Ceļojums ar snarku

II NODAĻA Neaptveramais un drausmīgais

— Nežēlojiet naudu, — es teicu Rosko. — Lai uz «Snar- kas» viss būtu pats labākais! Par ārējo izskatu galvu nelauziet. Manuprāt, vienkārši priežu dēļi apšuvumam ir pietiekami labi. Ieguldiet visu naudu konstrukcijā! «Snar- kai» jābūt visstabilākajam un visstiprākajam kuģim pa­saulē. Lai maksātu ko maksādams, tikai pielūkojiet — tai jābūt stabilai un stiprai, bet es rakstīšu un rakstīšu un pelnīšu naudu, lai par visu to samaksātu.

Un es pelnīju… pelnīju, kā vien pratu, jo «Snarka» aprija naudu ātrāk, nekā es jaudāju to sapelnīt. īstenībā man pavisam drīz vajadzēja aizņemties naudu, lai papil­dinātu savu izpeļņu. Dažreiz es aizņēmos tūkstoš dolāru, dažreiz divus, bet dažreiz arī piecus tūkstošus dolāru. Un katru dienu es strādāju un izlietoju visu nopelnīto «Snar- kas» būvei. Man nebija nedz svētdienu, nedz brīvdienu. Bet tas bija to vērts. Ikreiz, atceroties «Snarku», es no­domāju, ka tās dēļ ir vērts strādāt.

Bet tagad, mīļo lasītāj, par «Snarkas» labajām īpašī­bām. Tās garums pa ūdens līniju ir četrdesmit piecas pēdas. Dibena segums ir trīs collas biezs, sānu apšu­vums — divarpus collu biezs, klāja segums — divas col­las biezs. Nevienā dēlī nav ne zariņa. To es zinu droši, tāpēc ka speciāli pasūtīju dēļus Pidžetsaundā. «Snarkas» korpusā ir četri ūdensdroši nodalījumi, citiem vārdiem sa­kot, tā šķērsām pārdalīta ar trijām ūdensdrošām starp­sienām. Tādējādi, lai cik stipru sūci dabūtu «Snarka», ūdens ieplūstu tikai vienā nodalījumā. Pārējie trīs turētu kuģi uz ūdens un dotu mums iespēju aizlāpīt sūci. Šīm starpsienām ir vēl viena priekšrocība. Pēdējā nodalījumā atrodas sešas tvertnes, kurās ir vairāk nekā tūkstoš ga- lonu benzīna. Benzīns uz maza kuģīša atklātā okeānā ir ļoti bīstams. Bet, kad sešas tvertnes, kas netek, novieto­tas atsevišķā hermētiski slēgtā telpā, briesmas, kā redzat, nav lielas.

«Snarka» ir burinieks. Tas būvēts burāšanai. Bet, starp citu, tajā vēl papildus uzstādīts septiņdesmit zirgspēku motors. Tas ir labs, spēcīgs motors. Es nevaru to nezināt, jo samaksāju par tā piegādi no Ņujorkas. Uz klāja virs mašīntelpas ir enkurspilve. Tā ir brīnišķīga. Tā sver vai­rākus simtus mārciņu un aizņem pavisam maz vietas. Re­dzat, smieklīgi ir celt augšā enkuru ar rokām, ja uz kuģa ir septiņdesmit zirgspēku mašīna. Tātad mēs uzstādījām enkurspilvi un ar motoru savienotu pievadu, kas tika spe­ciāli pasūtīts kādā Sanfrancisko čuguna lietuvē.

«Snarku» nolēma būvēt komfortablu, un šim nolūkam nauda netika žēlota. Tajā ir, piemēram, vannas istaba, tiesa, pašaura, taču ar visām ērtībām, kādas ir vannas istabām uz sauszemes. īstenībā tā ir sapnis, ne vannas istaba, apgādāta ar visādām ietaisēm, sūkņiem, svirām un vārstiem. Nu, toties, kad «Snarku» būvēja, es augas naktis gulēju vaļējām acīm, domādams par šo vannas istabu. Tad nāca kārta glābšanas laivai un motorlaivai. Tās novietotas uz klāja, un mums atliek pavisam maz vie­las, kur apgrozīties. Bet tas taču ir savdabīgs dzīvības apdrošinājums, un katrs saprātīgs cilvēks, pats uzbūvējis tik stabilu un stipru kuģi kā mūsu «Snarka», katrā ziņā i'.i ilu'n mii ļflnbšauas laivu. Un mūsējā ir laba. Rotaļlieta, ue laiva. IVc Iamos tai vajadzēja maksāt simt piecdesmit dolāru, bet, kad bija jāsamaksā rēķins, izrādījās, ka tās vērtība palielinājusies līdz trīssimt deviņdesmit pieciem dolāriem l'as vien liecina, cik laba ir laiva.

