Ceļojums ar snarku

VIII NODAĻA Saules Mājoklis

Cilvēki bariem kā nemiera gari klīst apkārt pa pasauli, meklēdami skaistas ainavas un citus dabas brīnumus. Viņi veselām armijām siro paEiropu, viņu ganāmpulkus var sastapt Florida, Vestindijā, pie piramīdām, Kanādas un Amerikas Klinšu kalnu nogāzēs un virsotnēs, turpretī Saules Mājoklī viņi ir tikpat reti kā dzīvs dinozaurs. Ha- leakala havajiešu valodā nozīmē «saules mājoklis». Sī lieliska mītne atrodas Maui salā, un to apmeklējis tik nie­cīgs skaits turistu, ka praktiski to var uzskatīt par vien­līdzīgu nullei. Tomēr es iedrošinos apgalvot, ka uz zemes varbūt pastāv tikpat skaistas un apbrīnojamas vietas kā Ilaleakala, bet skaistāku un apbrīnas cienīgāku vietu nav No Sanfrancisko līdz Honolulu ir sešas dienas, ko braukt ai tvaikoni; no Honolulu uz Maui tvaikonis aizved vienā nakti, bet, ja ceļotājs steidzas, vēl pēc sešām stundām viņš var nokļūt Kolikoli, kas atrodas desmittūkstoš trīs­desmit divas pēdas virs jūras līmeņa un sargā galveno ieeju Saules Mājoklī. Taču tūristi nerādās, un Haleakala dus savā vientuļajā un neviena nenovērtētajā dižumā.

Tā kā mēs, «Snarkas» iemītnieki, nebijām tūristi, mēs devāmies uz Haleakalu. Uz šā milzīgā kalna nogāzēm novietojusies lopu ferma, kas aizņem apmēram piecdesmit- tūkstoš akru lielu platību, tur mēs pārlaidām nakti div­tūkstoš pēdu augstumā. Nākamajā rītā parādījās zābaki, segli, kovboji un nastu nesēji zirgi, un mēs uzkāpām līdz Ukulelei, mājai piectūkstoš pēdu virs jūras līmeņa, kur diezgan mērenā klimata dēļ naktī ir nepieciešamas segas un rūcoša uguns pavardā. Starp citu, Ukulele hava­jiešu valodā nozīmē «lecošā blusa», un tāpat sauc arī mū­zikas instrumentu, kas atgādina ģitāru. Pēc manām do­mam, ferma savu nosaukumu aizguvuši no šā instrumenta. Mums nebija nekur jāsteidzas, un mēs vienu dienu no­dzīvojām Ukulelē, gudri strīdēdamies par augstumiem un barometriem un reizi pa reizei sakratīdami paši savu ba­rometru, kad radās vajadzība pēc pierādījumiem. Nekad neesmu redzējis otru tik paklausīgu instrumentu. Bez taru mēs lasījām kalnu avenes, lielas kā vistu olas un vēl lie­lākas, ļāvām skatienam slīdēt augšup pa pļavam, kas kādreiz bijušas klātas ar lavu un sniedzas līdz pašai četr­tūkstoš piecsimt pēdu augstajai Haleakalas virsotnei, un, paši spožas saules apspīdēti, noraudzījāmies grandiozajā mākoņu kaujā zem mums.

