Ceļojums ar snarku

XV NODAĻA Zalamana salas

_— Kāpēc lai jūs nepabraukātu kopā ar mums? — jau­tāja kapteinis Džensens Pendefrinā Gvadalkanaras salā.

Mēs ar Carmianu saskatījāmies un kādu brīdi paklusām apspriedāmies. Tad abi reizē pamājām ar galvu. Tā mēs izlemjam visus jautājumus, un jāatzīst, ka tas ir ļoti labs paņēmiens, ja vien cilvēka dabā nav liet asaras apgāztas kondensētā piena kārbas dēļ.

— Paņemiet līdzi revolverus un šautenes, — ieteica kapteinis Džensens. — Man uz kuģa ir piecas šautenes, bet viens mauzeris ir bez patronām. Varbūt jums būs kāda lieka?

Mēs paņēmām līdzi šautenes, vairākas saujas patronu mauzerim un Vadu un Nakatu — «Snarkas» koku un kuģa puiku. Vada un Nakata bija mazliet nobijušies. Saudzīgi izsakoties, viņi neizrādīja sevišķu sajūsmu, lai gan briesmu brīžos Nakata nekad nezaudēja dūšu. Zālamana salas bija izturējušās cietsirdīgi pret viņu. Vispirms jau viņi abi bija iedzīvojušies jēlumos. Tas gan notika ar mums visiem (tieši toreiz es dziedināju divus tikko dabūtus jēlumus ar sublimātu), taču abiem japāņiem klajas sevišķi gruli. Bet tādi jēlumi nav nekādi patīkamie. Tic ir ka nebeidzamas čūlas. Pietiek ar moskīta dzēlienu, iegriezumu vai nelielu nobrāzumu, lai rastos sastrutojums, it kā gaiss šajās salas būtu piesātināts ar indi. Čūla bez kavēšanās sāk baroties. Tā apbrīnojami ātri saēd ādu un muskuļus. Pietūkums, kas pirmajā dienā ir adatas galviņas lielumā, otrā dienā jau ir desmit centu gabala lielumā, bet pēc nedēļas vairs nav apsedzams ar sudraba dolāru.

Vēl vairāk japāņi cieta no vietējā drudža. Viņi jau bija pārlaiduši vairākas lēkmes, bet, sākdami atveseļoties, spie­dās tuvāk bortam tajā «Snarkas» daļā, kas bija tuvāk viņu tālajai Japānai, un ar ilgām raudzījās uz to pusi.

Tomēr visļaunākais bija tas, ka mēs paņēmām abus līdzi braucienā ar «Minotu» uz mežonīgo Malaitas salu. Vada, kas bija sevišķi bailīgs, bija pārliecināts, ka nekad vairs neredzēs Japānu, un blāvām, stingām acīm skatījās, kā uz «Minotas» nes šautenes un munīciju. Viņš jau bija dzirdējis par «Minotu» un tās braucieniem uz Malaitu. Viņš bija dzirdējis, ka pirms pusgada kuģi sagrābuši mežoņi, ka tā kapteinis sacirsts gabalos un ka saskaņā ar šīs jaukās salas vienlīdzības likumiem baltie ir parādā mežoņiem vēl divas galvas. Kāds malaitiešu zēns, kas strādāja Pendefrinas plantācijās, nesen bija miris ar di­zentēriju, un Vada zināja, ka balto parāds sakarā ar to palielinājies par vēl vienu galvu. Bez tam, pārnesot mūsu bagāžu uz mazo kapteiņa kajīti, viņš uz tās durvīm ieraudzīja krūmu iemītnieku cirvju pēdas. Visbeidzot, kam­bīzē plīts bija palikusi bez skursteņa: salinieki to bija aiz­nesuši kopā ar pārējo laupījumu.

«Minota» bija gara, šaura no tīkkoka būvēta austrāliešu jahta ar keča takelāžu un smailu ķīli, drīzāk piemērota sacensībām nekā braucieniem pēc melnajiem rekrūšiem. Kad mēs ar Carmianu uzkāpām uz jahtas, tā bija pārpil­dīta. Tās divkāršotajā komandā bija piecpadsmit cilvēku, turklāt uz «Minotas» atradās pārdesmit mājupbraucēju, kuri bija nokalpojuši savu laiku plantācijās un devās at­pakaļ uz saviem meža ciematiem. Vajadzēja tikai uzmest viņiem skatienu, lai saprastu, ka tie ir īsti cilvēkēdāji, gal­vaskausu mednieki. Viņu izcaurumotajām nāsīm bija iz­bāztās cauri kaula vai koka nūjiņas zīmuļa lielumā. Vai­rāki no viņiem bija sabakstījuši pašu deguna galu, kur rēgojās bruņurupuča kaula dzelkšņi vai uz stieples savēr­tas krelles. Daži bija izbakstījuši caurumiņu rindas no nāsīm līdz augšlūpai. Visiem ausīs bija no diviem līdz divpadsmit caurumiem, un tajos bija iebāzti trīs collas resni koka puļķi, bet mazākajos — māla pīpītes vai tam­līdzīgi nieki. īstenībā caurumu bija tik daudz, ka tiem vi­siem nepietika rotu, un, kad nākamajā dienā, tuvodamies Malaitai, mēs izmēģinājām šautenes, lai pārbaudītu, vai tās ir kārtībā, izcēlās pamatīgs kautiņš par tukšajām čau­lītēm, kuras mūsu pasažieri tūliņ sastūkāja savu ausu tukšajos caurumos.

