Ceļojums ar snarku

XIV NODAĻA Jūras braucējs amatieris

Es zinu, ir dažādi kapteiņi, ir pat lieliski kapteiņi, taču uz «Snarkas» ar kapteiņiem bija pavisam slikti. No savas pieredzes secināju, ka viens kapteinis uz neliela kuģīša sagada vairāk raižu nekā divi zīdaiņi. Tas arī ir sapro­tams. Labi kapteiņi ieņem labas vietas un nav ar mieru mainīt savus lielos kuģus, kuru tonnāža ir no tūkstoš līdz piecpadsmit tūkstošiem tonnu, pret mūsu «Snarku», kas sver desmit tonnas* «Snarkai» vajadzēja ņemt stūrmaņus no krasta, bet tāds krasta stūrmanis parasti nekam neder: tas ir cilvēks, kurš spējīgs divas nedēļas veltīgi izmeklē­ties pa okeānu kādu salu, bet pēc tam atgriezties ar savu šoneri un paziņot, ka sala nogrimusi ar visu, kas uz tās bijis; tas ir cilvēks ar tādu raksturu vai tādu kāri pēc stiprajiem dzērieniem, ka viņu biežāk padzen no kuģa nekā pieņem darbā uz tā.

«Snarkai» ir bijuši trīs kapteiņi, bet, ja dievs dos, ne­būs vairs neviena. Pirmais kapteinis bija tik vārgs, ka nespēja norādīt namdarim precīzus bugsprita izmērus. Viņš bija no vecuma tik kliens, ka nespēja pavēlēt matro­zim, lai tas uzgāž uz «Snarkas» klāja pāris spaiņu sāls­ūdens. Divpadsmit dienas, kuras mēs nostāvējām uz en­kura zem tropu saules stateniskajiem stariem, klājs palika sauss. Tas bija jauns klājs. Tā pārdrīvēšana izmaksāja man simt trīsdesmit piecus dolārus. Otrs kapteinis bija dusmīgs. Viņš bija piedzimis dusmīgs. «Tētis vienmēr ir dusmīgs,» — tā šo cilvēku raksturoja viņa dēls metiss. Trešais kapteinis bija blēdis, tas viņam bija jau uz pieres rakstīts. Viņš nekad nerunāja taisnību, viņam nebija ne ma­zākās sajēgas par godīgumu, un no taisniem ceļiem un go­dīgas rīcības viņš bija tikpat tālu kā no pareizā kursa, kad tikko nepazudināja «Snarku» pie Zelta Gredzena salām.

Suvā, Fidži salās, es atlaidu savu trešo un pēdējo kap­teini un pats uzņēmos jūras braucēja amatiera lomu. Biju to jau tēlojis, braucot kopā ar savu pirmo kapteini, kurš, izgājis no Sanfrancisko, lika «Snarkai» lēkāt pa karti tik ērmīgi, ka man vajadzēja noskaidrot, kas īsti notiek. Tas nebija grūti, jo mums bija jānobrauc vēl divi tūkstoši viens simts jūdžu. Man nebija nekādas saprašanas par navigāciju, taču, vairākas stundas palasījis un pusstundu padarbojies ar sekstantu, es jau varēju noteikt «Snarkas» platumu pēc meridionālā augstuma, bet garumu — pēc vienkāršā paņēmiena, kas pazīstams ar nosaukumu «vie­nādu augstumu metode». Šī metode nav pareiza. Tā pat nav droša, tomēr mans kapteinis mēģināja vadīt kuģi ar tās palīdzību, un viņš bija uz «Snarkas» vienīgais cilvēks, kurš būtu varējis man pateikt, ka no šīs metodes ir jāiz­vairās. Es tomēr aizvadīju «Snarku» līdz Havaju salām, bet man palīdzēja apstākļi. Saule atradās ziemeļu dekli­nācijā un gandrīz zenītā. Par pareizo garuma noteikša­nas metodi ar hronometra palīdzību man nebija ne jaus­mas. Tiesa, dzirdējis par to es biju. Mans pirmais kaptei­nis reiz par to ierunājās, bet pēc dažiem mēģinājumiem izmantot šo metodi vairs to nepieminēja.

