Ceļojums ar snarku

I NODAĻA Ievads

Tas viss sākās Glenellenas peldētavā. Nopeldējušies mēs parasti atgūlāmies smiltis, lai ļautu ādai ieelpot silto gaisu un uzsūkt saules gaismu. Rosko bija burātājs. Es arī biju mazliet braukājis pa jūrām. Tāpēc agri vai vēlu mūsu sarunas ievirzījās par dažādiem kuģiem. Mēs sprie­dām par nelieliem kuģīšiem un to piemērotību jūras brau­cieniem. Pieminējām kapteini Slokumu un viņa trīs gadus ilgo ceļojumu apkārt pasaulei ar «Spreju».

Mēs apgalvojām, ka nebaidītos doties apkārt pasaulei ar mazu, nu, teiksim, pēdas četrdesmit garu kuģīti. Mēs pat apgalvojām, ka tas mums sagādātu prieku. Visbei­dzot mēs apgalvojām, ka vairāk par visu pasaulē mums gribētos doties tādā ceļojumā.

— Tad laižamies ceļā, — mēs sacījām… pa jokam.

Kad bijām palikuši vieni, es pajautāju Carmianai, vai

viņai tiešām ir tāda vēlēšanās, un viņa atbildēja — tas esot tik brīnišķīgi, ka nespējot pat ticēt.

Nākamajā reizē, kad mēs atkal vāļājāmies smiltīs pie peldētavas, es teicu Rosko:

— Nu, kas ir, brauksim!

Es runāju pilnīgi nopietni, un viņš mani tā arī saprata, tāpēc ka vaicāja:

— Bet kad?

Man vajadzēja savā rančo uzbūvēt māju, ierīkot augļu un vīnadārzu, iestādīt dzīvžogu un izdarīt vēl diezin ko. Mēs nolēmām, ka brauksim pēc četriem pieciem gadiem. Bet tad mūs sāka pārņemt piedzīvojumu alkas. Kādēļ ne­doties ceļā tūlīt pat? Pēc pieciem gadiem neviens no mums jaunāks nekļūs. Lai augļu koki, vīnogulāji un dzīvžogs aug, kamēr mēs btisim projām. Kad atgriezīsimies, tie jau būs mūsu rīcībā un mēs varēsim padzīvot šķūnītī, kamēr uzcels māju.

Tādējādi jautājums bija izlemts, un sākās «Snarkas» būve. Par «Snarku» mēs to nosaucām tāpēc, ka citu vārdu nevarējām izdomāt, — to es saku tiem, kas šajā nosau­kumā meklēs kaut kādu apslēptu jēgu.

Mūsu draugi netiek gudri, kam mums vajadzīgs šis ce­ļojums. Viņi raizējas, brīnās un plāta rokas. Skaidro, kā gribi, viņi nesaprot, ka mēs ejam vieglākās pretestības ceļu, ka doties jūrā ar nelielu jahtiņu mums ir patīkamāk nekā palikt uz sauszemes, — gluži tāpat kā viņiem ir pa­tīkamāk palikt uz sauszemes nekā doties jūrā ar nelielu jahtiņu. Tāda nostāja izriet no sava «es» pārvērtēšanas. Viņi nespēj iejusties cita cilvēka ādā. Viņi nespēj pat at­raisīties no sevis, lai redzētu, ka tam, kas ir vieglākās pretestības ceļš viņiem, nepavisam nav jābūt vieglākās pretestības ceļam citiem. No pašu vēlmēm, gaumes un aiz­spriedumiem viņi taisa olekti, ar ko mēra visu pārējo dzīvo būtņu vēlmes, gaumi un aizspriedumus. Tas nav labi. Tā es viņiem arī saku. Taču viņi nespēj atraisīties no saviem nožēlojamiem «es» pat tik lielā mērā, lai uz­klausītu mani. Viņi uzskata mani par jukušu. Bet es vi­ņus saprotu. Man ir gadījies tāpat. Mums visiem ir no­sliece domāt, ka cilvēkam kaut kas nav kārtībā ar galvu, ja viņš mums nepiekrīt.

