Ceļojums ar snarku

VII NODAĻA Molokai salas spitālīgie

Kad «Snarka» ceļā uz Honolulu gāja garām Molokai, es paskatījos kartē un, rādīdams uz zemu pussalu, aiz kuras no divsimt līdz četrsimt pēdu augstumā slējās ne­pieejamas klintis, teicu:

— Lūk, elles priekšnams… visvairāk nolādētā vieta zemes virsū.

Es būtu satriekts, ja šajā brīdī būtu varējis ieraudzīt sevi šajā visvairāk nolādētajā vietā zemes virsū pēc kāda mēneša apkaunojoši jautri pavadām laiku starp astoņiem simtiem spitālīgo, kuri arī negarlaikojās. Viņu jautrība nav apkaunojoša, turpretī man par to jāsarkst, tāpēc ka nav labi priecāties tādā vietā. Es pats to sapratu, un mans vienīgais attaisnojums ir tas, ka tur nevarēja nepriecāties.

Piemēram, ceturtā jūlija vakarā visi spitālīgie sapulcē­jās hipodromā. Es atstāju kolonijas priekšnieku un ārstus, lai izdarītu dažus sacensību finiša momentuzņēmumus. Sacensības bija interesantas, un totalizators darbojās pilnā sparā. Rikšoja trīs zirgi: ar vienu brauca ķīnietis, ar otru — havajietis, ar trešo — portugāļu zēns. Visi trīs bija spitālīgi, tāpat arī žūrija un publika. Zirgiem bija jāveic divi apļi. Ķīnietis un havajietis rikšoja blakām — galvu pie galvas, portugāļu zēns atpalika no viņiem ap­mēram par divsimt pēdām. Tā tika veikts pirmais aplis. Kad otrais aplis bija pusē, ķīnietis par galvas tiesu izrā­vās uz priekšu. Bet mazais portugālis pa to laiku sāka tuvoties. Taču likās, ka zēna pūliņi ir veltīgi. Pūlis sāka trakot. Visi vietējie spitālīgie bija kaislīgi zirgu mīļotāji. Portugālis tuvojās aizvien vairāk. Mani pārņēma trakums. Rikšotāji jau bija izgājuši finiša taisnē. Portugāļu zēns pagāja garām havajietim. Dipēja pakavi, visi trīs zirgi, saspiedušies cieši kopā, drāzās vēja ātrumā, žokeji plīkšķināja pātagas, skatītāji un skatītājas auroja pilnā rīklē. Mazais portugālis nāca tuvāk collu pa collai un tad pagāja garām, jā, pagāja garām ķīnietim un drāzās gal­vas tiesu pa priekšu viņam. Kad es attapos, man apkart bija spitālīgo bariņš. Viņi kliedza, meta gaisā cepures un dejoja apkārt kā velni. Un es darīju to pašu. Es pieķēru sevi, ka vicinu cepuri un sajūsmināts murminu: — Nudien puika uzvarēja! Puika uzvarēja!

Es mēģināju pārliecināt sevi, mēģināju sev iestāstīt, ka skatos Molokai šausmas un ka man šādos apstākļos ir kauns būt vieglprātīgam un līksmam. Taču nekas nelī­dzēja. Nākamās bija ēzeļu rikšošanas sacensības, īsta iz­prieca. Uzvarēja pēdējais, un visu sarežģīja tas, ka ne­viens nejāja pats ar savu ēzeli. Tāpēc katrs dalībnieks trieca bez žēlastības ēzeli, ar kuru jāja, lai atstātu aizmu­gurē savu ēzeli, ar kuru jāja kāds cits. Sacensībās pieda­lījās, protams, tikai visslinkākie un visietiepīgākie dzīv­nieki. Viens ēzelis bija iemācīts saliekt ceļus un nogulties zemē, līdzko jātnieks ar papēžiem pieskārās tam pie sāniem Daži ēzeļi manījās griezties atpakaļ, citi pieskrēja pie barjeras un, uzlikuši galvu uz tās, nekustējās ne no vie­tas; vispār ēzeļi negribēja neko darīt. Pusceļā viens no ēzeļiem sāka strīdēties ar savu jātnieku. Kad visi pārējie jau bija šķērsojuši finiša līniju, šis ēzelis vēl stīvējās pretī. Viņš arī uzvarēja, lai gan jātnieks, pametis ēzeli, skrēja tālāk viens. Apmēram tūkstotis spitālīgo gandrīz vai plīsa aiz smiekliem. Kurš katrs cits manā vietā arī būtu smējies līdz ar viņiem.