Fidži salās man izdevās salīdzināt savu hronometru ar diviem citiem hronometriem. Pirms divām nedēļām Pago- Pago, Samoa salās, es lūdzu kapteini, lai salīdzina mūsu hronometru ar amerikāņu kreisera «Annapolis» hronomet­riem. Viņš teica, ka izdarīšot to, bet, protams, neko neiz­darīja; viņš teica man, ka starpība esot niecīga sekundes daļa. To sacīdams, viņš veikli imitēja prieku un veltīja cildinošus vārdus manam lieliskajam laikrādim. Es to at­kārtoju tagad kopā ar cildinošiem vārdiem viņa lieliska­jam nekaunīgajam melīgumam, tāpēc ka pēc divām nedē­ļām Suvā es salīdzināju savu hronometru ar austrāliešu tvaikoņa «Atua» hronometru un atklāju, ka manējais ir par trīsdesmit vienu sekundi ātrāks. Trīsdesmit viena se­kunde, izteikta ar loku, ir vienlīdzīga septiņām un vienai ceturtdaļai jūdzes. Citiem vārdiem sakot, ja es buratu naktī un saskaņā ar lagrēķinu, kas noteikts pēcpusdienā ar hronometru, man vajadzētu atrasties septiņas jūdzes no krasta, es tajā pašā mirklī uzdrāztos virsū rifiem. Pēc tam es salīdzināju savu hronometru ar kapteiņa Vūlija hronometru. Kapteinis Vūlijs, Suvas ostas priekšnieks, trīs reizes nedēļā pulksten divpadsmitos diena izšauj no liel­gabala. Salīdzinājumā ar viņa hronometru manējais bija par piecdesmit deviņām sekundēm ātrāks, citiem vārdiem sakot, burājot uz rietumiem, es uzdrāztos virsū rifiem, do­mādams, ka atrodos piecpadsmit jūdzes no tiem.

Es ielaidos kompromisā, atņemot no piecdesmit deviņām sekundēm trīsdesmit vienu, un devos uz Tannas salu Jaunhebridu salu grupā, nospriedis, ka, braukādams tumsā gar pašu piekrasti, es paturēšu prātā arī tās septiņas jū­dzes, kas jāpieskaita klāt saskaņā ar kapteiņa Vūlija hro­nometra rādījumiem. Tanna atrodas apmēram sešsimt jūdžu uz rietumiem dienvidrietumu virzienā no Fidži sa­lām, un es biju pārliecināts, ka šā brauciena laikā sabā­zīšu galvā pietiekami daudz navigācijas gudrību, lai aiz- kjutu līdz turienei. Nokļūt es gan nokļuvu tur, bet vis­pirms paklausieties, kādas likstas man bija jāpiedzīvo. Navigācija nebūt nav sarežģīta, es vienmēr apgalvošu to, bet, kad cilvēks ved apkārt pasaulei trīs benzīna motorus un sievu un viņam jāraksta no rīta līdz vakaram, lai mo­toriem varētu nopirkt benzīnu, bet sievai pērles un vul­kānus, viņam neatliek sevišķi daudz laika navigācijas stu­dēšanai. Bez tam apgūt minēto zinātni ir daudz vieglāk krasia, kur platums un garums nemainās, mājā, kura stāv uz vietas, nekā uz kuģa, kas dienu un nakti traucas uz zemi, kuru jūs mēģināt atrast un kurai jūs varat uzdrāz­ties virsū, kad vismazāk to gaidāt.

Vispirms ir jāvadās pēc kompasa. Mēs izbraucām no Suvas sestdienā tūkstoš deviņsimt astotā gada sestajā jū­nijā, pēcpusdienā, un līdz tumsai bijām tikuši cauri zem­ūdens akmeņiem piesētam šaurumam starp Viti-Levu un Mbengu. Mūsu priekšā pletās atklāts okeāns. Ceļā nebija nekā, tikai Vatu-Leile, pavisam sīka saliņa, kas rēgojās virs ūdens jūdzes divdesmit uz rietumiem dienvidrietumu virzienā — tieši tajā pusē, uz kurieni es gribēju braukt. Man, protams, likās gaužām vienkārši apbraukt saliņai apkārt, metot līkumu astoņas vai desmit jūdzes uz zieme­ļiem no tās. Bija tumša nakts, un mēs gājām pa vējam. Vajadzēja pateikt stūrmanim, kāds kurss jātur, lai ap­brauktu Vatu-Leile. Bet kādam vajadzēja būt kursam? Meklēju atbildi navigācijas rokasgrāmatās. «Pareizs kurss» — es atradu šādus vārdus. Tieši tas, kas man va­jadzīgs! Man bija vajadzīgs pareizs kurss. Es sāku kāri lasīt:

«Pareizais kurss ir leņķis starp meridiānu un taisnu līniju, kas uz kartes savieno kuģa atrašanās vietu ar to vietu, uz kuru kuģis dodas.»

Tieši tas man bija vajadzīgs. «Snarka» atradās pie rie­tumu ieejas jūras šaurumā starp Viti-Levu un Mbengu. Tā devās uz vietu, kas, spriežot pēc kartes, atradās des­mit jūdzes uz ziemeļiem no Vatu-Leile. Es pārbaudīju virzienu uz kartes ar cirkuli un ar transportieri noteicu, ka pareizais kurss būs uz dienvidrietumiem. Atlika vienīgi nodot rīkojumu stūrmanim, un «Snarkai» drošs ceļš uz atklātu okeānu bija vaļā.