Dienu no dienas turpinās šī bezgalīgā mākoņu kauja. Ukiukiu — tā sauc ziemeļaustrumu pasātu, kas nikni uz­brūk Haleakalai. Bet Haleakala ir tik liela un augsta, ka tā maina vēja virzienu, tāpēc pretējā pusē to nemaz ne­jūt. Gluži otrādi: no turienes vējš sāk pūst uz pretējo pusi, tieši pretī ziemeļaustrumu pasātam. Šo vēju sauc Naulu. Un tā dienām un naktīm Ukiukiu un Naulu cīnās viens ar otru uzbrukdami, atkāpdamies, klupdami virsū no flan­giem, izlocīdamies, izvīdamics, griezdamies un sadurda- mies, un šī kauja redzama pēc tā, kā kustas mākoņu ma­sas, ko vēji norauj no debesīm un svaida šurpu turpu veseliem eskadroniem, bataljoniem, armijām un kalniem. Dažreiz Ukiukiu varenajām brāzmām izdodas pārsviest uz Haleakalas virsotni milzīgas mākoņu masas; tad Naulu veikli sagūsta mākoņus, izveido no tiem savas vienības un dzen pretī savam mūžsenajam ienaidniekam. Savukārt Ukiukiu sūta lielu mākoņu armiju gar kalna austrumu no­gāzi. Tas ir labi izpildīts apiešanas manevrs. Bet Naulu no sava slēpņa kalna pretējā pusē pamana šo kustību, uzklūp ienaidnieka armijai, plosa, rausta uri ārda to, tad atkal izveido no tās jaunus pulkus, kurus sūta pret Ukiu­kiu gar kalna rietumu nogāzi. Un visu laiku augstāk un zemāk par galveno kaujas lauku, gar kalna nogāzi, kas pavērsta pret okeānu, Ukiukiu un Naulu bez mitas stumda nelielus mākoņu kušķiļs, kuri nikni saduras vai arī ložņā starp kokiem un pa aizām, lai negaidot uzbruktu cits ci­tam no slēpņiem. Bet, kad viena vai otra karojošā puse sūta kaujā savus galvenos spēkus, mazie papluļnītie cīnī­tāji tiek vai nu saņemti gūstā, vai arī kā vertikāli virpuļu stabi uzsviesti tūkstošiem pēdu augstu.

Taču galvenā kauja notiek uz Haleakalas austrumu no­gāzes. Te Naulu sakoncentrē savas stiprākās vienības, te arī gūst visspožākās uzvaras. Pievakarē Ukiukiu, tāpat kā visi pasāti, piegurst — un Naulu gūst virsroku. Naulu ģenerāļi ir izcili stratēģi. Visu dienu tie vāc kopā kolosā­las rezerves. Vakarā saliedē šos spēkus blīvā jūdzēm garā, jūdzi platā un simtiem pēdu biezā kolonnā, kam ir nosmai­lināts priekšgals. Šī kolonna lēni iespiežas platajā Ukiukiu frontē, un spēkus zaudējušais Ukiukiu ir sakauts. Bet ne vienmēr iztiek bez asinsizliešanas. Gadās, ka Ukiukiu sīvi pretojas un, no ziemeļaustrumiem atnākušajiem papild­spēkiem palīdzot, satriec Naulu kolonnu un aizmēž to tālu uz rietumiem. Dažreiz, kad abas karojošās armijas saiet kopā visā frontes garumā, rodas gigantisks virpuļa stabs un vidū ieslēgtie saplosītie mākoņi griezdamies paceļas tūkstošiem pēdu augstumā. Ukiukiu iemīļots paņēmiens ir cieši noblīvētas mākoņu masas nosūtīšana pa apakšu, virs pašas zemes, apakš Naulu pozīcijām. Pakļuvis apakšā, Ukiukiu saslejas pakaļkājās. Reizēm Naulu spēcīgais centrs neiztur triecienu un izliecas uz augšu, bet parasti tas atsviež uzbrucējus atpakaļ un sarausta gabalos. Un visu laiku mazie izkliedētie un cits no cita atšķirtie avan­garda cīnītāji ložņā starp kokiem, lien laukā no aizām, rāpo pa pļavām un negaidot metas virsū ienaidniekam no slēpņiem, bet no debesu augstumiem rāma un vientuļa rie­toša- saules staros kauju vēro Haleakala. Tā pienāk nakts, liet otra rīta Ukiukiu pēc pasātu parauga uzkrāj spēkus un atsit Naulu pulkus, piespiežot tos apjukumā bēgt. Un ta diendienā notiek mūžīgā mākoņu kauja, nebeidzamais Ukiukiu un Naulu karš uz Haleakalas nogāzēm.

No lita mēs atkal ieraugām zābakus, seglus, kovbojus un nastu nesējus zirgus un sākam kāpienu uz virsotni. Viens no nastu nesējiem zirgiem stiepj divdesmit galonu ūdens, kas ieliets četros piecu galonu maisos, tāpēc ka krātera virsotnē ūdens ir dārga un reta manta, lai gan uz ziemeļiem un austrumiem no krātera nolīst vairāk lie­tus nekā jebkurā citā vietā uz zemeslodes. Mūsu ceļš ved uz augšu pāri neskaitāmām sastingušas lavas straumēm, kur no takas nav ne miņas, un es nekad savā mūža ne­esmu redzējis, ka zirgi ietu tik droši kā šie trīsdesmit mūsu grupas zirgi. Tie kāpa augšā un lejā pa pilnīgi stā­vajām kraujām viegli un mierīgi kā kalnu kazas, un ne reizi neviens zirgs nedz nokrita, nedz paklupa.