To visu es pastāstīju, lai paziņotu, ka agrāk gleznaini aprakstītās «Molokai šausmas» nepastāv. Kolonija daudz­kārt noderējusi par tēmu sensāciju mīļotājiem, parasti tā­diem, kas to nemaz nav redzējuši. Protams, spitālība pa­liek spitālība, tā ir briesmīga slimība, bet par Molokai ir rakstīts tik daudz drausmīgu lietu, ka tas ir netaisni gan pret pašiem spitālīgajiem, gan pret tiem, kas veltījuši vi­ņiem savu dzīvi. Minēšu piemēru. Kādas avīzes korespon­dents, kas, protams, kolonijai pat tuvumā nav bijis, spil­gtās krāsās apraksta, kā kolonijas priekšnieks Makvejs nakti sarāvies sēž salmu būdiņā un kā viņu ielenkuši izba­dējušies spitālīgie, kuri, ceļos nometušies, gaudodami lū­dzas kumosu maizes. So korespondenci, kuru lasot mati slienas stāvus, pārpublicēja visas Savienoto Valstu avīzes, un tā deva vielu daudziem sašutuma un protesta pilniem ievadrakstiem. Nu, redzat, es piecas dienas nodzīvoju un nogulēju mistera Makveja «salmu būdiņā» (starp citu, tā ir komfortabla koka kotedža, un visā kolonijā jūs neatradī­siet nevienu salmu būdu) un dzirdēju, kā spitālīgie lūdzas maizi, bet šī lūgšanās bija neparasti melodiska un skanēja stīgu instrumentu — vijoļu, ģitāru, ukulele un bandžo — pavadījumā. Lūgšanās bija daudzveidīga. Vispirms lūdzās pūtēju orķestris, tad divi kori un visbeidzot — lielisku balsu kvintets. Tik daudz par meliem, kurus vispār neva­jadzēja iespiest. Sī lūgšanās ir serenāde, ko kolonijas klubi vienmēr izpilda, kad misters Makvejs atgriežas no brauciena uz Honolulu.

Spitālība nav tik lipīga, kā mēdz domāt. Mēs abi ar sievu nodzīvojām kolonijā apmēram divas nedēļas, bet mēs to nebūtu darījuši, ja būtu baidījušies sasirgt. Mēs arī nevalkājām garus, līdz augšai aizpogājamus cimdus un neturējāmies sāņus no spitālīgajiem. Gluži otrādi — mēs pastāvīgi bijām viņu vidū un pēc nedēļas ļoti dau­dzus iepazinām pēc izskata un vārda. Parasta tīrība — tas bija vienīgais nepieciešamais pasākums, lai izvairītos no saslimšanas. Atgriezušies mājās pēc saskarsmes ar spitālīgajiem, veselie, tādi kā ārsti un kolonijas priekš­nieks, tikai nomazgāja muti un rokas ar antiseptiskajām ziepēm un pārmainīja drēbes.

Tomēr nedrīkst aizmirst, ka spitālība ir lipīga un spi­tālīgo izolācija, spriežot pēc tā mazuma, ko mēs zinām par šo sērgu, ir nepieciešama. Bet raudzīties uz spitālīga­jiem ar šaušalām un riebumu, kā tas bija agrāk, ir muļ­ķīgi un nežēlīgi. Lai izkliedētu dažus izplatītus aplamus priekšstatus par minēto slimību, gribu šo to pastāstīt par attiecībām starp spitālīgajiem un veselajiem Molokai ko­lonijā. Otrā rītā pēc ierašanās mēs ar Carmianu piedalī­jāmies sacensībās Kalaupaga šāvēju klubā un tādējādi pirmo reizi ielūkojāmies šajā ciešanu valstībā. Klubā tikko bija sākušās cīņas par kausu, ko bija dāvinājis misters Makvejs, kurš pats ir kluba biedrs, tāpat kā ārsti Gudhjū un Holmans (kuri, starp citu, dzīvo kolonijā kopā ar sie­vām). Telts bija pilna ar spitālīgajiem. Slimie un veselie šāva ar vieniem un tiem pašiem ieročiem, un šaurajā telpā ābolam nebūtu bijis vietas, kur nokrist. Lielākā daļa spi­tālīgo bija havajieši. Man blakām uz sola sēdēja norvēģis, bet tieši pretī, gatavodamies šaut, stāvēja amerikānis, pil­soņu kara veterāns, kas bija cīnījies Konfederācijas pusē.

