Ceļojums ar snarku

XVI NODAĻA Ārsts amatieris

Kad izbraucām ar «Snarku» no Sanfrancisko, es par slimībām zināju tikpat daudz, cik šveiciešu flotes admi­rālis par jūru. Un te, pašā sākumā, atļaujiet man dot padomu katram, kas gudro apmeklēt neparastas vietas tropu joslā. Vispirms aizejiet uz pirmšķirīgu aptieku — uz tādu, kur strādā speciālisti, kas zina visu. Pārrunājiet šo jautājumu ar vienu no tādiem. Rūpīgi pierakstiet visu, ko viņš jums stāsta. Atzīmējiet visu, ko viņš iesaka ņemt līdzi. Izrakstiet čeku par visu summu un… saplēsiet to.

Es nožēloju, ka tā neizdarīju. Tagad es zinu, ka daudz prātīgāk būtu bijis nopirkt vienu no tām gatavajām pri­mitīvajām brīnumaptieciņām, kuras tā iemīļojuši ceturtā ranga kapteiņi. Tādā aptieciņā katrai pudelītei ir numurs. Vāka iekšpusē ir īsa instrukcija: N? 1 — zobu sāpes, JMb 2 — bakas, N? 3 — vēdergraizes, Ne 4 — holera, JvT» 5 — reimatisms un tā tālāk. Es lietotu tās kā viens godājams kapteinis, kas, izlietojis N° 3, sajauca N° 1 un Ne 2 vai, izlietojis N? 7, deva savai komandai J\r 2 4 un N? 3, kamēr izbeidzās N° 3, un tad jauca kopā N» 5 ar N2 2.

Kas attiecas uz manu aptieciņu, tad, izņemot sublimātu (ko man ieteica kā antiseptisku līdzekli ķirurģiskām ope­rācijām un ko es līdz šim šādam nolūkam vēl neesmu lietojis), tā nebija man vajadzīga. Vēl ļaunāk — tā aiz­ņēma vietu, ko es būtu varējis izmantot daudz labāk.

Citādi ir ar maniem ķirurģiskajiem instrumentiem. Ka­mēr nav bijusi nopietna vajadzība pēc tiem, man nav žēl vietas, ko šie instrumenti aizņem. Līdzko iedomājos tos, uzreiz jūtos drošāk. Tas ir kaut kas līdzīgs dzīvības ap­drošināšanai, tikai patīkamāks par šo drūmo spēli, kurā laimē tas, kas nomirst. Protams, es nezinu, kā ar šiem instrumentiem rīkoties, un man nav ne mazākās sajēgas par ķirurģiju. Taču vajadzība var rasties, ja velnam ienāk prātā pajokot, bet neviens no mums nevar iepriekš pare­dzēt, kad tas velnam ienāks prātā un vai tas nenotiks tūk­stoš jūdžu no cietzemes un divdesmit dienu brauciena at­tālumā no tuvākās ostas.

Es neko nesaprotu no zobu ārstēšanas, tomēr viens no maniem draugiem apgādāja mani ar knaiblēm un citiem vienkāršiem rīkiem, bet Honolulu es nopirku grāmatu par zobiem. Šajā subtropu pilsētā man izdevās sadabūt gal­vaskausu, no kura es ātri un bez sāpēm izrāvu visus zo­bus. Tā apgādāts, es varēju ķerties klāt katram zobam, kas patrāpītos man ceļā, kaut gan sevišķu vēlēšanos neiz- jutu. Pirmā izdevība man gadījās Nukahivā Markīžu sa­lās: tas bija maza, veca ķīnieša zobs. Vispirms man no bailēm piemetās tāds kā drudzis, un es atļauju izspriest katram saprātīgam cilvēkam, vai ir iespējams drudzī, ar satraukumā pukstošu sirdi un drebošām rokām izlikties par pieredzējušu zobu rāvēju. Man neizdevās piemānīt veco ķīnieti. Viņš bija nobijies ne mazāk kā es un pat vēl vairāk. Es gandrīz aizmirsu savas bailes, bažīdamies, ka tikai viņš nelaižas lapās. Zvēru, ja vecais būtu mēģinājis to darīt, es būtu aizlicis viņam priekšā kāju, nosēdinājis viņu un licis attapties un nomierināties.

Man gribējās izraut šo zobu. Mārtiņš gribēja mani no­fotografēt šajā brīdī. Carmiana arī sagatavoja aparātu. Tad mēs devāmies ceļā. Mēs dzīvojām mājā, kas tajā laikā, kad uz Markīžu salām bija atbraucis Stīvensons, bija saukta par klubu. Verandā, kur viņš bija pavadījis tik daudz patīkamu stundu, gaisma nebija nekāda labā, tas ir, fotografēšanai. Es izgāju dārzā ar krēslu vienā un visvisādām knaiblēm otrā rokā, un mani ceļi nepieklā­jīgi sitās kopā. Nabaga vecais ķīnietis nāca aiz manis un ari drebēja. Carmiana un Mārtiņš ar kodakiem nāca visu- pēdējie. Mēs panirām zem avokado kokiem, izgājām cauri kokospalmām un sasniedzām klajumiņu, kas atbilda Mār­tiņa fotogrāfiskajām prasībām.

Es paskatījos uz zobu un atklāju, ka neko neatceros par zobiem, kurus biju izrāvis no galvaskausa pirms pie­ciem mēnešiem. Vai zobam ir viena sakne? Varbūt divas? Trīs? Tas, ko varēja saredzēt ārpusē, bija kaut kas gau­žām sīks, un es zināju, ka man jāsatver zobs dziļi sma­ganās. Noteikti vajadzēja zināt, cik šim zobam sakņu. Es aizgāju uz māju pēc grāmatas par zobiem. Mans nabaga upuris stipri vien atgādināja savus fotoattēlos redzētos tautiešus, kuri, notupušies uz ceļiem, gaida, kad zobens nocirtīs tiem galvu.