Mēs ne vien izmēģinājām šautenes, bet arī novilkārn gar treliņiem dzeloņstiepli. «Minota» ar tās atklāto klāju bez jebkādām virsbūvēm un sešas collas augstajiem tre­liņiem bija pārāk viegli pieejama abordāžai. Tāpēc bortā tika ieskrūvēti vara balsti un no pakaļgala līdz priekšga­lam novilkta divkārša dzeloņstiepļu līnija. Tas viss, pro­tams, droši sargāja no mežoņiem, taču sagādāja daudz neērtību, kuģim šūpojoties. Ja jums nav nekādas patikas velties virsū dzelkšņainajam aizvēja puses bortam, bet, lai neveltos, pie dzelkšņainā vēja puses borta jūs arī ne­iedrošināties ķerties, jums atliek tikai valstīties pa slapjo klāju, kas sasveras četrdesmit piecu grādu leņķī, un atzīt, ka tā ir viena no izpriecām, ko sagādā brauciens pa Zāla­mana salām. Bez tam ir jāpatur prātā, ka šajās salās katra dzeloņstieples ieplēsta skrambiņa pārvēršas par strutojošu jēlumu. Par to, ka nekāda piesardzība neglābj no šīs stieples, mēs pārliecinājāmies vienā jaukā rītā, braucot gar Malaitas piekrasti. Vējš bija diezgan stiprs, un jūra kļuva nemierīga. Pie stūres stāvēja jauns nēģeris. Kapteinis Džensens, misters Džekobsens (stūrmanis), Car­miana un es tikko bijām apsēdušies uz klāja ēst brokastis. Mūs sašūpoja trīs neparasti lieli viļņi. Jauneklis pie stū­res apjuka. «Minotai» trīs reizes aizšļācās pāri vilnis. Brokastis aizskaloja pār bortu. Naži un dakšiņas ieslīdēja notekās. Vilnis aiznesa no pūpes vienu matrozi, un viņu ar pūlēm izvilka, bet mūsu drosmīgais kapteinis gulēja, pārkāries pār dzeloņaino bortu. Pēc šā notikuma mēs lie­tojām atlikušos galda piederumus kopīgi, rādīdami lielisku pirmatnējā komunisma paraugu. Starp citu, uz «Eiženijas» bija vēl sliktāk, jo mums četriem vajadzēja iztikt ar vienu tējkarotīti, bet tas jau ir cits stāsts.

Mūsu pirmā piestātne bija Suo Malaitas rietumu krastā. Zālamana salas atrodas pašā pasaules malā. Tāpat jau ir grūti tumšās naktīs braukt cauri ar rifiem pilnajiem jūras šaurumiem un šķērsot nepastāvīgās straumes, kad nav ne­vienas vaduguns (arhipelāga garums virzienā no ziemeļ­rietumiem uz dienvidaustrumiem ir tūkstoš jūras jūdzes, un gar visu šo piekrasti nav nevienas bākas), bet brauk­šanu vēl vairāk apgrūtina tas, ka šī piekraste iezīmēta kartē nepareizi. Piemēram, Suo. Admiralitātes kartē Ma­laitas piekraste ir taisna, nepārtraukta līnija. Tomēr «Mi­nota» izbrauca cauri šai taisnajai, nepārtrauktajai līnijai pa divdesmit asu dziļu šaurumu. Tur, kur vajadzēja būt zemei, īstenībā bija dziļš ieliekums. Mēs iegājām šajā līcī, mangrovju audzes aiz mums sakļāvās, un mēs izmetām enkuru spoguļgludā dīķī. Kapteinim Džensenam šī enkur- vieta nepatika. Viņš bija te pirmo reizi, bet Suo bija slikta slava. Ja mums uzbruktu, vējš mums nepalīdzētu glābties, bet, ja komanda mēģinātu aizbēgt ar laivu, to visu līdz pēdējam vīram apkautu no krasta. Ja kaut kas atgadītos, mēs būtu īstās lamatās.

— Bet ja nu «Minota» būtu uzskrējusi sēklī? Ko tad jūs iesāktu? — es pajautāju.

— Bet tā nav uzskrējusi sēkli, — kapteinis Džensens atbildēja.

— Nu, bet ja tomēr būtu uzskrējusi? — es neatlaidos.

Kapteinis brīdi padomāja, tad paskatījās uz stūrmani,

kas sprādzēja klāt revolveri, uz apbruņotajiem matrožiem, kuri kāpa laivā, un sacīja:

— Mēs kāptu laivā un bēgtu prom, cik vien ātri die­viņš mums ļautu.

Viņš arī pastāstīja man, ka grūtā brīdī neviens baltais nevarot paļauties uz malaitiešu matrožiem, ka visi sali­nieki uzskatot katru avarējušu kuģi par savu īpašumu, ka iezemiešiem esot daudz Snaidera šauteņu un ka uz «Minotas» esot divdesmit mājupbraucēju, kuri katrā ziņā palīdzētu saviem draugiem un radiem no Suo, ja tie sa­domātu uzbrukt kuģim.

Vispirms malā nogādāja mājupbraucējus un viņu man­tas. Tādējādi vienas briesmas bija attālinātas. Pa to laiku mums piebrauca klāt kanoe ar trim kailiem mežoņiem. Viņi bija kaili vārda vistiešākajā nozīmē. Viņiem nebija nevienas apģērba skrandiņas, ja vien par apģērbu neuz­skata riņķus degunā, puļķus ausīs un gliemežvāku rokas sprādzes. Galvenais laivā bija vecs vienacis, spriežot pēc ziņām, miermīlīgi noskaņots virsaitis, tik netīrs, ka pat klāja kasāmais skrāpis uz viņa ādas kļūtu neass. Viņš bija ieradies brīdināt kapteini, lai nelaiž nevienu no sa­viem ļaudīm krastā. Vēlu vakarā virsaitis atkārtoja brīdi­nājumu.

Veltīgi mūsu laiva braukalēja gar piekrasti, meklēdama rekrūšus. Biezoknis bija pilns ar apbruņotiem iezemiešiem, kuri labprāt aprunājās ar mūsu ļaudīm, bet no kuriem neviens nevēlējās parakstīt līgumu, lai trīs gadus strādātu plantācijās par sešām mārciņām gadā. Tomēr viņi visādi centās izvilināt atbraucējus krastā. Otrā dienā iezemieši līča attālākajā galā iededzināja ugunskuru. Tā kā tas bija parastais signāls, ka viņi grib nolīgt darbā, mēs aizsūtī­jām uz turieni laivu. Tomēr nekas neiznāca. Neviens no iezemiešiem nepieteicās, un neviens no mūsējiem neizkāpa malā. Pēc kāda laika mēs pamanījām apbruņotus iezemie­šus slapstāmies piekrastes krūmos.

Grūti bija spriest, cik mežoņu tur slēpjas. Skatiens ne­spēja izlauzties cauri pirmatnējo džungļu biežņai. Vakarā kapteinis Džensens, Carmiana un es braucām ķert zivis ar dinamītu. Katram laivā sēdošajam bija rokā Lī Enfilda šautene. Džonijam, vietējam vervētājam, kas sēdēja pie stūres, blakām bija vinčestrs. Mēs airējām uz to pusi, kur krastā, kā mums šķita, nebija nevienas dzīvas dveseles. Piebraukuši tuvāk krastam, mēs pagriežamies pret to ar pakaļgalu, lai uzreiz varētu attālināties, ja mums uzbruktu. Uzturoties Malaitā, ne reizes neredzēju, ka laiva tuvotos krastam ar priekšgalu. Parasti vervētāji brauc divas lai­vās: viena, protams, ar bruņotiem vīriem, brauc krasta, bet otra paliek pārsimt pēdu attālumā un sedz pirmo laivu. Tā kā «Minota» bija neliela jahta, otras laivas tai nebija.