Viņam bija sešdesmit pieci gadi, tomēr tas netrauceja. viņu sacensties ar citiem, šāva arī dūšīgie havajiešu poli­cisti, arī spitālīgie, ģērbušies haki krāsas tērpos, šāva por­tugāļi, ķīnieši un kokuasi — vietējie kolonijas kalpi, ve­selie. Bet tajā vakarā, kad mēs ar Carmianu uzkāpām divtūkstoš pēdu augstajā pali, lai pēdējo reizi paskatītos uz koloniju, mēs ieraudzījām, ka tās priekšnieks, ārsti un daždažādu tautību slimnieki un veselie aizrautīgi spēlē beisbolu.

Pavisam citādi pret spitālīgo un viņa ačgārni izprasto slimību izturējās viduslaikos Eiropā. Tolaik sabiedrībai un likumam spitālīgais bija miris. Bēru procesija aizveda viņu uz baznīcu, kur garīdznieks apstāvēja viņu kā nelaiķi. Uz krūtīm spitālīgajam uzbēra sauju smilšu, un viņš kļuva mironis, dzīvs mironis. Lai gan tik cietsirdīga ap­iešanās bija lieka, tā tomēr deva zināmu labumu. Eiropā spitālību nepazina līdz tam laikam, kad to, atgriezdamies no Āzijas, ievazāja krustneši, pēc tam spitālība sāka pa­mazām izplatīties, padarot nelaimīgus aizvien vairāk un vairāk cilvēkus. Bija skaidrs, ka šo kaiti var pārnest pie­skaroties. Tā bija infekcijas slimība, un to varēja izskaust, tikai izolējot saslimušos. Lai cik cietsirdīga bija tāda ap­iešanās ar spitālīgajiem, cilvēki no tās guva šo derīgo mācību. Izolācija palīdzēja apturēt spitālības izplatīšanos.

Šīs pašas izolācijas dēļ spitālība mazinās pat Havaju salās. Taču spitālīgo izolācija Molokai salā nav tas draus­mīgais murgs, ko tik bieži izmanto «dzeltenā» prese. Vis­pirms jāteic, ka spitālīgais netiek bezsirdīgi izrauts no ģi­menes. Kad ir atklāts šajā ziņā aizdomīgs subjekts, sani­tārā pārvalde uzaicina viņu ierasties izmēģinājumu stacijā Kalihi, Honolulu. Ceļu un visus pārējos izdevumus viņam samaksā. Vispirms viņu pārbauda bakteriologs. Ja atrod bacillus leprae, pacientu izmeklē īpaša piecu cilvēku ko­misija. Ja arī tā apstiprina, ka pacientam ir spitālība, viņu pasludina par spitālīgo; šo atzinumu vēlāk oficiāli ap­stiprina pārvalde — un spitālīgais ir nosūtāms uz Molo­kai. Taču, lai piedalītos šajā procedūrā, pacientam ir tiesī­bas arī pašam izvēlēties un salīgt ārstu. Bez tam viņu nenosūta uz Molokai tūliņ pēc pasludināšanas par spitā­līgo. Cilvēkam dod pietiekami daudz laika — nedēļas, dažreiz pat mēnešus, un viņš dzīvo Kalihi, kamēr nokārto visas darīšanas. Molokai viņu drīkst apmeklēt radinieki, pilnvarotie un citas personas, lai gan viņiem nav atļauts mauZt V . m^Lmt ēst un gulēt slimnieka mājā. Šim nolūkam ir īpašas «ap­meklētāju mājas», kuras tiek uzturētas sevišķi tīras.

Cik rūpīgi izmeklē cilvēku, kas tiek turēts aizdomās par saslimšanu ar spitālību, es pieredzēju, apmeklēdams Ka­lihi kopā ar misteru Pinkhemu, sanitārās pārvaldes priekš­sēdētāju. Izmeklējamais bija septiņdesmit gadus vecs ha­vajietis, kas trīsdesmit četrus gadus bija nostrādājis Ho­nolulu par iespiedēju. Bakteriologs atzina, ka šis cilvēks ir slims, turpretī izmeklēšanas komisija neko nevarēja iz­lemt, un tā pagāja visa diena, kamēr ārsti sanāca kopā Kalihi, lai otrreiz apskatītu slimnieku.