— Neļauj viņam aiziet! — es piekodināju Martinam. — Es gribu izraut to zobu.

— Skaidrs, ka neļaušu, — viņš jūsmīgi atbildēja, pa­slēpies aiz aparāta. — Es gribu jūs nofotografēt.

šajā mirklī man pirmo reizi kļuva žēl ķīnieša. Kaut gan grāmatā nebija ne pušplēsta vārda par zobu raušanu, tā tomēr bija laba grāmata, jo es atradu uzzīmētus visus zobus ar visām saknēm, un tur arī bija parādīts, kā tie sēž žoklī. Tagad vajadzēja izvēlēties knaibles. Man bija septiņi pāri knaibļu, bet es nezināju, kuras ņemt. Es negribēju kļūdīties. Kad sāku šķindināt un grabināt savus dzelzs rīkus, nabaga upurim dūša galīgi saskrēja papēžos un viņš kļuva zaļgani dzeltens. Viņš sāka gausties par sauli, bet tā bija nepieciešama fotografēšanai, un ķīnietim vajadzēja paciest ari to. Beidzot es ar knaiblēm satvēru zobu — un pacients nodrebēja un galīgi sašļuka.

— Gatavs? — es uzsaucu Mārtiņam.

— Gatavs, — viņš atbildēja.

Es parāvu. Ak dievs! Zobs_ tikko turējās! Tas iznāca iaukā viena mirklī. Es triumfējot pacēlu to ar knaiblēm gaisā.

— Liec to atpakaļ, lūdzu, liec atpakaļ, — lūdzās Mār­tiņš. — Tu tik ātri izrāvi, ka es neko nepaguvu.

Un nabaga vecais ķīnietis sēdēja, kamēr es ieliku zobu atpakaļ un izrāvu vēlreiz. Mārtiņš noknikšķināja slēdzi. Varoņdarbs bija paveikts. Gandarījums? Lepnums? Nekad neviens mednieks nav tā lepojies ar savu pirmo nošauto briedi, kā es lepojos ar šo zobu. Es to biju izdarījis. Es! Pats ar savām rokām un knaiblēm es to biju izdarījis, nerunājot nemaz par nelaiķi, kam piederēja aizmirstais galvaskauss.

Mans nākamais pacients bija tahitiešu matrozis. Viņš bija neliela auguma un galīgi zaudējis spēkus, dienām un naktīm mocīdamies ar šausmīgām zobu sāpēm. Vispirms es pārgriezu smaganas. Es nezināju, kā to dara, tomēr pārgriezu. Raut zobu bija joti grūti, un es ilgi noņēmos ar to. Šis vīrs bija varonis. Viņš stenēja un vaidēja, un es jau domāju, ka viņš paģībs. Bet viņš turēja muti vaļā un netraucēja mani raut. Un beidzot zobs padevās.

Pēc tam es biju gatavs pieņemt kuru katru — vispiemē­rotākais noskaņojums sakāvei pie Vaterlo. Un tā pienāca. Tās vārds bija Tommijs. Viņš bija īsts pagānu milzis, ku­ram bija slikta slava. Viņam piemita nosliece uz vardar­bību. Viņš, piemēram, bija nositis ar dūri divas sievas. Viņa tēvs un māte bija bijuši atklāti cilvēkēdāji. Kad Tommijs apsēdās un es ieliku viņam mutē knaibles, es ievēroju, ka viņš sēžot ir tikpat garš, cik es stāvot. Liela auguma cilvēki, kuriem piemīt nosliece uz varmācību, ne­spēj paciest sāpes, tāpēc es baidījos par viņu. Carmiana sagraba viņu aiz vienas, Vorrens aiz otras rokas. Un sā­kās kauja. Mirklī, kad knaibles saspieda slimo zobu, Tommija žokļi saspieda knaibles. Bet abas rokas izrā­vās un sagrāba manu roku. Es turēju, un viņš turēja. Carmiana un Vorrens arī turēja. Mēs cīkstējāmies kā ne­gudri.

Mēs bijām trīs pret vienu, turklāt es nelaidu vaļā slimo zobu, un tas nu bija pavisam nepareizi; tomēr, par spīti pārspēkam, viņš mūs pieveica. Knaibles noslīdēja gar augšējiem zobiem ar nervus plosošu šņirkstoņu. Tad knaibles izkrita pacientam no mutes un viņš, asinskāri ieaurodamies, uzrāvās kājās. Mēs visi trīs nokritām zemē. Mēs gaidījām, ka viņš mūs saplosīs. Bet šis mežonis, kuram bija tik slikta slava, kaukdams atkrita atpakaļ krēslā. Viņš saķēra galvu ar abām rokām un vaidēja, vai­dēja, vaidēja. Viņš neko negribēja dzirdēt. Es biju pūšļo­tājs. Mana nesāpīgā zobu raušana bija maldināšana, blē- žošanās un zemisks reklāmas triks. Man tā gribējās izraut šo zobu, ka es gandrīz vai biju gatavs piekukuļot mežoni. Tomēr profesionālais lepnums tam pretojās, un es palaidu viņu vaļā ar neizrautu zobu. Tas manā praksē bija vie­nīgais gadījums, kad es nepanācu savu. Kopš tās reizes es neesmu palaidis garām nevienu zobu. Vēl pirms da­žām dienām es pats pieteicos braukt ar laivu trīs dienas pret vēju, lai izrautu zobu kādai misionārei. Es ceru, ka, ceļojumam ar «Snarku» beidzoties, pratīšu taisīt tiltiņus un likt zelta kronīšus.