Visstiprākais mudinātājs ir vārdi «man patīk». Tam nav filozofiska izskaidrojuma, tas ir ievīts pašā dzīves sirdī. Kad filozofija kādu mēnesi neatlaidīgi mēģina indi­vīdam iekalt, ka viņam jādara tas un tas, indivīds vienā jaukā dienā var pateikt: «Man patīk,» — un izdarīt pa­visam ko citu, un filozofija aizies ar nolaistu asti. «Man patīk» liek žūpām dzert, bet moceklim valkāt astru kreklu, vienu padara par uzdzīvotāju, otru — par anahoretu, vie­nam liek dzīties pēc slavas, otram — pēc naudas, treša­jam — pēc mīlestības, ceturtajam — meklēt dievu. Filo­zofija cilvēkam ļoti bieži vajadzīga, lai izskaidrotu savu «Man patīk».

Bet atgriezīsimies pie «Snarkas» un pie jautājuma, kā­pēc es gribēju ar to ceļot apkārt pasaulei. «Man patīk» ir mans vērtību mērs. Bet vairāk par visu man patīk paša sasniegumi — ne tāpēc, lai man aplaudētu, bet lai pašam būtu prieks. Tas ir tas pats vecais: «Es to izdarīju! Es pats! Pats ar savām rokām!» Taču maniem sasniegumiem jābūt taustāmiem. Man daudz interesantāk ir uzvarēt pel­dēšanas sacensībās vai noturēties seglos, kad zirgs grib nosviest mani zemē, nekā uzrakstīt skaistu romānu. Kat­ram patīk kaut kas cits. Dažam labam droši vien būtu patīkamāk uzrakstīt skaistu romānu nekā uzvarēt peldē­šanas sacensībās vai savaldīt zirgu.

Varoņdarbu, ar ko es lepojos visvairāk, varoņdarbu, kas ļāva man visasāk izjust dzīvi, es paveicu septiņpadsmit gadu vecumā. Es braucu uz trīsmastu šonera gar Japā­nas piekrasti. Mūs pārsteidza taifūns. Komanda sabija uz klāja gandrīz visu nakti. Pulksten septiņos no rīta mani izcēla no kojas un nolika pie stūres. Buras bija nolaistas visas līdz pēdējai. Kaut takelāžas apaļkoki bija kaili, šoneris tomēr naski traucās uz priekšu. Augstie viļņi vēlās astotdaļjūdzes attālumā cits no cita, bet vējš rāva tiem nost baltās putu cepures, piepildīdams gaisu ar ūdens putekļiem tā, ka varēja saredzēt labi ja otro vilni. Šoneris gandrīz nemaz neklausīja stūrei, tas zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem, mētāja priekšgalu augšā un lejā, bakstīdamies pa visiem rumbiem no dienvidaus­trumiem līdz dienvidrietumiem un draudēdams pagriezties ar bortu pret vēju ikreiz, kad vilnis pacēla tā pakaļgalu. Bet tas nozīmētu drošu bojā eju kuģim un visai ko­mandai.

Es satvēru stūri. Kapteinis kādu laiku vēroja mani. Viņš baiļojās, ka esmu pārāk jauns un ka man nepietiks nedz spēka, nedz izturības. Taču, redzēdams, ka es vai­rākas reizes izlīdzinu šoneri, viņš kāpa lejā brokastot. Visi lejā ēda brokastis, un, ja šoneris apgāztos, neviens nepagūtu izskriet uz klāja. Četrdesmit minūtes es stāvēju pie stūres viens, turēdams savās rokās mežonīgi lēkājošo kuģi un divdesmit divu cilvēku dzīvības. Vienreiz vilnis apšļāca šonera pakaļgalu. Es redzēju vilni tuvojamies un, gandrīz aizrijies zem ūdens tonnām, kas uzgāzās man virsū, tomēr neļāvu šonerim sagriezties sāniski. Pēc stun­das mani viscaur nosvīdušu un pārgurušu nomainīja. Savu es tomēr biju paveicis! Pats ar savām rokām es biju no­turējis šoneri pareizajā kursā un izvadījis kādas simts tonnas koka un dzelzs cauri vairākiem miljoniem tonnu vēja un viļņu.

