzībām, kas tik raksturīgas mūsu nepārspējami aplamajai sociālajai sis­tēmai. Sajā nejēdzībā izpaudās tas pats konservatīvais spēks, kas bija vilcis Dabas Bērnu uz psihiskā stāvokļa pārbaudes komisiju Losandželosā un izraidījis viņu no Havaju salām. Pašapmierinātam cilvēkam ir gaužām grūti saprast cilvēkus, kuriem gandarījumu sagādā pavisam kas cits. Nebija nekādu šaubu, ka vietējā administrācija iztu­ras pret šo konservatīvo spēku iecietīgi, jo Dabas Bērna izbūvētais ceļš ir slēgts vēl šobaltdien, nekas nav darīts, tāpēc ka ik uz soļa ir vērojama nevēlēšanās kaut ko darīt. Taču Dabas Bērns joprojām dzied un dejo. Viņš nesēž augām naktīm, domājot par viņam nodarīto netaisnību; nepatikšanas viņš atstāj tiem, kas paši ir šo nepatikšanu vaininieki. Viņam nav laika ļauties rūgtumam. Viņš tic, ka dzīvo uz pasaules, lai būtu laimīgs, un viņam nav tik daudz laika, lai tērētu to citiem nolūkiem.

Ceļš uz viņa plantaciju ir aizsprostots. Izbūvēt jaunu viņš_ nevar tāpēc, ka nav zemes, uz kuras to būvēt. Varas iestādes atstāja viņam meža cūku taciņu, kas vijās gar kraujas malu. Reiz es gāju pa šo taciņu kopā ar viņu, un mums vajadzēja likt lietā rokas un kājas, lai tiktu uz augšu. Lai kā pulētos, pārtaisīt šo taciņu par ceļu arī nav iespējams, tāpēc ka šim nolūkam ir vajadzīgs inže­nieris, mašīnas un tērauda trose. Bet kas nekait Dabas Bernām? Saskaņa ar savu cēlo ētiku viņš ļaunu atmaksā ar labu. Un kurš var apgalvot, ka viņš nav laimīgāks par tiem, kas darījuši viņam ļaunu?

— Nav ko lauzīt galvu par to muļķīgo ceļu, — viņš teica man, kad bijām uzrāpušies kādā klintī un apsēdušies atvilkt elpu. — Drīz man būs lidaparāts un es viņus iz- mozēšu. Es jau attīru laukumu, kur nolaisties gaisa ku­ģiem, un, kad jūs nākamreiz atbrauksiet uz Tahiti, jūs nolaidīsieties man taisni pie durvīm.

Jā, Dabas Bērns ne tikai trenējas, kā Āfrikas džungļu gorilla vālēdams sev pa krūtīm, — viņam ir arī citas dī­vainas idejas. Piemēram, levitācijas ideja.

— Jā, ser, — viņš man kādu reizi sacīja, — levitācija nav neiespējama. Un padomājiet, cik tas būs brīnišķīgi — pacelties no zemes tikai ar gribasspēka piepūli. Padomā­jiet tikai! Astronomi apgalvo, ka visa mūsu Saules sistēma mirstot, tā kļūšot tik auksta, ka dzīvība tajā nebūšot iespē­jama. Lai tā būtu. Šajā dienā visi cilvēki jau būs nobrie­duši levitatori, viņi atstās mūsu bojā ejošo planētu un meklēs viesmīlīgākas pasaules. Kā lai panāk levitāciju? Ar progresējošiem gavēņiem. Jā, es pats pārbaudīju šo paņēmienu un beigās tiešām jutu, ka kļūstu vieglāks.

«šis cilvēks ir traks,» es nodomāju.

Protams, viņš piemetināja, — tās ir tikai manas teorijas. Man patīk prātot par cilvēces gaišo nākotni. Levi- laeija varbūt nav iespējama, bet man patīk domāt par to kā par kaut ko iespējamu.

Kādu vakaru, kad Dārlings nožāvājās, jautāju, cik ilgi diennaktī viņš atļaujas gulēt.

— Septiņas stundas, — viņš atbildēja. — Taču pēc desmit gadiem es gulēšu tikai sešas stundas, bet pēc div­desmit gadiem — tikai piecas. Kā redzat, katrus desmit gadus es nogriezīšu miegam pa vienai stundai.

— Tātad simt gadu vecumā jūs negulēsiet nemaz? — es jautāju.

— Pilnīgi pareizi. Tieši tā. Kad man būs simt gadu, miegs nebūs man vajadzīgs. Bez tam es pārtikšu no gaisa. Zināt, ir taču tādi augi, kas pārtiek tikai no gaisa.

— Bet vai tas ir izdevies kaut vienam cilvēkam?

Viņš papurināja galvu.

— Neesmu dzirdējis, ka kādam būtu izdevies. Bet tā ir tikai viena no manām teorijām, šī barības vielu uzņem­šana no gaisa. Tas gan būtu labi, vai ne? Protams, tas varbūt ir neiespējami, jādomā gan, ka tā. Redzat, es ne­maz neesmu tāds gaisa piļu būvētājs. Es nekad neaizmir­stu īstenību. Kad traucos nākotnē, es allaž atstāju aiz sevis pavedienu, lai vēlāk atrastu ceļu atpakaļ.

Dažreiz man šķiet, ka Dabas Bērns dzen jokus. Bet, lai nu kā, viņš dzīvo vienkāršu dzīvi. Veļas mazgāšanas iz­devumi viņam nevar būt sevišķi lieli. Viņš pārtiek no augļiem un ir aplēsis, ka, dzīvojot plantācijā, viņa parastie izdevumi nepārsniedz piecus centus dienā. Patlaban pa daļai tāpēc, ka ceļš ir aizbarikādēts, pa daļai tāpēc, ka viņš ir aizrāvies ar sociālisma propagandu, Dārlings dzīvo pilsētā, kur viņa izdevumi, ieskaitot īres maksu, sasniedz divdesmit piecus centus dienā. Lai sagrabinātu šo summu, viņš strādā ķīniešu vakarskolā.

