Ceļojums ar snarku

V NODAĻA Pirmā apstāšanās

— Uz jūras nemaz nebūs tik garlaicīgi, — es apsolīju saviem biedriem pirms došanās ceļā. — Jūra ir dzīvības pilna. Tajā ir tik daudz dzīvu būtņu, ka katru dienu no­tiek kaut kas jauns. Līdzko mēs iziesim pa Zelta Vārtiem un pagriezīsimies uz dienvidiem, mēs sadraudzēsimies ar lidojošajam zivīm. Cepsim tās brokastīm. Ķersim makreles un delfīnus, no bugsprita ar harpūnu šausim jūras cūkas. Un kur tad vēl haizivis! Haizivju būs bez sava gala.

Mēs izgājām pa Zelta Vārtiem un pagriezāmies uz dien­vidiem. Kalifornijas kalni lēnām nozuda aiz apvāršņa, bet saule kļuva ar katru dienu karstāka. Taču no lidojošajām zivīm, makrelēm un delfīniem nebija ne vēsts. Okeānā ne­manīja ne mazāko dzīvības pazīmju. Nekad nebiju braucis pa tik tukšu okeānu. Agrāk šajos platuma grādos es vien­mēr satiku lidojošās zivis.

— Nekas, — es teicu. — Pagaidiet, kamēr nonāksim līdz Dienvidkalifornijas krastam. Tur mēs redzēsim lidojo­šās zivis.

Mēs nonācām līdz Dienvidkalifornijai, nobraucām gar visu Kaliforniju, gar Meksikas piekrasti, bet lidojošo zivju nebija. Un vispār nekā nebija. Nevienas dzīvas radības. Dienas ritēja, un mums jau kļuva baisi ap sirdi šajā ne­dzīvajā okeānā.

— Nekas, — es teicu. — Līdzko sastapsim lidojošās zivis, mēs sastapsim arī visu pārējo. Lidojošās zivis ir tāds kā visas okeāna radības štābs. Līdzko atradīsim lido­jošās zivis, uzreiz barā nāks arī viss pārējais.

Lai nokļūtu Havaju salās, man būtu vajadzējis vadīt «Snarku» uz dienvidrietumiem, bet es aizvien vēl turēju

kursu uz dienvidiem. Man katrā ziņā vajadzēja sameklēt šis lidojošās zivis. Beidzot pienāca laiks pagriezt «Snarku» taisni uz rietumiem, ja es gribēju nokļūt Honolulu. Bet es joprojām gāju uz dienvidiem. Uz deviņpadsmitā platuma grāda mēs beidzot ieraudzījām lidojošo zivi. Tā likās gau­žām vientuļa. Es pamanīju to. Pieci vērīgu acu pāri augu dienu pētīja jūru, taču nemanīja vairs nevienu zivi. Tās parādījās tik reti, ka pagāja gandrīz nedēļa, iekams visi mani ceļa biedri pamanīja katrs pa vienai lidojošajai zi­vij. Kas attiecas uz delfīniem, makrelēm, jūras cūkām un citām dzīvām radībām, tad to vispār nebija.

Pat neviena haizivs nešķēla ūdeni ar savu nelaimi vēs­tījošo muguras spuru. Bērts katru dienu peldējās jūrā zem bugsprita, turēdamies pie troses. Un katru dienu viņš spriedelēja, ka nolaidīs štagu un peldēsies kārtīgi. Kā praz­dams centos atrunāt viņu no tā. Bet viņš vairs neuzska­tīja mani par autoritāti jūras lietās.

— Ja te ir haizivis, — viņš teica, — kālab tad tās ne­rādās?

Centos viņam iestāstīt, ka tās parādīsies, līdzko viņš no­laidīs štagu un sāks peldēt. īstenībā es viņu biedēju veltīgi. Es pats tam neticēju. Divas dienas man izdevās Bertu atturēt. Trešajā dienā vējš pierima un kļuva ļoti karsts. «Snarka» gāja vienu mezglu stundā. Bērts no bug­sprita ielēca ūdenī un laidās peldus. Un tad mēs pieredzē­jām likteņa ačgārnību. Mēs bijām nobraukuši divtūkstoš jūdžu pa okeānu un nebijām manījuši nevienu haizivi. Bet piecas minūtes pēc tam, kad Bērts bija beidzis peldi, haizivs ar spuru šķēla4 ūdeni, riņķodama apkārt «Snar­kai».

Ar šo haizivi kaut kas nebija labi. Tas parādīšanās uz­trauca mani. Kā tā varēja gadīties šajā tuksnesīgajā okeānā? Jo vairāk es par to domāju, jo neizprotamāk tas likās. Bet pēc divām stundām mēs ieraudzījām zemi — un noslēpums bija atminēts. Haizivs bija ieradusies pie mums no krasta, nevis no neapdzīvotām okeāna dzīlēm. Tā bija zemes vēstnese.