Es jutos laimīgs tāpēc, ka man bija izdevies to paveikt, nevis tāpēc, ka divdesmit divi cilvēki zināja to. Pēc pus­gada puse no viņiem bija miruši vai izklīduši kur kurais, bet mans lepnums no tā nemazinājās. Tomēr man jāat­zīstas, ka maza auditorija man būtu pa prātam. Bet tai jābūt pavisam mazai un jāsastāv no cilvēkiem, kuri mīl mani un kurus arī es mīlu. Kad esmu paveicis kaut ko sevišķu, es jūtos attaisnojis viņu mīlestīlu. Bet tas ir pa­visam kas cits nekā prieks, ko sagādā pats veikums. Šis prieks pieder man vienam pašam un nav atkarīgs no lieci­nieku klātbūtnes. Veiksme mani sajūsmina. Es iedegos. Es jūtos lepns, un šis lepnums pieder man un nevienam citam. Tas ir kaut kas organisks. Tas liek lepnumā trīsēt katrai manas būtnes šķiedrai. Un tas ir dabiski. Tas ir apmierinājums par to, ka cilvēkam izdevies pielāgoties videi. Tā ir veiksme.

Dzīvot dzīvi nozīmē gūt panākumus, un panākumi ir dzīves elpa. Lielu grūtību pārvarēšana ir veiksmīga pie­lāgošanās bargajai, prasīgajai videi. Jo lielākas grūtības, jo lielāku apmierinājumu sagādā to pārvarēšana. Tā tas ir, piemēram, cilvēkam, kas no tramplīna lec baseinā: at­muguriski izdarījis pusapgriezienu, viņš iekrīt ūdenī ar galvu pa priekšu. Līdzko cilvēks ir atgrūdies no tramplīna, viņš nokļūst neierastā bargā vidē, un tikpat bargs būs sods, ja viņam misēsies un viņš iekritīs ūdenī plakaniski. Protams, neviens neliek cilvēkam riskēt. Viņš var palikt malā, ļauties tīkamajam, rāmajam vasaras gaisam un sil­tajai saulei un baudīt drošības sajūtu. Taču cilvēks ir radīts citāds. īsajos lidojuma mirkļos viņš dzīvo tā, kā nekad nebūtu dzīvojis, palikdams malā.

Kas attiecas uz mani pašu, tad es labāk gribētu būt lēcējs nekā tie puiši, kas sēž krastā un vēro viņu. Lūk, kāpēc es būvēju «Snarku». Tāds nu es esmu radīts. Man patīk, un tas ir viss. Ceļojums apkārt pasaulei sola man pilnestīgus dzīves mirkļus. Kaut brīdi piekrītiet man un palūkojieties uz visu no mana viedokļa. Te es esmu, mazs dzīvnieciņš, ko sauc par cilvēku, dzīvas matērijas piciņa, simt sešdesmit piecas mārciņas gaļas, asiņu, nervu, dzīslu, kaulu un smadzeņu, — un tas viss ir maigs, vārīgs, jutīgs pret sāpēm un viegli ievainojams. Ja es ar plaukstas virs­pusi iesitīšu pa purnu nepaklausīgam zirgam, es varu sa­lauzt sev roku. Ja es uz piecām minūtēm pabāzīšu galvu zem ūdens, es aizrīšos. Ja es nogāzīšos no divdesmit pēdu augstuma, es nositīšos. Lai es eksistētu, man nepiecie­šama noteikta temperatūra. Par dažiem grādiem zemāk — un manas ausis un pirksti kļūst melni un krīt nost. Par dažiem grādiem augstāk — un mana āda pārklājas ar čulgām un atkailina jēlu, trīsošu miesu. Vēl daži grādi augstāk vai zemāk — un gaisma un dzīvība manī izdziest. Viens piliens indes manā ķermenī no čūskas kodiena — un es vairs nespēju pakustēties un vairs nekad arī nekustē­šos. Svina gabaliņš no šautenes trāpa man galvā — un mani ietin mūžīga tumsa.

