Ceļojums ar snarku

XIII NODAĻA Zveja Bora-Borā

Piecos no rita sākās pūšana gliemežvākos. Gar visu piekrasti kā senais kara aicinājums bija dzirdamas šīs savādās skaņas, kas lika zvejniekiem celties un gatavo­ties iziešanai jūra. Mes uz «Snarkas» arī uztrukāmies kā­jās, tāpēc ka šajā trakajā troksnī par gulēšanu vairs ne­bija ko domāt. Bez tam mēs arī posāmies uz zveju, kaut gan mums nebija daudz ko gatavoties.

Savdabīgo vietējo zvejas veidu sauc par tautai-taora tautai nozīmē «zvejas rīks», bet «taora» — mest. Abi vārdi kopā nozīrņē «zivju ķeršana, metot akmeņus», jo ak­mens ir rīks, ko met. īstenībā tā ir zivju dzīšana, gluži tāda pati kā savvaļas trušu vai lopu dzīšana, kaut gan, dzenot trušus vai lopus, dzinējs un dzenamais darbojas vienā vidē, turpretī, zvejojot zivis, cilvēkam jāpaliek gaisā, kur viņš var elpot, bet zivs paliek ūdenī. Kaut ūdens būtu simt pēdu dziļš, cilvēks, palikdams virspusē, tik un tā dzen zivi.

Lūk, kā to dara. Kanoe nostājas rindā no simt līdz div­simt pēdām cita no citas. Katras kanoe priekšgalā stāv cilvēks ar vairākas mārciņas smagu akmeni, kas iesiets īsā virvē. Cilvēks tikai sit pa ūdeni, nolaižot un atkal iz­raujot akmeni atpakaļ. Otrs iezemietis sēž pakaļgalā un airē, neizjaucot kaujas kārtību. Kanoe rinda savienojas ar otru tādu pašu rindu jūdzes vai divu jūdžu attālumā; abu līniju pretējie gali atduras pret krastu. Loks sāk sa­vilkties un tuvoties krastam, kur garā rindā sastājušās sievietes ar kājām veido_ ūdenī dzīvu žogu, lai nelaistu garām pārbiedētās zivis. īstajā brīdī, kad loks jau ir pie­tiekami šaurs, no krasta ar kanoe atved garu kokospalmu lapu pīteni, tādējādi izveidojot otru aplenkuma loku, kas padara stiprāku sieviešu kāju žogu. Protams, zveja vien­mēr notiek lagūnā.

Tres joli \ teica žandarms, ar zīmēm un žestiem pa­skaidrojis, ka tiks noķerts tūkstošiem visdažādākā lieluma zivju, sākot ar grunduļiem un beidzot ar haizivīm, un ka sagūstītās zivis sitīsies pie paša krasta, izlecot smiltīs.

1 Ļoti jauki. (Franču v.)

Ar tādu paņēmienu gūst vislabākos lomus, un tas drīzāk atgādina svētkus brīvā dabā nekā prozaisku iztikas iegū­šanu. Šāda veida zveja Bora-Borā notiek reizi mēnesī kopš neatminamiem laikiem. Nav zināms, kas izgudrojis šo paņēmienu. Tā viņi darījuši vienmēr. Taču gribot ne­gribot jādomā par sen nebūtībā nozudušo nezināmo cil­vēku, kam ienācis prātā šis vienkāršais paņēmiens, ar kuru var sazvejot milzum daudz zivju bez āķa, tīkla vai žebērkļa. Par vienu gan mēs varam nešaubīties: šis cil­vēks ir bijis radikālis. Šaubu nav arī par to, ka konser­vatīvie ciltsbrāļi uzskatījuši viņu par aušu un anarhistu. Viņam bija daudz grūtāk nekā mūsdienu izgudrotājam, kuram par sava izgudrojuma noderīgumu jāpārliecina tikai viens vai divi kapitālisti. Viņam vajadzēja pārliecināt visu cilti, jo bez visas cilts līdzdalības pārbaudīt šo paņēmienu nebija iespējams. Viegli iedomāties, kādas pārrunas vaka­ro notika šajā primitīvajā salu pasaulē, kad izgudrotājs nosauca savus tautiešus par apsūnojušiem celmiem, bet viņi savukārt to par muļķi, savādnieku un prātā jukušu. Dievs to zina cik daudz sirmu matu viņš iemantoja, cik daudz lamu vārdu dabūja uzklausīt, iekams viņam izdevās pārliecināt pietiekami daudz vīru, lai pārbauda viņa ideju. Lai nu kā, bet eksperiments bija veiksmīgs. Taisnība bija viņa pusē. Un vēlāk — par to mēs varam būt droši — visi kā viens uzskatīja, ka viņa atrastajam paņēmienam ir nākotne.