Pat uz Molokai nosūtītam spitālīgajam ir tiesības pie­prasīt atkārtotu izmeklēšanu, un daudzi slimnieki šajā nolūkā brauc atpakaļ uz Honolulu. Uz tvaikoņa, ar ko es braucu uz Molokai, bija divas spitālīgās, jaunas sievietes, kuras devās atpakaļ uz koloniju: viena bija nokārtojusi Honolulu kaut kādus ar īpašumu saistītus jautājumus, otra — apraudzījusi savu slimo māti. Abas bija palikušas Kalihi apmēram mēnesi.

Klimats Molokai ir vēl labāks nekā Honolulu, jo kolo­nija izvietota salas vēja pusē, tieši ceļā vēsajiem ziemeļ­austrumu pasātiem. Apkārtne tur ir lieliska: vienā pusē — zilais okeāns, otrā — grandiozā klinšu siena pali, kuru vietvietām pārtrauc krāšņas kalnu ielejas. Visur plašas zālainas ganības, pa kurām klejo simtiem zirgu, kas pie­der spitālīgajiem. Daudziem slimniekiem ir pašiem savi rati, puskarietes un divriči. Mazajā Kalaupapa ostā stāv daudz laivu un viens barkass, un tas viss pieder spitālī­gajiem. Viņu ekskursijās pa jūru, protams, ir ierobežotas, bet citādi nekādu ierobežojumu nav. Zivis viņi pārdod sanitārajai pārvaldei, un saņemtā nauda ir viņu pašu. Kamēr es tur piemājoju, vienas nakts loms bija četri tūkstoši mārciņu.

Daļa kolonijas iemītnieku nodarbojas ar zvejniecību, citi — ar zemkopību. Plaukst arī amati. Vienam no spitā­līgajiem, tīrasinīgam havajietim, pieder krāsotāju darb­nīca. Viņam strādā astoņi cilvēki, un viņš slēdz līgumus ar sanitāro pārvaldi par dažādu ēku krāsošanu. Viņš ir Kalaupapa šāvēju kluba biedrs. Klubā es ar šo cilvēku arī iepazinos, un man jāatzīstas, ka viņš bija ģērbies daudz labāk par mani. Otram tikpat turīgam cilvēkam pieder galdnieku darbnīca. Bez veikala, kas pieder pārvaldei, ir vēl vairāki mazi privātveikaliņi, kur subjekti ar tirgoņa tieksmēm var vingrināt savus instinktus. Kolonijas priekš­nieka palīgs misters Vaijamau, ļoti izglītots un talantīgs cilvēks, ir havajietis un arī spitālīgais. Misters Bartlets, veikala vadītājs, ir amerikānis, kas pirms saslimšanas ar spitālību tirgojies Honolulu. Viss, ko šie cilvēki nopelna, paliek kabatā viņiem pašiem. Ja viņi negrib strādāt, viņi saņem no kolonijas ēdamo, pajumti, apģērbu un medicī­nisko palīdzību. Sanitārajai pārvaldei ir savi lauki un piena lopu fermas pašu vajadzībām, un visi, kas vēlas strādāt šajos laukos un fermās, saņem labu atalgojumu. Taču neviens nespiež slimniekus strādāt, jo viņi ir kolo­nijas aizbilstamie. Mazgadīgajiem, sirmgalvjiem un darba nespējīgajiem ir patversmes un slimnīcas.

Ar majoru Lī, amerikāni, kas ilgus gadus bija nostrā­dājis Starpsalu kuģniecības sabiedrībā, es iepazinos jau­najā tvaika vejas mazgātavā, kur viņš tobrīd uzstādīja mašīnas. Vēlāk es bieži satiku viņu, un reiz viņš man sacīja:

— Aprakstiet pareizi, kā mēs te dzīvojam! Dieva dēj, pastāstiet visu, kā ir! Dariet reiz galu visām šīm pasaci- ņam par «šausmu ieleju»! Mums nav patīkami, ka mūs parāda nepareizā gaismā. Reizēm gribas vai dusmoties. Izstāstiet visai pasaulei, kā mēs te īsti dzīvojam!

To pašu — tikai citādiem vārdiem — man teica daudzi vīrieši un sievietes, ar kuriem es sarunājos kolonijā. Bija pilnīgi skaidrs, ka viņus dziji aizvainojusi preses sarīkotā sensacionālā melu kampaņa, kurā viņi bijuši ierauti.

