Ceļojums ar snarku

Pēcvārds

«Snarkas» garums pa ūdens līniju bija četrdesmit trīs pēdas, bet pa bortu — piecdesmit piecas pēdas, tās pla­tums bija piecpadsmit pēdas, iegrime — septiņas pēdas astoņas collas. Tai bija keča takelāža — kiīveris, foks, grotbura, bezānbura un spinakers. Tai bija sešas pēdas gara telpa priekšgalā, augšējais un apakšējais klājs un citi ūdensdroši nodalījumi. Septiņdesmit zirgspēku mo­tors pa reizei palīdzēja virzīties uz priekšu, bet šī virzī­šanās izmaksāja divdesmit dolāru jūdzē. Piecu zirgspēku motors darbināja sūkņus, protams, tad, kad bija kārtībā, un divas reizes pierādīja, ka spēj ražot strāvu prožekto­ram. Akumulatori divu gadu laikā darbojās četras vai piecas reizes. Runāja, ka mūsu četrpadsmit pēdu motor­laiva darbojoties, bet ikreiz, kad es iekāpu tajā, tā bija saboj ājusies.

Bet «Snarkai» bija buras. Tikai tās palīdzēja mums tikt uz priekšu. «Snarka» burāja divus gadus un ne reizi neuz­skrēja virsū zemūdens akmeņiem, rifiem vai sēkļiem. Tās tilpnēs nebija balasta, dzelzs ķīlis svēra piecas tonnas, bet dziļā iegrime darīja kuģi ļoti stabilu. Tropos brāzmas bieži pārsteidza «Snarku», kad tā gāja ar pilnām burām, tās borti un klājs daudzreiz pārplūda, un tomēr kuģis kā negāzās, tā negāzās apkārt. Tas labi klausīja stūrei, gāja arī bez stūres dienu un nakti un jebkurā vējā. Kad pūta ceļavējš un buras bija uzvilktas pareizi, tā, iedama bez stūres, novirzījās par diviem rumbiem, bet, kad pūta pret­vējš, — ne vairāk kā par trim rumbiem.

«Snarka» bija pa pusei uzbūvēta Sanfrancisko. Tajā rītā, kad vajadzēja tikt izlietam «Snarkas» dzelzs ķīlim, notika lielā zemestrīce. Pēc tam sākās sajukums. Būve ievilkās sešus mēnešus, un es ar nepabeigtu kuģi devos uz Havaju salām; motors gulēja piesiets tilpnē, bet būvmateriāli — uz klāja. Ja es būtu palicis Sanfrancisko, lai pabeigtu būvi, es vēl šodien sēdētu tur. Un tā nepabeigtā «Snarka» izmaksāja man četras reizes dārgāk nekā pabeigta.

«Snarka» bija dzimusi zem nelaimīgas zvaigznes. San­francisko tā tika apmelota, Havaju salās mani čeki tika pasludināti par viltotiem, bet Zālamana salās kuģi sodīja par karantēnas pārkāpšanu. Lai glābtu savu godu, avīzes nevarēja rakstīt par to patiesību. Kad atlaidu kādu nespē­jīgu kapteini, tās stāstīja, ka es esot samalis viņu miltos.

Kad kāds jauneklis atgriezās mājās, lai turpinātu mācības koledžā, avīzes ziņoja, ka es esot īsts Vilks Larsens un visa mana komanda esot aizbēgusi, tāpēc ka es visus sasitot līdz nāvei. īstenībā vienīgo sitienu uz «Snarkas» dabūja pavārs no kapteiņa, kurš bija uzmunsturējies pie manis ar viltotiem papīriem un kuru es atlaidu Fidži sa­lās. Bez tam mēs ar Carmianu reizēm trenējāmies boksā, taču neviens no mums netika nopietni savainots.

Mēs izdomājām ceļot, lai interesanti pavadītu laiku. Es uzbūvēju «Snarku» par savu naudu un samaksāju visus izdevumus. Es noslēdzu līgumu ar kādu žurnālu, apņemo­ties ar trīsdesmit pieciem tūkstošiem vārdu aprakstīt mūsu ceļojumu par to pašu cenu, kādu saņēmu par mājā rak­stītajiem stāstiem. Žurnāls ar steigu ievietoja sludinājumu, ka tas sūta mani braucienā apkārt pasaulei uz sava rē­ķina. Tas bija bagāts žurnāls, un katrs, kam bija kaut kādas darīšanas ar «Snarku», paaugstināja cenas trīs­kārt, jo nešaubījās, ka žurnāls samaksās. Šis mīts no­kļuva pat līdz vistālākajām dienvidjūru salām, un es vi­sur maksāju attiecīgu cenu. Līdz pat šai dienai visi tic, ka par visu samaksājis žurnāls un ka es ar šo ceļojumu esmu kļuvis stāvus bagāts. Ej un pamēģini pēc tāda pa­ziņojuma iekalt cilvēkiem galvā, ka esam ceļojuši tikai prieka pēc!