Mūsu mīļie draugi Tehei un Biaura, kuri bija sarīkojuši šo zveju par godu mums, bija apsolījuši atbraukt mums pakaļ. Mēs bijām apakšā, kad paziņoja, ka viņi brauc. Mēs drāzāmies augšā pa trapu un pārsteigti ieraudzījām polinēziešu laivu, ar kuru mums vajadzēja braukt. Tā bija gara dubultkanoe. Abas ar puķēm un zeltainu zāļu vīt­nēm izrotātās laivas turēja atstatu šķērsām piestiprināti baļķi. Airos sēdēja kāds desmits amazoņu ar puķu vai­nagiem galvā, bet katras kanoe pakaļgalā sēdēja dūšīgs stūrmanis. Arī viņi bija rotājušies ar zeltainām, sarkanām un oranžām puķēm, bet gurnus apjozuši ar sarkanu pareu. Visur bija puķes — puķes, puķes, puķes bez sava gala. Tā bija īsta krāsu orģija. Uz paaugstinājuma, kas bija nolikts pāri abām kanoe, Tehei un Biaura dejoja. Visas balsis saplūda mežonīgā apsveikuma dziesmā.

Viņi trīs reizes apbrauca apkārt «Snarkai», iekams pie­stāja un uzņēma Carmianu un mani. Tad mēs airējām uz piecas jūdzes attālo zvejas vietu. «Bora-Borā visi ir jautri,» mēdz teikt Sabiedrības salās, un mēs pārliecinājāmies, ka tas ir taisnība. Airiem cilājoties, skanēja dziesmas par lai­vām, par haizivīm un zivju zveju, un visi dziedāja līdzi. Laiku pa laikam atskanēja izsauciens: «Mao!» — un ļau­dis ar visu sparu iegūla airos. Mao nozīmē «haizivs», un, kad parādās šis okeāna tīģeris, iezemieši nāves bailēs irklē uz krastu, citādi viņu vieglās laiviņas tiks apgaztas un viņi paši apēsti. Protams, šoreiz nevienas haizivs ne­bija, bet izsauciens «mao» tika lietots, lai paskubinātu airētājus, it kā viņiem patiešām dzītos pakaļ haizivs. «Iioe! Hoe!» bija otrs izsauciens, kas lika laivam ka bultām šķelt viļņus.

Tehei un Biaura dejoja uz paaugstinājuma, pārējie dzie­dāja un ritmā plaukšķināja rokas. Dažreiz ritmu akcen­tēja airu melodiskie piesitieni pie kanoe borta. Kāda mei­tene nosvieda airi, uzlēca uz paaugstinājuma, sāka dejot hula un dejas laikā šūpodamās un locīdamās uzspieda mums uz vaiga apsveikuma skūpstu. Dažas himine bija reliģiskas dziesmas, un tās bija sevišķi skaistas: vīru zemie basi saplūda ar sieviešu altiem un augstajiem sop- rāniem, veidodami harmonijas, kas atgādināja ērģeļu skaņas. Īstenībā par «kanaku ērģelēm» zobgaļi sauc hi­mine. Turpretī citas dziesmas jeb balādes bija mežonīgas un acīmredzot radušās pirmskristietības laikmetā.

