Ceļojums ar snarku

VI NODAĻA Karalisks sports

Jā, tas tiešām ir skaistākais sports dzimušiem karaļiem. Zāle Vaikiki līcī aug līdz pašai ūdens malai. Koki arī no­kāpuši līdz sāļajam ūdenim, un cilvēks sēž to ēnā un raugās uz majestātiskajām bangām, kas dun viņam pie pašām kājām. Pusjūdzes attālumā, tur, kur ir rifi, no tir­kīza rāmā ziluma pēkšņi izlec baltkrēpjains vāls un veļas uz krastu. Šie baltie nepārskatāmās jūras armijas batal­joni nāk cits pēc cita veselu jūdzi plati, ar kūpošiem ce­kuliem. Bet cilvēks sēž un klausās nerimtīgo dunu, vēro nebeidzamo procesiju un jūtas melns un maziņš šā putās un rēkoņā iemiesotā mežonīgā spēka priekšā. Cilvēks pa­tiesi jūtas mikroskopiski sīciņš, un jau doma vien par to, ka viņš varētu iet cīņā ar šiem viļņiem, liek viņam nodre­bēt drūmās nojautās, gandrīz vai bailēs. Šie jūdzi garie, zobainie šausmekļi taču sver savas tūkstoš tonnas un brā­žas uz krastu ātrāk, nekā jaudā paskriet cilvēks. Kādas ir izredzes? Izredžu nav nekādu, nospriež drebošais saprāts, un cilvēks sēž, skatās, klausās un domā, cik labi ir pavā­ļāties zālē, ēnā tepat krastā.

Un pēkšņi tur, kur kā jūras dievs, paceldamies no putu vērpetēm, gaisā izslējās liels kūpošs ūdens stabs, uz reibi­nošā ātrumā skrejoša viļņa, kas pieauga un tad, sirmo cekulu noliecis, gāzās lejup, parādījās tumšmataina cil­vēka galva. Cilvēks ātri tuvojās līdz ar balto putu vālu.

Vērotāja acīm spēji atklājās viss — viņa melnie pleci, krūtis, ceļi, kājas. Tur, kur pirms brīža, nevaldāmi rēk­dama, bija trakojusi stihija, tagad stāv cilvēks, stāv taisni visā augumā, nevis izmisīgi turēdamies, lai, vareno briesmekļu nogurdināts un satriekts, nesaļimtu, bet slie- damies tiem visiem pāri mierīgs, lielisks pašā nedrošajā virsotnē, tikai ap viņa kājām virmuļo burzgas un sāļās šļakatas uzsitas līdz ceļiem, bet viss augums ir gaisā, žil­binošajā saules gaismā, un viņš lido šajā gaisā, lido uz priekšu, lido tikpat ātri kā vilnis, kas viņu nes. Tas ir Merkurijs, brūns Merkurijs. Pie kājām viņam ir spārni, un viņš ir ātrs kā okeāns. īstenībā viņš ir izniris no dzelmes un uzlēcis mugurā vilnim, bet tas rēc un plosās, nevarēdams nokratīt jātnieku. Bet viņš pat necīnās un nebalansē. Viņš stāv vienaldzīgs un nekustīgs kā brīnu­mainā kārtā no okeāna dziļumiem uzmests akmens tēls. Un viņš lido taisni uz krastu, ar savām spārnotajām kā­jām balstīdamies uz baltā viļņa. Tad putās sakultais vilnis sparīgi sašķīst un vēl krietni ilgi čaukst, nevarīgi noplak- dams pie jūsu kājām, un krastā rāmi nāk kanaks, iededzis tropu saulē zeltaini brūns. Pirms dažām minūtēm viņš bija neliels plankumiņš ceturtdaļjūdzi no krasta. Viņš ir ielicis mutē laužņus zobainajam jūras nezvēram un jājis uz tā, un lepnums par veikto varoņdarbu jaušams visā viņa lieliskā ķermeņa stājā, kad kanaks vienaldzīgi pamet skatienu uz jums, kas sēžat krastā ēnā. Viņš ir kanaks, vēl vairāk — viņš ir cilvēks un pārstāv to apbrīnojamo sugu, kas uzvarējusi matēriju, pakļāvusi sev visu zemes radību un kļuvusi par pasaules valdnieci.