Pieīrušies ar pakaļgalu pavisam tuvu krastam, mēs ieraudzījām zivju baru. Pielaidām uguni deglim un iesvie­dām dinamīta patronu ūdenī. Atskanēja sprādziens, un ūdens virsū sāka mētāties zivis. Tajā pašā mirklī mežs atdzīvojās. Krastā izskrēja ap divdesmit kailu mežoņu ar lokiem, bultām, šķēpiem un šautenēm. Laivas apkalpe arī paķēra šautenes. Abas naidīgās puses nenolaida acu viena no otras, kamēr divi no mūsējiem savāca apdullinātās zivis.

Mēs trīs dienas velti nonīkām Suo. «Minota» nesaver- vēja nevienu džungļu iemītnieku, bet džungļu iemītnieki nedabūja no «Minotas» nevienu galvaskausu. Vienīgais, kas kaut ko tomēr ieguva, bija Vada — viņš iedzīvojās pamatīgā drudzī. Glābšanas laiva izvilka mūs laukā 'no lagūnas, un mēs gar piekrasti devāmies uz Langa-Langa, lielu ciemu, kas ar neticamām pūlēm bija uzbūvēts uz smilšu sēkļa: tā bija mākslīga sala, kas vārda tiešā no­zīmē bija uzbūvēta, lai paglābtos no asinskārajiem džungļu iemītniekiem. Tepat lagūnas otrā krastā atradās Binu ciems, kur_ pirms pusgada bija sagūstīta «Minota» un no­bendēts tās kapteinis. Kad iebraucām nelielā šaurumā, mums pretī iznāca kanoe ar ziņu, ka vēl šorīt no šejienes aizbraucis kara kuģis, kura ļaudis nodedzinājuši trīs cie­mus, nokāvuši trīsdesmit cūkas un noslīcinājuši vienu zīdaini. Tas bija kapteiņa Lūisa komandētais kuģis «Cam- brian».

Ar kapteini Lūisu es iepazinos Korejā krievu-japāņu kara laikā, un kopš tā laika mūsu ceļi bija krustojušies ne reizi vien, bet mēs vairs nebijām satikušies. Izbrauk­dami ar «Snarku» uz Suvu Fidži salās, mēs redzējām, ka «Cambrian» iziet jūrā. Pie Viļas Jaunhebridu salās mēs izmainījāmies ar vienas dienas starpību. Naktī mēs pagājām garām viens otram pie Santo salas. Tajā dienā, kad «Cambrian» ieradās Tulagi, mēs izbraucām no Pende- frinas jūdzes desmit tālāk. Bet te, pie Langa-Langa, mēs izmainījāmies ar dažu stundu starpību.

«Cambrian» bija ieradies sodīt «Minotas» kapteiņa slep­kavas, bet sīkumus mēs uzzinājām tikai vakarā, kad pie mums ar laivu atbrauca vietējais misionārs misters Ebots. Ciemi tiešām bija nodedzināti un cūkas nokautas. Taču no iezemiešiem nebija cietis neviens. Slepkavas nebija iz­devies saķert, kaut gan «Minotas» karogs un dažas citas lietas atrastas. Zīdainis noslīcis nejauši. Virsaitis Džonijs no Binu ciema atteicies vest desantu mežā, un neviens no viņa vīriem arī nav uzņēmies pavadoņa pienākumus. Tad saniknotais kapteinis Lūiss pateicis virsaitim Džonijam, ka viņa ciemu vajadzētu nodedzināt. Džonija leksikonā acīmredzot nav bijis vārda «vajadzētu», un viņš sapratis, ka ciems liks katrā ziņā nodedzināts. Ciema iedzīvotāji metušies begt ar tādu skubu, ka noslīcinājuši zīdaini. Vir­saitis Džonijs steidzies pie mistera Ebota un iedevis vi­ņam četrpadsmit sovrinus, lai uzpirktu kapteini Lūisu. Džonija ciems nav nodedzināts, bet kapteinis Lūiss naudu nebija ņēmis, tāpēc ka vēlāk es to redzēju Džonija rokās, kad viņš atbrauca uz «Minotas». Džonijs taisnojās, ka neesot vedis desantu tālab, ka viņam bijis liels augonis, kuru viņš man arī lepni parādīja. īstais iemesls, ko Džo­nijs gan neminēja, bija vērā ņemams: tās bija bailes no mežoņu atriebības. Ja vien viņš vai kāds no viņa vīriem būtu pavadījis jūrniekus, viņus piemeklētu atmaksa, līdzko «Cambrian» paceltu enkuru.

Lūk, ilustrācija, kas parāda tikumus Zālamana salās. Džonijs ieradās pie mums iemainīt pret tabaku vienu vaļu medību laivas apaļkoku, grotburu un klīveri. Tajā pašā dienā mazliet vēlāk ieradās virsaitis Billijs, lai iemai­nītu — arī pret tabaku — mastu un klīverkoku. Visas šīs daļas bija noņemtas laivai, ko kapteinis Džensens bija atguvis iepriekšējā braucienā ar «Minotu». Laiva piederēja kādai Izabellas salas plantācijai. Vienpadsmit malaitieši, kas tur strādājuši saskaņā ar līgumu, reiz nolēmuši bēgt. Kā jau meža iemītnieki, viņi nav nedz zinājuši, kas ir jūra, nedz pratuši apieties ar laivu atklātā jūrā. Tāpēc viņi pierunājuši divus iezemiešus no Senkristovalas bēgt kopā ar viņiem. Senkristovalieši dabūjuši, ko pelnījuši. Vi­ņiem vajadzējis zināt, ar ko viņi ielaižas darīšanās. Kad

viņi laimīgi aizvadījuši nozagto laivu līdz Malaitai, par samaksu viņiem nocirstas galvas. Šo laivu ar visiem pie­derumiem kapteinis Džensens tad arī atņēmis Malaitas

iedzīvotājiem.