Kāpjot savrupā kalnā, vienmēr rodas dīvaina ilūzija. Jo augstāk kāpj, jo plašāks skats paveras uz zemi, un tāpēc šķiet, ka apvārsnis ir augstāk par to vietu, kur stāv novērotājs. Šo ilūziju sevišķi izjūt Haleakalā, jo vecais vulkāns paceļas tieši no jūras — bez jebkādiem atzaro­jumiem vai priekškalnēm. Un, lūk, jo ātrāk mēs rāpāmies augšā pa Haleakalas drūmajām nogāzēm, jo ātrāk Hale­akala, mēs paši un visa apkārtne likās giimstam tādā kā bezdibenī. Kaut kur augstāk par mums stiepās apvāršņa līnija. Okeāns it kā slīdēja mums virsū no apvāršņa. Jo augstāk kāpām, jo dziļāk, likās, grimām un augstāk va­jadzēja pacelt acis, lai redzētu apvāršņa līniju, kur de­besis saplūda ar okeānu. Tas bija kaut kas pārdabisks, nereāls, un galvā šaudījās domas par vulkāna krāteri, pa kuru Zils Verns nokļuva līdz Zemes centram.

Un tad, kad mēs beidzot bijām sasnieguši milzīgā kalna virsotni, kas atgādināja briesmīgas otrādi apgrieztas ko­niskas bedres dibenu kosmosā, izrādījās, ka tā nav nedz virsotne, nedz arī dibens. Augstu virs mums bija apvār­snis, bet dziļi zem mums, kur vajadzēja būt kalna vir­sotnei, — bezdibenis, liels krāteris — Saules Mājoklis. Divdesmit trīs jūdžu garumā apkārt stiepās reibinoši aug­stā krātera siena. Mēs stāvējām uz gandrīz vertikālās rietumu sienas malas, un krātera dibens bija gandrīz pus- jūdzi zem mums. šis ar lavas straumēm noplūdušais un izdedžu konusiem klātais dibens bija tik spilgti sarkans un svaigs, it kā tikai vakar būtu nodzisusi uguns. Izdedžu konusi, no kuriem vismazākie bija četrsimt, bet vislie­lākie — deviņsimt pēdu augsti, izskatījās pēc niecīgām smilšu kaudzītēm, tik grandiozi te bija mērogi. Divas tūk­stošiem pēdu dziļas aizas pārrāva krātera malas, un Ukiukiu velti dairījās iedzīt šajās aizās savus pūkainos mākoņu ganāmpulkus. Līdzko mākoņi bija iespiedušies spraugās, krātera karstums izklīdināja tos retinātajā gaisā, un, lai gan uzbrucēji nelikās mierā, tie tomēr nekur netika.

Skatienam atklājās bezgalīgs tukšums un pamestība, barga, atbaidoša un pievilcīga. Pie mūsu kājām bija uguns un zemestrīču miteklis. Mēs savā priekšā redzējām zemes spraišļus. Tā bija dabas darbnīca, kas joprojām rosīgi veica sensenos pasaules radīšanas pienākumus. Te vienā, te otrā vietā no zemes dzīlēm izlauzušās resnas pirmat­nējo iežu dzīslas, kas rēgojas uz kādreiz izkaisušās un tagad atdzisušās virsmas. Tas viss bija nereāls un neti­cams. Virs mums (īstenībā zem mums) notika Ukiukiu un Naulu mākoņu kauja. Vēl augstāk pa šķietamā bezdibeņa nogāzi, augstāk par mākoņu karapulkiem gaisā karājās Lanai un Molokai salas. Otrpus krātera, dienvidaustrumos atkal it kā virs mums, bija redzama vispirms tirkīzzilā jūra, tad baltā Havajas piekrastes bangu līnija, vēl aug­stāk — pasātu mākoņu josla, bet visaugstāk, astoņdesmit jūdžu attālumā, mākoņos ietinušās un sniega cepures uz­likušas, trīsuļodamas kā mirāža, pret gaiši zilajām debe­sīm slējās Mauna-Kea un Mauna-Loa smailes.