Un cilvēks sēž un domā par Tristrema pēdējo cīņu ar jūru tajā liktenīgajā rītā un par to, ka šis kanaks ir pa­veicis to, ko nespēja Tristrems, un jūrā ir iepazinis prieku, ko nebija lemts iepazīt Tristremam. Un cilvēks risina domu pavedienu vēl tālāk. Ir ļoti patīkami tā sēdēt vēsā ēnā, bet jūs taču arī esat cilvēks no tās pašas apbrīno­jamās sugas, tātad, ja to var izdarīt kanaks, to varat iz­darīt arī jūs. Tad ejiet! Metiet nost drēbes, kas šajā mai­gajā klimatā ir tikai par traucēkli! Ejiet un cīnieties ar okeānu, spārnojiet savas kājas ar visu to drosmi un spēku, ko jums piešķīrusi daba, ielieciet viļņiem zobos laužņus, savaldiet viļņus un jājiet uz to mugurām kā valdnieki!

Tā iznāca, ka es iemācījos vizināties bangās. Un ta­gad, kad to protu, es to vēl vairāk uzskatu par karalisku sportu. Vispirms_ atļaujiet man paskaidrot, kādi fizikas likumi ir pamatā šim sportam. Vilnis ir kustības tālāk nesējs. Ūdens, kas veido viļņa ķermeni, nekustas. Ja tas kustētos, tad tajā vietā, kur dīķī iemests akmens un no kurienes pa ūdeni izplatās apļi, paliktu caurums, kas kļūtu aizvien lielāks. Nē, ūdens, kas veido viļņa ķermeni, ir ne­kustīgs. Pavērojiet okeāna virsmu — un jūs redzēsiet, ka viens un tas pats ūdens paceļas un krīt, kad to sakustina tūkstošiem cits pēc cita nākošu viļņu. Tagad iedomājieties, ka šī kustība ir vērsta krasta virzienā. Pie krasta kļūst seklāks un viļņa apakšējā daļa saskaras ar okeāna dibenu un tiek aizturēta. Bet ūdens ir plūstošs, un viļņa augšējo daļu nekas neaiztur, tāpēc tā turpina kustēties. Bet, ja jau viļņa augšējā daļa turpina kustēties uz priekšu, kad tā apakšējā daļa ir atpalikusi, kaut kam ir jānotiek. Viļņa galotne sprogodamās un šņākdama veļas uz priekšu un krīt lejup. Tā apakšējai daļai saduroties ar piekrastes slīpumu, tad arī rodas bangas. Taču pāreja no līganas kustības uz putojošiem viļņiem nav spēja, izņemot gadī­jumus, kad jūras dibens paceļas spēji. Ja dibena pakāpe­niskā pacēluma garums ir, teiksim, no ceturtdaļjūdzes līdz jūdzei, tad arī viļņa pārvēršanās notiek šādā pašā attālumā. Tieši tāds okeāna dibens ir pie Vaikiki līča, un bangas tur lieliski piemērotas, lai vizinātos uz tām. Cil­vēks uzlec mugurā vilnim tieši tad, kad tas sāk augt, un paliek uz tā visu laiku, kamēr tas traucas uz krastu.