Dabas Bērns nav fanātiķis. Ja nav nekā cita ko ēst, viņš ēd gaļu, piemēram, cietumā vai uz kuģa, kad nav nedz riekstu, nedz augļu. Viņam, liekas, nav neviena iesīkstē­juša uzskata, izņemot pārliecību par saules nepiecieša­mību.

— Lai kur jūs izmestu enkuru, tas tomēr nenoturēs jūs uz vietas, ja vien jūsu dvēsele ir bezgalīga un bezdibe- nīga jūra, nevis cūku peļķe, — viņš man reiz sacīja un tad turpināja: — Jūs redzat, mans enkurs visu laiku vel­kas. Es dzīvoju cilvēces atveseļošanas un progresa vārdā un cenšos vienmēr vilkt enkuru uz to pusi. Es uzskatu, ka šie jēdzieni ir identiski. Mani glāba tas, ka es vilku enkuru sev līdzi. Enkurs neturēja mani pie nāves gultas. Es ievilku enkuru krūmos un piemuļķoju visus dakterus. At­guvis veselību un spēku, es ar sprediķiem un savu pa­raugu sāku mācīt cilvēkiem, ka jāatgriežas pie dabas. Bet viņi bija kurli. Kad es braucu ar tvaikoni uz Tahiti, kāds vecākais stūrmanis izskaidroja man, kas ir sociālisms. Viņš man pierādīja, ka vispirmām kārtām ir taisnīgi jā­sadala dzīves līdzekļi, lai vīrieši un sievietes varētu dzī­vot saskaņā ar dabu. Es vēlreiz pavilku enkuru, un tagad es strādāju kopu valsts labā. Kad tā tiks nodibināta, būs viegli panākt saskaņu ar dabu.

Pagājušā naktī es redzēju sapni, — viņš domīgi turpi­nāja, un viņa seja sāka starot. — Es sapņoju, ka divdes­mit pieci pie dabas atgriezušies vīrieši un sievietes ar tvaikoni tikko atbraukuši no Kalifornijas un ka es gata­vojos vest viņus pa zvēru taciņu uz savu plantāciju.

Ak, mīļais Ernes't Dārling, saules un dabiskas dzīves pielūdzēj, brīžiem es esmu gatavs apskaust jūs un jūsu bezrūpīgo dzīvi! Es arī tagad redzu jūs dejojam un me­tam kūleņus uz verandas, jūsu mati pil pēc peldēšanās sājajā ūdenī, jūsu acis dzirkstī, saules apzeltītais ķermenis spīd, krūtis rezonē velnišķajiem sitieniem, kad jūs dzie­dat: «Gorilla Āfrikas džungļos vālē sev pa krūtīm tā, ka skaņa dzirdama pusjūdzi tālu.» Un es jūs vienmēr redzēšu tādu, kādu jūs redzēju tajā pēdējā clienā, kad «Snarka» atkal iebāza degunu spraugā starp koraļļu ri­fiem, lai izietu atklātā okeānā, bet es māju ardievas krastā palikušajiem. Neviltoti kvēls bija mans sveiciens mazajā pirogā stāvošajam zeltītajam saules dievam koši sarkanajā gurnautā.

XII NODAĻA Pārpilnības zemē

Kad ierodas svešzemnieki, katrs cen­šas ar kādu no viesiem sadraudzēties un aizvest viņu uz savu mājokli, kur viesi ārkārtīgi laipni uzņem visi ap­gabala iedzīvotāji. Viņi sēdina to goda vietā un cienā ar vislabāko, kas vien viņiem ir.

Polinēzijas pētījumi

«Snarka» bija noenkurojusies pie Raiatea salas, tieši pretī Uturoa ciemam. Mēs piebraucām pie salas naktī, kad bija jau satumsis, un posāmies pirmajai vizītei krastā. Agri no rīta es pamanīju, ka pa lagūnu slīd šaura laiviņa ar milzīgu buru. Zārkam līdzīgā laiviņa bija izcirsta no vesela stumbra — četrpadsmit pēdu gara, ne vairāk kā divpadsmit collu plata un varbūt divdesmit četras collas dziļa. Tai nebija plūdlīnijas kontūru, vienīgi abi ; ali bija smaili. Borti bija perpendikulāri ūdenim. Ja tai nebūtu līdzsvara baļķa, tā apgāztos, ka nebūtu ko redzēt. Līdz­svara baļķis to turēja.

Jau minēju, ka bura bija milzīgi liela. Jūs neticētu, ka bura var būt tik milzīga, iekams pats nebūtu to redzējis, un pat tad, kad būtu redzējis, vēl nespētu ticēt. Tās klī- verbomis bija šaušalīgi garš, bet, būdams ar to neap­mierināts, amatnieks tam bija pierīkojis baismīgu galvu. Galva bija tik liela, ka neviens parasts apaļkoks neiztu­rētu tās smagumu pat mērenā vējā. Tāpēc laivas pakaļ­galā virs ūdens sniedzās vēl viens apaļkoks. Pie tā bija piesieta buras šķērša gaija; tādējādi šīs buras apakša turējās pie grotburas, bet augšā ar gaiju pie šķērša.

Tā nebija nedz buru laiva, nedz kanoe, bet tāda kā pel­doša mašīna. Cilvēks, kas tajā sēdēja, vadīja to ar savu svaru un galvenokārt ar savu aukstasinību. Es vēroju, kā vientuļais kanoe pasažieris lavē uz ciemata pusi, sēdē­dams uz līdzsvara baļķa.

— Tā, viens man ir skaidrs, — es paziņoju. — Es neat­stāšu Raiatea, kamēr nebūšu pabraukājis ar tādu kanoe.

Pēc dažām minūtēm Vorrens uzsauca man no apakšas:

— Kanoe, par kuru jūs runājāt, jau ir klāt.

Nekavējoties izskrēju uz klāja un sasveicinājos ar kanoe

īpašnieku, garu, slaiku polinēzieti ar atklātu seju un skaid­rām, mirdzošām, gudrām acīm. Ap gurniem viņam bija sarkans apsējs, galvā salmu cepure. Rokās viņš turēja dāvanas — zivis, zaļumu saišķi un dažus milzīgus jamsa augļus. Es pateicos viņam ar smaidiem (kuriem dažos attālos Polinēzijas nostūros vēl ir naudas vērtība) un vai­rākas reizes atkārtotiem mauruuru (kas tahitiešu valodā nozīmē «paldies»), un tad ar zīmēm parādīju viņam, ka gribētu pavizināties ar viņa kanoe.