Kaut gan šos cilvēkus piemeklējusi tik smaga slimība, kolonijā spitālīgie jūtas laimīgi. Viņi dzīvo divos ciemos un daudzās lauku un jūrmalas mājās. Viņu ir apmēram tūkstotis. Kolonijai ir sešas baznīcas, Kristīgās jaunatnes biedrības nams, vairākas sanāksmju zāles, mūzikas pavil­jons, hipodroms, beisbola laukumi, šautuves, sporta klubs un divi pūtēju orķestri.

— Viņiem te tā patīk, — man teica misters Pinkhems, — ka jūs viņus dzīšus neizdzīsiet no šejienes.

Par to es vēlāk pārliecinājos pats. Šā gada janvārī vienpadsmit spitālīgos, kam pēc diezgan smagas slimo­šanas kaite likās pierimusi, nosūtīja uz Honolulu atkār­totai izmeklēšanai. Šie cilvēki negribēja braukt un, kad viņiem pajautāja, vai viņi vēlētos atstāt koloniju, ja tiktu atzīti par veseliem, visi kā viens atbildēja:

— Atpakaļ uz Molokai!

Pirms daudziem gadiem, kad vēl nebija atklāts spitā­lības bacilis, daži vīrieši un sievietes, kas slimoja ar pa­visam ko citu, aiz pārpratuma tika atzīti par spitālīga­jiem un nosūtīti uz Molokai. Pēc vairākiem gadiem, kacl bakteriologi paziņoja, ka šie cilvēki nekad nav slimojuši ar spitālību, viņi jutās bezgala apmulsuši. Viņi neparko negribēja braukt projām no Molokai un tā arī palika ko­lonijā sanitārās pārvaldes dienestā. Viens no viņiem ir tagadējais cietuma uzraugs. Kad viņu atzina par veselu, viņš uzņēmās šo pienākumu, lai tikai paliktu kolonijā.

Pašlaik Honolulu dzivo kāds zābaku spodrinātājs, Ame­rikas nēģeris. Misters Makvejs stāstīja man par viņu. Ļoti sen, kad vēl nepazina bakterioloģisko izmeklēšanu, viņu nosūtīja uz Molokai kā spitālīgo. Nogaršojis valsts maizi, viņš pavisam izlaidās un sagādāja administrācijai diezgan daudz nepatikšanu. Pēc vairākiem gadiem, kad nēģeris bija visiem jau līdz kaklam, bakterioloģiskajā pārbaudē atklājās, ka viņš nav spitālīgais.

— Aha! — nopriecājās misters Makvejs. — Nu es tikšu no tevis vaļā. Tu brauksi prom ar nākamo tvaikoni. Lai­mīgu ceļu!

Bet nēģeris negribēja nekur braukt. Viņš uz karstām pēdām apprecējās ar kādu veceni, kam bija spitālība pē­dējā stadijā, un sāka rakstīt lūgumus sanitārajai pārval­dei, lai atļauj viņam palikt un kopt slimo sievu. Nēģeris patētiski teica, ka neviens neaprūpēšot nabaga sievieti tik labi kā viņš. Taču kolonijā saprata, kas nēģerim aiz ādas. Viņu iesēdināja «tvaikonī, aizveda uz Honolulu un palaida brīvībā. Bet viņš gribēja dzīvot Molokai. Izkāpis Molokai otrā krastā, viņš kādu nakti pārrāpās pāri klin­tīm un atkal ieradās kolonijā. Nēģeri aizturēja un apsū­dzēja par ielaušanos svešā teritorijā; viņam piesprieda nelielu sodu, pēc tam viņu atkal iesēdināja tvaikonī un nobrīdināja: ja viņš vēlreiz parādīsies kolonijā, tad dabūs samaksāt simt dolāru lielu naudas sodu un tiks ieslodzīts cietumā Honolulu. Un tagad, kad misters Makvejs iebrauc Honolulu, nēģeris tīra viņam zābakus, teikdams:

— Paklausieties, saimniek, es jūtos kā tēva mājas at­stājis. Jā, ser, es esmu zaudējis tēva mājas. — Pēc tam viņa balss pieklust līdz konfidenciālam čukstam. — Sa­kiet, saimniek, — vai jūs man neatļautu atgriezties? Var­būt jums ir iespējams kaut kā nokārtot, lai es varētu at­griezties?