Es lāgā nezinu, vai tie ir vai nav jēlumi: kāds dakteris Fidži salās man teica, ka esot, bet misionārs Zālamana sa­lās apgalvoja, ka neesot; lai nu kā, es varu galvot, ka šī slimība ir ārkārtīgi nepatīkama. Tahiti man laimējās sa­līgt kādu franču matrozi, kuram, kad bijām izgājuši jūrā, atklājās nejauka ādas slimība. «Snarka» bija pārāk maza un pārāk ģimenīga, lai atļautu šim cilvēkam palikt uz kuģa, bet, kamēr mēs tikām līdz cietzemei, man gribot negribot vajadzēja ārstēt viņu. Es palasījos grāmatas un ķēros pie dziedināšanas, katru reizi noliedamies ar anti­septiskiem līdzekļiem. Kad nokļuvām Tutuilā, mēs ne vien netikām vaļā no šā matroža, bet ostas ārsts vēl noteica viņam karantēnu un neļāva mums laist viņu krastā. Bei­dzot Apijā, Samoa salā, man izdevās dabūt viņu uz tvai­koņa, kas gāja uz Jaunzēlandi. Te, Apijā, moskīti man pamatīgi sadzēla potītes, un es, jāatzīstas, sakasīju dzē- lienu vietas, kā jau biju darījis tūkstošiem reižu. Kad sa­sniedzām Savai salu, man uz pēdas bija izveidojies neliels jēlums. Nospriedu, ka tas radies no noberzuma un kodī­gajiem garaiņiem, man staigājot pa karsto lavu. Es nodo­māju, ka apziedīšu jēlumu un viss pāries. Ziede gan sa­dziedēja pušumu, bet tūlīt apkārt sākās iekaisums, jaunā āda nogāja, un izveidojās vēl lielāks jēlums. Tas atkārto­jās daudz reižu. Katru reizi pušums aizdzija, bet tūlīt pat sākās iekaisums — un jēlums gāja plašumā. Es biju ap­mulsis un sabaidījies. Visu mūžu biju lepojies, ka uz ma­nas ādas viss ātri sadzīst, bet šoreiz tā tomēr negribēja dzīt. Gluži otrādi — dienu no dienas jēlums arvien vairāk saēda manu ādu un jau ķērās klāt muskuļiem.

Tajā laikā «Snarka» bija atklātā jūrā un devās uz Fidži. Es atcerējos franču matrozi un pirmo reizi nobijos ne pa jokam. Bija parādījušies vēl četri tādi paši jēlumi jeb, pareizāk sakot, čūlas, un sāpēja tā, ka nakti nevarēju gu­lēt. Es domāju tikai par to, kā ātrāk atstāt «Snarku» Fidži un ar pirmo tvaikoni nokļūt Austrālijā pie ārstiem speciā­listiem. Bet pa to laiku es kā ārsts amatieris rīkojos, cik labi vien pratu. Es izlasīju visas medicīnas grāmatas, kādas bija uz kuģa. Es neatradu ne rindiņas, ne vārda par savu slimību. Nolēmu risināt šo problēmu ar veselā saprāta palīdzību. Mani ēd nost ļaundabīgas un pārmē­rīgi darbīgas čūlas. Acīmredzot darbojās kāda stipra organiska inde. Man radās divi secinājumi. Pirmkārt, jā­atrod pretinde. Otrkārt, strutu perēkļi nav iznīcināmi ar ārīgiem līdzekļiem, jālieto iekšķīgi. Es nolēmu uzbrukt indei ar sublimātu. Jau pats nosaukums likās man spēcīgs. Ar uguni pret uguni! Mani rija nost stipra inde, un es iedomājos sūtīt pret to citu stipru indi. Vairākas dienas es mazgāju čūlas pamīšus ar sublimātu un ūdeņraža pār- skābi. Un, raugiet, kad sasniedzām Fidži, četras čūlas no piecām bija pazudušas, bet piektā vairs nebija lielāka par zirni.

Tagad es jutos spējīgs ārstēt čūlas. Vienlaikus es izjutu lielu bijību pret tām. Citādi pret šo notikumu izturējās «Snarkas» komanda. Viņiem redzēt nenozīmēja ticēt. Viņi visi bija redzējuši manu drausmīgo stāvokli, un neviens no viņiem — esmu pārliecināts par to — zemapziņā ne­šaubījās, ka viņa nevainojami veselais organisms un lie­liskā personība nekad neļautu ieperināties tādai riebīgai indei, kā to pieļāva mans anēmiskais organisms un mana viduvējā personība. Apņēmības ostā, Jaunhebridu salās, Mārtiņam ienāca prātā basām kājām pastaigāties pa krū­miem, un viņš atgriezās uz kuģa ar daudzām skrambām un nobrāzumie'm — galvenokārt uz apakšstilbiem.

— Vajadzētu būt uzmanīgākam, — brīdināju viņu. — Es iedošu tev mazliet sub'limāta, ar ko izmazgāt skrambas. Drošs paliek drošs, kā saka.

Bet Mārtiņš tikai augstprātīgi pavīpsnāja. Lai gan viņš neko neteica, man tomēr bija jāsaprot, ka viņš nav tāds kā citi (šis cits varēju būt vienīgi es) un ka pēc pāris dienām viņa pušumi būs aizdzijuši. Bez tam viņš nolasīja man lekciju par savām reti tīrajām asinīm un apbrīno­jamo sadzītspēju. Kad viņš beidza, es jutos nolīdzināts ar zemi. Acīmredzot es atšķīros no citiem ar to, ka man ne­bija tik tīras asinis.

Kādu dienu, gludinot veļu, mūsu junga Nakata iedomā­jās, ka viņa kāja ir gludekļa paliktnis, un dabūja trīs col­las garu un puscollu platu apdegumu. Viņš arī augstprā­tīgi vīpsnāja, kad piedāvāju viņam sublimātu un atgādi­nāju savu rūgto pieredzi. Man ļoti pieklājīgi un laipni lika saprast, ka visa vaina bijusi manās sliktajās asinīs, tur­pretī viņa — japāņa, portarturieša asinis ir pirmšķirīgas un neliekas zinot par jautrajiem mikrobiem.