Bet, sev par šausmām un par laimi, es lasīju tālāk. Es uzzināju, ka kompass, šis uzticamais, pastāvīgais jūras braucēja draugs, ne vienmēr rāda uz ziemeļiem. Dažreiz tas novirzās. Reizēm rāda uz austrumiem, reizēm — uz rietumiem, dažkārt rāda nevis uz ziemeļiem, bet gan uz dienvidiem. Novirze tajā vietā, kur atradās «Snarka», bija 9°40' uz austrumiem. Lūk, kas bija jāņem vērā, iekams es devu rīkojumus stūrmanim. Es izlasīju:

«Pareizo magnētisko kursu dabū, pieliekot īstajam kur­sam attiecīgo novirzi.»

Tātad, es spriedu, ja kompass ir par 9°40' novirzījies uz austrumiem, bet es gribu braukt uz ziemeļiem, man jā­tur kurss par 9°40' uz rietumiem no ziemeļiem, kurus rāda kompass, tāpēc ka šie ziemeļi nemaz nav ziemeļi. Tā es pieliku 9°40' pa kreisi savam kursam uz dienvidrietumiem, noteicu pareizo magnētisko kursu un vēlreiz gatavojos iziet atklātā okeānā.

Bet atkal, sev par šausmām un par laimi, lasīju tālāk un uzzināju, ka pareizais magnētiskais kurss nesakrīt ar virzienu pēc kompasa. Vēl viens velnēns gaidīja mani, lai noķertu un sadragātu pret Vatu-Leile rifiem. Šis velnēns parādījās ar vārdu «deviācija». Es izlasīju:

«Kompasa virziens ir virziens, kurā jāstūrē, un to dabā, pieliekot pareizajam magnētiskajam kursam deviāciju.»

Deviācija ir kompasa adatas novirze atkarībā no dzelzs priekšmetu sadalījuma uz kuģa. Šo tīri vietējo novirzi es noteicu pēc galvenā kompasa deviācijas tabulas un pēc tam pieliku dabūto lielumu pie pareizā magnētiskā kursa. Tā es noteicu virzienu pēc kompasa. Bet arī tas vēl nebija viss. Galvenais kompass atradās kuģa vidū, pie trapa uz kapteiņa kajīti. Stūres kompass atradās blakām stūrei. Abu rādījumi neparko nesaskanēja.

Visas iepriekš minētās operācijas bija nepieciešamas, lai pareizi noteiktu kursu. Un visļaunākais ir tas, ka tās visas jāveic ļoti precīzi, citādi jūs vienā jaukā naktī varat

,.Hrdel: «Bangas taisni priekšā!» — pamatīgi izpel- deiles jūras ūdenī un izbaudīt to prieku cīnīties ar viļņiem, peldot uz krastu cauri rijīgu haizivju baram.

Gluži tāpat kā kompass, kas taisa visādus jokus un tīko piemuļķot jūras braucēju, rādot uz visām debess pusēm, tikai ne uz ziemeļiem, rīkojas arī debess ceļvede saule, spitigi atteikdamās atrasties tur, kur tai dotajā laikā va­jadzētu atrasties. Šī saules vieglprātība sagādā vēl vai­rāk raižu — vismaz tā bija ar mani. Lai noteiktu, kurā vietā uz zemes virsas jūs atrodaties, ir jāzina, kur šajā laikā pie debesīm atrodas saule. Bet iznāk, ka saule, kas cilvekiem noder par hronometru, pati neievēro laiku. Kad es to atklāju, mani pārņēma dziļa melanholija un visa pasaules telpa man likās šaubu pilna. Tādi nemainīgi likumi kā gravitācijas un enerģijas nezūdamības likums kļuva ļodzigi, un es vairs nebrīnītos, ja tie būtu sabrukuši. Ja jau kompass melo un saule nepilda savus pienākumus, kāpēc lai priekšmeti nezaudētu pievilkšanas spēku un daži grozi enerģijas nepazustu bez pēdām? Pat mūžīgā kus­tība šķit .1 iespējama, un es biju tada stāvokli, ka varētu nopirkt Kileja .mūžīgo dzinēju no kura katra uzņēmīga aģenta, kas parādītos uz «Snarkas» klāja. Bet, kad es da­būju zināt, ka zeme patiešām apgriežas ap savu asi trīs­simt sešdesmit sešas reizes gadā, turpretī saule uzlec un noriet tikai trīssimt sešdesmit piecas reizes, es biju ga­tavs apšaubīt pats savu esamību.