Trausla, nevarīga pulsējošas protoplazmas piciņa — lūk, kas es esmu. Man visapkārt ir grandiozi dabas spēki — lielas briesmas, postīšanas titāni — šausmoņi, kas nepazīst līdzjūtības un kuriem par mani mazāk da­ļas nekā man par smilšu graudiņu, ko es mīdu savām kājām. Viņiem vispār nav nekādas daļas par mani. Viņi pat nezina, ka es vispār eksistēju. Šie spēki nepazīst sa­prātu, žēlsirdību un morāli. Cikloni un viesuļvētras, zi­beņi un lietus gāzes, paisumi un bēgumi, milzu muklāji un'atvari, zemestrīces un vulkānu izvirdumi, bangas, kas sagrauj piekrastes klintis, viļņi, kas gāžas pāri vislielā­kajiem kuģiem, samaļot cilvēkus miltos vai nolaizot no klāja un aizraujot_ nāvē, — un šie nejūtīgie briesmekļi neko nezina par vājo, jūtīgo radību, kura veidota no ner­viem un trūkumiem, kuru cilvēki sauc par Džeku Lon­donu un kurš pats ir augstās domās par sevi un uzskata sevi par augstāku būtni.

Šajā grandiozo un bīstamo titānu sadursmju haosā man jālauž sev ceļš. Dzīvības piciņa, ko sauc par «es», grib triumfēt pār šiem spēkiem. Katru reizi, kad dzīvības piciņai, ko sauc par «es», izdodas tos apmānīt vai padarīt par saviem kalpiem, tā uzskata sevi par dievam līdzīgu. Ir labi apseglot vētru un justies kā dievam. Es uzdroši­nos pat apgalvot, ka pulsējošā protoplazmas piciņa, juz­damās līdzīga dievam, jūtas daudz lepnākā nekā pats dievs.

Lūk, jūra, vējš un viļņi. Lūk, visas pasaules jūras, vēji un viļņi. Tā ir nežēlīga vide. Un piemēroties tai ir grūti, bet piemērošanās tai sagādā baudu drebošajai niecībai, ko sauc par «es». Man patīkl Tā es esmu radīts. Tā ir īpaša manas niecības forma un vairāk nekas.

Ceļojumam ar «Snarku» ir vēl otra puse. Būdams dzīvs, es gribu redzēt, un redzēt visu pasauli ir mazliet vairāk nekā redzēt savu pilsētiņu vai ieleju. Mēs sevišķi daudz nedomājām par savu maršrutu. Tikai viens bija pilnīgi skaidrs: mūsu pirmā apstāšanās vieta būs Honolulu. Uz kurieni dosimies tālāk pēc Havaju salām, mēs īsti nezi­nājām. Kad būsim aizbraukuši, tad izlemsim. Vispār mēs zinājām, ka izbraukāsim Dienvidu jūras, iegriezīsimies Samoa, Jaunzēlandē, Tasmānijā, Austrālijā, Jaungvineiā,

Borneo un Sumatra, bet pēc tam caur Filipīnām burāsim uz Japanu. Tad bus karta Korejai, Ķīnai, Indijai, Sarka­najai jūrai un Vidusjūrai. Pēc tam apsvērumi kļuva pār­lieku miglaini, lai būtu aprakstāmi, kaut gan daudzas detaļas mums bija pilnīgi skaidras un, starp citu, bija paredzēts, ka pāris menešu mēs pavadīsim katrā Eiropas valstī.