Bet tagad tieši par šīs vizināšanās tehniku. Paņemiet sešas pēdas garu un divas pēdas platu gludu dēli ar no­apaļotiem galiem. Nogulieties uz tā, kā puikas guļas uz kamaniņām, un ar rokām airējieties līdz tādam dziļumam, kur sāk veidoties viļņi. Palieciet mierīgi guļam uz dēļa. Vilnis pēc viļņa paceļas jums priekšā un aiz muguras, zem un virs jums, tie traucas uz krastu, bet jūs paliekt turpat. Viļņi ar putu vainagotām galotnēm ir stāvāki. Iedomājieties, ka jūs ar savu dēli atrodaties uz tada aug­sta viļņa priekšējās nogāzes. Ja vilnis stāvētu nekustīgi, jūs noslīdētu no tā kā bērni kamaniņās no uzkalna. «Pag, pag,» jūs spriežat, «bet vilnis taču nestāv uz vietas.» Pil­nīgi pareizi, turpretī ūdens, kas veido vilni, stāv uz vie­tas, un tas ir viss noslēpums. Ja vien jūs būsiet sācis slīdēt- pa viļņa priekšējo nogāzi, jūs visu laiku slīdēsiet pa to un nekad nesasniegsiet tā pakāji. Lūdzu, nesmejie­ties! Sī viļņa nogāze var būt tikai sešas pēdas augsta, un tomēr jūs slīdēsiet nost no tās ceturtdaļjūdzi vai pusjūdzi un nekad nesasniegsiet pakāji. Tāpēc ka, redzat, ja vilnis ir tikai kustības tālāk nesējs un ja ūdens, kas veido vilni, visu laiku mainās, tad, vilnim pārvietojoties, zem jums pacelsies jauns ūdens. Jūs slīdat uz leju pa šo jauno ūdeni un tomēr paliekat iepriekšējā stāvoklī uz viļņa, visu laiku slīdot lejup pa ūdeni, kas veido jūsu vilni. Jūs slīdat tik­pat ātri, cik ātri kustas vilnis. Ja tas kustas ar piecpa­dsmit jūdžu ātrumu stundā, tad arī jūs slīdat ar piec­padsmit jūdžu ātrumu stundā. Starp jums un krastu ple­šas ceturtdaļjūdzi plats ūdens klajš. Vilnim veļoties, šis ūdens pakalpīgi ceļas uz augšu, pārējo padara pievilkša­nas spēks, un jūs slīdat, slīdat lejup visu ceturtdaļjūdzi. Ja jūs aizvien vēl domājat, ka ūdens kustas kopā ar jums, iegremdējiet tajā rokas un mēģiniet airēt: lai sajustu ūdens pretspiedienu, ir jāairē ļoti ātri, jo ūdens skrien atpakaļ ar tādu pašu ātrumu, ar kādu jūs traucaties uz priekšu.

Bet tagad vēl šis un tas par vizināšanās tehniskajiem paņēmieniem. Nav likuma bez izņēmuma. Tiešām — pats viļņa ūdens nekustas uz priekšu. Bet ir kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par jūras impulsu. Pašā galotnē ūdens kustas uz priekšu, kā jūs uzreiz pamanīsiet, ja tas iesitī­sies jums sejā vai jūs apšļāks pamatīgs vilnis un jūs rīs­tīdamies, kampdams gaisu, pusminūti paliksiet zem ūdens. Viļņa galotne it kā balstās uz pamatnes, uz viļņa apakšē­jās daļas. Kad pamatne atsitas pret dibenu, tā apstājas, bet galotne drāžas tālāk. t Pamatne to vairs nebalsta. Tur, kur bija stingrs ūdens pamats, tagad ir gaiss — un ūdens pirmo reizi iepazīst zemes pievilkšanas spēku un gāžas lejup, vienlaikus atraujoties no atpalrekošās pamatnes un lidojot uz priekšu. Tieši tāpēc vizināšanos bangās grūti salīdzināt ar mierīgu laišanos no kalniņa. īstenībā jūs sagrābj un izsviež krastā ar tādu spēku, it kā jūs sviestu titāna roka.

Es atstāju vēso paēnu, uzvilku peldkostīmu un ar bangu dēli rokās iegāju ūdenī. Dēlis bija man par mazu. Bet es to nezināju, un neviens man neko neteica. Es piebiedrojos iezemiešu puišeļiem, kas vingrinājās seklumā, kur viļņi bija nelieli un paguruši, — kaut kas līdzīgs bērnudārza peldētavai. Es vēroju puišeļus. Kad virsū nāca piemērots vilnis, viņi ar vēderu metās uz dēļiem, kā negudri spār­dījās un traucās uz krastu. Es mēģināju atdarināt viņus.

Uzmanīgi skatījos, darīju visu tāpat kā viņi, un tomēr man nekas neiznāca. Vilnis aizšalca garām, bet es netiku tam virsū. Mēģināju daudz reižu. Es spārdījos vēl cītīgāk nekā puišeļi un tomēr nekur netiku. Man apkārt bija kāds pusducis bērnu. Mēs visi gaidījām labu vilni. Mūsu kājas kūla ūdeni kā tvaikoņa dzenrati, un mazie velnēni aiz­muka, bet es apkaunots paliku uz vietas.