Tomēr es nebiju veltīgi braucis uz Zālamana salām. Te es beidzot ieraudzīju, kā tiek pazemota Carmianas augst­prātība un satriekta pīšļos viņas sievietiskās pārākuma apziņas pils. Tas notika uz Langa-Langas, uz mākslīgās salas, kas pat nav saredzama zem mājām. Te mēs klīņā- jām starp simtiem kailu vīriešu, sieviešu un bērnu, kas nepazina kauna, un priecājāmies par skaistajiem skatiem. Mūsu revolveri bija pielādēti, un laivā sēdošie, bruņoju­šies ar šautenēm, neizlaida mūs no acīm. Taču no kara kuģa gūtā mācība vēl bija pārāk spilgta atmiņā, lai mēs justu bailes. Mēs gājām visur un aplūkojām visu, kamēr nonācām līdz lielam stumbram, kas bija kā tiltiņš nogāzts pāri seklai upītei. Melnie stāvēja mums priekšā kā siena un atteicās laist mūs garām. Mēs gribējām zināt, kāpēc viņi mūs apturējuši. Melnie teica, ka varam iet tālāk. Neko nesapratuši, mēs grasījāmies iet. Tad mums paskaid­roja, ka kapteinis Džensens un es varot iet, tāpēc ka esam virieši. Turpretī neviena «Mērija» nedrīkstot spert ne soli uz tilta, kur nu vēl iet pāri pa to. «Mērija» nozīmē sievieti vispār, un Carmiana bija «Mērija». Viņai tilts bija tambo, kas šejieniešu valodā nozīmē tabu. Ak, kā es iz- riezu krūtis! Beidzot mana vīrieša cieņa bija atriebta. Es piederēju pie augstākā dzimuma. Carmiana varēja vilkties mums pa pēdām, taču mēs bijām VĪRIEŠI un drīkstējām iet pa tiltu, bet viņai vajadzēja braukt apkārt ar laivu.

Es negribētu, ka mani pārprot, bet visi zina, ka Zāla­mana salās drudža lēkmes cilvēku bieži piemeklē pēc nervu satricinājuma. Pusstundu pēc tam, kad Carmianai bija no­liegts iet pa tiltu, viņu segās ietīstītu un ar hinīnu sazā­ļotu aizveda uz «Minotu». Nezinu, kādus nervu satricinā­jumus bija piedzīvojis Vada un Nakata, bet arī viņi noli­kās ar drudzi. Zālamana salu klimats varēja gan būt veselībai labvēlīgāks.

Šīs lēkmes laikā Carmianai izveidojās Zālamana salu jēlums. Tas bija pēdējais piliens. Uz «Snarkas» visi, izņe­mot Carmianu, bija izslimojuši ar jēlumu. Es, piemēram, jau domāju, ka būs līdz potītei jāzaudē kāja neparasti ļaundabīga jēluma dēļ. Tahitiešiem Henrijam un Tehei tādu bija bez skaita. Vada saskaitīja kādus divdesmit jēlumus.

Nakatam atsevišķi jēlumi bija trīs collas gari. Mārtiņš bija pārliecināts, ka liela audu atmiršanai par iemeslu bi­juši daudzie jēlumi. Carmianai līdz šim bija laimējies izkļūt cauri sveikā. Būdama neuzņēmīga pret šo kaiti, viņa jau bija sākusi nicinoši izturēties pret mums pārē­jiem. Viņa bija tā cēlusies pati savās acīs. ka reiz bikli paskaidroja man, ka viss esot atkarīgs no asiņu tīrības. Visiem bija jēlumi, viņai ne, tātad… Nu, bet tagad viņai bija jēlums sudraba dolāra lielumā, un tīrās asinis netrau­cēja viņu vairākas nedēļas enerģiski ārstēties. Viņa tic vienīgi sublimātam, Mārtiņš paļaujas uz jodoformu. Hen­rijs lieto neatšķaidītu citrona sulu. Pēc manām domām, ja sublimāts iedarbojas pārāk lēni, tas jālieto pamīšus ar ūdeņraža pārskābi. Zālamana salās dzīvo baltie, kas lieto tikai borskābi, citi ir noskaņoti labvēlīgi pret lizolu. Man ir vājība pret universālu līdzekli, ko sauc par Kaliforniju. Lai kāds pamēģina atrast Zālamana salu jēlumu Kalifor- nijal

No Langa-Langas mēs pa lagūnu devāmies tālāk cauri niangrovju brikšņiem, pa tādiem šaurumiem, ka «Minota» ar bortiem tikko neskāra krastus. Mēs pabraucām garām Kalokas un Auki ciemiem. To dibinātāji, tāpat kā Venēcijas dibinātāji, bija te meklējuši glābiņu no cietzemes iedzīvo­tājiem. Būdami pārāk vāji, lai cīnītos par eksistenci me­žos, šie slaktiņa laikā dzīvi palikušie ļaudis bija apmetu­šies uz lagūnas smilšu sēkļiem. Viņi bija pārvērtuši tos par salām. Viņi bija spiesti iegūt sev iztiku no jūras un ar laiku kļuva par īstiem jūrniekiem. Viņi izpētīja zivju un molusku īpatnības, izgudroja āķus un makšķerauklas, tīklus un zivju slazdus. Viņu ķermeņi pielāgojās braukša­nai ar kanoe. Tā kā viņiem nebija kur iet un viņi visu laiku pavadīja laivās, rokas viņiem kļuva stiprākas un pleci platāki, toties vidukļi tievāki un kājas vājākas. Dzī­vodami piekrastē un sagrābuši savās rokās visu tirdznie­cību ar salu, viņi kļuva bagāti. Starp viņiem un džungļu iemītniekiem nerimst naids. Pamiers īstenībā valda tikai tirgus dienās, kas parasti notiek divreiz nedēļā. Tirgojas tikai abu pušu sievietes. Simt jardu tālāk, paslēpušies krūmos, glūn apbruņoti salinieki, bet laivās sēž piekrastes iedzīvotāji. Tirgus dienu pamiers reti kad tiek pārtraukts. Mežu iemītniekiem pārlieku garšo zivis, bet zvejnieki jūt organisku vajadzību pēc dārzeņiem, kurus viņi nevar iz­audzēt savās pārāk biezi apdzīvotajās salās.