Polinēzieša seja no prieka atplauka, un viņš pateica vienu vienīgu vārdu: Tahaa, — pagriezdamies un ar pirk­stu norādīdams uz augstām, mākoņos tītām salas klintīm trīs jūdzes no mums, tā bija Tahaa sala. Uz to pusi pūta ceļavējš, bet braukt atpakaļ pret vēju bija ļoti grūti. Ta­gad man vairs negribējās braukt uz tahaa. Man bija jā­nodod vēstules Raiateā, jāsatiek turienes amatpersonas, un arī Carmiana jau bija sagatavojusies iet krastā. Es ar zīmēm uzstājīgi rādīju, ķa gribu tikai mazliet pabraukā­ties pa lagūnu. Viņa seja acumirkli pauda vilšanos, taču viņš tūliņ pasmaidīja, un tas nozīmēja piekrišanu.

— Nāc pavizināties ar laivu! — es uzsauca Čarmianai. — Bet peldkostīmu gan uzvelc, jo mēs būsim slapji.

Tā nebija īstenība. Tas bija sapnis. Kanoe slīdēja pa ūdeni kā sudraba šautra. Es pārkāpu uz līdzsvara baļķi, lai tas būtu smagāks un neceltos gaisā, bet Tehei (izrunā Teiheiji) nāca talkā ar savu aukstasinību. Kad uzpūta stiprāks vējš, viņš arī pārlīda uz baļķi, neizlaizdams no rokām pakaļgala airi un ar kāju turēdams buru.

— Gatavs! — viņš uzsauca.

Es uzmanīgi pārvietojos atpakaļ kanoe, lai, burai saplo­kot, saglabātu līdzsvaru.

— Aizvēja pusē! — viņš atkal uzsauca, iegriezdams buru vēja.

Es aizlīdu pa bomi uz otru pusi, un tagad mēs gājām ar citu halzi.

— Viss kārtībā, — noteica Tehei.

Sīs trīs frāzes — «Gatavs!», «Aizvēja pusē!» un «Viss kārtībā!» — arī bija viss Tehei angļu valodas vārdu krā­jums, un tas vedināja domāt, ka savā laikā šis cilvēks bijis kādā amerikāņu kapteiņa vadītā kanaku komandā. Starp brāzmām es rādīju viņam zīmes un vairākas reizes jautājoši izrunāju vārdu «jūrnieks». Pēc tam es to pašu vārdu izrunāju kropļotā franču valodā, bet arī tas viņam neko neizteica. Vai nu mana franču izruna bija tik slikta, vai viņš tiešām nebija dzirdējis šo vārdu. Es secināju, ka abi pieņēmumi ir pareizi. Beidzot es sāku uzskaitīt tuvējās salas. Viņš pamāja ar galvu, likdams saprast, ka ir tur bijis. Kad biju ticis līdz Tahiti, viņš uztvēra manu domu gaitu. Tehei domāšanas process bija gandrīz vai redzams, un jokaini bija vērot, kā viņš piepūlē smadzenes. Tehei sparīgi papurināja galvu. Jā, viņš ir bijis Tahiti, un viņš pat nosauca tādas salas kā Tikihau, Rangiroa un Faka- rava, tādējādi pierādīdams, ka viņš bijis līdz pašām Pau- motu salām, tātad braucis uz tirdzniecības šonera.

Kad pēc nelielā izbraukuma bijām atgriezušies uz «Snarkas», Tehei ar zīmēm jautāja, kurp dodas «Snarka», un, kad es nosaucu Samoa, Fidži, Jaungvineju, Franciju, Angliju un Kaliforniju to ģeogrāfiskā secībā, viņš teica: «Samoa,» — un ar zīmēm lika saprast, ka gribētu braukt līdzi. Man bija diezgan grūti izskaidrot, ka viņam uz kuģa nebūs vietas. Petit bateaux beidzot palīdzēja viņam sa­prast to, un vilšanās izteiksmi viņa sejā nomainīja rāmi padevīgs smaids, un viņš atkal lūdza, lai dodamies viņam līdzi uz Tahaa.

Mēs ar Carmianu saskatījāmies. Mūs savā varā jopro­jām turēja sajūsma par neseno braucienu. Mēs aizmirsām vēstules, kas bija jānogādā Raiateā, aizmirsām amatper­sonas, kuras mums bija jāapmeklē. Kurpes, krekli, bikšu pāris, cigaretes, sērkociņi un grāmata tika_ uz ātru roku sastūķēti sausiņu kārbā un ietīti vaskadrānā, un drīz vien mēs jau sēdējām laivā.

— Kad lai gaidām jūs atpakaļ? — sauca Vorrens, kad vējš iepūta burā un mēs ar Tehei pārrāpāmies uz baļķi.

— Nezinu, — es atkliedzu. — Kā iznāks.

1 Mazā laiviņa. (Franču v.)

Un mēs laidām projām. Vējš pieņēmās, un mēs ievilkām buru. Kanoe borts pacēlās tikai divarpus collu virs ūdens, un nelielie viļņi ik pa brīdim pāršļācās tam pāri. Vaja­dzēja smelt ūdeni, bet tas ir viens no galvenajiem vahine pienākumiem. Vahine tahitiešu valodā nozīmē «sieviete», un, tā kā Carmiana bija vienīgā vahine laivā, šis pienā­kums bija jāveic viņai. Mēs ar Tehei diezin vai arī būtu tikuši galā ar ūdeni, jo mums visu laiku bija jālien pa baļķi, lai kanoe neapgāztos. Tā nu Carmiana smēla ūdeni ar vienkāršu koka kausu un veica savu uzdevumu tik labi, ka dažreiz pat nepaguva atvilkt elpu.