Ks varētu ļoti ilgi uzskaitīt visas dažādās «Snarkas» labas īpašības un priekšrocības, taču es atturēšos. Esmu plātījies gana un darījis to ar zināmu nolūku, kā kļūs redzams šīs nodaļas beigās. Tāpēc esiet tik laipni un iegaumējiet tās virsrakstu — «Neaptveramais un draus­mīgais». Bija paredzēts, ka «Snarka» dosies ceļā tūkstoš deviņsimt sestā gada pirmajā oktobrī. Taču kuģis neva­rēja doties ceļā, un tas bija neaptverami un drausmīgi. Neizbraukšanai nebija nekāda saprātīga iemesla, ja nu vienīgi tas, ka «Snarka» nebija gatava, un arī tam, ka tā nebija gatava, nebija nekāda saprātīga iemesla. Bija apsolīts pabeigt burinieka būvi līdz pirmajam novembrim, tad līdz piecpadsmitajam novembrim, pēc tam — līdz pir­majam decembrim, bet kuģis nebija gatavs arī šajā ter­miņā. Pirmajā decembrī mēs ar Carmianu atstājām savu jauko, tīro Sonomas ieleju un pārcēlāmies uz dzīvi smacīgajā pilsētā — tiesa, ne uz ilgu laiku, nē, tikai uz clivām nedēļām, jo piecpadsmitajā decembri mums vaja­dzēja sākt burājumu. Par to nevarēja būt nekādu šaubu tāpēc, ka tā teica Rosko, un viņš deva padomu divas nedē­ļas padzīvot pilsētā. Ak vai, pagāja divas nedēļas, pagāja četras, sešas un astoņas nedēļas, bet mēs bijām tālāk no ilgi gaidītā izbraukšanas brīža nekā jebkad agrāk! Jūs gaidāt, lai to izskaidro? Kas? Es? Es to nevaru. Tas manā mūžā ir vienīgais, ko esmu atteicies darīt. Tas vispār nav izskaidrojams, ja jau būtu, tad es to darītu. Esmu vārda amatnieks, tomēr atzīstu, ka nespēju izskaidrot, kāpēc «Snarka» nebija gatava. Es jau teicu un man vēlreiz jā­atkārto: tas bija neaptverami un drausmīgi.

Astoņas nedēļas pārvērtās par sešpadsmit nedēļām, un tad vienā jaukā dienā Rosko iepriecināja mūs ar vārdiem:

— Ja mēs neiziesim jūrā līdz pirmajam aprīlim, varat spārdīt manu galvu kā futbola bumbu.

Pēc divām nedēļām viņš sacīja:

— Man laiks laist savu galvu uz futbola treniņiem.

— Nav nekāda nelaime, — es un Carmiana teicām viens otram. — Toties padomā, cik brīnišķīgs kuģis mums būs, kad tas būs gatavs!

Un tad, lai iedrosminātu viens otru, mēs uzskaitījām visas daudzās «Snarkas» labās īpašības un priekšrocības. Bet es atkal aizņēmos naudu un atkal sēdēju pie rakstām­galda, rakstīju vēl čaklāk un varonīgi atsacījos no svēt­dienām un pastaigām ar draugiem ārpus pilsētas. Es bū­vēju kuģi, un — zvēru pie mūžības — tam jābūt īstam kuģim, kuģim ar lielajiem burtiem — K-U-Ģ-I-M, lai tas maksatu man ko maksādams.

Ak, un vēl man jāpalielās — «Snarkai» ir brīnišķīgs priekšvadnis. Neviens vilnis nevar aizvelties tam pāri. Tas smejas par viļņiem, met izaicinājumu okeānam, ne­liekas zinis par okeānu. Turklāt tas ir skaists priekšvad­nis, tā līnijas ir pasakainas. Šaubos, vai pasaulē ir vēl otrs tāds kuģis, kas būtu aplaimots ar tik skaistu un tajā paša laikā tik praktisku priekšvadni. Tas radīts, lai uz­varētu vētras. Pieskaršanās tam bija neizsakāms baudī­jums. Vajag tikai uzmest tam skatienu, lai rastos pārlie­cība, ka tāda priekšvadņa dēļ visi izdevumi ir tīrais nieks. Un ikreiz, kad mūsu brauciens tika atlikts vai nāca klāt jauni izdevumi, mēs atcerējāmies šo apbrīnojamo priekš­vadni un nomierinājāmies.

«Snarka» ir neliels kuģis. Kad aplēsu, ka tas man iz­maksās septiņus tūkstošus dolāru, es biju devīgs un sa­prātīgs. Es biju būvējis noliktavas un mājas un zināju, ka šādu būvju izmaksām ir tieksme pārkāpt sākotnējās tāmes robežas. Es to zināju un liku vērā, pieņemot, ka «Snarka» varētu izmaksāt septiņus tūkstošus dolāru. Bet tā izmaksāja trīsdesmit tūkstošus. Lūdzu, nejautājiet man neko! Tā ir taisnība. Es pats parakstīju čekus un gadaju naudu. Protams, izskaidrot to nav iespējams. Tas ir ne­aptverami un drausmīgi, un jūs man, protams, piekritī­siet, izlasījuši manu stāstu.