Pavārs Vada reiz atradās motorlaivā, kad notika ne­veiksmīgs mēģinājums izcelties malā, un bija spiests lēkt ūdenī un palīdzēt cauri bangām vilkt laivu uz krastu. Viņš pamatīgi sagraizīja kājas uz gliemežvākiem un koraļļiem. Piedāvāju puisim pudeli ar sublimātu. Un atkal man bija jāpacieš augstprātīgs smaids, un atkal man lika saprast, ka viņa dzīslās rit tās pašas asinis, kas sadevušas Krie­vijai un vienā jaukā dienā sados Savienotajām Valstīm, bet, ja viņa asinis netiktu galā ar dažām nenozīmīgām skrambiņām, viņš sev no kauna iztaisītu harakiri.

No visa tā es secināju, ka ārsts amatieris netiek turēts godā uz sava kuģa pat tad, ja viņš ir izārstējis pats sevi. Visa komanda uzskatīja, ka esmu drusku ķerts uz jēlu­miem un sublimātu. Ja man pašam bija netīras asinis, tas vēl nenozīmēja, ka arī citiem ir tādas. Es vairs nepiedā­vāju savu palīdzību. Laiks un mikrobi bija manā pusē, un man atlika tikai gaidīt.

— šitajos iegriezumos laikam sagājuši iekšā kaut kādi netīrumi, — pēc dažām dienām teica Mārtiņš, jautājoši skatīdamies uz mani. — Es tos izmazgāšu, un viss būs kār­tībā, — viņš piebilda, redzēdams, ka izliekos nedzirdam.

Pagāja vēl divas dienas, bet pušumi kā nedzija, tā ne- dzija, un es pieķēru Mārtiņu mērcējam kājas toverī ar karstu ūdeni.

— Nekas nav tik labs kā karsts ūdens, — viņš aizrau­tīgi pavēstīja. — Tas sit pušu visas dakteru zāles. No rīta jēlumi būs pazuduši.

Bet no rīta Mārtiņš izskatījās nobažījies, un es zināju, ka drīz būs mana kārta triumfēt.

— Es tomēr pamēģināšu kādas no tavām zālēm, — viņš tās pašas dienas pievakarē paziņoja. — Ne tāpēc, ka no tā varētu būt kāds labums, — viņš taisnojās, — tomēr es gribu pamēģināt.

Drīz arī lepnās japāņu asinis ieradās lūgt zāles saviem daiļrunīgajiem jēlumiem, un galīgi pazemoju tās, labprāt un sīki izklāstīdams savu ārstēšanas metodi. Nakata bez ierunām izpildīja manus norādījumus, un jēlumi kļuva ar katru dienu mazāki. Vada bija apātiskāks, un viņam ār­stēšanās gāja lēnāk. Bet Mārtiņš vēl aizvien šaubījās, un, tā kā viņš neizārstējās uzreiz, viņš sāka sludināt teoriju, ka pat tad, ja daktera zāles esot labas, tās nevarot būt tikpat iedarbīgas arī citiem. Uz viņu, piemēram, sublimāts neiedarbojoties. Un kā es arī varu zināt, ka tās ir īstās zāles? Man taču nav pieredzes! Tas, ka esmu izveseļojies, vēl nenozīmē, ka tas ir sublimāta nopelns. Var taču būt sagadīšanās. Nav šaubu, ka ir līdzeklis, ar ko ārstēt jēlu­mus, un, kad viņam patrāpīsies labs ārsts, viņš uzzinās, kas tas ir par līdzekli, un dabūs to.

Apmēram šajā laikā mēs ieradāmies Zālamana salās. Neviens ārsts neteiks, ka šis arhipelāgs ir sanatorija. Pa­visam īsu laiciņu uzturēdamies šajās salās, es pirmo reizi mūžā sapratu, cik trausli ir cilvēka miesas audi. Mūsu pirmā enkurvieta bija Portmarija Santaannas salā. Vienī­gais baltais cilvēks, tirdzniecības aģents, atbrauca pie mums ar laivu. Viņu sauca Toms Batlers, un viņš bija lielisks paraugs tam, ko Zālamana salas var izdarīt ar veselu cilvēku. Viņš gulēja laivā nevarīgi kā mirējs. Viņa sejā nebija nedz smaida, nedz saprāta pazīmju. Bija tikai drūma nāvesgalva, kas nejaudāja pat atiezt zobus smaidā. Batleram arī bija jēlumi, milzīgi jēlumi. Mēs bijām spiesti uzvilkt viņu uz «Snarkas». Viņš sacīja, ka esot vesels, ka viņam labu laiku neesot bijis drudzis un ka vienīgi roka neesot kārtībā. Likās, ka viņa roka ir paralizēta. Viņš to noliedza. Agrāk gan bijusi, bet viņš izveseļojies. Tā esot parasta slimība Santaannā, Batlers teica, kad viņu veda uz kajīti, bet viņa nedzīvā roka bunkšķēja pret pa­kāpieniem. Viņš, bez šaubām, bija visšausmīgākais no vi­siem, kas bija mūs apmeklējuši uz «Snarkas», bet pie mums bija nākuši gan'ar spitālību, gan ar elefantiāzi slimi cilvēki.