Raiateai un Tahaa piemīt tā savdabība, ka tās abas at­rodas viena rifa iekšpusē. Abas ir kalnainas, vulkāniskas salas ar robainām smailēm un minaretiem, kas tiecas de­besīs. Raiateas apkārtmērs ir trīsdesmit jūdžu, bet Ta­haa — piecdesmit jūdžu, tā ka var iedomāties, cik liels ir rifs, kas tās iejož. Starp salām un rifu plešas vienu līdz divas jūdzes plata skaista lagūna. Milzīgie Klusā okeāna viļņi, kas dažkārt ir jūdzi gari, atsitas pret rifu, saslejas un ar drausmīgu dārdoņu gāžas tam virsū, un tomēr trauslā koraļļu būve iztur triecienu un aizsargā zemi. Aiz rifa visvarenāko kuģi gaida bojā eja. Bet lagūnā ūdens ir mierīgs un nekustīgs, un tāda laiviņa kā mūsējā, kuras borti paceļas tikai dažas collas virs ūdens, var braukt pa­visam droši.

Mēs traucāmies pa ūdeni. Un kas tas bija par ūdeni! Tīrs kā vistīrākajā kalnu strautā un dzidrs kā kristāls, caurausts ar galvu reibinošām krāsu zaigām un varavīk­snes lentēm, kas daudz krāšņākas par jebkuru varavīksni. Nefrīta zaļums mijās ar tirkīza krāsu, košs zilums ar sma­ragda zaļumu, mūsu kanoe slīdēja pāri gan violeti sarka­nām dzīlēm, gan žilbinošām, mirdzoši baltām smiltīm, pa kuram lēni rāpoja gigantiski gliemji. Vienu mirkli mēs bijām virs pasakainiem koraļļu dārziem, kur rotaļājās daudzkrāsainas zivis, plivinādamās kā zemūdens tauriņi; pēc brīža drāzāmies pāri dziļām ielejām, no kurām pēkšņi izšāvās lidojošo zivju sudrabainie bari, un tad atkal re­dzējām īstus dārzu^ kur koraļļi bija cits par citu skais­tāki. Bet virs mums pletās tropu debesis ar pūkainiem mākoņiem, kas drāzās cits pakaļ citam un blīvējās pie apvāršņa mīkstās grēdās.

Mēs nepaguvām ne atjēgties, kad bijām sasnieguši Tahaa (izrunā Tah-hah-ah, vienādi uzsverot visas zilbes), un Tehei uzsmaidīja mūsu vahine, atzinīgi novērtēdams viņas darbu. Kanoe atdūrās pret sēkli divdesmit pēdu no krasta, un mēs bridām pa mīkstajām smiltīm, kurās locī­jās tādi kā gliemji un nelieli astoņkāji — mīksti un glumi. Gandrīz pie paša ūdens starp kokospalmām un banānko- kiem uz pāļiem stāvēja Tehei būda, kas bija celta no bam­busa un apjumta ar zāli. No būdas iznāca Tehei vahine, slaida neliela auguma sieviete ar laipnām acīm un mon- goliskiem vaibstiem; var jau būt, ka viņa bija Ziemeļame­rikas indiāniete. Viņš sauca sievieti par Biauru, bet tas izklausījās pēc Bī-aa-au-raa, kur visas zilbes ir stipri uzsvērtas.

Viņa paņēma Carmianu pie rokas un veda iekšā mājā, bet mēs ar Tehei sekojām. Te mums nepārprotamā zīmju valodā darīja zināmu, ka viss, kas viņiem ir, pieder mums. Esmu pārliecināts, ka neviens idalgo nevarētu parādīt tādu devību vārdos, kur nu vēl darbos. Drīz vien atklā­jam, ka ne par ko nedrīkst jūsmot, citādi manta tūlīt tika pasniegta iiiiuns. Abas vahine, kā jau viņām piedien, tūliņ saka pētīt sieviešu tualetes piederumus, bet mēs ar Tehei, kā jau vīrieši, aplūkojām zvejas rīkus, cilpas meža cūku ķeršanai un, pats par sevi saprotams, ierīci, ar ko vietējie ķer makreles no četrdesmit pēdu attāluma. Carmiana ap­brīnoja rokdarbu groziņu — labāko paraugu no visiem polinēziešu pītajiem izstrādājumiem un saņēma to kā dā­vanu. Mani sajūsmināja no perlamutra izgriezts makreļu āķis, un es to varēju uzskatīt par savu. Carmiana ieska­tījās neparastā salmu pinumā, no kura varēja izgatavot visvisādas cepures, un pinuma ritulis pārgāja viņas īpa­šumā. Mans skatiens aizkavējās pie poi jostas, kas atsauca atmiņā akmens laikmetu, un tā tika uzdāvināta man. Car­miana savukārt pārāk ilgi aplūkoja no vesela koka gabala izgrieztu poi kausu, kas atgādināja laivu uz četrām kā­jiņām, un dabūja to. Es vēlreiz palūkojos uz milzīgu ko­kosrieksta kausu, un tas kļuva mans. Tad mēs ar Car­mianu apspriedāmies un nolēmām neko vairs neapbrīnot — ne tāpēc, ka apbrīna neatmaksājās, bet tāpēc, ka tā at­maksājās pārāk labi. Mēs arī lauzījām galvu, kas no «Snarkas» mantības varētu noderēt par pretdāvanām. Ap­dāvināšanās Ziemsvētkos ir vienkārša problēma salīdzinā­jumā ar polinēziešu devību.

Mēs sēdējām uz vēsā lieveņa uz vislabākajām Biauras mašām un, gaidīdami pusdienas, iepazināmies ar citiem

ciemata iedzīvotājiem. Pa divi un pa trīs viņi nāca klāt, spieda mums roku un izrunāja iahitiešu sveicienu — joarana. Garajiem, dūšīgajiem vīriešiem bija gurnauti, dažiem arī krekli, bet sievietēm parastie ahu, kaut kas līdzīgs priekšautam, kurš skaistās krokās krīt no pleciem līdz pašai zemei. Kļuva bēdīgi ap sirdi, redzot, ka dažas no viņām slimo ar elefantiāzi. Kādai milzu auguma izska­tīgai sievietei ar karalienes stāju viena roka bija četras, bet varbūt arī divpadsmit reizes resnāka par otru roku. Viņai blakām stāvēja sešas pēdas garš stalts vīrietis ar bronzas dieva muskulatūru, bet viņa bezveidīgas kajas bija tā piepampušas, ka berzējās viena gar otru un tie­šām atgādināja milzīgas ziloņa kājas.