Slāsta, ka senos laikos tur, kur tagad atrodas Rietumu Maui, dzīvojis kāds Maui, Hinas dēls. Viņa māte Hina audusi kapa. Droši vien viņa audusi pa naktīm, jo dienā viņa tos žāvējusi. Katru rītu dienu no dienas viņa izkā­rusi savus kapa saulē. Bet, līdzko audekli bijuši izkārti, bijusi jau arī klāt nakts, un tos vajadzējis nest iekšā, tāpēc ka dienas tajos laikos bijušas īsākas nekā tagad. Maui skatījies, kā māte veltīgi nopūlas, un viņam kļuvis mātes žēl. Viņš nolēmis palīdzēt — o, protams, ne jau izkarot un noņemot kapa. Tam viņš bijis par gudru. Viņš izdo­mājis, ka jāliek saulei kustēties lēnāk. Iespējams, ka viņš bijis pirmais havajiešu astronoms. Lai nu kā, viņš vairā­kas reizes novērojis sauli no dažādām salas vietām. No šiem novērojumiem viņš secinājis, ka saule iet tieši pāri Haleakalai. Viņam nav bijusi vajadzīga dieva palīdzība. Viņš salasījis milzīgi daudz kokosriekstu un no to šķied­ras novijis izturīgu virvi, kam galā iesējis cilpu — gluži tipiti kl šodien dara Haleakalas kovboji. Pēc tam viņš ielavījies Saules Mājokli un sācis gaidīt. Kad saule stei­gusies šurp pa savu taku, lai ātrāk pabeigtu dienas gaitas, drosmīgais jauneklis uzmetis savu laso virsū vienam no lielākajiem un stiprākajiem stariem. Tā viņš piespiedis sauli palēnināt soli, bet stars nolūzis. Tad jauneklis sācis mest laso virsū visiem stariem pēc kārtas, aplauzdams tos, līdz saule sacījusi, ka ir ar mieru uzklausīt viņu. Maui izvirzījis savus miera noteikumus, un saule tos pieņē­musi — viņa piekritusi kustēties lēnāk. Tā nu Hinai pie­ticis laika izžāvēt savus kapa, bet dienas kļuvušas garā­kas nekā agrāk, kas pilnīgi saskan ar mūsdienu astrono­mijas mācību.

Brokastīs mēs ēdām kaltētu galu un cietu poi akmens aplokā, kur vecos laikos nakšņojuši pāri salai dzītie lopi. Tad, nojājuši apmēram pusjūdzi gar krātera malu, sākām kāpt lejā pašā krāterī. Līdz tā dibenam bija divi tūkstoši pieci simti pēdu, un zirgi slīdēja un šļūca pa vulkāniska­jiem izdedžiem, taču vienmēr noturējās uz kājām. Melnā izdedžu virskārta, zirgu pakavu samalstīta, pārvērtās oker- dzeltenos, pēc izskata indīgos, bet pēc garšas skābos pu­tekļos, kas mākoņiem vien cēlās gaisā. Pāri gludam lau­kumiņam aizauļojām līdz spraugai, aiz kuras kāpiens uz leju turpinājās cauri vulkānisko putekļu mākoņiem, kas mutuļoja starp ķieģeļsarkaniem, vecrozā un violeti mel­niem izdedžu konusiem. Krātera sienas virs mūsu galvām cēlās aizvien augstāk un augstāk, bet mēs kapam pāri ne­skaitāmām lavas plūsmām, mezdami līčločus starp pār­akmeņojušās jūras dimantcietajiem viļņiem. Ša noslēpu­mainā okeāna virsmu sagrumboja zāģa zobiem līdzīgi lavas viļņi, bet otrā pusē rēgojas šķautnaini izciļņi un fantastiski iedobumi. Mūsu ceļš veda garam bezdibenīgam krāterim un tad tālāk septiņas jūdzes pa pēdējā izvirduma galveno lavas straumi.