Lūk, kā kustas saule. Tā ir tik nenoteikta, ka Cilvēkam nav iespējams radīt pulksteni, kas sekotu saules kustībai. Saule te paātrina, te palēnina gaitu, tā ka neviens pulk­stenis netiek tai līdzi. Dažreiz saule aizsteidzas pa priekšu sarakstam, citreiz velkas tam nopakaļ, bet dažkārt stei­dzas pa galvu pa kaklu, lai panāktu pati sevi jeb, pareizāk sakot, noķertu pie debesīm to vietu, kur tai vajadzētu būt. šajā pēdējā gadījumā saule nepalēnina gaitu pietiekami ātri, un iznākums ir tāds, ka saule iet pa priekšu tai vie­tai, kur tai vajadzētu būt. īstenībā tikai četras dienas gadā saule atrodas tajā vietā, kur tai jāatrodas. Pārējo laiku — trīssimt sešdesmit vienu dienu saule grozās kaut kur ap šo vietu. Cilvēks, būdams pilnīgāks par sauli, radījis pulksteni, kas rāda pareizu laiku. Bez tam viņš aprēķina, cik daudz saule aizsteigusies priekšā sarakstam vai atpa­likusi no tā. Starpību starp saules īsto atrašanās vietu un to vietu, kur saulei vajadzētu atrasties, ja tā būtu kār­tīgs spīdeklis, kas sevi ciena, cilvēki sauc par laika vienā­dojumu. Tātad jūras braucējs, kas grib zināt, kur viņa kuģis atrodas jūrā, skatās savā hronometrā, lai noteiktu, kur jāatrodas saulei saskaņā ar Grīničas norādījumiem. Sim norādījumam viņš pieskaita laika vienādojumu un at­rod vietu, kur saulei būtu jāatrodas, bet kur tās nav. Šim lielumam pieskaita vēl kaut ko, pēc tam vēl kaut ko — un tā bez sava gala.

«Snarka» izbrauca no Fidži sestdien, sestajā jūnijā, un nākamajā dienā, svētdienā, atrodoties atklātā okeānā un vairs neredzot zemi, es mēģināju noteikt savu atrašanās vietu, ar hronometru atrazdams garumu, bet ar meridio- nālo augstumu — platumu. Novērojumus pēc hronometra es izdarīju no rīta, kad saule bija aptuveni 21° virs ap­vāršņa. Es ieskatījos «Jūras almanahā» un konstatēju, ka šajā pašā dienā, septītajā jūnijā, saule kavējas par vienu minūti un divdesmit sešām sekundēm un ka tā atgūst no­kavēto ar ātrumu 14,67 sekundes stundā. Hronometrs teica, ka tieši tajā brīdī, kad es nosaku saules augstumu, Grīničā pulkstenis rāda divdesmit piecas minūtes pāri as­toņiem. Liktos, ka tagad katrs skolēns varētu precizēt laika vienādojumu. Diemžēl es nebiju skolēns. Skaidrs, ka die­nas vidū Grīničā saule atpaliek par vienu minūti un div­desmit sešām sekundēm. Tāpat ir skaidrs: ja tagad pulk­stenis būtu vienpadsmit no rīta, saule atpaliktu par vienu minūti divdesmit sešām sekundēm un vēl par 14,67 se­kundēm. Ja pulkstenis būtu desmit no rīta, būtu jāskaita klāt divreiz pa 14,67 .sekundēm. Bet, ja būtu astoņi un divdesmit piecas minūtes no rīta, būtu jāskaita klāt trīs ar pusi reizes pa 14,67 sekundēm. Tālāk pilnīgi skaidrs: ja būtu nevis astoņi un divdesmit piecas minūtes no rīta, bet astoņi un divdesmit piecas minūtes vakarā, tad 14,67 sekundes vajadzētu nevis pieskaitīt, bet atskaitīt; tāpēc — ja pēcpusdienā saule atpalika par vienu minūti un divdes­mit sešām sekundēm un atguva šo kavējumu ar ātrumu 14,67 sekundes stundā, tad astoņos un. divdesmit piecās minūtēs vakarā saulei bija jāatrodas daudz tuvāk tai vie­tai, kur tai vajadzēja būt, nekā dienas vidū.

Tik tālu viss gāja gludi. Bet ko tad īsti rādīja hrono­metrs — astoņi un divdesmit piecas minūtes no rīta vai vakarā? Paskatījos pulkstenī. Tas rādīja astoņi un deviņas minūtes, protams, no rīta, jo es tikko biju pabrokastojis. Tādējādi, ja uz «Snarkas» bija astoņi no rīta, tad astoņiem, ko rādīja hronometrs (bet tas rādīja Grīničas laiku), va­jadzēja atšķirties no astoņiem, ko pulkstenis rādīja uz «Snarkas». Bet kas tad tie bija par astoņiem? «Tie nevar būt astoņi šorīt,» es nospriedu, «tātad ir astoņi šajā vai iepriekšējā vakarā.»

Te es iegāzos intelektuāla haosa bezdibenigaja dziļuma. «Mēs atrodamies austrumu garumā,» es spriedu, «tātad ejam pa priekšu Grīničai. Ja mēs ejam aiz Grīničas, tas nozīme, ka šodien ir vakar, ja pa priekšu Grīničai, tas nozīmē, ka vakar ir šodien. Bet, ja vakar ir šodien, kas tad ir šodien? Un rīt? Bezjēdzība!» Un tomēr tā tam va­jadzēja būt. Kad es šorīt novēroju sauli pulksten astoņos un divdesmit piecās minūtēs, Grīničā tikko beidzās va­karējā diena.