Trīsdesmit jūdžu no Langa-Langas mēs sasniedzām šaurumu starp Basakanas salu un Malaitu. Krēslai iestā­joties, vējš norima pavisam, un motorlaiva cauru nakti vilka «Minotu», nosvīdušajai apkalpei piepalīdzot ar ga­riem airiem. Bet straume bija pret mums. Pusnaktī mēs panācām «Eiženiju», lielu vervētāju šoneri, ko vilka divas motorlaivas. Tās kapteinis Kellers, gadus divdesmit divus vecs enerģisks vācietis, uzkāpa uz «Minotas» «papļāpāt», un mēs pārcilājām visus Malaitas jaunumus. Vācietim bija laimējies: Fiu ciemā viņš bija savervējis divdesmit rekrūšu. Kamēr viņi stāvējuši tur reidā, notikusi viena no parastajām «drosmīgajām» slepkavībām. Nogalinātais bijis jauns piejūras puisis, tas ir, zvejnieks, kurš ir pa pusei džungļu iemītnieks, bet nedzīvo salā. Viņš strādājis savā dārzā, kad pie viņa atnākuši trīs džungļu iemītnieki. Viņi izturējušies draudzīgi un beidzot lūguši kai-kai. Ķai-kai nozīmē «ēst». Viņš iekūris uguni un uzlicis vārīties taro. Kad viņš noliecies pār katlu, viens no atnācējiem izšāvis viņam cauri galvai. Viņš iegāzies ugunī, bet slepkavas iegrūduši upurim vēderā šķēpu un uzšķērduši viņu.

— Goda vārds, — piebilda kapteinis Kellers, — es gan negribētu, ka mani nošauj ar snaideru. — Zirgs ar visiem ratiem varētu izlīst pa šo caurumu viņa galvā.

Vēl viens drošsirdīgas slepkavības upuris, par kuru es dzirdēju, uzturēdamies Malaitā, bija kāds sirmgalvis. Kāds meža salinieku virsaitis bija nomiris dabiskā nāvē. Šie ļaudis netic dabiskai nāvei. Neviens vēl tādā nav nomiris. Viņi saprot, ka var mirt no lodes, kaujas cirvja vai me­tamā šķēpa. Ja kāds nomirst citādā nāvē, ir skaidrs, ka viņam nāve ir pieburta. Kad virsaitis nomira dabiskā nāvē, viņa cilts vainoja kādu ģimeni. Tā kā ir vienalga, kuru no aizdomās turētās ģimenes nogalināt, viņi izvēlējās šo sirmgalvi, kurš dzīvoja viens pats. Tā bija ērtāk. Turklāt večukam nebija šautenes. Un viņš bija akls. Nabaga ve­čukam radās aizdomas, un viņš sagatavoja daudz bultu. Trīs drosmīgi karavīri, apbruņojušies ar snaideriem, uz­bruka viņam naktī. Visu nakti viņi varonīgi cīnījās ar veco. Līdzko uzbrucēji krūmos sakustējas vai nočauksti- nāja lapas, viņš raidīja uz to pusi bultu. No rīta, kad bija izšauta pēdējā bulta, trīs varoņi piezagās sirmgalvim klāt un sašķaidīja viņam galvaskausu.

Rīts atrada mūs vēl joprojām bezcerīgi cīnāmies ar straumi šauruma vidū. Galu galā mēs izmisumā pagriezā-

mies atpakaļ, izgājām jūrā un, apbraukuši apkārt Basa- kannas salai, nonācām līdz Malu. Enkurvieta pie Malu bija tāda, ka labāku nevarēja vēlēties, bet tā atradās starp krastu un riebīgu rifu, un iebraukt šajā šaurumā bija viegli, bet izbraukt no tā — grūti.

Vietējais misionārs misters Kolfeilds nupat bija pārra- dies no ceļojuma ar laivu gar piekrasti. Viņš bija slaids, tievs, nosvērts un praktisks cilvēks, kas aizrautīgi darīja savu darbu, — īsts divdesmitā gadsimta dieva kalps. Do­damies uz Malaitu, viņš bija teicis, ka paliks tur ne vai­rāk kā sešus mēnešus. Pēc tam viņš nolēma, ka paliks vēl, ja šajā laikā nezaudēs dzīvību. Un, lūk, bija jau pagājuši seši gadi, bet viņš vēl bija te. Viņa šaubas par sešiem mēnešiem tomēr nebija bijušas veltas. Pirms viņa Malaitā bija ieradušies trīs misionāri, un daudz īsākā laikā divi bija nomiruši ar drudzi, bet trešais aizbraucis projām kroplis.

— Par kādu slepkavību jūs runājat? — viņš pēkšņi ap­rāva kapteini Džensenu kādas sarunas vidu.

Kapteinis pastāstīja.

— Nu, tā notikusi jau sen, — teica misters Kolfeilds. — Tā notikusi pirms divām nedēļām.

Te, Malu, es saņēmu pelnītu sodu par ļauno prieku un izsmieklu sakarā ar Zālamana salu jēlumu, ko Carmiana bija saķērusi Langa-Langā. Misters Kolfeilds netieši bija šīs atmaksas ierocis. Viņš uzdāvināja mums vistu, kurai es biju spiests dzīties pakaļ ar šauteni rokā. Man taču vajadzēja nogriezt viņai galvu. Man izdevās vistu nošaut, bet, to darot, es paklupu pār baļķi un saskrāpēju lielu. Rezultāts — trīs Zālamana salu jēlumi. Kopā ar diviem iepriekšējiem jau iznāca pieci. Bet kapteinis Džensens un Nakata bija saķēruši gari-gari, kas burtiskā tulkojumā nozīmē «skrambā-skrambā». Taču tulkot nebija vajadzības: kapteiņa un Nakatas vingrinājumi bija saprotami bez vārdiem.

Nē, klimats Zālamana salās nav nemaz tik veselīgs, kā gribētos. Es rakstu šo nodaļu Izabellas salā, uz kurieni mēs esam aizgādājuši «Snarku», lai notīrītu un nodrīvētu to. Šorīt man bija pēdējā drudža lēkme, un starp divām lēkmēm man bija tikai viena brīva diena. Carmianai lēk­mes uznāk pēc divām nedēļām. Vadu drudzis padarījis galīgi gaudenu. Pagājušajā naktī, pēc visām pazīmēm spriežot, viņam sākās plaušu karsonis. Henrijs, dūšīgais milzis no Tahiti, nupat kā piecēlies no slimības gultas, čūbājās pa klāju, sačervelējies kā pērnā gada mežābols. Viņš ar Tehei bija savācis vērtīgu jēlumu kolekciju. Bez tam viņi bija saķēruši jaunu gari-gari paveidu, kas atgā­dināja saindēšanos ar augu indēm, piemēram, ar miec- skābi vai zilskābi. Tomēr viņi nav oriģināli. Pirms vairā­kām dienām Carmiana, Mārtiņš un es devāmies baložu medībās uz kādas mazas saliņas, un kopš tā laika mums ir skaidrs priekšstats par elles mocībām. Bez tam uz šīs mazās saliņas Mārtiņš uz koraļļiem sagrieza sev sloksnēs pēdas, dzīdamies pakaļ haizivij, — vismaz viņš pats tā saka, bet man gan likās, ka bijis pavisam citādi. Visi grie­zumi pārvērtās par Zālamana salu jēlumiem. Pirms pēdē­jās drudža lēkmes es, velkot tauvu, mazliet nobrāzu sev pirkstu kauliņus, un tagad man ir trīs pavisam svaigi jēlumi. Bet nabaga Nakata! Trīs nedēļas viņš nevarēja apsēsties. Vakar viņš apsēdās pirmo reizi un nosēdēja piecpadsmit minūtes. Viņš priecīgs apgalvo, ka cerat iz­ārstēties no sava gari-gari mēneša laikā. Bet tai pastarpā viņa gari-gari no pārāk jūsmīgas «skrambā-skrambāša- nas» ir pārvērtušies par neskaitāmiem jēlumiem. Turklāt viņš nupat nolikās ar septīto drudža lēkmi. Ja es būtu karalis, visbriesmīgākais sods, ko-es piespriestu saviem ienaidniekiem, būtu izsūtījums uz Zālamana salām. Kaut gan, vienalga, vai es būtu vai nebūtu karalis, man laikam tomēr pietrūktu drosmes tā rīkoties.

