Ceļojums ar snarku

IV NODAĻA Taustot ceļu

— Bet paklausieties, — iebilda mūsu draugi, — kā jūs iedrošināties doties jūrā bez neviena pieredzējuša jūrnieka? Jūs taču neesat mācījušies navigāciju, vai tā nav?

Man bija jāatzīstas, ka es tiešām neesmu nekāds navi­gators, ka savu mūžu neesmu ņēmis rokā sekstantu un ka laikam gan neatšķiršu sekstantu no jūras almanaha. Bet, kad viņi jautāja, vai Rosko ir apguvis navigāciju, es papurināju galvu. Rosko apvainojās. Viņš bija ieska­tījies «īsajā rokasgrāmatā», kas bija nopirkta mūsu ceļo­juma vajadzībām, prata rīkoties ar logaritmu tabulām, vairākas reizes bija redzējis sekstantu un, pamatojoties uz visu to, kā arī uz to, ka viņa dzimtā kādreiz bijuši jūras braucēji, uzskatīja sevi par navigācijas zinātāju. Bet es jums saku, ka Rosko maldījās. Zēns būdams, viņš pa Panamas zemes šaurumu no Atlantijas piekrastes bija ieradies Kalifornijā, un tā viņa mūžā bija vienīgā reize, kad zeme nozuda viņa skatienam. Viņš nekad nebija gājis jūrskolā un nekad nebija kārtojis eksāmenu navigācijā, nekad nebija braucis atklātā jūrā, tātad neko nebija mā­cījies no citiem pieredzējušiem jūrniekiemrViņš bija Sanfrancisko līča jahtkluba biedrs, bet šajā iTčī nekad neaizbrauc par vairākām jūdzēm tālāk no krasta un navigācijas prasme netiek likta lietā.

Tā «Snarka» devās garajā ceļā bez pieredzējuša jūr­nieka. Mēs izgājām pa Zelta Vārtiem divdesmit astotajā aprīlī un devāmies uz Havaju salām, kas atradās divi tūkstoši viens simts jūras jūdžu attālumā pa taisnu līniju. Rezultāts bija mūsu labākais attaisnojums. Mēs sasnie­dzām salas, turklāt bez nepatikšanām, kā jūs paši redzē­siet, tas ir, bez sevišķām nepatikšanām Kuģa vadīšanu uzņēmās Rosko. Teoriju viņš zināja kā savus piecus pirk­stus, bet tā bija pirmā reize, kad viņš to izmantoja praksē, un to skaidri pierādīja «Snarkas» dīvainā izturēšanās. Ne­var teikt, ka «Snarka» būtu stingri ieturējusi kursu: tās mestie līčloči tika atzīmēti kartē. Daždien, kad pūta viegls vējiņš, kuģis taisīja kartē tādu lēcienu, kas bija iespējams tikai stiprā vētrā, bet daždien, kad likās — kuģis ātri šķeļ viļņus, tā atrašanās vieta uz kartes gandrīz nemai­nījās. Bet, ja kuģis divdesmit četru stundu laikā, kā rāda laga, noiet sešus mezglus, tas nozīmē, ka kuģis veic simt četrdesmit četras jūras jūdzes diennaktī. Ar okeānu viss bija kārtībā, ar patentēto lagu tāpat, bet ātrumu — to katrs varēja redzēt pats savām acīm. Tātad kārtībā nebija tikai aprēķini, kas atteicās bīdīt «Snarku» pa karti. Tas nega­dījās katru dienu, tomēr gadījās. Un tas bija gluži da­biski, un neko citu arī nevarēja gaidīt no pirmā mēģinā­juma izlietot teoriju praksē.

Navigācijas zināšanu iegūšana dīvaini iedarbojas uz ļaužu prātiem. Jūrnieks par navigāciju mēdz runāt ar dziļu cieņu. Profānam tā ir neizdibināms un briesmīgs noslēpums, un šāds uzskats viņam rodas, redzot, ar kādu cieņu un godbijību pret to izturas paši jūrnieki. Es pa­zinu atklātus, atjautīgus un vienkāršus jaunekļus, kas, sā­kuši mācīties navigāciju, uzreiz kļuva mazrunīgi, atturīgi un iedomīgi, it kā būtu sasnieguši diez kādas cilvēka gara virsotnes. Parasts jūrnieks profānam šķiet kā noslēpu­maina kulta priesteris. Burātājs amatieris, elpu aizturējis, lūdz paziņu paskatīties uz viņa hronometru. Tāpēc arī mūsu draugi tā baidījās, kad mēs devāmies ceļā bez ^pie­redzējuša jūrnieka.