Pēc tam sākās vilkšana garumā. Man bija darīšana ar četrdesmit septiņiem dažādiem arteļiem un simt piecpa­dsmit dažādām firmām. Un neviens strādnieks, neviena firma nenodeva man darbu iepriekš noteiktajā termiņā — laikus viņi ieradās tikai pēc naudas un rēķiniem. Visi apzvērēja man pie savas dvēseles nemirstības, ka to un to viņi izdarīs līdz tādam un tādam laikam, bet parasti pēc tādas apzvērēšanas viņi reti kad nokavēja vairāk par trijiem mēnešiem. Tā tas turpinājās, un mēs ar Čarmianu mierinājām viens otru, runādami par to, cik brīnišķīgs kuģis būs «Snarka», cik stabils un stiprs; mēs kāpām mazā laiviņā, īrāmies apkārt «Snarkai» un jūsmojām par tās neiedomājami brīnišķīgo priekšvadni.

— Iedomājies, — es teicu Carmianai, — vētra pie Ķīnas krastiem, un «Snarka» dreifē, pagriezusi lielisko priekš­vadni pret viļņiem. Ne pilīte ūdens neaizšļāksies tam pāri. Tas būs sauss ķā spalviņa, bet mēs, kamēr trakos vētra, spēlēsim lejā kajītē vistu.

Un Čarmiana jūsmīgi saspieda manu roku un iesaucās:

— Kuģis ir tā vērts — gan vilkšanas gaiumā, gan iz­devumu, gan noguruma un visa pārējāl Tas patiešām ir dievišķīgs kuģis!

Kad skatījos uz «Snarkas» priekšvadni vai domāju par tā ūdensdrošajiem nodalījumiem, es jutu sevī augam drosmi. Turpretī uz pārējiem tas neiedarbojās. Mani draugi sāka derēt ar mums, ka «Snarka» noteiktajā laikā neizies jūrā. Pirmais derības laimēja misters Vidžets, ku­ram mēs bijām uzdevuši rūpēties par mūsu rančo Sonomā. Viņš laimēja derības tūkstoš deviņsimt septītā gada Jaun­gada dienā. Pēc tam derības bira kā no pilnības raga. Mani draugi metās man virsū kā harpiju bars, slēgdami derības par katru izbraukšanas termiņu, ko es noteicu. Es biju neapdomīgs un stūrgalvīgs. Es slēdzu derības pēc de­rībām, un man vajadzēja maksāt. Manu draugu sievas kļuva tik drošas, ka tie, kas savu mūžu nebija derējuši, slēdza derības ar mani. Un arī viņiem es maksāju.

— Tas nekas, — teica Carmiana. — Padomā tikai, kāds «Snarkai» būs priekšvadnis un kā mēs dreifēsim pa Ķīnas jūru!

— Redzat, es sacīju saviem draugiem, norēķināda­mies par pēdējām zaudētajām derībām, — netiek taupītas nedz pūles, nedz nauda, lai «Snarka» būtu vislabākais kuģis, kāds jebkad izgājis jūrā pa Zelta Vārtiem. Tāpēc arī mēs kavējamies.

Pa to laiku izdevēji, ar kuriem man bija noslēgti līgumi, mācās virsū un prasīja paskaidrojumus. Bet ko es varēju paskaidrot viņiem, ja neko nevarēju paskaidrot pats sev un ja neviens, pat Rosko, neko nesaprata? Avīzes sāka izsmiet mani un publicēt par «Snarkas» izbraukšanu kuplejas ar tamlīdzīgiem piedziedājumiem: «Vēl ne, bet drīz.» Bet Carmiana uzmundrināja mani, atgādinādama priekšvadni, un es gāju pie baņķiera un aizņēmos vēl piecus tūkstošus dolāru. Tomēr no kavēšanās bija arī savs labums. Viens no maniem draugiem, kas uzskata sevi par kritiķi, sa­cerēja iznīcinošu rakstu ne vien par visu to, ko es jau biju paveicis, bet arī par visu to, ko es kādreiz savā dzīvē paveikšu; viņš domāja, ka raksts parādīsies atklātībā tad, kad es jau būšu okeānā. Bet to publicēja, kad es vēl biju krastā, un viņam vajadzēja locīties, izdomājot attaisno­jumu.