«Snarka» būs burinieks. Tam būs benzīna motors, bet to izmantos tikai ārkārtējas nepieciešamības gadījumos, teiksim, starp rifiem un sēkļiem, kad pēkšņs bezvējš kopā ar ātrām straumēm padara jebkuru buru kuģi nevarīgu. «Snarka» tiks aptakelēta kā kečs Tāda takelāža ir kaut kas vidējs starp jollas un šonera takelāžu. Pēdējos gados ir pierādīts, ka jollas takelāža tālburāšanai ir visvairāk piemērota. Kečs saglabā visas jollas priekšrocības, un vien­laikus tam ir arī dažas burāšanai izdevīgas šonera īpa­šības. Starp citu, viss iepriekš teiktais nav gluži nopietni ņemams. Tās ir tikai manā galvā dzimušas teorijas. Savu mūžu neesmu burājis ar keču un neesmu nevienu pat re­dzējis. Teorētiski tas viss ir ļoti pievilcīgi. Pagaidiet, ka­mēr es iziešu okeānā, tad es varēšu pastāstīt sīkāk par visām keča īpašībām un priekšrocībām.

Sākumā bija iecerēts, ka «Snarkas» garums būs četr­desmit pēdas pa ūdens līniju. Bet tad atklājās, ka nepie­tiks vietas vannai, un šā iemesla dēļ mēs palielinājām garumu līdz četrdesmit piecām pēdām. Vislielākais pla­tums — piecpadsmit pēdas. Nav ne stūres mājas, ne kra­vas telpu. Priekšgala kajīte aizņem sešas pēdas, bet klājs ir pilnīgi tukšs — tikai divi noejas trapi un lūka. Tas, ka klāja izturību nemazina neviena virsbūve, ļaus mums justies drošāk, kad pāri bortam virsū gāzīsies tonnām ūdens. Zem klāja iedziļinātais lielais ietilpīgais kubriks ar augstajiem treliņiem un cauruļu sistēmu, kas pati iztuk­šosies, darīs patīkamākas mūsu dienas un naktis sliktā laikā.

Komandas mums nebūs. Pareizāk sakot, komanda būs Carmiana, Rosko un es. Mēs visu darīsim paši. Paši sa­viem spēkiem apbrauksim apkārt zemeslodei. Vai nu pa­beigsim ceļojumu veiksmīgi, vai nogremdēsim savu ku­ģīti, mēs to izdarīsim paši savām rokām. Koks un kuģa

1 Divmastu burinieks. - fa C.S

puika gan mums būs. Kāpēc lai mēs nīktu pie plīts, maz­gātu traukus un klātu galdu? Ar tādām lietām mēs varētu nodarboties mājā. Turklāt mums būs jāstāv sardzē un jāvada kuģis. Man pie visa tā vēl būs jāpiekopj savs amats — jāraksta grāmatas, lai mums būtu ko ēst, lai varētu nopirkt jaunas buras un takelāžas piederumus un uzturēt «Snarku» pilnīgā kārtībā. Bez tam vēl man ir rančo, man jārūpējas par vīnogulājiem, augļu dārzu un dzīvžogu.

Kad mēs pagarinājām «Snarku», lai rastu vietu vannas istabai, izrādījās, ka paliek pāri brīva telpa. Varējām uzstādīt spēcīgāku motoru. Mūsu mašīnai ir septiņdesmit zirgspēki, un, tā kā paredzams braukt apmēram ar deviņu mezglu ātrumu, tas nozīmē, ka pasaulē nav upes, kuras straumi mēs nevarētu uzveikt.

Mēs gatavojamies diezgan daudz laika pavadīt konti­nentos. «Snarkas» nelielo izmēru dēļ tas ir pilnīgi iespē­jams. Iebraucot upē, tiek nolaistas buras un iedarbināta mašīna. Ķīnā paredzēts izbraukāt kanālus un Janczi upi. Sājos ūdeņos mēs pavadīsim vairākus mēnešus, ja vien dabūsim valdības atļauju. Šīs valdības atļaujas būs pa­stāvīgs šķērslis mūsu ceļojumiem zemes vidienē. Toties, kad tās būs saņemtas, mēs varēsim izceļoties pēc sirds patikas.