Es nopūlējos veselu stundu un nespēju pārliecināt ne­vienu vilni, lai aizstiepj mani līdz krastam. Un tad iera­dās glābējs — Aleksandrs Jūms Fords, ceļotājs pēc aici­nājuma un nerimtīgs stipru pārdzīvojumu meklētājs. Vai- kiki viņš bija atradis šos pārdzīvojumus. Ceļā uz Austrā­liju viņš bija apstājies te uz nedēļu, lai izbaudītu, ko nozīmē vizināties uz bangām, un tā arī palicis Vaikiki. Viņš bija nodzīvojis te jau kādu mēnesi, vizinājies katru dienu, taču nevarēja manīt, ka šī izprieca būtu zaudējusi savu burvību- Viņš sacīja zinātāja tonī:

— Metiet prom to dēli, metiet prom uz karstām pēdām! Paskatieties, kā jūs uz tā guļat. Ja tas ar priekšgalu at­dursies pret dibenu, jums uzšķērdīs vēderu un izritinās zarnas. Ņemiet, manējo! Tas ir tādā lielumā, kāds vaja­dzīgs pieaugušam cilvēkam.

Saskāries ar zinātni, es vienmēr kļūstu pazemīgs. Fords varēja par to pārliecināties. Viņš ierādīja man, kā jāap- ietas ar dēli. Tad viņš sagaidīja labu vilni un īstajā brīdī pagrūda mani. Ak, jaukais mirklis, kad jutu, ka vilnis mani satver un nes! Es nolidoju uz viļņa kādas pusotra simta pēdas un kopā ar to nolaidos smiltīs Kopš tā brīža es biju pazudis cilvēks. Es bridu atpakaļ pie Forda ar visu dēli. Tas bija prāvs — vairākas collas biezs un svēra septiņdesmit piecas mārciņas. Fords sadeva man milzum daudz padomu. Viņu pašu nebija mācījis neviens, un visu, ko viņš, cītīgi strādājot, bija apguvis vairākās nedēļās, viņš izstāstīja man pusstundā. Pēc pusstundas es jau va­rēju vizināties patstāvīgi. Es vizinājos un vizinājos, bet Fords uzslavēja un deva padomus. Viņš man, piemēram, pateica, kādā attālumā no dēļa priekšgala ir jāgulstas. Bet vienu reizi es laikam biju nogūlies par tuvu, un saso­dītais dēlis ar degunu ieurbās smiltīs, negaidot apstājās un apmeta kūleni, varmācīgi saraudams mūsu attiecības. Mani nesa pa gaisu kā skaidiņu un apkaunojošā kārtā apraka zem sabrūkoša viļņa. Tad es sapratu: ja nebūtu bijis Forda, man sen būtu uzšķērsts vēders. Fords apgalvo, ka riskā arī slēpjoties šā sporta pievilcība. Varbūt viņam laimēsies pirms aizbraukšanas no Vaikiki dabūt ievaino­jumu vēderā, tad, es ceru, viņa kaislība uz stipriem pār­dzīvojumiem būs uz kādu laiku apmierināta