Tā dziedādami, dejodami un airus ritmiski cilādami, jautrie polinēzieši veda mūs uz zvejas vietu. Žandarms, kas pārstāv franču varas iestādes Bora-Borā, kopā ar ģi­meni pavadīja mūs pats savā dubultkanoe, ko airēja ares­tanti, jo viņš bija ne tikai žandarms un pārvaldnieks, bet arī cietuma uzraugs, bet šajā jautrajā zemē zvejot dodas itin visi. Mums blakām brauca kādas divpadsmit atseviš­ķas kanoe ar līdzsvara baļķiem. Aiz zemesraga parādījās liela buru laiva, kas, vēja dzīta, it kā steidzās mums pretī. Pārdroši turēdamies uz līdzsvara baļķa un rībinādami bun­gas, mūs sveica trīs jaunekļi.

Pie nākamā zemesraga, kādu pusjūdzi tālāk, bija sapul­cēšanās vieta. Te .vispārēju uzmanību piesaistīja Vorrena un Mārtiņa atvestā motorlaiva. Bora-Boras iedzīvotāji nekādi nevarēja saprast, kas to dzen uz priekšu. Kanoe izvilka smiltīs, un visi izkāpa krastā, lai dzertu kokos­riekstu pienu, dziedātu un dejotu. Te mums piebiedrojas daudz iezemiešu, kas bija kājām atnākuši no tuvējiem ciemiem; izskatījās ļoti skaisti, kad puķēm rotājušās mei­tenes, sadevušās rokās, pa pāriem brida šurp pa smil­šaino piekrasti.

— Parasti loms ir liels, — mums teica tirgotājs metiss Alliko. — Beigās ūdens ņudz no zivīm. Vispār ir ļoti aiz­raujoši. Jūs, protams, zināt, ka visas zivis būs jums?

— Visas? — es novaidējos, tāpēc ka «Snarka» tāpat jau bija pārlādēta ar dāvanām — ar augļiem, dārzeņiem, cūkām un vistām.

— Jā, visas līdz pēdējai zivtiņai, — atbildēja Alliko. — Redzat, kad aplenkšana ir beigusies, jums kā goda vie­sim jāuzdur uz harpūnas pirmā zivs. Tāda ir paraža. Pēc tam visi met zivis malā ar rokām. Iznāks vesels kalns zivju. Tad viens no virsaišiem teiks runu un paziņos, ka viss loms pieder jums. Bet jums nav ko ņemt visu. Jūs pieceļaties un sakāt runu. Jūs norādāt, kuras zivis atla­sāt sev, bet pārējās atdāvināt atpakaļ. Tad visi teiks, ka jūs esat ļoti devīgs.

Bet kas notiktu, ja es paturētu visu lomu? — es jautāju.

— Tas nekad nav noticis, — bija atbilde. — Tāda ir paraža: viena puse dāvina, otra atdāvina.

Iezemiešu garīdznieks sāka skaitīt lūgšanu, lai zveja veiktos, un visi atsedza galvu. Pēc tam galvenais no zvej­niekiem izsauca laivas un ierādīja katrai vietu. Visi sa­kāpa kanoe un irās projām. Neviena sieviete nebrauca līdzi, izņemot Biauru un Carmianu. Agrākos laikos arī vi­ņām būtu jāievēro tabu. Sievietes palika krastā, lai bristu ūdenī un veidotu kāju žogu.

Lielā dubultkanoe tika atstāta krastā, un mēs iekāpām motorlaivā. Puse laivu aizairējās pa labi, bet mēs ar otru pusi braucām pa kreisi, izstiepušies garā ķēdē no krasta līdz rifiem. Aplenkuma vadītājs atradās mūsu līnijas vidū. Sis skaistais sirmgalvis, izslējies taisni, turēja rokā ka­rogu. Pūzdams gliemežvākā, viņš norādīja, ka jāieņem po­zīcijas un jāveido divas līnijas. Kad visi bija sagatavoju­šies, sirmgalvis pamāja ar karogu pa labi. Visi akmeņi kā viens noplaukšķēja ūdenī kanoe labajā pusē. Kamēr tos vilka laukā — tas notika acumirklīgi, jo akmeņus ne- iegremdēja dziļi, — karogs noplandīja pa kreisi, un visi akmeņi ar apbrīnojamu precizitāti iekrita ūdenī kanoe kreisajā pusē. Tā tas turpinājās visu zvejas laiku: līdzko noplandīja karogs, tā akmeņi saviļņoja lagūnu. Tai pašā laikā airētāji virzīja kanoe uz krasta pusi, un, ko darījām mēs, to pašu darīja otra līnija, kas atradās vairāk nekā jūdzi no mums.

