Dievu ēdiens

III

Trīsdesmit sešas garas stundas Redvuds palika ieslodzīts savā dzīvoklī, noslēgts un izolēts no dra­matiskajiem divu dienu notikumiem, kad jaunā diže­numa laikmeta rītausmā mazie cilvēciņi devās uz­brukumā Dievu ēdiena bērniem. Bet tad dzelzs priekškars pēkšņi pacēlās, un profesors saprata, ka ir iekļuvis gandrīz vai pašā cīņas mutulī. Priekškars pacēlās tikpat negaidīti, cik negaidīti bija nolaidies. Pievakarē Redvuds izdzirdēja ratu riteņu klaudzoņu un, piegājis pie loga, ieraudzīja, ka lejā piebraukusi kariete. No tās izkāpa kāds jauns cilvēks, kurš jau pēc mirkļa stāvēja profesoram pretī viņa darbistabā; jaunais cilvēks bija trauslu stāvu, ap trīsdesmit gadu vecs, gludi skuvies, nevainojami ģērbies un ļoti pie­klājīgs.

— Mister Redvud, ser, — viņš iesaka, — vai jums nebūtu iebildumu nākt man līdzi pie mistera Keite- rema? Jūs viņam esat ārkārtīgi steidzami vajadzīgs.

— Es esot viņam vajadzīgs!… — Redvudam pēk­šņi prātā iešāvās kāds jautājums, ko viņš tūlīt ne­spēja ietērpt vārdos. Viņš mirkli vilcinājās. Tad, bal­sij aizlūstot, ievaicājās: — Ko viņš nodarījis manam dēlam? — Un aizturētu elpu gaidīja atbildi.

— Jūsu dēlam, ser? Jūsu dēlam nekas nekait. Vis­maz cik mums noprotams.

— Nekas nekait?

— Viņš tika ievainots, ser, vakar. Vai jūs to neesat dzirdējis?

Redvuds nespēja panest šādu izlikšanos. Nu jau viņa balsī skanēja ne vairs bailes, bet gan dusmas.

— Jūs zināt, ka es neko neesmu dzirdējis. Jūs zi­nāt, ka es itin neko neesmu varējis dzirdēt.

— Misters Keiterems bažījās, ser … Šādā nemieru laikā … Neviens taču nesaprata, kas īsti notiek. Viņš lika jūs arestēt, ser, lai pasargātu no iespējama ne­laimes gadījuma…

— Viņš lika mani arestēt tāpēc, lai es nespētu ne brīdināt savu dēlu, ne arī palīdzēt viņam ar padomu. Turpiniet vien. Stāstiet, kas noticis. Vai jums labi veicās? Vai izdevās viņus visus nogalināt?

Jaunais cilvēks paspēra dažus soļus uz loga pusi, bet tad pagriezās.

— Nē, ser, — viņš strupi atbildēja.

— Ko jums lika man pateikt?

— Ticiet man, ser, ka šo kautiņu nebijām iecerē­juši mēs. Viņi uzbruka mums… galīgi nesagatavo­tiem.

— Ko jūs ar to gribat teikt?

— Gribu teikt, ser, ka milži… zināmā mērā … no­turēja savas pozīcijas.

Visa pasaule Redvudam šķita pārvēršamies. īsu brīdi sejas un kakla muskuļi krampjaini sažņaudzās. Tad viņš, dziļi nopūzdamies, izdvesa: «Ak!» Sirds pukstēja kā neprātīga. «Milži noturējuši savas pozī­cijas!»

— Kauja bija nežēlīga… un arī postījumi ir bries­mīgi. Un viss kaut kāda šaušalīga pārpratuma dēļ… Valsts ziemeļos un vidienē starp milžiem ir arī kritu­šie … Citur tāpat…

— Vai viņi vēl joprojām cīnās?

— Nē, ser. Tika ierosināts noslēgt pamieru.

— To ierosināja viņi?

— Nē, ser. Misters Keiterems nosūtīja pamiera priekšlikumu. Visa šī asinsizliešana ir drausmīgs pār­pratums. Tieši tālab arī misters Keiterems vēlas ar jums aprunāties, izteikt savu viedokli. Nolemts, ser, ka jums jāiejaucas …

Redvuds neļāva viņam turpināt.

— Vai jūs zināt, kas noticis ar manu dēlu? — viņš vaicāja.

— Jūsu dēls bija ievainots.

— Stāstiet! Stāstiet taču!

— Viņi abi ar princesi gāja … tas notika pirms … pirms tam, kad tika aplenkta Kosaru nometne… nu, tas Kosaru cietoksnis Čizlhērstā … Abi ar princesi iz­lauzušies cauri milzu auzu biežņai, viņi pēkšņi iznāca pie upes un uzdūrās kādai kājnieku kolonnai… Karavīri visu dienu satraukti bija gaidījuši, un tālab arī izcēlās apjukums.