Esmu stingri pārliecināts, ka pašnāvība tomēr ir labāka par slepkavību, īpaši, ja jānogalina sieviete. Fords izglāba mani no slepkavības. «Iedomājieties, ka jūsu kājas ir stūre,» viņš teica, «saspiediet tās cieši kopā un stūrējiet ar tām!» Pēc dažām minūtēm es jau gulēju uz liela viļņa. Tuvojoties krastam, es taisni sev priekšā ieraudzīju sievieti līdz viduklim ūdenī. Kā lai es apturu vilni? Izskatījās, ka sieviete būs pagalam. Dēlis svēra septiņdesmit piecas mārciņas, es pats — simt sešdesmit piecas. Šis kopsvars drāzās ar piecpadsmit jūdžu ātrumu stundā. Mēs kopā ar dēli bijām kaut kas līdzīgs šāviņam. Es atļauju fiziķiem aprēķināt, cik lielam spēkam vajadzēja triekties virsū šai nabaga trauslajai sievietei. Un tad es atcerējos savu sarg­eņģeli Fordu. «Stūrējiet ar kājām!» man iešāvās prātā. Un es stūrēju, stūrēju ar visu spēku, kāds vien bija ma­nās kājās. Dēlis sagriezās sāniski pret viļņa galotni. Vienlaikus notika daudz kas. Vilnis man viegli iebelza, viegli, ņemot vērā viļņa sparu, bet pietiekami stipri, lai nogrūstu mani no dēļa un es noietu dibenā, kur neganti sasitos un kādu laiku vēlos ripu ripām. Beidzot man izdevās da­būt galvu laukā no ūdens, lai ievilktu plaušās gaisu un uzraustos kājās. Sieviete stāvēja manā priekšā. Es jutos kā varonis. Es biju izglābis viņai dzīvību, bet viņa… smējās par mani. Tie nebija histēriski smiekli. Viņai ne­bija ne prātā nākušas briesmas. Es mierināju sevi ar to, ka galu galā viņu bija izglābis Fords, nevis es, tālab man nav ko izlikties par varoni. Turklāt šī kāju stūre iz­rādījās varen laba. Dažas minūtes pavingrinājies, es jau varēju līkumot starp peldētājiem un paliku uz viļņa, nevis zem tā.

— Rīt, — teica Fords, — es jūs aizvedīšu tālāk, zi­lajā ūdenī.

Es paskatījos uz to pusi, uz kurieni viņš rādīja, un ieraudzīju milzīgus pinkainus viļņus: salīdzinājumā ar tiem viļņi, uz kuriem es biju vizinājies nupat, likās tikai tādi ņirbu vilnīši. Nezinu, ko es būtu viņam atteicis, ja laikus nebūtu atcerējies, ka pats piederu pie karaliskās sugas. Tāpēc es sacīju:

— Lai notiek, rīt ķeršos viņiem klāt.

Odens Vaikiki līcī ir gluži tāds pats kā visur Havaju salās: savā ziņā, it īpaši no peldētāja viedokļa, tas ir brī­nišķīgs ūdens. Tas ir pietiekami vēss, lai cilvēkam tajā būtu patīkama sajūta, un pietiekami silts, lai tajā varētu peldēties kaut vai visu dienu, nebaidoties no saaukstēša­nās. Vienalga, vai spīd saule vai zvīļo zvaigznes, vai ir pusdiena vai pusnakts, vai ir ziemas vai vasaras vidus, — ūdens temperatūra nemainās, tā nav ne par augstu, ne par zemu, bet tieši tāda, kā vajag. Tas ii apbrīnojams ūdens, sāļš kā pats senais okeāns, tīrs un kristāldzidrs. Skaidrs, ka tādā ūdenī kanaki ir vieni no labākajiem pel­dētājiem pasaulē.

Tā nu otrā rītā Fords ienāca pie manis un mēs devā­mies uz jūru, lai peldētos visu dienu. Jāteniski sēdēdami uz saviem dēļiem, pareizāk sakot, uz vēdera gulēdami uz tiem, mēs izīrāmies cauri «bērnudārzam», kur rotaļājās mazie iezemieši. Drīz mēs bijām dziļā ūdenī, kur pretī rēkdami vēlās putojoši viļņi. Jau pati cīņa ar tiem, lai noturētos un tiktu tālāk, bija sports. Sajā cīņā vajadzēja būt apķērīgam, jo vienas puses varenajiem triecieniem otra puse lika pretī māku, — tā bija cīņa starp neprātīgu spēku un saprātu. Drīz es šo to iemācījos. Kad man virs galvas saslējās vilnis, es īsu mirkli caur tā smaragdaino stāvu ieraudzīju dienas gaismu; tad es ieniru ar galvu pa priekšu, no visa spēka turēdams ciet dēli. Tad nāca trieciens, un skatītājam krastā vajadzēja likties, ka esmu pagalam. īstenībā man izdevās ar visu dēli izskriet cauri vilnim un netraucēti iznirt otrā pusē. Es neieteiktu šādus iznīcinošus triecienus slimiem vai trausliem cilvēkiem. Šie triecieni ir smagi, un ūdens nobrāž ādu kā smilšpapīrs. Dažreiz cilvēki iziet cauri pēc kārtas pusducim tādu viļņu, iekams atklāj, kādas priekšrocības ir stingrajai sauszemei un cik labi ir palikt malā.