Kad «Snarku» būvēja, mēs ar Rosko norunājām apmē­ram tā. «Es sagādāšu grāmatas un instrumentus,» es sa­cīju, «bet tu mācīsies navigāciju. Man pašreiz nav laika ar to nodarboties. Bet, kad mēs iziesim jūrā, tu iemācīsi man visu, ko būsi iemācījies pats.» Rosko bija sajūsmā. Jāsaka, Rosko bija atklāts, atjautīgs un vienkāršs kā tie jaunekļi, par kuriem es jau rakstīju. Bet, kad mēs izgā­jām jūrā un viņš sāka noslēpumaino rituālu, kamēr es ar apbrīnu skatījos, viņā notika tikko uztverama un tomēr pilnīgi noteikta pārmaiņa. Kad Rosko dienas vidū mērīja saules augstumu, viņu apņēma it kā starojošs uzvarētāja gaismogs. Kad viņš nokāpa lejā, lai pabeigtu aprēķinus, un, atgriezies uz klāja, paziņoja platumu un garumu, viņa balsī mēs saklausījām līdz šim nedzirdētu pavēlošu pie­skaņu. Bet tas vēl nebija visjaunākais. Viņš kļuva aiz­vien zinīgāks, taču viņa gudrība nebija saprotama nevie­nam citam. Un, jo labāk Rosko izprata, kādi iemesli ir «Snarkas» dīvainajiem lēcieniem pa karti, un jo mazāk «Snarka» lēkāja, jo svētākas, noslēpumainākas un nepie­ejamākas kļuva viņa zināšanas. Uz maniem vārajiem mā­jieniem, ka nu gan būtu laiks arī man kaut ko pamācīties, viņš neatbildēja ar sirsnīgu un līksmu gatavību palīdzēt man. Viņš neizrādīja ne mazāko vēlēšanos pildīt mūsu norunu.

Bet tā nebija Rosko vaina; viņš tur neko nevarēja darīt. Ar viņu bija noticis tas pats, kas ar visiem pārējiem cil­vēkiem, kuri pirms viņa bija mācījušies navigāciju. Sapro­tama un piedodama savas nozīmes pārāk augsta novērtē­šana, turklāt vēl neprasme orientēties uzvēla Rosko tik lielu atbildību, ka viņš jutās varens kā pats dievs. Visu mūžu Rosko bija nodzīvojis uz zemes un nebija izlaidis no acīm zemi, kur bija visādi orientieri, tāpēc viņš bija iemanījies — palaikam ar zināmām grūtībām — labi pār­vietoties pa zemes virsu. Tagad viņš atradās plašajā jūrā, ko ierobežoja tikai mūžīgais debesu aplis. Sis aplis izska­tījās nemainīgs. Nekādu orientieru nebija. Saule uzlēca austrumos un nogrima jūrā rietumos, bet naktī zvaigznes aplieca to pašu pusloku. Kurš gan, paskatījies uz sauli vai uz zvaigznēm, varētu teikt: «Patlaban es atrodos trīs ceturtdaļjūdzes uz rietumiem no Džonsa pārtikas preču tirgotavas Smizersvilā,» — vai: «Es zinu, kur patlaban atrodos, jo Mazais Lācis saka man, ka Bostona ir trīs jū­dzes no šejienes otrā pagriezienā pa labi.» Bet Rosko tieši to darīja. Par maz būtu sacīt, ka viņš bija savas varenības pārsteigts. Viņš dievināja pats sevi, viņš darīja brīnumus. Jau pati atrašanās uz ūdens bija rituāls, un Rosko uzska­tīja, ka ir pārāks par mums visiem, kas nepārzina šo rituālu, un ka mēs esam atkarīgi no viņa kā ganāmpulks, ko viņš uzrauga viļņojošajā, bezgalīgajā plašumā, uz sāļā ceļa, kurš saista kontinentu un kura malā nav neviena jūdžu staba. Rīkodamies ar sekstantu, viņš izrādīja cieņu saules dievam, tad rakņājās senos foliantos un maģiskas tabulās, nesaprotamā valodā murmināja lūgsnas, kas izklausījās kā «indekserorparalaksrefrakcija», vilka uz pa­pīra mīklainas zīmes, pielika un reizināja un beidzot, uz­licis pirkstu uz aizdomīgi tukšas vietas svētaja kartē, pasludināja: «Mēs esam te.» Kad paskatījāmies uz tukšo vietu un pajautājām: «Bet kur tieši?» — viņš atbildēja šifrētajā augstāko priesteru ciparu valodā: «31-15-47 zie­meļu, 133-5-30 rietumu.» Un tad mēs teicām: «O!» — un jutāmies pavisam mierīgi.