— Vai tie vinu sašāva?

— Nē, ser. Karavīri aizbēga. Tikai daži šāva … ne­piedodami, ser … pretēji pavēlei.

Redvuds skaidri parādīja, ka netic šīm pasakām.

— Taisnība, ser. Varat man ticēt, saku jums at­klāti — šaut nedrīkstēja ne jau jūsu dēla, bet gan princeses dēļ.

— Jā. Tas varbūt ir tiesa.

— Abi milži, kaut ko skaļi saukdami, skriešus de­vās uz apmetni. Karavīri skraidīja gan uz vienu, gan otru pusi, un tad sākās apšaudīšanās. Viņi stāsta, ka jūsu dēls esot sagrīļojies …

— Ak vai!

—• Jā, ser. Taču mēs pārliecinājāmies, ka ievaino­jums nav bīstams.

— Kā jūs pārliecinājāties?

— Viņš atsūtīja ziņu, ser, ka jūtoties labi.

— To viņš sūtīja man?

— Kam gan citam, ser!

Labu brīdi Redvuds stāvēja, rokas cieši sakrustojis, un pūlējās aptvert notikušo. Tad viņa sašutums iz­paudās vārdos. — Tāpēc, ka jūs rīkojāties muļķīgi, uzsākdami visu šo traci, tāpēc, ka jūs pārrēķinājā­ties un sapratāt savu rupjo kļūdu, jūs gribat man iestāstīt, ka nepavisam neesat gribējuši nogalināt. Turklāt… Kas noticis ar pārējiem?

Jaunais cilvēks palūkojās vaicājoši.

— Ar pārējiem milžiem?

Jaunais cilvēks vairs nepūlējās izlikties nesapro­tam jautājumu. Viņa balss nepavisam vairs neska­nēja pārliecinoši.

— Trīspadsmit, ser, ir nogalināti.

— Un citi ievainoti?

— Jā, ser.

— Un Keiterems … — Redvudam aizrāvās elpa, _— … vēl grib, lai es eju pie viņa! … Kur ir pā­rej ie?

— Daži izlauzās līdz nometnei jau cīņas laikā, ser … Viņi acīmredzot zināja …

_— Nu, protams, viņi zināja. Ja Kosars nebūtu pa­rūpējies … Vai Kosars arī ir tur?

— Jā, ser. Un tāpat visi milži, kam izdevās paglāb­ties … tie, kas nenokļuva līdz nometnei cīņas laikā, aizgāja vai nu pēc tam, vai arī iet patlaban, kamēr turpinās pamiers.

— Tas nozīmē, — sacīja Redvuds, — ka jūs esat sakauti.

— Mēs neesam sakauti. Nē, ser. To nu gan neviens nevar teikt, ka mēs būtu sakauti. Taču jūsu dēli pār­kāpa karošanas likumus. Viņi pārkāpa tos pagājušo nakti un pārkāpj arī patlaban. Pēc tam, kad mēs bi­jām pārtraukuši uzbrukumu. Šodien viņi sāka apšau­dīt Londonu ar lielgabaliem …

— To viņi dara likumīgi!

— Viņu šāviņi ir pielādēti ar … indi.

— Indi?

— Jā. Ar indi. Ar Dievu ēdienu . . .

— Ar Hērakleoforbiju?

— Jā, ser. Misters Keiterems, ser . ..

— Jūs esat sakauti! Skaidrs, ka tagad jūs tiekat sakauti. To izdomājis Kosars! Uz ko jūs vēl varat ce­rēt? Ko jūs vairs varat izdarīt? Tagad jūs to katrā ielā ieelposiet kopā ar putekļiem. Vai vērts maz vairs cīnīties? Karošanas likumi, nē, nudien! Un nu Keite­rems iedomājies mani piemuļķot, lai eju viņam talkā. Ak dievs, kādas aplamības! Ko es tur varu līdzēt, ja no jūsu dūdām izlaists gaiss? Viņš savu spēlīti ir no­spēlējis . .. gan melojis, gan slepkavojis. Ko es tur varu līdzēt?

Jaunais cilvēks stāvēja un ar piesardzīgu cieņu no­raudzījās Redvudā.

— Redziet, ser, — viņš atbildēja, — milži noteikti grib jūs redzēt. Viņi nevēlas neviena cita, kas viņus pārstāvētu miera sarunās. Ja jūs neiesiet turp, bai­dos, ser, ka asinsizliešana turpināsies.

— No jūsu puses, iespējams gan.

— Nē, ser, — no abām pusēm. Visa pasaule ir ap­ņēmusies darīt šim pārpratumam galu.

Redvuds pārlaida skatienu savai darbistabai. Viņa acis pakavējās pie dēla fotogrāfijas. Viņš pagriezās un redzēja, ka jaunais cilvēks nepacietīgi gaida.

— Jā, — viņš beidzot sacīja, — es iešu.