Bet laiks ritēja. Ar katru dienu kļuva acīm redzams tikai viens, proti, ka pabeigt «Snarkas» būvi Sanfrancisko neizdosies. Kuģi būvēja tik ilgi, ka tas sāka jukt laukā un nolietoties. īstenībā bija sasniegts tāds stāvoklis, ka tas juka laukā ātrāk nekā varēja tik izremontēts. «Snarka» bija kļuvusi par izsmiekla objektu. Neviens neizturējās pret to nopietni, bet vismazāk tie, kas strādāja uz kuģa. Es teicu, ka mēs brauksim ar tādu, kāds ir, un pabeigsim būvi Honolulu. Pēc tam «Snarkai» radās sūce, ko vaja­dzēja novērst līdz izbraukšanai. Kuģi vajadzēja ievest dokā. Bet šīs operācijas laikā tas nokļuva starp divām lielām baržām un tika pamatīgi saspiests. Dokā mēs uzli- kām kuģi uz ruļļiem, bet, kad sākām vilkt to laukā, ruļļi pajuka kur kurais un pakaļgals iegrima dūņās.

Tagad bija darbiņš nevis kuģu būvētājiem, bet bojātu kuģu glābējiem. Diennaktī ir divi paisumi, un katra pai­suma laikā dienu un nakti veselu nedēļu divi velkoņi stūma un vilka «Snarku». Bet tā sadauzīta gulēja ar pa­kaļgalu dūņās. Tad, lai izkultos no kļūmīgā stāvokļa, mēs nolēmām izmantot vietējā lietuvē izgatavoto ķēžu pārvadu, kam vajadzēja motora griešanos pārnest uz enkurspilvi. Tā bija pirmā reize, kad mēs ķērāmies pie šīs ierīces. Taču ķēdei bija kāds defekts: tā sajuka gabalos; un līdz ar to enkurspilve nebija lietojama. Drīz pēc tam nelieto­jams kļuva septiņdesmit zirgspēku motors. Tas bija pa­sūtīts Ņujorkā; tā bija rakstīts uz dēlīša, kas karajās pie motora pamatnes. Bet arī šai pamatnei bija plaisa, daudz plaisu, un septiņdesmit zirgspēku mašīna atlūza nost no saplaisājušās pamatnes, palēcās gaisā, sadragādama visas bultskrūves un nostiprinājumus, un apgāzās uz sāniem. Bet «Snarka» palika iesprūdusi starp izsvaidītajiem ruļ­ļiem, un abi velkoņi neveiksmīgi turpināja to vilkt.

— Nekas, nekas, — teica Carmiana, — padomā, cik stabils un cik stiprs kuģis tas ir!

— Jā, — es teicu, — un cik tam brīnišķīgs priekšvadnis!

Tātad mēs saņēmām drosmi un turpinājām iesākto. Sa­bojāto motoru mēs piesējām pie tā nederīgās pamatnes, sadragāto spēka pārvadu noņēmām un nobāzām citur: to mēs izdarījām, lai vēlāk visu aizvestu uz Honolulu, sala­botu un pasūtītu jaunus ķēdes posmus. Kādreiz miglā tītā pagātnē «Snarka» bija krāsota balta. Uzmanīgi ap­lūkojot, vēl tagad varēja redzēt šā krāsojuma pēdas. Tur­pretī «Snarkas» iekštelpas krāsu nebija redzējušas. Gluži otrādi: no iekšpuses to klāja bieza jo bieza netīrumu un tabakas sulas kārta, ko tur bija atstājuši daudzie uz kuģa strādājušie mehāniķi. Bet mēs iestāstījām sev, ka nav ko uztraukties: netīrumus un tauku kārtu nav grūti dabūt nost, bet vēlāk, kad būsim aizkļuvuši līdz Honolulu, «Snarku» varēs nokrāsot remonta laikā.

Ar lielām grūtībām izvilkām «Snarku» no tās vietas, kur kuģis bija iegrimis, un novietojām Oklendas piestātnē. Ar ormaņa ratiem atvedām no mājām grāmatas, segas un komandas locekļu bagāžu. Vienlaikus kā lavīna gāzās viss pārējais — malka un ogles, ūdens un ūdens rezer­vuāri, dārzeņi, proviants, petroleja, glābšanas laiva un motorlaiva, visi mūsu paziņas, visi mūsu paziņu paziņas un visi tie, kas dēvēja sevi par mūsu paziņām, nerunājot nemaz par mūsu komandas locekļu paziņām un paziņu paziņam. Bez tam vēl parādījās reportieri un fotogrāfi, un pavisam_ sveši cilvēki, un dīvaiņi, un pār visu to griezās no piestātnes pacēlušies ogļu putekļu mākoņi.