«Tādā gadījumā izlabo laika starpību par vakardienu,» saka mans loģiskais saprāts.

«Bet šodiena ir šodiena,» uzstāj mans veselais saprāts. «Man jāprecizē par šodienu, nevis par vakardienu.»

«Un tomēr šodien ir vakar,» paliek pie sava loģiskais saprāts.

«Labi, pieņemsim,» turpina mans veselais saprāts. «Ja mēs atrastos Grīničā, tagad būtu vakar. Grīničā notiek daudz dīvainību. Bet es zinu tikpat droši kā to, ka dzīvoju, ka es novēroju sauli te tagad, šodien, septītajā jūnijā. Tā­pēc man jāprecizē te tagad, šodien, septītajā jūnijā.»

«Blēņas!» iesaucas loģiskais saprāts. «Lekijs saka…»

«Nav svarīgi, ko saka Lekijs,» pārtrauc mans veselais saprāts. «Paklausies, ko saka «Jūras almanahs»! Alma­nahs saka: šodien, septītajā jūnijā, saule atpaliek par vienu minūti un divdesmit sešām sekundēm un cenšas atgūt ka­vējumu ar ātrumu 14,67 sekundes stundā. Tas saka: va­kar, sestajā jūnijā, saule atpalika par vienu minūti un trīsdesmit sešām sekundēm un centās atgūt kavējumu ar ātrumu 15,66 sekundes stundā. Nedrīkst taču precizēt saules stāvokli šodien pēc vakardienas tabulas.»

«Muļķis!»

«Idiots!»

Tā viņi strīdas, kamēr man galva sāk griezties un es jau esmu ar mieru noticēt, ka ir aizpagājušās nedēļas pa­rītdiena.

Un tad es atcerējos Suvas ostas priekšnieka brīdinā­jumu pirms došanās ceļā.

«Atrodoties austrumu garuma grādos, ņemiet no «Jūras almanaha» datus iepriekšējai dienai.»

Man ienāca prātā jauna doma. Es precizēju laika star­pību par svētdienu un sestdienu, izdarot divas atsevišķas darbības, un, raugi, kad salīdzināja iznākumus, starpība bija tikai četras desmitdaļas sekundes. Es jutos kā no jauna piedzimis, jo biju atradis izeju no labirinta. «Snarka» bija par šauru man un manam pārdzīvojumam. Četras desmitdaļas sekundes nozīmēja tikai vienu desmit­daļu jūdzes lielu starpību — vienu kabeļtauvu!

Desmit minūtes es nezināju, kur dēties no prieka, bet tad nejauši kaut ko atcerējos.

Ak dievs! «Snarkas» laiks neatbilda Grīničas laikam. Kad Grīničā pulkstenis rādīja astoņi un divdesmit piecas minūtes, uz «Snarkas» bija tikai astoņi un deviņas mi­nūtes.

«Auša!» sauc mans veselais saprāts. «Uz «Snarkas» pulkstenis rāda astoņi un deviņas minūtes no rīta, bet Grīničā astoņi un divdesmit piecas minūtes pēcpusdienā.»

«Ļoti labi,» atbild loģiskais saprāts. «Ja gribam būt precīzi, tad astoņi un divdesmit piecas minūtes īstenībā ir divdesmit un divdesmit piecas minūtes, un tas noteikti ir labāk nekā astoņi un deviņas minūtes. Nē, nē, te nav ko spriedelēt: tu atrodies rietumu garuma grādos!»

Tad uzgavilē mans veselais saprāts.

«Mēs izbraucām no Suvas Fidži salās — vai tā nebija?» tas jautā, un mans loģiskais saprāts piekrīt. «Un vai Suva atrodas austrumu garuma grādos?» Loģiskais sa­prāts atkal piekrīt. «Un mēs burājām uz rietumiem, tādē­jādi braukdami dziļāk austrumu platuma grādos, vai ne? Tātad tur nu jūs nekā nevarat darīt, bet jūs atrodaties austrumu garuma grādos.»

«Labi,» es kareivīgi saku, «noteiksim atrašanās vietu un tad redzēsim.»

Izdarījis to, es atklāju, ka mēs patiešām esam sasnie­guši simt astoņdesmit ceturto rietumu garuma grādu._

«Es jau tev teicu,» zobgalīgi nosaka loģiskais saprāts.

Esmu pārsteigts. Mans veselais saprāts ne mazāk. Pēc vairākām minūtēm tas bildīs:

«Bet nav taču ne tāda rietumu, ne austrumu, ne kāda cita garuma simt astoņdesmit ceturtā grāda! Lielākais meri­diāns, kā tu pats ļoti labi zini, ir simt astoņdesmit grādi.»

Nogājis tiktāl, veselais saprāts sabrūk no smadzeņu pie­pūles, bet loģiskais saprāts ir pagalam apmulsis. Es ar stingu skatienu staigāju apkārt un netieku gudrs, vai tu­vojos Ķīnai vai Darijas sažmaugai.