Kad mūsu cīņa ar pinkainajiem milžiem ritēja pilnā sparā, mums piebiedrojās kāds Frīzs. Izkļuvis no viļņa apakšas un papurinājis galvu, lai redzētu, kāds būs nāka­mais, es ieraudzīju viņu kā jaunu bronzas dievu nevērīgā pozā stāvam uz viļņa un traucamies uz mūsu pusi. Mēs palaidām garām vilni, uz kura viņš slīdēja. Fords uz­sauca viņam. Frīzs nolēca no sava dēļa, saķēra to un, pie­peldējis mums klāt, kopā ar Fordu sāka mani mācīt. Starp citu, viņš man parādīja, kā jārīkojas, nejauši sastopoties ar pārāk lielu vilni. Tādi viļņi tiešām ir bīstami, un sa­

gaidīt tos uz dēļa nav ieteicams. Bet Frīzs pamācīja mani, ka, tādam vilnim tuvojoties, jānošļūk no dēļa pakaļējā gala un jāpanirst zem ūdens, turot dēli virs galvas pa­celtās rokās. Tādā stāvoklī, pat ja vilnim izdotos izraut dēli man no rokām un iesist man ar to pa galvu (tādu joku lielie viļņi taisa diezgan bieži), starp dēli un galvu būtu pēdu biezs vai biezāks ūdens spilvens. Kad vilnis ir pāri, var rāpties atpakaļ uz dēļa un irties tālāk. Es dzir­dēju, ka daudzus tādi sitieni ir smagi savainojuši.

Es uzzināju, ka galvenais, vizinoties vai cīnoties ar viļ­ņiem, ir prasme nepretoties. Izvairieties no viļņa, kas metas jums virsū. Iznirstiet cauri vilnim, ja tas mēģina iešļākties jums sejā. Ienirstiet ar kājām pa priekšu pēc iespējas dziļāk, lai vilnis, kas grib jūs sašķaidīt, aiziet jums pāri galvai. Nekad nesasprindzinieties Atslābinieties. Ļaujieties ūdenim, kas virmo un plosās ap jums. Kad zemūdens straume sagrābj jūs un gar pašu dibenu nes atklātā jūrā, neturieties pretī. Ja jūs to darīsiet, jūs varat noslīkt, jo šī straume ir stiprāka par jums. Ļaujiet, lai tā jūs nes. Peldiet straumei līdzi, nevis pret to, un spiediens uz jūsu ķermeni mazināsies. Un, peldot straumei līdzi, apmānot to, lai tā jūs neturētu ciet, tajā pašā laikā peldiet uz augšu. Jums nemaz nebūs grūti izkļūt ūdens virsū.

Tam, kas grib vizināties ar bangām, jābūt labam peldē­tājam un jāprot ilgi palikt zem ūdens. Viss pārējais ir atkarīgs no viņa izturības un apķērības. Paredzēt lielo viļņu spēku ir gandrīz neiespējami. Gadās, ka peldētāju norauj no dēļa un aizsv.iež vairākus simtus pēdu tālu. Tad viņam jārūpējas pašam par sevi. Lai cik daudz peldētāju vizinātos kopā ar viņu, viņš nedrīkst gaidīt palīdzību ne no viena cita. Iedomātā drošības sajūta Forda un Frīža klātbūtnē lika man aizmirst, ka esmu pirmo reizi izpeldē­jis atklātā jūrā, lai vizinātos ar lielajiem viļņiem. Es to atcerējos, kad atskrēja liels vilnis un aiznesa abus manus skolotājus uz krastu. Es varētu desmit reižu noslīkt, iekams viņi pagūtu atgriezties pie manis.