Neviens laikam lāgā nezina dienvidjūru salu iedzīvotāju elefantiāzes cēloni. Daži uzskata, ka šo slimību dabū, dzerot netīru ūdeni. Citi domā, ka ar to saslimst moskītu sadzeltie. To izskaidro arī ar sliecību un vietējā klimata ietekmi. Bet tad tiem, kas baidās no šīs slimības, nav ko domāt par ceļojumu uz Polinēziju. Cilvēkam taču ir jā­dzer ūdens. Gadās arī, ka cilvēkam iedzeļ moskīti. Bet nekāda piesardzība te nelīdz. Ja cilvēks kailām kājām skries uz jūru peldēties, viņš mīs pēdās, kuras pirms brīža atstājis kāds elefantiāzes slimnieks. Kaut viņš ieslēg­sies pats savā mājā, katrs kumoss, ko viņš paņems mutē, var būt inficēts, vai tā būtu zivs, gaļa vai dārzeņi. Papee- te tirgū diviem pazīstamiem spitālīgajiem piederēja galdi, un dievs to zina pa kādiem ceļiem tirgū ik dienas nonāca zivis, augļi, gaļa un dārzeņi. Dienvidjūras var veiksmīgi izbraukāt, ne par ko nebažījoties un kā īstam kristietim paļaujoties uz savu spožo laimes zvaigzni. Kad jūs redzat elefantiāzes mocītu sievieti kailām rokām izspiežam sulu no kokosriekstu mīkstuma, dzeriet to, domājiet, cik gar­šīgs ir šis piens, un aizmirstiet rokas, kas šo sulu izspie­dušas. Turklāt paturiet prātā, ka tādas slimības kā elefan- tiāze un spitālība, šķiet, tiešā ceļā nepielīp.

Mēs paskatījāmies, kā raratongiete ar pietūkušām, sa­kropļotām rokām izspiež no kokosrieksta mīkstuma pienu, un tad gājām uz nojumi, kur Tehei un Biaura gatavoja pusdienas. Tās mums pasniedza būdā uz tukšas galantē­rijas preču kastes. Mūsu cienātāji pagaidīja, kamēr mēs apsēžamies, un tad paši iekārtoja sev galdu uz grīdas. Kas tās bija par pusdienām! Mēs patiešām bijām nonākuši pārpilnības zemē. Vispirms jau mums pasniedza lielisku jēlu zivi, kas pirms dažām stundām bija izvilkta no jūras un pēc tam mērcēta citronu sulā. Tad ceptu cāli. Slāpju dzesēšanai bija pagādāti divi kokosrieksti ar ļoti saldu pienu. Bija banani, kas garšoja pēc zemenēm un paši kusa mutē, un banānu poi, kas bija garšīgāks par visiem pudiņiem. Vēl bija vārīts jamss, vārīts taro un cepts feiss — nekas cits kā lieli, miltaini, sulīgi sarkani banāni. Mes brīnījāmies par šo pārpilnību, un, kamēr mēs tā brī­nījāmies, ienesa vēl sivēnu — veselu sivēnu! — kas bija ietīts lapās un cepts uz karstiem akmeņiem, polinēziešu virtuves pašu izcilāko ēdienu. Pašās beigās bija kafija — lieliska melna kafija, kas bija augusi tepat uz Tahaa no­gāzēm.

Tehei zvejas rīki mani sajūsmināja, un, kad bijām no­runājuši doties uz zveju, mēs ar Carmianu nolēmām palikt te pa nakti. Tehei atkal ierunājās par Samoa, un atkal mana peli7 batcau sejā atspoguļojās vilšanās un piekrītošs smaids. No šejienes es biju paredzējis doties uz Bora-Boru. Attālums starp Bora-Boru un Raiateu ir tik liels, ka to var viegli veikt ar kuteri. Tāpēc es uzaicināju Tehei braukt mums līdzi uz turieni ar «Snarku». Tad es uzzināju, ka viņa sieva ir dzimusi Bora-Borā un ka viņai tur ir māja. Mēs uzaicinājām līdzi arī viņu un tūliņ saņēmām pretielū- gumu palikt kopā ar viņiem Bora-Boras mājā. Tas bija pirmdien. Otrdien mēs gatavojāmies doties uz zveju un tajā pašā dienā atgriezties Raiateā. Trešdien mēs brauktu garām Tahaa, norunātā vietā kādu jūdzi no šejienes uz­ņemtu Tehei un Biauru un dotos uz Bora-Boru. Mēs sīki pārrunājām to visu un apspriedām vēl daudz ko, lai gan Tehei angliski prata tikai trīs frāzes, Carmiana un es zi­nājām varbūt pusduci tahitiešu vārdu un mēs visi četri varējām apmainīties ar duci franču vārdu, kurus saprata visi. Tāda daudzvalodu saruna, protams, bija lēna, bet, ņe­mot palīgā bloknotu, zīmuli, pulksteņa attēlu, ko Carmiana uzzīmēja uz bloknota, un desmit tūkstošus un vienu žestu, mēs sapratāmies pavisam labi.

Līdzko mūsu viesi iezemieši pamanīja, ka mums gribas gulēt, viņi, pateikuši savu laipno joarana, nozuda; tāpat nozuda Tehei un Biaura. Visa būda bija viena liela istaba, kas tika nodota pilnīgi mūsu rīcībā, bet mūsu saimnieki atrada sev guļvietu diezin kur. Viņu pils bija mūsu pils. Un tieši te es gribu uzsvērt, ka nekur visā pasaulē ne­viens un nekad nav mani uzņēmis tik sirsnīgi kā šis tumš­ādainais polinēziešu laulātais pāris. Es runāju nevis par dāvanām, par viņu devību un bagātīgo cienastu, bet gan par izsmalcināto laipnību, uzmanību, taktu un neviltota­jām simpātijām, kas izpaudās it visur. Viņi ne tikai darīja visu, kas bija darāms saskaņā ar viņu paražam, bet arī centās uzminēt katru visniecīgāko mūsu vēlēšanos, un tas viņiem vienmēr izdevās. Nav iespējams uzskaitīt visas tās cieņas izpausmes, kuras mēs pieredzējām nedaudzajas kopā ar viņiem pavadītajās dienās. Varbūt pats skaista- kais bija tas, ka šī attieksme nevis izrietēja no audzina- šanas, no sarežģītiem sociālajiem ideāliem, bet spontāni nāca viņiem no sirds.