Pēkšņi manas apziņas dziļumos ierunājās kāda man ne­pazīstama smalka balstiņa:

«Grādu ir pavisam trīssimt sešdesmit. No trīssimt seš­desmit grādiem atņem simt astoņdesmit četrus rietumu garuma grādus — un tu dabūsi simt septiņdesmit sešus austrumu garuma grādus.»

«Tas ir pieņēmums, nekas vairāk,» iebilst mans veselais saprāts, bet loģiskais saprāts protestē: «Te nav nekādu likumu.»

«Pie velna likumus!» es iesaucos. «Un kur tad palieku es?»

«Tas ir pats par sevi saprotams,» es turpinu. «Simt astoņdesmit četri rietumu garuma grādi nozīmē, ka esmu iekšā austrumu garuma grādos. Es tūliņ pēc kartes no­teikšu mūsu atrašanās vietu un pārbaudīšu to ar lag- reķinu.»

Taču mani gaidīja jaunas grūtības un šaubas. Lūk, pie­mērs. Dienvidu platuma grādos, kad saule atrodas ziemeļu deklinācijā, hronometra rādījumi ir jāatzīmē agri no rīta. Es izdarīju to pulksten astoņos. Taču šajā nolūkā nepie­ciešams noteikt platumu, bet platumu nosaka dienas vidū, pulksten divpadsmitos, novērojot meridiānu. Tātad, lai pulksten astoņos atzīmētu hronometra rādījumus, man ir jāzina, kādos platuma grādos mēs atrodamies astoņos no rīta. Protams, ja «Snarka» būtu gājusi taisni uz rietumiem ar ātrumu seši mezgli stundā, tad četru stundu laikā tās platuma grāds nebūtu mainījies. Bet, ja kuģis būtu gājis taisni uz dienvidiem, tā platuma grāds būtu mainījies par divdesmit četrām jūdzēm. Šajā gadījumā vienkārša pie­likšana vai atņemšana būtu pārvērtusi pulksten divpa­dsmitos fiksēto platumu par pulksten astoņos fiksēto pla­tumu. Bet «Snarka» gāja uz dienvidrietumiem. Vajadzēja ņemt palīgā šķērsvirzienu tabulas.

Tas notika tā. Pulksten astoņos no rīta es atzīmēju hro­nometra rādījumus. Vienlaikus pēc lagas noteicu attālumu. Pulksten divpadsmitos, kad noteicu platumu, paskatījos arī, ko rāda laga: no pulksten astoņiem «Snarka» bija veikusi divdesmit četras jūdzes. Pēc pirmās tabulas es no­teicu mūsu garumu.

Bet tie bija garuma grādi, kuros mēs atradāmies pulk­sten astoņos. No tā brīža līdz dienas vidum mēs bijām pa­virzījušies 23,7 jūdzes uz rietumiem. Kāds bija mūsu ga­rums dienas vidū? Es uzšķīru otro šķērsvirziena tabulu un, sīki izpētījis to, uzzināju, ka garumu starpība četrām stundām ir divdesmit piecas jūdzes. Es biju satriekts. Ieskatījos tabulā reizes sešas septiņas un ikreiz uzzināju, ka mūsu garumu starpība ir divdesmit piecas jūdzes. Go­dājamo lasītāj, iedomājieties, ka jūs esat nobraucis div­desmit četras jūdzes! Kā tad var iznākt, ka jūs esat nobraucis divdesmit piecas jūdzes? Pat ja jūs būtu braucis divdesmit četras jūdzes taisni uz rietumiem, nemainot platumu, kā jūs būtu varējis mainīt garumu par divdesmit piecām jūdzēm? Ļaunākais bija tas, ka nebija neviena, kas spētu man palīdzēt. Nedz Carmiana, nedz Mārtiņš ne­zināja par navigāciju tik daudz, cik zināju es. Bet «Snarka» pa to laiku kā traka drāzās uz Tannu Jaunheb- ridu salu grupā. Kaut kas bija jādara.

Pats nezinu, kā tas man ienāca prātā, — ja vēlaties, sauciet to par iedvesmu. Attālums starp meridiāniem pie ekvatora ir sešdesmit jūdzes (jūras jūdzes). Pie poliem meridiāni saiet kopā. Tātad, ja es brauktu uz Ziemeļpolu pa simt astoņdesmito meridiānu, bet Grīničas astronoms — pa nulles meridiānu, Ziemeļpolā mēs abi varētu sarokoties, kaut gan brauciena sākumā būtu atradušies tūkstošiem jū­džu viens no otra. Tātad, ja attālums starp meridiāniem pie ekvatora bija sešdesmit jūdzes, bet pie pola — nulle jūdžu, tad kaut kur starp polu un ekvatoru tam vajadzēja būt pusjūdzi lielam, kaut kur citur — vienu, divas, desmit, trīsdesmit, jā, arī sešdesmit jūdžu lielam.