Viņš bija nodzīvojis Molokai deviņus gadus, un viņam tur bija klājies labāk nekā jebkad agrāk brīvībā.

Runājot par bailēm no pašas spitālības, jāteic, ka nekur kolonijā es tās nemanīju — nedz slimnieku, nedz veselo vidū. Bailes ieperinās tajos cilvēkos, kuri nekad nav re­dzējuši spitālīgos un neko nezina par šo slimību. Vaikiki viesnīcā kāda dāma šerminādamās brīnījās, kā es nebai­dos braukt uz koloniju. Sarunā ar šo sievieti noskaidrojas, ka viņa dzimusi Honolulu, nodzīvojusi tur visu mūžu un ne reizes nav redzējusi spitālīgos. Par sevi to nevaru teikt, jo Savienotajās Valstīs slimnieku izolācija nav se­višķi stingra un man ne reizi vien gadījies sastapt spi­tālīgos lielo pilsētu ielās.

Spitālība ir briesmīga, tas nav noliedzams, bet, pama­tojoties uz to mazumu, ko es zinu par šo slimību un tās lipigumii, es labāk būtu ar mieru mūža atlikušo dalu pa- v.nlit Molokai nekā tuberkulozes sanatorijā. Katrā Savie­noto Valstu vai jebkuras citas valsts pilsētas un apgabala triK igo ļaužu slimnīcā var redzēt tikpat briesmīgus skatus ka Molokai ala, un kopā tie veido daudz šaušalīgāku ainu. Ja man liktu izvēlēties, kur pavadīt mūža nova­kari — Molokai vai Londonas Istendā, vai Ņujorkas Ist- saidā, vai Čikāgas Stokjardā, es bez vārda runas izvēlē­tos Molokai. Labāk es vienu dzīves gadu pavadītu Molo­kai nekā piecus gadus šajās cilvēces pagrimuma un posta atkritumu bedrēs. ( '

Molokai cilvēki jūtas laimīgi. Man nekad neizies no prāta ceturtā jūlija svinības, kurās es piedalījos. Sešos no rīta «nelaimīgie» bija jau kājās, fantastiski ģērbušies, paši uz saviem zirgiem, mūļiem un ēzeļiem, un jādelēja pa visu koloniju. Divi pūtēju orķestri arī bija kājās. Trīsdes­mit vai četrdesmit pa-u — lielisku havajiešu amazoņu krāšņos tautas tērpos drasēja pa divām trim vai mazās grupiņās. Pēcpusdienā mēs ar Carmianu stāvējām žūrijas paviljonā un palīdzējām pasniegt šīm pašām pa-u balvas par jāšanas mākslu un tērpiem. Mums apkārt drūzmējās simtiem spitālīgo ar puķu vijām ap galvu, kaklu un ple­ciem, un visi viņi spurca un jokoja. Un visur uz pakalnu nogāzēm un ziedošajās pļavās bija redzami svētku drānās tērpušies jātnieki un jātnieces, kas, rotājušies ar puķēm un vītnēm, dziedādami un smiedamies traucās kā vējš. Tā stāvot žūrijas paviljonā un vērojot šo ainu, man atmiņā atausa nabagmāja Havannā, kur es redzēju ap divsimt

spitālīgo, kas bija ieslēgti četrās sienās līdz pat savai nāvei. Nē, es zinu uz zemes tūkstošiem vietu, kuras nav salīdzināmas ar Molokai. Kādu vakaru mēs aizgājām uz vienu no sanāksmju zālēm, kur pārpildītā telpā sacentās dziedāšanas biedrības, bet pēc koncerta cauru nakti turpinā­jās dejas. Esmu redzējis, kā dzīvo havajieši Honolulu naba­dzīgajos kvartālos, un ļoti labi saprotu, kādēļ spitālīgie, kad viņus ved uz atkārtotu izmeklēšanu, visi kā viens sauc:

— Atpakaļ uz Molokai!