Bija nolemts pacelt enkuru svētdien vienpadsmitos no rīta. Pienāca sestdienas vakars. Pūlis un putekļu māko­nis piestātnē bija biezāki nekā jebkad. Vienā kabatā man bija čeku grāmatiņa, pildspalva un dzēšpapīrs, otrā — apmēram divi tūkstoši dolāru papīrnaudā un zeltā. Es biju gatavs uzņemt kreditorus — sīkos ar skaidru naudu, solīdos ar čekiem — un gaidīju tikai Rosko, kam vajadzēja atvest rēķinus no simt piecpadsmit firmām, kuras mani bija aizkavējušas tik ilgus mēnešus. Un tad …

Un tad vēlreiz notika neaptveramais un drausmīgais. Rosko vēl nebija paguvis ierasties, kad ieradās kāds cits cilvēks. Tas bija Savienoto Valstu tiesas izpildītājs. Viņš piestiprināja pie «Snarkas» lepnā masta papīriņu, un pie­stātnē visi varēja izlasīt, ka «Snarkai» uzlikts arests par parādu nenomaksāšanu. Ierēdnis atstāja «Snarkas» apgā­dībā mazu večuku un pats aizgāja. Tagad man vairs ne­bija varas pār «Snarku» un tās brīnišķo priekšvadni. Kuģa kungs un pavēlnieks tagad bija mazais večuks, un man paskaidroja, ka turpmāk es maksāšu viņam trīs do­lārus dienā par to, ka viņš būs «Snarkas» kungs un pa­vēlnieks. Bez tam es uzzināju, kā sauc cilvēku, kas bija uzlicis arestu «Snarkai». Tas bija Sellerss, bet parāds bija divi simti trīsdesmit divi dolāri: parāds nebija lielāks, kā varēja sagaidīt no tāda uzvārda īpašnieka. Sellerss[1]! Žē­līgais dievs! Sellerss!

Bet kas tad galu galā bija šis Sellerss? Es paskatījos savā čeku grāmatiņā un redzēju, ka pirms divām nedēļām esmu samaksājis viņam pieci simti dolāru. Citās čeku grā­matiņās es atklāju, ka ilgajos «Snarkas» būves mēnešos esmu samaksājis šim vīram vairākus tūkstošus dolāru. Kāpēc tad viņš kaut vai pieklājības pēc bija nevis iesnie­dzis savu nožēlojamo rēķinu, bet uzlicis «Snarkai» arestu? Es iebāzu rokas kabatās un vienā sataustīju čeku grāma­tiņu un spalvu, bet otrā — zelta un papīra naudu. Tur bija pietiekami daudz naudas, lai vairākas reizes samak­sātu viņa nožēlojamo rēķinu. Bet kāpēc viņš bija liedzis man šo izdevību? Es tam neatradu nekāda izskaidrojuma, tas bija vienkārši neaptverami un drausmīgi.

Visļaunākais bija tas, ka «Snarka» tika aizzīmogota sestdienas vakarā un, lai gan es izsūtīju advokātus un dažādus aģentus pa visu Oklendu un Sanfrancisko, neiz­devās atrast nevienu — nedz tiesnesi, nedz tiesas izpil­dītāju, nedz misteru Sellersu, nedz mistera Sellersa advo­kātu. Visi viņi bija izbraukuši pavadīt nedēļas nogali ār­pus pilsētas. Un tā «Snarka» nepacēla enkuru svētdien pulksten vienpadsmitos no rīta. Mazais večuks stāvēja savā postenī un pateica: «Nē.» Un mēs ar Carmianu stai­gājām pa piestātni iepretim «Snarkai» un mierinājām sevi, apjūsmodami kuģa brīnišķo priekšvadni un iztēlodamies, cik lepni tas šķels visas vētras un taifūnus.

— Buržuju triks! — es teicu Carmianai, domādams par misteru Sellersu un viņa uzlikto arestu. — Sīka tirgonīša pārbīlis. Bet tas nekas! Līdzko mēs iziesim atklātā jūrā, visas nepatikšanas paliks mums aiz muguras.

Un beidzot mēs patiešām pacēlām enkuru — tūkstoš deviņsimt septītā gada divdesmit trešajā aprīlī. Izbrau­cām, jāatzīstas, bez kāda šika. Enkuru mums vajadzēja pacelt ar rokām, tāpēc ka spēka pārvads bija čupā. Tur­klāt viss, kas bija palicis pāri no mūsu septiņdesmit zirg­spēku motora, kā balasts bija salikts «Snarkas» tilpnē. Bet vai tie nebija sīkumi? Visu varēja nokārtot Honolulu, bet pagaidām domāt, cik mūsu kuģis lielisks citādā ziņā. Tiesa, laivas motors nedarbojās, glābšanas laiva tecēja kā siets, taču tie bija tikai «Snarkas» piederumi, nevis pats kuģis. «Snarka» bija ūdensdrošās starpsienas, pama­tīgais apšuvums bez neviena zariņa un visas vannas ista­bas ietaises. Un, visbeidzot, tā bija cēlais, vējus un viļņus nicinošais priekšvadnis.