Nākamajā rītā mēs devāmies zvejot — Tehei, Carmiana un es — tajā pašā zārkam līdzīgajā laiviņā, tikai šoreiz bez milzīgās buras. Mazajā kuģītī bija par maz vietas, lai vienlaikus rīkotos ar burām un zvejotu. Dažas jūdzes no krasta, iekšpus rifa, divdesmit asu dzijā ieplakā Tehei iz­meta āķus ar ēsmu un akmens svariņiem. Par ēsmu node­rēja astoņkāja gabaliņi, kurus Tehei nokoda dzīvam as- toņkājim, kas locījās laivas dibenā. Viņš iemeta deviņas makšķerauklas, no kurām katra bija piesieta pie bambusa gabaliņa kā pie pludiņa. Kad zivs pieķērās, bambusa nūji­ņas viens gals pazuda ūdenī. Otrs, protams, izslējās gaisā un, lēkādams un raustīdamies kā negudrs, aicināja mūs pasteigties. Un mēs arī steidzāmies, klaigādami un spieg­dami īrāmies no viena pludiņa pie otra un vilkām laukā no okeāna dzīlēm divas līdz trīs pēdas garas mirdzošas skaistules. «

Pa to laiku no austrumiem, aizsegdams tīrās debesis ar mākoņiem, tuvojās draudošs vēja brāziens. Bet mēs bijām trīs jūdzes no mājām. Mēs pagriezāmies uz krasta pusi, līdzko vējš uzlika vijņiem baltas cepures. Tomēr mūs pa­nāca lietus, tāds lietus, kāds mēdz būt tikai tropos: visi krāni un slūžas ir līdz galam vajā, un — vēl vairāk — viss debesu rezervuārs apgāzās, lai pārplūdinātu pasauli. Taču mums bija vienalga, jo Carmiana bija peldkostīmā, es pidžamā, bet Tehei tikai gurnautā. Biaura gaidīja mūs krastā un ieveda Carmianu mājā, kā māte ieved nepaklau­sīgu meitenīti, kās rotaļādamās novārtījusies dubļos.

Pēc tam mēs pārģērbāmies sausās drēbēs un mierīgi smēķējām, gaidīdami kai-kai. Starp citu, kai-kai polinē­ziešu valodā nozīmē gan ēdienu, gan ēšanu. Acīmredzot tā ir ļoti sena sakne, kas izplatīta visā Klusajā okeānā.

Kai pazīst Markīžu salās, Raratongā, Manahiki, Niue, Fa- kaafo, Tongā, Jaunzēlandē un Vatē. Tahiti kai pārvēršas par aniti, Havajas salās un Samoa — par ai, Bau — par kana, Niua — par kaina, Nongonā — par kaka, bet Jaun- kaledonijā — par ki. Taču, lai nu kā kurā vietā izrunā šo vārdu, mums bija patīkami to dzirdēt pēc ilgās airēša­nas lietū. Mēs vēlreiz sēdējām pie pārpilnības galda un vēlreiz nožēlojām, ka neesam radīti pēc žirafes vai ka­mieļa ģīmja un līdzības.

Kad gatavojāmies doties atpakaļ uz «Snarku», debesis atkal satumsa un atskrēja jauna brāzma. Šoreiz lietus tikpat kā nenolija, vienīgi vējš stundām ilgi vaidēja un svilpa, skriedams starp palmām, plosīdams, raustīdams un purinādams Biauras nedrošo bambusa mājokli, bet pie barjeru rifa, atsizdamies pret koraļļu sienu, ar varenu dār­doņu plīsa okeāna viļņi. Arī rifu sargātajā lagūnā cēlās un plaka balti vāli, tā ka pat ar Tehei kuģošanas māku bija par maz, lai vadītu viņa slaido laiviņu tādos satra- cinatos ūdeņos.

Pirms saulrieta vējš norima, tomēr laiviņai viļņi bija vēl par lieliem. Tāpēc es palūdzu, lai Tehei sameklē kādu iezemieti, kas būtu ar mieru aizdot mums savu kuteri braucienam_ uz Raiateu par diviem čīliešu dolāriem, kas mūsu nauda ir deviņdesmit centu. Tehei un Biaura saai- cinaja pusciematu, lai nestu dāvanas, ar kurām viņi bija mus apveltījuši, — dzīvus cāļus grozos, notīrītas un zaļās lapas ietītas zivis, lielus zeltainu banānu ķekarus, ar apel­sīniem un citroniem pilnus grozus, al'igatorbumbierus (auglis, ko sauc arī par avoka), milzīgus grozus ar jamsu, taro un kokosriekstu saišķus un, visbeidzot, resnus zarus un stumbru gabalus — kurināmo «Snarkai».

Ejot uz kuteri, mēs satikām vienīgo balto Tahaa salas iedzīvotāju — Džordžu Lafkinu, kas bija dzimis Jaunang- lijā. Viņam bija astoņdesmit seši gadi, no kuriem mazliet vairāk par sešdesmit gadiem viņš bija pavadījis Sabiedrī­bas salās, atstādams tās tikai divas reizes: vienu reizi četrdesmit devītajā gadā, kad Eldorado sākās «zelta dru­dzis», un otru reizi, kad viņš mēģināja Kalifornijas tu­vumā nodarboties ar zemkopību. Ārsti bija pateikuši, ka viņš nedzīvos ilgāk par trim gadiem, bet viņš bija at­griezies dienvidjūru salās un nodzīvojis līdz astoņdesmit sešu gadu vecumam, lai pasmietos par minētajiem ārstiem, kuri visi jau bija kapā. Viņš slimoja ar fī-fī, kā iezemieši sauc elefantiāzi. šī slimība bija piemeklējusi viņu pirms divdesmit pieciem gadiem un nelaida vaļā līdz pat nāves stundai. Mēs iztaujājām Lafkinu par viņa paziņām un radiem. Viņam blakām sēdēja gadus sešdesmit veca jestra sieviete, viņa meita. «Viņa ir vienīgā, kas man pieder,» sirmgalvis žēlabaini nomurmināja, «un viņai nav neviena paša bērniņa.»