Mēs apmetāmies tūkstoš piecsimt pēdu augstās state­niskās krātera sienas piekājē, mazā olapa un kolea koku birzītē. Te gan bija zāle zirgiem, bet nebija ūdens, un vispirms mums vajadzēja aiziet līdz jūdzi attālajai plaisai krātera sienā, kur esot ūdens. Taču ūdenskrātuve bija tukša. Tad, parāpušies kādas piecdesmit pēdas augstāk, mēs atradām dīķīti, kurā bija piecas sešas mucas ūdens. Augšā uznesa spaini, un drīz vien dārgā šķidruma straume urdza lejup pa klinti un pildīja apakšējo dīķīti. Bet pašā apakšā kovboji pa to laiku pūlējās savaldīt zirgus, jo vie­tas pie mazās dzirdinātavas pietika labi ja vienam. Pēc tam mēs uzslējām telti un šāvām kalnu kazas, kas bariem lēkāja pa klintīm. Mūsu ēdienkartē bija kaltēta gaļa, ciets poi un cep_ta_ kazas gaļa. Pāri krāterim, tieši mums virs galvas, drazas Ukiukiu dzītu mākoņu jūra. Lai gan mā­koņi drāzās nepārtraukti, tie nekad neapdzēsa un neap­tumšoja mēnesi, tāpēc ka vulkāna karstums tūliņ iznīci­nāja mākoņus. Ugunskura gaismas vilināti, mums mēnes­nīca klat zagās savvaļas vērši, lai ziņkāri un izaicinoši aplūkotu svešiniekus. Tie bija trekni dzīvnieki, lai gan reti dzer ūdeni, ko viņiem aizstāj rīta rasa zālē. Rasa te bija liela, tāpēc mēs nopriecājāmies, ka teltī varam jus­ties kā guļamistabā, un tā arī iemigām, klausoties hulas, ko dziedāja nenogurdināmie havajiešu kovboji, kuru dzīs­lās, bez šaubām, rit viņu drošsirdīgā senča Maui asinis.

Fotoaparāts nespēj pareizi novērtēt Saules Mājokli. Ju­tīgā fotoplate nemelo, bet tā, protams, neatklāj visu pa­tiesību. Var pareizi reproducēt Koolau aizu, kā tā atspo­guļojas uz fotoaparāta matstikla, un tomēr gatavā uzņē­mumā ārkārtīgi plašā nianšu gamma ir pazudusi. Krātera sienas, kas liekas slejamies dažus simtus pēdu augstu, īstenībā ir vairākus tūkstošus pēdu augstas; aizā iedzītais mākoņu ķīlis ir jūdzi plats, bet aiz krātera sienas ir ve­sels mākoņu okeāns; priekšplāns ar izdedžu kaudzēm un vulkāniskajiem pelniem, kurš liekas mīksts un bezkrāsains, īstenībā ir krāsu bagāts — gan ķieģeļsarkans, gan tera- kotas krāsā, gan rožains, gan okerclzeltens, gan melns, ar violetu lāsmojumu. Vārdi ir bezspēcīgi, kaut vai raudi. Pateikt, ka krātera siena ir divtūkstoš pēdu augsta, nozīmē pateikt tikai to, ka tās augstums ir divtūkstoš pēdu, bet par šo sienu var pateikt nesalīdzināmi vairāk, nekā pasaka sausie skaitļi. Saule atrodas no mums deviņdesmit trīs miljoni jūdžu attālumā, bet pēc vienkārša mirstīgā sa­prašanas iznāk, ka kaimiņu apgabals atrodas daudz tālāk. Šī cilvēka iztēles nevarība sevišķi uzskatāmi izpaužas pie­mērā ar sauli. Tāda pati tā ir attiecībā uz Saules Mājokli. Haleakala ir skaistuma un brīnuma iemiesojums, un tas cilvēkam jāizjūt ar sirdi. Kolikoli atrodas sešu stundu braucienā no Kahului, Kahului — vienas nakts braucienā no Honolulu, Honolulu — sešu dienu braucienā no San­francisko, un klāt jūs esat.

No rīta mēs atkal rāpāmies pa krātera nogāzēm, vedām zirgus pa neiedomājamiem kraujumiem, ripinājām lejā akmeņus un šāvām kalnu kazas. Es netrāpīju nevienai —• biju pārāk aizņemts ar akmeņu velšanu. Sevišķi labi atce­ros vietu, kur mēs izkustinājām akmeni zirga lielumā. Sākumā tas ripoja diezgan lēni, gāzelēdamies no vieniem sāniem uz otriem, it kā grasītos apstāties, bet jau pēc da­žām minūtēm lidoja, taisīdams divsimt pēdu garus lēcie­nus. Akmens ātri k|uva aizvien mazāks, līdz beidzot at­sitās pret vulkānisko smilšu nogāzi un aizjoņoja pa to kā zaķis, atstājot aiz sevis tievu, dzeltenu putekļu asti. Gan akmens, gan putekļu mākonīši kļuva mazāki, un beidzot daži sacīja, ka akmens esot apstājies. Viņi sacīja to tāpēc, ka vairs neredzēja akmeni, — tas bija aizvēlies pārāk tālu. Citi to vēl saredzēja, es arī, un esmu pat dziļi pār­liecināts, ka šis akmens veļas vēl tagad.