Mārtiņš apjautājās par frambēziju, tāpēc ka Batlers bija vienīgais, kas varēja zināt. Par to, ka viņš tiešām zina, mēs varējām spriest pēc viņa rētainajām rokām un kājām un pēc jaunajām čūlām uz vecajām rētām. Pie čū­lām varot pierast, paziņoja Toms Batlers. Tās esot tīrais nieks, ja vien neesot ieēdušās dziļi miesā. Bet, kad tās uzbrūkot artēriju sieniņām, artērijas pārplīstot, un tad — posies tikai uz bērēm. Pēdējā laikā no jēlumiem nomiruši vairāki iezemieši. Bet kāda tam nozīme? Ja nav jēlumu, ir kaut kas cits. Tādas ir tās Zālamana salas.

Es pamanīju, ka no šā brīža Mārtiņš izrāda arvien lie­lāku interesi par saviem jēlumiem. Viņš sāka arvien bie­žāk mazgāt tos ar sublimātu, bet sarunā arvien aizrautī­gāk atcerējās Kanzasas labumus. Mēs ar Carmianu nodo­mājām, ka Kalifornija ir vienīgā vieta, kur viss ir labi. Henrijs zvērēja pie Rapas salas, Tehei cēla debesīs Bora- Boru, bet Vada un Nakata sacerēja vārsmas par godu Japānas veselīgajam klimatam.

Kādu vakaru, kad «Snarka» brauca apkārt Ugi salas dienvidgalam, meklējot kādu izdaudzinātu enkurvietu, do­damies ar laivu uz Sankristovalu, pie mūsu kuģa piestāja angļu misionārs misters Drjū. Mēs ielūdzām viņu pusdie­nās. Mārtiņš, kura kājas bija notītas ar Sarkanā Krusta saitēm kā mūmijai, novirzīja sarunu uz jēlumiem.

— Jā, — teica misters Drjū, — Zālamana salās ta ir parasta lieta. Visi baltie cieš no šiem jēlumiem. _

— Un vai jums arī bija tādi? — jautāja Mārtiņš, līdz sirds dziļumiem aizskarts, ka angļu baznīcas misionāram ir tikpat vulgāra slimība.

Misters Drjū pamāja ar galvu un piemetināja, ka ne tikai bijuši, bet viņš ārstējoties vēl šobrīd.

— Bet ar ko jūs tos ārstējat? — Mārtiņš šautin izšāva jautājumu.

Gaidot atbildi, man tikko neapstājās sirds. No šīs atbil­des bija atkarīgs, vai man izdosies glābt savu mediķa prestižu vai arī es to zaudēšu. Un tad nāca atbilde, svē­tītā atbilde!

— Ar sublimātu, — teica misters Drjū.

Mārtiņš padevās, man jāsaka, godīgi atzīdams sevi par uzvarētu, un esmu pārliecināts — ja viņam šajā brīdī lūgtu atļauju izraut vienu zobu, viņš man neatteiktu.

Visi baltie Zālamana salās mokās ar jēlumiem, un katrs iegriezums vai skramba nozīmē jaunu jēlumu. Visiem, ku­rus es satiku, tie bija, un deviņiem no desmit tie vēl nebija izzuduši. Bija gan viens izņēmums — kāds jauns puisis, kas bija nodzīvojis šajās salās piecus mēnešus, desmitajā dienā pēc Ierašanās nolicies ar drudzi un pēc tam slimojis ar drudzi tik bieži, ka viņam nebijis nedz laika, nedz izdevības dabūt jēlumu.

Uz «Snarkas» jēlumi bija visiem, izņemot Carmianu. Viņas egotisms nebija mazāks par Japānas vai Kanzasas egotismu. Viņa uzskatīja to par savu tīro asiņu nopelnu un, dienām ritot, aizvien biežāk un skaļāk plātījās ar savu asiņu tīrību. Starp mums runājot, es šo imunitāti izskaid­roju ar faktu, ka Carmianai, kā jau sievietei, nav jāsa­vaino rokas tā kā mums, vīriešiem, kas sviedriem vaigā vada «Snarku» apkārt pasaulei. Viņai gan es to neteicu. Negribēju ievainot viņas dvēseli ar rupjiem faktiem. Bū­dams ārsts, kaut arī tikai amatieris, es par šo slimību zināju vairāk nekā viņa un sapratu, ka laiks ir mans sa­biedrotais. Bet ak vai! Es nepratu izmantot sava sabiedrotā pakalpojumus, kad tas apveltīja viņu ar mazu, bur­vīgu čūliņu uz potītes. Es tik ātri ķēros pie antiseptiskās arstešanas, ka jēlums sadzija ātrāk, nekā Carmiana pa­guva to pamanīt. Un atkal es biju līdzīgs savā tēvzemē neatzītam pravietim; vēl ļaunāk — man pārmeta, ka es mēģinājis viņu maldināt, iestāstīdams, ka viņai patiešām izveidojies jēlums. Carmianas tīrās asinis plosījās trakāk neka agrāk, tā ka es iebāzu degunu navigācijas grāmatās un klusēju. Un beidzot šī diena pienāca. Mēs tieši brau­cam gar Malaitas krastiem.

— Kas tev uz potītes? — es jautāju.

— Nekas, — viņa atbildēja.

— Labi, — es teicu, — tomēr labāk uzliec virsū subli­mātu. Un pēc nedēļām divām vai trijām, kad jēlums būs sadzijis un būs palikusi tikai rēta, kas arī paliks līdz kapa malai, aizmirsti savu asiņu tīrību un savus slavenos sen­čus un pastāsti man, ko tu domā par jēlumiem.

Šoreiz jēlums bija sudraba dolāra lielumā, un bija va­jadzīgas trīs nedēļas, kamēr to sadziedēja. Reizēm Car­miana nevarēja no sāpēm paiet, un gandrīz katru dienu viņa atkārtoja, ka potīte esot jēlumam vissāpīgākā vieta. Es savukārt paskaidroju, ka man uz potītes jēlums nekad nav uzmeties un tāpēc man jāsecina, ka jēlums visvairāk sāp uz pēdas. Šā jautājuma izšķiršanu atstājām Mārti­ņam, kas nepiekrita nevienam no mums un pastāvēja uz to, ka jēlums visvairāk sāpot uz liela.