Kuteris bija neliels vienmasta burinieks, bet blakām Tehei kanoe tas izskatījās liels. Taču, kad izgājām no lagūnas un iekļuvām jaunā brāzmā, mēs pārliecinājāmies, ka kuteris tāds liliputs vien ir, turpretī «Snarku» atcerē­jāmies kā stabilu un nesatricināmu kontinentu. Tehei un Biaura devās mums līdzi, un izrādījās, ka Biaura ir īsta jūrniece. Kuteris bija stabils, un mēs gājām vētrā ar pil­nām burām. Kļuva tumšs, bet lagūna bija pilna ar koraļļu rifu atzarojumiem. Trīs reizes mūsu braucamo sagāza uz sāniem, un trīs reizes mums vajadzēja palaist vaļīgāk šotes, lai to iztaisnotu.

Pa to laiku bija pilnīgi satumsis. Mēs atradāmies «Snar­kai» vēja pusē. Vētra nerimās. Mēs ievilkām klīveri un nolaidām grotburu, atstādami to tik lielu kā spilvendrānu. Tomēr mēs aizdrāzāmies garām «Snarkai», kas pārlaida vētru, stāvot uz diviem enkuriem, un uzsēdāmies uz pie­krastes koraļļiem. Pārkāpuši no «Snarkas» nolaistajā mo­torlaivā, mēs veselu stundu vaiga sviedros nopūlēja­mies, kamēr dabūjām kuteri nost no sēkļa un uzcēlām uz klāja.

Tajā dienā, kad mēs,devāmies uz Bora-Boru, vējš bija vājš, un mēs iedarbinājām motoru, lai, šķērsojuši lagūnu, nokļūtu līdz vietai, kur bija norunāta satikšanās ar Tehei un Biauru. Piebraukuši tuvāk krastam, mēs skatījamies, kur ir mūsu draugi, bet no viņiem nebija ne vēsts.

— Mēs nedrīkstam gaidīt, — es teicu. — Šis vējiņš ne­aiznesīs mūs līdz Bora-Borai, kamēr vēl gaišs, bet benzīns jau iet uz beigām.

Benzīns dienvidu jūrās ir problēma. Cilvēks nekad ne­var zināt, kad viņam izdosies papildināt degvielas krā­jumus.

Bet tieši šaja brīdī starp kokiem paradījas Tehei. Viņš bija novilcis kreklu un vicināja to kā negudrs. Biaura acīmredzot nebija vēl saposusies. Uzkāpis uz kuģa, Tehei ar zīmēm paskaidroja, ka mums jāpiebrauc tuvāk pie viņa mājas. Viņš pats nostājās pie stūres un izvadīja «Snarku» cauri koraļļiem. Tad krastā atskanēja apsveikuma saucieni un Biaura ar citu ciemata iedzīvotāju palīdzību nogādaja uz «Snarkas» divas ar šīs pārpilnības zemes balvam pie­krautas laivas. Tur bija jamss, taro, feiss, maizes koka augļi, kokosrieksti, apelsīni, citroni, ananasi, arbūzi, ali- gatorbumbieri, granāti, zivis, dzīvas vistas, kas ķērca, klai­gāja un dēja olas uz klāja, un dzīvs sivēns, kas nepār­traukti kvieca kā aizkauts.

Mēness bija pakāpies krietni augstu, kad mēs izbrau­cām cauri bīstamajiem Bora-Boras rifiem un izmetām enkuru iepretī Vaitapē ciemam. Biaura ļoti uztraucās, ne- tikdama krastā ātrāk par mums, lai sagaidītu mūs ar tādu pašu pārpilnību. Kad motorlaiva veda viņu un Tehei uz nelielo piestātni, pār kluso lagūnu atlidoja mūzika un dziesmas. Sabiedrības salās mums jau bija sastāstīts, ka Bora-Boras iedzīvotāji ir lieli jautrības mīļotāji. Izkāpuši malā, mēs ar Carmianu ieraudzījām pļaviņā pie ciema netālu no pamestām kapu kopām dejojam jauniešus un meitenes, kas bija izrotājušies ar puķu vītnēm un sasprau­duši matos divainas, fosforescējošas puķes, kuras mēness gaismā zibsnīja un mirgoja. Tālāk milzīgas ovālas, sep­tiņdesmit pēdu garas būdas priekšā ciema vecākie dzie­dāja himitie. Arī viņi bija izrotājušies ar puķēm un jautri un līksmi apsveica mūs kā nomaldījušos jērus, kas no tum­sas iznākuši gaismā.

Otrā rītā jau agri Tehei ieradās uz kuģa ar tikko no­ķertai!^ zivīm un_ ielūdza mūs pusdienās. Pa ceļam mēs ielūkojāmies mājā_, kuras priekšā vecākie bija dziedājuši himine. Tur dziedāja tie paši sirmgalvji, kuru pulkā tagad manīja arī pa kadam jaunietim vai meitenei. Pēc visa spriežot, notika gatavošanās dzīrēm. Uz grīdas pacēlās augļu un dārzeņu kalns, bet abās pusēs gulēja ar kokos- palmu lūkiem sasietas vistas. Kad vairākas reizes bija no­dziedāta himine, viens no sirmgalvjiem piecēlās un teica runu. Tā bija domāta mums, un, lai gan neko nesapratām, mes zinājām, ka tai ir sakars ar šo provianta kalnu.

— Vai tas var būt, ka viņi visu to dāvina mums? — čukstēja Carmiana.