Es atkārtoju — tā nebija Rosko vaina. Viņš patiešām bija gandrīz dievs, tāpēc ka nesa mūs visus savā plaukstā pāri kartes tukšajiem laukumiem. Es izjutu pret Rosko neparastu cieņu; tā bija tik dziļa, ka es droši vien būtu nostiepies uz klāja un ļāvis vaļu asarām, ja viņš būtu pavēlējis: «Krīti pie zemes un pielūdz mani!» Bet kādu dienu man galvā sarosījās maza domiņa: «Tas taču nav dievs, tas ir Rosko, tāds pats cilvēks kā es. Ko var izdarīt viņš, to varu arī es. Kas viņu mācīja? Viņš pats mācījās. Ej un dari tāpat — esi pats sev skolotājs!» Un Rosko no­gāzās no pjedestāla un vairs nebija «Snarkas» virspries­teris. Es ielauzos svētnīcā un pieprasīju senos folianius un maģiskās tabulas, kā arī ziedokli, tas ir, sekstantu.

Bet tagad es vienkāršiem vārdiem pastāstīšu, kā es pats sev iemācīju navigāciju. Reiz visu pēcpusdienu es nosē­dēju kubrikā, ar vienu roku grozīdams stūri, ar otru izda­rīdams logaritmiskus aprēķinus. Vēl divas pēcpusdienas — pa divām stundām katrā — es studēju vispārējo navigā­cijas teoriju un meridionālā augstuma noteikšanu. Tad es paņēmu sekstantu, noteicu indeksu labojumu un izmērīju saules augstumu. Tālākie aprēķini bija bērnu spēlīte, «īsajā rokasgrāmatā» un «Jūras almanahā» es atradu gatavas tabulas, ko bija izstrādājuši matemātiķi un astro­nomi. Rīkoties ar tām bija tikpat viegli kā ar procentu tabulām vai ar elektrības skaitītāju. Noslēpums vairs ne­bija noslēpums. Es uzliku pirkstu uz kartes un paziņoju, ka mēs atrodamies te. Man bija taisnība, tas ir, ne mazāk taisnības kā Rosko, kas izraudzījās kartē kādu punktu ceturtdaļjūdzi tālāk no manējā. Viņš pat izteica vēlēšanos dalīt attālumu ar mani uz pusēm. Es biju atklājis noslē­pumu, un visbrīnišķīgākais bija tas, ka es pēkšņi sajutu sevī neparastu spēku un lepnumu. Un, kad Mārtiņš pajau­tāja man tikpat pazemīgi un godbijīgi, kā es kādreiz biju jautājis Rosko, kur mēs patlaban atrodamies, es atbildēju apgaroti un iespaidīgi augstāko priesteru ciparu valodā un izdzirdēju Mārtiņa pazemīgo un pielūgsmes pilno «O!». Kas attiecas uz Carmianu, tad es jutu, ka viņa ir ļoti lai­mīga sieviete, jo viņai ir tāds vīrs kā es.