Tas nu ir pilnīgi skaidrs: kolonijā spitālīgajam klājas daudz labāk nekā tad, ja viņš slapstās brīvībā. Tāds spi­tālīgais ir vientuļš, atstumts, dzīvo pastāvīgās bailēs, ka tikai viņu neatklāj, un lēni un nenovēršami pūst. Spitā­lības gaita nav vienmērīga. Sagrābusi savu upuri, slimība paposta tā organismu un tad uz nenoteiktu laiku pie­rimst. Var paiet pieci, desmit, pat četrdesmit gadi, un pa­cients jutīsies pilnīgi vesels. Taču slimības sekas reti kad izzūd pašas no sevis. Ir nepieciešama prasmīga ķirurga palīdzība, bet šo prasmīgā ķirurga palīdzību nevar izman­tot slimnieks, kas slēpjas. Slimība, piemēram, var izpaus­ties kā nedzīstoša čūla pēdas apakšā. Līdzko čūla sasniedz kaulu, sākas nekroze. Ja slimnieks slēpjas, viņu nevar operēt, nekroze izplatās tālāk pa visu kājas kaulu, un ļoti īsā laikā slimnieks aiziet bojā no gangrēnas vai kā­diem citiem briesmīgiem sarežģījumiem. Turpretī, ja šis spitālīgais atrastos Molokai, ķirurgs izgrieztu viņam čūlu, iztīrītu kaulu un pilnīgi apturētu audu sairumu šajā vietā. Mēnesi pēc operācijas slimnieks jau jātu, sacenstos skrie­šanā, vizinātos bangās vai kāptu stāvajās klintīs pēc kalnu āboliem. Un, kā jau minēju, slimība liktu viņu mierā piecus, desmit vai pat četrdesmit gadus.

Bailes no spitālības dzīvo kopš tiem laikiem, kad vēl nebija antiseptiskās ķirurģijas un tādu ārstu kā doktors Gudhjū un doktors Holmans, kas apmetušies kolonijā. Doktors Gudhjū ir pirmais šejienes ķirurgs, un viņa pa­veikto cildeno darbu nav pat iespējams novērtēt. Vienu rītu es pavadīju kopā ar viņu operāciju zālē un noskatī­jos, kā viņš operē trīs jauniešus, no tiem divus jaunat­nācējus, kas bija ieradušies ar to pašu tvaikoni, ar kuru es. Visiem trim slimība bija skārusi tikai vienu vietu. Vienam bija čūla uz potītes, turklāt veca, otram tāda pati veca čūla bija padusē. Abos gadījumos slimība bija ielaista, tāpēc ka neviens šos jauniešus vēl nebija ārstējis.

Doktoram Gudhjū izdevās pilnīgi apturēt audu sairumu, un pēc četrām nedēļām slimie būs tikpat veseli un stipri kā pirms saslimšanas. Vienīgā atšķirība starp viņiem un mani vai jums ir tā, ka slimība viņu ķermenī snauž un kuru katru brīdi var atkal nodarīt kaut ko ļaunu.

Spitālība ir veca kā pati vēsture. Tā minēta jau visse­nākajos rakstu avotos. Un tomēr šodien par to zina gan­drīz tikpat daudz, cik zināja senatnē. Visbūtiskāko — ka ši slimība ir lipīga un ka spitālīgos nepieciešams izolēt — zināja jau toreiz. Atšķirība starp pagātni un tagadni ir tā, ka tagad izolācija ir stingrāka un ar spitālīgajiem apietas daudz humānāk. Taču pati spitālība joprojām ir un paliek briesmīgs un neizdibināms noslēpums. Lasot visu zemju ārstu un speciālistu pārskatus, atklājas pret­runīgā attieksme pret šo slimību. Ne par vienu no šīs sli­mības stadijām speciālistiem nav vienāda sprieduma. Viņi nespēj tās izprast. Agrāk viņi mēģināja tās vispārināt uz ātru roku un dogmatiski. Tagad to vairs nedara. Uz visu pētījumu pamata varam secināt vienīgi to, ka spitālība nav sevišķi lipīga. Taču, kā notiek inficēšanās, nav zi­nāms. Ir atrasts spitālības bacilis. Bakterioloģiskajā iz­meklēšana var noteikt, vai cilvēks ir slims vai nav, bet tagad, tāpat kā agrāk, nav zināms, kā šis bacilis iekļūst vesela cilvēka ķermenī. Speciālisti nezina arī, cik ilgs ir inkubācijas periods. Viņi mēģinājuši iepotēt spitālību da­žādiem dzīvniekiem, bet no tā nekas nav iznācis.