Nogādāt plantācijām savervētos strādniekus uz mazas, šauras jahtiņas, kas uzbūvēta braukšanai gar piekrasti, nav sevišķi patīkami. Klājs ir pilns ar savervētajiem un viņu ģimenēm. Kopkajītē nav vietas, kur ābolam nokrist. Naktī viņi visi gul turpat. Mūsu mazajā kajītē var iekļūt tikai caur kopkajīti, un mēs spraucamies cauri guļošajiem vai arī minam tiem virsū. Arī tas nav visai patīkami. Viņi visi kā viens ir slimi ar dažādām ļaundabīgām ādas kai­tēm. Dažiem ir ēde, citiem — buftua. Bukua cēlonis ir augu parazīts, kas ieurbjas ādā un muskuļos. Nieze ir neizturama. Slimais kasās tik ilgi, kamēr pa gaisu sāk lidot sausas plēksnes. Bez tam vēl ir ādas audzēji un čūlas. Uz kuģa ieradās iezemieši ar tik lieliem jēlumiem, ka viņi varēja paiet tikai uz pirkstgaliem, vai ar tādiem caurumiem miesā, ka tajos varēja iebāzt dūri. Asinssain- dēšanās ir ļoti bieža parādība, un kapteinis Džensens operē visus pēc kārtas ar jūrnieku nazi un buru adatu. Lai cik bezcerīgs būtu stāvoklis, viņš atver brūci un pēc iztīrīšanas uzliek izmērcētu sausiņu kompresi. Kad ierau­gām sevišķi briesmīgus jēlumus, mēs steigšus iesprūkam kaktā un bagātīgi aplejam paši savus jēlumus ar subli- rnātu. Tā mēs dzīvojam un ēdam, un guļam uz «Minotas», gaidīdami laimi un izlikdamies, ka labi vien ir.

Suavā, citā mākslīgā salā, es otrreiz triumfēju pār Car­mianu. Mūs uz kuģa apmeklēja «lielais kungs — Suavas augstākais virsaitis». Bet vispirms viņš atsūtīja pie kap­teiņa Džensena pēc asi gara audekla gabala, ar ko apsegt savu karalisko kailumu. Viņš gaidīja audeklu laiviņā pie paša borta. Varu apzvērēt, ka ķēnišķo netīrumu kārta uz viņa krūtīm bija puscollu bieza, un esmu gatavs saderēt, ka apakšējo kārtu vecums bija savi desmit vai pat div­desmit gadi. Vēlreiz augšā uzsūtītais emisārs paskaidroja, ka lielais kungs — Suavas augstākais virsaitis labprāt esot ar mieru paspiest roku kapteinim Džensenam un man un izlūgties tabakas tāfeli, bet ka viņa augstdzimušai dvē­selei nepiedienot pazemoties tiktāl, lai sniegtu roku nožē­lojamai sievietei. Nabaga Carmiana! Pēc piedzīvojumiem Malaita viņa bija pavisam pārvērtusies. Lēnprātība un vienkāršiba viņai ļoti piestāv, un es nebrīnīšos, ja pēc at­griešanās civilizētā pasaulē pastaigājoties viņa, noliekusi galvu, nāks pa trotuāru dažus soļus iepakaļ man.

Cits nekas interesants Suavā nenotika. Biču, iezemiešu pavārs, aizbēga. «Minota» vilka enkuru. Mums uzbruka vēja brāzmas ar lietu. Stūrmanis misters Džekobsens un Vada gulēja drudzī. Mūsu jēlumi kļuva lielāki un vairo­jās. Tarakāni rīkoja uz klāja īstas svētku parādes. Par vispiemērotāko laiku viņi uzskatīja pusnakti, bet par vis­piemērotāko vietu — mūsu mazo kajīti. Tarakāni bija divas līdz trīs collas gari, to bija simti, un tie pastaigājās pa mūsu ķermeņiem. Kad mēģinājām aizstāvēties, tie atrāvās no cietā pamata, pacēlās gaisā un laidelējās kā kolibri. Šie kukaiņi bija daudz lielāki par mūsu pašu «Snarkas» tarakāniem. Taču mūsējie ir jauni un var vēl augt. Bez tam uz «Snarkas» ir pamatīgi, sešas collas gari simtkāji. Gadījās, ka mēs kādu nositām — visbiežāk Carmianas kojā. Divas reizes tie man iedzēla, turklāt abas reizes no­devīgi, man guļot. Bet nabaga Mārtiņam klājās vēl ļau­nāk. Trīs nedēļas nonīcis slimības gultā, viņš beidzot pie­cēlās un… uzsēdās virsū simtkājim.

Mēs atgriezāmies Malu, pievācām septiņus rekrūšus, pacēlām enkuru un mēģinājām iziet cauri nodevīgajiem rifiem. Vējš sāka pierimt, straume nestin nesa uz visne­patīkamāko rifa daļu. Kad mēs gandrīz jau bijām tai ga­rām un gatavojāmies iziet atklātā jūrā, vējš pagriezās par četriem rumbiem. «Minota» mēģināja mainīt halzi, bet nekas neiznāca. Divi enkuri jau bija pazaudēti Tulagi. Izmeta atlikušo. Ķēdi izlaida tik garu, lai enkurs aizķer­tos aiz koraļļiem. Ķīlis atsitās pret dibenu, un grotmasts tā sašūpojās un nodrebēja, it kā grasītos gāzties mums uz galvas. Enkura ķēde nostiepās tieši tajā brīdī, kad milzīgs vilnis svieda mūs pret krastu. Ķēde pārtrūka. Tas bija mūsu pēdējais enkurs. «Minota» pagriezās uz vietas un drāzās taisni virsū zemūdens akmeņiem.