Tur es neko nevarēju darīt. Saku to par attaisnojumu Rosko un visiem pārējiem jūras braucējiem. Uz mani iedar­bojās varas inde. Es vairs nebija tāds kā citi cilvēki, kā vairums citu: es zināju to, ko viņi nezināja, — debesu noslēpumu, kas rādīja man ceļu pāri dzelmei. Un ieman­totā spēka apziņa kļuva aizvien stiprāka. Stundām ilgi es ar vienu roku stūrēju, ar otru cenzdamies uztaustīt pieeju noslēpumiem. Pēc nepilnas nedēļas ilgas pašmācīšanās es jau pratu daudz ko. Es, piemēram, noteicu Polārzvaigznes augstumu, protams, naktī es izdarīju vajadzīgos laboju­mus, aprēķināju novirzes utt. un atradu mūsu platumu. Un šis platums saskanēja ar dienas vidū noteikto platumu, koriģējot to ar pašreizējā momenta lagrēķinu. Kā lai es nelepotos? Bet vēl lepnāks es kļuvu pēc nākamā brīnuma. Parasti es gāju uz savu kajīti deviņos vakarā. Es mācījos un uzdevu sev noteikt, kāda ļoti svarīga zvaigzne šķērsos mūsu meridiānu ap pusdeviņiem. Izrādījās, ka šī zvaigzne ir Alpha Crucis. Nekad nebiju dzirdējis par šo zvaigzni. Es sameklēju to zvaigžņu kartē. Tā bija viena no Dienvidu Krusta zvaigznēm. «Kā!» es nodomāju. «Jau kuro nakti mēs braucam Dienvidu Krusta gaismā un neko nezinām par to. Stulbeņi, lūk, kas mēs esam! Vientieši unjairmjil» Es neticēju sev un aprēķināju visu vēlreiz. Tovakar no astoņiem līdz desmitiem pie stūres stāvēja Carmiana. Es viņai piekodināju, lai tur acis vaļā un skatās uzmanīgi uz dienvidiem, vai neparādīsies Dienvidu Krusts. Un, kad iemirdzējās zvaigznes, ne visai augstu virs apvāršņa tie­šām spīdēja Dienvidu Krusts. Kā lai es nelepotos? Neviens ārsts, neviens virspriesteris nekad nav juties lepnāks. Vēl vairāk: ar svēto sekstantu es noteicu Alpha Crucis aug­stumu un pēc tā aprēķināju mūsu platumu. Vēl vairāk: es noteicu arī Polārzvaigznes augstumu, un viss, ko es no tās uzzināju, saskanēja ar to, ko man bija pateicis Dienvidu Krusts. Kā lai es nelepotos? Es taču sapratu zvaigžņu va­lodu un dzirdēju, ka tās stāsta man ceļu pār dzelmi!

Kā lai es nelepotos? Es biju brīnumdaris. Es aizmirsu, cik viegli biju smēlies zināšanas no grāmatu lapas pu­sēm. Es aizmirsu, ka visu lielo darbu (turklāt grūtu darbu) pirms manis paveikuši diži prāti, astronomi un matemā­tiķi, kas atklājuši un rūpīgi izstrādājuši visu navigācijas zinātni un sastādījuši tabulas «īsajai rokasgrāmatai». At­cerējos tikai mūžīgo brīnumu: es pratu saklausīt zvaigžņu balsis, un tās norādīja man jūrā vietu, kur es atrodos.

Carmiana to nezināja, Mārtiņš nezināja, Točigi, kuģa puika, nezināja, bet es pateicu viņiem. Es biju dieva vēst­nesis. Es stāvēju starp viņiem un bezgalību. Es pārtulkoju debesu runu viņiem saprotamā valodā. Mūs vadīja debe­sis, un es biju tas, kas prata lasīt debesu zīmes. Es! Es!