Divdesmit septiņas dienas pēc iziešanas no Sanfrancisko mēs sasniedzām Oahu salu, kas ietilpst Havaju salu grupā. Agri no rīta mēs apbraucām apkārt Dimanta Vir­sotnei, un mums pavērās skats uz Honolulu. Un tad pēkšņi okeānā sāka virmot dzīvība. Gaisu šķēla mirdzoši lido­jošo zivju eskadroni. Piecās minūtēs mēs tās redzējām vairāk nekā visa līdzšinējā ceļojuma laikā. No ūdens iz­lēca vēl kaut kādas citas resnas zivis. Dzīvība bija vi­sur — gan jūrā, gan krastā. Mēs redzējām kuģu mastus un gaisa vadus ostā, viesnīcas un peldētavas gar visu Vaikiki piekrasti, dūmus, kas cēlās no dzīvojamām mājām uz Punša Kalna unTantāla vulkāniskajām nogāzēm. Mums pretī drāzās muitas kuteris, bet liels delfīnu bars «Snarkas» priekšgalā taisīja smieklīgus lēcienus. Pie borta piestaja ostas ārsta laiva, bet prāvs jūras bruņurupucis izbāza no ūdens muguru un galvu un paskatījās uz mums. Nekad mums apkārt nebija tā mutuļojusi dzīvība. Uz klāja bija parādījušās nepazīstamas sejas, runāja nepazīstamas bal­sis, un mūsu acu priekšā zibēja īstas šārīta avīzes ar tele­grammām no visām pasaules malām. Starp citu, mēs iz­lasījām, ka «Snarka» ar visu komandu bez vēsts pazudusi jūrā un ka tas bijis nekam nederīgs kuģis. Bet, kamēr mēs lasījām šo informāciju, radiotelegrāfs Haleakalas virsotnē saņēma ziņu, ka «Snarka» laimīgi ieradusies Honolulu.

Tā bija «Snarkas» pirmā apstāšanās — un kāda apstā­šanās! Divdesmit septiņas dienas mēs bijām klīduši pa tuksnesīgo okeānu, un bija grūti apjēgt, ka pasaulē var būt tik daudz dzīvības. Mums reiba galva. To visu uzreiz bija grūti uztvert. Mēs bijām kā pamodināti ripi van vinkli, un mums šķita, ka tas viss notiek sapnī. Vienā pusē gaiši zila jūra saplūda ar gaiši zilu debesi, otrā pusē jūra cilāja milzīgus smaragda viļņus, kas sašķīda pret līča koraļļu rifiem sniegbaltās šļakatās. Krastā cukurniedru plantācijas kā maigi zaļi viļņi kāpa augšup pa stāvajām nogāzēm, kas savukārt pārgāja robainās vulkāniskās ko­rēs, kuras tinās tropisko lietus gāžu miglā un slēpās zem pasāta atnesto mākoņu milzīgajām cepurēm. Ja tas bija sapnis, tad brīnišķīgs sapnis. «Snarka» pagriezās un gāja uz smaragda bangām, kas tagad cēlās un dārdēja abās pusēs; mums pavisam tuvu rifi ņirdza savus garos, bāl­gani zaļos, draudīgos zobus.

Piepeši pats krasts, ietinies tūkstoš nokrāsu zaļumā, izstiepa rokas un apskāva «Snarku». Nebija vairs bīsta­mās ejas caur rifiem, nebija smaragda bangu un gaiši zilā okeāna — nekā, tikai silta, mīksta zeme, sastingusi lagūna un šaura piekrastes josliņa, kur peldējās tumšādaini bērni. Okeāna vairs nebija. «Snarkas» enkurs nodārdināja ķēdi, un mēs apstājāmies. Viss bija tik skaisti un savādi, ka mēs nespējām uztvert to kā kaut ko reālu. Kartē šo vietu sauc Perlharborabet mes to nosaucam par Drīmharboru[2].

Pie mums pienāca laiva: Havajas jahtkluba biedri bija ieradušies apsveikt mūs ar atbraukšanu un izdarīja to ar isti havajisku viesmīlību. Tie bija visparastākie cilvēki no miesas, asinīm un visa pārējā, taču viņu parādīšanās neiz­gaisināja sapņa burvību. Mūsu pēdējās atmiņas par cil­vēkiem bija saistītas ar Savienoto Valstu tiesu izpildītā­jiem un sīkiem pārbiedētiem komersantiem, kam dvēseles vietā bija nodeldēti dolāri un kuri smirdošajā sodrēju un ogļu putekļu atmosfērā bija uzlikuši savas netīrās ķepas «Snarkai», lai nelaistu to piedzīvojumu pasaulē. Turpretī mūsu sagaidītāji bija tīri cilvēki. Viņu vaigos bija vese­līgs iedegums, viņu acis nebija apžilbinājusi un aizse­gusi ar briļļu lēcām pārmērīga skatīšanās uz spīdošu do­lāru kaudzēm. Nē, šie cilvēki tikai pierādīja, ka mēs sap­ņojam. Viņi to apstiprināja ar savām neaptraipītajām dvēselēm.