Izcēlās juceklis. Visi savervētie, kuri bija meža iemīt­nieki un baidījās no jūras, paniskās bailēs izmetās uz klāja', lai maisītos visiem pa kājām. Mūsu komanda savu­kārt skrēja pēc šautenēm. Visi zināja, ko nozīmē uzskriet sēklī pie Malaitas: ar vienu roku jāglābj kuģis, ar otru jāatvaira iezemieši. Ko tādos apstākļos var darīt, es nezi­nāju, bet kuģa ļaudīm bija jādara, tāpēc ka «Minotu» cilāja, valstīja un trieca pret koraļļiem. Iezemieši no pār­bīļa sarāpās mastos, nesaprazdami, ka masti var nolūzt. Nolaida motorlaivu, lai tā paņemtu «Minotu» tauvā un nejautu kuģim virzīties tuvāk rifiem, bet kapteinis Džen­sens un stūrmanis, bāls un drudža novārdzināts, vilka laukā no tilpnes vecu enkuru, kas bija noderējis par ba­lastu. Ar motorlaivu palīgā atsteidzās misters Kolfeilds ar misijas kalpotājiem.

Kad «Minota» atsitās pret rifu, nekur nebija redzama neviena kanoe, bet tagad tās īrās šurpu no visām pusēm kā maitas putni, kas riņķo ap laupījumu. Mūsu komanda, sagatavojusies šaut, turēja iedzimtos simt pēdu atstatumā, piedraudot atklāt uguni, ja viņi iedrošināsies tuvoties. Un tā laivas stāvēja simt pēdu no mums, melnas, draudīgas, pilnas cilvēku, kas ar airiem noturēja tās uz bīstamo bangu robežas. Tajā pašā laikā no pakalniem lejā skrēja ar šķēpiem, šautenēm, bultām un vālēm bruņojušies ieze­mieši, kamēr krasts bija pilnum pilns ar viņiem. Stāvokli saasināja vēl tas, ka vismaz desmit no mūsu rekrūšiem piederēja pie tās cilts, kas badīgi gaidīja krastā, kad va­rēs tikt pie tabakas, manufaktūras un visa, kas bija uz «Minotas».

«Minota» bija kārtīgi būvēta, bet tas ir vissvarīgākais kuģim, kas uzskrējis uz rifiem. Kā kuģi raustīja, var spriest pēc tā, ka pirmajās divdesmit četrās stundās tas pārrāva divas enkuru ķēdes un astoņas kabeļtauvas. Visa komanda čakli nira, lai piesietu pie enkuriem jaunas troses. Dažbrīd gan ķēdes, gan troses trūka reizē. Un tomēr «Minota» turējās. No krasta atgādāja šurp trīs baļķus un pabāza zem ķīļa, lai aizsargātu to un ārējo apšuvumu, taču baļķi tūlīt tika sadrumzīti, bet troses, kas tos turēja, saraustītas gabalu gabalos, taču «Minota» lēkāja un turē­jās kopā. Tomēr mēs bijām laimīgāki par «Aivenho», lielu vervētāju šoneri, kurš bija uzskrējis uz sēkla pie Malaitas krastiem pirms dažiem mēnešiem un kuru bija izlaupījuši iezemieši. Kapteinim un komandai bija izdevies paglābties ar motorlaivu, un džungļu piekrastes iemītnieki bija aiz­nesuši no kuģa visu, kas nesams.

Vēja švīga pēc vēja švīgas metās virsū «Minotai» ar neprātīgām lietus gāzēm, un viļņi kļuva aizvien lielāki. «Eiženija» stāvēja uz enkura piecas jūdzes vēja pusē aiz zemesraga, un no tās nevarēja redzēt, kāda neveiksme mūs piemeklējusi. Pēc kapteiņa Džensena lūguma es uz­rakstīju kapteinim Kelleram zīmīti ar lūgumu atsūtīt re­zerves enkurus un troses. Taču neviens no iezemiešiem nebija pierunājams aizvest vēstuli. Es piedāvāju puskasti tabakas, bet melnie tikai rādīja zobus un turēja savas lai­vas ar priekšgalu pret viļņiem. Puskaste tabakas maksāja trīs sterliņu mārciņas. Pat tādā vējā un viļņos cilvēks va­rēja divās stundās aizvest vēstuli un nopelnīt tik daudz, cik pusgadā, strādājot plantācijā. Es iekāpu kanoe un aizīros līdz mistera Kolfeilda motorlaivai, kas stāvēja uz enkura netālu no mums. Domāju, ka viņam būs lielāka ietekme uz iezemiešiem. Viņš pamāja, lai piebrauc pie viņa laivas, un, kad apkārt bija sastājušās pārdesmit kanoe, vēlreiz piedāvāja puskasti tabakas. Neviens neatsaucās.

— Es zinu, ko jūs domājat, — misionārs viņiem uz­sauca. — Jūs domājat, ka šoneris ir pilns ar tabaku un jūs tik un tā to dabūsiet. Bet es jums saku, ka šoneris ir pilns ar šautenēm. Jūs dabūsiet nevis tabaku, bet lodes.

Beidzot kāds no iezemiešiem, kas sēdēja viens pats mazā kanoe, paņēma vēstuli un aizbrauca. Gaidot palīdzību, uz «Minotas» turpināja darbu. Saldūdens mucas iztukšoja, bet krājumus, buras un balastu izveda krastā. Tie bija jautri brīži, kad «Minota» zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem un ļaudis, glābdami dzīvību un kājas, lēca pār kastēm, klīverkokiem un astoņdesmit mārciņu smagiem dzelzs balasta lietņiem, kas šļūca pa klāju no viena borta uz otru. Nabaga skaistā sacensību jahta! Tās klāji un tekošā takelāža bija viens režģeklis. Apakšā viss bija sa­dragāts. Kajītes grīda bija uzlauzta, lai piekļūtu klāt balastam, un tilpnē šļakstījās rūsains ūdens. Kā no katla izlēkušas pusjēlas klimpas, turpat valstījās ar slapjiem miltiem aplipuši citroni. Kapteiņa kajītē Nakata sargāja šautenes un patronas.