Ar laiku tomēr pierod pie jēlumiem. Pašreiz, kad es rak­stu, man ir pieci jēlumi uz rokām un trīs uz apakšstilba. Carmianai ir pa vienam katrā labās pēdas pusē. Tehei zaudē vai prātu no saviem jēlumiem. Mārtiņam jaunākie ādas bojājumi ir aizēnojuši agrākos. Nakatas audos grau­žas iekšā vairāki desmiti jēlumu. Bet «Snarka» piedzīvo to pašu, ko visi kuģi, kas iegriezušies Zālamana salās kopš to atklāšanas. No «Norādījumiem jūras braucējiem» es izrakstu šādu vietu:

«Kādu laiku Zālamana salās uzturējušos kuģu koman­das cieš no ļaundabīgiem jēlumiem, kas rodas ievaino­jumu un skrambu vietā.»

Arī jautājumā par drudzi «Norādījumi jūras braucē­jiem» ir tikpat neiepriecinoši.

«Jaunatbraucēji agri vai vēlu saslimst ar drudzi. Iedzimtie ari ir pakļauti tam. Nāves gadījumu skaits balto vidū tūkstoš astoņsimt deviņdesmit septītajā gadā bija deviņi no piecdesmit.»

Es domāju, ka daži no šiem nāves gadījumiem bija ne­jauši.

Pirmais ar drudzi nolikās Nakata. Tas notika Pendef- rinā. Viņam sekoja Vada un Henrijs. Pēc tam padevās Carmiana. Man izdevās izvairīties dažus mēnešus, bet, kad drudzis pieveica mani, pēc dažām dienām, acīmredzot aiz biedriskuma, man pievienojās arī Mārtiņš. No mums septiņiem turējās vienīgi Tehei, taču viņa ilgas pēc dzim­tenes bija jaunākas par drudzi. Nakata, kā vienmēr, izpil­dīja visus norādījumus, tā ka trešās lēkmes beigās, divas stundas svīdis un norijis trīsdesmit vai četrdesmit hinīna graudiņus, viņš pēc divdesmit četrām stundām jau spēja piecelties, lai gan nejutās sevišķi drošs uz kājām.

Vada un Henrijs tomēr bija visgrūtāk ārstējami. Sā­kumā Vada briesmīgi nobijās. Viņš bija stingri pārlieci­nāts, ka viņa zvaigzne ir norietējusi un ka Zālamana sa­las kļūs viņa kaps. Viņš saprata, ka dzīvība te ir lēta manta. Pendefrinā viņš redzēja, kā plosās dizentērija, un, sev par nelaimi, redzēja arī, kā vienu no tās upuriem uz cinkotas dzelzs plātnes iznes un tāpat bez šķirsta un bēru ceremonijām iesviež bedrē. Visiem bija drudzis, visiem bija dizentērija, visiem bija viss. Nāve te bija parasta pa­rādība. Šodien tu esi dzīvs, bet rīt miris, un Vada pilnīgi aizmirsa šodienu un domāja, ka jau pienākusi rītdiena.

Viņš vairs nerūpējās par saviem jēlumiem, aizmirsa ieziest tos ar sublimātu un, nevaldāmi kasīdamies, iznē­sāja kaiti pa visu miesu. Tāpat viņš nepildīja norādījumus, kas attiecās uz drudzi, un iznākums bija tāds, ka viņš gulēja drudzī piecas dienas pēc kārtas, lai gan būtu pil­nīgi pieticis ar vienu. Henrijs, šis milzis, izturējās tikpat muļķīgi. Viņš kategoriski atteicās ieņemt hinīnu, aizbildi­nādamies, ka pirms vairākiem gadiem, kad viņam bija drudzis, ārsts devis pilulas, kas pēc lieluma un krāsas at­šķīrušās no manis piedāvātajām. Tā viņš piebiedrojās Vadam.

Bet es apvedu abus ap stūri, izārstēdams ar viņu pašu zālēm — ar pašiedvesmu. Viņi ticēja nelāgajai priekšno­jautai un domāja, ka drīz mirs. Es piespiedu viņus norīt krietnu hinīna devu un liku izmērīt temperatūru. Pirmo- reizi lietoju manā zāļu kastē ielikto termometru un drīz vien atklāju, ka no tā nav nekāda labuma, jo tas domāts pārdošanai, nevis lietošanai. Ja vien es ieminētos saviem pacientiem, ka termometrs nekam neder, pavisam drīz uz kuģa būtu divi līķi. Lieku galvu ķīlā, ka viņiem tempera­tūra bija četrdesmit grādu. Es abiem pēc kārtas svinīgi iebāzu mutē termometru, likdams savai sejai paust ap­mierinātību, un jautri pavēstīju, ka temperatūra viņiem ir trīsdesmit astoņi grādi. Tad es viņiem atkal sadevu hinīnu, nobrīdināju, ka gadījumā, ja viņi jutīsies slimi vai vārgi, tad tas būs tikai no hinīna, un atstāju abus, lai veseļojas. Un viņi izveseļojās, kaut gan Vada tiepās. Ja jau cilvēks var aiz pārpratuma nomirt, vai tad tas ir kas amorāls, ja viņam liek aiz pārpratuma dzīvot?