Kopā ar šiem ļaudīm mēs izgājām brīnumainajā zaļajā krastā. Mēs izkāpām nelielā piestātnītē, un sapnis kļuva vēl brīnišķāks: neaizmirstiet, ka divdesmit septiņas dienas mēs bijām zvāļājušies pa okeānu mazajā «Snarkā». Visās šajās divdesmit septiņās dienās mēs nepārtraukti bijām šīs kustības varā. Tā jau bija iegājusi mūsu miesā un asinīs. Mūsu ķermeņi un mūsu smadzenes bija tik ilgi šū­potas un mētātas, ka, izkāpjot nelielajā piestātnītē, mēs joprojām šūpojāmies un mētājāmies. Mēs to, dabiski, pie­dēvējām pašai piestātnei. Tas bija tāds kā psiholoģisks māns. Es tenterēju gar piestātni un tikko neievēlos ūdenī. Saskatījos ar Carmianu, un man sametās bēdīgi ap sirdi, redzot viņas gaitu. Piestātne viņai bija tas pats, kas kuģa klājs. Tā šķiebās, drebēja, cēlās un strauji krita lejup, un, tā kā te nebija treliņu, tad mums ar Carmianu vajadzēja pielikt visas pūles, lai neiekristu ūdenī. Nekad nebiju re­dzējis tik nejēdzīgu piestātni. Kad skatījos uz piestātni, tā mitējās šūpoties, bet, līdzko pievērsu uzmanību kaut kam citam, tā atkal šūpojās kā «Snarka». Vienu reizi es piestātni tomēr notvēru tieši tad, kad tā bija saslējusies stāvus; paskatījos uz tās pretējo galu no divsimt pēdu augstuma, un, goda vārds, ta atgadinaja milzīga vilni ienirstoša kuģa klāju.

Beidzot, gaidītāju atbalstīti, mēs tomēr pārvarējām pie­stātni un nostājāmies uz cietas zemes. Bet zeme nebija labāka. Vispirms tā sasvērās uz sāniem, sasvērās, cik tālu vien sniedza skatiens, līdz pat izrobotajām kalnu mugu­rām, un arī mākoņi sasvērās līdzi. Tā nebija stabila un cieta zeme, ja jau taisīja tādus jokus. Tā bija tikpat ne­reāla kā visa šī apstāšanās vieta. Tas bija sapnis. Kuru katru brīdi tā varēja izgaist kā tvaiku mākulītis. Man ienāca prātā, ka tā varbūt ir mana vaina: ir ieēsts kaut kas nelāgs, un tagad griežas galva. Bet tad es paskatījos uz Carmianu un viņas nedrošo gaitu, un tieši tajā mirklī viņa sagrīļojās un uzgrūdās virsū blakus ejošajam burā­tājam. Es uzrunāja Carmianu, un viņa sāka žēloties par zemes dīvaino uzvešanos.

Mēs gājām pāri platai, jaukai pļaviņai, pēc tam pa karalisko palmu aleju un atkal pāri vēl jaukākai pļaviņai staltu koku dzīvinošajā ēnā. Gaisu pieskandināja putnu dziesmas un darīja smacīgu milzu liliju, purpursarkano hibisku un citu dīvu, krāšņu tropisko puķu smaržas. Sap­nis kļuva gandrīz neciešami skaists mums, kas tik ilgi bijām redzējuši vienīgi nemierīgu sāļu ūdeni. Carmiana izstiepa roku un pieķērās man. «Laikam nevar izturēt šo neaprakstāmo skaistumu,» es nodomāju. Bet nē. Kad iz- plētu kājas, lai atbalstītu viņu, pamanīju, ka pļaviņa un puķes griežas un šūpojas. Tas bija kaut kas līdzīgs zemes­trīcei, tikai ātri pārgāja, nenodarot nekādu ļaunumu. Bija diezgan grūti pieķert zemi taisām tādus jokus. Kamēr es to vēroju, nekas nenotika, bet, līdzko manu uzmanību pie­saistīja kaut kas cits, viss apkārt sāka šūpoties un viļņo­ties. Vienu reizi man tomēr izdevās, pēkšņi pagriežot galvu, notvert palmu cēlo kustību, kad tās aprakstīja de­besīs milzīgu loku. Bet, līdzko es notvēru šo kustību, tā izbeidzās — un mani atkal pārņēma rāmais sapnis.