Trīs stundas pēc mūsu sūtņa aizbraukšanas cauri lietus aizsegam vēja pusē parādījās motorlaiva. Tajā bija kap­teinis Kellers, slapjš no lietus un šļakatām, ar revolveri pie sāniem; viņa komandas ļaudis bija apbruņoti līdz zo­biem, laivas vidū kaudzē gulēja enkuri un kabeļtauvas, un laiva traucās vēja ātrumā — baltais cilvēks, neizdibi­nāmais baltais cilvēks steidzās palīgā baltajam cilvēkam.

Alkatīgo laivu loks pajuka un nozuda tikpat ātri, cik ātri bija izveidojies. Šis līķis tomēr bija dzīvs. Tagad mums bija trīs vaļu medību laivas: divas nepārtraukti braukāja starp kuģi un krastu, bet trešā noņēmās ar en­kuriem, sasiedama pārtrūkušās troses. Pievakarē, apsprie­dušies un ņemdami vērā, ka daļa mūsu komandas un des­mit rekrūšu ir no šā apvidus, mēs atbruņojām komandu. Tagad viņiem rokas bija pilnīgi brīvas, lai strādātu. Šau­tenes nodeva piecu mistera Kolfeilda misijas kalpotāju ziņā.

Apakšā, sapostītajā kajītē, misionārs un viņa ticībai pievērstie lūdza dievu,, lai tas stāv klāt «Minotai». Tas bija iespaidīgs skats: neapbruņotie dieva vīri svētā paļā­vībā lūdzās, un viņu mežonīgie sekotāji, noliekušies pār šautenēm, murmināja līdzi. Kajītes sienas griezās viņiem apkārt. Katrs vilnis pacēla kuģi un svieda pret rifu.' Uz klāja sakliedzās ļaudis, kas pūlējās vaiga sviedros un arī lūdza dievu, tikai citādi, sasprindzinādami visu savu gribu un roku spēku.

Tonakt misters Kolfeilds tika brīdināts. Par viena mūsu rekrūša galvu bija izsolīta atlīdzība — piecdesmit asu gliemežvāku un četrdesmit cūku. Tā kā sagrābt kuģi ne­bija izdevies, iezemieši bija nolēmuši dabūt šo galvu. Kad asinsizliešana ir sākusies, neviens nevar pateikt, ar ko tā beigsies, tāpēc kapteinis Džensens apbruņoja motorlaivu un devās ar to dziļāk līcī. Ugi, viens no mūsu komandas, piecēlās un runāja kapteiņa vārdā. Ugi bija uztraukts. Kapteiņa Džensena brīdinājums, ka ikvienu laivu, kas naktī tuvosies kuģim, sašaus kā sietu, Ugi pārtulkoja ļoti kareivīgi, beigdams ar šādu ļoti efektīgu rezumējumu: «Jūs nogalināt manu kapteini, es dzeru viņa asinis un mirstu kopā ar viņu!»

Iezemieši apmierinājās, nosvilinādami vienu no misijas tukšajām mājām, un aizgāja atpakaļ mežā. Nākamajā dienā pienāca «Eiženija» un izmeta enkuru. Trīs dienas un trīs naktis «Minota» bija dauzīta pret rifiem, un tomēr tā izturēja, tās ķīli beidzot atbrīvoja — un kuģi noenku­roja mierīgā vietā. Te mēs atvadījāmies no «Minotas» un visiem, kas atradās uz tās, un braucām uz «Eiženiju», kura devās uz Floridas salu.

Autora piezīme. Lai pierādītu, ka mēs uz «Snarkas» ne­esam nekādi vārguļi, kā varētu spriest pēc mūsu kaitēm, es vārdu pa vārdam citēju izrakstu no «Eiženijas» kuģa žurnāla. Šis izraksts var dot priekšstatu, ko nozīmē ceļo­jums pa Zālamana salām.

Ulava. Ceturtdiena, 1908. gada 12. marts.

No rīta aizsūtījām uz krastu laivu. Atvedām divas kravas ko­kosriekstu, 4000 kopras. Kapteinis guj ar drudzi. Ulava. Piektdiena, 1908. gada 13. marts.

Nopirkām no vietējiem 1,5 tonnas riekstu. Kapteiņa palīgs un kapteinis guļ ar drudzi. Ulava. Sestdiena, 1908. gada 14. marts.

Dienas vidū pacēlām enkuru un ar vieglu ONO devāmies uz Ngora-Ngoru. Enkuru izmetām 8 asu dzijumā — koraļļi un gliemežvāki. Kapteiņa palīgs guļ ar drudzi. Ngora-Ngora. Svētdiena, 1908. gada 15. marts.

No rīta atklājām, ka junga Bagua naktī nomiris ar dizentēriju. Viņš noslimoja apmēram 14 dienas. Pievakarē stipra NW brāzma. (Sagatavots rezerves enkurs.) Brāzma ilga vienu stundu trīsdesmit minūtes. Jūrā. Pirmdiena, 1908. gada 16. marts.

Uzņēmām kursu uz Sikianu pīkst. 4 dienā. Vējš norima. Visu nakti stipras brāzmas. Kapteinis slims ar dizentēriju, viens matrozis arī. Jūrā. Otrdiena, 1908. gada 17. marts.

Kapteinis un divi matroži slimi ar dizentēriju. Kapteiņa palī­gam drudzis. Jūrā. Trešdiena, 1908. gada 18. marts.

Stipra viļņošanās. Aizvēja puses borts visu laiku ūdenī. Ejam ar ierēvētām burām. Kapteinim un trim matrožiem dizentērija. Kapteiņa palīgam drudzis.

Jūrā. Ceturtdiena, 1908. gada 19. marts.

Pārāk apmācies, lai kaut ko saredzētu. Visu laiku pamatīga vētra. Sūknis iesprūdis, un ūdeni smeļam ar kausiem. Kapteinis un pieci matroži guļ ar dizentēriju. Jūrā. Piektdiena, 1908. gada 20. marts.

Visu nakti brāzmas ar viesuļvētras spēku. Kapteinis un seši matroži guļ ar dizentēriju. Jūrā. Sestdiena, 1908. gada 21. marts.

Pagriezāmies prom no Sikianas. Visu dienu brāzmas ar lietu un nemierīga jūra. Kapteinim un lielākajai daļai komandas dizentērija. Kapteiņa palīgam drudzis.

Un tā dienu no dienas, turklāt, lielākai daļai komandas slimojot, turpinās ieraksti «Eiženijas» kuģa žurnālā. Kaut kas jauns gadījās tikai trīsdesmit pirmajā martā, kad kapteiņa palīgs saslima ar dizentēriju, bet kapteini nogaza no kājām drudzis.