— Tas nav iespējams, — es atčukstēju. — Kāpēc gan lai viņi mums to dotu? Turklāt uz «Snarkas» nemaz nav vietas. Mēs nevarētu noēst ne desmito daļu. Viss pārējais sabojāsies. Varbūt viņi lūdz mūs uz dzīrēm? Lai nu kā, bet tas gan nevar būt, ka viņi gatavotos dot mums visu to.

Un tomēr mēs atkal atradāmies pārpilnības valstībā. Orators ar nepārprotamiem žestiem lika mums saprast, ka dod mums jebkuru priekšmetu no šā kalna, bet pēc tam arī visu kalnu. Mēs bijām sprukās. Ko jūs iesāktu, ja jums būtu viena pati istaba, bet draugs uzdāvinātu jums balto ziloni? Mūsu «Snarka» nebija daudz lielāka par istabu un turklāt jau bija pilna ar Tahaa labumiem. So jauno krājumu vairs nebija kur likt. Mēs sarkām un stomījāmies, izrunādami mauru-uru. Mēs mauru-urojātn, pielikdami klāt nui, kas nozīmēja mūsu neizmērojamo pateicību. Vienlai­kus mēs šausmīgi pārkāpām etiķeti, ar žestiem_ parādī­dami, ka atsakāmies no dāvanām. Himine dziedātāji ga­līgi apmulsa no sarūgtinājuma, un tovakar mēs ar Tehei palīdzību mēģinājām izlīdzināt savu nepieklājību, pieņem­dami pa vienam cālim, pa vienam banānu ķekaram, vardu sakot, pa vienam eksemplāram no katras sanesto labumu šķirnes.

Taču nebija kur dēties no šīs pārpilnības. Es nopirku no kāda iezemieša duci vistu, bet viņš nākamajā dienā atgādāja man trīspadsmit vistas un ar augļiem piekrautu laivu piedevām. Veikalnieks francūzis uzdāvināja mums grozu ar granātiem un aizdeva savu labāko zirgu. Arī vietējais žandarms aizdeva mums savu zirgu, ko sargāja kā acuraugu. Un visi kā viens sūtīja mums puķes. «Snarka» pārvērtās par augļu paviljonu un pārtikas preču tirgotavu, kas bija nomaskēta par siltumnīcu. Visu laiku staigājām puķu vītnēm rotāti. Kad himine dziedātāji uz­kāpa uz kuģa, meitene^ apsveica mūs ar skūpstiem un visa komanda, sākot ar kapteini un beidzot ar kuģapuiku, iemī­lējās Bora-Boras meitenēs. Tehei mums par godu sarīkoja grandiozu zveju, uz kuru viņš devās dubultkanoe, ko airēja dūšīgas amazones. Mēs priecājāmies, ka viņš neno­ķēra nevienu zivi, citādi «Snarka» būtu nogājusi dibenā turpat, kur stāvēja.

Dienas ritēja, bet pārpilnība nebeidzās. Aizbraukšanas dienā pie borta piestāja kanoe pēc kanoe. Tehei atveda gurķus un jaunu papaijas kociņu, kas bija pilns ar lielis­kiem augļiem. Man viņš uzdāvināja nelielu dubultkanoe ar pilnu zvejas piederumu komplektu. Bez tam viņš atveda tikpat daudz augļu un sakņu kā Tahaa salā. Biaura pa­sniedza Carmianai īpašas dāvanas — zīda spilvenus, vē­dekļus un izšūtas mašas. Visi saveda augļus, puķes un vistas. Biaura no savas puses vēl papildināja šo bagātību ar dzīvu sivēnu. Iezemieši, kurus nekad nebiju redzējis, rāpās pār treliņiem un dāvināja man makšķerkātus, auklas un no perlamutra gliemežvākiem izgrieztus āķus.

Iedama cauri rifiem, «Snarka» vilka tauvā kuteri. Ar to Biaurai vienai vajadzēja doties atpakaļ uz Tahaa. Te­hei beidzot bija mani pielauzis un kļuva par «Snarkas» komandas locekli. Kad kuteris bija atdevis galus un pa­griezies uz austrumiem, bet «Snarka» uz rietumiem, Tehei nokrita pie kubrika ceļos un, asarām ritot pār vaigiem, čukstēja klusu lūgšanu. Pēc nedēļas Mārtiņš bija attīstījis un nokopējis uzņēmumus un parādīja tos Tehei. Tumšādai­nais Polinēzijas dēls, raudzīdamies savas mīļotās Biauras sejas pantos, nespēja valdīt asaras.

Bet pārpilnība! Mēs nezinājām, ko ar to darīt. Mēs ne­varējām strādāt uz «Snarkas», tāpēc ka augļi maisījās pa kājām. Kuģis bija izrotāts ar augļiem. Glābšanas laiva un motorlaiva bija pārblīvētas ar tiem. Audekla nojumes lika zem augļu smaguma. Bet, līdzko mēs iekļuvām īstā pasala, sakas atbrīvošanās no smaguma. Katru reizi, kad «Snarka» sašūpojās, tā aizlidināja pār bortu te banānu ķekaru vai kādus desmit kokosriekstus, vai arī grozu ar citroniem. Zeltaina citronu straume plūda pa ūdens note­kām. Lielie grozi ar jamsu pārplīsa, un granāti un ana- nasi valstījās šurpu turpu. Vistas bija pasprukušas vaļā un salaidušās visur: tās tupēja uz nojumēm, plivināja spārnus un kladzināja uz klīverbomja un pārbaudīja savu balansēšanas prasmi uz stūres pinnes. Tās taču bija sav­vaļas vistas, kas radušas lidot. Kad mēģinājām vistas no­ķert, tās aizlidoja no kuģa, apmeta līkumu un atgriezās atpakaļ. Dažreiz arī neatgriezās… Neviens šajā jandā­liņā nepamanīja, ka sivēns bija izkļuvis no būra un pār­vēlies pār bortu.

«Kad ierodas svešzemnieki, katrs cenšas ar kādu no viesiem sadraudzēties un aizvest uz savu mājokli, kur viesi ārkārtīgi laipni uzņem visi apgabala iedzīvotāji; viņi sēdina to goda vietā un cienā ar vislabāko, kas vien viņiem ir …»