Tagad, kad mana sajūsma ir atdzisusi, es steidzu izpļā­pāt, cik tas viss ir vienkārši, izpļāpāt Rosko visu jūras braucēju un citu priesteru noslēpumu; daru to aiz bailēm, ka, līdzīgi viņiem, nekļūstu noslēpumains, nekaunīgs un pašapmierināts. Pateikšu tagad visu: kurš katrs jaunietis ar normālu pelēko smadzeņu vielu, normālu izglītību un visparastākajām spējām var sadabūt grāmatas, kartes un instrumentus un apgūt navigāciju. Tikai nepārprotiet mani! Kļūt par jūrnieku — tas ir pavisam kas cits. To nevar iemācīties ne vienā, ne divās dienās, tam vajadzīgi gadi. Tāpēc kuģošana lāgojot prasa ilgu vingrināšanos un praksi. Bet kuģošana, orientējoties pēc saules, mēness un zvaigznēm, pateicoties astronomiem un matemātiķiem, ir bērnu spēle. Kurš katrs jaunietis var iemācīties to ne­dēļas laikā. Un es vēlreiz lūdzu nepārprast mani. Es ne­gribu teikt, ka jau pēc nedēļas tāds jaunietis var vadīt tvaikoni, kura tilpums ir piecdesmittūkstoš tonnu, tvaikoni, kas atklātā jūrā iet ar divdesmit mezglu ātrumu stundā, traukdamies no vienas zemes uz otru. Vienalga, vai ir labs laiks vai plosās vētra, vai debesis ir skaidras vai nomā- kušās, apbrīnojami precīzi virzīdamies pa kompasa no­teikto ceļu. Ar to es gribu tikai sacīt, ka parasts jaunietis, par kādu es stāstu, var droši kāpt buru laivā un doties okeānā, neko nesaprotot no navigācijas, bet pēc nedēļas jau sapratīs tik daudz, ka varēs parādīt kartē savu atra­šanās vietu. Viņš spēs pietiekami precīzi izmērīt meridio- nālo augstumu un pēc tā, desmit minūtes parēķinājis, no­teikt savas koordinātes. Viņa laivā nav nedz kravas, nedz pasažieru, nekas viņu nespiež ātrāk sasniegt mērķi, tāpēc viņš var mierīgi turpināt ceļu, bet, ja rodas šaubas par savu navigācijas māku un bailes, ka neuzdrāžas virsū zemei, viņš var visu nakti dreifēt un tikai rīta gaismā doties tālāk.

Džošua Slokums pirms dažiem gadiem viens pats ap­brauca apkārt pasaulei trīsdesmit septiņas pēdas garā buriniekā. Nekad neaizmirsīšu viņa ceļojuma aprakstā to vietu, kur viņš no visas sirds atbalsta tos jaunos cilvēkus, kas iecerējuši tādos pašos mazos kuģīšos doties tādā pašā

ce]ojumā. Mani sagrāba šī doma, sagrāba tik stipri, ka paņēmu līdzi sievu. Lai gan salīdzinājumā ar tādu ceļo­jumu Kuka biroja ceļojums liekas tīrais sīkums, tomēr cik daudz prieka tas sagādā! Jaunam cilvēkam tā ir arī laba mācība: viņš ne vien uzzinās daudz ko par ārpasauli, sve­šām zemēm, cilvēkiem un dabu, bet arī izzinās iekšējo pasauli, izpratīs pats sevi, iepazīs pats savu dvēseli. Bez tam tā ir izturības, rakstura skola. Vispirms jau, pats par sevi saprotams, jaunietis izzinās savu spēju robežas, bet pēc tam katrā ziņā centīsies paplašināt šīs robežas. Un viņš atgriezīsies no šāda ceļojuma vairāk nobriedis un labāks. Bet, kas attiecas uz sportu, tad skaistākais sports ir vienam apbraukt apkārt pasaulei, kad cilvēks visu dara savām rokām, ir atkarīgs tikai pats no sevis un, beidzot, atgriezies tur, no kurienes devies ceļā, gara acīm skata mūsu planētu traucamies izplatījumā un saka: «Es to iz­darīju, pats savām rokām to izdarīju. Es apbraucu apkārt šai riņķojošajai lodei, es varu ceļot viens bez kapteiņa, kas man kā aukle palīdzētu mērot ceļu pāri jūrām. Es nevaru aizlidot uz citām zvaigznēm, bet uz šīs zvaigznes es esmu saimnieks.»'