Tagad viss bija skaidrs. «Snarka» atradās uz deviņ­padsmitā dienvidu platuma grāda. Te pasaule bija šau­rāka nekā pie ekvatora. Tāpēc katra rietumu virzienā no­braukta jūdze uz deviņpadsmitā dienvidu platuma grāda bija garāka par garuma minūti, jo sešdesmit jūdzes bija sešdesmit jūdzes, bet sešdesmit minūtes ir sešdesmit jū­dzes tikai pie ekvatora. Džordžs Frensiss Treins pārspēja Zila Verna rekordu braucienā apkārt pasaulei. Taču jeb­kurš, kas vien vēlas, var pārspēt Džordža Frensisa Treina rekordu. Viņam ar tvaikoni jāaizbrauc līdz Hornas zemes­ragam un tad visu laiku jātur kurss uz austrumiem. Šajos platuma grādos pasaule ir ļoti maza un nav arī nevienas salas, kas varētu novirzīt tvaikoni no kursa. Ja tas visu laiku ies ar sešpadsmit mezglu ātrumu, tas apbrauks ap­kārt pasaulei apmēram četrdesmit dienās.

Un es tiku atalgots. Ceturtdien, desmitajā jūnijā, pulk­sten astoņos vakarā es noteicu mūsu atrašanās vietu. Pēc tam es iezīmēju kartē «Snarkas» kursu un atklāju, ka mēs uzskriesim virsū Futunas salai, vienai no Jaunhebridu vistālākajām austrumu salām, vulkāniskam konusam, kas tieši no okeāna dzelmes paceļas divtūkstoš pēdu aug­stumā. Es mainīju kursu tā, lai «Snarka» paietu garām salai desmit jūdzes uz ziemeļiem. Tad es teicu Vadam, kokam, kas stāvēja pie stūres katru dienu no četriem līdz sešiem rītā:

— Vada, rīt no rīta savas sardzes laikā skaties uzma­nīgi — pa kreisi būs zeme.

Un gāju gulēt. Kauliņi bija mesti. Es biju licis uz spē­les savu jūras braucēja reputāciju. Iedomājieties tikai — ja nu rītausmā neparādās nekāda zeme? Kur tad būs ma­nas navigācijas zināšanas? Kur būsim mēs paši? Un kā mēs atradīsim vietu, kur patlaban esam, vai kādu zemi? Man jau rādījās, kā «Snarka» mēnešiem ilgi vientuļa klimst pa okeānu, veltīgi meklēdama zemi, kamēr mēs apēdam visu savu proviantu un izdēdējuši sākam skatīties cits uz citu, ielūkodamies vaigā kanibālismam.

Atzīstos, ka mans sapnis nebija

… līdzīgs debesīm, Kur trelļus bārsta cīrulis.

Drīzāk «es modos mēmā klusumā» un klausījos, kā krakšķ takelāža un viļņi šļakstās gar «Snarku», kas neatlaidīgi veica savus sešus mezglus stundā. Domās es atkal un at­kal pārbaudīju savus aprēķinus, cenzdamies atrast kļūdu, līdz manas smadzenes nonāca tādā stāvoklī, ka sāku at­rast desmitiem kļūdu. Ja nu visi mani aprēķini ir nepareizi un mēs atrodamies nevis sešdesmit, bet sešas jūdzes no Futunas? Tātad arī manis noteiktais kurss ir nepareizs, «Snarka» iet taisni uz Futunu un kuru katru brīdi var uzdrāzties virsū salai. To iedomājoties, es gandrīz pietrū- kos no kojas un, lai gan savaldījos un piespiedu sevi ap­gulties, vairākas minūtes ar drebošu sirdi gaidīju sa­dursmi.

Miegā mani mocīja murgi. Visbiežāk tā bija zemestrīce, bet parādījās arī kāds cilvēks ar rēķinu un mācās man virsū cauru nakti. Bez tam viņš gribēja kauties ar mani, un Carmiana katru reizi pierunāja mani, lai neielaižos ar viņu. Beidzot šis uzbāzīgais kreditors parādījās man sapnī, kur nebija Carmianas. Nu man bija izdevība, un mēs sakāvāmies, un es viņu bukstīju tik ilgi, kamēr viņš sāka saukt, ka pietiekot. Tad es pajautāju: «Bet kā būs ar to rēķinu?» Pieveicis šo vīru, es biju ar mieru samaksāt viņam. Taču viņš paskatījās uz mani un norūca: «Esmu kļūdījies. Tas rēķins bija nevis jums, bet jūsu kaimi­ņam.»