Tsi pirms mūsu izkāpšanas no krātera Ukiukiu lika mums manīt savu spēku. Tas sakāva Naulu uz visas līni­jas, līdz malām piepildīja Saules Mājokli ar mākoņiem un izmērcēja mūs līdz pēdējai vīlītei. Par ūdens mērītāju mums noderēja trauks, kura tilpums bija viena pinte: šo trauku mēs nolikām teltī tur, kur audeklā bija ieplīsis ne­liels caurumiņš. Vētrainajā un lietainajā naktī trauks pie­tecēja pilns līdz malām, un mums vairs nebija iespējams noteikt, cik daudz ūdens nolija uz mūsu segām. Tā kā mērītājs nebija lietojams, nebija arī nekādas nozīmes ilgāk palikt krāterī: mazā gaismiņā mēs nojaucām telti un sā­kām kāpt lejā austrumu virzienā, uz Kaupo aizas pusi. Maui austrumu krasti nav nekas vairāk kā milzīga lavas straume, kas senos laikos plūdusi pa Kaupo aizu, un pa šo straumi mēs nokāpām līdz jūrai no sešarpustūkstoš pēdu augstuma. Tāds pārgājiens būtu smaga darba diena visiem zirgiem, tikai ne mūsējiem. Grūtās vietās tie gāja mierīgi, nesteigdamies, nezaudēdami galvu, bet, tikko ceļš kļuva platāks un līdzenāks un varēja parikšot, zirgi pār­gāja rikšos. Tos nebija iespējams noturēt, līdz ceļš atkal kļuva bīstams, — tad tie apstājās paši. Vairākas dienas bez pārtraukuma zirgi bija smagi strādājuši, iztikdami lielāko tiesu ar zāli, ko paši sameklēja, kamēr mēs gulē­jām, un tomēr šajā pēdējā dienā tie nogāja divdesmit astoņas elles jūdzes un ieauļoja Hanā kā jautru kumeļu bars. Daudzi zirgi bija izauguši sausajā apvidū Haleaka­las aizvēja pusē un līdz šim nebija apkalti. Pēc garajiem pārgājieniem pa asajām lavas šķēpelēm ar cilvēka svaru mugurā šiem zirgiem nagi bija labākā stāvoklī nekā ap­kaltajiem.

Ceļā no Viejrasas (kur Kaupo aiza sasniedz jūru) līdz Hanai pavadījām pusi dienas, bet apkārtne te ir tik skaista, ka būtu vērts pakavēties te kādu nedēļu vai pat mēnesi. Taču šis mežonīgais skaistums nobāl salīdzinā­jumā ar pasaku zemi, kas sākas aiz kaučuka koku plan­tācijām starp Hanu un Honomanu aizu. Mums bija vaja­dzīgas divas dienas, lai noietu šo brīnišķīgo ceļa posmu Haleakalas aizvēja pusē. Vietējie iedzīvotāji šo apgabalu dēvē par «grāvju zemi». Nosaukums nav no pievilcīgajiem, bet cita nav. Uz šejieni nāk tikai vietējie iedzīvotāji. Ne­viens cits par šo apvidu neko arī nezina. Neviens cits, tikai saujiņa ļaužu, kuriem jābrauc uz šejieni darīšanās, neko nav dzirdējis par «grāvju zemi» Maui salā. Kā zi­nāms, grāvis ir kaut kas netīrs, kas šķērso vienmuļas un neinteresantas vietas. Taču Nahiku grāvis ir neparasts grā­vis. Visu Haleakalas aizvēja pusi izrobojušas tūkstoš stā­vas aizas, pa kurām uz jūru skrien neskaitāmas straumes, veidojot kaskādes un ūdenskritumus. Te nolīst vairāk lietus nekā jebkur citur pasaulē. Tūkstoš deviņsimt ceturtajā gadā nokrišņu daudzums te sasniedza četri simti divdes­mit collas. Ūdens te nozīmē cukuru, bet cukurs ir Havaju salu mugurkauls, lūk, kāpēc ir radīts Nahiku grāvis, īste­nībā nevis grāvis, bet pazemes cauruļu virkne. Ūdens tek pa zemes apakšu un virspusē iznāk tikai tad, kad pa augstu akveduktu šķērso aizu, lai atkal nozustu zemē pre- teja nogāzē. Nosaukt šo ūdens ceļu par «grāvi» var ar tā­dām pašām tiesībām kā Kleopatras laivu par preču vagonu.