Mēs izbraucām pa Zelta Vārtiem un uzņēmām kursu uz dienvidiem, lai nokļūtu Klusā okeāna ziemeļaustrumu pasātu joslā. Tūlīt pat arī sākās piedzīvojumi. Es biju aprēķinājis, ka tādam ceļojumam kā mūsējais vissvarīgā­kais ir jaunība, un paņēmis līdzi veselas trīs jaunības — mehāniķa, pavāra un kuģa puikas jaunību. Izrādījās, ka esmu kļūdījies tikai par divām trešdaļām. Biju piemirsis, ka jaunība bieži cieš no jūras slimības, un ar pavāru un kuģa puiku tieši tā notika. Viņi tūlīt ierausās savās kojās, un veselu nedēļu no viņu jaunības nebija nekāda labuma. No teiktā ir skaidrs, ka mēs palikām bez silta ēdiena un kajītēs nebija nedz tīrības, nedz kārtības. Taču tas mūs sevišķi neapbēdināja, jo drīz vien atklājās, ka kaste ar apelsīniem kādreiz ir dabūjusi salu, ka āboli kastē savī­tuši un sapuvuši, ka kāposti mums piegādāti jau bojāti un tagad jāmet pār bortu, ka burkāniem uzpilējusi petroleja, turnepši ir cieti kā koks, bet bietes puspuvušas, ka iekurs ir vieni prauli un nedegs, ka cauros kartupeļu maisos pie­gādātās ogles izbārstītas pa visu klāju un ūdens tās skalo prom.

Bet kas par to? Tie taču arī ir tikai sīkumi. Galu galā nmms ir kuģis, un ar to viss ir kārtībā. Es pagājos pa klāju un vienā minūtē saskaitīju četrpadsmit zarus lielis­kajā segumā, kas bija speciāli pasūtīts Pidžetsaundā, lai tajā nebūtu neviena paša zariņa. Bez tam klājs laida cauri ūdeni un pamatīgi laida. Ūdens izdzina no kojas Rosko un sarūsināja mašīntelpā rīkus; kur nu vēl kambīzē sabo­jātais proviants! Ūdeni laida cauri arī «Snarkas» borti un dibens, un mums vajadzēja sūknēt ūdeni katru dienu, lai kuģis nenogrimtu. Kambīzes grīda ir divas pēdas aug­stāk par «Snarkas» dibena iekšējo apšuvumu, un tomēr, kad iegāju kambīzē sameklēt kaut ko ēdamu, es apkārt virmojošajā ūdenī saslapināju kājas līdz ceļiem, kaut gan pirms četrām stundām viss ūdens bija izsūknēts.

Bet mūsu izslavētās ūdensdrošās starpsienas, kas bija aprijušas tik daudz laika un naudas, — ak vai, tās nemaz nebija ūdensdrošas! Ūdens brīvi kā gaiss plūda no viena nodalījuma otrā. Vēl vairāk: stipri oda pēc benzīna, un no tā es secināju, ka dažas no pakaļgalā novietotajām tvertnēm sākušas tecēt. Tātad tvertnes tecēja — un tās nebūt nebija hermētiski izolētas no pārējā kuģa. Tad vēl mums bija vannas istaba ar visiem sūkņiem, svirām un ventiļiem, bet tā kļuva nelietojama jau pirmajās divdes­mit četrās stundās. Spēcīgie dzelzs sūkņi salūza mūsu rokās, tiklīdz mēģinājām ar tiem kaut ko darīt. Mūsu vannas istaba kļuva nelietojama ātrāk par visu pārējo.

Arī visas «Snarkas» dzelzs daļas, vienalga, no kurienes tās bija saņemtas, nekur nederēja. Motora pamatne, pie­mēram, bija no Ņujorkas, un tā nekur nederēja; tas pats bija ar enkurspilves pārvadu, kas bija pirkts Sanfrancisko. Visbeidzot, takelāžas dzelzs kalumi pajuka uz visām pu­sēm pie pirmā stiprākā vēja pūtiena. Iedomājieties, kalta dzelzs, bet sašķīst kā makaroni!

Virpulis no grotburas gafeles nolūza uzreiz. Mēs no­mainījām to ar vētras grotmasta gafeles virpuli, un arī tas salūza nepilnās piecpadsmit minūtēs, bet šis virpulis,

Iedomājieties tikai, bija paņemts no vētras grotmasta ga­feles, no kuras vētras laikā bija atkarīga mūsu dzīvība. Pašreiz «Snarkas» grotbura nokarājas kā salauzts spārns, jo gafeles virpulis ir aizstāts ar parastu trosi. Pamēģinā­sim dabūt labu dzelzi Honolulu.