Rakstot šīs rindas, es paceļu acis un raugos uz jūru. Es atrodos Vaikiki līcī Oahu salā. Tālumā pa gaiši zila­jām debesīm zemu pār zaļgano okeāna tirkīzu peld pasāta dzīti mākoņi. Tuvāk krastam jūra kļūst smaragdaina un olīvzaļa. Pie rifiem ūdens ir pelēki violets, ar sarkaniem plankumiem. Vēl tuvāk mijas spilgti zaļas un dzeltenbrū- nas joslas, rādīdamas smilšu un koraļļu sēkļus. Cauri, pāri un no šīm brīnumainajām krāsām šļācas un dārd lieliskas bangas. Kā jau minēju, es pacēlu acis un piepeši uz liela viļņa baltās muguras ieraudzīju taisni izslējušos tumšu stāvu, tādu kā sirēnu, kā jūras dievu; viņš stāvēja pašā putu baltumā, vilnis, krēpēm ceļoties un krītot, vēlās uz krastu, šļakatas kūpēja viņam ap gurniem, līdz vilnis ce- turtdaļjūdzi garā ieskrējienā iznesa viņu malā. Tas bija kanaks uz sava dēļa. Un es zinu, ka, līdzko būšu pabeidzis šīs rindas, es arī atradīšos šajā krāsu un virmojošo bangu bezprātā un mēģināšu vizināties uz viļņu mugurām, kā vi­zinās viņš, un kritīšu, kā nekad nav kritis viņš, toties dzīvošu tik labi kā retais no mums. Un arī šī gleznainā jūra un pa viļņiem lidojošais jūras dievs kanaks kļūs šim jaunietim par vēl vienu pamudinājumu braukt uz rietu­miem un vēl tālāk uz rietumiem, kur saule mazgājas jūrā, un vēl tālāk uz rietumiem, līdz viņš nonāks atkal dzim­tenē.

Taču atgriezīsimies pie navigācijas. Nedomājiet, ka esmu to jau pilnīgi apguvis. Es zinu tikai navigācijas pamatus. Man vēl milzīgi daudz jāmācās. Uz «Snarkas» mani jo­projām gaida vesela kaudze aizraujošu grāmatu par navi­gāciju. Ir, piemēram, Lekija briesmu leņķis un Samnera līnija, kura, kad būsiet galīgi pazaudējis ceļu, nekļūdīgi parādīs jums gan to vietu, kur jūs esat, gan to vietu, kur jūs neesat. Ir desmitiem paņēmienu, kā noteikt kuģa stā­vokli, un ir jāziedo daudzi gadi, lai tos apgūtu visos sī­kumos.

Bet pat tajās trūcīgajās zināšanās, ko bijām apguvuši, atklājās robi, ar kuriem bija izskaidrojama «Snarkas» ērmīgā izturēšanās. Tā, piemēram, ceturtdien, sešpadsmi­tajā maijā, pasāts pavisam norima. Divdesmit četras stun­das, līdz piektdienas dienas vidum, mēs saskaņā ar lag- rēķinu nebijām nogājuši ne divdesmit jūdzes. Lūk, mūsu stāvoklis ceturtdien un piektdien pēc mūsu astronomiska­jiem novērojumiem dienas vidū:

Ceturtdiena . . . 20°57/ 9" N152o 40'30" W

Piektdiena. . . . 21°15, 33"N 154°12/ W

Starpība starp šiem diviem punktiem uz kartes bija ap­tuveni astoņdesmit jūdzes. Bet mēs zinājām, ka neesam nogājuši ne divdesmit jūdzes. Mūsu aprēķini bija pareizi. Mēs vairākkārt pārbaudījām tos. Kļūdījušies bijām novē­rojumos. Pareiza novērošana prasa pieredzi un izmaņu — it īpaši uz tāda neliela kuģīša kā «Snarka». Kuģa nemi­tīgā šūpošanās un novērotāja acs tuvums ūdens virsmai ļoti traucē. Liels vilnis, kas paceļas apmēram jūdzi no mums, var pilnīgi aizsegt apkārtni.