Sajā grāvju zemē nav ceļu, pa kuriem varētu braukt ar ratiem, bet agrāk, kad vēl nebija izbūvēts jeb, pareizāk sakot, izurbts grāvis, nebija pat zirgu takas. Simtiem collu nokrišņu, kas gada laikā nolīst uz tropu saules sil­dītās auglīgās zemes, nozīmē krāšņu augu valsti. Ja kāds mēģinātu kājām tikt cauri šiem džungļiem, dienā viņš ne- noietu vairāk par vienu jūdzi, bet pēc nedēļas justos kā salauzts un būtu spiests rāpot atpakaļ, kamēr viņa izcirstā stidziņa nav atkal aizaugusi. O'Šonesijs bija bezbailīgs inženieris, kas pakļāva džungļus un aizas, izbūvēja Grāvi un iemina zirgu taku. Viņš būvēja ilgam laikam no ķieģe­ļiem un betona un radīja vienu no visievērojamākām hidro- būvēm pasaulē. Katrs strautiņš un atteka ir pa pazemes ejām novadīta uz galveno Grāvi. Bet dažreiz nogāž tāds lietus, ka ir vajadzīgas neskaitāmas ūdens pārgāzēs, lai liekais ūdens aizplūstu uz jūru.

Zirgu taka nav sevišķi plata. Bet, tāpat kā inženieris, kas to ieminis, tā neatkāpjas nevienu soli. Kad Grāvis nozūd dziļi kalnā, taka vijas virs tā, bet, kad ūdens iet pāri aizai pa akveduktu, arī taka skrien blakus. Bezdibeņi šai nebēdnīgajai takai bijuši — nebijuši. Tā izkaļ sev šauru celiņu gar pašu bezdibeņa malu un met līkumus apkārt baltās putās sakultajām, nikni rēcošajām strau­mēm, kaut virs galvas ir simtiem pēdu augsta siena, bet zem kājām — tūkstošiem pēdu dziļš bezdibenis. Apbrīno­jamie kalnu zirgi ir tikpat bezrūpīgi kā šī taka. Tie rikšo pa nolijušajiem, slidenajiem akmeņiem, ik pa brīdim no- šļūcot uz pakaļkājām gar bezdibeņa malu, un labprāt auļotu, ja vien tiem ļautu. Es ieteiktu šo ceļu izvēlēties tikai ar stipriem nerviem apveltītiem un aukstasinīgiem cilvēkiem. Vienu no mūsu kovbojiem lielajā rančo, no ku­rienes mēs viņu paņēmām, uzskatīja par visstiprāko un visdrosmīgāko. Visu mūžu viņš bija jādelējis pa stāvajām Haleakalas rietumu nogāzēm. Viņš labāk par visiem iejāja zirgus un, kad citi atteicās, gāja iekšā aplokā, lai saval­dītu niknu vērsi. Viņam bija laba reputācija. Taču viņš nekad nebija jājis gar Nahiku Grāvi, un te viņš zaudēja savu reputāciju. Ieraudzījis pašu pirmo šaušalīgi augsto akveduktu, šauru, bez margām, ar vienu trakojošu ūdens­kritumu augšā, ar otru apakšā un mežonīgu kaskādi taisni priekšā, sajutis sejā šļakatas un ieklausījies apdullinošajā dārdoņā, mūsu kovbojs nokāpa no zirga, īsi paskaidroja, ka viņam esot sieva un divi bērni, un gāja tālāk kājām, vezdams zirgu pavadā.