Beidzot mēs iegājām vēsā mājā ar lielu, pasakainu ve­randu; tādā mājā varēja dzīvot vienīgi būtnes, kas pārtiek no lotosiem. Logi un durvis bija atvērti vējam, un putnu dziesmas un puķu smaržas strāvoja iekšā un āra pa tam. Sienas bija nokārtas ar tapas[3] mašām. No visiem stūriem aicinoši raudzījās ar zaļas zāles pārklājiem segti dīvāniņi, turpat bija arī lielas klavieres, kuras, kā man likās, domā­tas tikai šūpuļa dziesmu spēlēšanai. Kalpones — japānie­tes tautas tērpos — spurdza šurpu turpu bez trokšņa kā tauriņi. Viss bija pārdabiski spirdzinošs. Te tropu saule neizlēja savu liesmaino kvēli kā bezgalīgajā okeānā. Viss bija pārāk labi, lai būtu īstenība. Es to sapratu, tāpēc ka, strauji pagriezies, ieraudzīju klavieres lēkājam istabas kaktā. Es neko neteicu, jo tieši tajā brīdī mums pienāca klāt brīnum daiļa sieviete, īsta madonna baltā, plandošā tērpā un sandalēs, un sasveicinājās ar mums tā, it kā būtu pazinusi mūs visu mūžu.

Mēs apsēdāmies pie galda verandā, kur bauda lotosus, mūs apkalpoja taurenīši, un mums pasniedza dīvainus ēdienus un nektāru, ko te sauc par poi. Taču sapnis drau­dēja izgaist. Tas trīsēja un vizuļoja kā varavīkšņains ziepju burbulis pirms pārsprāgšanas. Es lūkojos uz zaļo zāli, staltajiem kokiem un hibisku ziedlapiņām un pēkšņi jutu, ka galds kustas. Galds un iepretī sēdošā madonna, ve­randa, kur bauda lotosus, purpursarkanie hibiski, maurs un koki — viss palēcās un krita atpakaļ kā milzīga viļņa mugura. Es drudžaini ieķēros krēslā un noturējos. Man bija tāda sajūta, it kā es turētos ne vien pie krēsla, bet arī pie paša sapņa. Es nebrīnītos, ja apkārt sāktu viļņoties jūra, ja šī pasaku zeme tiktu aizskalota un es atkal stā­vētu pie «Snarkas» stūres ar logaritmu tabulām rokā. Bet sapnis neizgaisa, Es zagšus paraudzījos uz madonnu un viņas vīru. Viņi nebija pārvērtušies. Trauki uz galda ne­bija pakustējušies. Gan hibiski, gan koki un zāle vēl bija savā vietā. Nekas nebija mainījies. Iedzēru vēl mazliet nektāra, un sapnis kļuva reālāks nekā jebkad.

— Vai jūs negribat tēju ar ledu? — jautāja madonna; galda gals, kur viņa sēdēja, viegli noslīga uz leju, un es atbildēju «jā» jau četrdesmit piecu grādu leņķī.

— Jūs runājāt par haizivīm, — teica viņas vīrs. — Tur, Niihau, bija viens cilvēks…

Šajā mirklī galds sašūpojās un sāka slieties stāvus — un es skatījos uz runātāju no apakšas četrdesmit piecu grādu leņķī.

Tā pagāja brokastis, un es priecājos, ka man vismaz nav jābēdājas, redzot Carmianas gaitu. Piepeši no lotosa ēdēju lūpām paspruka noslēpumains, briesmīgs vārds.

«Tā,» es nodomāju, «skaistajam sapnim beigas.»

Es izmisīgi ieķēros krēslā, stingri apņēmies atgriezties «Snarkas» īstenībā ar kādu taustāmu pierādījumu_ par šīs lotosu zemes pastāvēšanu. Jutu, ka sapnis ir noslepies un var kuru katru mirkli aiziet. Un tad tika atkārtots noslē­pumainais briesmīgais vārds. Tas izklausīias pec «repor­tieri». Es paskatījos un ieraudzīju trīs cilvēkus nakam šurp pār pļaviņu. Ak, svētītie reportieri! Tātad sapnis to­mēr bija neapstrīdama īstenība. Es paskatījos pari mir­dzošajai jūrai uz noenkuroto «Snarku» un atcerejos, ka biju atbraucis ar to no Sanfrancisko līdz Havaju salam un ka tā ir Pērlharbora, un ka mani iepazīstina ar kadu, un es jau atbildu uz pirmo jautājumu: — Jā, laiks visu ceļu bija brīnišķīgs.