Taču šajā gadījumā traucēja cits faktors. Saule savā gadu ilgajā gaitā pa debesīm uz ziemeļiem palielināja savu deklināciju. Uz ziemeļu platuma deviņpadsmitās pa­ralēles saule maija vidū ir gandrīz virs galvas. Tās aug­stums dienas vidū ir astoņdesmit astoņi vai astoņdesmit deviņi grādi. Ja tas būtu deviņdesmit grādi, saule stāvētu tieši zenītā. Tikai otrā dienā mēs uzzinājām, kā noteikt saules augstumu, kad spīdeklis atrodas gandrīz perpendi­kulāri virs galvas. Rosko gatavojās ķert sauli austrumos un palika pie sava, lai gan tai bija jāšķērso meridiāns dienvidos. Turpretī es nolēmu ķert sauli dienvidaustrumos, bet pamazām novirzījos uz dienvidrietumiem. Kā redzat, mēs joprojām mācījāmies. Iznākums bija tāds, ka tad, kad kuģa pulkstenis rādīja divdesmit piecas minūtes uz vie­niem, es paziņoju, ka pēc saules iznāk divpadsmit. Tātad mūsu atrašanās vieta uz zemes virsmas ir mainījusies par divdesmit piecām minūtēm, tas ir, aptuveni par sešiem garuma grādiem jeb trīssimt piecdesmit jūdzēm. Tas lie­cināja, ka «Snarka» ir gājusi ar piecpadsmit mezglu āt­rumu divdesmit četras stundas, bet mēs to pat nebijām pamanījuši. Tas bija smieklīgi un muļķīgi. Bet Rosko, jo­projām lūkodamies uz austrumiem, apgalvoja, ka vēl nav divpadsmit. Viņš gribēja mūs pārliecināt, ka mēs ejam ar divpadsmit mezglu ātrumu. Tad mēs sākām ātri grozīt savus sekstantus pa apvārsni un, lai kur mēs skatījāmies, visur redzējām sauli dīvaini tuvu pie apvāršņa — dažreiz virs tā, bet dažreiz arī zem tā. Vienā virzienā saule teica mums, ka ir rīts, otrā — ka pēcpusdiena. Mēs zinājām, ka saule rāda laiku pareizi, tātad kļūdījāmies mēs visi. Un mēs līdz vakaram nosēdējām kubrikā, cenzdamies rast skaidrību šajā jautājumā ar grāmatu palīdzību un iz­dibināt, kur ir mūsu kļūda. Todien mums novērojumi ne­izdevās, bet nākamreiz izdevās. Mēs bijām iemācīju­šies.

Un mēs bijām iemācījušies labi, pat labāk nekā paši bijām domājuši. Reiz otras vakara sardzes sākumā mēs ar Carmianu uz baka spēlējām kārtis. Nejauši paskatījies uz priekšu, es ieraudzīju no jūras paceļamies mākoņos tumšus kalnus. Nopriecājāmies, ka esam ieraudzījuši zemi, taču mani apbēdināja mūsu zināšanas navigācijā. Es do­māju, ka mēs kaut ko esam iemācījušies, bet saskaņā ar mūsu novērojumiem dienas vidū, pat ja pieliktu klāt kopš tā laika noieto attālumu, zemei būtu jāatrodas ne tuvāk par simt jūdzēm. Bet tā bija zeme, kas mūsu acu priekšā nozuda saulrieta ugunīs. Par zemi nebija šaubu. Tur ne­bija ko strīdēties. Tātad nepareizi bija mūsu aprēķini. Bet nē — tie bija pareizi! Mēs bijām ieraudzījuši Haleaka- las kalna Saules Mājokļa virsotni, lielāko apdzisušo vul­kānu pasaulē. Tas paceļas desmittūkstoš pēdu virs jūras līmeņa un ir saredzams simt jūdžu attālumā. Mēs gājām visu nakti ar septiņu mezglu ātrumu, bet no rīta Saules

Mājoklis joprojām bija pie apvāršņa, un vajadzēja vēl daudz stundu, lai nokļūtu līdz tam.

— Tā ir Mani sala, — mēs nospriedām, pārbaudījuši pēc kartes. — Nākamā sala, kas iezīmējas pie apvāršņa, ir Molokai, kur nometināti spitālīgie. Bet tālāk ir Oahu. Lūk, kur Makapuu kalns! Rit mēs būsim Honolulu. Mūsu zināšanas navigācijā ir gluži labas.