Vienīgo atpūtu pēc akveduktiem mums sagādāja bezdi­beņi, bet pēc bezdibeņiem — akvedukti, izņemot tos gadīju­mus, kad Grāvis iegāja dziļi zemē: tad mēs pa vienam gā­jām pa primitīviem koka tiltiņiem, kas šūpojās, liecās un draudēja sabrukt. Atzīstos, ka sākumā es visās bīstamajās vietās izņēmu kājas no kāpšļiem, bet, kad jājām gar bezdi­beņa malu, tad pilnīgi apzināti atbrīvoju no kāpšļa to kāju, kas nokarājās virs tūkstoš pēdu dziļā bezdibeņa. Es teicu «sākumā», tāpēc ka gluži tāpat, kā krāterī mēs drīz vien zaudējām priekšstatu par lielumu, arī te, pie Nahiku Grāvja, mēs drīz vien zaudējām priekšstatu par dziļumu. Augstumam un dziļumam nepārtraukti mijoties, mēs sā­kām augstumu un dziļumu uztvert kā parastas esamības formas, un redzēt zem zirga četrsimt piecsimt pēdu dziļu bezdibeni bija tik ikdienišķi, ka pa muguru vairs neskrēja tirpas. Un tagad mēs jau gājām pāri galvu reibinošiem bezdibeņiem un nirām zem ūdenskritumiem tikpat bezrū­pīgi kā šī taka un mūsu zirgi.

Jā, tas tikai bija izjājiens! Visās malās krāca ūdens­kritumi. Mēs jājām te virs mākoņiem, te zem mākoņiem, te cauri pašiem mākoņiem. Laiku pa laikam saule, kā ar prožektora staru pāršķeļot mākoņus, ielauzās melnajās bezdibeņu dzīlēs vai arī aizdedzināja kādu krātera izcilni tūkstoš pēdu augstumā. Katrā ceļa līkumā skatienam at­klājās jauns ūdenskritums vai veseli desmit jaunu simtiem pēdu augstu ūdenskritumu. Pirmajā nakts apmetnē Kīne aizā mēs, neizkustoties no vietas, saskaitījām trīsdesmit divus ūdenskritumus. So mežonīgo zemi klāja bagāta augu valsts. Te bija koa, kolea un lazdu birzis, bija koki, kurus sauca par ohia-ai, ar sarkaniem, mīkstiem, sulīgiem un ārkārtīgi garšīgiem āboliem. Visur auga savvaļas banāni, kuru zari nokarājās pār aizām vai, gatavo ķekaru sma­guma nolauzti, gulēja zemē, aizsprostojot ceļu. Bet virs šā meža viļņojās dzīva zaļa jūra, tūkstošiem visdažādāko vīteņaugu; daži, pieķērušies pie resnākajiem zariem, šūpo­jās gaisā kā smalkas mežģīnes, citi kā milzu čūskas tinās un vijās apkārt stumbriem, bet viens no tiem — ei-ei —, kas bija ļoti līdzīgs ložņpalmai, ar savu resno stublāju līda no zara uz zara, no koka uz koku, žņaugdams visus dzīvos balstus, pa kuriem tas rāpās augstāk. Cauri za­ļumu jūrai savas lielās, smalkās lapas slēja augstās kok- veida papardes, kā liesmas plīvoja sarkanās lehua zied­lapas. Zemi klāja dīvainas, spilgtas zāles, kuras Savieno­tajās Valstīs redzamas tikai siltumnīcās. īstenībā visa Maui salas Grāvju zeme nav nekas cits kā milzīga siltum­nīca. Te sastopamas visas pazīstamās papardes, bet vēl vairāk ir nepazīstamu sugu, sākot ar tieviņo «meitenes matu» un beidzot ar rupjo un rijīgo «brieža ragu», kas veido piecas sešas pēdas biezus blīvus pinumus akriem lielās platībās.

Jā, tādu izjājienu es vēl nebiju pieredzējis! Tas ilga divas dienas, pēc tam mēs nokļuvām kalnainā apkārtnē, sasniedzām ceļu, pa kuru varēja braukt ar ratiem, un at­griezāmies rančo aulekšiem. Apzinos, ka bija nežēlīgi dzīt zirgus aulekšiem pēc tik gara un grūta ceļojuma, bet mēs ar pavadām saberzējām plaukstas čulgās un tomēr nevarējām novaldīt zirgus. Lūk, kādus zirgus audzē Ha- leakalā! Rančo svinēja lielus svētkus: atdzina jaunus lopu barus, zīmogoja dzīvniekus, iejāja zirgus. Augstu virs mūsu galvām varonīgi cīnījās Ukiukiu un Naulu, bet vel augstāk, saules apspīdēta, slija varenā Haleakalas vir­sotne.