Cilvēki bija mūs piemānījuši un izdzinuši jūrā ar sietu, turpretī dievs tas kungs acīmredzot bija pievērsis savu vaigu mums, tāpēc ka laiks pieturējās rāms un brīvajos brīžos mēs varējām pārliecināties, ka ūdens ir jāsūknē katru dienu, ja negribam nogrimt, un ka drīzāk var pa­ļauties uz koka zobu bakstāmo nekā uz vismasīvāko mūsu kuģa metāla daļu. Gaistot mītam par «Snarkas» stabilitāti un izturību, mēs ar Carmianu aizvien vairāk paļāvāmies uz «Snarkas» apbrīnojamo priekšvadni. Nekas cits mums neatlika. Tas viss bija neaptverami un drausmīgi, mēs to zinājām, taču vismaz priekšvadnis bija kaut kas reāls. Un tad kādu vakaru mēs nolēmām nolikties dreifā.

Kā lai to aprakstu? Vispirms profānu interesēs atļau­jiet man izskaidrot, ko jūrnieku valodā nozīmē šis jūras manevrs. Tas nozīmē līdz pēdējai iespējai samazināt buru platību un novietot buras tā, lai kuģis ar priekšgalu visu laiku turētos pret vēju un viļņiem. Ja vējš ir pārāk stiprs vai viļņi pārāk augsti, tik lielam kuģim kā «Snarka» no­gulties dreifā ir vieglāk par vieglu, un tad uz klaja nav ko darīt. Stūre nav jāgroza, sargmatrozis ir lieks. Visi var iet lejā un likties uz auss vai spēlēt vistu.

Tā kādu reizi, kad bija sacēlusies neliela vētra, es teicu Rosko, ka mēs liksimies dreifā. Tuvojās vakars. Biju no­stāvējis pie stūres gandrīz visu dienu, sardze uz klāja (Rosko, Bērts un Carmiana) bija nogurusi, bet sardze lejā mocījās ar jūras slimību. Mēs jau divas reizes bijām ierēvējuši grotburu. Tad ierēvējām klīveri un arī bezān- buru. Klīverbomis nolūza un iekrita ūdenī. Es sāku griezt stūri, lai noliktos dreifā. Sajā laikā «Snarka» šūpojās «silē»Es griezu stūri vēl un vēl. Kuģis nebija izkusti­nāms. (Tāds stāvoklis, mīļo lasītāj, ir bīstamākais no vi­siem kuģa stāvokļiem.) Es uzgūlos stūrei ar visu savu svaru, taču «Snarka» palika šūpojamies «silē». Es jau­dāju pagriezt to labi ja astoņus rumbus pret vēju. Rosko un Bērts ņēmās ar grotburu. «Snarka» joprojām stāvēja sāniski pret viļņiem, pasmeldama ūdeni te ar vienu, te ar otru bortu.

Neizprotamais un drausmīgais atkal rādīja savu pretīgo purnu. Tas bija komiski un muļķīgi. Es neticēju savām acīm. «Snarka» ar ierēvētām burām atteicās likties dreifā. Mēs ierēvējām grotburu, bet kuģis nemainīja kursu ne par mata tiesu. Mēs nolaidām grotburu pavisam — tas pats. Pacēlām bezāna vētras stagburu un ievilkām grot­buru — atkal nekā: «Snarka» zvalstījās «silē», kā zvalstī­jusies. Jā, lieliskais priekšvadnis neparko nevēlējās griez­ties pret vēju.

Beidzot pavisam nolaidām ierēvēto foku, tā ka palika vienīgi vētras stagbura bezānmastā. Tagad nu gan ku­ģim vajadzēja nostāties ar priekšgalu pret vēju. Jūs droši vien neticēsiet, tomēr es teikšu — tas nenotika. Un es teikšu, ka tas nenotika nevis tāpēc, ka es to gaidīju, bet gan tāpēc, ka es to redzēju. Es neticēju., ka manevrs ne­izdosies. Tas ir neticami, un es neapgalvoju, ka es ticēju; es saku jums to, ko redzēju pats savām acīm.

Nu, mīļo lasītāj, ko jūs iesāktu, atrazdamies mazā lai­viņā, kas mētājas viļņos ar stagburu pakaļgalā un nespēj pagriezties pret vēju? Jūs izmestu jūras enkuru. Tā mēs arī izdarījām. Mums bija patentēts enkurs, ko mums pār­deva ar garantiju, ka'tas nenogrims. Iedomājieties tērauda stīpu, kam jānotur atvērta liela koniska audekla maisa mute, un jūs sapratīsiet, kas ir jūras enkurs. Tātad mēs piesējām troses vienu galu pie enkura, bet otru pie «Snarkas» priekšvadņa un iemetām enkuru ūdenī. Tas tū­līt nogrima. Mēs izvilkām enkuru ārā, piesējām pie tā resnu baļķi kā pludiņu un no jauna iemetām enkuru ūdenī. Šoreiz tas palika virspusē. Trose nostiepās. Stag­bura centās pagriezt priekšvadni pret vēju, bet «Snarka», mierīgi saņēmusi jūras enkuru zobos, kā par spīti, turpi­nāja šūpoties viļņos, vilkdama enkuru līdzi. Te nu bija. Mēs nolaidām pat vētras stagburu, atkal uzvilkām bezānburu, bet «Snarka» vāļājās «silē» un vilka līdzi enkuru. Varat man neticēt. Es pats tam neticu. Stāstu jums tikai to, ko pats redzēju.