Viņš nozuda un vairs nerādījās man sapnī, un arī sapņi nozuda. Es pamodos smiedamies. Tas notika pulksten tri­jos no rīta. Izgāju uz klāja. Pie stūres stāvēja Henrijs, iezemietis no Rapas salas. Es paskatījos uz lagu. Tā rā­dīja četrdesmit divas jūdzes. «Snarka» joprojām gāja ar sešu mezglu ātrumu un vēl nebija uzdrāzusies virsū Fu­tunas salai. Pussešos es atkal izgāju uz klāja. Vada, kas stāvēja pie stūres, nebija redzējis nekādu zemi. Es apsē­dos uz treliņiem, un kādu ceturtdaļstundu mani plosīja šaubas. Tad es ieraudzīju zemi tajā vietā, kur vajadzēja būt zemei, — mazu, smailu zemes gabaliņu, kas slējās virs ūdens. Pulksten sešos es jau skaidri redzēju, ka tas ir Futunas skaistais vulkāniskais konuss. Pulksten asto­ņos, kad atradāmies tam līdzās, ar sekstantu noteicu attā­lumu līdz salai un konstatēju, ka tas ir deviņas un trīs desmitdaļas jūdzes. Bet es biju nolēmis paiet tai garām desmit jūdžu attālumā.

Tālāk uz dienvidiem no jūras izauga Aneiteums, uz zie­meļiem — Aniva, bet taisni priekšā — Tanna. Nebija ne­kādu šaubu, ka tā ir Tanna: augstu debesīs pacēlās vul­kāna dūmi. Tā atradās četrdesmit jūdžu no mums, un ap dienas vidu, kad tuvojāmies salai, visu laiku iedami ar sešu mezglu ātrumu, mēs ieraudzījām, ka tā ir kalnaina, dūmakā tīta sala bez jebkādām līča pazīmēm gar visu piekrastes līniju. Es meklēju Apņēmības ostu, lai gan biju sagatavojies, ka tā kā enkurvieta vairs nepastāv. Vulkā­niskās zemestrīces pēdējos četrdesmit gados bija tā pacē­lušas tās dibenu, ka tur, kur agrāk varēja stāvēt uz enkura lieli kuģi, pēc pēdējām ziņām, tikko varēja izmest enkuru «Snarka». Un vai tad jauns satricinājums neva­rēja izpostīt ostu pavisam?

Piegāju cieši klāt viscaur klinšu bluķu apmalotajam krastam, pret kuru putodamas triecās bangas. Apskatīju ar binokli visu krastu, tomēr ieeju nekur neredzēju. Pēc kompasa noteicu virzienu uz Futunu un Anivu un atzīmēju to kartē. Šo divu līniju krustpunktā vajadzēja atrasties «Snarkai». Pēc tam es nospraudu «Snarkas» kursu uz Apņēmības ostu. Izdarījis novirzes un deviācijas laboju­mus, es izgāju uz klāja un — ak tu šausmas! — ierau­dzīju, ka nospraustais kurss ved mani taisni virsū klintīm, pret kurām brāzās bangas. Manam matrozim no Rapas salas par lielu izbrīnu, es turēju kursu uz klintīm, kamēr tās atradās vienu astotdaļjūdzi no manis.

— Te nav kur izmest enkuru, — viņš paziņoja, brīdinoši purinādams galvu.

Bet es mainīju kursu un gāju gar krastu. Carmiana stāvēja pie stūres. Mārtiņš atradās pie mašīnas, sagata­vojies to kuru katru mirkli iedarbināt. Pēkšņi parādījās šaura spraudziņa. Binoklī es redzēju pie ieejas plīstam bangas. Henrijs, Rapas salinieks, skatījās nobažījies, Te­hei, Tahaa salinieks, skatījās tāpat.

— Tur nav ieejas, — teica Henrijs. — Ja iesim uz tu­rieni, mums būs beigas.

Atzīšos, ka domāju tāpat, un tomēr es devos taisni uz ieeju, vērodams, vai viļņi, veldamies atpakaļ no krastiem, saduras. Jā, tie sadūrās. Starp tiem bija mierīga ūdens josliņa. Carmiana pagrieza stūri un virzīja «Snarku» uz ieeju. Mārtiņš iedarbināja mašīnu, bet visi pārējie, pat koks metās nolaist buras.

Līča galā bija redzama tirdzniecības aģenta māja. Krastā simt jardu no mums geizers izvirda tvaiku stabu. Aiz bakborda, kad braucām apkārt nelielam zemesragam, parādījās misijas ēka.

— Trīs asis! — uzsauca Vada, izmetis loti. — Trīs asis! … Divas asis! … — viņš ātri sauca tālāk.

Carmiana spēji pagrieza stūri, Mārtiņš apstādināja ma­šīnu, un «Snarka», apliekusi loku, izmeta enkuru trīs asu dziļumā. Mēs nepaguvām ne atvilkt elpu, kad pie borta un uz kuģa jau bija vesels bars melnādainu iezemiešu — pērtiķiem līdzīgi radījumi ar atvieztiem zobiem, saņudzē- jušiem matiem, satraukuma pilnām acīm, ar spraužam- adatām un māla pīpītēm izcaurumotajās ausīs; viņiem ne­bija mugurā neviena apģērba gabala.

Tonakt, kad visi bija aizmiguši, es izlavījos uz klāja, pārlaidu skatienu rāmajam līcim un uzgavilēju, ja, uzga­vilēju savai navigācijas prasmei.