Ticiet man, baltā rase tomēr ir sīksta un dzīvotspējīga. Viens no diviem mūsu japāņiem un abi tahitieši tā pār­bijās, ka vajadzēja viņus iedrošināt, uzmundrināt un ar varu vilkt atpakaļ pie dzīvības. Carmiana un Mārtiņš rau­dzījās uz savām slimībām ar smaidu, nepiešķīra tām se­višķu nozīmi un ar mierīgu pārliecību gāja dzīves ceļu. Kad Vada un Henrijs bija nosprieduši, ka viņiem jāmirst, Tehei arī neizturēja un stundām ilgi gaudulīgi skaitīja lūgšanas un raudāja. Turpretī Mārtiņš lādējās un kļuva vesels, bet Carmiana vaidēja un gudroja, ko darīs pēc iz­veseļošanās.

Carmiana_ bija izaugusi par veģetārieti un ļoti centās ievērot higiēnas prasības. Krustmāte Neta, kas viņu audzi­nāja, dzīvoja veselīgā klimatā un neticēja zālēm. Arī Car­miana neticēja. Turklāt viņa nepanesa zāles. Tās iedarbo­jās uz viņas organismu sliktāk nekā ārstējamās slimības. Tomēr viņa uzklausīja manus argumentus, kas liecināja par labu hinīnam, samierinājās ar to kā ar mazāko ļau­numu, un rezultāts bija tāds, ka drudža lēkmes kļuva īsā­kas, vieglākas un retākas. Mēs iepazināmies ar misteru Kolfeildu, misionāru, kura abi priekšteči bija nomiruši, nenodzīvojuši Zālamana salās pat pilnus sešus mēnešus. Kolfeilds, tāpat kā viņi, bija nelokāmi ticējis homeopātijai, bet jau pēc pirmās drudža lēkmes pretēji viņiem bija pievērsies alopātijai un hinīnam un … izveseļojies spre­diķoja tālāk.

Bet nabaga Vada! Pēdējais piliens pavāra pacietības kausā bija ceļojums kopā ar mani un Carmianu uz cilvēk­ēdāju salu Malaitu — ceļojums ar nelielu jahtu, uz kuras pirms pusgada bija nogalināts kapteinis. Kai-kai nozīmē «ēst», un Vada bija pārliecināts, ka arī viņu kaikajos. Mēs dzīvojām, apbruņojušies līdz zobiem, ne mirkli nezaudējām modrību un, pat iedami peldēties saldūdens upes grīvā, nolikām sardzē savus melnādainos matrožus ar šautenēm. Mēs satikām angļu kara kuģus, kas bija dedzinājuši un apšaudījuši ciemus, tādējādi sodīdami iezemiešus par slep­kavībām. Iezemieši, par kuru galvām bija izsolīta atlī­dzība, meklēja glābiņu uz mūsu kuģa. Visapkārt slepka­voja vienā slepkavošanā. Dažreiz klusos nostūros drau­dzīgi noskaņoti iezemieši brīdināja, ka mums gatavojas uzbrukt. Mūsu kuģis bija parādā malaitiešiem divas gal­vas, un tās kuru katru brīdi varēja pieprasīt. Visu vēl vai­nagoja tas, ka mēs uzskrējām uz rifiem, kur vienā rokā bija jātur šautenes, lai neļautu tuvoties iezemiešu laupī­tājiem, bet ar otru jāstrādā, lai glābtu kuģi. Tas bija par daudz Vadam, kurš staigāja bāls kā līķis, kamēr Iza­bellas salā, lietum gāžot, pavisam aizbēga no kuģa starp divām drudža lēkmēm, riskējot saslimt ar plaušu karsoni. Ja viņu tur neapēdīs un ja viņš nenomirs no jēlumiem un drudža, kas plosās šajā salā, viņš var cerēt — protams, ja viņam uzsmaidīs laime, — pēc nedēļām sešām vai asto­ņām tikt no šīs salas uz kaimiņsalu. Viņš nekad nebija augstās domās par manām medicīnas zināšanām, lai gan es kādreiz jau pirmajā mēģinājumā biju veiksmīgi izrāvis viņam divus zobus.

«Snarka» mēnešiem ilgi bija kalpojusi par slimnīcu, un man jāatzīstas, ka mēs pamazām pieradām pie tā. Me- rindža lagūnā, kur mēs «Snarku» izcēlām no ūdens, lai notīrītu korpusu, reizumis viens vienīgs cilvēks no mums bija spējīgs kāpt ūdenī, jo pārējie trīs baltie krastā gu­lēja drudzī. Pašlaik, kad es to rakstu, mēs maldāmies at­klātā jūrā kaut kur ziemeļaustrumos no Izabellas salas un velti meklējam Lorda Hava salu, atolu, kas saskatāms tikai tad, kad piebrauc tam pavisam klāt. Hronometrs ir sabojājies. Nakata, kas mēģina vienlaikus pildīt kā pavāra, tā kuģa puikas pienākumus, guļ drudzī. Mārtiņš nule pie­ceļas un atkal nolikās. Carmiana, kurai drudzis atkārtojas regulāri, pēta savu piezīmju grāmatiņu, lai aprēķinātu, kad gaidāma nākamā lēkme. Henrijs,' arī gaidot lēkmi, sācis rīt hinīnu. Un, tā kā man lēkmes uzbrūk pavisam negaidot, es iepriekš nevaru paredzēt, kad tās mani no­gāzīs no kājām. Aiz pārpratuma mēs atdevām pēdējo miltu maisu dažiem baltajiem, kuriem nebija atlicis vairs ne druskas. Mēs nezinām, kad sasniegsim sauszemi.

Jēlumu tagad ir vēl vairāk — un tie sāp vēl neciešamāk. Sublimātu mēs nevilšus aizmirsām krastā Pendefrinā, ūdeņraža pārskābe iet uz beigām, un es eksperimentēju_ ar borskābi, lizolu un antiflogestīnu. Nudien, ja es nekļūšu par slavenu dakteri, tad ne jau prakses trūkuma dēļ.