Mūsu motorlaivas priekšgalā Tehei, nenovērsdams acu no vadoņa, meta savu akmeni vienā taktī ar pārējiem. Reiz viņa akmens izslīdēja no virves, un tajā pašā mirklī Tehei ielēca ūdenī tam pakaļ. Nezinu, vai akmens paguva noiet dibenā vai nepaguva, zinu tikai to, ka jau nākamajā mir­klī Tehei iznira ar akmeni rokā. Es ievēroju, ka tas gadās arī citiem, un metējs katru reizi ielēca ūdenī pēc akmens un iznesa to atpakaļ.

Abu līniju gali pie rifiem tuvojās viens otram, līdz bei­dzot sagāja kopā, izveidojot loku. Tad loks sāka savilkties un nabaga pārbiedētās zivis metās uz krastu, glābdamās no ūdens satricinājuma. Tāpat, slēpdamies aiz kokiem un taisīdami dīvainus trokšņus, cilvēki džungļos dzen ziloņus. Sievietes jau bija izveidojušas kāju žogu. Sieviešu galvas kā garā virknē salikti mazi punktiņi izraibināja rāmo la­gūnu. Garākās sievietes bija iebridušas visdziļāk, gandrīz līdz kaklam ūdenī, mazākās stāvēja tuvāk pie krasta.

Loks kļuva arvien šaurāks un šaurāks, līdz laivas gan­drīz vai saskārās. Pēc neilga pārtraukuma no krasta at- īrās gara kanoe, kas ātri brauca gar dzinēju līniju. Ka­noe pakaļgalā stāvēja iezemietis, kas laida ūdenī garu kokospalmu lapu pinumu. Laivas vairs nebija vajadzīgas, un arī vīrieši salēca ūdenī, lai ar savām kājām padarītu stiprāku dzīvo žogu. Pinums galu galā bija tikai pinums, nevis tīkls, un zivis varētu izspraukties cauri, ja vien mē­ģinātu to darīt. Tagad bija vajadzīgas kājas, kas nepār- traukti kustinātu pinumu, rokas, kas plaukšķinātu pa ūdeni, un rīkles, kas kliegtu. Lamatām aizkrītot ciet, val­dīja īsts elles troksnis.

Tomēr neviena zivs neparādījās virs ūdens, neviena zivs neuzskrēja virsū kāju žogam. Beidzot lokā iegāja galve­nais zvejnieks. Viņš uzmanīgi pārlaida tam acis. Zivis nekur neņudzinājās un nelēca smiltīs. Nebija nevienas sardīnes, neviena grunduļa, pat nevienas sīkas zivtiņas. Acīmredzot kaut kas nebija bijis kārtībā ar lūgšanu vai arī, kā paskaidroja kāds večuks, vējš nebija piemērots un zivis bija aizpeldējušas uz lagūnas otru malu. Lai nu kā, bet zivju nebija

— Tāda neveiksme atgadās no piecām reizēm vienā, — mūs mierināja Alliko.

Nekas, mēs bijām atbraukuši uz Bora-Boru, lai redzētu šo zveju, un bijām izvilkuši no piecām biļetēm vienīgo tukšo. Ja tā būtu bijusi loterija, tad būtu citādi. Tas nav pesimisms, nav arī apsūdzība pasaules iekārtojumam. Ta ir tikai vilšanās sajūta, ko pazīst katrs zvejnieksL kurš pec smagas darba dienas atgriežas mājā tukšam rokam.