Tatad speciālisti nav atraduši līdzekli cīņai ar spitālību. Lai kā viņi ir pūlējušies, vēl nav atklāts, kā cilvēks sa­slimst ar spitālību, nav atrasti arī ārstēšanas paņēmieni. Reizēm gan ir uzplaiksnījis cerības stars, ir radušās teo­rijas par šīs slimības izcelsmi, ieteikti brīnumaini ārstnie­cības līdzekļi, tomēr ikreiz cerību gaismu nodzēsušas ne­veiksmes. Kāds ārsts paziņoja, ka spitālības cēlonis esot ilga zivju lietošana uzturā. Viņš sīki un pamatīgi pierā­dīja savu teoriju, bet tad kāds ārsts no Indijas kalnu ap­vidiem lūdza viņu paskaidrot, kāpēc tādā gadījumā ar spi­tālību saslimst arī tādu apvidu iedzīvotāji, kuri paši nav ēduši zivis un kuru senči vispār nav redzējuši zivis. Kā­dam izdodas izārstēt spitālīgo ar kaut kādu eļļu vai uz- lievi, viņš paziņo, ka ir atradis drošu līdzekli, bet pēc pieciem, desmit vai četrdesmit gadiem slimība parādās no jauna. Tādus trikus taisa spitālība, kas nenoteiktu laiku klusi snauž slimnieka organismā; tāpēc arī tika atrasts ,

tik daudz «drošu līdzekļu». Viens gan ir skaidrs: līdz šim vēl neviens spitālīgais nav izārstēts pilnīgi.

Spitālība nav sevišķi lipīga — bet kā tā pielīp? Kāds austriešu ārsts iepotēja spitālību sev un saviem asisten­tiem, un tomēr neviens no viņiem nesaslima ar spitālību. Bet tas neko vēl nepierāda, jo visiem zināms gadījums ar havajiešu slepkavu, kam nāves spriedums ar sodītā paša piekrišanu tika aizstāts ar spitālības iepotēšanu. Kādu laiku pēc iepotēšanas parādījās slimības pazīmes, un šis cilvēks nomira Molokai kolonijā. Bet arī tas neko vēl ne­pierāda, jo atklājās, ka tajā laikā, kad viņu potēja, daži viņa ģimenes locekļi jau bijuši slimi un atradušies Mo­lokai. Viņš varēja būt aplipis jau agrāk, un iespējams, ka spitālība slēpās viņā jau tad, kad viņu potēja. Bez tam vēl stāsta par varonīgo garīdznieku tēvu Damjēnu, kas apmeties kolonijā, būdams vesels, bet nomiris slims ar spitālību. Bija daudz nostāstu par to, kā garīdznieks sa­slimis, bet skaidri zināms nebija nekas. Viņš pats arī ne­zināja. Katrā ziņā ne mazākas briesmas draud sievietei, kas vēl tagad dzīvo kolonijā; viņa dzīvo te daudzus ga­dus, viņai bijuši pieci spitālīgi vīri un bērni no šiem vīriem, bet vēl joprojām viņa ir pilnīgi vesela.

Tātad pagaidām neviens nav atminējis spitālības noslē­pumu. Kad par šo kaiti zinās vairāk, varbūt atradīs arī tās ārstēšanas paņēmienu. Ja vien izdotos atklāt iedarbīgu serumu, spitālība, nebūdama sevišķi lipīga, drīz vien pa­zustu no zemes virsas. Kauja ar to būs īsa un nežēlīga. Bet kā lai atrod serumu vai kādu citu līdz šim nezināmu līdzekli? Tas ir nopietns jautājums. Ir aplēsts, ka Indijā vien brīvībā dzīvo pusmiljons spitālīgo. Karnegi bibliotē­kas, Rokfellera universitātes un tamlīdzīgas labdarības iestādes ir ļoti labas, taču neviļus nāk prātā, cik daudz varētu izdarīt pat par dažiem tūkstošiem dolāru, kas būtu saziedoti, teiksim, Molokai kolonijai. Tās iemītnieki ir lik­teņa neveiksminieki, kuri nogrēkojušies pret kaut kādu mīklainu un neizprotamu dabas likumu; viņi ir atšķirti no pasaules, lai citi varētu dzīvot labklājībā un neapliptu ar šo briesmīgo slimību. Ne tikai šiem cietējiem, bet arī nākamajām paaudzēm kalpotu šie tūkstoši dolāru, kas pa­līdzētu izvērst pētījumus un atrast kaut kādu serumu vai citu līdz šim nepazītu līdzekli, kurš dotu zinātnei iespēju iznīcināt bacillus leprae. Lūk, kur noderētu jūsu nauda, filantropi!