P. S. Pagājušas divas nedēļas, kopš uzrakstītas pēdējās rindiņas, un Tehei, vienīgais veselais uz kuģa, jau desmit dienas guļ ar tādu drudzi, kāds nevienam no mums vel ne­kad nav bijis. Temperatūra viņam gandrīz vienmēr ir četrdesmit viens grāds, pulss — simt piecpadsmit.

P. S. Jūrā starp Tasmāniju un Manninga šaurumu.

Tehei tagad moka ļaundabīga drudža lēkmes — vissma­gākā malārijas forma, kuras ierosinātāja, kā es uzzināju no medicīnas grāmatām, var būt arī infekcija no ārienes. Izvilcis viņu no kārtējās lēkmes, es laikam drīz zaudēšu galvu, jo Tehei to jau ir zaudējis. Esmu pārāk maz prak­tizējis, lai ārstētu vājprātīgos. Tas jau ir otrais prāta aptumsuma gadījums šā īsā ceļojuma laikā.

P. S. Kādreiz es uzrakstīšu grāmatu (mediķiem) un došu tai nosaukumu «Apkārt pasaulei ar hospitāļkuģi «Snarku»». Pat mūsu mīluļi neizbēga liktenim. No Merindža lagūnas mēs izbraucām ar diviem dzīvniekiem — ar īru terjeru un balto kakadu. Terjers iekrita lūkā un sakropļoja kreiso pakaļkāju, pēc tam atkārtoja šo manevru un sakropļoja labo priekškāju. Patlaban viņam atlikušas iešanai tikai divas kājas. Laime vēl, ka tās atrodas pretējā pusē un katra savā galā, tā ka terjers var vēl paklibot uz divām kājām. Kakadu sasitās pret kajītes griestiem, un to vaja­dzēja nobeigt. Tas bija pirmais nāves gadījums uz «Snar­kas», ja neskaita vistas, no kurām būtu iznācis lielisks buljons mūsu sirdzējiem: vistas pārlaidās pār bortu un noslīka. Vienīgi tarakāni dzīvo zaļi. Tos nepiemeklē nedz slimības, nedz nelaimes gadījumi, un tie no dienas dienā aug lielāki un top asinskārāki; kamēr mēs guļam, šie ku­kaiņi grauž pat mūsu roku un kāju pirkstu nagus.

P. S. Carmianai atkal drudža lēkme. Izmisušais Mārtiņš kā zirgu dakteris ārstē savus jēlumus ar vara vitriolu un lād Zālamana salas. Kas attiecas uz mani, tad es nodar­bojos ar navigāciju, medicīnu un īso stāstu rakstīšanu un piedevām vēl pats veltīgi mēģinu izveseļoties. No visiem slimniekiem, ja neņem vērā vājprāta gadījumus, es uz kuģa esmu vissmagākajā stāvokli. Ar pirmo ceļā satikto tvaikoni došos uz Austrāliju un gulšos uz operāciju galda.

No savām nesvarīgajām slimībām es minēšu kādu jaunu neizprotamu kaiti. Pēdējās nedēļas laikā man rokas sa­pampa kā no tūskas. Saspiest tās varu tikai ar sāpēm. Vilkt virvi ir īstas mocības. Sajūta ir tāda, it kā rokas būtu nosaldētas. Bez tam āda no tām iet nost šaušalīgi ātri, bet jaunā āda ir cieta un bieza. Manās ārstniecības grāmatās par tādu kaiti nekas nav teikts. Neviens nezina, kas tā ir.

P. S. Nekas, vismaz hronometru esmu izārstējis. Kad, viļņu mētāti, bijām nodauzījušies pa jūru astoņas brāz­mainas, lietainas dienas, man beidzot izdevās dienas vidū izmērīt starp mākoņiem paspīdējušās saules augstumu. Pēc tam es aprēķināju mūsu platumu, pēc locijas noteicu Lorda Hava salas platumu, novilku taisnu līniju un pēc garuma pārbaudīju hronometru. Tas bija apmēram par trim minūtēm aizsteidzies priekšā. Ja katra minūte atbilst piecpadsmit jūdzēm, tad summāro kļūdu aprēķināt nav grūti. Pie Lorda Hava salas es atkārtoju novērojumus un atklāju, ka mans hronometrs diennaktī atpaliek par sep­tiņām desmitdaļām sekundes. Iznāk, ka pirms gada, kad mēs izbraucām no Havaju salām, šis pats hronometrs atpalika par tām pašām septiņām desmitdaļām sekundes. Ja hronometrs katru dienu bija pagriezts uz priekšu un novērojumi pie Lorda Hava salas liecināja, ka kļūda pa­likusi nemainīga, kāds nelabais bija licis šim hronometram aizskriet priekšā pašam sev par trim minūtēm? Vai kaut kas tāds vispār notiek? Pieredzējuši pulksteņmeistari ap­galvos, ka nenotiek, bet es teikšu, ka neviens no viņiem nav labojis un regulējis pulksteni Zālamana salās. Vai­nīgs ir klimats — tāda ir mana diagnoze. Lai nu kā, esmu izārstējis savu hronometru, pat ja man nav izdevies tikt galā ar prāta aptumsuma gadījumiem un Mārtiņa jēlu­miem.

P. S. Mārtiņš nupat mēģinājis lietot alaunu un lād Zā­lamana salas sīvāk nekā jebkad.

P. S. Starp Manninga šaurumu un Pavuvu salām.

Henrijs dabūjis reimatismu mugurā; man no rokām no­gājušas desmit ādas un pašreiz iet vienpadsmitā, bet Te­hei galīgi zaudējis prātu un dienu un nakti lūdz dievu, lai tas viņu nenonāvē. Bez tam mūs ar Nakatu atkal nogāza no kājām drudzis. Un, visbeidzot, vakar vakarā Nakata tikko nenomira no saindēšanās ar gaļas konserviem, un mēs pusnakti noņēmāmies, glābdami viņu.