Es devos uz Austrāliju un tur piecas nedēļas nogulēju slimnīcā. Pēc tam es piecus mēnešus smagi slims novār­tījos pa viesnīcām. Noslēpumainā slimība, kas bendēja manas rokas, nebija pa» spēkam austrāliešu speciālistiem. Medicīnas vēsture to nepazina. Tā ne reizi nebija minēta medicīnas literatūrā. No rokām tā pārgāja uz kājām, tā ka palaikam es biju nevarīgs kā bērns. Daždien manas rokas bija divreiz lielākas nekā parasti un no tām lobī­jās nost septiņas atmirušas ādas kārtas vienlaikus. Reizēm man kāju nagi divdesmit četrās stundās izauga tikpat biezi, cik gari. Nozāģēti tie pēc divdesmit četrām stun­dām izauga tikpat biezi.

Austrāliešu speciālisti atzina, ka slimība nav parazītis­kas izcelsmes, tātad tā ir nervu slimība. Man no tā labāk nekļuva, un vairs nespēju turpināt ceļojumu. Es varētu turpināt ceļojumu vienīgi tad, ja mani piesietu pie kojas, tāpēc ka es biju tik vārgs, ka nejaudāju ne pie kā pie­ķerties un nemaz nejaudāju pārvietoties pa nelielu pastā­vīgi šūpojošos kuģīti. Bez tam es spriedu, ka ceļojumu un kuģu ir daudz, bet roku man ir tikai divas un nagu ari citu nav. Un vēl es prātoju par to, ka pierastajā Kaliīorni- jas klimatā mana nervu sistēma vienmēr ir bijusi visla­bākajā kārtībā. Tā es devos mājup.

Pēc atgriešanās es pilnīgi izveseļojos. Un drīz vien izdibināju, kas man bijis. Es dabūju Savienoto Valstu armijas pulkveža Čārlza E. Vudrafa grāmatu ar nosau­kumu «Tropu gaismas ietekme uz baltajiem cilvēkiem». Tagad es sapratu visu. Vēlāk es iepazinos ar pašu pulk­vedi Vudrafu un uzzināju, ka viņam pašam bijusi tāda pati slimība. Viņš bija kara ārsts, bez tam septiņpadsmit citi kara ārsti sabraukuši Filipīnās uz konsīliju, bet, tāpat kā austrāliešu speciālisti, atzinuši savu nevarību. īsi sa­kot, man piemita sliecība uz audu sairumu tropu gaismas ietekmē. Mani pazudināja ultravioletie stari, tāpat kā rent­gena stari pazudināja daudzus, kas eksperimentēja ar tiem.

Vēl varu piebilst, ka starp citām slimībām, kas visas kopā piespieda mani pārtraukt ceļojumu, bija tā saucamā «neīstā spitālība», kuru dēvēja arī par «Eiropas spitā­lību» un «bībeles spitālību». Par šo noslēpumaino kaiti ir zināms vēl mazāk nekā par īsto spitālību. Neviens ārsts līdz šim nav atradis tās ārstēšanas paņēmienu, lai gan nereti tā pāriet pati no'sevis. Nav zināms, no kurienes tā rodas. Nav zināms, kā tā noris. Nav zināms, kāpēc tā pāriet. Es nelietoju nekādas zāles, tikai dzīvojot Kaliforni- jas veselīgajā klimatā, mana sudrabotā āda atkal kļuva normāla. Ārsti teica, ka mana vienīgā cerība esot neiz­skaidrojama pašizārstēšanās, un slimība tiešām pārgāja pati no sevis.

Vēl pēdējais vārds — mūsu ceļojuma galīgais novērtē­jums. Man, tāpat kā kuram katram vīrietim, ir viegli pa­teikt, ka tas bija interesants. Bet man ir liecinieks — sie­viete, kas veica šo ceļojumu no sākuma līdz beigām. Kad slimnīcā pateicu Carmianai, ka man jāatgriežas Kalifor- nijā, viņai acīs saskrēja asaras. Divas dienas viņa jutās satriekta, zinot, ka šis brīnišķais ceļojums ir beidzies.

Glenellena, Kaiifornijā. 1911. gada 7. aprīlī

1 «Silē» — starp diviem viļņiem ar bortiem pret tiem. (Tulk. pie­zīme.)

2 — Džeks Londons, Vil sēj.

1 Pērlharbora — Pērļu osta.

[1] seller (ang[u v.) — tirgotājs.

[2] drīmharbora — Sapņu osta.

[3] tapa — kāda koka miza, ko Klusā okeāna salās lieto apģērba, mašu u. tml. darināšanai.

[4] sendviča salas — otrs Havaju salu nosaukums. (Tulk. piezīme.)

[5] spiediens dots dzīvsudraba stabiņa collās; normāls spiediens — 30 collu (760 mm).