Gulēdams uz dēļa, peldētājs slīd lejup pa viļņa priek­šējo nogāzi, bet vispirms viņam ir jānokļūst viļņa galotnē. Peldētājam un dēlim ar pietiekamu ātrumu jāvirzās uz krastu, iekams tos satvers vilnis. Kad redzat tuvojamies vilni, jūs pagriežat tam muguru un, cik jaudas, iraties uz krastu, peldot tā saucamajā vējdzirnavu vēziena stilā. Šis manevrs zibenīgi jāizdara vilnim pašā priekšā. Ja jūsu dēlis kustas pietiekami ātri, vilnis vēl paātrinās tā kus­tību — un dēlis sāks savu lejupslīdes ceļu, kas ir ceturt­daļjūdzi garš.

Es nekad neaizmirsīšu pirmo vilni, ko man izdevās «ap­seglot» te, īstā ūdenī. Ieraudzījis vilni tuvojamies, es pa­griezu tam muguru un īros no visa spēka. Mans dēlis traucās aizvien ātrāk, līdz man sāka likties, ka tas izslīdēs no rokām. Kas notiek aiz muguras, es nevarēju redzēt: peldēt tādā stilā un vienlaikus skatīties atpakaļ nav iespē­jams. Es tikai dzirdēju, ka vilnis šņāc un mutuļo, un tad mans dēlis tika pacelts gaisā un rauts uz priekšu. Sākumā es neaptvēru, kas notiek. Lai gan acis man bija vaļā, es neko nevarēju saskatīt balti virmojošajās putās. Bet tas nebija svarīgi. Es zināju, ka esmu uz viļņa, izjutu īstu svētlaimi, un tas bija galvenais. Pēc brīža es jau sāku kaut ko saskatīt un normāli elpot. Es pamanīju, ka trīs pēdas mana dēļa priekšējā gala ir ārā no ūdens un lido pa gaisu. Es pavilkos uz priekšu un piespiedu dēli no­laisties. Pēc tam es gulēju pavisam mierīgi ūdens virpulī un vēroju krastu un peldētājus, kas kļuva aizvien skaidrāk saviedējami. Tomēr man neizdevās ar šo vilni aizpeldēt līdz krastam: baidīdamies, ka dēļa priekšējais gals ne- iegrimst pārāk dziļi, es pašļūcu atpakaļ, taču pašļūcu par tālu un novēlos no viļņa līdz ar dēli.

Tā bija otrā diena, kad es vizinājos bangās un biju ļoti lepns uz sevi. Sabiju ūdenī četras stundas un, ejot pro­jām, nolēmu rīt no rīta atkal nākt uz šejieni. Taču šim nodomam bij lemts piepildīties tikai pēc kāda laika. Otrā rītā es gulēju gultā. Es nebiju slims, tomēr biju gaužām nelaimīgs, jo gulēju gultā. Aprakstot brīnišķo Ilavaju salu ūdeni, es aizmirsu aprakstīt ne mazāk brīnišķo Ha- vaju salu sauli. Tā ir tropu saule, turklāt jūnija pirmajā pusē tā atrodas tieši virs galvas. Tā ir viltīga, nodevīga saule. Pirmo reizi mūžā es nebiju pamanījis, ka saule sa­dedzina man ādu. Rokas, pleci un mugura man agrāk daudzreiz bija apdeguši un norūdīti, turpretī kājām tāda rūdījuma pietrūka. Un es taču četras stundas biju rādījis savu kāju jutīgo ādu Havaju salu saulei, kas atradās pašā zenītā. Aptvēru to tikai krastā. Sākumā apdegumu nejūt sevišķi stipri, bet tad parādās čulgas. Locītavas, kur āda krokojas, nelokās. Tā nu man nākamajā dienā vajadzēja palikt gultā. Paiet nevarēju. Lūk, kāpēc šodien es rakstu gultā. Šodien man ir labāk, bet ne sevišķi labi. Toties rīt… o, rīt es atkal peldēšos brīnišķīgajā ūdenī un iemā­cīšos vizināties stāvus kā Fords un Frīzs. Bet, ja tas ne­izdosies rīt, tad izdosies parīt vai aizparīt. Vienu es esmu apņēmies stingri: «Snarka» neatstās Honolulu, iekams man pie kājām nebūs izauguši jūras ātrie spārni un es nebūšu kļuvis par iedegušu Merkuriju, kam lobās nost āda.