Tagad spriediet paši. Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši par burinieku, kas negrib griezties pret vilni, negrib pat tad, kad izmests jūras enkurs? Vismaz es, cik nu man iz­nākusi darīšana ar kuģiem, neesmu dzirdējis. Un es stā­vēju uz klāja un raudzījos tieši acīs neaptveramajam un drausmīgajam, tas ir, «Snarkai», kas nelikās dreifā. Bija vētraina nakts. Spraugās starp mākoņiem spīdēja mēness. Gaiss bija pilns ar ūdens putekļiem, no vēja puses tuvo­jās lietus. Bet «Snarka» joprojām apmierināti zvalstījās starp mēness apspīdētajiem aukstajiem, nežēlīgajiem viļ­ņiem. Tad mēs ievilkām jūras enkuru, nolaidām bezān- buru, pacēlām ierēvēto foku, pagriezām «Snarku» pa vējam un kāpām lejā — nevis pie galda, uz kura mūs gai­dīja siltas vakariņas, bet lai kajītē, kur kā līķi gulēja pa­vārs un kuģa puika, slidinādamies pa piedraņķēto, glumo grīdu, aizkultos līdz kojām, tāpat neizģērbušies atgultos un klausītos, kā kambīzē žļakstinās netīrais ūdens.

Bohēmas klubā Sanfrancisko iegriežas daudzi īsti jūr­nieki. Es to zinu, tāpēc ka dzirdēju, kā viņi spriedelē par «Snarku» tās būves laikā. Viņi atrada tajā tikai vienu būtisku trūkumu, un šajā ziņā viņi visi bija vienis prā- tis, — viņi uzskatīja, ka «Snarka» neies pa vējam. Kuģis detaļās ir labs, viņi atzina, tikai stiprā vējā neies. «Visa vaina ir līnijās,» viņi mīklaini paskaidroja. «Kuģis vien­kārši neies, un tas ir viss.» Es nu gan gribētu, lai šie jūras vilki no Bohēmas kluba būtu šonakt kopā ar mani uz «Snarkas» un paši savām acīm redzētu, ka noteiktais, vienprātīgais spriedums tiek galīgi apgāzts. Neies? Tas ir vienīgais, ko «Snarka» dara nevainojumi. Neies? Tā iet ar visu jūras enkuru un nolaistajām burām. Patlaban, kad es rakstu šīs rindas, mēs ar sešu mezglu ātrumu ejam līdzi ziemeļaustrumu pasātam. Neviens nestāv pie stūres, un stūres rats nav p^it nostiprināts. Precīzi sakot, pūš ziemeļaustrumu vējš, «Snarkas» bezānbura ir ierēvēta, grotbura pievilkta pie labā borta, kurss — uz dienvidaus­trumiem, dienvidu virzienā. Un tomēr ir cilvēki, kas no­braukājuši pa jūrām četrdesmit gadus un apgalvo, ka neviens kuģis nevar iet pa vējam bez stūrēšanas. Sīs rin­das izlasījuši, viņi sauks mani par meli; par meli viņi no­sauca arī kapteini Slokumu, kas to pašu stāstīja par savu «Spreju».

Kas attiecas uz «Snarkas» nākotni, tad es mulstu, es neko nezinu. Ja man būtu nauda vai kredīts, es uzbūvētu otru «Snarku», kas liktos dreifā. Bet mani līdzekļi iet uz beigām. Man vai nu jāņem «Snarka» tāda, kāda tā ir, vai jāatmet visam ar roku, bet es nevaru atmest ar roku. Acīmredzot man būs jāiemācās pagriezt «Snarku» pret vēju ar pakaļgalu pa priekšu. Gaidu nākamo pūtienu, tad redzēs, kas iznāks. Man šķiet, ka izdosies! Viss atkarīgs no tā, kā pakaļgals uzņems viļņus. Un kas zina, varbūt vienā jaukā, vētrainā rītā Ķīnas jūrā kāds sirmbārdains skiperis neticīgi berzēs acis, ieraudzījis neparastu mazu kuģeli, kas stipri atgādinās mūsu «Snarku», pagriezušos ar pakaļgalu pret vēju šķeļam viļņus.

P. S. Pēc ceļojuma atgriezies Kalifornijā, es uzzināju, ka «Snarkas» garums pa ūdens līniju ir nevis četrdesmit piecas, bet četrdesmit trīs pēdas. Acīmredzot tāpēc, ka kuģa būvētāji nav bijuši draugos ar mērlentu vai divpēdu lineālu.