Kad būsim aizkļuvuši līdz Ēģiptei, varēsim doties uz augšu pa Nilu. Pa Donavu mēs tiksim līdz Vīnei, pa Temzu — lidz Londonai, pa Sēnu — līdz Parīzei, bet tur noenkurosimies iepretim Latīņu kvartālam ar priekšgalu pret Notrdamu, ar pakaļgalu — pret morgu. No Vidus­jūras mēs pa Ronu brauksim līdz Lionai, iegriezīsimies Sēnā, no Sēnas pa Burgundijas kanālu uz Marnu, no Marnas atkal uz Sēnu un pa to tālāk līdz Havrai. Pāri Atlantijas okeānam nonākuši Savienotajās Valstīs, mēs varam doties uz augšu pa Hudzonu, pa Eri kanālu aiz­braukt līdz Lielajiem Ezeriem, pa Mičigana ezeru nonākt līdz Čikāgai, pa Ilinoisas upi un savienojošo kanālu sa­sniegt Misisipi un, laižot uz leju, pa to nokļūt līdz Meksi­kas līcim. Un tad mūs gaida lielās Dienvidamerikas upes. Kad atgriezīsimies Kalifornijā, mēs šo to zināsim no ģeo­grāfijas.

Ļaudis, kas būvē sev mājas, bieži krīt galīgā izmisumā, bet, ja viņiem sagādā prieku ar būvēšanu saistītais sasprin­dzinājums, es viņiem ieteiktu labāk uzbūvēt tādu kuģi kā «Snarka». Tikai īsu brīdi padomājiet, cik daudz dažādu detaļu uztur šo sasprindzinājumu! Kaut vai, piemēram, motors. Kādu labāk ņemt — divtaktu, trīstaktu vai četr- taktu motoru? Manas lūpas galīgi sakropļojis dīvains žargons, manas smadzenes sakropļojuši vēl dīvaināki jē­dzieni, kājas noberztas jēlas, klejojot pa jauniem, klinšai­niem domu novadiem. Tagad par aizdedzi. Vai tā būs ar pārtraucēju vai ar magnētu? Kas labāks — sausās bate­rijas vai akumulatori? Akumulatori nav slikti, taču tiem vajadzīgs dinamo. Bet kādai jābūt dinamo jaudai? Un, ja jau mums būs dinamo un akumulatori, tad būtu smiek­līgi neapgaismot kuģi ar elektrību. Tūliņ rodas jautājums, cik spuldzīšu vajag un ar cik lielu svečugaismu. Doma pati par sevi ir lieliska. Taču elektriskajam apgaismoju­mam būs vajadzīgi daudz ietilpīgāki akumulatori, bet tiem savukārt — daudz spēcīgāks dinamo.

Un, ja jau esam tik tālu, kāpēc neuzstādīt prožektoru? Tas būtu ārkārtīgi noderīgs. Bet prožektors patērē tik daudz strāvas, ka tad, kad tas darbosies, viss pārējais apgaismojums būs jāizslēdz. Atkal mēs saduramies ar tām pašām grūtībām: vajadzīgi daudz spēcīgāki akumu­latori un dinamo. Un, kad viss beidzot izlemts, kāds iejau­tājas: «Bet ja nu motors sabojājas?» Tad mēs esam pa­galam. Mūsu kuģim ir signālugunis, kompasnīcas ugunis un enkura ugunis. No tām atkarīga mūsu dzīvība, tāpēc kuģis jāapgādā arī ar petrolejas lampām.

Taču mēs vēl neesam tikuši galā ar motoru. Mašīna ir spēcīga. Mēs esam divi vāji vīrieši un viena vāja sieviete. Nedz mūsu sirdis, nedz muguras neizturēs, ja enkurs būs jāpaceļ ar rokām. Lai mūsu vietā to izdara mašīna. Tad rodas jautājums, kā motora enerģiju aizvadīt uz priekš­galu līdz vinčai. Kad tas viss ir izlemts, mēs sadalām platību starp mašīntelpu, kambīzi, vannas istabu, atseviš­ķām kajītēm un kopkajīti un sākam atkal visu no gala. Beidzot, kad esam tikuši skaidrībā par motoru, es pa te­legrāfu nosūtu uz Ņujorku mašīnas būvētājiem šādu mul­dējumu:

Ja [ums patīk noņemties ar detaļām, pamēģiniet izlēkāt, kad jāizlemj, kāds stūres pievads ir labāks vai arī kā uz­vilkt takelāžu — pa vecam ar štropēm vai ar virpuļiem. Vai kompasu novietot tieši vidū pretī stūrei vai mazliet iesāņus? Vecajiem jūras vilkiem par šiem strīda jautāju­miem ir veselas bibliotēkas. Tad vēl jāatrisina jautājums par benzīna glabāšanu — tā taču būs tūkstoš piecsimt galonu. Kā to vislabāk iepildīt un pārsūknēt? Kāds būtu vislabākais dzēšamaparāts gadījumam, ja benzīns aizdeg­tos? Tad vēl tāda pavisam niecīga problēma kā glābšanas laiva un tās nolaišana. Kad tas beidzot ir izlemts, parā­dās koks un kuģa puika ar visādiem šaušalīgiem sīku­miem. Kuģis ir mazs, un mēs būsim saspiesti cieši kopā. Sarežģījumi, kas saistīti ar kalpones meklēšanu mājsaim­niecībai, nobāl līdzās mūsu sarežģījumiem. Vienu puisi mēs atradām, un mums kā akmens novēlās no pleciem. Bet tad viņš pēkšņi iemīlējās un atteicās braukt.

Kā lai te atrod laiku studēt navigāciju, kad visi šie neatliekamie jautājumi plēš cilvēku uz pusēm un ir jā­pelna nauda, lai šos jautājumus atrisinātu? Nedz Rosko, nedz es neko nezinām par navigāciju, bet vasara ir pa­gājusi, un mums drīz jādodas ceļā; problēmu sakrājies, ka biezs, bet mūsu zināšanu krātuve ir tukša — kā iz­slaucīta. Nu labi, lai kļūtu par jūrnieku, ir vajadzīgi gadi, bet mēs abi taču esam jūrnieki. Ja neatradīsim laiku tagad, ņemsim līdzi grāmatas un instrumentus un mācī­simies navigāciju okeānā starp Sanfrancisko un Havaju salām.

Un kur tad vēl viena ar mūsu ceļojumu saistīta visai sarežģīta problēmai Mans līdzbraucējs Rosko ir kāda Sai­ruša R. Tīda sekotājs. Sā Sairuša R. Tīda viedoklis par kosmogrāfiju atšķiras no vispārpieņemtā viedokļa. Rosko kopā ar viņu uzskata, ka Zemes virsma ir ieliekta un ka mēs dzīvojam gludas sfēras iekšpusē. Tātad, kaut gan mēs brauksim ar vienu un to pašu kuģi, ar «Snarku», Rosko ceļos apkārt pasaulei pa sfēras iekšpusi, bet es — pa ārpusi. Taču par to vēlāk. Iespējams, ka ceļojuma bei­gās mēs būsim vienādos uzskatos. Esmu pārliecināts, ka man izdosies pierunāt Rosko pabeigt ceļojumu ārpusē, bet viņš savukārt ir tikpat cieši pārliecināts, ka vēl pirms ierašanās Sanfrancisko es atradīšos Zemes iekšpusē. Kā viņš dabūs mani cauri zemes garozai, es nezinu, bet Rosko ir ļoti spējīgs cilvēks.

P. 5. Jā, vēl par motorul Ja jau mums būs motors, dinamo un akumulatori, kāpēc mums nevarētu būt māk­slīgā ledus mašīna? Ledus troposl Tur tas mums būs vairāk nepieciešams par maizi. Lai būtu ledus mašīna! Tagad es grimstu ķīmijā, un atkal manas lūpas sāp un manas smadzenes sāp. Kur lai ņem laiku navigācijas stu­dēšanai?